–

C. Correia Moreira vārdā – M. Ramirez Fernandes, advogado,

–

Município de Portimão vārdā – J. Abreu Rodrigues, advogado,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un T. Paixão, kā arī A. Pimenta un T. Nunes, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. França un M. Kellerbauer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 4. panta 2. punktu un Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.) 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Cátia Correia Moreira un Município de Portimão (Portimaunas pilsētas pašvaldība, Portugāle) par viņas darba līguma izbeigšanas likumību.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Ar Direktīvu 2001/23 ir konsolidēta Padomes Direktīva 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 1977, L 61, 26. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 98/50/EK (1998. gada 29. jūnijs) (OV 1998, L 201, 88. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 77/187”).

4

Direktīvas 2001/23 3. un 8. apsvērumā ir noteikts:

5

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

6

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

7

Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

8

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 4. pantam:

9

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta formulējums būtībā ir identisks Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta formulējumam.

Portugāles tiesības

10

Konstitūcijas 8. panta 4. punktā ir paredzēts:

11

Konstitūcijas 47. panta 2. punktā ir noteikts:

12

Atbilstoši Konstitūcijas 53. pantam:

13

Código do Trabalho (Darba kodekss) 11. pantā ir noteikts:

14

Atbilstoši Darba kodeksa 161. pantam:

15

Darba kodeksa 162. panta 1., 2. un 5. punktā ir paredzēts:

16

Darba kodeksa 163. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

17

Darba kodeksa 285. pantā ir paredzēts:

18

2012. gada 31. augusta Lei n.°50/2012 aprova o regime jurídico da actividade empresarial local e das participações locais e revoga as Leis n.os 53‑F/2006, de 29 de dezembro, e 55/2011, de 15 de novembro (Likums Nr. 50/2012 par pašvaldību uzņēmējdarbību un sociālo līdzdalību uzņēmumos, ar kuru tiek atcelts [2006. gada] 29. decembra Likums Nr. 53‑F/2006 un [2011. gada] 15. novembra Likums Nr. 55/2011) (2012. gada 31. augusta Diário da República, 1. sērija, Nr. 169), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 62. pantā attiecībā uz pašvaldību uzņēmumu likvidāciju ir paredzēts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

19

2005. gada 19. aprīlī C. Correia Moreira noslēdza ar Expo Arade, Animação e Gestão do Parque de Feiras e Exposições de Portimão EM līgumu par profesionālajām mācībām darba vietā.

20

2006. gada 2. janvārī C. Correia Moreira noslēdza ar minēto uzņēmumu darba līgumu uz vienu gadu, lai pildītu cilvēkresursu speciālistes pienākumus.

21

2008. gada 1. novembrī C. Correia Moreira noslēdza ar Portimão Urbis EM SA (turpmāk tekstā – “Portimão Urbis”) darba līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu, lai pildītu administratīvās vadības un cilvēkresursu nodaļas vadītājas pienākumus. Šis līgums bija spēkā līdz 2010. gada 30. jūnijam.

22

2010. gada 1. jūlijā C. Correia Moreira noslēdza ar Portimão Urbis jaunu darba līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu, lai pildītu tos pašus pienākumus. 2013. gada 1. jūlijā puses šo līgumu izbeidza.

23

Šajā pašā datumā prasītāja ar Portimão Urbis noslēdza jaunu līgumu darba līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu, lai pildītu administratīvās vadības un cilvēkresursu nodaļas vadītājas pienākumus, bet ar mazāku bruto atlīdzību.

24

2014. gada 15. oktobrī Portimaunas [Portimão] pašvaldība apstiprināja Portimão Urbis darbības izbeigšanu un likvidāciju plānā, kurā bija paredzēts daļu šī uzņēmuma darbības internalizēt pašvaldībā un citas darbības eksternalizēt citam pašvaldības uzņēmumam, proti, Empresa Municipal de Águas e Resíduos de Portimão EM SA (turpmāk tekstā – “EMARP”).

