Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES
JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2025. gada 30. oktobrī (1)
Lieta C‑770/23 P
Eiropas Komisija
pret
HB
Apelācija – Pakalpojumu publiskie iepirkumi – Komisijas īstenota līgumiska prasījuma atgūšana, veicot ieskaitu attiecībā uz prasījumu, kas otrai līgumslēdzējai pusei ir pret Komisiju – Līgums, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē – Komisijas pilnvaras pieņemt ieskaita lēmumu – Savienības tiesu kompetence izskatīt prasību par ieskaita lēmumu
Satura rādītājs
I. Ievads
II. Atbilstošās tiesību normas
III. Apelācijas priekšvēsture
A. Fakti pirms tiesvedības Vispārējā tiesā
B. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
C. Notikumi pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas un šīs pārsūdzības iesniegšanas
IV. Apelācijas tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
V. Vērtējums
A. Par apelācijas sūdzību
1. Par apelācijas sūdzības priekšmeta saglabāšanos
2. Par lietas būtību
a) Par iespēju ar ieskaitu atgūt apstrīdēto prasījumu (pirmais apelācijas pamats)
b) Par iespēju ar ieskaitu atgūt valsts tiesas kompetencē esošu līgumisku prasījumu (otrais apelācijas pamats)
1) Lēmumi par līgumisku prasījumu ieskaitu ir apstrīdami akti LESD 263. panta izpratnē
2) Tomēr ir iespējams pieņemt lēmumu par ieskaitu, lai atgūtu līgumisku prasījumu, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē
3. Secinājumi par apelācijas sūdzību
B. Par prasību Vispārējā tiesā
C. Starpsecinājumi
VI. Tiesāšanās izdevumi
A. Par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību
B. Par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē
VII. Secinājumi
I. Ievads
1. Saskaņā ar LESD 272. pantu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā. Saskaņā ar LESD 274. pantu domstarpības, kurās viena puse ir Savienība, tāpat ir dalībvalstu tiesu jurisdikcijā, izņemot gadījumus, kad Līgumi paredz Tiesas jurisdikciju.
2. Tādējādi, ja nav šķīrējklauzulas par labu Savienības tiesām, strīdi par līgumiem, ko noslēgusi Eiropas Komisija, ir valstu tiesu jurisdikcijā (2).
3. Neraugoties uz šķietamo vienkāršību šajā kompetenču sadalījumā, jautājums par to, vai strīds saistībā ar Komisijas noslēgtu līgumu ir jāizskata Savienības tiesā vai valsts tiesā, jau vairākkārt ir nodarbinājis Tiesu (3).
4. Šajā saistībā Tiesa spriedumā ADR Center/Komisija (turpmāk tekstā – “spriedums ADR”) (4) nosprieda, ka Komisija izmantot pilnvaras piešķirt saviem lēmumiem par līgumisko prasījumu atgūšanu izpildāmu raksturu LESD 299. panta nozīmē var tikai tad, ja attiecīgajā līgumā ir iekļauta šķīrējklauzula, ar ko kompetence ir piešķirta Savienības tiesai.
5. Šāds lēmums, kas ir izpildes rīkojums, ir akts, kuru var apstrīdēt ar tādu atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu, saistībā ar kuru Savienības tiesai jāpārbauda šādi atgūta prasījuma pamatotība. Tādējādi šāda rīkojuma pieņemšana tāda prasījuma atgūšanai, kas izriet no līguma, kurš ietilpst valsts tiesas kompetencē, nozīmētu, ka strīds netiktu nodots kompetentajai tiesai un apietu Līgumā noteikto kompetenču sadalījumu (5).
6. Tomēr, vai šāds ierobežojums pastāv arī tad, kad Komisija piedzen līgumisku prasījumu, kas ietilpst valsts tiesas jurisdikcijā, nevis izdodot izpildes rīkojumu, bet gan veicot ieskaitu? Citiem vārdiem, vai Komisijai ir liegts izmantot ieskaitu, lai atgūtu prasījumu, ko tā pieprasa, pamatojoties uz līgumu, kurā nav iekļauta šķīrējklauzula par Savienības tiesas jurisdikciju?
7. Pārsūdzētajā spriedumā (6) Vispārējā tiesa nosprieda, ka tas tā ir. Vispārējās tiesas ieskatā lēmums par ieskaitu, tāpat kā lēmums, kas ir izpildes rīkojums LESD 299. panta izpratnē, ir apstrīdams akts saskaņā ar LESD 263. pantu. Tomēr prasījums, kas izriet no līguma, kurā nav iekļauta šķīrējklauzula, ir valsts tiesas kompetencē, lai pārbaudītu tā pamatotību. Tādējādi lēmuma par ieskaitu pieņemšana, lai atgūtu šādu parādu, esot arī Līgumā noteiktā kompetenču sadalījuma apiešana (7).
8. Šajā apelācijas tiesvedībā Tiesai ir jāizvērtē, vai šis risinājums ir pamatots.
9. Pirms šā jautājuma izskatīšanas Tiesai jānosaka, vai šīs apelācijas sūdzības priekšmets joprojām pastāv. Šis jautājums rodas tāpēc, ka HB prasījums pret Komisiju, ar kuru tā veica apstrīdēto ieskaitu, vairs nepastāv, tādējādi pirmajā instancē apstrīdētajam lēmumam par ieskaitu nav priekšmeta.
II. Atbilstošās tiesību normas
10. Šo tiesvedību reglamentē Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (turpmāk tekstā – “2018. gada finanšu regula”), normas (8).
11. 2018. gada finanšu regulas 98. pantā “Debitoru parādu konstatēšana” it īpaši ir noteikts:
“1. Lai konstatētu debitoru parādu, atbildīgais kredītrīkotājs:
a) pārliecinās par parāda esamību;
b) nosaka vai pārbauda parāda īstumu un apjomu; un
c) pārbauda nosacījumus, saskaņā ar kuriem parāds jāapmaksā.
Debitoru parāda konstatēšana nozīmē atzīt Savienības tiesības attiecībā pret debitoru un konstatēt prasījuma tiesības pieprasīt, lai debitors samaksā parādu.
2. Jebkurš debitoru parāds, kas apzināts kā drošs, kuram ir noteikta summa un kurš ir apmaksājams, tiek konstatēts ar atgūšanas rīkojumu, kurā atbildīgais kredītrīkotājs dod norādījumu grāmatvedim atgūt summu. Pēc tam debitoram nosūta debetnotu, izņemot gadījumus, kad nekavējoties saskaņā ar 4. punkta otro daļu tiek veikta atlaišanas procedūra. Gan atgūšanas rīkojumu, gan debetnotu sagatavo atbildīgais kredītrīkotājs.
Kredītrīkotājs nosūta debetnotu uzreiz pēc debitoru parāda summas konstatēšanas un vēlākais piecu gadu laikā, sākot no brīža, kad Savienības iestādei parastos apstākļos bija iespēja pieprasīt parāda apmaksu. [..]
3. Lai konstatētu debitoru parādu, atbildīgais kredītrīkotājs pārliecinās, ka:
a) parāda summa ir droša, kas nozīmē, ka uz to neattiecas nekādi nosacījumi;
b) parāda summa ir noteikta un ir precīzi izteikta naudas izteiksmē;
c) parāda summas atmaksas termiņš ir pienācis un uz to neattiecas nekāds maksājuma termiņš;
[..]
4. Ar debetnotu debitoru informē, ka:
a) Savienība ir konstatējusi debitoru parādu;
[..].”
12. 2018. gada finanšu regulas 101. panta 1. punkta trešajā daļā paredzēts, ka “grāmatvedis atgūst budžetā maksājamās summas, veicot to ieskaitu saskaņā ar 102. pantu”.
13. 2018. gada finanšu regulas 102. pants “Atgūšana, izmantojot ieskaitu” ir formulēts šādi:
“1. Ja debitoram ir tāds prasījums pret Savienību vai izpildaģentūru, kura izpilda budžetu, kurš ir drošs 98. panta 3. punkta a) apakšpunkta nozīmē, kura summa ir noteikta, atmaksas termiņš ir pienācis un kurš attiecas uz summu, kas konstatēta ar maksājuma rīkojumu, grāmatvedis pēc 98. panta 4. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētā termiņa beigām atgūst konstatētos debitoru parādus ar ieskaitu.
