–

Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale SCRL vārdā – E. van Nuffel d’Heynsbroeck, K. Munungu un L. Bersou, avocats,

–

Institut des Comptes nationaux (ICN) vārdā – J.‑F. De Bock un P. Michou, avocats,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J.‑P. Keppenne un F. Simonetti, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 549/2013 (2013. gada 21. maijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā (OV 2013, L 174, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale SCRL [Galvaspilsētas Briseles reģiona Mājokļu fondu] (turpmāk tekstā – “Fonds”) un Institut des Comptes nationaux [Nacionālo kontu iestādi] (turpmāk tekstā – “ICN”) par to, ka pēdējā minētā Fondu ir klasificējusi vispārējās valdības sektorā atbilstoši ar Regulu Nr. 549/2013 izveidotajai pārskatītajai Eiropas kontu sistēmai (turpmāk tekstā – “EKS 2010”).

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Eiropas integrēto ekonomisko kontu sistēma (EKS) ir statistikas rīks un juridisks instruments, kuru Eiropas Savienība ir pieņēmusi, lai gūtu salīdzinošu informāciju par dalībvalstu ekonomiku un tās attīstību. Pirmā EKS, saukta “EKS 95”, tika izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2223/96 (1996. gada 25. jūnijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā (OV 1996, L 310, 1. lpp.). Ar Regulu Nr. 549/2013 izveidotā EKS 2010 ir EKS 95 pēctece.

4

Regulas Nr. 549/2013 3. apsvērums ir formulēts šādi:

5

Šīs regulas 14. apsvērumā ir precizēts:

6

Minētās regulas 1. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

7

Šīs pašas regulas A pielikuma 1. nodaļā, kurā ir ietverta EKS 2010 vispārējais raksturojums un pamatprincipi, it īpaši ir ietverti šī pielikuma 1.01., 1.19., 1.34., 1.35., 1.36. un 1.57. punkts, kuri ir formulēti šādi:

8

Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2. nodaļā “Vienības un vienību grupējumi” tostarp ir ietverti šī pielikuma 2.21.–2.23., 2.27. un 2.28. punkts, kuri ir šādi:

9

Minētās regulas A pielikuma šīs pašas 2. nodaļas sadaļā “Institucionālie sektori” ir šī pielikuma 2.31. un nākamie punkti. Šajos punktos ir uzskaitīti institucionālie sektori un apakšsektori, kuros ir jāklasificē institucionālās vienības ar vienādu ekonomisko darbību. Minētā pielikuma 2.32. punktā ietvertajā 2.1. diagrammā sazarojuma veidā ir precizēts vienību grupēšanas sektoros process. Šajos sektoros ietilpst vispārējās valdības sektors (S.13) un finanšu sabiedrību sektors (S.12). No šī paša pielikuma attiecīgi 2.66. un 2.71. punkta izriet, ka finanšu sabiedrību sektors aptver deviņus uzskaitītus apakšsektorus un ka katrs no tiem ir iedalāms sīkāk atkarībā no tā, vai finanšu sabiedrība atrodas publiskā, nacionālā privātā vai ārvalstu kontrolē.

10

Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 20. nodaļā “Valdības konti” cita starpā ir definēts, kas tad ir uzskatāms par “vispārējās valdības sektoru”. Šīs nodaļas 20.17. punktā ir teikts šādi:

11

Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 20.19. un nākamajos punktos ir aplūkots “tirgus/ārpustirgus dalījums”. 20.29. punktā it īpaši ir ietverts “tirgus/ārpustirgus tests”, atbilstoši kuram, lai valdības vienību uzskatītu par tirgus ražotāju, tai ir jāsedz vismaz 50 % no savām izmaksām ar savu izlaidi vairāku gadu nepārtrauktā periodā.