25

Portimaunas pašvaldība un EMARP atstāja spēkā visas tiesības, kas saistītas ar darba līgumiem, kurus noslēgusi Portimão Urbis.

26

C. Correia Moreira bija ietverta Portimaunas pašvaldības “internalizēto” darba ņēmēju sarakstā, kuri ar pēdējo minēto noslēdza līgumu par personāla pārņemšanu sabiedrības interesēs, un viņa tika iecelta amatā administratīvās vadības un cilvēkresursu nodaļā. Laikā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 20. aprīlim viņa pildīja galvenās speciālistes uzdevumus Portimaunas pašvaldības cilvēkresursu funkcionālās darbības jomā.

27

2015. gada jūlijā Portimaunas pašvaldība darba ņēmējus, kuri bija iekļauti internalizācijas plānā un kuru vidū bija arī C. Correia Moreira, informēja, ka viņu kandidēšana atlases procedūrā, ja vien viņi būtu veiksmīgi kandidāti, nozīmētu, ka viņi tiktu iekļauti pirmajā ierēdņu pakāpē un viņiem tajā būtu jānostrādā vismaz desmit gadus. Uz darba ņēmējiem, kuri bija norīkoti uz EMARP kā “ārpakalpojumu sniedzēji”, šāda konkursa procedūra neattiecās.

28

Tika izsludināta atlases procedūra, kurā C. Correia Moreira pieteica savu kandidatūru. Atlases procedūras termiņa beigās, lai gan C. Correia Moreira sarakstā bija ierindota kā pirmā, viņa tika informēta, ka viņas alga būs zemāka par to, kuru viņa saņēma no Portimão Urbis, kam viņa nepiekrita.

29

2017. gada 26. aprīlī Portimão Urbis paziņoja C. Correia Moreira par viņas darba līguma izbeigšanu uzņēmuma slēgšanas dēļ.

30

2018. gada 2. janvārī komercreģistrā tika izdarīts ieraksts par Portimão Urbis likvidācijas pabeigšanu.

31

C. Correia Moreira lūdza Tribunal Judicial da Comarca de Faro (Faro rajona tiesa, Portugāle) atzīt, ka viņas darba līguma ar Portimão Urbis nodošana Portimaunas pašvaldībai ir notikusi 2015. gada 1. janvārī uzņēmuma, kurā tā strādāja, īpašumtiesību nodošanas dēļ. Ņemot vērā šo īpašumtiesību nodošanu, viņa lūdz iesniedzējtiesu konstatēt, ka tam sekojusī darba līguma izbeigšana ir prettiesiska un ka viņa būtu jāiekļauj Portimaunas pašvaldības darba ņēmēju sastāvā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi kopš 2015. gada 1. janvāra tai tika piemēroti Portimão Urbis.

32

Turklāt viņa lūdz, lai Portimaunas pašvaldībai tiktu piespriests samaksāt algas starpību, kāda bija starp to, ko pēdējai minētajai C. Correia Moreira bija jāmaksā pēc šīs īpašumtiesību nodošanas, un to, kura tai tika faktiski izmaksāta. Visbeidzot viņa lūdz, lai Portimaunas pašvaldībai tiktu piespriests samaksāt atlīdzību par morālo kaitējumu.

33

Portimaunas pašvaldība iebilda pret C. Correia Moreira lūgumiem, apgalvojot, ka, pirmkārt, nebija notikusi uzņēmuma īpašumtiesību nodošana, jo pašvaldības uzņēmums tika likvidēts saskaņā ar tiesību aktiem, jo šī pašvaldība vienīgi pārņēma darbības jomas, kas sākotnēji bija uzticētas šim pašvaldības uzņēmumam, otrkārt, C. Correia Moreira savus uzdevumus veica uzticības amata pienākumu pildīšanas kārtībā un ka tādēļ viņai Portimão Urbis nebija darbinieces statusa, un, treškārt, Portimaunas pašvaldība bija ievērojusi tiesisko regulējumu, kas izriet no 2012. gada 31. augusta Likuma Nr. 50/2012 62. panta tā redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā, saskaņā ar kuru visi pašvaldību ierēdņi tiek pieņemti darbā atbilstoši konkrētiem noteikumiem un tiem ir piemērojams vienlīdzības princips attiecībā uz piekļuvi civildienestam, kas ir nostiprināts Konstitūcijas 47. panta 2. punktā.