Izņēmuma apstākļos, ja ir jāaizsargā Savienības finanšu intereses un ja grāmatvedim ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka summu, kas pienākas Savienībai, varētu neatgūt, grāmatvedis var īstenot atgūšanu ar ieskaitu pirms 98. panta 4. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētā termiņa beigām.
Grāmatvedis var arī veikt atgūšanu ar ieskaitu pirms 98. panta 4. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētā termiņa beigām arī tad, ja debitors tam piekrīt.
2. Pirms atgūšanas uzsākšanas saskaņā ar šā panta 1. punktu grāmatvedis apspriežas ar atbildīgo kredītrīkotāju un informē attiecīgos debitorus, tostarp par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar 133. pantu.
[..]
3. Ieskaitam, kas minēts 1. punktā, ir tāds pats efekts kā maksājumam, un tas atbrīvo Savienību par parāda summu un attiecīgos gadījumos par aprēķinātajiem procentiem.”
14. 2018. gada finanšu regulas 103. pantā “Iekasēšanas procedūra, ja maksājums netiek izdarīts brīvprātīgi” paredzēts:
“1. Neskarot 102. pantu, ja visa summa nav pilnīgi atgūta līdz 98. panta 4. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētajam termiņam, grāmatvedis informē atbildīgo kredītrīkotāju un nekavējoties uzsāk procedūru, lai veiktu atgūšanu ar jebkādiem tiesību aktos atļautiem paņēmieniem, tostarp vajadzības gadījumā izmantojot jebkādu iepriekš dotu garantiju.
2. Neskarot 102. pantu, ja šā panta 1. punktā izmantoto atgūšanas paņēmienu nevar izmantot un debitors nav samaksājis pēc grāmatveža nosūtītas oficiālas paziņojuma vēstules, tad grāmatvedis īsteno atgūšanu, izpildot lēmumu, kas nodrošināts saskaņā ar 100. panta 2. punktu, vai uzsāk tiesvedību.”
III. Apelācijas priekšvēsture
A. Fakti pirms tiesvedības Vispārējā tiesā
15. Tiesvedības priekšvēsture aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 14.–37. punktā, un to var rezumēt šādi.
16. Savienība, ko pārstāvēja Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra (ERA), 2007. gada 24. oktobrī izsludināja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, lai noslēgtu CARDS līgumu, proti, pakalpojumu līgumu par tehniskās palīdzības pakalpojumu sniegšanu Augstajai tieslietu padomei Serbijā.
17. 2008. gada 10. jūnijā publiskā iepirkuma CARDS līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas HB pārraudzītam konsorcijam. Ar to saistītais līgums tika parakstīts 2008. gada 30. jūlijā par maksimālo vērtību 1 999 125 EUR. Šajā līgumā it īpaši bija paredzēts, ka visi no tā izrietoši vai ar to saistīti strīdi ir Briseles (Beļģija) tiesu jurisdikcijā (9).
18. Pēc tam, kad Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) bija konstatējis pārkāpumus, Komisija 2019. gada 15. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2019) 7319 final. Šajā lēmumā tā uzskatīja, ka saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu CARDS veiktie maksājumi 1 197 055,86 EUR apmērā ir tikuši nepamatoti izmaksāti un tie ir jāatgūst no HB (turpmāk tekstā – “lēmums par CARDS līdzekļu atgūšanu”).
19. HB 2019. gada 19. novembrī cēla Vispārējā tiesā divas prasības, citastarp apstrīdot lēmuma par CARDS līdzekļu atgūšanu tiesiskumu, un šīs prasības tika reģistrētas attiecīgi ar numuriem T‑795/19 un T‑796/19.
20. 2020. gada 7. februārī HB cēla prasību pret Savienību, kuru pārstāv Komisija, tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa). Tā būtībā lūdza citastarp atzīt, ka Savienībai nebija tiesību izbeigt publiskā iepirkuma CARDS līgumu. Pakārtoti, tā lūdza piespriest Savienībai samaksāt līgumiskos zaudējumus un procentus, kas atbilst līguma summai.
21. 2021. gada 19. februārī tribunal de première instance francophone de Bruxelles pasludināja spriedumu, ar kuru atzina, ka tai ir nepieciešamā jurisdikcija, lai izskatītu HB celto prasību. Tomēr tā nolēma atlikt lietas izskatīšanu pēc būtības, gaidot nolēmumus, ar kuriem tiks izbeigtas tiesvedības lietās T‑795/19 un T‑796/19.
22. Ar 2021. gada 21. decembra spriedumiem šajās lietās HB/Komisija (10) un HB/Komisija (11) (turpmāk tekstā kopā – “spriedumi lietās T‑795/19 un T‑796/19 HB/Komisija”) Vispārējā tiesa ciatstarp noraidīja prasības kā nepieņemamas, ciktāl tās bija vērstas uz lēmuma par CARDS līdzekļu atgūšanu atcelšanu. Turklāt tā piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar HB ierosināto pagaidu noregulējuma tiesvedību.
23. Ar 2022. gada 31. marta vēstuli Komisija akceptēja tiesāšanās izdevumu summu, kas tai tika prasīta atbilstoši spriedumiem lietās T‑795/19 un T‑796/19, proti, kopējo summu 19 904,76 EUR apmērā. Tomēr tā norādīja, ka ir paredzējusi veikt šīs summas samaksu ieskaita veidā, jo būtībā prasījums, kas izriet no lēmuma par CARDS līdzekļu atgūšanu, joprojām būs nesamaksāts.
24. 2022. gada 13. maijā Komisija pieņēma lēmumu, ar kuru tā veica ieskaitu starp, pirmkārt, HB prasījumu pret to saistībā ar tiesāšanās izdevumiem lietās T‑795/19 un T‑796/19 un, otrkārt, prasījumu 1 197 055,86 EUR apmērā, ko tā saskaņā ar lēmumu par CARDS līdzekļu atgūšanu uzskatīja par piedzenamu no HB (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
B. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
25. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 18. jūlijā, HB cēla prasību, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tai nodarīto mantisko kaitējumu.
26. Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu (rezolutīvās daļas 1. punkts), pārējā daļā prasību noraidīja (rezolutīvās daļas 2. punkts) un piesprieda HB un Komisijai katrai pašai segt savus tiesāšanās izdevumus (rezolutīvās daļas 3. punkts).
C. Notikumi pēc pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas un šīs apelācijas sūdzības iesniegšanas
27. Ar 2024. gada 26. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P Komisija/HB Tiesa atcēla spriedumus lietās T‑795/19 un T‑796/19, nodeva šīs lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu (turpmāk tekstā – “spriedums apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P Komisija/HB”) (12).
IV. Apelācijas tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
28. Ar 2023. gada 13. decembra dokumentu, kas labots 2023. gada 15. decembrī, Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.
29. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. un 3. punktu;
– taisīt galīgo spriedumu lietā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu, noraidot HB pirmajā instancē celto prasību atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest HB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā Tiesā un tiesvedībā Vispārējā tiesā.
30. HB prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību;
– piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
31. Ar lūgumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 149. pantam, kas lietas dalībniekiem tika nosūtīts 2024. gada 21. oktobrī, Tiesa lūdza lietas dalībniekiem paust nostāju par to, vai pēc sprieduma pasludināšanas apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P Komisija/HB šai apelācijas sūdzībai ir zudis priekšmets. Uz šo lūgumu lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.
32. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
V. Vērtējums
33. Šajā lietā vispirms ir jāpievēršas apelācijas sūdzībai (A) un pēc tam prasībai, kas celta Vispārējā tiesā (B).
