TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2026. gada 8. oktobris (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – 3. panta 1. un 3. punkts un pielikuma 1. punkta e) apakšpunkts – Jēdziens “negodīgs noteikums” – Noteikums, kura mērķis vai sekas ir pieprasīt patērētājam, kas nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju – 4. panta 2. punkts – Noteikumi, kas atbilst līguma galvenā priekšmeta definīcijai – Līgumi par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju – Noteikums, ar kuru patērētājam noteikts līgumsods par katru maksājuma kavējuma dienu – Noteikums, ar ko patērētājam gadījumā, ja līgums pirms minimālā līguma termiņa beigām tiek izbeigts viņa vainas dēļ, uzlikts pienākums samaksāt pārdevējam vai piegādātājam summu, kura pienākas par atlikušo laikposmu

Apvienotajās lietās C‑872/24 un C‑909/24

par diviem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunalul Arad (Aradas apgabaltiesa, Rumānija) iesniegusi attiecīgi ar 2024. gada 16. novembra lēmumu (lieta C‑872/24) un ar 2024. gada 5. novembra lēmumu (lieta C‑909/24) un kas abi Tiesā reģistrēti 2024. gada 16. decembrī, tiesvedībās

Digi  România SA

pret

VK (C‑872/24)

un

Investcapital Ltd

pret

PN (C‑909/24),

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: tiesneši S. Rodins [S. Rodin], kas pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus, N. Pisarra [N. Piçarra] (referents) un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],

ģenerāladvokāts: D. Špīlmans [D. Spielmann],

sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Investcapital Ltd vārdā – Y. Beşleagă, A. Stoica un V. Stoica, avocaţi,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Boitoş un P. Kienapfel, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. pantu, Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 3. panta 1. un 3. punktu un 4. panta 2. punktu, kā arī šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (“universālo pakalpojumu” direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.) 20. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV 2018, L 321, 36. lpp.) 101., 105. un 107. pantu, kā arī VIII pielikuma A daļas 3. punkta iv) apakšpunktu un IX pielikuma 2.4. punktu.

2        Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībās starp saskaņā ar Rumānijas tiesībām dibinātu uzņēmumu Digi România SA un patērētāju VK (lieta C‑872/24) un saskaņā ar Rumānijas tiesībām dibinātu uzņēmumu Investcapital Ltd un patērētāju PN (lieta C‑909/24), par summām, kuras šie uzņēmumi pieprasa, pamatojoties uz noteikumiem, kas ietverti ar šiem patērētājiem noslēgtajos līgumos par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu.

 Tiesiskais regulējums

 Savienības tiesības

 Direktīva 93/13

3        Direktīvas 93/13 astotajā un deviņpadsmitajā apsvērumā noteikts:

“tā kā abās Kopienas programmās attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku un informācijas politiku [..] tika pasvītrota patērētāju aizsardzības nozīme saistībā ar negodīgiem līgumu noteikumiem; [..] šo aizsardzību vajadzētu nodrošināt tiesību aktiem un noteikumiem, kas vai nu ir saskaņoti Kopienas līmenī, vai arī pieņemti tieši šajā līmenī;

[..]

tā kā šīs direktīvas nolūkos negodīguma novērtējumam nepakļauj noteikumus, kas apraksta galveno līguma priekšmetu, ne arī piegādāto preču vai pakalpojumu kvalitātes/cenas attiecību; [..] galveno līguma priekšmetu un kvalitātes/cenas attiecību tomēr var ņemt vērā, novērtējot citu noteikumu godīgumu [..].”

4        Saskaņā ar direktīvas 1. panta 1. punktu tās mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

5        Direktīvas 2. pantā paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

b)      “patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas;

c)      “pārdevējs vai piegādātājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kura šīs direktīvas aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts.”

6        Šīs pašas direktīvas 3. pantā noteikts:

“1.      Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības [labticības prasībai], tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

[..]

3.      Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

7        Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzēts:

“Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

8        Šīs direktīvas 6. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

9        Minētās direktīvas 7. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

10      Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 8. pantu:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”

11      Atbilstoši Direktīva 93/13 pielikuma “3. panta 3. punktā minētie noteikumi” 1. punkta e) apakšpunktam it īpaši ir paredzēti noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir “pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju”.