12

Atbilstoši šīs regulas A pielikuma 20.32.–20.34. punktam, kuri ir apvienoti ar nosaukumu “Finanšu starpniecība un valdība”:

Beļģijas tiesības

13

2003. gada 17. jūlija ordonnance de la Région de Bruxelles‑Capitale portant le code bruxellois du logement [Galvaspilsētas Briseles reģiona rīkojumā par Briseles Mājokļu kodeksu] (2004. gada 29. aprīļa Moniteur belge, 35501. lpp.), kas grozīts ar 2013. gada 11. jūlija ordonnance de la Région de Bruxelles‑Capitale [Galvaspilsētas Briseles reģiona rīkojumu] (2013. gada 18. jūlija Moniteur belge, 45239. lpp., un labojums 2013. gada 26. jūlija Moniteur belge, 47151. lpp.) (turpmāk tekstā – “Briseles Mājokļu kodekss”), ietilpst IV daļa “Mājokļu jautājumos kompetentās iestādes”. Šīs daļas VI nodaļā, kas veltīta Fondam piemērojamajiem noteikumiem, ir ietverti šī kodeksa 111.–119. pants.

14

Minētā kodeksa 111. pantā ir paredzēts:

15

Šī paša kodeksa 112. panta 1. punktā ir noteikts:

16

Atbilstoši Briseles Mājokļu kodeksa 113. panta pirmajai daļai:

17

Šā kodeksa 115. pants ir formulēts šādi:

18

Minētā kodeksa 116. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēts:

19

Šī paša kodeksa 118. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

20

1996. gada 2. maija arrêté du Gouvernement de la Région de Bruxelles‑Capitale déterminant les modalités de l’intervention à charge du budget de la Région de Bruxelles‑Capitale auprès du Fonds du logement de la Région de Bruxelles‑Capitale [Galvaspilsētas Briseles reģiona valdības lēmuma, ar ko nosaka kārtību, kādā no Galvaspilsētas Briseles reģiona budžeta piešķirami līdzekļi Galvaspilsētas Briseles reģiona Mājokļu fonda vajadzībām] (1996. gada 26. novembra Moniteur belge, 29725. lpp.), kas grozīts ar 2011. gada 8. septembra arrêté du Gouvernement de la Région de Bruxelles‑Capitale, modifiant plusieurs arrêtés relatifs au Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale [Galvaspilsētas Briseles reģiona valdības lēmumu, ar ko groza vairākus lēmumus attiecībā uz Galvaspilsētas Briseles reģiona Mājokļu fondu] (2011. gada 11. oktobra Moniteur belge, 62442. lpp.), 1. pantā ir noteikts:

21

Saskaņā ar šī lēmuma 2. pantu:

22

Īpašie aizdevumu piešķiršanas nosacījumi ir definēti 2008. gada 22. marta arrêté du Gouvernement de la Région de Bruxelles‑Capitale, relatif à l’utilisation par le Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale, des capitaux provenant du fonds B2 pour ses opérations générales de crédits hypothécaires [Galvaspilsētas Briseles reģiona valdības lēmumā par to, kā Galvaspilsētas Briseles reģiona Mājokļu fonds hipotekāro kredītu vispārīgajiem darījumiem drīkst izmantot līdzekļus no B2 fonda] (2008. gada 10. jūnija Moniteur belge, 29122. lpp.) un 2008. gada 22. marta arrêté du Gouvernement de la Région de Bruxelles‑Capitale, relatif à l’utilisation, par le Fonds du Logement de la Région de Bruxelles‑Capitale, des capitaux provenant du fonds B2, pour ses opérations de prêts hypothécaires complémentaires aux jeunes ménages [Galvaspilsētas Briseles reģiona valdības lēmumā par to, kā Galvaspilsētas Briseles reģiona Mājokļu fonds papildu hipotekāro kredītu jaunajām ģimenēm darījumiem drīkst izmantot līdzekļus no B2 fonda] (2008. gada 28. augusta Moniteur belge, 45028. lpp.).