A. Par apelācijas sūdzību
34. Pirms izskatīt šo apelācijas sūdzību pēc būtības (2), izvērtēšu, vai tā joprojām ir saglabājusi priekšmetu, neraugoties uz to, ka pirmās instances tiesā apstrīdētais lēmums ir zaudējis priekšmetu (1).
1. Par apelācijas sūdzības priekšmeta saglabāšanos
35. Vispirms ir lietderīgi atgādināt, ka ar kompensācijas darbību debitors (šajā gadījumā – Komisija), pret kuru kreditoram (šajā gadījumā – HB) ir tā saucamais “pamata” jeb “pasīvais” prasījums, veic šī prasījuma ieskaitu ar tā saucamo “pretprasījumu” jeb “aktīvo” prasījumu, kas tam pašam ir pret pamatprasījuma kreditoru. Citiem vārdiem, tā vietā, lai samaksātu savam kreditoram pamatprasījuma summu, viņš šo summu atskaita no pretprasījuma summas, lai izvairītos no divu maksājumu apmaiņas starp tām pašām personām.
36. Tādējādi ieskaits ir īpaša debitora saistību dzēšanas metode un vienlaikus, otrādi, – veids, kādā tiek atgūti prasījumi, kurus debitors savukārt izvirza pret savu kreditoru (13).
37. Šajā lietā, kā norādīts šo secinājumu 22.–24. punktā, pirmkārt, pamatprasījums, kas Komisijai bija jāmaksā HB, bija 19 904,76 EUR un izrietēja no tiesāšanās izdevumiem, ko Vispārējā tiesa bija piespriedusi Komisijai lietās T‑795/19 un T‑796/19 HB/Komisija. Otrkārt, pretprasījums, uz kuru Komisija pretendēja attiecībā pret HB un kuru tā daļēji sedza ar apstrīdēto lēmumu, bija 1 197 055,86 EUR un to veidoja summa, ko Komisija pieprasīja HB saistībā ar publiskā iepirkuma CARDS līgumu.
38. Tomēr, kā minēts šo secinājumu 27. punktā, ar spriedumu apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P, Komisija/HB Tiesa atcēla spriedumus lietās T‑795/19 un T‑796/19, HB/Komisija, nosūtīja šīs lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tādējādi Komisija vairs nav parādā HB šo tiesāšanās izdevumu summu, tādēļ pamatprasījums vairs nepastāv.
39. Tādējāji, kā Komisija atzina atbildē uz Tiesas jautājumiem, pirmajā instancē apstrīdētajam lēmumam ir zudis priekšmets un tas ir jāatsauc.
40. Turklāt spriedumā apvienotajās lietās C‑160/22 P un C‑161/22 P Komisija/HB Tiesa nolēma, ka lēmums par CARDS līdzekļu atgūšanu ir jākvalificē kā apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē un ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka tas ir daļa no līgumattiecībām. Tādējādi pretprasījums, kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā piedzina no HB, ietilpst Vispārējās tiesas kompetencē. No tā izriet, ka risinājumam spriedumā ADR, kurš attiecas uz līgumiska prasījuma atgūšanu, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē un kas ir pārsūdzētajā spriedumā izmantotā risinājuma pamats, šajā lietā vairs nav nozīmes.
41. Tomēr Komisija uzskata, ka šī apelācijas sūdzība nav zaudējusi savu priekšmetu, it īpaši tāpēc, ka Tiesai ir jāprecizē, vai Vispārējās tiesas izvēlētais risinājums pārsūdzētajā spriedumā ir piemērojams, lai turpmāk pieņemtu lēmumus par tādu prasījumu atgūšanu ieskaita veidā, kas izriet no līgumiem, kuros nav iekļautas šķīrējklauzulas par labu Savienības tiesai.
42. Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru strīda priekšmetam – tāpat kā interesei celt prasību – ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, un pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz (14).
43. Turklāt no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta 2. un 3. punkta izriet, ka privileģētiem prasītājiem, piemēram, Komisijai, nav jāpierāda interese iesniegt apelācijas sūdzību (15). Tomēr tiesisku strīdu tā var izspriest tikai tad, ja uzdotie tiesību jautājumi nav kļuvuši pavisam hipotētiski strīda priekšmeta zuduma dēļ (16). Tādējādi privileģētajiem prasītājiem nav piešķirta neierobežota iespēja iesniegt apelācijas sūdzību Tiesā par jebkuru Vispārējās tiesas spriedumu (17), kā arī tie nav atbrīvoti no pienākuma attiecībā uz strīda priekšmeta pastāvēšanu (18).
44. Tādējādi Tiesai apelācijas ietvaros nav jālemj par vispārīgiem un abstraktiem jautājumiem vai jāsniedz “lekcija par tiesību jautājumiem” (19). Tādēļ Tiesa atsakās izskatīt apelācijas sūdzību, ja tās spriedumam būtu nozīme vienīgi saistībā ar nākotnē iespējamiem hipotētiskiem līdzīgiem gadījumiem (20).
45. Tomēr, izvērtējot neprivileģētu prasītāju interesi celt prasību, Tiesa atzīst, ka noteiktos apstākļos šādiem prasītājiem var saglabāties interese lūgt atcelt tiesvedības laikā atceltu aktu, lai pārsūdzētā akta autoram liktu nākotnē izdarīt atbilstošus grozījumus un tādējādi novērstu risku, ka atkārtosies pārkāpums, kas iespējami ticis pieļauts šajā aktā (21). Šādas intereses saglabāšanās ir pieļaujama it īpaši tad, ja ir paredzams, ka attiecīgā iestāde īstermiņā vai vidējā termiņā pieņems jaunus aktus, kas balstīti tieši uz prasītāja apstrīdēto juridisko interpretāciju (22).
46. Šādi argumenti vēl jo vairāk ir jāizmanto, izvērtējot strīda priekšmeta saglabāšanos, kā tas ir šīs apelācijas gadījumā, ko iesniedzis privileģēts prasītājs, kuram nav jāpierāda interese celt prasību.
47. Kā norādīts šo secinājumu 7. punktā, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nosprieda, ka tādā gadījumā kā šajā lietā, kad pretprasījums, kas segts ar ieskaitu, izriet no līguma, kurā nav iekļauta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai, Komisijai nav kompetences izmantot šo līdzekļu atgūšanas veidu.
48. Kā Komisija ir norādījusi savos rakstveida paskaidrojumos, no tā izriet, ka saskaņā ar tiesību stāvokli, kas noteikts pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā un kas tai jāievēro (23), tā vairs nevar izmantot ieskaitu, lai atgūtu prasījumus, ko tā izvirza pret līgumslēdzējām pusēm, ar kurām tai ir saistoši līgumi, kuros nav iekļauta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai. Taču Komisija, pamatojoties uz skaitļiem, ir pierādījusi, ka šādu prasījumu skaits ir ļoti liels un tas ir ievērojams budžeta postenis.
49. No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma, kas atcelts ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, priekšmeta zudums nenozīmē, ka zūd sekas, ko šī sprieduma pamatojumā pieņemtais risinājums rada Komisijai (24) un – plašākā nozīmē – Savienības tiesību sistēmai. Proti, šī priekšmeta zudums neietekmē juridisko vērtējumu, uz kuru ir balstīta pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa (25), kas ir šīs apelācijas tiesvedības priekšmets. Ja tā noslēgtos ar tiesvedības izbeigšanu, šis risinājums, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas nepieciešamajā pamatojumā, tādējādi iegūtu res judicata spēku (26).
50. Šādos apstākļos uzskatīt, ka šī apelācijas sūdzība ir zaudējusi savu priekšmetu, un likt Komisijai meklēt skaidrojumu par tiesību stāvokli attiecībā uz līgumisko prasījumu ieskaitu, izraisot turpmāku apelācijas tiesvedību celšanu, būtu pretrunā ne tikai tiesiskās drošības, kā arī Savienības finanšu aizsardzības un labas pārvaldības principiem, bet arī procesuālās ekonomijas un labas tiesu pārvaldības principiem.
