<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-114/17 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017CC0114</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:309">EU:C:2018:309</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>15</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>15</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT> secinājumi – Lieta C‑114/17 P</HT></P><P><HT TYPE="SC">Spānija/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Eleanoras Šarpstones</HT></P><P>[<HT TYPE="ITALIC">ELEANOR SHARPSTON</HT>]</P><P>SECINĀJUMI,</P><P>sniegti <DATE ISO="20180508">2018. gada 8. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑114/17 P</HT></P><P>Spānijas Karaliste</P><P>pret</P><P>Eiropas Komisiju</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Atbalsts zemes ciparu televīzijas ieviešanai attālās un mazāk urbanizētās teritorijās Kastīlijas‑Lamančas autonomajā kopienā</KEYWORD><KEYWORD>Subsīdiju piešķiršana zemes ciparu televīzijas platformu operatoriem</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par daļēji nesaderīgu ar iekšējo tirgu</KEYWORD><KEYWORD>Komisijas grozījumu lēmuma pieņemšana</KEYWORD><KEYWORD>Jauni pamati</KEYWORD><KEYWORD>Prasījumu grozījumi</KEYWORD><KEYWORD>Attiecīgās dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai pirms minētā grozījumu lēmuma pieņemšanas</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šajā apelācijas sūdzībā Spānija lūdz Tiesu pilnīgi atcelt Vispārējās tiesas spriedumu lietā Spānija/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedums, <DATE ISO="20161215">2016. gada 15. decembris</DATE>, T‑808/14 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>), nav publicēts, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:734">EU:T:2016:734</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja Spānijas prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2014) 6846<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Komisijas Lēmums C(2014) 6846 par valsts atbalstu SA.27408 (C 24/10 (ex NN 37/10, ex CP 19/09)), ko Kastīlijas‑Lamančas iestādes īstenojušas zemes ciparu televīzijas ieviešanai attālās un mazāk urbanizētās teritorijās Kastīlijā‑Lamančā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Lēmums C(2014) 6846<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>sākotnējais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>).</P></NOTE>. Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Spānija it īpaši apgalvo, ka, pieņemot Lēmumu C(2015) 7193<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Komisijas Lēmums C(2015) 7193 (<DATE ISO="20151020">2015. gada 20. oktobris</DATE>), ar kuru tiek labotas dažas kļūdas, kas pieļautas Komisijas Lēmumā C(2014) 6846 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Lēmums C(2015) 7193<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>grozījumu lēmums<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>). Lēmums C(2014) 6846 grozītajā redakcijā <DATE ISO="20160817">2016. gada 17. augustā</DATE> tika publicēts <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="222" PAGE.FIRST="52" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 222, 52. lpp.</REF.DOC.OJ> Grozījumu Lēmums C(2015) 7193 atsevišķi netika publicēts.</P></NOTE>, ar ko groza Lēmumu C(2014) 6846, Komisija ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šīs lietas apstākļi dod Tiesai iespēju izstrādāt judikatūru attiecībā uz to, cik lielā mērā Eiropas Komisijai ir pienākums uzklausīt dalībvalsti, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontroles procedūra, pirms tā pieņem lēmumu, ar ko <HT TYPE="ITALIC">groza</HT> iepriekšējo lēmumu par to pašu valsts atbalstu. Tiesas spriedums šajā lietā var būt noderīgs Tiesā izskatāmajā lietā C‑56/18 P Komisija<HT TYPE="ITALIC">/Gmina Miasto Gdynia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Port Lotniczy Gdynia Kossakowo</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Šajā lietā Komisija šķietami nav uzklausījusi attiecīgo dalībvalsti pirms tāda lēmuma pieņemšanas, ar ko <HT TYPE="ITALIC">aizstāj</HT> iepriekšējo lēmumu par valsts atbalstu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tomēr vispirms Tiesai būs jāprecizē nosacījumi, ar kādiem tiesas procesā, kas attiecas uz Komisijas lēmuma par valsts atbalstu atcelšanu, ir pieņemami izvirzīt argumentus, kuri ir vērsti pret tiesību aktu, ar ko groza šo lēmumu. Šajā nolūkā Tiesai būs jāizskaidro Vispārējās tiesas Reglamenta 84. un 86. panta nozīme un saistība starp šiem pantiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vispārējās tiesas Reglaments</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Attiecīgajam lietas dalībniekam šie pamati jāizvirza, tiklīdz tas uzzina par šiem apstākļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>[Reglamenta] 86. panta 1. punktā ir noteikts, ka gadījumā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>ja tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets, prasītājs [..] var grozīt prasības pieteikumu, lai ņemtu vērā šo jauno faktu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>. [Reglamenta] 86. panta 2. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>prasības pieteikuma grozījumi ir jāiesniedz kā atsevišķs dokuments LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā termiņā, kurā var lūgt atcelt tiesību aktu, kas pamato prasības pieteikuma grozīšanu<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>. Saskaņā ar 86. panta 4. punktu grozījumu rakstā ietver grozītos prasījumus un attiecīgā gadījumā – grozītos pamatus un argumentus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Regula (EK) Nr. 2015/1589</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas (ES) 2015/1589<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Padomes Regula (ES) 2015/1589 (<DATE ISO="20150713">2015. gada 13. jūlijs</DATE>), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="248" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 248, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>). [Regulas] preambulas 17. un 18. apsvērumā ir uzsvērtas attiecīgās dalībvalsts tiesības piedalīties procedūrā un tās laikā tikt uzklausītai.</P></NOTE> 15. panta 1. punktu iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana var beigties ar lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šī procedūra, ja tā tiek sākta, jāizbeidz ar lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar 9. pantu. Saskaņā ar 9. panta 8. punktu pirms lēmuma pieņemšanas Komisijai jādod attiecīgajai dalībvalstij iespēja darīt zināmu savu viedokli <HT TYPE="ITALIC">par informāciju</HT>, ko Komisija ir saņēmusi izmeklēšanas gaitā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 11. pantu, kas šādai procedūrai piemērojams atbilstoši 15. panta 3. punktam, Komisija var atcelt pieņemto lēmumu, ja šis lēmums pamatojas uz nepareizu informāciju, kas attiecīgā lēmuma pieņemšanā ir bijusi izšķirošs faktors. [Regulas] 11. pantā ir noteikts, ka pirms kāda lēmuma atcelšanas un jauna lēmuma pieņemšanas Komisijai ir jāsāk formāla izmeklēšana un jādod attiecīgajai dalībvalstij iespēja iesniegt savas piezīmes.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Fakti un tiesvedība Vispārējā tiesā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam Spānija pieņēma vairākus pasākumus, lai atbalstītu zemes ciparu televīzijas ieviešanu apraides nodrošināšanai attālās un mazāk urbanizētās valsts teritorijās, it īpaši Kastīlijā‑Lamančā [<HT TYPE="ITALIC">Comunidad Autónoma de Castilla‑La Mancha</HT>].</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Pēc divu televīzijas operatoru sūdzību saņemšanas Komisija ar <DATE ISO="20100929">2010. gada 29. septembra</DATE> vēstuli informēja Spāniju par savu lēmumu attiecībā uz šiem pasākumiem sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šīs procedūras gaitā Komisija saņēma piezīmes no ieinteresētajām personām un nosūtīja tās Spānijai, sniedzot iespēju atbildēt. Spānija vairākkārt iesniedza savas piezīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Komisija <DATE ISO="20141001">2014. gada 1. oktobrī</DATE> pieņēma Lēmumu C(2014) 6846 par atbalstu, kas piešķirts Kastīlijas‑Lamančas teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Komisija pieņēma arī atsevišķu lēmumu par pārējo Spānijas teritoriju. Skat. Komisijas Lēmumu (<DATE ISO="20130619">2013. gada 19. jūnijs</DATE>) par valsts atbalstu SA.28599 (C 23/2010 (ex NN 36/2010, ex CP 163/2009)), ko Spānijas Karaliste īstenojusi zemes ciparu televīzijas (<HT TYPE="ITALIC">DTT</HT>) ieviešanai attālās un mazāk urbanizētās teritorijās (ārpus Kastīlijas‑Lamančas) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="217" PAGE.FIRST="52" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 217, 52. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Šā lēmuma 1. panta pirmajā daļā bija norādīts, ka atbalstu, kas diviem televīzijas operatoriem, <HT TYPE="ITALIC">Telecom CLM</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Abertis</HT>, piešķirts pārraides centru modernizēšanai, jaunu pārraides centru būvniecībai un ciparu tehnoloģijas pakalpojumu sniegšanai, [tīkla] ekspluatācijai vai uzturēšanai Kastīlijas‑Lamančas II zonā, Spānija ir īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Lēmuma 1. panta otrajā daļā šis secinājums bija atkārtots attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT>, sabiedrību, kas nodrošina satelītu signālu pārraidi un kam bija jāuzstāda satelītuztvērēji, lai pārraidītu signālus šajā apgabalā. Lēmuma 3. panta 1. punktā Spānijai bija pieprasīts atgūt par nesaderīgu atzīto atbalstu no minētajiem trim operatoriem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Spānija <DATE ISO="20141212">2014. gada 12. decembrī</DATE> Vispārējā tiesā cēla prasību par Lēmuma C(2014) 6846 atcelšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Lieta tika reģistrēta ar numuru T‑808/14.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> <DATE ISO="20150123">2015. gada 23. janvārī</DATE> cēla prasību Vispārējā tiesā par minētā lēmuma atcelšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Lieta tika reģistrēta ar numuru T‑36/15.