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

23

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka 1985. gadā izveidotais Fonds ir privāto tiesību sabiedrība, kuras kapitāldaļas nepieder pārvaldes iestādei vai tās lēmējinstitūcijām. Tā pirmsākumi meklējami Fonds du logement de la Ligue des Familles nombreuses de Belgique [Beļģijas Daudzbērnu ģimeņu mājokļu fondā], kura izveide notika 1929. gadā. Fonda mērķis ir veicināt piekļuvi mājoklim un īpašumam maznodrošinātām personām un personām ar pieticīgiem ienākumiem Galvaspilsētas Briseles reģionā, un šim nolūkam tas ir atbildīgs par sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildi, proti, piešķirot kredītus mājsaimniecībām mājoklim (iegāde un energoefektivitāti uzlabojošs remonts), būvējot mājokļus īres atbalsta nolūkiem, piešķirot īres pabalstus un sniedzot palīdzību īres garantijai. Lai labi veiktu savus uzdevumus, Fonds no Galvaspilsētas Briseles reģiona cita starpā saņem dotāciju, lai garantētu aizdevumus, ko tas piešķir, un šī reģiona piešķirtus atmaksājamus avansus.

24

Beļģijā ICN uzdevums ir apkopot saskaņā ar EKS 2010 nepieciešamos statistikas datus un Regulā Nr. 549/2013 noteiktajās kategorijās klasificēt dažādus saimnieciskās darbības subjektus; galvenās nozares ir mājsaimniecības, valdība, sabiedrības (finanšu un nefinanšu), kā arī MABO un pārējā pasaule.

25

Starp daudzajām izmaiņām, kas tika ieviestas ar EKS 2010 salīdzinājumā ar EKS 95, ir jauns apakšsektors “Piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji (S.127)” un noteikumu kopums par nosacījumiem, lai vienība būtu klasificējama šajā jaunajā apakšsektorā vai, gluži pretēji, tiktu ietverta to kontrolējošās struktūras sektorā.

26

Pēc EKS 2010 stāšanās spēkā ICN, tāpat kā visu citu dalībvalstu statistikas birojiem, bija jāpārskata daudzu valdības sabiedrību, tostarp Fonda, klasifikācija, kuras pirms tam saskaņā ar EKS 95 tika klasificētas kā finanšu iestādes (S.12).

27

Ar 2015. gada 30. marta lēmumu, pamatojoties uz EKS 2010 un īpaši Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 20.17. punktā ietvertajiem jaunajiem principiem, ICN uzskatīja, ka Fonds ir atsevišķa institucionāla vienība, kuru kontrolē reģionālā līmeņa vispārējā valdība, proti, Galvaspilsētas Briseles reģions, ka tās darbība ir finansiāla rakstura un ka tai piemīt piesaistošas finanšu iestādes iezīmes. Līdz ar to Fonds kā ārpustirgus sabiedrība esot jāklasificē reģionālā līmeņa vispārējās valdības sektorā (S.1312). ICN precizēja, ka tāda valsts kontrolēta vienība, kurai ir piesaistošas finanšu iestādes iezīmes, netiek uzskatīta par finanšu starpnieku un ka nav piemērojama Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 20.33. punktā paredzētā analīze par tās pakļautību ekonomiskam riskam.

28

Ar 2015. gada 15. maija prasības pieteikumu Fonds vērsās iesniedzējtiesā Conseil d’État [Valsts padomē] (Beļģija), ceļot prasību par šī klasificēšanas lēmuma atcelšanu. Konstatējusi, ka netiek apstrīdēts, ka Fonds ir atsevišķa institucionāla vienība, šī tiesa piekrīt ICN viedoklim, ka šī institucionālā vienība atrodas Galvaspilsētas Briseles reģiona kontrolē. Iesniedzējtiesa precizē, ka Fonds apstrīd ICN norādīto iemeslu, lai to kvalificētu par “piesaistošu finanšu iestādi”, likumību, un tā šaubās par šādu Fonda kvalifikāciju.

