Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA
ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 9. jūlijā (1)
Lieta C‑279/25
IC
pret
Land Baden‑Württemberg,
piedaloties
Vertreterin des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht
(Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – LESD 21. panta 1. punkts – Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā – Savienības pilsonis, kuram no dzimšanas ir divu dalībvalstu pilsonība – Savienības pilsonis, kas pārvietojas starp dalībvalstīm, kuru valstspiederīgais viņš ir – Tāda ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais
I. Ievads
1. Vai persona, kurai ir divu dalībvalstu pilsonība un kura ir pārvietojusies starp tām, var atsaukties uz savas izcelsmes valsts A pilsonību savas izcelsmes valsts B iestādēs, apgalvodama, ka tā ir izmantojusi tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ko tai piešķir Savienības tiesības, un pieprasīt no šīm tiesībām izrietošā tiesiskā režīma piemērošanu (2)?
2. Šis jautājums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Patiesībā, lai gan agrāk dalībvalstis uz dubultpilsonību raudzījās ar aizdomām, jo pilsonības saiknei bija jābūt ekskluzīvai, šodien šāds statuss ir plaši atzīts (3) un Savienības pilsoņu, kuriem kopš dzimšanas ir divu dalībvalstu pilsonība, skaits kļūst arvien lielāks. Šādu situāciju rada personu biežāka pārrobežu pārvietošanās Eiropas Savienībā, divu pilsonību ģimeņu izveidošanās un tādu valsts tiesību aktu pieņemšana, kuros dalībvalstis atzīst dzimumu vienlīdzību pilsonības nodošanas jomā un atļauj vairāku pasu turēšanu (4).
3. 2025. gadā 3 612 000 Vācijas pilsoņu bija dubultpilsonība. Ģeogrāfiskā tuvuma, vēsturisko saišu un ciešās sadarbības starp Vācijas Federatīvo Republiku un Polijas Republiku dēļ Vācijas teritorijā vislielākais bija tādu Vācijas valstspiederīgo īpatsvars, kuriem ir arī Polijas valstspiederība, proti, 458 000 personas – tālu priekšā Vācijas-Itālijas, Vācijas-Rumānijas, Vācijas-Grieķijas un Vācijas-Francijas valstspiederīgajiem (5). 2024. gada 22. marta Gesetz zur Modernisierung des Staatsangehörigkeitsrechts (Likums par pilsonības tiesību modernizāciju) (6), kas stājās spēkā 2024. gada 27. jūnijā, pastiprināja šo parādību nākotnē, jo tagad tas pieļauj dubultpilsonību no dzimšanas un ļauj naturalizēties pēc piecu gadu nodzīvošanas [Vācijā] (7).
4. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar strīdu starp Alžīrijas valstspiederīgo IC un Vācijas iestādēm par tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru šīs iestādes atteica viņam piešķirt atvasinātās uzturēšanās tiesības, ko viņš lūdza Savienības pilsones, kurai ir Vācijas un Polijas dubultpilsonība (turpmāk – ieinteresētā persona), laulātā statusā. Minētās iestādes uzskatīja, ka šī Savienības pilsone, pārvietojoties no Polijas uz Vāciju, nebija izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta 1. punkta izpratnē.
5. Tā kā dubultpilsonību mūsdienās uzskata par Savienības pilsonības Ahileja papēdi (8), Tiesai tiek lūgts precizēt tās judikatūru un it īpaši – noteikt, vai Savienības pilsoņi, kuriem ir divu dalībvalstu pilsonība un kuri atrodas vienas no šīm dalībvalstīm teritorijā, tajā uzturas, pamatojoties uz valsts tiesībām vai uz Savienības tiesībām, kā arī to, kādi līdz ar to ir trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir šo Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, piemērojamie uzturēšanās noteikumi.
6. Šajos secinājumos sniegšu apsvērumus, kādēļ uzskatu, ka tāds Savienības pilsonis kā ieinteresētā persona, kas ir atstājusi dalībvalsti, kurā dzimusi un kuras pilsonība viņai ir kopš dzimšanas, lai dotos uz citu dalībvalsti, kuras pilsonība viņai arī ir kopš dzimšanas un kurā viņa ir nodibinājusi un izveidojusi ģimenes dzīvi, nav izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta 1. punkta izpratnē, neraugoties uz robežas starp šīm divām dalībvalstīm šķērsošanu. It īpaši paskaidrošu, ka Tiesas izvēlētais risinājums 2017. gada 14. novembra spriedumā Lounes (9) nešķiet piemērojams pēc analoģijas, jo šāds pilsonis nevar pieprasīt tiesības, kas agrāk iegūtas, balstoties uz Direktīvu 2004/38/EK (10).
II. Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums
7. Prasītājs ir Alžīrijas valstspiederīgais, kurš kopš 2009. gada dzīvo Vācijas teritorijā. Tā kā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums tika noraidīts, viņš uzturas nelegāli, tomēr viņam izņēmuma kārtā ir piešķirta atļauja. Viņš ir tēvs trim bērniem, kuri dzimuši Vācijā attiecīgi 2012., 2016. un 2018. gadā un dzīvo Vācijas teritorijā. Viņa bērnu mātei, ar kuru viņš apprecējās 2017. gadā, ir Vācijas un Polijas pilsonība. Līdz 2008. gadam viņa dzīvoja Polijā, bet divpadsmit gadu vecumā apmetās uz dzīvi Vācijā, kur viņai ir neierobežota uzturēšanās atļauja, vēl pirms tika konstatēts, ka viņai kopš dzimšanas bija Vācijas pilsonība izcelšanās dēļ. Kopš tā laika, izņemot neregulāras vizītes Polijā, viņa dzīvo Vācijas teritorijā.
8. Attiecībā uz prasītāju ir tikuši ierosināti vairāki kriminālprocesi, un viņš vairākkārt atradies pirmstiesas apcietinājumā vai apcietinājumā pēc notiesājoša sprieduma, kā arī piespiedu ārstēšanā psihiatriskajā slimnīcā (11). Prasītājs un ieinteresētā persona izšķīrās 2021. gada 18. jūnijā.
9. Šajā laikposmā – 2018. gadā – prasītājs lūdza izsniegt viņam uzturēšanās atļauju, balstoties uz 2004. gada 30. jūlija Gesetz über die allgemeine Freizügigkeit von Unionsbürgern (Likums par Savienības pilsoņu vispārējo pārvietošanās brīvību) (12) 5. panta 1. punkta pirmo teikumu (13). Šī atļauja viņam tika atteikta, un tad prasītājs pret šo atteikumu iesniedza prasību Verwaltungsgericht Sigmaringen (Zigmāringenes Administratīvā tiesa, Vācija), kura to noraidīja. Prasītājs par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg (Bādenes‑Virtembergas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija). Arī apelācijas sūdzība tika noraidīta – ar 2023. gada 5. jūlija nolēmumu. Minētā tiesa būtībā uzskatīja, ka ieinteresētā persona, prasītāja laulātā, pārceļoties no Polijas uz Vāciju, nebija īstenojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta 1. punkta izpratnē (14).