</P></NOTE>. Prasības pieteikumā tā apgalvoja, ka nekad nav saņēmusi atbalstu no Spānijas vai tās vietējām iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Tikmēr saistībā ar Lēmuma C(2014) 6846 īstenošanu Spānija un Komisija nespēja vienoties par to, vai ciparu tehnoloģijas iekārtu (ko Kastīlijas‑Lamančas vietējās iestādes bija iegādājušās, lai pārraidītu televīzijas signālu) izmaksas ietilpst šā lēmuma piemērošanas jomā un vai Spānijai tādā gadījumā tās ir jāatgūst no attiecīgajiem operatoriem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Komisija <DATE ISO="20151020">2015. gada 20. oktobrī</DATE> pieņēma Lēmumu C(2015) 7193, ar ko tika grozīts Lēmums C(2014) 6846. Šā lēmuma ievaddaļā tā norādīja, ka grozījumu mērķis ir labot kļūdas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT>. Saskaņā ar grozījumu lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> tika svītrota no valsts atbalsta saņēmēju skaita<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Veicot šos grozījumus, Komisija atcēla sākotnējā lēmuma 1. panta otro daļu, svītroja atsauci uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> 3. panta 1. punktā un svītroja visas atsauces uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> preambulā (44., 45., 108., 113., 115., 118., 130., 170. un 198.–200. preambulas apsvērums).</P></NOTE>. Turklāt frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>ciparu tehnoloģijas <HT TYPE="ITALIC">pakalpojumu</HT> sniegšana<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> sākotnējā lēmuma 1. panta pirmajā daļā tika aizstāta ar frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>ciparu tehnoloģijas <HT TYPE="ITALIC">iekārtu</HT> sniegšana [piegāde]<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Ar vēstuli, kas Vispārējā tiesā iesniegta <DATE ISO="20151223">2015. gada 23. decembrī</DATE>, Spānija izskatīšanā esošajā lietā T‑808/14 izvirzīja jaunu pamatu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Spānijas jaunie argumenti<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>). Tā apgalvoja, ka grozījumu lēmums pārsniedz noteikto mērķi svītrot <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> no sākotnējā lēmuma piemērošanas jomas un būtiski paplašina atgūstamā atbalsta apjomu, ietverot atbalstu, kas piešķirts iekārtu piegādei (32,5 miljoni EUR). Spānija apgalvoja, ka, šādi rīkojoties, Komisija ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Komisija <DATE ISO="20160128">2016. gada 28. janvārī</DATE> iesniedza savus apsvērumus. Tā apgalvoja, ka grozījumu lēmums ir sākotnējā lēmuma vienkāršs kļūdu labojums un neuzliek Spānijai nekādus jaunus pienākumus. Tā piebilda, ka Spānijas jaunie argumenti ir nepieņemami, jo tie nepārsniedz argumentus, uz kuriem Spānija ir atsaukusies iepriekš, lai pamatotu apgalvojumu par varbūtēju tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Ar rīkojumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160114">2016. gada 14. janvāris</DATE>, <NO.CASE>T‑36/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:73">EU:T:2016:73</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> Vispārējā tiesa nosprieda, ka pēc Lēmuma C(2014) 6846 grozījumiem šajā lietā vairs nepastāv strīda priekšmets un ka tādējādi tiesvedība par <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> prasības pieteikumu jāizbeidz.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pārsūdzētais spriedums un apelācijas sūdzība</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa atzina, ka neviens no Spānijas prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem nav pamatots, un tāpēc pilnīgi noraidīja prasību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Spānijas jaunajiem argumentiem tā uzskatīja, ka tie faktiski attiecas uz grozījumu lēmumu un tāpēc ir pieņemami<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>34.–37. punkts.</P></NOTE>. Turklāt Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes atzina, ka, nedodot Spānijai iespēju iesniegt apsvērumus pirms šā lēmuma pieņemšanas, Komisija ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>41.–46. punkts.</P></NOTE>. Tā arī atzina, ka, tā kā sākotnējais lēmums <HT TYPE="ITALIC">ab initio</HT> attiecās uz atbalstu ciparu tehnoloģijas iekārtu piegādei, grozījumu lēmums Spānijai neuzliek nekādus jaunus pienākumus, līdz ar to šis pārkāpums nevar būt par pamatu grozījumu lēmuma atcelšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>47.–49. punkts.</P></NOTE>. Tāpēc tā noraidīja Spānijas jaunajos argumentos ietverto papildu prasījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā Spānija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt Lēmumu C(2014) 6846 un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā izvirza trīs apelācijas pamatus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pirmkārt</HT>, Spānija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, interpretējot Lēmuma C(2014) 6846 1. pantu tā sākotnējā redakcijā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un tādējādi nepareizi interpretējusi Spānijas piešķirtā valsts atbalsta pasākuma raksturu un valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta nozīmē. Tā turklāt esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādot, ka Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums vienlaikus ir labas pārvaldības un tiesiskās noteiktības principa pārkāpums. <HT TYPE="ITALIC">Otrkārt</HT>, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Spānija nav ievērojusi pirmo un ceturto nosacījumu, kas izvirzīti spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Altmark Trans</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Regierungspräsidium Magdeburg</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030724">2003. gada 24. jūlijs</DATE>, <NO.CASE>C‑280/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:415">EU:C:2003:415</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. <HT TYPE="ITALIC">Treškārt</HT>, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, konstatējot, ka Spānijas piešķirtais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, jo šī dalībvalsts televīzijas apraides nodrošināšanā ir devusi priekšroku zemes, nevis satelītu tehnoloģijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību. Tā it īpaši apgalvo, ka, pat ja Vispārējā tiesa pieņemtu pirmo apelācijas pamatu, tas labākajā gadījumā varētu izraisīt grozījumu lēmuma atcelšanu, bet apelācijas sūdzībā tiek lūgts atcelt sākotnējo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē <DATE ISO="20180307">2018. gada 7. martā</DATE> Spānija un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Ņemot vērā Tiesas lūgumu, es šajos secinājumos aprobežošos ar pirmā apelācijas pamata iztirzāšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmā apelācijas pamata pieņemamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Pirmā apelācijas pamata gramatiskā interpretācija liek domāt, ka tā priekšmets ir sākotnējais lēmums. Ar to tiek apstrīdēta interpretācija, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi attiecībā uz minētā lēmuma 1. pantu tā redakcijā pirms grozījumu lēmuma pieņemšanas. Tomēr ar argumentiem, kas izvirzīti, lai pamatotu pirmo apelācijas pamatu, tiek apstrīdēti Vispārējās tiesas konstatējumi attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">grozījumu</HT> lēmuma pieņemšanai izmantotās procedūras spēkā esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Spānija iesniedza prasības pieteikumu Vispārējā tiesā pirms <HT TYPE="ITALIC">grozījumu</HT> lēmuma pieņemšanas, un tas varēja attiekties tikai uz <HT TYPE="ITALIC">sākotnējo</HT> lēmumu. Apelācijas sūdzības prasījumos ir skaidri norādīts uz pārsūdzētā sprieduma un <HT TYPE="ITALIC">sākotnējā</HT> lēmuma (nevis <HT TYPE="ITALIC">grozījumu</HT> lēmuma) atcelšanu. Tiesas sēdē Spānijas advokāts apgalvoja, ka, iesniedzot jauno pamatu, Spānija ir vēlējusies paplašināt strīda priekšmetu, lai lūgtu atcelt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>sākotnējo lēmumu ar grozījumiem<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, es vispirms noskaidrošu, vai šī tiesvedība attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">grozījumu</HT> lēmumu, un tātad arī to, vai Tiesai ir kompetence izskatīt Spānijas argumentus, kas skar šo lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Tā kā tas ir sabiedriskās kārtības jautājums, Tiesai tas būtu jāizvērtē <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT>, lai gan neviens no lietas dalībniekiem to nav izvirzījis (šajā nozīmē skat. spriedumus <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elitaliana</HT>/<HT TYPE="ITALIC">Eulex Kosovo</HT></NAME.CASE>, <DATE ISO="20151112">2015. gada 12. novembris</DATE>, <NO.CASE>C‑439/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:753">EU:C:2015:753</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150226">2015. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Planet</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑564/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:124">EU:C:2015:124</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vai strīda priekšmets <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>ipso facto<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> attiecas uz grozījumu lēmumu no tā pieņemšanas dienas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Vai var apgalvot, ka strīda priekšmets <HT TYPE="ITALIC">ipso facto</HT> attiecas uz grozījumu lēmumu no šā lēmuma pieņemšanas dienas?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka grozījumu lēmuma ietekme nesniedzas tālāk par pārrakstīšanās kļūdu un acīmredzamu neprecizitāšu izlabošanu sākotnējā lēmumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Ja Komisijai būtu taisnība, grozījumu lēmumam nebūtu nekādas autonomas tiesiskas sekas un tas nebūtu pieņemts, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>lai radītu tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> LESD 263. panta nozīmē. Tādējādi tas nevarētu būt atsevišķas prasības atcelt tiesību aktu priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka tādā gadījumā prasības par tiesību akta atcelšanu kontekstā grozījumu lēmumu varētu aplūkot kā tādu, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>saplūst<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> ar sākotnējo lēmumu, veidojot ar šo lēmumu nedalāmu veselumu. Spānijas prasības pieteikumu un apelācijas sūdzību tādā gadījumā tiešām varētu uzskatīt par <HT TYPE="ITALIC">ipso facto</HT> vērstu pret sākotnējo lēmumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>ar labojumiem<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> un nebūtu vajadzības grozīt sākotnējos prasījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Daži grozījumi tiešām ir sākotnējā lēmuma teksta vienkārši labojumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Preambulas 98., 131., 132., 146. un 165. apsvērumā ir labotas tekstā sastopamās mijnorādes.