51. Turklāt katrā ziņā nešķiet, ka strīdīgā lēmuma priekšmeta zuduma rezultātā būtu atrisināts lietas dalībnieku strīds un ka tādējādi apelācijas sūdzībai vairs nebūtu priekšmeta (27).
52. No tā izriet, ka, neskarot pirmās instances tiesvedības priekšmeta zudumu (skat. šo secinājumu 105. un 106. punktu), šī apelācijas sūdzība nav zaudējusi savu priekšmetu un tādēļ tā ir jāizskata pēc būtības.
2. Par lietas būtību
53. Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentos pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas divas tiesību kļūdas.
54. Pirmkārt, Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini nospriedusi, ka Komisija nevar ar ieskaitu atgūt līgumisko prasījumu, kura pamatotība ir apstrīdēta kompetentajā valsts tiesā (a).
55. Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pielīdzinot lēmumus par ieskaita veikšanu lēmumiem, kas ir izpildes rīkojumi, un attiecinot uz tiem sprieduma ADR apsvērumus (b).
a) Par iespēju ar ieskaitu atgūt apstrīdēto prasījumu (pirmais apelācijas pamats)
56. Pirmajā apelācijas pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tā esot sajaukusi pārbaudi par to, vai prasījums ir drošs, tam ir noteikta summa un tas ir apmaksājams, ar tā pamatotības pārbaudi un kļūdaini uzskatījusi, ka apstrīdēšana ir elements, kas ir jāņem vērā, novērtējot, vai prasījums ir drošs, noteikta lieluma un tam ir pienācis atmaksas termiņš.
57. Minētajos punktos Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija nav ievērojusi kompetenču sadalījumu starp Savienības tiesu un valstu tiesām, lai lemtu par tāda līgumiska rakstura prasījuma ieskaita likumību, kas ir apstrīdēts valsts tiesā, kurai vienīgajai bija kompetence noteikt, vai minētais prasījums ir pamatots un vai, vispārīgāk, tas ir apzināts kā drošs, kuram ir noteikta summa un kurš ir apmaksājams, kas ļautu to ņemt vērā saistībā ar ieskaitu (28).
58. Kā pamatoti norāda Komisija, no šāda argumenta tiešām izriet, ka Vispārējā tiesa netieši, bet noteikti uzskatīja, ka prasījuma apstrīdētais vai neapstrīdētais raksturs ir elements, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai prasījums ir apzināts kā drošs, kuram ir noteikta summa un kurš ir apmaksājams 2018. gada finanšu regulas normu izpratnē.
59. Tomēr šī interpretācija neiztur šīs regulas atbilstošo tiesību normu pārbaudi, ņemot vērā šo normu formulējumu, sistēmu un mērķi.
60. Pirmkārt, debitoru parāda konstatēšana nozīmē atzīt Savienības tiesības attiecībā pret debitoru un konstatēt prasījuma tiesības pieprasīt, lai debitors samaksā parādu (2018. gada finanšu regulas 98. panta 1. punkta otrā daļa). Lai konstatētu debitoru parādu, atbildīgais kredītrīkotājs pārliecinās, ka: a) parāda summa ir droša, kas nozīmē, ka uz to neattiecas nekādi nosacījumi; b) parāda summa ir noteikta un ir precīzi izteikta naudas izteiksmē; un c) parāda summas atmaksas termiņš ir pienācis un uz to neattiecas nekāds maksājuma termiņš (šīs regulas 98. panta 3. punkta a) – c) apakšpunkts).
61. Otrkārt, atbildīgais kredītrīkotājs konstatē jebkuru debitoru parādu, kas apzināts kā drošs, kuram ir noteikta summa un kurš ir apmaksājams, izdodot atgūšanas rīkojumu grāmatvedim atgūt summu. Pēc atgūšanas rīkojuma izdošanas debitoram nosūta debetnotu, kurā to informē par parāda konstatēšanu un maksājuma termiņu (2018. gada finanšu regulas 98. panta 2. punkta pirmā daļa un 4. punkta pirmā daļa, kā arī 100. panta 1. punkts).
62. Treškārt, ja vien atbildīgais kredītrīkotājs nenolemj to pilnībā vai daļēji atcelt, viņš atteikties no konstatētā prasījuma atgūšanas var tikai pienācīgi pamatotos gadījumos, kad atgūšana nav iespējama vai ir nesamērīga (2018. gada finanšu regulas 101. panta 2.–6. punkts).
63. Visbeidzot, ceturtkārt, ja parādniekam savukārt ir prasījums pret Savienību, grāmatvedis atgūst konstatēto Savienības prasījumu ieskaita veidā pēc tam, kad debitoram ir dota iespēja iesniegt savus apsvērumus (2018. gada finanšu regulas 101. panta 1. punkta trešā daļa un 102. panta 1. punkts un 2. punkta pirmā daļa, kā arī 133. pants).
64. Lasot šīs tiesību normas kopsakarā, atklājas, ka prasījuma drošums attiecas tikai uz to, ka uz prasījumu neattiecas nekādi nosacījumi (šo secinājumu 60. punkts), un to nevar sajaukt ar tā neapstrīdamo raksturu (29).
65. Tādējādi parāda droši zināmais raksturs ir noteikts un atgūšanas rīkojums ir sagatavots, pirms debitors ar tādu debetnotu tiek informēts par šā parāda konstatēšanu, kas var būt pamats tā apstrīdēšanai (šo secinājumu 61. punkts). Protams, grāmatvedim ir jādod parādniekam iespēja sniegt savus apsvērumus pirms konstatētā parāda atgūšanas, veicot ieskaitu (šo secinājumu 63. punkts). Tomēr viņš nevar atteikties no konstatētā prasījuma atgūšanas, pat ja tas tiek apstrīdēts, izņemot gadījumus, kad viņš nolemj to atcelt (šo secinājumu 62. punkts).
66. Tādējādi prasījuma neapstrīdētais raksturs nav nosacījums šā prasījuma konstatēšanai un tā atgūšanai ar ieskaitu. Gluži pretēji, ja prasījums tiek konstatēts, atbildīgais kredītrīkotājs un grāmatvedis nevar atteikties no atgūšanas ar ieskaitu.
67. Tas ir tikai saskaņā ar 2018. gada finanšu regulas mērķi aizsargāt Savienības finanšu intereses un nodrošināt pareizu Savienības budžeta pārvaldību, kas ir būtiski tās darbībai (30).
68. Tādēļ Vispārējā tiesa lietās, kas tika izskatītas pirms šīs lietas, pamatoti nosprieda, ka prasījuma apstrīdēšana neliedz izmantot ieskaitu, lai to atgūtu (31).
69. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. un 61. punktā ir kļūdaini balstījusi savus argumentus netieši, bet noteikti uz apsvērumu, ka Savienības konstatētā prasījuma apstrīdēšana radītu šķērsli šā prasījuma atgūšanai ar ieskaitu. Tādējādi Komisijas pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots un ir jāapmierina.
b) Par iespēju ar ieskaitu atgūt valsts tiesas kompetencē esošu līgumisku prasījumu (otrais apelācijas pamats)
70. Apelācijas sūdzības otrajā pamatā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka lēmuma par ieskaitu pieņemšana, lai atgūtu līgumisku prasījumu, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē, izraisītu primārajās tiesībās noteiktā kompetenču sadalījuma apiešanu. Pat ja šāds lēmums par ieskaitu būtu akts, kas ir apstrīdams Savienības tiesā, to šajā ziņā nevarot pielīdzināt lēmumam, kas ir izpildes rīkojums LESD 299. panta izpratnē, kā tas bija spriedumā ADR.
71. Lai izvērtētu šos iebildumus, pirmām kārtām, jāapstiprina, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti kvalificējusi lēmumus par ieskaita veikšanu kā apstrīdamus tiesību aktus LESD 263. panta izpratnē (pārsūdzētā sprieduma 52. un 54. punkts) (1).
72. Otrām kārtām, izvērtēšu, vai Komisijai tomēr ir kompetence pieņemt šādus lēmumus, lai atgūtu līgumiskos prasījumus, kuru pamatotības pārbaude ietilpst valsts tiesas kompetencē (2).