10. Tad prasītājs iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) revīzijas sūdzību (Revision), būtībā apgalvojot, ka, tā kā ieinteresētā persona, divpadsmit gadu vecumā apmetusies Vācijā, bija izmantojusi tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, viņam ir atvasinātās uzturēšanās tiesības, ko sniedz sievas Savienības pilsoņa statuss.
11. Šaubīdamās par LESD 21. panta 1. punkta piemērošanas jomu un it īpaši par Tiesas spriedumā Lounes izstrādāto principu piemērojamību, minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 21. panta 1. punkts jāpiemēro Savienības pilsonim, kuram kopš dzimšanas ir divu dalībvalstu pilsonība un kurš pirmos 12 dzīves gadus ir dzīvojis vienā un pēc tam otrā no šīm dalībvalstīm, un līdz ar to no šā Savienības pilsoņa statusa var tikt atvasinātas tāda trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesības, ar ko viņš zināmu laiku ir bija precējies un ar ko kopā dzīvojis otrajā dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir?”
12. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki un ieinteresētās personas piedalījās 2026. gada 22. aprīļa tiesas sēdē, kurā viņi atbildēja arī uz Tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
13. No šajā tiesas sēdē notikušajām debatēm izriet, ka prasītājs joprojām nelikumīgi uzturas Vācijas teritorijā, taču viņam ir atļauta uzturēšanās. Viņš ir vēlreiz apprecējies un kļuvis par ceturtā bērna tēvu.
III. Juridiskā analīze
A. Ievada apsvērumi
14. Pirms prejudiciālā jautājuma izvērtēšanas sniegšu divus ievada apsvērumus.
15. Pirmais apsvērums attiecas uz ieinteresētās personas, kura ir Savienības pilsone, juridisko statusu Vācijas un Polijas robežas šķērsošanas brīdī. Šis ir svarīgs apsvērums, jo no atbildes uz šo jautājumu izriet Direktīvas 2004/38 piemērojamība.
16. Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) balstās uz principu, ka ieinteresētā persona, kura ir Savienības pilsone, ir ieguvusi abu dalībvalstu pilsonību kopš dzimšanas. Tas ir nolasāms jau pašā prejudiciālā jautājuma tekstā. Tomēr minētā tiesa vēlas zināt, vai tas, ka ieinteresētās personas Vācijas pilsonība atklājās tikai pēc viņas apmešanās Vācijas teritorijā, var ietekmēt vērtējumu par viņas tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta 1. punkta izpratnē.
17. Manuprāt, prejudiciālā jautājuma vērtējumā šis apstāklis nav jāņem vērā. Tā kā pilsonības saiknes atzīšana ir deklaratīvs akts, šī atzīšana ir radījusi ietekmi ar atpakaļejošu spēku no Savienības pilsoņa dzimšanas brīža, līdz ar to ieinteresēto personu Vācijas Federatīvās Republikas robežas šķērsošanas brīdī nevar uzskatīt “tikai par polieti”, kā apgalvo prasītājs. Tādēļ, tā kā ieinteresētā persona, kura ir Savienības pilsone, ir secīgi dzīvojusi divās dalībvalstīs, kuru valstspiederīgā viņa ir, Direktīva 2004/38, kas nosaka LESD 21. panta 1. punktā paredzēto Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanas ierobežojumus (15), nekad nav bijusi piemērojama. Pamatlietā šis fakts nav apstrīdēts. Atgādināšu, ka saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem. Atbilstoši Tiesas judikatūrai minētās direktīvas mērķis nav reglamentēt Savienības pilsoņa uzturēšanās nosacījumus dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir (16).
18. Otrais apsvērums attiecas uz tādas judikatūras nozīmi, kuru Tiesa iedibinājusi saistībā ar tādiem kavēkļiem Savienības pilsoņa tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas izriet no valsts iestāžu atteikuma atzīt vai mainīt viņa uzvārdu.
19. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī prasītāja un Komisijas apsvērumos ir atsauces uz Tiesas iedibinātajiem principiem 2003. gada 2. oktobra spriedumā Garcia Avello (17), 2017. gada 8. jūnija spriedumā Freitag (18) un 2025. gada 25. novembra spriedumā Wojewoda Mazowiecki (19). Tomēr šīs tiesvedības dalībnieku mērķi ir atšķirīgi: iesniedzējtiesa vēlas atrast saikni ar Savienības tiesībām, turpretim prasītājs un Komisija vēlas pierādīt LESD 21. panta piemērojamību un to tiesību iegūšanu, kas šajā pantā ir piešķirtas Savienības pilsoņiem, kuriem ir divu dalībvalstu pilsonība, vienas no šīm dalībvalstīm teritorijā.
20. Nedomāju, ka šo judikatūru var piemērot pēc analoģijas. Lai gan visi noteikumi, kas regulē Savienības pilsoņa civilstāvokļa, piemēram, uzvārda, dzimuma vai ģimenes stāvokļa, datu atzīšanu, ierakstīšanu vai grozīšanu, un tie, kas regulē ģimenes locekļu – trešo valstu valstspiederīgo – uzturēšanās tiesības, sniedz ieguldījumu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās telpas īstenošanā Savienībā, tomēr tiem ir atšķirīgi mērķi un īpatnības, kas strukturētas ap konkrētiem principiem.
21. Tādēļ koncentrēšu analīzi uz principiem, ko Tiesa iedibinājusi attiecībā uz LESD 21. panta 1. punkta piemērošanas jomu vienīgi saistībā ar atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi.
B. LESD 21. panta 1. punkta piemērošanas jomas pārbaude
22. Prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Savienības pilsonis, kas ir pārvietojies starp divām dalībvalstīm, kuru pilsonība viņam ir kopš dzimšanas, lai ilgstoši apmestos vienā no šīm valstīm, ir īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas viņam atzītas LESD 21. panta 1. punktā, un vai līdz ar to trešās valsts valstspiederīgais, ar kuru viņš ir nodibinājis un izveidojis ģimenes dzīvi šajā pēdējā dalībvalstī, atbildīgajās valsts iestādēs var atsaukties uz atvasinātām uzturēšanās tiesībām, kas balstītas uz Savienības tiesībām.