</P></NOTE>, bet citi grozījumi šķietami pārsniedz šo robežu un ietekmē šā lēmuma būtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Šajā ziņā pušu viedokļi principiāli atšķiras. Apstrīdētā lēmuma pareiza interpretācija ir tiesību jautājums. Tāpēc arguments, ar kuru Spānija apstrīd Vispārējās tiesas pieņemto sākotnējā lēmuma 1. panta interpretāciju, ir pieņemams apelācijas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Andersen</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑303/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:647">EU:C:2015:647</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tas tā neapšaubāmi ir attiecībā uz visu atsauču uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> svītrošanu. Šā grozījuma rezultātā <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> tika izslēgta no attiecīgā valsts atbalsta saņēmēju kategorijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Sākotnējā lēmumā tā vietā, lai norādītu potenciālos atbalsta saņēmējus vispārīgi un abstrakti, Komisija izvēlējās identificēt visus faktiskos atbalsta saņēmējus. <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> svītrošana no minētās kategorijas acīmredzami skar ne tikai Spānijas tiesisko situāciju, ietekmējot tās pienākuma atgūt piešķirto atbalstu tvērumu, bet arī tā atbalsta saņēmēja tiesisko situāciju, uz kuru sākotnējais lēmums atšķirībā no grozījumu lēmuma attiecās tieši un individuāli.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Gramatiskā interpretācijā termina <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>pakalpojumi<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> aizstāšana ar terminu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>iekārtas<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> sākotnējā lēmuma 1. panta pirmajā daļā arī ietekmē sākotnējā lēmuma būtību. Saudzīgi izsakoties, nešķiet, ka šie termini būtu sinonīmi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Grozījumu lēmuma <HT TYPE="ITALIC">forma</HT> apstiprina iespaidu, ka tā saturs neaprobežojas ar vienkāršiem labojumiem. Tiesas sēdē Komisijas advokāts paskaidroja, ka grozījumu lēmumu ir pieņēmusi komisāru kolēģija. Viņš paskaidroja, ka šo procedūru izmanto gadījumos, kad Komisija pieņem būtiskus lēmumus par valsts atbalstu, savukārt lēmumus, ar kuriem vienīgi tiek veikti labojumi, pieņem Komisijas ģenerālsekretārs. Viņš atzina, ka procedūras izvēli šajā gadījumā noteica tas, ka grozījumu lēmums būtiski ierobežo sākotnējā lēmuma piemērošanas jomu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Galu galā, vai un cik lielā mērā termina <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>pakalpojumi<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> aizstāšana ar terminu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>iekārtas<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> ir būtisks Spānijas pienākuma atgūt piešķirto atbalstu tvēruma grozījums, varētu noskaidrot, tikai salīdzinot 1. panta sākotnējo un grozīto redakciju kopsakarā ar Komisijas sniegto pamatojumu katrā lēmumā. Tomēr grozījumu lēmumā nav minēts nekāds pamatojums, un tas padara šādu analīzi (izņemot attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT>) gandrīz neiespējamu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Es atgriezīšos pie šā jautājuma 67.–69. punktā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Kopumā šķiet ticami, ka grozījumu lēmums radīja autonomas tiesiskās sekas, kas būtiski ietekmēja Spānijas tiesisko stāvokli, kāds tas bija sākotnējā lēmuma pieņemšanas laikā. Tādā gadījumā grozījumu lēmums būtu tiesību akts, kas var būt atsevišķas prasības atcelt tiesību aktu priekšmets. Ja Spānija vēlējās paplašināt sākotnējā prasības pieteikuma tvērumu, lai iekļautu grozījumu lēmumu, tai bija formāli jāgroza šis prasības pieteikums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Tagad es noskaidrošu, vai Spānijai tas izdevās, iesniedzot jaunos argumentus Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vai Spānija faktiski paplašināja prasības pieteikuma tvērumu?</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 76. panta d) punktu prasītājam prasības pieteikumā jānorāda strīda priekšmets. Principā lietas dalībnieks tiesvedības laikā attiecīgajā instancē nevar grozīt strīda priekšmetu, un prasības pamatotība ir jāpārbauda, ievērojot tikai tos prasījumus, kas ietverti šajā instancē sākotnēji iesniegtajā prasības pieteikumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101111">2010. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑543/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:669">EU:C:2010:669</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas Reglamenta 84. un 86. pantā ir paredzēti divi izņēmumi no šā noteikuma. [Reglamenta] 84. pants ir piemērojams, ja tiesvedības laikā kļūst zināmi jauni tiesiski vai faktiski apstākļi. Savukārt 86. panta piemērošanas joma ir ievērojami šaurāka, proti, uz to var atsaukties vienīgi tad, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>jaunie apstākļi<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> nozīmē, ka tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir aizstāts vai grozīts ar citu tiesību aktu, kam ir tāds pats priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Kamēr 84. pants ļauj prasītājam vienīgi izvirzīt jaunus pamatus (kopā ar argumentiem un pierādījumiem to pamatošanai), 86. pants ir tālejošāks, jo tas ļauj prasītājam grozīt arī prasības priekšmetu, proti, pārformulēt prasījumus, lai notiekošajā tiesvedībā apstrīdētu jauno tiesību aktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>[Reglamenta] 86. panta loģiskais pamatojums ir divējāds: pirmkārt, ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību Tiesā un sākt jaunu tiesvedību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības, un, otrkārt, būtu netaisnīgi, ja apstrīdētā akta autors (šajā gadījumā Komisija) varētu grozīt Tiesā apstrīdēto aktu vai aizstāt to ar citu aktu, lai kavētu tiesvedību (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19820303">1982. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alphasteel</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>14/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:76">EU:C:1982:76</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880714">1988. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stahlwerke Peine‑Salzgitter</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>103/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:398">EU:C:1988:398</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). [Reglamenta] 86. pantā ir kodificēta šī agrākā judikatūra, tostarp nesenākā, saistībā ar strīdiem par Padomes un Komisijas pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā izstrādātā judikatūra. Kā šīs judikatūras piemēru skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chyzh</HT> u.c./Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑276/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:748">EU:T:2015:748</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Reglamenta 86. panta ieviešana 2015. gadā nozīmēja nepieciešamā formalitātes līmeņa paaugstināšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētajā judikatūrā, kas izstrādāta pirms šīs normas [iekļaušanas Reglamentā], netika prasīts augsts formalitātes līmenis. Konkrēti, prasītājam bija atļauts grozīt prasības pieteikumu tiesas sēdē. Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Iran Insurance</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑12/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:401">EU:T:2013:401</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150512">2015. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ternavsky</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑163/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:271">EU:T:2015:271</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171005">2017. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ben Ali</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑149/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:693">EU:T:2017:693</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Piemēram, 86. panta 2. un 4. punktā ir skaidri noteikts, ka grozījumi jāiesniedz kā rakstveida dokuments, kurā ir ietverti <HT TYPE="ITALIC">grozītie prasījumi</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Formālās prasības, kas noteiktas 86. pantā, protams, nav mērķis pats par sevi, bet ir paredzētas, lai garantētu tiesvedības sacīkstes raksturu un pareizu tiesvedību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171109">2017. gada 9. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HX/</HT>Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑423/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:848">EU:C:2017:848</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Procesuāla raksta iesniegšana tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, lai grozītu prasības pieteikumu, ir pielīdzināma prasības par tiesību akta atcelšanu celšanai ar prasības pieteikumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19820303">1982. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alphasteel</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>14/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:76">EU:C:1982:76</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Kā tāda gadījuma piemēru, kurā Vispārējā tiesa ir piemērojusi šo judikatūru, skat. arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160718">2016. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arbuzov</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑195/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:445">EU:T:2016:445</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Līdz ar to pēc analoģijas ir piemērojama pastāvīgā judikatūra, kurā noteiktas prasības attiecībā uz šādas prasības formu un saturu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tas nozīmē, ka grozījumu rakstā nepārprotami un pietiekami skaidri un precīzi it īpaši ir jānorāda strīda priekšmets, galvenie tiesiskie un faktiskie apstākļi, uz kuriem pamatojas lieta, un prasījumi, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj <HT TYPE="ITALIC">ultra petita</HT> vai nelemj par kādu no pamatiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100615">2010. gada 15. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑211/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:340">EU:C:2010:340</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171114">2017. gada 14. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">British</HT> <HT TYPE="ITALIC">Airways</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑122/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:861">EU:C:2017:861</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Savukārt ar procesuālu rakstu, kurā ir iekļauti jauni pamati vai argumenti, bet kas neatbilst visām 86. pantā vai iepriekš minētajā judikatūrā noteiktajām prasībām, nepietiek, lai faktiski grozītu strīda priekšmetu. Tas nerada tiesiskas sekas, izņemot 84. pantā paredzētās, proti, ar to tiek izvirzīti jauni pamati vai argumenti attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">to pašu priekšmetu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Šajā ziņā 86. pants darbojas kā <HT TYPE="ITALIC">lex specialis</HT> attiecībā pret 84. pantu, proti, ja kāds lietas dalībnieks vēlas iet tālāk un mainīt strīda priekšmeta apjomu tiesvedības laikā, tam jāievēro stingrākie nosacījumi, kas minēti 86. pantā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā nedaudz vairāk kā gadu pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas un kamēr turpinājās tiesvedība par šā lēmuma atcelšanu, Komisija pieņēma aktu, ar ko groza šo lēmumu (Lēmums C(2015) 7193). Tāpēc Spānija Vispārējā tiesā iesniedza jaunos argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Netiek apstrīdēts, ka grozījumu lēmuma priekšmets bija tāds pats kā sākotnējā lēmuma priekšmets (valsts atbalsts SA.27408). No tā izriet, ka bija piemērojams 86. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>[Reglamenta] 86. pants stājās spēkā <DATE ISO="20150424">2015. gada 24. aprīlī</DATE>, tāpēc tam ir būtiska nozīme šo <DATE ISO="20151223">2015. gada 23. decembrī</DATE> iesniegto Spānijas jauno argumentu ietekmes novērtēšanā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa bez papildu paskaidrojumiem secināja, ka, tā kā Spānija ar jaunajiem argumentiem apstrīd <HT TYPE="ITALIC">grozījumu</HT> lēmumu, tajos ietvertais jaunais pamats ir pieņemams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Pārsūdzētā sprieduma 36. punkts <HT TYPE="ITALIC">in fine</HT> un 37. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Man nav saprotama vai pieņemama loģika, ko ir piemērojusi Vispārējā tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Spānijas jauno argumentu formulējums liek domāt, ka Spānija <HT TYPE="ITALIC">negrasījās</HT> apstrīdēt grozījumu lēmumu, lai gan uz to attiecas daži tās izvirzītie argumenti. Jauno argumentu pēdējā punktā Spānija nepārprotami bija saglabājusi sākotnējos prasījumus, proti, tā pieprasīja <HT TYPE="ITALIC">sākotnējā</HT> lēmuma atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Šķiet, ka apelācijas sūdzība apstiprina šādu secinājumu: i) pirmais apelācijas pamats attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">sākotnējā lēmuma interpretāciju tā redakcijā pirms grozījumu izdarīšanas</HT> un ii) prasījumos nepārprotami ir minēta <HT TYPE="ITALIC">sākotnējā</HT> lēmuma atcelšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tāpēc nedomāju, ka Vispārējā tiesa varēja likumīgi interpretēt un pārkvalificēt Spānijas jaunos argumentus par tādiem, kas patiesībā ir ar mērķi lūgt atcelt <HT TYPE="ITALIC">grozījumu</HT> lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051213">2005. gada 13. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑78/03 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:761">EU:C:2005:761</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Nevar pieņemt ne to, ka pastāv prasība atcelt tiesību aktu, ne arī to, ka pastāv grozījumu raksts par tās tvēruma grozīšanu, bet var ņemt vērā tikai skaidri formulētus prasījumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19650708">1965. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Krawczynski</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>83/63</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1965:70">EU:C:1965:70</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0002">2.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Prasības pieteikuma būtība ir jāpārbauda, vienīgi atsaucoties uz prasības pieteikumā vai grozījumu rakstā minētajiem prasījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19790925">1979. gada 25. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija,</NAME.CASE> <NO.CASE>232/78</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1979:215">EU:C:1979:215</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0003">3</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Prasība, kurā nav ietverti nekādi prasījumi, ir nepieņemama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150212">2015. gada 12. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Meister</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑327/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:99">EU:C:2015:99</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>. Es noraidu Spānijas advokāta tiesas sēdē pausto viedokli, ka šāda pieeja liecina par pārmērīgu formalitāti.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tāpat es nedomāju, ka Vispārējai tiesai bija jāprasa, lai Spānija paskaidro, vai tās nodoms ir apstrīdēt grozījumu lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Atšķirībā no lietas <HT TYPE="ITALIC">HX</HT>/Padome (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171109">2017. gada 9. novembris</DATE>, <NO.CASE>C‑423/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:848">EU:C:2017:848</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tomēr šīs lietas fakti ievērojami atšķīrās. <HT TYPE="ITALIC">HX</HT> advokāts tikai tiesas sēdē uzzināja, ka eksistē akts (vispārēji piemērojams), kas groza prasības pieteikumā apstrīdēto aktu. Viņam bija radies iespaids (saskaņā ar tiesvedības valodai atbilstošu Reglamenta versiju, kurā bija neprecīzs valodas lietojums), ka nav vajadzīgs rakstveida dokuments, lai grozītu prasījumus, tāpēc viņš nebija rakstveidā <HT TYPE="ITALIC">apstiprinājis</HT> šajā tiesas sēdē agrāk <HT TYPE="ITALIC">izteikto</HT> vēlmi tos grozīt. Tiesa nosprieda, ka Vispārējai tiesai bija jānorāda prasītājam uz viņa kļūdu un jāļauj viņam to labot.</P></NOTE>. Pamatojoties uz lietas faktiem, tas būtu tas pats, kas aicināt Spāniju papildināt tās prasības atcelt tiesību aktu būtisku elementu, pārkāpjot LESD 263. pantā paredzēto termiņu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Grozījumu lēmums tika pieņemts <DATE ISO="20151020">2015. gada 20. oktobrī</DATE>. Spānija iesniedza jaunos argumentus <DATE ISO="20151223">2015. gada 23. decembrī</DATE>, proti, Vispārējās tiesas Ziemassvētku brīvdienu laikā. Līdz ar to termiņš bija beidzies, pirms Vispārējā tiesa 2016. gada janvāra sākumā vispār varēja atsākt darbu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Šo secinājumu 45., 46. un 55. punktā minētā judikatūra nesniedz pārliecinošus iemeslus, kas pamatotu pieņemamības nosacījumu pazemināšanu. Ja, kā šajā gadījumā, dalībvalstij tiek paziņots par atsevišķu tai adresētu lēmumu un tā noteiktajā termiņā neprecizē prasījumus attiecībā uz šo lēmumu tiesvedībā Vispārējā tiesā, tai ir jāuzņemas no tā izrietošās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Ģenerāladvokāte J. Kokote [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spliethoff’s</HT> <HT TYPE="ITALIC">Bevrachtingskantoor</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑635/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:28">EU:C:2018:28</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) ir secinājusi, ka ir iespējams atsaukties uz pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, lai plaši interpretētu prasības atcelt tiesību aktu <HT TYPE="ITALIC">tvērumu</HT>. Fakti šajā lietā atšķiras, un šajā gadījumā uz šīm tiesībām nevar atsaukties, lai mazinātu 86. panta ietekmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, lai gan Spānija bija iesniegusi jaunos argumentus, tai neizdevās paplašināt strīda priekšmetu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Secinājumi par pirmā apelācijas pamata pieņemamību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka šī tiesvedība neattiecas uz grozījumu lēmumu. Tāpēc pirmā apelācijas pamata par šo lēmumu mērķis ir paplašināt strīda priekšmetu. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktam apelācijas stadijā to nedrīkst darīt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100921">2010. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Zviedrija u.c./<HT TYPE="ITALIC">API</HT> un Komisija<HT TYPE="ITALIC">/API</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:541">EU:C:2010:541</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0126">126.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt pirmo apelācijas pamatu. Turklāt ierosinu Tiesai secināt, ka, paplašinot izskatāmā strīda priekšmeta apjomu saskaņā ar Spānijas jaunajiem argumentiem, Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi Spānijas izvirzītos argumentus un tādējādi ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot <HT TYPE="ITALIC">ultra petita</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131210">2013. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑272/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:812">EU:C:2013:812</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi šos argumentus pēc būtības, šī kļūda neietekmē lietas iznākumu šajā tiesā. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums nav jāatceļ ar šo pamatojumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmā apelācijas pamata būtību</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Komisijas kompetence pieņemt grozījumu lēmumu un pamatošanas pienākums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ja Tiesa nepiekritīs iepriekš izklāstītajai analīzei, tai būs jāpārbauda pārsūdzētā sprieduma likumība, ciktāl tas attiecas uz grozījumu lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesaku Tiesai pēc savas ierosmes izvirzīt un izskatīt divus pamatjautājumus. Pirmkārt, vai Komisijai bija kompetence pieņemt grozījumu lēmumu? Otrkārt, vai Komisija ievēroja pienākumu pamatot šo lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Abi šie jautājumi ir sabiedriskās kārtības jautājumi. Tiesai tie būtu jāizvirza un vajadzības gadījumā jāpiemēro sodi <HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT> (attiecībā uz strīdīgā akta autora kompetenci skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000713">2000. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Salzgitter</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑210/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:397">EU:C:2000:397</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un attiecībā uz pamatošanas pienākumu skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091202">2009. gada 2. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Īrija u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑89/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:742">EU:C:2009:742</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pirmkārt</HT>, Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisijai bija kompetence pieņemt šo lēmumu, pamatojoties uz LESD 108. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 40. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Arī es piekrītu šim atzinumam. Atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam Komisijas pilnvaras ietver ne tikai tiesības <HT TYPE="ITALIC">labot</HT> saskaņā ar Regulas 2015/1589 9. pantu pieņemtus lēmumus (kuras tā bieži izmanto, un šis princips netiek apstrīdēts) vai <HT TYPE="ITALIC">atcelt</HT> šādus lēmumus saskaņā ar minētās regulas 11. pantu. Komisijai ir arī tiesības būtiski <HT TYPE="ITALIC">grozīt</HT> šādus lēmumus, ja tas ir vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus, kas izklāstīti iepriekš minētā Līguma noteikumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Komisijai var būt likumīgs iemesls to darīt, it īpaši, lai ņemtu vērā Savienības tiesu judikatūras attīstību vai labotu savas kļūdas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Šajā nozīmē skat. Heidenhain, M., <HT TYPE="ITALIC">European State Aid Law Handbook</HT>, Minhene, Beck/Oxford: Hart, 2010, 31. nodaļa, 58. punkts.</P></NOTE>, kā tas šķietami ir bijis šajā gadījumā. Raugoties no šīs perspektīvas, 11. pants ir tikai konkrēta to pilnvaru izpausme, kuras Komisijai ir piešķirtas ar Līgumu, lai nodrošinātu, ka valsts atbalsta noteikumi tiek piemēroti pareizi un efektīvi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Šis mērķis ir skaidri minēts Regulas 2015/1589 preambulas 21. apsvērumā.</P></NOTE>, tāpēc to nevar interpretēt <HT TYPE="ITALIC">a contrario</HT> kā tādu, kas ierobežo šīs pilnvaras ar vienīgo skaidri minēto gadījumu (atcelšanu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Līguma noteikumi neliecina, ka Komisijas kompetence būtu ierobežota ar dalībvalstīm labvēlīgiem lēmumiem. Līdz ar to nav svarīgi, vai grozījumu lēmums bija labvēlīgs Spānijai, kā apgalvo Komisija, vai arī uzlika šai dalībvalstij jaunus pienākumus, kā apgalvo šī dalībvalsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Otrkārt</HT>, lai gan Vispārējā tiesa uz to nav norādījusi, vēlos atzīmēt, ka grozījumu lēmumā nav minēti nekādi iemesli, kas pamatotu tā pieņemšanu. Tas nozīmē, ka Tiesai ir gandrīz neiespējami pārbaudīt it īpaši grozījumu lēmuma raksturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. šo secinājumu 37. punktu.</P></NOTE> un tā tiesiskās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. šo secinājumu 80. punktu.</P></NOTE>, kā arī pārbaudīt, vai Spānijai – pirms šā lēmuma pieņemšanas – tika dota iespēja iesniegt piezīmes par visu attiecīgo informāciju, kas bija šā lēmuma pamatā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Skat. šo secinājumu 86.–89. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Tātad pamatojuma neesamība grozījumu lēmumā kavē pienācīgu tā likumības pārbaudi tiesā un acīmredzami ir pretrunā LESD 296. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Es secinu, ka grozījumu lēmumā ir acīmredzami pārkāpts Komisijas pienākums norādīt pamatojumu, proti, būtisks procedūras noteikums. Ar šo pārkāpumu vien pietiek, lai izraisītu tā atcelšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940517">1994. gada 17. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑41/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:196">EU:C:1994:196</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Neizdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tātad attiecībā uz grozījumu lēmumu tās spriedums būtu jāatceļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tikai tad, ja Tiesa nepiekritīs šim ierosinājumam, tai būs jāpārbauda konkrētie argumenti, ko Spānija izvirza pirmajā apelācijas pamatā. Tagad es pievērsīšos to analīzei.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">LESD 107. pants un tiesiskās noteiktības princips</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Kā es saprotu, Spānija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, interpretējot sākotnējā lēmuma 1. pantu. Tādējādi tā varbūtēji nav norādījusi, ka, pieņemot lēmumu, ar kuru Spānijai tiek uzlikti papildu pienākumi, Komisija nav ievērojusi šīs dalībvalsts piešķirtā valsts atbalsta pasākuma būtību, ir nepareizi piemērojusi valsts atbalsta jēdzienu LESD 107. panta nozīmē un ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Man pilnīgi nav skaidra varbūtējā prettiesiskuma būtība. Spānija neizvirza nevienu argumentu, lai pamatotu savu apgalvojumu. Tā nepaskaidro, kurš LESD 107. panta aspekts, iespējams, ir pārkāpts un kādā veidā tas noticis. To pašu var teikt par argumentu, kas attiecas uz varbūtēju tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādi argumenti ir nepieņemami<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Skat. šo secinājumu 46. punktu un tajā minēto judikatūru.</P></NOTE>. Tāpēc ierosinu Tiesai tos noraidīt kā nepieņemamus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vai Spānijai bija tiesības tikt uzklausītai pirms grozījumu lēmuma pieņemšanas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir pieņēmusi grozījumu lēmumu nedaudz vairāk kā gadu pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas dienas. Šķiet, ka pirms grozījumu lēmuma nebija pieņemts neviens lēmums par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu vai atkārtotu sākšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>No vienas puses, netiek apstrīdēts, ka Spānijai tika dota iespēja iesniegt apsvērumus par visiem Komisijas administratīvās lietas aspektiem pirms sākotnējā lēmuma pieņemšanas. No otras puses, no lietas materiāliem izriet, ka pēc sākotnējā lēmuma pieņemšanas un pirms paziņošanas par grozījumu lēmumu Spānijai netika dota šāda iespēja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Spānija apgalvo, ka, iekļaujot sākotnējā lēmuma 1. pantā jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>ciparu tehnoloģijas iekārtu piegāde<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, ar grozījumu lēmumu tika paplašināts atgūstamā atbalsta apjoms, tādējādi uzliekot Spānijai jaunus pienākumus. Tā kā Komisija nedeva Spānijai iespēju pirms šā lēmuma pieņemšanas paust savu viedokli, tika pārkāptas Spānijas tiesības uz aizstāvību. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā sākotnējā lēmuma preambulas 118. un 197. apsvērumu, pamatoti uzskatīja, ka ciparu tehnoloģijas iekārtu piegādei piešķirtais atbalsts jau bija iekļauts tā piemērošanas jomā, tāpēc grozījumu lēmums neuzlika [Spānijai] nekādus jaunus pienākumus. Tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="389" DATE.PUB="2010">OV 2010, C 83, 389. lpp.</REF.DOC.OJ> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>).</P></NOTE> ir paredzētas personas tiesības tikt uzklausītai vienīgi tad, ja kāds pasākums to nelabvēlīgi ietekmē, un tā kā grozījumu lēmums bija Spānijai labvēlīgs, tai neesot bijušas šādas tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Es secīgi pārbaudīšu, i) vai šajos apstākļos Spānijai <HT TYPE="ITALIC">bija</HT> tiesības tikt uzklausītai, ii) ja tā, vai Komisija <HT TYPE="ITALIC">ievēroja</HT> šīs tiesības un iii) kādas ir šo tiesību <HT TYPE="ITALIC">iespējamas pārkāpšanas sekas</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>tiesību tikt uzklausītai ievērošana visos procesos, kuri sākti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai <HT TYPE="ITALIC">nelabvēlīgs tiesību akts</HT>, ir Savienības tiesību pamatprincips, un tas ir jānodrošina, <HT TYPE="ITALIC">pat ja nav attiecīgās procedūras tiesiskā regulējuma</HT><QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940629">1994. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fiskano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑135/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:267">EU:C:1994:267</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Ja pastāv pamatotas šaubas, ka tiesību akts var nelabvēlīgi ietekmēt dalībvalsti, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontroles procedūra, Komisijai būtu jādod šai dalībvalstij iespēja tikt uzklausītai, kaut vai tikai piesardzības labad<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071018">2007. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:616">EU:C:2007:616</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas procedūra pamatojas uz principu, ka attiecīgajai dalībvalstij godprātīgi jāsadarbojas ar Komisiju. Ja lēmums, ko Komisija plāno pieņemt, var ietekmēt dalībvalsts pienākuma atgūt attiecīgo valsts atbalstu tvērumu, Komisijai <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> būtu jāpiešķir šai dalībvalstij iespēja iesniegt piezīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Tā kā grozījumu lēmumā nav sniegts pamatojums, ir grūti noteikt, vai grozījumu lēmums bija Spānijai labvēlīgs vai arī uzlika tai jaunus pienākumus. Ja, kā apgalvo Komisija, 1. panta grozījumi neietekmēja šā atbalsta apjomu, ir pamatoti jautāt, kāpēc Komisija pielika pūles, lai to grozītu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Katrā ziņā es jau esmu secinājusi, ka grozījumu lēmums kopumā, jādomā, ietekmēja Spānijas tiesisko stāvokli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. šo secinājumu 38. punktu.</P></NOTE> un tādējādi bija tiesību akts, ko var apstrīdēt saskaņā ar LESD 263. pantu. Tā kā ar šo lēmumu Komisija turpināja klasificēt Spānijas piešķirtos pasākumus kā nelikumīgu valsts atbalstu, šis lēmums ir akts, kas ietekmē Spāniju nelabvēlīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Ja Komisija būtu <HT TYPE="ITALIC">atcēlusi</HT> sākotnējo lēmumu un <HT TYPE="ITALIC">aizstājusi</HT> to ar jaunu, tas uzreiz būtu redzams. Tas, ka Komisija izvēlējās citu metodi un <HT TYPE="ITALIC">grozīja</HT> sākotnējo lēmumu, lai nonāktu pie tāda paša rezultāta, nevar ietekmēt grozījumu lēmuma atzīšanu par aktu, kas ietekmē Spāniju nelabvēlīgi.</P></NOTE>. Esmu arī norādījusi, ka iekšējā <HT TYPE="ITALIC">procedūra</HT>, ko Komisija izmantoja, lai pieņemtu grozījumu lēmumu, bija procedūra, kuru izmanto gadījumos, kad jāpieņem būtiski lēmumi par valsts atbalstu, <HT TYPE="ITALIC">nevis</HT> vienkāršākā administratīvā procedūra, kas paredzēta, lai vienīgi labotu pārrakstīšanās kļūdas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. šo secinājumu 36. punktu.</P></NOTE>. Visbeidzot jau šis lēmums varēja ietekmēt Spānijas pienākuma atgūt piešķirto atbalstu tvērumu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>No tā izriet, kā Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka Spānijai principā bija tiesības tikt uzklausītai, pirms Komisija pieņēma grozījumu lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vai Komisija ievēroja Spānijas tiesības tikt uzklausītai</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Grozījumu lēmuma pieņemšanu nevar aplūkot izolēti. Tā iezīmē galīgo punktu procedūrā, kura sākta ar Komisijas vēstuli, ar ko sāk formālo izmeklēšanas procedūru, pēc kuras (pēc šīs izmeklēšanas) ir pieņemts sākotnējais lēmums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Procedūras, ar kuru tiek nodrošināta tiesību tikt uzklausītai pilnīga aizsardzība, mērķis ir izpildīts, ja attiecīgajai personai <HT TYPE="ITALIC">jebkurā</HT> procedūras posmā pirms strīdīgā akta pieņemšanas ir bijusi iespēja iepazīties ar administratīvās lietas būtiskajiem aspektiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta G. Kosmas [<HT TYPE="ITALIC">G. Cosmas</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑288/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:239">EU:C:1999:239</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Ja šāda iespēja šai personai ir dota, tās tiesības tikt uzklausītai ir, tā sakot, <HT TYPE="ITALIC">izsmeltas</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>It īpaši saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūrām Komisijai pēc tam, kad tā attiecīgajai dalībvalstij ir devusi iespēju iesniegt piezīmes par visiem <HT TYPE="ITALIC">aspektiem, uz kuriem pamatojas (pamatosies)</HT> tās lēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111115">2011. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija un Spānija/<HT TYPE="ITALIC">Government of Gibraltar</HT> un Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑106/09 P un C‑107/09 P</NO.CASE> (turpmāk tekstā – <NAME.CASE><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/><HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></NAME.CASE>), <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:732">EU:C:2011:732</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0173">173.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0174">174.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101216">2010. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Nīderlande un <HT TYPE="ITALIC">NOS</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑231/06 un T‑237/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:525">EU:T:2010:525</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī Hancher, L., Salerno, F. M., Schütte, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>The different stages in the State aid procedure<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, <HT TYPE="ITALIC">State aid law of the European Union</HT>, Oxford University Press, 2016, 372. lpp.</P></NOTE>, pirms lēmuma pieņemšanas šī dalībvalsts nav jāinformē par juridisko vērtējumu, ko tā plāno veikt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111124">2011. gada 24. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑458/09 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:769">EU:C:2011:769</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 177. punkts.</P></NOTE>, nav jāuzklausa tās viedoklis par šo vērtējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990121">1999. gada 21. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Neue Maxhütte Stahlwerke</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lech‑Stahlwerke</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑129/95, T‑2/96 un T‑97/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1999:7">EU:T:1999:7</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0230">230.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0231">231.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> vai tā jābrīdina par gaidāmo lēmuma pieņemšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0156">156.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tāpat pirms aizstāšanas vai grozījumu lēmuma pieņemšanas Komisijai nav jāatkārto visi Regulā 2015/1589 noteiktie procedūras posmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19981112">1998. gada 12. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑415/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:533">EU:C:1998:533</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Atkarībā no jaunajā lēmumā iekļauto grozījumu tiesiskajām sekām var būt iespējams iztikt bez formālas izmeklēšanas procedūras sākšanas. Šajā nozīmē skat. Heidenhain, M., <HT TYPE="ITALIC">European State Aid Law Handbook</HT>, Minhene, Beck/Oxford: Hart, 2010, 31. nodaļa, 58. punkts.</P></NOTE> un šajā ziņā jāiesniedz attiecīgajai dalībvalstij lietas materiāli, lai tā varētu sniegt apsvērumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Principā šāds pienākums būtu, ja sākotnējais lēmums būtu balstīts uz nepareizu informāciju (tādā gadījumā Komisijai vispirms būtu jāpapildina administratīvā lieta, veicot papildu izmeklēšanu saskaņā ar minētās regulas 11. pantu) vai ja kopš dalībvalsts apsvērumu iesniegšanas būtu attīstījies tiesiskais regulējums (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080508">2008. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ferriere Nord</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑49/05 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:259">EU:C:2008:259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tiesvedība šajā lietā nav palīdzējusi kliedēt šaubas, vai Komisija, pieņemot grozījumu lēmumu, pamatojās uz jauniem vai papildu aspektiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Ja Komisijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka grozījumu lēmums bija pamatots – papildus administratīvajā lietā iekļautajiem aspektiem sākotnējā lēmuma pieņemšanas laikā – arī ar informāciju, kas izriet no <HT TYPE="ITALIC">Hispasat</HT> prasības pieteikuma lietā T‑36/15, Spānijai šajā ziņā nebija dota iespēja paust savu viedokli. Tā neiestājās lietā T‑36/15, tāpēc tai netika paziņoti rakstveida apsvērumi, ar kuriem apmainījās šīs lietas dalībnieki.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Ja, gluži pretēji, Spānijai ir taisnība, kad tā apgalvo, ka grozījumu lēmums ir balstīts uz atgūšanas procedūrā iegūto informāciju, tad principā nevar izslēgt, ka Spānija jau zināja par šīs informācijas būtību un tai bija iespēja paust savu viedokli saistībā ar šo procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Pamatojuma neesamība grozījumu lēmumā nozīmē, ka ir gandrīz neiespējami noskaidrot, kurš no abiem variantiem ir pareizs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos pierādīšanas pienākums būtu jāuzņemas Komisijai. Komisija nekad nav apgalvojusi, ka Spānijai bija iespēja iesniegt piezīmes par informāciju, kas atgūšanas procedūras kontekstā bija grozījumu lēmuma jautājumu pamatā, nemaz nerunājot par jebkādu pierādījumu sniegšanu šajā ziņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz to, es secinu, ka Spānijai netika dota iespēja efektīvi darīt zināmu savu viedokli par visu to faktu, apsūdzību un apstākļu patiesumu un atbilstību, ar kuriem Komisija it īpaši grozījumu lēmuma 1. pantā pamatoja secinājumu, ka tajā minētais Savienības tiesību pārkāpums ir noticis un ka tajā minētais valsts atbalsts ir jāatgūst.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, ciktāl Komisija balstīja grozījumu lēmumu uz informāciju, par kuru Spānijai nebija iespējas iesniegt piezīmes, tā rīkojās, pārkāpjot šīs dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai un līdz ar to arī labas pārvaldības principu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpuma sekas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 47. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka procedūras noteikumu pārkāpums var būt par pamatu tiesību akta, kuru tas skar, atcelšanai tikai tad, ja tiek pierādīts, ka šā pārkāpuma neesamības gadījumā procedūra būtu noslēgusies ar citu rezultātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Vēlos norādīt, ka tikai viens no Vispārējās tiesas minētajiem spriedumiem attiecas uz tiesībām tikt uzklausītam, bet pārējos ir aplūkotas citas (nebūtiskas) procedūras formalitātes.</P></NOTE>. Tomēr turpmākajos punktos tā piemēroja citu pārbaudi, proti, vai grozījumu lēmums uzlika jaunus pienākumus Spānijai. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa atzina, ka Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums nav pamats grozījumu lēmuma atcelšanai. Spānija apstrīdēja šo argumentāciju. Tiesas sēdē tās advokāts apgalvoja, ka tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma gadījumā attiecīgais tiesību akts <HT TYPE="ITALIC">vienmēr</HT> būtu jāatceļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Man nav skaidra Vispārējās tiesas argumentācija. Savas analīzes sākumā atgādināšu attiecīgo judikatūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>No vienas puses, Tiesa ir nospriedusi, ka <HT TYPE="ITALIC">būtiska</HT> procedūras noteikuma pārkāpums nozīmē, ka jāatceļ tiesību akts, kuru tas skar<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871020">1987. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>128/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:447">EU:C:1987:447</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šajā kontekstā es piekrītu ģenerāladvokāta N. Fenelija [<HT TYPE="ITALIC">N. Fennelly</HT>] viedoklim, ka būtiski ir tikai tie procedūras noteikumi, kas ir cieši saistīti ar iestādes, kura pieņem attiecīgo aktu, gribas veidošanos un izpausmi. To ievērošana ir vispārējās interesēs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat. [N. Fenelija] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/95 P un C‑287/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:578">EU:C:1999:578</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šie noteikumi ir tik svarīgi, ka <HT TYPE="ITALIC">jebkurš</HT> to pārkāpums nozīmē, ka procesa beigās pieņemtais tiesību akts ir jāatceļ neatkarīgi no tā, vai procedūras iznākums varētu būt bijis citāds, ja tie tiktu ievēroti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000406">2000. gada 6. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:188">EU:C:2000:188</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>No otras puses, Tiesa tāpat ir nospriedusi, ka jebkuras citas (nebūtiskas) procedūras formalitātes pārkāpums var būt par pamatu tiesību akta atcelšanai tikai tad, ja ir iespējams pierādīt, ka šā pārkāpuma neesamības gadījumā process būtu varējis noslēgties ar citu rezultātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19801029">1980. gada 29. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Landewyck</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, no <NO.CASE>209/78 līdz 215/78 un 218/78</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1980:248">EU:C:1980:248</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (varbūtēji nelikumīga dažu dokumentu publiskošana, ko veikusi Komisija), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20051025">2005. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija un Dānija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑465/02 un C‑466/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:636">EU:C:2005:636</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (dokumenta vācu valodas versijas varbūtēja neesamība procesa laikā). Par atšķirībām starp šīm divām procesuālo pārkāpumu kategorijām skat. ģenerāladvokāta N. Fenelija secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">ICI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/95 P un C‑287/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:578">EU:C:1999:578</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Pat ja Savienības tiesu argumentācija šajā ziņā ne vienmēr ir bijusi nepārprotama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Neesmu pirmā, kam jāsaskaras ar šīm grūtībām un šajā ziņā jāpauž apsvērumi. Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bensada</HT> <HT TYPE="ITALIC">Benallal</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑161/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:3">EU:C:2016:3</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0100">100.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (it īpaši 92. punkts) un tajā minētā judikatūra. Savienības tiesas ir konsekventi atzinušas, ka tiesības tikt uzklausītam ir būtisks procedūras noteikums (skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein‑Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑228/99 un T‑233/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0141">141.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030709">2003. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vlaams Fonds voor de Sociale Integratie van Personen met een Handicap</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑102/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:192">EU:T:2003:192</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tomēr vairākos citos gadījumos judikatūrā ir norādīts uz vajadzību pierādīt, vai šāda pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums nevarētu būt bijis citāds (skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040708">2004. gada 8. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑198/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2004:222">EU:T:2004:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0203">203.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, ko Tiesa apelācijas tiesvedībā apstiprinājusi ar <DATE ISO="20070111">2007. gada 11. janvāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑404/04 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:6">EU:C:2007:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0131">131.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, man ir skaidrs, ka dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai valsts atbalsta procedūrā pieder pie pirmās kategorijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Es piekrītu ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumam, ka pienākumu apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti galu galā var uzskatīt par pilnvaru starp iestādēm un dalībvalstīm vai institucionālā (es teiktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/><HT TYPE="ITALIC">konstitucionālā</HT>’<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>) līdzsvara Savienībā sadalījuma īpašu izpausmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Skat. viņa secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bensada</HT> <HT TYPE="ITALIC">Benallal</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑161/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:3">EU:C:2016:3</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Tādējādi dažādu veidu procedūru kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgās dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai ir būtisks procedūras noteikums, kura neievērošana <HT TYPE="ITALIC">ipso facto</HT> rada tādas nozīmīgas sekas. Piemēram, attiecīgais lēmums var tikt atcelts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Saistībā ar lēmumu par Eiropas Sociālā fonda finansiālā atbalsta samazināšanu skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910507">1991. gada 7. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Interhotel</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑291/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:189">EU:C:1991:189</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920604">1992. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Infortec</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:243">EU:C:1992:243</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19930525">1993. gada 25. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">IRI</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑334/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:211">EU:C:1993:211</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. To īpašo tiesību pārskatīšanas kontekstā saskaņā ar LESD 106. panta 3. punktu, kuras piešķirtas uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, skat. arī spriedumu, 1992. gada 12. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Nīderlande u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑48/90 un C‑66/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:63">EU:C:1992:63</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> vai nepieņemama var tikt atzīta tāda prasība par pārkāpumu, kas celta pēc šādas procedūras<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110414">2011. gada 14. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Rumānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑522/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:251">EU:C:2011:251</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Tādas dalībvalsts situācija, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontroles procedūra, ir salīdzināma ar iepriekš minētajām situācijām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī procedūra ir <HT TYPE="ITALIC">tikai prasības sakarā ar pienākumu neizpildi variants</HT>, kas īpaši pielāgots problēmām, kuras valsts atbalsts rada konkurencei iekšējā tirgū (skat. piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010703">2001. gada 3. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑378/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:370">EU:C:2001:370</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Tāpat Tiesa ir skaidri apstiprinājusi, ka attiecīgās dalībvalsts juridiskā situācija pārkāpuma procedūrā un finansiālā atbalsta koriģēšanas procedūrā ir analoga (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100429">2010. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑160/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:230">EU:C:2010:230</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas liecina par labu analoģiska procedūras noteikuma piemērošanai šajā kontekstā, piešķirot lielāku nozīmi tiesībām tikt uzklausītam, kas galu galā ir pamattiesības, kuras garantē Hartas 47. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā galveno lomu, kas attiecīgajai dalībvalstij ir valsts atbalsta kontroles procedūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑139/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:376">EU:C:2010:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Vispārējā tiesa ir uzskatāmi izskaidrojusi šā (divpusējā) procesa būtību un attiecīgās dalībvalsts situāciju <DATE ISO="20030306">2003. gada 6. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Westdeutsche Landesbank Girozentrale</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Land Nordrhein‑Westfalen</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑228/99 un T‑233/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2003:57">EU:T:2003:57</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0140">140.