 Direktīva 2002/22

12      Direktīvas 2002/22, kas atcelta no 2020. gada 21. decembra atbilstoši Direktīvas 2018/1972 125. pantam, 30. apsvērumā bija teikts:

“[..] Papildus šīs direktīvas noteikumiem, esošie Kopienas patērētāju aizsardzības tiesību akti attiecībā uz līgumiem, jo īpaši [..] Direktīva [93/13] par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos [..] un Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīva 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem [(OV 1997, L 144, 19. lpp.)], attiecas uz patērētāju darījumiem attiecībā uz elektroniskajiem tīkliem un pakalpojumiem. [..]”

13      Direktīvas 2002/22 20. panta 1. punkta sākotnējā redakcija bija šāda:

“Neierobežojot Kopienas noteikumus par patērētāju aizsardzību, jo īpaši Direktīvu [97/7] un Direktīvu [93/13], un valsts noteikumus, kas ir saskaņā ar Kopienas tiesībām, piemēro 2., 3. un 4. punktu.”

 Direktīva 2018/1972

14      Direktīvas 2018/1972 258. apsvērumā noteikts:

“[..] Papildus šai direktīvai, esošie Savienības patērētāju aizsardzības tiesību akti attiecībā uz līgumiem, jo īpaši direktīva [93/13] un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES [(2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.)], attiecas uz patērētāju darījumiem attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem. [..]”

 PVN direktīva

15      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk – PVN direktīva) 2. panta 1. punktā paredzēts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

c)      pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds;

[..].”

 Rumānijas tiesības

16      2000. gada 6. novembra Legea nr. 193/2000 privind clauzele abuzive din contractele încheiate între profesioniști și consumatori (Likums Nr. 193/2000 par negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem; pārpublicēts 2012. gada 3. augusta Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 543), ar kuru Rumānijas tiesībās transponēta Direktīva 93/13, 4. pantā noteikts:

“1.      Līguma noteikumu, par kuru nav bijusi atsevišķa apspriešanās ar patērētāju, uzskata par negodīgu, ja, skatot to atsevišķi vai kopā ar citiem līguma noteikumiem, ar to patērētājam par sliktu un pretēji prasībām, kādas izriet no labas ticības, rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos.

[..]

4.      Pielikumā, kas ir šī likuma neatņemama sastāvdaļa, piemēru veidā ir ietverts to noteikumu saraksts, kurus uzskata par negodīgiem.”

17      Šī likuma pielikuma 1. punkta i) apakšpunktā paredzēts:

“Par negodīgiem noteikumiem uzskata tādus līguma noteikumus, kas patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas līgumsaistības, uzliek pienākumu maksāt kompensāciju, kas ir neproporcionāli liela salīdzinājumā ar pārdevējam vai piegādātājam nodarīto kaitējumu.”

 Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C‑872/24

18      2013. gada 5. septembrī VK ar Digi România noslēdza līgumu par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu par mobilās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanu, kas tika pagarināts ar 2016. gada 27. jūnija papildvienošanos. Tā kā VK nesamaksāja ikmēneša maksājumus, Digi România atsaucās uz šajā līgumā ietverto automātiskas izbeigšanas noteikumu un attiecībā uz laikposmu no 2019. līdz 2022. gadam pieprasīja VK samaksāt 807,25 Rumānijas lejas (RON) (aptuveni 161,45 EUR) kā pamatparādu, kas atbilst nokavētajiem un nesamaksātajiem rēķiniem, pieskaitot līgumsodus par kavējumu, kurus aprēķina 0,2 % apmērā no pamatparāda par katru kavējuma dienu.

19      Digi România vērsās Judecătoria Arad (Aradas pirmās instances tiesa, Rumānija) ar prasību pret VK par nesamaksāto rēķinu summas atgūšanu, kā arī kompensāciju 289,92 RON (aptuveni 57,98 EUR) par pakalpojuma aktivizēšanu un neierobežota tarifu plāna Optim izmantošanu.