23. To iemeslu dēļ, kurus tūlīt izklāstīšu, domāju, ka LESD 21. panta 1. punkts šādai situācijai nav piemērojams. Lai arī prasītājs un Komisija vēlas pierādīt, ka risinājumu, ko Tiesa izvēlējusies spriedumā Lounes attiecībā uz Savienības pilsoni, kurš ieguvis otru pilsonību pēc naturalizācijas uzņemošajā dalībvalstī, var piemērot arī tādam Savienības pilsonim, kuram kopš dzimšanas ir divu dalībvalstu pilsonība, tomēr es pierādīšu, ka starp šīm divām situācijām pastāv būtiskas atšķirības, kas, manuprāt, Tiesai neļauj sekot šādam ierosinājumam.
1. Spriedumā “McCarthy” iedibinātie principi
24. Atgādināšu, ka 2011. gada 5. maija spriedumā McCarthy (20) Tiesa būtībā nosprieda, ka LESD 21. pants nav piemērojams tādam Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, kurš vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, un kuram turklāt ir vēl citas dalībvalsts pilsonība. Lietā, kurā pasludināts šis spriedums, Savienības pilsone Shirley McCarthy kundze bija iesniegusi lūgumu piešķirt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Savienības tiesībām, Apvienotajā Karalistē, kuras pilsonība viņai bija un kurā viņa vienmēr bija uzturējusies. Viņai bija arī Īrijas pilsonība. Šā lūguma mērķis bija trešās valsts pilsonim G. McCarthy piešķirt uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38 kā S. McCarthy ģimenes loceklim, ņemot vērā, ka šādas uzturēšanās tiesības neizrietēja no Apvienotās Karalistes tiesiskā regulējuma imigrācijas jomā piemērošanas (21).
25. Tiesa spriedumā vispirms atgādināja, ka Līguma normas personu brīvas pārvietošanās jomā un to īstenošanai pieņemtos aktus nevar piemērot situācijās, kurām nav nekāda sasaistes punkta ar kādu no Savienības tiesībās paredzētajiem gadījumiem un kuru atbilstīgo faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (22). Šajā ziņā tā arī atgādināja, ka ar to vien, ka Savienības pilsonei ir divu dalībvalstu pilsonība, nepietiek, lai uzskatītu, ka uz ieinteresētās personas situāciju attiecas LESD 21. pants (23). Lai novērtētu saikni ar Savienības tiesībām situācijā, kurā S. McCarthy nebija izmantojusi tiesības uz brīvu pārvietošanos, Tiesa pārbaudīja, vai uzturēšanās tiesību atteikums viņas vīram ietekmēja viņas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā un – plašāk – ar viņas Savienības pilsones statusu saistītās tiesības (24). Šādas ietekmes neesības dēļ Tiesa secināja, ka viņas situācijā nav neviena sasaistes punkta ar Savienības tiesībās paredzētajām situācijām un ka visi šīs situācijas būtiskie fakti attiecas tikai uz vienas dalībvalsts iekšējo situāciju (25).
26. Vai šajā lietā fakts, ka ieinteresētā persona ir pārvietojusies starp divām dalībvalstīm, kuru pilsonība viņai ir, maina šo secinājumu? Domāju, ka nē.
27. Netiek apstrīdēts, ka ieinteresētajai personai, kura ir divu dalībvalstu, proti, Polijas Republikas, kuras teritorijā viņa ir dzimusi un uzturējusies līdz divpadsmit gadu vecumam, un Vācijas Federatīvās Republikas, kuras teritorijā viņa ieradās un izveidoja ģimenes dzīvi, pilsone, ir Savienības pilsones statuss. LESD 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis, un tā papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību (26). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss (27). Tādēļ šādā statusā ieinteresētā persona var atsaukties uz tiesībām, kas saistītas ar šo statusu, it īpaši uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ko piešķir LESD 21. panta 1. punkts, gan attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku, gan uz Polijas Republiku (28).
28. Tomēr, lai arī ieinteresētā persona ir izrādījusi zināmu mobilitāti Savienības iekšienē, neesmu pārliecināts, ka ar šo pārrobežu kustību starp dalībvalstīm, kuru pilsonība viņai ir kopš dzimšanas, pietiek, lai uzskatītu, ka viņa ir īstenojusi tiesības, ko viņai piešķir LESD 21. panta 1. punkts, jo neviens elements lietas materiālos neliecina, ka viņa būtu pārvietojusies vai uzturējusies kādas citas dalībvalsts teritorijā, kas nav Polijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika.
29. Viens no Savienības tiesību pārvietošanās un uzturēšanās brīvības jomā pamatnoteikumiem ir tāds, ka uz šo brīvību principā var atsaukties tikai tāds dalībvalsts valstspiederīgais, kurš kā Savienības pilsonis ir pārvietojies un uzturējies dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, atbilstoši LESD 21. pantam un Direktīvas 2004/38 noteikumiem. Tādēļ Tiesa ir skaidri nospriedusi, ka “tiesības brīvi pārvietoties ietver [..] Savienības pilsoņu tiesības ieceļot dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes dalībvalsts” (29). Tas atbilst principam, saskaņā ar ko Savienības pilsonībai ir atvasināts raksturs attiecībā pret valsts pilsonību, kura atsaucas uz juridisku un politisku statusu, kas tiek atzīts dalībvalsts valstspiederīgajiem ārpus viņu valsts politiskās kopienas (30). Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka šīm tiesībām var būt noteikti ierobežojumi un nosacījumi, kas paredzēti LESD, kā arī tā piemērošanai pieņemtajos noteikumos, tādējādi 2011. gada 17. novembra spriedumā Gaydarov (31) skaidri uzsvērdama, ka tās “nav beznosacījumu” (32).
30. Tādēļ šābrīža Savienības tiesībās LESD 21. pants neietver Savienības pilsoņu tiesības ieceļot un uzturēties savas izcelsmes valsts teritorijā, jo šīs tiesības ir saistītas ar viņu valstspiederību. Šīs tiesības viņiem piešķir nevis Savienības tiesības, bet gan valsts tiesības. Pretēji tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas saistītas ar Savienības pilsoņa statusu, šīs pašas tiesības nekādi nevar tikt ierobežotas vai liegtas. Tiesa ir arī atkārtoti nospriedusi, ka saskaņā ar starptautisko tiesību principu dalībvalsts nevar atteikt pati saviem valstspiederīgajiem tiesības ieceļot tās teritorijā un tajā palikt, un tātad tiem ir beznosacījuma uzturēšanās tiesības (33).
31. Spriedumā McCarthy Tiesa ir secinājusi, ka, ņemot vērā, ka tādas personas uzturēšanās tiesībām, kura uzturas savas pilsonības dalībvalstī, nevar paredzēt nosacījumus, Direktīva 2004/38 attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem izmantojamas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, nav piemērojama tādam Savienības pilsonim, kuram ir beznosacījumu uzturēšanās tiesības, tāpēc ka viņš uzturas savas pilsonības dalībvalstī (34). Domāju, ka šis viedoklis ir piemērojams LESD 21. panta 1. punktam, kas ir tā pamatā.