29

Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

30

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda atsevišķa institucionāla vienība kā pamatlietā, kura atrodas pārvaldes iestādes kontrolē, ir jāuzskata par ārpustirgus vienību un tādējādi tā ietilpst vispārējās valdības sektorā EKS 2010 izpratnē, ja tai ir piesaistošas finanšu iestādes iezīmes, un nav nepieciešams pārbaudīt kritēriju par tās darbību pakļautību riskam.

31

Šajā gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai ICN ir pamatoti interpretējusi A pielikuma 2.22., 2.23., 2.27., 2.28. un 20.33. punktu tādā veidā, ka tāda piesaistoša finanšu iestāde kā Fonds, kuru kontrolē Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība, saskaņā ar EKS 2010 ir jāklasificē vispārējās valdības sektorā, šajā nolūkā konkrēti neņemot vērā tās pakļautību saimnieciskam riskam.

32

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka no Regulas Nr. 549/2013 14. apsvēruma izriet, ka ar EKS 2010 ir izveidota atsauces sistēma Savienības vajadzībām un it īpaši nolūkā definēt un uzraudzīt Savienības ekonomisko un sociālo politiku, lai sagatavotu dalībvalstu kontus. Šajā ziņā saskaņā ar šīs regulas 3. apsvērumu šādi konti būtu jāsagatavo, pamatojoties uz vienotiem principiem, kuri nepieļauj atšķirīgas interpretācijas, lai iegūtu salīdzināmus rezultātus.

33

Saskaņā ar minētās regulas A pielikuma 1. nodaļas 1.57. punktu EKS 2010 sistēmas nolūkiem institucionālās vienības, kas definētas kā ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi un kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām, ir jāgrupē kādā no sešiem galvenajiem EKS 2010 norādītajiem sektoriem, proti, nefinanšu sabiedrības, finanšu sabiedrības, vispārējā valdība, mājsaimniecības, MABO un pārējā pasaule.

34

Pamatlietā ir jānosaka tādas institucionālās vienības kā Fonda, kurš atrodas pārvaldes iestādes – Galvaspilsētas Briseles reģiona – kontrolē un kuram ir piesaistošas finanšu iestādes iezīmes, klasifikācija.

35

Šajā ziņā ir jānorāda, kā izrādījās Tiesa sēdē, ka pamatlietas puses neapstrīd, ka Fondam piemīt piesaistošas finanšu iestādes iezīmes Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.21.–2.23. punkta izpratnē.

36

Savukārt starp pamatlietas pusēm nav vienprātības par to, vai Fonds ir pietiekami neatkarīgs, lai to varētu klasificēt finanšu sabiedrību nozarē, vai arī tas ir jāietver to kontrolējošās vienības, kas šajā gadījumā ir Galvaspilsētas Briseles reģions, sektorā, proti, vispārējās valdības sektorā.

37

Šajā gadījumā, lai noteiktu kārtību, kā ir jāklasificē institucionāla vienība, kurai piemīt piesaistošas finanšu iestādes iezīmes, ir jāņem vērā Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.19.–2.21. un 2.23. punkts par “Piesaistošajām finanšu iestādēm”.

38

Kā norādīts šīs regulas A pielikuma 2.19. punktā, institucionāla vienība ir jāiekļauj sektorā un nozarē saskaņā ar tās galveno darbību, “ja vien tai nav neatkarīgas rīcības tiesību”. Minētās regulas A pielikuma 2.20. punktā ir paredzēts, ka piesaistošas finanšu iestādes, kurām nav tiesību veikt neatkarīgu darbību, ir jāiedala to kontrolējošās iestādes sektorā.