20      Ar 2024. gada 21. marta spriedumu Judecătoria Arad (Aradas pirmās instances tiesa) šo prasību daļēji noraidīja. Šī tiesa atzina par negodīgu līguma noteikumu, kas par maksājuma kavējumu paredz līgumsodus 0,2 % apmērā no pamatparāda par katru kavējuma dienu, pamatojoties uz to, ka ar to patērētājam līgumsaistību neizpildes gadījumā ir noteikts pienākums atlīdzināt summu, kas ir acīmredzami nesamērīga ar pārdevējam vai piegādātājam nodarīto kaitējumu. Tā precizēja, ka līgumsodu par kavējumu likme, aprēķinot par gadu, bija 73 % no pamatparāda, un tā būtiski pārsniedz likumisko procentu likmi, kura noteikta Banca Națională a României (Rumānijas Valsts banka) atsauces procentu likmei, kas palielināta par četriem procentpunktiem.

 Lieta C‑909/24

21      No 2017. gada 23. novembra līdz 8. decembrim PN ar Orange România S.A. noslēdza četrus elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanas līgumus par mobilās telefonijas un interneta piekļuves pakalpojumu sniegšanu. Tā kā PN nesamaksāja ikmēneša maksājumus, Orange România atsaucās uz šajos līgumos ietverto automātiskas izbeigšanas noteikumu un pieprasīja no PN, pirmkārt, 272,62 RON (aptuveni 54,52 EUR) par pamatparādu, kas atbilst sniegtajiem un nesamaksātajiem pakalpojumiem un kam pieskaitīti līgumsodi par kavējumu, kurus aprēķina 0,5 % apmērā no pamatparāda par katru kavējuma dienu, un, otrkārt, 5648,64 RON (aptuveni 1129,72 EUR) kā zaudējumu atlīdzību par minētajos līgumos paredzētā 24 mēnešu saistību termiņa neievērošanu.

22      Pēc tam, kad 2022. gada 30. martā Orange România prasījumu pret PN cedēja Investcapital saskaņā ar iepriekšējā punktā norādītajiem līgumiem, Investcapital vērsās Judecătoria Arad (Aradas pirmās instances tiesa) ar prasību pret PN, lai atgūtu šim parādam atbilstošās summas, pieskaitot likumiskos procentus, sākot no dienas, kad šajā tiesā celta prasība.

23      Ar 2024. gada 22. februāra spriedumu Judecătoria Arad (Aradas pirmās instances tiesa) tādu pašu iemeslu dēļ kā tie, kas norādīti šī sprieduma 20. punktā minētajā 2024. gada 21. marta spriedumā, atzina par negodīgu līguma noteikumu, ar kuru paredzēti līgumsodi par maksājuma kavējumu 0,5 % apmērā no pamatparāda par katru kavējuma dienu. Tā arī atzina par negodīgu līguma noteikumu, ar kuru pārdevējam vai piegādātājam ir atļauts prasīt zaudējumu atlīdzību, ja patērētāja vainas dēļ pirms termiņa tiek izbeigts līgums, kurā paredzēts 24 mēnešu saistību laikposms, jo, pirmkārt, šis noteikums nav ticis tieši apspriests ar šo patērētāju un, otrkārt, tajā noteikts, ka patērētājs maksā kompensāciju, kas pārsniedz pārdevējam vai piegādātājam šīs izbeigšanas rezultātā nodarīto kaitējumu.

24      Izskatot apelācijas sūdzības, ko Investcapital un Digi România iesniedza attiecīgi par 2024. gada 22. februārī un 21. martā pasludinātajiem spriedumiem, Tribunalul Arad (Aradas apgabaltiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa, uzskata par nepieciešamu, pirmām kārtām, noteikt, vai un, attiecīgā gadījumā, kādā mērā Direktīva 93/13 ir piemērojama pamatlietās aplūkotajos līgumos par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu ietvertajiem noteikumiem, ar kuriem noteikti līgumsodi par maksājuma kavējumu, jo šai darbības nozarei piemērojamajos valsts tiesību aktos, tāpat kā tiesību aktos, kas vispārīgi reglamentē nokavējuma procentus, nav paredzēti nekādi ierobežojumi attiecībā uz līgumsodiem, kas jāmaksā patērētājam, pretēji valsts tiesību aktiem, kas piemērojami tostarp banku pakalpojumiem. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šie noteikumi var tikt izvērtēti, ņemot vērā Direktīvu 93/13, un jautā, vai šī direktīva ļauj samazināt minētajos noteikumos paredzētos līgumsodus par kavējumu.