34

Šādos apstākļos Tribunal Judicial da Comarca de Faro (Faro rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2001/23, it īpaši tās 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ir interpretējama tādējādi, ka persona, kura īpašumtiesības nododošo [uzņēmumu] ir noslēgusi līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu attiecīgā valsts tiesību akta izpratnē, var tikt uzskatīta ar “darba ņēmēju” un tādējādi tā var saņemt šajā direktīvā nodrošināto aizsardzību.

36

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri atsaucas uz 2017. gada 20. jūlija spriedumu Piscarreta Ricardo (C‑416/16, EU:C:2017:574, 46. punkts), kurā Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka situācija, kurā pašvaldības uzņēmuma darbības tiek nodotas pašvaldībai, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, ar nosacījumu, ka šī uzņēmuma identitāte tiek saglabāta pēc īpašumtiesību pārejas, kas ir jānosaka iesniedzējtiesai.

37

Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi tā pati tiesa, kas ir vērsusies Tiesā lietā, kurā pasludināts iepriekšējā punktā minētais spriedums un attiecas uz tāda paša veida darījumu, kāds aplūkots tajā.

38

Šķiet, ka pamatlietā attiecībā uz nosacījumu par uzņēmuma identitātes saglabāšanu pēc īpašumtiesību pārejas iesniedzējtiesa nesaskata nekādu īpašu problēmu, jo tā balstās uz premisu, ka attiecīgais pamatlietā aplūkotais darījums var izrietēt no Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomas.

39

Tādējādi iesniedzējtiesa šaubās par to, vai tādas īpašumtiesību nodošanas kontekstā kā pamatlietā aplūkotā tāda persona kā prasītāja pamatlietā var tikt uzskatīta par “darbinieku [jeb darba ņēmēju]” Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā viņas darba līguma ar īpašumtiesības nododošo [uzņēmumu] īpašo raksturu.

40

Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunktam par “darbinieku [jeb darba ņēmēju]” tiek uzskatīta katra persona, kuru attiecīgajā dalībvalstī kā darba ņēmēju aizsargā attiecīgās valsts darba tiesības.

41

Turklāt šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka minētā direktīva neierobežo valstu tiesību aktus attiecībā uz darba līguma vai darba attiecību definīciju.

42

No šī divām tiesību normām izriet, ka, ja Direktīvas 2001/23 mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus, dalībvalstīm to attiecīgajos tiesību aktos ir jādefinē darba ņēmējs, kā arī viņa darba līgums vai darba attiecības.

43

Lai arī Tiesa nav kompetenta interpretēt valsts tiesību aktus (rīkojums, 2015. gada 21. oktobris, Kovozber, C‑120/15, nav publicēts, EU:C:2015:730, 32. punkts un tajā minētā judikatūra), jo šī kompetence ir iesniedzējtiesai, tomēr ir jānorāda, ka šajā gadījumā iesniedzējtiesa savā nolēmumā norāda, ka līgums par uzticības amata pienākumu pildīšanu, kas noslēgts ar personu, kura jau ir darbiniece vai kurai nav citu iepriekšēju darba attiecību, tiek kvalificēts kā darba līgums.

44

Tādējādi šķiet, ka tāda persona kā prasītāja pamatlietā var tikt uzskatīta par “darbinieci [jeb darba ņēmēju]” Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē un tās līgums par uzticības amata pienākumu pildīšanu var tikt uzlūkots kā darba līgums šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē.

45

Ņemot to vērā, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šāda veida darba ņēmējiem piešķirtā aizsardzība atšķiras no aizsardzības, ka piešķirta citiem darba ņēmējiem, jo valsts tiesību aktos ir atļauts izbeigt līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu, paziņojot par to rakstiski, samērā īsā laikposmā un tam nav prasīts nekāds tiesiskais pamatojums.