32. Šajā gadījumā ieinteresētā persona, kura ir Savienības pilsone, atstāja Polijas Republikas, kuras valstspiederīgā viņa ir, teritoriju, lai ierastos un uzturētos Vācijas Federatīvās Republikas, kuras pilsonība viņai arī ir, teritorijā, nevis īstenodama savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ko viņai piešķir LESD 21. panta 1. punkts, bet gan balstoties uz autonomām un beznosacījumu tiesībām, ko viņai piešķir viņas pilsonība (35). Bez šādas premisas un tādēļ, ka trešo valstu valstspiederīgo iespējamās tiesības ir nevis viņu personīgās tiesības, bet gan tiesības, kas atvasinātas no Savienības pilsonim piemītošajām tiesībām (36), nevar pieprasīt Vācijas Federatīvai Republikai, lai tā piešķirtu prasītājam kā Savienības pilsones ģimenes loceklim uzturēšanās tiesības, kas būtu tieši balstītas uz LESD 21. panta 1. punktu, lai gan visi nozīmīgie fakti ir norisinājušies šīs dalībvalsts iekšienē, jo pāris satikās un ģimenes dzīvi nodibināja Vācijas teritorijā, līdz tā izveidojās un beidzās šajā pašā teritorijā.
33. Tādēļ, neraugoties uz ieinteresētās personas pārrobežu kustību, uzskatu, ka šī Savienības pilsone, kas ir pārvietojusies starp dalībvalstīm, kuru pilsonība viņai ir kopš dzimšanas un kuru teritorijā viņa vienmēr ir dzīvojusi, nav izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta 1. punkta izpratnē, līdz ar to prasītājs nevar iegūt uzturēšanās tiesības, kas būtu tieši balstītas uz šo tiesību normu.
34. Turklāt, manuprāt, prasītājs nevar iegūt arī atvasinātas uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu. Kā atgādinājusi Tiesa, no Savienības pilsoņa tiesībām atvasināto tiesību mērķis un pamatojums balstās uz konstatējumu, ka atteikums tās atzīt var aizskart Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību (37). Nedomāju, ka situācija šajā lietā būtu pielīdzināma ļoti īpašajām situācijām, kurās dalībvalstīm, neraugoties uz Savienības pilsoņa pārrobežu kustības neesību, ir jāatzīst šādas uzturēšanās tiesības, jo pretējā gadījumā Savienības pilsonim tiktu liegta iespēja faktiski izmantot šā statusa piešķirto tiesību pašu būtību (38).
35. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ko Tiesa iedibinājusi 2011. gada 8. marta spriedumā Ruiz Zambrano (39), patiešām pastāv situācijas, kurās, “lai gan nav piemērojamas sekundārās tiesības attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām un attiecīgais Savienības pilsonis nav izmantojis savu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, [atvasinātas] uzturēšanās tiesības [saskaņā ar LESD 20. pantu] trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šī pilsoņa ģimenes loceklis, tomēr ir jāpiešķir, jo citādi netiktu ievērota Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šādu tiesību atteikuma dēļ minētais pilsonis būtu spiests atstāt Savienības teritoriju kopumā, un tādējādi viņam tiktu liegta iespēja faktiski izmantot [Savienības pilsoņa] statusa piešķirto tiesību pašu būtību” (40).
36. Kā Tiesa atgādinājusi spriedumā Safi, šīs situācijas raksturo tas, ka, pat ja tās tiek regulētas tiesību aktos, kas a priori ietilpst dalībvalstu kompetencē, proti, tiesiskajā regulējumā par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām ārpus Savienības atvasināto tiesību piemērošanas jomas, šīm situācijām tomēr ir raksturīga saikne ar Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, un, lai šī brīvība netiktu aizskarta, netiek pieļauts, ka šādiem valstspiederīgajiem tiek atteiktas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kurā dzīvo šis pilsonis (41). Tomēr atteikums piešķirt šādas uzturēšanās tiesības var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību tikai tad, ja starp šo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, kas ir viņa ģimenes loceklis, pastāv tādas atkarības attiecības, kuru dēļ Savienības pilsonis būtu spiests pavadīt attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un atstāt Savienības teritoriju kopumā (42).
37. Pretēji situācijai, kas aplūkota lietās, kurās pasludināts 2011. gada 8. marta spriedums Ruiz Zambrano (43), vai arī 2017. gada 10. maija spriedums Chavez‑Vilchez u.c. (44) un 2018. gada 8. maija spriedums K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā) (45), neviens elements ieinteresētās personas situācijā, kā tā izklāstīta lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, neparāda, ka uzturēšanās tiesību atteikums prasītājam varētu atņemt viņai vai viņas nepilngadīgajiem bērniem iespēju reāli izmantot svarīgākās tiesības, ko viņiem piešķir Savienības pilsoņa statuss (46). Faktiski nekas neliecina, ka šā atteikuma dēļ viņi būtu bijuši spiesti pamest Savienības teritoriju vai ka būtu kavētas viņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties to dalībvalstu teritorijā, kuru pilsonības viņiem nav. Vācijas teritorijā prasītājam vienmēr ir bijis piemērots administratīvas iecietības režīms un, lai gan viņa uzturēšanās atļaujas pieteikums tika noraidīts, viņa ģimenes locekļi visu laiku uzturējās Vācijas teritorijā. Turklāt šādu risku šobrīd var pamatoti izslēgt, jo, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pāris ir šķīries 2021. gadā, otrkārt, no Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg (Bādenes‑Virtembergas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) konstatējumiem izriet, ka starp prasītāju un bērniem, kas dzimuši savienībā ar ieinteresēto personu, nepastāv reāla atkarība (47), un, treškārt, prasītāja pārstāvis tiesas sēdē ir norādījis, ka prasītājs jau ir nodibinājis jaunu ģimeni.
38. Tādēļ aplūkoto situāciju nevar kvalificēt kā “ļoti īpašu situāciju”, kas attaisnotu to, ka Vācijas Federatīvā Republika, balstoties uz LESD 20. pantu, lai garantētu Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību, izņēmuma kārtā piešķirtu uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis.
2. Spriedumā “Lounes” iedibinātie principi
39. Manuprāt, Tiesas izvēlētais risinājums spriedumā Lounes (48), kas vēlāk apstiprināts spriedumā Chief Appeals Officer u.c., nav piemērojams tādā situācijā kā šajā lietā.
40. Man jāatzīst, ka doma paplašināt šo risinājumu nāk prātā diezgan automātiski faktisk ās analoģijas dēļ. Šī analoģija izriet no tā, ka lietā, kurā pasludināts spriedums Lounes, tāpat kā pamatlietā Savienības pilsone ir pārvietojusies starp divām dalībvalstīm, kuru pilsonība viņai bijusi brīdī, kad viņa dibināja un izveidoja ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo.