39

Atbilstoši šīs pašas regulas A pielikuma 2.22. punktam to, cik lielā mērā piesaistošas finanšu iestādes ir neatkarīgas no mātesuzņēmuma, parāda tas, vai vienības veic būtisku kontroli pār saviem aktīviem un saistībām, uzņemoties saimnieciskus riskus un gūstot peļņu, kas saistīti ar šiem aktīviem un saistībām.

40

Tādējādi, lai noteiktu, vai institucionāla vienība, kurai piemīt piesaistošas finanšu iestādes iezīmes un kura atrodas kādas citas vienības kontrolē, ir jāklasificē vispārējās valdības sektorā, minētajā 2.22. punktā ir prasīts pārbaudīt divus kumulatīvus nosacījumus, proti, šīs vienības aktīvu un pasīvu kontroli, no vienas puses, un saimnieciskās darbības riska uzņemšanos, no otras puses.

41

No tā izriet, ka šādas institucionālās vienības klasifikācija vispārējās valdības sektorā ir saistīta ar konkrētu tās saimnieciskās darbības analīzi, kuru nevar īstenot, it īpaši nevērtējot tās pakļautību saimnieciskajam riskam, veicot savu darbību.

42

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma normas ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai atsevišķa institucionāla vienība, kas atrodas vispārējās valdības kontrolē, ietilpst vispārējās valdības sektorā EKS 2010 izpratnē, ja tai ir piesaistošas finanšu iestādes iezīmes, ir jāpārbauda, vai tā savas darbības ietvaros ir pakļauta saimnieciskajam riskam.

Par otro jautājumu

43

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tāda institucionāla vienība, kāda tiek aplūkota pamatlietā un kuras neatkarības pakāpe attiecībā pret pārvaldes iestādi ir ierobežota valsts tiesiskajā regulējumā, saskaņā ar ko šai institucionālajai vienībai nav pilnīgas kontroles pār tās aktīvu un pasīvu pārvaldību, jo šī pārvaldes iestāde, pirmkārt, īsteno kontroli pār šīs vienības aktīviem un, otrkārt, uzņemas daļu no riska, kas ir saistīts ar tās pasīviem, var tikt kvalificēta kā “piesaistoša finanšu iestāde” Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.21.–2.23. punkta izpratnē.

44

Šajā gadījumā, pirmkārt, pasākumi, kas ierobežo Fonda kontroli pār saviem aktīviem, izpaužas kā Galvaspilsētas Briseles reģiona pilnvaras noteikt atsevišķus hipotekāro aizdevumu, kurus Fonds piešķir, nosacījumus, it īpaši attiecībā uz piemērojamo procentu likmi, tomēr atstājot Fondam iespēju lemt par to piešķiršanu, atmaksas termiņu, apmēru un atsevišķiem nosacījumiem.

45

No otras puses, pasākumi, ar kuriem tiek ierobežota Fonda kontrole pār tā pasīviem, it īpaši konkretizējas tādējādi, ka Fonda piešķirtos aizdevumus garantē Galvaspilsētas Briseles reģions. Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šajā gadījumā ICN varēja likumīgi kvalificēt Fondu kā “piesaistošu finanšu iestādi”, “nepārbaudot šādas garantijas mērķi un sekas, atkarībā no tās pazīmēm konkrētajā lietā un to pamatojošās ekonomiskās situācijas”.

46

Vispirms ir jānorāda, kā to cita starpā dara arī ICN savos rakstveida apsvērumos, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā aicina Tiesu pārbaudīt noteiktu aktīvu un pasīvu kontroles pasākumu tvērumu un apjomu, kuriem Fonds ir pakļauts saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, un nolemt, vai šī kontrole ir izšķiroša, lai Fondu varētu uzskatīt par piesaistošu, ņemot vērā kritērijus un norādes atbilstoši EKS 2010.