46

Šajā ziņā Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir vienīgi prasīts, lai persona tiktu aizsargāta kā darba ņēmējs attiecīgo valsts tiesību aktu ietvaros, tomēr tajā nav pieprasīts noteikts aizsardzības saturs vai noteikta aizsardzības kvalitāte.

47

Proti, ja atšķirības starp darba ņēmējiem atkarībā no to aizsardzības satura vai kvalitātes atbilstoši valsts tiesību aktiem tiktu padarītas par nozīmīgām, tas atņemtu daļu Direktīvas 2001/23 lietderīgās iedarbības.

48

Turklāt ir jānorāda, kā izriet no Direktīvas 2001/23 3. apsvēruma, ka tās mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju tiesību saglabāšanu uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā, nevis attiecīgajā gadījumā paplašināt viņu tiesības. Tādējādi šajā direktīvā tiek vienīgi garantēts, ka aizsardzība, ko persona saņem atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, nemazināsies vienīgi īpašumtiesību nodošanas dēļ.

49

Proti, minētās direktīvas mērķis ir garantēt, cik iespējams, līgumu vai darba attiecību turpināšanu ar īpašumtiesību saņēmēju bez izmaiņām, lai nepieļautu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem īpašumtiesību pārejas dēļ tiek radīta nelabvēlīgāka situācija (spriedums, 2017. gada 6. aprīlis, Unionen, C‑336/15, EU:C:2017:276, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

No tā izriet, ka Direktīva 2001/23 nodrošina, lai specifiskā aizsardzība, kas paredzēta valsts tiesību aktā, tiktu saglabāta, neietekmējot tās saturu vai kvalitāti.

51

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2001/23, it īpaši tās 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kura ar īpašumtiesības nododošo uzņēmumu ir noslēgusi līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu pamatlietā aplūkotā valsts tiesību akta izpratnē, var tikt uzskatīta par “darba ņēmēju” un tādējādi var saņemt šajā direktīvā nodrošināto aizsardzību, tomēr ar nosacījumu, ka viņa ar šo tiesisko regulējumu ir aizsargāta kā darba ņēmēja un ka īpašumtiesību nodošanas brīdī viņai bija darba līgums, kas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

Par otro jautājumu

52

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2001/23, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka īpašumtiesību maiņas gadījumā šīs direktīvas izpratnē, tā kā īpašumtiesību pārņēmēja ir pašvaldība, attiecīgajiem darba ņēmējiem, no vienas puses, ir jāpiedalās atklātā atlases procedūrā un, no otras puses, jāstājas jaunās tiesiskajās attiecībās ar īpašumtiesību pārņēmēju.

53

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstāklis, ka īpašumtiesību pārņēmējs ir publisko tiesību juridiska persona, neļauj izslēgt, ka pastāv īpašumtiesību pāreja, kas ietilpst Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā, vienalga, vai šī juridiskā persona ir valsts uzņēmums, kam jāsniedz sabiedriskie pakalpojumi, vai pašvaldība. Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka tas, ka īpašumtiesību pārņēmējs ir pašvaldība, pats par sevi nav šķērslis tam, ka minētā direktīva būtu piemērojama uzņēmuma darbības nodošanai pašvaldībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Piscarreta Ricardo, C‑416/16, EU:C:2017:574, 30.–32. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

54

Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka no Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējuma izriet, ka, lai tas būtu piemērojams, īpašumtiesību pāriešanai ir jāattiecas uz vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no tā, vai tā darbojas nolūkā gūt peļņu, un ka principā darbības, kas saistītas ar publiskās varas pilnvaru īstenošanu, tiek izslēgtas [no tā piemērošanas jomas] (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Piscarreta Ricardo, C‑416/16, EU:C:2017:574, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

55

No otrā jautājuma formulējuma izriet, ka iesniedzējtiesa šķietami uzskata, ka attiecīgā pamatlietā aplūkotā īpašumtiesību nodošana ir aptverta ar Direktīvu 2001/23, un tātad – ka darbības, kas bija šī īpašumtiesību nodošanas priekšmets, nebija publiskās varas prerogatīvu īstenošana.