41. Lieta, kurā pasludināts spriedums Lounes, konkrētāk attiecās uz Spānijas valstspiederīgo P. Ormazabal, kura, īstenojot pārvietošanās brīvību, vispirms bija ieradusies un vairākus gadus uzturējusies Apvienotās Karalistes teritorijā, kuras pilsonības viņai nebija, saskaņā ar un ievērojot Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktu vai 16. panta 1. punktu, un tad ieguvusi šīs valsts pilsonību naturalizācijas ceļā, neatsakoties no Spānijas pilsonības. Vairākus gadus pēc tam viņa apprecējās ar trešās valsts valstspiederīgo, kurš, balstoties uz LESD 21. pantu, lūdza Apvienotās Karalistes iestādēm piešķirt viņam atvasinātās uzturēšanās tiesības.
42. Šajā gadījumā Tiesa nosprieda, ka Savienības pilsonim “uzņēmējā dalībvalstī [jāvar] turpināt izmantot viņam ar [LESD 21. panta 1. punktu] piešķirtās tiesības pēc tam, kad tas [..] ir ieguvis šīs dalībvalsts pilsonību” (49), trīs iemeslu dēļ: lai nodrošinātu sistēmas, kas balstīta Savienības pilsoņa integrācijas loģikā, saskaņotību, nodrošinātu LESD 21. panta lietderīgo iedarbību un veicinātu vienlīdzīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem.
43. Precīzāk, Tiesa nosprieda, ka LESD 21. panta veicinātās progresīvās integrācijas loģikai būtu pretrunā, ka šādam pilsonim, kuram ir piešķirtas tiesības atbilstoši šim pantam tādēļ, ka viņš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību, ir jāatsakās no šo tiesību, it īpaši tiesību īstenot ģimenes dzīvi uzņēmējā dalībvalstī, izmantošanas, jo viņš, naturalizējoties šajā dalībvalstī, ir mēģinājis sasniegt dziļāku integrāciju tās sabiedrībā (50). Tādējādi Tiesa uzsvēra, ka uzņēmējā dalībvalstī Savienības pilsonim piešķirtās tiesības, it īpaši tiesības īstenot ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo, samazinātos ar viņa integrāciju šīs dalībvalsts sabiedrībā un atkarībā no tā, cik viņam ir pilsonību (51).
44. Tiesa arī norādīja, ka Savienības pilsonim ar LESD 21. panta 1. punktu piešķirto tiesību lietderīgā iedarbība prasa, lai pilsonis, kurš ir šādā situācijā, uzņēmējā dalībvalstī varētu turpināt izmantot viņam ar šo tiesību normu piešķirtās tiesības pēc tam, kad tas papildus savai izcelsmes pilsonībai ir ieguvis šīs dalībvalsts pilsonību, un it īpaši varētu veidot ģimenes dzīvi ar savu laulāto, kas ir trešās valsts valstspiederīgais [un ir ieguvis] atvasinātās uzturēšanās tiesības (52). Tādējādi, lai gan Tiesa prasa, lai Savienības pilsoni, kurš atgriežas savā izcelsmes valstī, pavadītu trešās valsts valstspiederīgais, tā šeit atceļ šādu prasību, jo Savienības pilsonis var izmantot ar Direktīvu 2004/38 piešķirtās tiesības, pat ja viņš dibina un izveido ģimenes dzīvi pēc ierašanās dalībvalstī, kuras pilsonību viņš ir ieguvis (53).
45. Visbeidzot – Tiesa ir norādījusi, ka pretējā gadījumā Savienības pilsonis, kurš ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību un papildus savai izcelsmes pilsonībai ir ieguvis uzņēmējas dalībvalsts pilsonību, saistībā ar viņa ģimenes dzīvi saņemtu mazāk labvēlīgu attieksmi nekā Savienības pilsonis, kurš arī ir īstenojis šo brīvību, bet kuram ir vienīgi viņa izcelsmes pilsonība (54).
46. Manuprāt, šī judikatūra nav piemērojama pēc analoģijas tāda Savienības pilsoņa situācijai, kuram kopš dzimšanas ir tās dalībvalsts pilsonība, kurā viņš dzīvo .
47. Pirmkārt, šāda paplašināšana prasītu atzīt, ka LESD 21. pantā noteiktās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ietvertu arī Savienības pilsoņu tiesības ieceļot un uzturēties savā izcelsmes dalībvalstī. Atgādināšu, ka, ņemot vērā pilsonības saiknes raksturu un apmēru, tiesībām ieceļot un uzturēties pašam savā dalībvalstī nevar piemērot “ierobežojumus un nosacījumus”, kas ir skaidri minēti gan LESD 20. panta 2. punktā, gan LESD 21. panta 1. punktā (55).
48. Otrkārt, šāda interpretācija vēl vairāk ierobežotu dalībvalstu kompetenci attiecībā uz nosacījumiem par trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uzturēšanos un galu galā novestu pie neierobežotas ar Savienības pilsonību saistīto tiesību atzīšanas, lai gan tas nav skaidri noteikts nevienā Līgumu normā, jo, ņemot vērā LESD 20. panta 1. punkta tekstu, Savienības pilsonībai ir atvasināts un papildinošs raksturs attiecībā pret dalībvalsts pilsonību. Faktiski, balstoties uz šādu interpretāciju, vienīgi uz LESD 21. panta 1. punkta pamata, pat lasot to no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta skatpunkta, dalībvalstīm saviem valstspiederīgajiem, kuriem ir arī citas dalībvalsts pilsonība, būtu jāpiešķir tiesības un priekšrocības, kas saistītas ar tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, kas ietver atvasinātās uzturēšanās tiesības, lai gan Direktīva 2004/38 vispār nebūtu bijusi piemērojama.
49. Manuprāt, šī ir lielākā atšķirība no lietām, kurās pasludināti spriedumi Lounes un Chief Appeals Officer u.c., un šeit slēpjas galvenās grūtības pieļaut Tiesas šajos spriedumos izvēlētā risinājuma paplašināšanu.