47

Tādējādi Tiesai patiesībā tiek lūgts izvērtēt piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, jo tajā ir paredzēti gan finanšu iestādes kontroles kārtība (aktīvu pārvaldīšana), gan pārvaldes iestādes sniegto garantiju un vispārējās ekonomiskās situācijas tvērums (pasīvu pārvaldīšana).

48

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, pēdējās minētās kompetencē neietilpst valsts tiesību interpretēšana un tikai valsts tiesai ir jākonstatē un jānovērtē pamatlietas fakti, kā arī jānosaka valsts normatīvo un administratīvo aktu konkrētais tvērums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 13. aprīlis, Bressol u.c., C‑73/08, EU:C:2010:181, 64. punkts, un 2017. gada 21. jūnijs, W u.c., C‑621/15, EU:C:2017:484, 49. punkts).

49

Tomēr Tiesas, kas ir aicināta sniegt valsts tiesai noderīgu atbildi, kompetencē ir tai sniegt norādes, kuras izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem un kuras ļauj šai tiesai pieņemt nolēmumu (spriedums, 2010. gada 13. aprīlis, Bressol u.c., C‑73/08, EU:C:2010:181, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajā gadījumā, lai novērtētu, vai tāda institucionālā vienība kā Fonds attiecībās ar to kontrolējošo pārvaldes iestādi, šajā gadījumā – Galvaspilsētas Briseles reģionu, ir neatkarīga savas darbības pārvaldībā Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.22. punkta izpratnē, pirmkārt, ir jānosaka kontroles kārtība un apjoms, ko šāda institucionālā vienība īsteno attiecībā uz tās aktīvu un pasīvu pārvaldību. Otrkārt, ir jāpārbauda, kādas normatīvās vai līgumiskās saistības kontroles iestāde īsteno attiecībā uz šo pārvaldību. Noteikti ir jāveic katra atsevišķa gadījuma pārbaude un līdz ar to nav iespējams izveidot šķērsgriezumā piemērojamu atbilstošo kritēriju sarakstu, kuri jāņem vērā, lai veiktu šādu analīzi. Tomēr vispārīgi ir iespējams uzskatīt, kā Eiropas Komisija ir norādījusi savos rakstveida apsvērumos, ka kontroles iestāde būtiski kontrolē institucionālo vienību, ja tā izvirza nosacījumus, saskaņā ar kuriem šai vienībai ir pienākums rīkoties un pēdējai minētajai nav iespējas pēc savas iniciatīvas tos būtiski grozīt.

51

Šajā ziņā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, pirmkārt, ka Fondam piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā, pirmkārt, ir paredzēta kārtība un nosacījumi, kā tas drīkst piešķirt aizdevumus, tostarp hipotekārā aizdevuma maksimālā summa, nosacījumi tiesībām saņemt aizdevumu, procentu likme un atmaksas režīms, otrkārt, tajā ir noteikts, ka iespējamās izmaiņas aizdevuma nosacījumos ir jālūdz veikt kontroles iestādei – Galvaspilsētas Briseles reģionam – un tai jādod sava piekrišana, treškārt, tajā ir izvirzīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek piešķirta mājokļa garantijas apdrošināšana īrniekiem, ceturtkārt, ir uzskaitīti ierobežojoši nosacījumi šo piešķirto tiesību brīvai izmantošanai un, piektkārt, izvirzīti nosacījumi, ar kādiem nodibina īres garantijas konkrētiem nomniekiem.

52

Otrkārt, kā izriet tostarp no Briseles Mājokļu kodeksa, Fonds izmanto līdzekļus, kuru avots būtībā ir valsts iestāžu piešķirtās subsīdijas, aizdevumi un valsts iestāžu gandrīz pilnībā garantēti aizdevumi.