25      Otrām kārtām, attiecībā uz lietā C‑909/24 noslēgtajos līgumos par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu ietverto noteikumu, atbilstoši kuram patērētājam, ja līgums tiek izbeigts pirms termiņa viņa vainas dēļ, jāmaksā zaudējumu atlīdzība, kas atbilst summai, kura viņam būtu bijusi jāmaksā par atlikušo saistību laikposmu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tas, ka Tiesa šādu summu ir kvalificējusi kā “pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, nozīmē, ka līguma noteikums, kurā paredzēta šī summa, jākvalificē kā noteikums par līguma galvenā priekšmeta definīciju Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē. Šī tiesa uzskata, ka uz šo jautājumu jāatbild apstiprinoši un ka līdz ar to saskaņā ar 4. panta 2. punktu šāds noteikums nevar tikt izvērtēts attiecībā uz tā negodīgumu, ņemot vērā pēdējo minēto direktīvu.

26      Šādos apstākļos Tribunalul Arad (Aradas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai lietā C‑872/24 šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tas, ka valsts tiesiskā regulējuma – ar kuru nosaka konkrētu nokavējuma procentu ierobežojumu tiesiskajās attiecībās, kas neizriet no uzņēmējdarbības, – normatīvais saturs attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas izriet no uzņēmējdarbības, ir atšķirīgs un līdz ar to tajā nav noteikts ierobežojums šādam līgumsodam, kas piemērojams tiesiskajās attiecībās starp elektronisko sakaru (mobilās telefonijas un interneta) pakalpojumu operatoru un patērētāju, taču šāds ierobežojums ir noteikts citām attiecībām kā, piemēram, banku darbībai, ir jāuzskata par [LESD] 56. un turpmākajos pantos minētās pakalpojumu [sniegšanas] brīvības – kā šīs tiesības elektronisko sakaru nozarē ir regulētas Direktīvā [2002/22] un Direktīvā [2018/1972] – vai arī, gluži pretēji, attiecīgā līgumsoda ierobežojums par labu patērētājiem var tikt īstenots tiesas ceļā, pamatojoties uz Direktīvas [93/13] 3. panta 3. punktu un it īpaši šīs direktīvas pielikuma [1. punkta] e) [apakš]punktu, saskaņā ar kuru par netaisnīgu var tikt uzskatīts noteikums, kas tirgotājam dod tiesības pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju?

2)      Vai Direktīvas 93/13 3. panta 3. punkta un it īpaši minētās direktīvas pielikuma [1. punkta] e) [apakš]punkta interpretācija un piemērošana, pārbaudot tāda soda noteikuma iespējamu negodīgumu, ar kuru nokavējuma naudas apmērs, kas patērētājam jāmaksā par elektronisko sakaru (mobilā telefonija un interneta) pakalpojumu rēķina nesamaksāšanu noteiktajā termiņā, tiek noteikts [0,2] % apmērā par katru kavējuma dienu, nozīmē, ka:

–        tiesai ir pienākums atsaukties uz minēto zaudējumu apmēru, kas aprēķināts par vienu gadu, t.i., [73] % gadā, lai šī līgumsoda negodīgo raksturu varētu noteikt, tikai salīdzinot to ar likumisko procentu summu, kas būtu piemērojama gadījumā, ja puses pašas nebūtu noteikušas konkrētu nokavējuma zaudējumu apmēru,

vai

–        tiesai jāņem vērā arī faktiskais laikposms, par kuru tiek pieprasīts līgumsods [0,2] % apmērā, t.i., dienu skaits, uz ko attiecas šis pieprasījums, un savā vērtējumā jāņem vērā pieprasītā līgumsoda summas faktiskais apmērs saistībā ar pamatmaksas apmēru?

3)      Vai, pārbaudot soda noteikuma, ar kuru nokavējuma zaudējumu apmērs, kas patērētājam jāmaksā par elektronisko sakaru (mobilās telefonijas un interneta) pakalpojumu rēķinu nesamaksāšanu termiņā, ir noteikts [0,2] % apmērā par katru kavējuma dienu, iespējamo negodīgo raksturu, Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 3. punkta un it īpaši minētās direktīvas pielikuma [1. punkta] e) [apakš]punkta interpretācija un piemērošana nosaka pienākumu tiesai papildus patērētāja nesamaksātajām summām ņemt vērā arī iespējamos zaudējumus, kas radušies tirgotājam, kuru savukārt saista tiesiskās attiecības, kas tam uzliek līdzīgas saistības attiecībā uz nokavējuma zaudējumiem, ko tam pienāktos maksāt savu maksājumu saistību neizpildes gadījumā?