1) Lēmumi par līgumisku prasījumu ieskaitu ir apstrīdami akti LESD 263. panta izpratnē
73. Saskaņā ar judikatūru, ja ir līgums starp prasītāju un kādu no iestādēm, tad Savienības tiesās, pamatojoties uz LESD 263. pantu, var tikt celta prasība tikai tad, ja apstrīdētais akts ir paredzēts obligātu juridisku seku radīšanai, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – iestādei administratīvas iestādes statusā, priekšrocību īstenošanu (32).
74. Ir taisnība, ka ieskaits ir mehānisms, kas civiltiesībās parasti tiek izmantots starp privātpersonām, kurām nav publiskas varas prerogatīvu (33). Tomēr lēmuma par ieskaitu pieņemšana saskaņā ar 2018. gada finanšu regulā paredzēto režīmu līgumiskā prasījuma atgūšanai ir akts, kas neietilpst līgumattiecībās, kuras saista puses, un kas nozīmē publiskās varas, kāda ir piešķirta līgumslēdzējai pusei – iestādei administratīvas iestādes statusā, prerogatīvu īstenošanu.
75. Pirmkārt, ja Komisija pretprasījumu, uz kuru tā pretendē attiecībā pret līgumslēdzēja pusi saskaņā ar līgumu kompensē ar pamatprasījumu, kas šai līgumslēdzējai pusei ir saskaņā ar citām līgumattiecībām vai vienpusējām attiecībām (34), šis lēmums rada saistošas tiesiskās sekas, kas pārsniedz līgumattiecības, no kurām izriet pretprasījums.
76. Otrkārt, šāda lēmuma pieņemšana nozīmē Komisijai kā administratīvai iestādei piešķirto publiskās varas prerogatīvu īstenošanu. Šajā ziņā šāda lēmuma saistošās tiesiskās sekas pārsniedz jebkādas līgumattiecības, kas saista puses, neatkarīgi no tā, vai pamatprasījumi un pretprasījumi, kas ir lēmuma par ieskaitu priekšmets, izriet no tā paša līguma.
77. Proti, kā paskaidroju lietā ADR, lēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz publiskas varas prerogatīvām, kuras ir piešķirtas līgumslēdzējai iestādei kā administratīvai iestādei, saistošās tiesiskās sekas nekad neaprobežojas tikai ar līgumiskajām attiecībām starp pusēm. Šādam lēmumam vienmēr ir arī ārpuslīgumiskas tiesiskās sekas, jo šīs sekas ir balstītas uz līgumslēdzējas iestādes pārmērīgu ārpuslīgumisku vispārējo prerogatīvu (35).
78. Kas attiecas uz lēmumiem par ieskaitu, tie ietilpst šādu publiskas varas prerogatīvu īstenošanā galvenokārt divu iemeslu dēļ.
79. Pirmkārt, lēmuma par ieskaitu pieņemšanai ir publiskas varas raksturs, jo Komisijai, kā tas ir izklāstīts šo secinājumu 64.–66. punktā, ir jāpieņem šāds lēmums pat tad, ja šādi atgūtais prasījums tiek apstrīdēts.
80. Otrkārt un galvenokārt, atšķirībā no attiecībām starp privātpersonām civiltiesībās, Komisijas līgumslēdzēja puse nevar izmantot ieskaitu pret šo iestādi, ja tā apstrīd prasīto pieprasījumu. Finanšu regulā nav paredzēts nekāds kompensēšanas mehānisms, kas ļautu līgumslēdzēja pusei veikt ieskaitu šādos apstākļos.
81. Turklāt no 2018. gada finanšu regulas 102. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar 111. panta 3.–5. punktu, izriet, ka Komisijas līgumslēdzēja pusei drošs, noteiktas summas prasījums, kuram pienācis apmaksas termiņš, var būt tikai tad, ja attiecīgā naudas summa ir konstatēta ar maksājuma rīkojumu. Šāds maksājuma rīkojums tiek izdots tikai tad, ja kompetentais kredītrīkotājs iepriekš ir piekritis, ka izdevumi tiek segti no budžeta, iepriekš citastarp pārbaudījis, vai ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti juridiskajās saistībās, kurās paredzēti šie izdevumi. Tādējādi, ja Komisija uzskata, ka izdevumi, ko līgumslēdzēja puse tai pieprasa, nav pamatoti, šāds maksājuma rīkojums netiks izdots un līgumslēdzējai pusei tātad nebūs tāda prasījuma, kas ir drošs, kuram ir noteikta summa un kurš ir apmaksājams, lai to varētu izmantot ieskaitā.
82. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir pamatoti nospriedusi, ka Komisijas pieņemtie lēmumi par ieskaita veikšanu ir tiesību akti, kurus var apstrīdēt Savienības tiesās, ceļot atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu (36).
2) Tomēr ir iespējams pieņemt lēmumu par ieskaitu, lai atgūtu līgumisku prasījumu, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē
83. Šīs apelācijas sūdzības kontekstā Komisija, protams, piekrīt Vispārējās tiesas pārsūdzētajā spriedumā paustajam viedoklim, ka lēmums par līgumiska prasījuma ieskaitu, kas ir valsts tiesas kompetencē, ir tiesību akts, kas saskaņā ar LESD 263. pantu ir apstrīdams Savienības tiesā. Tomēr tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, no šī konstatējuma secinādama, ka šāda lēmuma pieņemšana izraisa Līgumā noteiktā tiesu kompetenču sadalījuma apiešanu. Sprieduma ADR pamatā esošo iemeslu šajā ziņā nevarētu attiecināt uz lēmumiem par ieskaitu.
84. Spriedumā ADR Tiesa paskaidroja, ka Komisijai nav kompetences pieņemt lēmumus, kas ir izpildes rīkojumi LESD 299. panta izpratnē, lai atgūtu līgumiskos prasījumus, kas ir valsts tiesu kompetencē. Tādēļ Komisija nevar pieņemt šādus lēmumus, lai atgūtu prasījumus, kas izriet no līgumiem, kuros nav ietverta šķīrējklauzula par labu Savienības tiesai (37).
85. Taču šā ierobežojuma iemesls ir ne tikai tas, ka lēmums, kas ir izpildes rīkojums LESD 299. panta izpratnē, ir apstrīdams tiesību akts saskaņā ar LESD 263. pantu, bet arī un galvenokārt tas, ka šādas prasības ietvaros Savienības tiesai ir jāpārbauda prasījuma pamatotība.
86. Kā esmu norādījusi lietā ADR, saskaņā ar LESD 299. panta ceturto daļu lēmuma, kas ir izpildes rīkojums, piespiedu izpilde var tikt apturēta tikai ar Tiesas nolēmumu, kamēr valstu tiesu iestāžu kompetencē ir tikai izpildes pasākumu likumības pārbaude. Turklāt gan Vispārējās tiesas Reglamentā, gan Tiesas Reglamentā ir paredzēts, ka lūgumi apturēt aktu piespiedu izpildi saskaņā ar LESD 299. pantu ir pieņemami tikai kopā ar prasību Vispārējā tiesā vai Tiesā (38).
87. Šādos apstākļos tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai Savienības tiesa, izskatot šādu prasību, pārbaudītu arī pieprasītā prasījuma pamatotību (39). Pretējā gadījumā prasījuma piespiedu piedziņa varētu notikt bez jebkādas pārbaudes tiesā.
88. Lēmuma, kas ir izpildes rīkojums, lai piedzītu līgumisku prasījumu, pieņemšana, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē, tad nozīmētu, ka šīs prasības pamatotības pārbaude netiktu veikta kompetentajā valsts tiesā, un tādējādi tiktu apieta Līgumā noteiktā tiesu kompetenču kārtība.
89. Tomēr, kā pamatoti apgalvo Komisija, šie argumenti neattiecas uz lēmumiem par ieskaitu 2018. gada finanšu regulas 102. panta izpratnē, tādiem kā apstrīdētais lēmums, kas ir pārsūdzētā sprieduma priekšmets.