53

Treškārt, ir jāņem vērā, ka Fonds saņem garantiju no Galvaspilsētas Briseles reģiona, kas to atbrīvo no jebkāda riska, kad tas savas darbības ietvaros izmanto aizņēmumus. It īpaši šķiet – ja Fonds neveic atmaksu, kreditoram ir tiesības vērsties pret Galvaspilsētas Briseles reģionu, kura rīcībā ir 15 darbadienas, lai veiktu maksājumu Fonda vietā. Tādējādi šķiet, ka minētais reģions bez nosacījumiem un neatsaucami uzņemas samaksāt kreditoram Fonda nesamaksāto summu, attiecīgā gadījumā pieskaitot nokavējuma procentus.

54

Tomēr, lai gan šāda garantija šķiet tikai galīgais instruments, kas izmantojams gadījumā, ja Fonds nespēj atmaksāt savus aizņēmumus, kas ir situācija, kurā tas nekad nav nonācis un līdz ar to Galvaspilsētas Briseles reģionam nav bijusi vajadzība iejaukties, tomēr, izmantojot šo garantiju, šķiet, ka tieši reģions praksē uzņemas ar Fonda darbību saistītos riskus.

55

Šādos apstākļos, ņemot vērā šī sprieduma 51.–54. punktā norādītos apstākļus, nevar izslēgt, ka līdzekļi, kādus Galvaspilsētas Briseles reģions izmanto Fonda aktīvu un pasīvu pārvaldībā, ir pietiekami būtiski, lai pamatotu, ka Fonds ir uzskatāms par piesaistošu finanšu iestādi EKS 2010 izpratnē, kas ietilpst vispārējās valdības sektorā. Iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā tas tā ir, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus.

56

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka tāda institucionāla vienība kā pamatlietā, kuras neatkarības pakāpe attiecībā pret pārvaldes iestādi ir ierobežota ar valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram minētā institucionālā vienība pilnībā nepārvalda tās aktīvus un pasīvus, jo minētā pārvaldes iestāde, pirmkārt, kontrolē tās aktīvus un, otrkārt, uzņemas daļu riska saistībā ar tās pasīviem, var tikt kvalificēta par “piesaistošu finanšu iestādi” Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.21.–2.23. punkta izpratnē, ja vien šajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos kontroles pasākumus valsts tiesa var interpretēt tādējādi, ka to rezultātā attiecīgā institucionālā vienība nevar rīkoties neatkarīgi no minētās pārvaldes iestādes, jo šī iestāde institucionālajai vienībai izvirza darbības nosacījumus un pēdējai minētajai nav iespējas tos pēc savas ierosmes būtiski grozīt.

Par tiesāšanās izdevumiem

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 549/2013 (2013. gada 21. maijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā A pielikuma normas ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai atsevišķa institucionāla vienība, kas atrodas pārvaldes iestādes kontrolē, ietilpst vispārējās valdības sektorā ar šo regulu izveidotās pārskatītās nacionālo kontu sistēmas izpratnē, ja tai ir piesaistošas finanšu iestādes iezīmes, ir jāpārbauda, vai tā savas darbības ietvaros ir pakļauta saimnieciskajam riskam.

2)

Tāda institucionāla vienība kā pamatlietā, kuras neatkarības pakāpe attiecībā pret pārvaldes iestādi ir ierobežota ar valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram minētā institucionālā vienība pilnībā nepārvalda tās aktīvus un pasīvus, jo minētā pārvaldes iestāde, pirmkārt, kontrolē tās aktīvus un, otrkārt, uzņemas daļu riska saistībā ar tās pasīviem, var tikt kvalificēta par “piesaistošu finanšu iestādi” Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.21.–2.23. punkta izpratnē, ja vien šajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos kontroles pasākumus valsts tiesa var interpretēt tādējādi, ka to rezultātā attiecīgā institucionālā vienība nevar rīkoties neatkarīgi no minētās pārvaldes iestādes, jo šī iestāde institucionālajai vienībai izvirza darbības nosacījumus un pēdējai minētajai nav iespējas tos pēc savas ierosmes būtiski grozīt.