50. Patiesībā katrā no šīm lietām dalībvalsts valstspiederīgā “iedarbināja” šo Savienības pilsonības mehānismu, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā atbilstoši Direktīvas 2004/38 nosacījumiem pirms naturalizēšanās uzņemošajā dalībvalstī. Sekas bija tādas, ka viņas juridiskais statuss, it īpaši viņas personiskais un ģimenes stāvoklis, ab initio iekļāvās Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo viņa ieguva jaunas – no Savienības tiesībām izrietošas tiesības (56). Atbilstoši doktrīnai Savienības pilsonība rada papildu tiesību loku dalībvalstu valstspiederīgajiem. Pirmajai ar pilsonību saistītajai tiesību, kas pienākas dalībvalsts valstspiederīgajam, grupai tā pievieno tādu nākamo jaunu tiesību loku, kas pienākas visu dalībvalstu valstspiederīgajiem saskaņā ar Līgumos paredzētajām tiesību normām (57). Tādējādi tieši tādu savu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanas dēļ atbilstoši Direktīvas 2004/38 nosacījumiem un “progresīvai integrācijai”, kas no tām izriet uzņemošajā dalībvalstī, P. Ormazabal ieguva Lielbritānijas pilsonību, pie tam Tiesa šīs direktīvas “piemērošanu pēc analoģijas” ir atzinusi viņas uzturēšanās laikam Apvienotajā Karalistē vienīgi saistībā ar iepriekš iegūtajām tiesībām (58). Tādēļ Tiesai bija būtiski, lai tiesības, ko viņa bija ieguvusi iepriekš saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši viņas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, tiktu saglabātas Lielbritānijas teritorijā atbilstoši LESD 21. panta 1. punktam. Nebija nozīmes, vai tika ņemta vērā ieinteresētās personas Spānijas vai Lielbritānijas pilsonība, jo viņa sevi vispirms uzskatīja par Savienības pilsoni, kura īstenojusi savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā un kurai atzītās ģimenes atkalapvienošanās tiesības ir jāaizsargā (59). Tas attiecās ne vien uz LESD 21. panta 1. punkta lietderīgo iedarbību, bet arī uz Savienības tiesību sistēmas autonomiju un spēku.
51. Tādā situācijā kā pamatlietā Savienības pilsonis vispār nevar atsaukties uz iepriekš iegūtu tiesību izmantošanu Direktīvas 2004/38 “iedarbināšanas” dēļ, jo, kā vairākkārt nospriedusi Tiesa, šī direktīva viņam vispār nav piemērojama tādēļ, ka viņš pārvietojas un uzturas to dalībvalstu teritorijā, kuru pilsonība viņam ir. Tā kā viņam nav iespējams šīs tiesības iegūt, tās līdz ar to arī nav iespējams saglabāt (60).
52. Šābrīža Savienības tiesību situācijā, ja nevēlas paplašināt LESD 21. panta 1. punkta piemērošanas jomu, ieinteresētā persona attiecībā uz viņas ģimenes locekļa, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, uzturēšanās nosacījumiem ir juridiskā situācijā, kas ir salīdzināma ar “statiska” Vācijas pilsoņa, kurš vienmēr dzīvojis Vācijā un šajā pašā valstī dibinājis un izveidojis savu ģimenes dzīvi, situāciju.
53. Taisnība, ka šāds risinājums ievieš atšķirīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem, kuriem ir divu dalībvalstu pilsonība, atkarībā no veida, kā viņi ieguvuši šo dubultpilsonību. No vienas puses ir Savienības pilsonis, kuram kā ieinteresētajai personai kopš dzimšanas ir divu dalībvalstu pilsonība un kurš jāuzskata par “statisku”, jo viņš vienmēr ir pārvietojies un uzturējies dalībvalstīs, kuru pilsonība viņam ir. No otras puses ir Savienības pilsonis, kurš kā P. Ormazabal ir ieguvis otras dalībvalsts pilsonību naturalizācijas ceļā un kurš jāuzskata par “mobilu”. Viņa pirmajai pilsonībai ir pievienojusies otra, kuru viņš varējis iegūt, jo ir īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (61).
54. Tomēr jānošķir ieinteresētās personas un P. Ormazabal juridiskā situācija, jo vienīgi pēdējā minētā ir izmantojusi ar Direktīvu 2004/38 piešķirtās tiesības.
55. Tādēļ šī atšķirīgā attieksme, manuprāt, ir salīdzināma ar to, kāda tiek pieļauta pret “statisku” dalībvalsts valstspiederīgo, kurš vienmēr uzturējies savā izcelsmes dalībvalstī, un “mobilu” dalībvalsts valstspiederīgo, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, pārvietojoties uz dalībvalsti, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts.
56. Šajā ziņā svarīgi norādīt, ka Tiesas izvēlētā risinājuma spriedumā Lounes paplašinājums novestu pie atšķirīgas attieksmes pret [dalībvalstu] valstspiederīgajiem atkarībā no tā, vai tiem ir vai nav otra pilsonība. Patiesībā uz “statisku” dalībvalsts valstspiederīgo, kuram ir tikai tās dalībvalsts pilsonība, kuras teritorijā viņš vienmēr dzīvojis ar savu ģimeni, attiecas vienīgi valsts tiesību akti par imigrāciju, savukārt valstspiederīgais, kuram ir divu valstu pilsonība un kurš līdzīgi kā ieinteresētā persona arī ir dibinājis un izveidojis savu ģimenes dzīvi šajā pašā teritorijā, varētu atsaukties uz labvēlīgākām tiesību normām ieceļošanas un uzturēšanās jomā. Taču, raugoties uz noteikumiem par viņu ģimenes locekļu, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, viņu personiskais un ģimenes stāvoklis man šķiet pilnībā salīdzināms. Šāda interpretācija varētu būt pretēja Eiropas Konvencijas par pilsonību 17. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru “[konvencijas] dalībvalsts valstspiederīgajiem, kuriem ir vēl viena pilsonība, tās [konvencijas] dalībvalsts teritorijā, kurā viņi dzīvo, jābūt tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā citiem šīs [konvencijas] dalībvalsts valstspiederīgajiem”.
57. Ņemot vērā visus šos elementus, uzskatu, ka LESD 21. panta 1. punkts nav piemērojams tāda Savienības pilsoņa situācijai, kas nav īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā atbilstoši Direktīvas 2004/38 nosacījumiem, pārvietodamies starp divām dalībvalstīm, kuru pilsonība viņam ir kopš dzimšanas, un kas ir izveidojis ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo, kad jau bija pastāvīgi apmeties uz dzīvi vienas no šīm dalībvalstīm teritorijā. Šajā gadījumā minētais pants neliedz Vācijas administratīvajām iestādēm izskatīt uzturēšanās tiesību pieteikumu, kuru prasītājs iesniedzis atbilstoši valsts tiesībām, kas regulē ieinteresētās personas ģimenes locekļa, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, uzturēšanās tiesības.
58. Tādēļ ierosinu Tiesai nolemt, ka LESD 21. panta 1. punkts nav piemērojams Savienības pilsonim, kas vienmēr uzturējies vienā vai otrā dalībvalstī, kuru pilsonība viņam ir kopš dzimšanas, un tādējādi nav īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ciktāl uz šā pilsoņa situāciju neattiecas dalībvalsts pasākumi, kas viņam atņemtu iespēju reāli izmantot svarīgākās tiesības, kādas piešķir viņa Savienības pilsoņa statuss, vai kavētu šo tiesību izmantošanu.