4)      Vai konkrēti noteikto līgumsoda par kavējuma apmēru var uzskatīt par negodīgu, ja tas pārsniedz patērētāja maksājamās pamatmaksas apmēru?”

27      Lietā C‑909/24 Tribunalul Arad (Aradas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus, kas ir identiski lietā C‑872/24 uzdotajiem jautājumiem, kā arī šādu piekto, sesto un septīto prejudiciālo jautājumu:

“5)      Vai tam, ka Tiesas 2018. gada 22. novembra spriedumā MEO – Serviços de Comunicações e Multimédia (C‑295/17, EU:C:2018:942) iepriekš noteiktā summa, ko ekonomikas dalībnieks saņem gadījumā, ja klients priekšlaicīgi izbeidz līgumu par pakalpojumu sniegšanu, kurā ir paredzēts minimālais saistību laikposms, vai ja šis līgums tiek izbeigts viņa vainas dēļ – ja šīs summas apmērs atbilst summai, kādu šis ekonomikas dalībnieks būtu saņēmis minētā laikposma atlikušajā laikā, ja līgums nebūtu izbeigts –, tika kvalificēta par atlīdzību par pakalpojumiem, kuri sniegti par samaksu, un par to kā par atlīdzību ir jāuzliek pievienotās vērtības nodoklis (PVN), ir autonoms raksturs un līdz ar to šī kvalifikācija attiecas tikai uz PVN direktīvu interpretāciju un piemērošanu vai to var ņemt vērā, arī interpretējot un piemērojot Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, lai izslēgtu no šīs direktīvas piemērošanas jomas noteikumu, ar ko paredz šādas izmaksas, pēc tam kad tas kvalificēts kā saistīts ar līguma priekšmeta definīciju un cenas vai atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl tiek uzskatīts, ka šāds noteikums ir formulēts skaidrā un saprotamā veidā?

6)      Gadījumā, ja atbilde uz [iepriekšējo] jautājumu ir tāda, ka Tiesas sniegtajai interpretācijai minētajā spriedumā ir autonoms raksturs un tādējādi šī interpretācija ir piemērojama tikai saistībā ar PVN direktīvām: vai un kādā mērā Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 1. un 3. punkta interpretācija kopā ar Direktīvas [2002/22] 20. pantu, kā arī Direktīvas 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi 101., 105. un 107. pantu un ar minētās direktīvas VIII pielikuma A [daļas] 3. punkta iv) [apakšpunkta] un IX pielikuma 2.4. punktu ļauj klasificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, kas iekļauts elektronisko sakaru (mobilās telefonijas un interneta) pakalpojumu līgumā, kurš ietilpst [Direktīvas 2002/22] vai Direktīvas 2018/1972 piemērošanas jomā un kurā ir noteikta summa, ko ekonomikas dalībnieks var saņemt kā kompensāciju un kas atbilst summai, kuru šis ekonomikas dalībnieks būtu saņēmis attiecīgā laikposma atlikušajā laikā, ja klients nebūtu priekšlaicīgi izbeidzis vai viņa vainas dēļ nebūtu izbeigts tāds līgums, kurā ir noteikts minimālais saistību laikposms, kas atbilst Direktīvas 2018/1972 105. pantā noteiktajam 24 mēnešu termiņam:

–        attiecībā uz minētās summas apmēru un pamatojoties uz tās novērtējumu kā nesamērīgu ar sakaru pakalpojumu sniedzēja ciesto kaitējumu, vai attiecīgi

–        pamatojoties uz konstatējumu, ka pastāv tiesiskā nelīdzsvarotība starp pušu tiesībām un pienākumiem saistībā ar to, ka šāds līgumsods ir noteikts tikai patērētājam, nevis arī sakaru pakalpojumu sniedzējam, situācijā, kad tas pats līgums uzliek pakalpojumu sniedzējam pienākumu samaksāt kompensāciju, kas vienāda ar atlīdzību par nesniegtu vai nepienācīgi sniegtu pakalpojumu, ja minētais pakalpojums neatbilst iepriekš noteiktajiem kvalitātes kritērijiem?