56

Tātad Tiesa uz šo otro jautājumu atbild, pamatojoties vienīgi uz šo pieņēmumu, kurš ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

57

Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2001/23/EK 3. panta 1. punkta pirmo daļu personas, kura nodod īpašumtiesības, tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kuras pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.

58

Kā tika atgādināts šī sprieduma 49. punktā, Direktīvas 2001/23 mērķis ir novērst to, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiktu radīta nelabvēlīgāka situācija tikai īpašumtiesību nodošanas dēļ.

59

Izskatāmajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem tādai personai kā prasītājai pamatlietā īpašumtiesību nodošanas dēļ ir, pirmkārt, ir jāpiedalās atlases procedūrā un, otrkārt, jāstājas jaunās tiesiskajās attiecībās ar īpašumtiesību pārņēmēju. Turklāt, lai gan pēc šādas atklātas konkursa procedūras prasītāja pamatlietā tiktu iekļauta civildienestā, tomēr tas notiktu ar algas samazinājuma uz vismaz desmit gadu laikposmu palīdzību.

60

Ir jāuzskata, ka šādas prasības, kuras, pirmkārt, maina tādas personas kā prasītājas pamatlietā darba nodarbinātības noteikumus, kas ir nolīgti ar īpašumtiesību nodevēju, un, otrkārt, draud radīt darbiniecei mazāk labvēlīgu situāciju nekā tā, kādā viņa bija pirms šīs īpašumtiesību nodošanas, ir pretrunā gan Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmajai daļai, gan šīs direktīvas mērķim.

61

Runājot par iesniedzējtiesas veikto norādi uz LES 4. panta 2. punktu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Savienība respektē tostarp nacionālo identitāti, kas raksturīga dalībvalstu politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām.

62

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka minētā tiesību norma nevar tikt interpretēta kā tāda, kas jomā, kurā dalībvalstis ir nodevušas savas kompetences Savienībai, piemēram, darba ņēmēju tiesību saglabāšanas uzņēmumu īpašumtiesību pārejas gadījumā jomā, ļauj atteikt darba ņēmējiem aizsardzību, kas tiem ir piešķirta šajā jomā spēkā esošajās Savienības tiesībās.

63

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2001/23, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka īpašumtiesību maiņas gadījumā šīs direktīvas izpratnē, tā kā īpašumtiesību pārņēmējs ir pašvaldība, attiecīgajiem darba ņēmējiem, no vienas puses, ir jāpiedalās atklātā atlases procedūrā un, no otras puses, jāstājas jaunās tiesiskajās attiecībās ar īpašumtiesību pārņēmēju.

Par tiesāšanās izdevumiem

64

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Padomes Direktīva 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā, it īpaši tās 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kura ar īpašumtiesības nododošo uzņēmumu ir noslēgusi līgumu par uzticības amata pienākumu pildīšanu pamatlietā aplūkotā valsts tiesību akta izpratnē, var tikt uzskatīta par “darba ņēmēju” un tādējādi var saņemt šajā direktīvā nodrošināto aizsardzību, tomēr ar nosacījumu, ka viņa ar šo tiesisko regulējumu ir aizsargāta kā darbiniece un ka īpašumtiesību nodošanas brīdī viņai bija darba līgums, kas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

2)

Direktīva 2001/23, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka īpašumtiesību maiņas gadījumā šīs direktīvas izpratnē, tā kā īpašumtiesību pārņēmējs ir pašvaldība, attiecīgajiem darba ņēmējiem, no vienas puses, ir jāpiedalās atklātā atlases procedūrā un, no otras puses, jāstājas jaunās tiesiskajās attiecībās ar īpašumtiesību pārņēmēju.