IV. Secinājumi
59. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi:
LESD 21. panta 1. punkts nav piemērojams tādam Savienības pilsonim, kas kopš dzimšanas vienmēr ir uzturējies vienā vai otrā no dalībvalstīm, kuru pilsonība viņam ir, un tādējādi nav īstenojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ciktāl uz šā pilsoņa situāciju neattiecas kādas dalībvalsts pasākumu piemērošana, kas viņam atņemtu iespēju reāli izmantot svarīgākās tiesības, kādas piešķir viņa Savienības pilsoņa statuss, vai kavētu šo tiesību izmantošanu.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Francijas tiesībās pastāv formulējums “neviens nevar atsaukties uz savu ārvalstu izcelsmi”. Tas nozīmē, ka francūzis nevar atsaukties uz citas valsts pilsonību, lai Francijā izvairītos no saviem juridiskajiem pienākumiem.
3 Vēsturisku pieeju skat. Kochenov, D., “Double Nationality in the EU: An Argument for Tolerance”, European Law Journal, Nr. 3, Blackwell, Oksforda, 2011, 323.–343. lpp., it īpaši 326. un nākamās lpp.
4 Skat. de Groot, D., “Free Movement of Dual EU Citizens”, no: Cambien, N., Kochenov, D. un Muir, E., European Citizenship under Stress: Social Justice, Brexit and Other Challenges, Brill Nijhoff, Leidene, 2020, 67.–109. lpp.
5 Skat. Vācijas Federālā statistikas biroja Destatis, Statistisches Bundesamt dokumentu “Population in private households by migrant background and dual citizenship”, pieejams: https://www.destatis.de/EN/Themes/Society-Environment/Population/Migration-Integration/Tables/migrant-status-dual-citizenships.html. Vācijas-Itālijas valstspiederīgo skaits sasniedza 194 000, Vācijas-Rumānijas 151 000, Vācijas-Grieķijas104 000 un Vācijas-Francijas 91 000.
6 BGBl. 2024 I, Nr. 104; labojums – BGBl. 2025 I, Nr. 98.
7 Saistībā ar šīs reformas būtiskajiem punktiem skat. precizējumus, kas pieejami: https://www.bundesregierung.de/breg-de/aktuelles/droit-nationalite-2254386.
8 Skat. Szpunar, M. un Blas López, M. E., “Some Reflections on Member State Nationality: A Prerequisite of EU Citizenship and an Obstacle to Its Enjoyment”, no: Kochenov, D., EU Citizenship and Federalism: The Role of Rights, Cambridge University Press, Kembridža, 2017, 107.–124. lpp., it īpaši 108. un 122. lpp. Par saistību starp dalībvalsts pilsonību un Savienības pilsonību skat. ģenerāladvokāta L. M. Pojareša Maduru [L. M. Poiares Maduro] secinājumus lietā Rottmann (C‑135/08, EU:C:2009:588, 23. punkts).
9 C‑165/16, turpmāk – spriedums Lounes, EU:C:2017:862.
10 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp., kā arī labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.).
11 No valsts lietas materiāliem izriet, ka prasītājs ir izcietis vairākus cietumsodus laikā no 2012. gada jūnija līdz 2022. gada septembrim saistībā ar septiņiem kriminālsodiem par īpašuma bojāšanu, zādzību, tīšu uzbrukumu un miesas bojājumu nodarīšanu, krāpšanu, līdzdalību seksuālā uzbrukumā, narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību, kā arī braukšanu bez tiesībām. Izraidīšanas procedūra, ko Vācijas administrācija uzsāka 2016. gada maijā, tika apturēta 2020. gada februārī ģimenes apstākļu dēļ.
12 BGBl. 2004 I, 1986. lpp.
13 Versijā, kas izriet no 2023. gada 20. aprīļa Likuma (BGBl. 2023 I, 106. lpp.). Minētā likuma 5. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteikts, ka “ģimenes locekļiem, kuriem ir tiesības brīvi pārvietoties, lai gan viņi nav Savienības pilsoņi, sešu mēnešu laikā pēc nepieciešamās informācijas iesniegšanas pēc savas ierosmes izsniedz Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, kas ir derīga piecus gadus”.
14 2023. gada 5. jūlija lēmumā Verwaltungsgerichtshof Baden‑Württemberg (Bādenes‑Virtembergas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) secināja, ka starp prasītāju un bērniem nepastāvēja reāla atkarība (25. punkts).
15 Skat. spriedumu, 2024. gada 22. februāris, Direcţia pentru Evidenţa Persoanelor şi Administrarea Bazelor de Date (C‑491/21, EU:C:2024:143, 27. punkts).
16 Skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Chief Appeals Officer u.c. (C‑488/21, turpmāk – spriedums Chief Appeals Officer u.c., EU:C:2023:1013, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
17 C‑148/02, EU:C:2003:539.
18 C‑541/15, EU:C:2017:432.
19 C‑713/23, EU:C:2025:917.
20 C‑434/09, turpmāk – spriedums McCarthy, EU:C:2011:277.
21 Skat. spriedumu McCarthy (23. punkts).
22 Skat. spriedumu McCarthy (45. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Skat. spriedumu McCarthy (54. punkts).
24 Skat. spriedumu McCarthy (46. un 48.–54. punkts).
25 Skat. spriedumu McCarthy (55. punkts).
26 Skat. arī LESD 9. pantu.
27 Skat. spriedumu, 2026. gada 4. jūnijs, Safi (C‑147/24, turpmāk – spriedums Safi, EU:C:2026:442, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Skat. spriedumu Lounes (51. punkts). Nesen Tiesa ir apstiprinājusi šo principu saistībā ar Savienības pilsoņa civilstāvokļa datu atzīšanu, ierakstīšanu vai grozīšanu. Skat. it īpaši spriedumu, 2026. gada 12. marts, Shipova (C‑43/24, EU:C:2026:183, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Gaydarov (C‑430/10, EU:C:2011:749, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Mans izcēlums.
30 Par šo jautājumu skat. Szpunar. M. un Blas López, M. E., minēts iepriekš, pārdomas, kā arī ģenerāladvokāta L. M. Pojareša Maduru secinājumus lietā Rottmann (C‑135/08, EU:C:2009:588, 23. punkts).
31 C‑430/10, EU:C:2011:749.
32 Skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Gaydarov (C‑430/10, EU:C:2011:749, 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu Safi (33. punkts).
33 Skat. spriedumu, 2023. gada 22. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Nepilngadīga bērna, Nīderlandes pilsoņa, māte, kura ir Taizemes valstspiederīgā) (C‑459/20, EU:C:2023:499, 41. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Chief Appeals Officer u.c. (43. punkts). Skat. arī spriedumu Safi (47. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Skat. spriedumu McCarthy (34. punkts).