90. Tādējādi 2018. gada finanšu regulas 102. panta 3. punktā, protams, ir noteikts, ka šā panta 1. punktā minētajam ieskaitam ir tādas pašas sekas kā maksājumam, un tas atbrīvo Savienību no parāda summas un attiecīgā gadījumā no aprēķinātajiem procentiem.
91. Tomēr tāda līgumiska prasījuma atgūšanas gadījumā, kura pamatotība ir jāpārbauda valsts tiesā, jo attiecīgajā līgumā nav iekļauta šķīrējklauzula, šī tiesību norma ir teleoloģiski jāsamazina, proti, tā ir jāinterpretē šauri – tādējādi, ka ieskaits neatbrīvo Savienību no parāda (pamatprasījuma) summas. Tā atbrīvo Savienību tikai no pienākuma izmaksāt pamatprasījumu, gaidot pretprasījuma, kas tiek piedzīts ar ieskaitu, pamatotības iespējamās apstrīdēšanas izskatīšanas iznākumu.
92. Kā jau norādīju lietā ADR, šādos apstākļos lēmumam par ieskaitu ir tikai praktiska, nevis juridiska ietekme attiecībā uz pretprasījumu, kas segts ar ieskaitu (40). Šāds lēmums var, protams, kļūt galīgs – vai nu tāpēc, ka līgumslēdzējs to neapstrīd Savienības tiesā, vai arī tāpēc, ka šī tiesa apstiprina tā spēkā esamību ar spriedumu, kurš iegūst res judicata spēku. Tomēr tas neskar jautājumu par pretprasījuma, kas ir šā lēmuma priekšmets, pamatotību. Ar to šā prasījuma konstatēšanai nevar piešķirt galīgu juridisku spēku. Tieši pretēji, nosacījumus, ar kādiem minētā prasījuma konstatēšana iegūst juridisku spēku, nosaka tiesiskais un līgumiskais regulējums, kas uz to attiecas, un šie nosacījumi ir jāizvērtē kompetentajai tiesai.
93. Šādos apstākļos pārbaude, ko veic Savienības tiesa, kurā ir celta prasība atcelt lēmumu par ieskaitu, kas pieņemts saskaņā ar 2018. gada finanšu regulas 102. pantu, attiecas tikai uz to nosacījumu pārbaudi, kas šajā regulā paredzēti šāda lēmuma pieņemšanai (skat. šo secinājumu 60.–66. punktu). Turpretī nedz šāda pārbaude, nedz ar to pieņemtā sprieduma res judicata spēks nevar attiekties uz pretprasības kārtībā piedzītā līgumiskā prasījuma pamatotību (41). Šis jautājums neietilpst Savienības tiesas kompetencē, jo attiecīgajā līgumā nav iekļauta šķīrējklauzula (42).
94. Tādējādi šī pārbaude tiesā, ko Savienības tiesa veic attiecībā uz lēmumu par ieskaitu, nenozīmē, ka tiek apieta primārajās tiesībās noteiktā tiesu kompetenču kārtība. Pretēji tam, kas ir piemērojams lēmumiem, kuri ir izpildes rīkojumi, uz kuriem attiecas spriedums ADR, ieskaita lēmumu jomā ir iespējams, ka tiesa, kas izskata lietu par ieskaita lēmuma tiesiskumu, un tiesa, kas izskata lietu par Komisijas pieprasītā un ar šo ieskaitu atgūtā prasījuma pamatotību, nav viena un tā pati tiesa.
95. Tajā pašā laikā Savienības tiesas veiktās pārbaudes ierobežošana ar 2018. gada finanšu regulā paredzētajiem nosacījumiem lēmuma par ieskaitu pieņemšanai, kurā neietilpst attiecīgā pretprasījuma pamatotības pārbaude, nepārkāpj tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tas izriet no šo secinājumu 91. un 92. punktā minētā fakta, ka lēmums par ieskaitu nepadara pieprasītā pretprasījuma konstatējumu par galīgu. Tā vienīgās sekas ir tādas, ka tiek atlikta līgumslēdzējas puses pamatprasījuma izmaksa līdz brīdim, kad kompetentajā valsts tiesā tiks pabeigta pretprasījuma pamatotības pārbaudes procedūra.
96. Kā Komisija pamatoti atzīst, gadījumā, ja kompetentā valsts tiesa konstatētu, ka attiecīgais prasījums nepastāv, Komisijai, protams, būtu pienākums atmaksāt savam līgumslēdzējam no pamatprasījuma ieturēto summu, attiecīgā gadījumā – kopā ar procentiem (43). Kā Vispārējā tiesa jau ir atzinusi līdzīgos apstākļos, tā – ciktāl to pieļauj tās Reglaments – var arī apturēt prasību par ieskaita lēmumu, līdz tiek pieņemts valsts tiesas nolēmums par attiecīgā prasījuma pamatotību (44).
97. Protams, lēmuma par ieskaitu pieņemšana, ciktāl tā faktiski ļauj atgūt Komisijas pieprasīto pretprasījuma summu (jo līgumslēdzēja puse nav izmaksājusi pamatprasījuma summu), nozīmē pienākuma vērsties attiecīgajā līgumā noteiktajā kompetentajā tiesā, lai tā izlemtu par pretprasības pamatotību, apvēršanu. Tādējādi ne jau Komisijai ir jāvēršas šajā tiesā, lai pārbaudītu tās apgalvotā prasījuma pamatotību un saņemtu izpildes rīkojumu tā atgūšanai. Tā vietā līgumslēdzēja pusei ir jāvēršas tajā, lai pārbaudītu Komisijas pieprasītā prasījuma pamatotību un attiecīgā gadījumā, lai saņemtu spriedumu, kurā tai būtu noteikts pienākums izmaksāt pamatprasījuma summu, kas ieturēta saskaņā ar lēmumu par ieskaitu.
98. Tomēr šāda līgumslēdzējas puses nostādīšana nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar Komisiju, piešķirot pēdējai minētajai šādu priekšrocību savu prasījumu atgūšanā, ir pamatota ar nepieciešamību aizsargāt Savienības finanšu intereses (45). Kā jau tika norādīts lietā ADR, nebūtu saderīgi ar šo principu likt Komisijai izmaksāt Savienības līdzekļus debitoram, kas nepilda saistības, ir maksātnespējīgs vai vienkārši nevēlas to darīt (46).
99. Tieši šā iemesla dēļ saskaņā ar 2018. gada finanšu regulu ieskaits ir noteikts kā obligāti prioritārs Savienības prasījumu atgūšanas veids, pirms tiek piemēroti jebkuri citi līdzekļu atgūšanas paņēmieni (47). Tādējādi, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi citās lietās, grāmatvedis nedrīkst atteikties no ieskaita veikšanas, ja debitoram pašam ir prasījums pret Savienību un viņš nerīkojas labprātīgi (48). Savukārt, ja prasījumu nav iespējams atgūt, veicot ieskaitu vai izmantojot jebkādu iepriekš dotu garantiju, grāmatvedis var veikt šā prasījuma piedziņu citā veidā – vai nu pieņemot lēmumu, kas ir izpildes rīkojums, vai arī iegūstot dokumentu tiesvedības ceļā (49).
100. Tādējādi arī šajā ziņā lēmumi, kuri ir izpildes rīkojumi LESD 299. panta izpratnē, par ko ir spriedums ADR, atšķiras no lēmumiem par ieskaitu, kas ir šīs lietas priekšmets. Tā kā pirmie minētie lēmumi ir Komisijas rīcībā esoša iespēja – tāpat kā tiesvedības ceļā iegūts dokuments, ir pamatoti to izmantošanu ierobežot, pamatojoties uz LESD 272. un 274. pantu (skat. šo secinājumu 1.–5. punktu). Im otrādi – tā kā otro minēto lēmumu izmantošana ir obligāta, nevis fakultatīva, to sekas nevar piešķirt juridisku spēku prasījuma konstatēšanai, kas saskaņā ar šīm primāro tiesību normām ir jāveic valsts tiesai attiecībā uz tā pamatotības pārbaudi.