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0141">141.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Lieki piebilst, ka dalībvalsts situācija šādā procesā būtiski atšķiras no jebkuras citas ieinteresētās personas situācijas.</P></NOTE>, Komisijai <HT TYPE="ITALIC">galīgajā lēmumā nav tiesību izmantot</HT> ieinteresēto trešo personu iesniegtos apsvērumus, par kuriem tā attiecīgajai dalībvalstij nav devusi iespēju iesniegt piezīmes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020924">2002. gada 24. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Falck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Acciaierie di Bolzano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/00 P un C‑75/00 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:524">EU:C:2002:524</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Technische Glaswerke Ilmenau</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑139/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:376">EU:C:2010:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Tādējādi pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 47. punktā, nav arī svarīgi, vai attiecīgajai dalībvalstij izdodas pierādīt, ka <HT TYPE="ITALIC">in concreto</HT>, ja Komisija nebūtu pārkāpusi šīs tiesības, tās lēmums par valsts atbalstu būtu bijis citāds<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Manuprāt, <HT TYPE="ITALIC">a priori</HT> nevar izslēgt, ka argumenti, ko Spānija, iespējams, būtu izvirzījusi, ja tai būtu dota šāda iespēja, būtu varējuši ietekmēt grozījumu lēmuma saturu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Šāda pārbaude vienmēr ir spekulatīva un balstīta uz vairākiem pieņēmumiem. Nav skaidrs, kāds būtu vajadzīgais pierādījumu standarts un detalizācijas pakāpe, lai pierādītu būtiskās atšķirības starp faktisko un hipotētisko lēmumu. Esmu pārliecināta, ka šādu pārbaudi nevar lietderīgi izmantot par mērauklu, lai novērtētu, vai valsts atbalsta procedūrā ir ievērotas dalībvalsts tiesības tikt uzklausītai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Galu galā tā nozīmētu, ka attiecīgajai dalībvalstij un Tiesai ir jāiztēlojas sevi Komisijas vietā un jācenšas uzminēt, vai apsvērumi, ko šī dalībvalsts būtu iesniegusi, ja Komisija tai būtu devusi šādu iespēju, būtu mainījuši Komisijas veikto lietas novērtējumu. Man šķiet, ka tādā gadījumā Komisija visticamāk apgalvotu, ka dalībvalsts apsvērumi jebkurā gadījumā nebūtu mainījuši tās viedokli. Tas vēl vairāk mazina šādas pārbaudes objektivitāti un līdz ar to arī leģitimitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Pieņemt šādu argumentu nozīmētu radīt vēl vienu dilemmu, proti, vai šāds paziņojums ir saistošs Tiesai? Vai drīzāk tai pašai būtu jānosaka, vai Komisijai <HT TYPE="ITALIC">būtu bijusi jāmaina</HT> sava nostāja, ņemot vērā dalībvalsts apsvērumus? Ja jā, tad kādiem kritērijiem būtu jābūt šāda novērtējuma pamatā?</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Tiesai drīzāk būtu jāpārbauda, kā tā daudzos gadījumos ir darījusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Saistībā ar valsts atbalstu Tiesa daudzkārt ir efektīvi piemērojusi šo stingrāko standartu (tiesību pārkāpums nozīmē automātisku tiesību akta atcelšanu) (skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19860710">1986. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>234/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:302">EU:C:1986:302</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880308">1988. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Exécutif régional wallon</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Glaverbel</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>62/87 un 72/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:132">EU:C:1988:132</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050510">2005. gada 10. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑400/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:275">EU:C:2005:275</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 179. punkts). Vairākos citos gadījumos, lai gan Tiesa ir <HT TYPE="ITALIC">atsaukusies</HT> uz papildu prasību pierādīt, ka Komisijas lēmums būtu bijis citāds, ja dalībvalstij būtu bijusi iespēja iesniegt savus apsvērumus, Tiesa tomēr ir <HT TYPE="ITALIC">piemērojusi</HT> stingrāko standartu. Tomēr šajos gadījumos <HT TYPE="ITALIC">praksē</HT> tiesības tikt uzklausītai netika pārkāptas (vai nu tāpēc, ka dokumentos, kas attiecīgajai dalībvalstij netika iesniegti apsvērumu sniegšanai, nebija būtisku aspektu, vai tāpēc, ka Komisijas lēmuma pamatā nebija šajos dokumentos ietvertās informācijas). Tādējādi Tiesa varēja viegli secināt, ka procesuālie pārkāpumi, par kuriem bija saņemtas sūdzības, <HT TYPE="ITALIC">visticamāk nebūtu ietekmējuši</HT> administratīvās procedūras iznākumu. Manuprāt, šis konstatējums bija tikai atbilstības piemērojamajam standartam <HT TYPE="ITALIC">sekas</HT>, nevis minētās atbilstības autonoms papildu <HT TYPE="ITALIC">nosacījums</HT> (skat. spriedumus <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19871111">1987. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>259/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:478">EU:C:1987:478</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; 1990. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Francija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑301/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:67">EU:C:1990:67</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19900321">1990. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE>Beļģija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑142/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:125">EU:C:1990:125</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001005">2000. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑288/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:537">EU:C:2000:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0099">99.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0106">106.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vai (objektīvi) Komisija pirms lēmuma pieņemšanas ir devusi attiecīgajai dalībvalstij patiesu iespēju efektīvi paust savu viedokli <HT TYPE="ITALIC">par dokumentiem, ko Komisija bija saņēmusi, lai pamatotu apgalvojumu</HT>, ka ir pārkāptas Savienības tiesības, kā arī <HT TYPE="ITALIC">par ieinteresēto trešo personu iesniegtajiem apsvērumiem</HT>, uz kuriem balstās šis lēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Gibraltar</HT>, 165. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī Dony, M., <HT TYPE="ITALIC">Contrôle des aides d’État</HT>, Éditions de l’Université de Bruxelles, 2006, 357. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Es secinu, ka tas, ka Komisija nav izpildījusi šo pienākumu, liek atcelt tās lēmumu par attiecīgā atbalsta atcelšanu vai mainīšanu, ciktāl šis lēmums pamatojas uz aspektiem, par kuriem attiecīgajai dalībvalstij nebija dota iespēja sniegt apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 48. un nākamajos punktos, nav svarīgi, vai grozījumu lēmums uzliek vai neuzliek Spānijai jaunus pienākumus. Līdz ar to tikpat mazsvarīgs ir Spānijas arguments, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi sākotnējā lēmuma 1. pantu, salīdzinot to ar grozījumu lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Es iepriekš esmu secinājusi, ka, pieņemot grozījumu lēmumu, Komisija ir pārkāpusi Spānijas tiesības tikt uzklausītai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Skat. šo secinājumu 92. punktu.</P></NOTE>. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un pieņemot, <HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>, ka Spānijas jaunais pamats ir pieņemams, šā pārkāpuma raksturs ir tāds, ka tas var būt par iemeslu šā lēmuma atcelšanai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Neizdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Līdz ar to, pamatojoties uz šo pieņēmumu, pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ, ciktāl tas attiecas uz grozījumu lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pārsūdzētā sprieduma atcelšanas sekām</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Es esmu secinājusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādot, ka grozījumu lēmumā ir divi pārkāpumi (Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums un Spānijas tiesību tikt uzklausītai pārkāpums), un ka gadījumā, ja Spānijas jaunais pamats būtu pieņemams, tās spriedums šā iemesla dēļ būtu jāatceļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas statūtu 61. pantam, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati pasludināt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, nevis nodot lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Tā kā iepriekš minētie pārkāpumi paši par sevi nozīmē, ka grozījumu lēmums ir jāatceļ, Tiesa var pasludināt galīgo spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Tāpēc es ierosinu, ka gadījumā, ja tā uzskata, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir pieņemams, Tiesai tas būtu jāapmierina, jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl tas attiecas uz Komisijas grozījumu lēmumu, un jāatceļ šis lēmums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesāšanās izdevumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Tā kā Tiesa mani ir lūgusi izvērtēt tikai Spānijas apelācijas sūdzības pirmo pamatu un tā kā apelācijas sūdzības izskatīšanas galīgais rezultāts būs atkarīgs no Tiesas viedokļa ne vien par apelācijas sūdzības pirmo, bet arī par tās otro un trešo pamatu, man nav ieteikumu par tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot Tiesas vērtējumu par apelācijas sūdzības otro un trešo pamatu, es ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības pirmo pamatu kā nepieņemamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Ja tā uzskata, ka šis pamats ir pieņemams, Tiesai tas būtu jāapmierina, jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl tas attiecas uz grozījumu lēmumu, un jāatceļ šis lēmums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>