7)      Kāda nozīme – iepriekšējā jautājuma izskatīšanas kontekstā – ir tam, ka patērētājs, kurš noslēdzis līgumu par elektronisko sakaru (mobilās telefonijas un interneta) pakalpojumu saņemšanu uz minimālo 24 mēnešu laikposmu, ir guvis labumu no konkrētiem atlaižu piedāvājumiem, kas ietver cenas samazinājumu, iegādājoties ierīci vai pakalpojumus, ja šajā lietā konstatētie fakti liecina, ka atlaižu vērtība ir iekļauta abonēšanas maksā, kas aprēķināta par visu līguma laikposmu?”

28      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2025. gada 7. februāra lēmumu lietas C‑872/24 un C‑909/24 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo līdz ceturto jautājumu

29      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var būt jāņem vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa savu jautājumu izklāstā nav atsaukusies un kuru ņemšana vērā var padarīt lieku šajā izklāstā minēto tiesību normu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 20. marts, Tissier, 35/85, EU:C:1986:143, 9. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 44. punkts).

30      Šajā gadījumā iesniedzējtiesa pamatoti uzskata, ka strīdīgie līguma noteikumi, kuros ir paredzēti līgumsodi par maksājuma kavējumu atbilstoši tajā noteiktajām procentu likmēm, var tikt pārbaudīti, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. panta 3. punktu, it īpaši šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, lai noteiktu, vai to mērķis vai sekas ir noteikt patērētājam, kurš nespēj pildīt savas saistības, nesamērīgu kompensāciju un vai – apstiprinošas atbildes gadījumā – šo summu var samazināt. Šīs tiesību normas, kuras lasītas kopsakarā ar minētās direktīvas 1. panta 1. punktu, 2. panta b) un c) punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu un uz kurām šī tiesa nav atsaukusies pirmā līdz ceturtā jautājuma formulējumā, ir pietiekamas, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, un nav nepieciešamības interpretēt LESD 56. pantu.

31      Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar pirmo līdz ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 3. panta 3. punkts un tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu, 2. panta b) un c) punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpst starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu ietverts noteikums, ar kuru pēdējam minētajam ir noteikti līgumsodi par konkrētas summas maksājuma kavējumu, pat ja šai darbības nozarei piemērojamos valsts tiesību aktos – atšķirībā no tiem, kas reglamentē citas saimnieciskās darbības nozares, – nav paredzēts nekāds ierobežojums attiecībā uz šo līgumsodu apmēru. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa jautā, pirmkārt, kādi kritēriji jāņem vērā, lai novērtētu patērētājam līgumā noteikto līgumsodu summas iespējamo nesamērīgumu, un, otrkārt, vai šī direktīva ļauj valsts tiesai samazināt šādu summu.

32      Pirmām kārtām, kā Tiesa jau ir uzsvērusi, Direktīva 93/13 ir vispārēja patērētāju tiesību aizsardzības direktīva. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu, lasot to kopā ar tās astoto apsvērumu, tā ir piemērojama negodīgiem noteikumiem līgumos, kas noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, kā tie definēti attiecīgi minētās direktīvas 2. panta c) un b) punktā, neatkarīgi no attiecīgās saimnieciskās darbības nozares (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 20. marts, Arce, C‑365/23, EU:C:2025:192, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Līdz ar to Direktīva 93/13 ir piemērojama tādiem elektronisko sakaru pakalpojumu līgumiem kā pamatlietā aplūkotie, kas noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, un šajā ziņā nav nozīmes tam, ka pastāv valsts tiesiskais regulējums konkrēti šai darbības nozarei, kurā nav paredzēts maksimālais apmērs līgumsodiem par maksājuma kavējumu, kuri var tikt uzlikti patērētājam. No tā izriet, ka šādos līgumos ietvertie noteikumi var tikt izvērtēti attiecībā uz to negodīgumu, it īpaši saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu un tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu.

34      Turklāt šo secinājumu apstiprina gan Direktīvas 2002/22 20. panta 1. punkts, lasot to kopā ar tās 30. apsvērumu, gan Direktīvas 2018/1972 258. apsvērums, no kura skaidri izriet, ka Direktīvas 93/13 normas ir piemērojamas patērētāju darījumiem, kas saistīti ar elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem.