101. No šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka šīs lietas apstākļos Komisijai nebija pilnvaru pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz spriedumā ADR rasto risinājumu. Tādējādi arī Komisijas otrais apelācijas pamats ir pamatots un ir jāapmierina.
3. Secinājumi par apelācijas sūdzību
102. No iepriekš minētā izvērtējuma izriet, ka Vispārējās tiesas argumentos, kas ir pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkta pamatā, ir pieļautas tiesību kļūdas. Tādēļ šis spriedums ir jāatceļ, ciktāl tā rezolutīvās daļas 1. punktā ir atcelts apstrīdētais lēmums.
B. Par prasību Vispārējā tiesā
103. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.
104. Tā tas ir šajā lietā.
105. Kā norādīts šo secinājumu 37.–39. punktā, tā kā HB pamatprasījums pret Komisiju, attiecībā uz kuru tā ir veikusi ieskaitu ar savu apgalvoto pretprasību pret HB saskaņā ar CARDS līgumu, vairs nepastāv, apstrīdētajam lēmumam ir zudis priekšmets.
106. Līdz ar to vairs nav jālemj par HB Vispārējā tiesā celto prasību atcelt šo lēmumu.
C. Starpsecinājumi
107. No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl tā rezolutīvās daļas 1. punktā tika atcelts apstrīdētais lēmums, kā arī ir jāizspriež lieta un jākonstatē, ka vairs nav jālemj par HB Vispārējā tiesā iesniegto prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
VI. Tiesāšanās izdevumi
A. Par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar apelācijas tiesvedību
108. Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
109. Tā kā spriedums šajā apelācijas tiesvedībā HB ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest HB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā apelācijas tiesvedībā, ir jāpiespriež HB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
B. Par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē
110. Reglamenta 149. pantā ir noteikts, ka, ja Tiesa konstatē, ka strīda priekšmets vairs nepastāv un ka tiesvedība ir jāizbeidz, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar Reglamenta 142. pantu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas.
111. Šajā lietā izrādās, ka vairs nav jālemj par HB pirmajā instancē celto prasību atcelt tiesību aktu, jo apstrīdētajam lēmumam ir zudis priekšmets.
112. No šī izvērtējuma izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, atceļot apstrīdēto lēmumu, lai gan Komisijai bija pilnvaras to pieņemt, līdz ar to Komisijas prasījumi šajā ziņā pirmajā instancē bija jāapmierina. Turklāt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts, ar kuru noraidīts HB prasījums atlīdzināt tai nodarīto mantisko kaitējumu, nav jāatceļ.
113. Tomēr šis izvērtējums arī parādīja, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret ieskaita lēmumu par līgumisku prasījumu, kas ir valsts tiesas kompetencē, ir sarežģīti. Turklāt HB bija izrādījusi visu nepieciešamo rūpību, saistībā ar strīdīgo ieskaitu vēršoties gan Vispārējā tiesā, gan valsts tiesā, kuras kompetencē ir pārbaudīt attiecīgā prasījuma pamatotību.
114. Šādos apstākļos tiks nolemts taisnīgi, piespriežot katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, kā tas bija darīts pārsūdzētajā spriedumā. Tādējādi Komisijas prasījums atcelt šā sprieduma rezolutīvās daļas 3. punktu un piespriest HB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā ir jānoraida.
VII. Secinājumi
115. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai nolemt šādi:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 4. oktobra sprieduma HB/Komisija (T‑444/22, EU:T:2023:604) rezolutīvās daļas 1. punktu.
2) Par atcelšanas prasību lietā T‑444/22 vairs nav jālemj.
3) HB sedz savus izdevumus, kā arī Eiropas Komisijas izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Spriedumi, 1985. gada 11. jūlijs, Maag/Komisija (43/84, EU:C:1985:328, 26. punkts); 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija (C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 19. punkts), un 2019. gada 28. februāris, Alfamicro/Komisija (C‑14/18 P, EU:C:2019:159, 49. punkts).
3 Minot tikai nozīmīgākās no daudzajām lietām šajā jomā, skat. spriedumus, 2013. gada 18. aprīlis, Komisija/Systran un Systran Luxembourg (C‑103/11 P, EU:C:2013:245); 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija (C‑506/13 P, EU:C:2015:562); 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2020:576), un 2024. gada 26. septembris, Komisija/HB (C‑160/22 P un C‑161/22 P, EU:C:2024:799). Šajā ziņā skat. arī manus secinājumus lietās ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 95. un nākamie punkti), kā arī Komisija/HB (C‑160/22 P, C‑161/22 P un C‑597/22 P, EU:C:2024:84, 60. un nākamie punkti).
4 Spriedums, 2020. gada 16. jūlijs (C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 73. punkts).
5 Šajā jautājumā skat. arī manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 48.–58. un 95.–105. punkts).
6 Spriedums, 2023. gada 4. oktobris, HB/Komisija (T‑444/22, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2023:604).
7 Pārsūdzētais spriedums, 56., 57., 60. un 61. punkts.
8 Eiropas Parlamenta un Padomes regula (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.). Šī regula tagad ir aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2024/2509 (2024. gada 23. septembris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (OV L, 2024/2509).
9 Spriedums, 2021. gada 21. decembris, HB/Komisija (T‑795/19, EU:T:2021:917, 4. punkts).
10 T‑795/19, EU:T:2021:917.
11 T‑796/19, EU:T:2021:918.
12 EU:C:2024:799.
13 Skat. ģenerāladvokāta F. Ležē [F. Léger] secinājumus lietā Komisija/CCRE (C‑87/01 P, EU:C:2002:501, 26. punkts) un ģenerāladvokāta D. Špīlmana [D. Spielmann] secinājumus lietā E. (Prasījumu ieskaits) (C‑481/24, EU:C:2025:632, 22. un nākamie punkti).
14 Skat. spriedumu, 2024. gada 19. septembris, Coppo Gavazzi u.c./Parlaments (C‑725/20 P, EU:C:2024:766, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
15 Spriedumi, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni (C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 171. punkts); 2005. gada 22. februāris, Komisija/max.mobil (C‑141/02 P, EU:C:2005:98, 48. punkts), un 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 69. un 70. punkts). Šiem privileģētajiem prasītājiem arī nav jāpamato interese celt atcelšanas prasību – skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija (C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 36. punkts).
16 Skat. manus secinājumus lietā Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group (C‑337/09 P, EU:C:2012:22, 35. punkts).
17 Ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumi apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2013:578, 33. punkts).
18 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumus lietā Komisija/max.mobil (C‑141/02 P, EU:C:2004:646, 19. punkts).
19 Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru secinājumi lietā Komisija/max.mobil (C‑141/02 P, EU:C:2004:646, 21. punkts).
20 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group (C‑337/09 P, EU:C:2012:471, 50. punkts).
21 Skat. it īpaši spriedumus, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija (92/78, EU:C:1979:53, 32. punkts); 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 55.–62. punkts); 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 63. punkts); 2018. gada 4. septembris, ClientEarth/Komisija (C‑57/16 P, EU:C:2018:660, 48. punkts), un 2024. gada 19. septembris, Coppo Gavazzi u.c./Parlaments (C‑725/20 P, EU:C:2024:766, 42. punkts).
22 Skat. it īpaši spriedumus, 2024. gada 19. septembris, Coppo Gavazzi u.c./Parlaments (C‑725/20 P, EU:C:2024:766, 43.–47. punkts); Santini u.c./Parlaments (C‑198/21 P, EU:C:2024:768, 38.–42. punkts), un 2024. gada 19. septembris, Falqui/Parlaments (C‑391/21 P, EU:C:2024:769, 41.–44. punkts).
23 Spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija (97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. punkts); 2000. gada 3. oktobris, Industrie des poudres sphériques/Padome (C‑458/98 P, EU:C:2000:531, 81. punkts), un 2024. gada 20. jūnijs, EUIPO/Indo European Foods (C‑801/21 P, EU:C:2024:528, 92. punkts).