35 2025. gada 29. aprīļa spriedumā Komisija/Malta (Pilsonība par ieguldījumu) (C‑181/23, EU:C:2025:283) Tiesa atgādināja, ka dalībvalsts pilsonības saiknes pamats “ir īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības starp šo valsti un tās pilsoņiem, kā arī tiesību un pienākumu savstarpīgums” (96. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī Kochenov, D., “Double Nationality in the EU: An Argument for Tolerance”, minēts iepriekš.
36 Skat. spriedumu Safi (35. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Skat. spriedumu Safi (35. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Skat. spriedumu Safi (34. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 C‑34/09, EU:C:2011:124. Lietā, kurā pasludināts šis spriedums, nepilngadīgu Beļģijas valstspiederīgo vecākam bija izdots rīkojums pamest Beļģijas teritoriju, un atbildīgās iestādes bija noraidījušas viņa lūgumu piešķirt darba atļauju. Tiesa nosprieda, ka šie lēmumi atņemtu Gerardo Ruiz Zambrano bērniem iespēju faktiski izmantot tiesības, ko viņiem piešķir LESD 20. pants. Šajā lietā aplūkoto lēmumu sekas būtu tādas, ka bērniem, kuri ir Savienības pilsoņi, būtu jāpamet Savienības teritorija (43. un 44. punkts).
40 Spriedums Safi (41. punkts). Skat. arī spriedumu, 2025. gada 8. maijs, Stadt Wuppertal (C‑130/24, EU:C:2025:340, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Skat. spriedumu Safi (42. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Skat. spriedumu Safi (43.–47). Skat. arī spriedumu, 2025. gada 8. maijs, Stadt Wuppertal (C‑130/24, EU:C:2025:340, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 C‑34/09, EU:C:2011:124.
44 C‑133/15, EU:C:2017:354.
45 C‑82/16, EU:C:2018:308.
46 Skat. arī spriedumus, 2012. gada 8. novembris, Iida (C‑40/11, EU:C:2012:691, 71. punkts); 2013. gada 8. maijs, Ymeraga u.c. (C‑87/12, EU:C:2013:291, 36. punkts); 2013. gada 10. oktobris, Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645, 32. punkts); 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín (C‑165/14, EU:C:2016:675, 74. punkts), un 2016. gada 13. septembris, CS (C‑304/14, EU:C:2016:674, 29. punkts).
47 Skat. šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmi.
48 Komentārus par šo spriedumu skat. it īpaši Benlolo Carabot, M., “Cour de justice, gde ch., 14 novembre 2017, Toufik Lounes c/ Secretary of State for the Home Department, aff. C‑165/16, ECLI:EU:C:2017:862”, Jurisprudence de la CJUE 2017: décisions et commentaires, Bruylant, Brisele, 2018, 255.–266. lpp.
49 Skat. spriedumu Lounes (60. punkts). Mans izcēlums.
50 Skat. spriedumu Lounes (58. punkts).
51 Skat. spriedumu Lounes (59. punkts).
52 Skat. spriedumu Lounes (60. punkts). Skat. arī spriedumu Chief Appeals Officer u.c. (45. punkts).
53 Saistībā ar judikatūru par Savienības pilsoņu atgriešanos savā izcelsmes valstī skat. it īpaši situāciju 2007. gada 11. decembra spriedumā Eind (C‑291/05, EU:C:2007:771); 2014. gada 12. marta spriedumā O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135) un 2018. gada 27. jūnija spriedumā Altiner un Ravn (C‑230/17, EU:C:2018:497). Lietas, kurās pasludināti šie spriedumi, attiecās uz tāda Savienības pilsoņa situāciju, kurš atgriezās savā izcelsmes dalībvalstī pēc faktiskas uzturēšanās atbilstoši Direktīvas 2004/38 noteikumiem dalībvalstī, kuras pilsonības viņam nebija un kurā viņš bija izveidojis vai nostiprinājis ģimenes dzīvi ar trešās valsts valstspiederīgo. Šādās situācijās Tiesa bija nospriedusi, ka tiesību, kuras attiecīgajam Savienības pilsonim piešķir LESD 21. panta 1. punkts, lietderīgā iedarbība prasa, lai šo ģimenes dzīvi, kas izveidojusies, izmantojot pārvietošanās un uzturēšanās brīvību uzņemošās dalībvalsts teritorijā, varētu turpināt, atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, šādi prasot, lai šī dalībvalsts piešķirtu atvasinātās uzturēšanās tiesības attiecīgajam ģimenes loceklim, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais. Tiesa uzskatīja, ka bez šādām uzturēšanās tiesībām šis Savienības pilsonis varētu tikt atturēts pamest savu izcelsmes dalībvalsti, lai izmantotu savas uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī vai atgrieztos savā izcelsmes dalībvalstī pēc šo tiesību izmantošanas, jo viņam nebūtu pārliecības, ka varēs tajā turpināt ģimenes dzīvi, kuru ir izveidojis vai nostiprinājis uzņemošajā dalībvalstī.
54 Skat. spriedumu Lounes (59. punkts).
55 Skat. šo secinājumu 29. punktu.
56 Skat. Closa, C., “Citizenship of the Union and nationality of member States”, Common Market Law Review, Nr. 2, Wolters Kluwer, Leidene, 1995, 487.–518. lpp., it īpaši 487. lpp.
57 Skat. Closa, C., minēts iepriekš, it īpaši 493. un 494. lpp.
58 Skat. spriedumu Lounes (56. un 57. punkts).
59 Heymann, J., “Citoyenneté de l’Union et conflit positif de nationalités”, Revue Trimestrielle de Droit européen, Nr. 3, Dalloz, Parīze, 2018, 587.–596. lpp., it īpaši 13. punkts.
60 Skat. David de Groot 2024. gada novembrī Eiropas Parlamentam sagatavoto darba dokumentu “Right to return and dual citizens in free movement case law”.
61 1997. gada 6. novembrī Strasbūrā Eiropadomē noslēgtās Eiropas Konvencijas par pilsonību, kura stājusies spēkā 2000. gada 1. martā un kuru parakstījušas vairākas dalībvalstis, 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka “ikvienai Konvencijas dalībvalstij ir jāvadās pēc diskriminācijas aizlieguma principa pret saviem valstspiederīgajiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir valstspiederīgie kopš dzimšanas vai ieguvuši pilsonību vēlāk”. Tomēr, kā izriet no tās paskaidrojošā ziņojuma, šis pants attiecas tikai uz noteikumu pilsonības jomā piemērošanu valstspiederīgajiem kopš dzimšanas un pārējiem valstspiederīgajiem, tostarp naturalizētajām personām (šā ziņojuma 46. punkts).