35      Atbilstoši Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktam starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta līguma noteikumu uzskata par negodīgu, ja par to nav bijusi atsevišķa apspriešanās un ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no šī līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

36      Kā noteikts šīs direktīvas 3. panta 3. punktā, tās pielikumā ir ietverts indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem, tostarp šī pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā ietvertie noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju.

37      Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka šādas kompensācijas apmēram jābūt samērīgam ar patērētāja pienākumu neizpildes raksturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2019. gada 24. oktobris, Topaz, C‑211/17, EU:C:2019:906, 58. un 59. punkts).

38      Turklāt, lai novērtētu, vai nokavējuma procentu likmju līmenis, kas paredzēts noteikumā, kurā paredzēti līgumsodi par maksājuma kavējumu, nodrošina tā mērķu sasniegšanu, nepārsniedzot to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, kompetentajai tiesai tostarp jāņem vērā valsts tiesību normas, kas piemērojamas, ja starp pusēm nav panākta vienošanās, un it īpaši jāsalīdzina līgumā paredzētā nokavējuma procentu likme ar likumisko procentu likmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 74. punkts).

39      Šajā ziņā jāpiebilst, ka dalībvalstis, pamatojoties uz Direktīvas 93/13 8. pantu, – kas tām ļauj pieņemt vai saglabāt stingrākus Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni, – var izveidot par negodīgiem kvalificējamo noteikumu valsts sarakstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 39., 40. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

40      Ja dalībvalstis tādējādi paplašina Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 3. punktā un tās pielikumā paredzēto aizsardzību, vispārīgi atzīstot par negodīgiem šī pielikuma 1. punktā uzskaitītos tipveida noteikumus, strīdīgā līguma noteikuma papildu pārbaude atbilstoši Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem nav nepieciešama, ja vien šāds noteikums, ņemot vērā tostarp tā radītās sekas, ir būtībā līdzvērtīgs valsts sarakstā minētajam noteikumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, mBank (Polijas nepieļaujamu līguma noteikumu reģistrs), C‑139/22, EU:C:2023:692, 42. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

41      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Likuma Nr. 193/2000 4. panta 4. punkta un šī likuma pielikuma mērķis ir izveidot noteikumu, kas kvalificējami kā negodīgi, valsts sarakstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Aziz, C‑143/13, EU:C:2015:127, 61. punkts). Starp šajā pielikumā uzskaitītajiem tipveida noteikumiem 1. punkta i) apakšpunktā ir paredzēts noteikums, kas patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas līgumsaistības, uzliek pienākumu maksāt kompensāciju, kas ir neproporcionāli liela salīdzinājumā ar pārdevējam vai piegādātājam nodarīto kaitējumu.

42      Līdz ar to saskaņā ar šī sprieduma 40. punktā minēto judikatūru līguma noteikumi, ar kuriem patērētājam, kurš nespēj pildīt savas saistības pamatlietās, ir noteikti maksājuma kavējuma procenti, neprasa papildu pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem, ciktāl, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, šie noteikumi, ņemot vērā it īpaši to radītās sekas, ir būtībā līdzvērtīgi Likuma Nr. 193/2000 pielikuma 1. punkta i) apakšpunktā ietvertajam. Šajā ziņā attiecīgajam pārdevējam vai piegādātājam jābūt iespējai apstrīdēt šo līdzvērtību kompetentajā tiesā uz sacīkstes principu balstītā procedūrā, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 18. janvāris, Getin Noble Bank u.c. (Līguma noteikumu negodīguma vērtējums pēc savas ierosmes), C‑531/22, EU:C:2024:58, 72. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43      Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai dalībvalsts tiesa, konstatējot tāda līguma noteikuma negodīgumu, ar kuru noteikti līgumsodi par maksājuma kavējumu, bet to maksimālais apmērs nav noteikts, var šo apmēru samazināt, pamatojoties uz Direktīvu 93/13, no šīs direktīvas 6. panta 1. punkta izriet, ka negodīgi noteikumi, kas ietverti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši attiecīgās dalībvalsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem šim patērētājam nav saistoši. Šīs tiesību normas teikuma otrajā daļā ir precizēts, ka šāds līgums “pie tādiem pašiem noteikumiem” turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt “bez negodīgajiem noteikumiem”.