24 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran (C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 49. punkts), un 2012. gada 19. jūlijs, Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group (C‑337/09 P, EU:C:2012:471, 47. punkts).
25 Attiecībā uz apstrīdētā sprieduma pamatojuma nozīmīgumu apelācijas sūdzības izskatīšanā skat. ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru secinājumus lietā Komisija/max.mobil (C‑141/02 P, EU:C:2004:646, 22. punkts) un ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus apvienotajās lietās Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija (C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2013:578, 34.–38. punkts).
26 Spriedumi, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c. (C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 54. punkts); 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija (C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 44. punkts), un 2012. gada 19. aprīlis, Artegodan/Komisija (C‑221/10 P, EU:C:2012:216, 87. punkts).
27 Attiecībā uz šā aspekta ņemšanu vērā, vērtējot apelācijas sūdzības priekšmeta saglabāšanos, skat. rīkojumu, 2004. gada 1. decembris, ITSB/Zapf Creation (C‑498/01 P, EU:C:2004:760, 12. punkts), kā arī spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran (C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 48. punkts), un 2012. gada 19. jūlijs, Padome/Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group (C‑337/09 P, EU:C:2012:471, 51. punkts).
28 Mans izcēlums.
29 Attiecībā uz tāda prasījuma definīciju, kuru uzskata par neapstrīdētu, skat. 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 805/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV 2004, L 143, 15. lpp.).
30 Šajā nozīmē skat. LESD 317. pantu un 322. panta 1. punktu, kā arī spriedumu ADR, 100. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. šajā nozīmē arī vēl pirms ieskaita kā Eiropas Savienības prasījumu atgūšanas veida kodificēšanas ar Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), 73. pantu, ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietā Komisija/CCRE (C‑87/01 P, EU:C:2002:501, 68. punkts).
31 Skat. spriedumus, 2007. gada 17. janvāris, Grieķija/Komisija (T‑231/04, EU:T:2007:9, 118. punkts), un 2017. gada 21. septembris, Eurofast/Komisija (T‑87/16, EU:T:2017:641, 65. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2011. gada 8. novembris, Walton/Komisija (T‑37/08, EU:T:2011:640, 60. punkts).
32 Spriedums, 2015. gada 9. septembris, Lito Maieftiko Gynaikologiko kai Cheirourgiko Kentro/Komisija (C‑506/13 P, EU:C:2015:562, 20. punkts), un spriedums ADR, 65. punkts.
33 Skat. ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietās Danværn Production (C‑341/93, EU:C:1995:139, 27.–31. punkts) un Komisija/CCRE (C‑87/01 P, EU:C:2002:501, 44. un 45. punkts), kā arī ģenerāladvokāta D. Špīlmana [D. Spielmann] secinājumus lietā E. (Prasījumu ieskaits) (C‑481/24, EU:C:2025:632, 22. un nākamie punkti).
34 Šajā lietā runa bija par tiesāšanās izdevumiem, kuru segšana Komisijai tika piespriesta citā lietā; attiecībā uz citiem piemēriem skat. lietu, kurā pasludināts 2003. gada 10. jūlija spriedums Komisija/CCRE (C‑87/01 P, EU:C:2003:400) (subsīdija, kas piešķirta Komisijas līgumslēdzējam citā kontekstā), vai arī lietu, kurā tika pasludināts 2019. gada 11. jūlija spriedums IPPT PAN/Komisija un REA (T‑805/16, EU:T:2019:496) (prasījums, kas Komisijas līgumslēdzējam pienākas saskaņā ar citu līgumu).
35 Spriedums ADR, 69. un 70. punkts. Skat. arī manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 100.–104. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2019. gada 17. janvāris, Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis/ERCEA (T‑348/16 OP, EU:T:2019:14, 165. punkts), un 2019. gada 11. jūlijs, IPPT PAN/Komisija un REA (T‑805/16, EU:T:2019:496, 175. punkts).
36 Skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 8. oktobris, Helkon Media/Komisija (T‑122/06, EU:T:2008:418, 46.–52. punkts); 2015. gada 6. oktobris, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija (T‑216/12, EU:T:2015:746, 53. punkts), un 2017. gada 14. novembris, Alfamicro/Komisija (T‑831/14, EU:T:2017:804, 191.–193. punkts). Šo judikatūras virzienu Vispārējā tiesa ir balstījusi it īpaši uz 2003. gada 10. jūlija spriedumu Komisija/CCRE (C‑87/01 P, EU:C:2003:400, 42. un 45. punkts, kā arī rezolutīvā daļa).
37 Spriedums ADR, 73. punkts.
38 Skat. Vispārējās tiesas Reglamenta 161. panta 1. punktu kopsakarā ar 156. panta 1. un 2. punktu, kā arī Tiesas Reglamenta 165. panta 1. punktu kopsakarā ar 160. panta 1. un 2. punktu, kā arī manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 49. punkts).
39 Spriedums ADR, 88. punkts. Skat. arī manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 133.–136. punkts).
40 Skat. manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 41. zemsvītras piezīme).
41 Līdzīgu risinājumu skat. Zivilprozessordnung (Vācijas Civilprocesa kodekss) 322. punkta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka spriedumi var iegūt res judicata spēku tikai tiktāl, cik tajos tiek lemts par celtajām prasībām.
42 Līdzīgi jautājumi vispārīgi rodas gadījumā, ja ar ieskaitu segtā prasījuma pamatotības pārbaude (potenciāli) ir citas tiesas, nevis Vispārējās tiesas kompetencē; šajā ziņā skat. spriedumus, 2025. gada 5. februāris, Polija/Komisija (T‑830/22 un T‑156/23, EU:T:2025:131, 23.–31. punkts) (apelācijas sūdzība izskatīšanas stadijā lietā C‑296/25 P), un Polija/Komisija (T‑1033/23, EU:T:2025:129, 18.–26. punkts) (apelācijas sūdzība izskatīšanas stadijā lietā C‑297/25 P). Cita situācija ir gadījumā, ja Vispārējā tiesa pati ir kompetenta izvērtēt atgūstamā pretprasījuma pamatotību: skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 11. jūlijs, IPPT PAN/Komisija un REA (T‑805/16, EU:T:2019:496, 33. un nākamie punkti); tomēr šajā ziņā skat. spriedumu ADR, 80.–89. punkts, kā arī manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 113. un nākamie punkti).
43 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. janvāris, Aristoteleio Panepistimio Thessalonikis/ERCEA (T‑348/16 OP, EU:T:2019:14, 175. un 176. punkts). Tāpat, šķiet, ir iespējams, ka līgumslēdzējs attiecīgā gadījumā kompetentajā tiesā apstrīd pamatprasījuma summu, kura, pēc Komisijas domām, tam pienākas, ja viņš nepiekrīt šai summai. Lēmums par ieskaitu, ko attiecīgā gadījumā ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa, arī nevar piešķirt galīgu juridisku spēku šīs summas noteikšanai, ja tās izskatīšana ir citas tiesas, nevis Vispārējās tiesas kompetencē.
44 Šajā nozīmē mutatis mutandis skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Meta Group/Komisija (T‑744/14, EU:T:2017:304, 47., 49. un 258. punkts).
45 Skat. šajā jautājumā manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 111. punkts).
46 Skat. manus secinājumus lietā ADR Center/Komisija (C‑584/17 P, EU:C:2019:941, 41. zemsvītras piezīme). Šajā nozīmē skat. arī ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietā Komisija/CCRE (C‑87/01 P, EU:C:2002:501, 57. punkts).
47 Skat. 2018. gada finanšu regulas 101. panta 1. punkta trešo daļu, 102. panta 1. punkta pirmo daļu un 103. pantu.
48 Skat. spriedumus, 2011. gada 15. aprīlis, Čehijas Republika/Komisija (T‑465/08, EU:T:2011:186, 129. un 130. punkts), un 2017. gada 21. septembris, Eurofast/Komisija (T‑87/16, EU:T:2017:641, 67. un 68. punkts).
49 Skat. 2018. gada finanšu regulas 103. pantu.