44      No minētās direktīvas 6. panta 1. punkta formulējuma Tiesa ir secinājusi, ka valsts tiesām ir pienākums novērst negodīga līguma noteikuma piemērošanu, lai patērētājam tas nebūtu saistošs, ja tas pret to neiebilst, taču tām nav tiesību koriģēt tā saturu. Principā šim līgumam jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīga noteikuma svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda pastāvēšana ir juridiski iespējama (šajā ziņā skat. spriedumu, 2024. gada 3. septembris, Investcapital, C‑658/23, EU:C:2024:716, 48., 52. un 56. punkts).

45      Šo interpretāciju apstiprina Direktīvas 93/13 mērķis un vispārējā sistēma. Proti, ņemot vērā to, cik svarīgas ir sabiedrības intereses, uz kurām ir balstīta patērētājiem, kuri salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un informētības līmeni, nodrošinātā aizsardzība, šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāparedz adekvāti un efektīvi līdzekļi, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 3. septembris, Investcapital, C‑658/23, EU:C:2024:716, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Tāpēc, ja valsts tiesai būtu atļauts koriģēt šajos līgumos ietverto negodīgo noteikumu saturu, šādas tiesības varētu kaitēt direktīvas 7. pantā paredzētā ilgtermiņa mērķa sasniegšanai, jo tādējādi tiktu mazināta preventīvā iedarbība, ko attiecībā uz profesionāļiem rada vienkārša un tieša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47      No minētā izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts, lasot to kopā ar tās 7. panta 1. punktu, ir interpretējams tādējādi, ka tas neļauj valsts tiesai, gadījumā, kad tā konstatējusi starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgta līguma noteikuma par līgumsodu par maksājuma kavējumu negodīgumu, aprobežoties – pat ja to atļauj valsts tiesības – ar patērētājam ar šo noteikumu piemērojamā līgumsoda apmēra samazināšanu, bet tai ir pienākums vienkārši nepiemērot minēto noteikumu patērētājam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 60. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2024. gada 3. septembris, Investcapital, C‑658/23, EU:C:2024:716, 58. punkts).

48      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 3. punkts un tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu, 2. panta b) un c) punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka

–        minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpst un par negodīgu var tikt atzīts noteikums, kurš ietverts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu un ar kuru patērētājam noteikti līgumsodi par maksājuma kavējumu konkrētā apmērā, pat ja šai darbības nozarei piemērojamos valsts tiesību aktos – atšķirībā no tiem, kas reglamentē citas saimnieciskās darbības nozares, – nav paredzēti nekādi ierobežojumi attiecībā uz šo līgumsodu apmēru;

–        ja valsts tiesībās līguma noteikums, kura mērķis vai sekas ir pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju, ir skaidri kvalificēts kā negodīgs, par negodīgiem, neveicot papildu pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem, var atzīt noteikumus, kas, ņemot vērā it īpaši to radītās sekas, ir būtībā līdzvērtīgi valsts tiesībās paredzētajam noteikumam, bet tas jānosaka uz sacīkstes principu balstītā procesā starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā nolūkā paredzētās formalitātes;

–        valsts tiesai nav jāpiemēro šādi noteikumi, taču tajos paredzēto līgumsodu par maksājuma kavējumu apmēru tā samazināt nevar.

 Par piekto jautājumu

49      Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda līguma noteikuma negodīguma novērtējums, ar kuru patērētājam, ja pakalpojumu sniegšanas līgums, kurā paredzēts minimālais saistību laikposms, tiek izbeigts pirms termiņa viņa vainas dēļ, uzlikts pienākums samaksāt attiecīgajam pārdevējam vai piegādātājam kompensāciju, kas atbilst atlikušajiem ikmēneša maksājumiem, lai gan Tiesa šādu kompensāciju PVN direktīvas piemērošanas nolūkā ir kvalificējusi kā “atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

50      Saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās deviņpadsmito apsvērumu, līguma noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas tostarp uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

51      Tādējādi šajā tiesību normā ir paredzēts izņēmums no negodīgo noteikumu kontroles pēc būtības mehānisma, kas paredzēts ar šo direktīvu ieviestajā patērētāju tiesību aizsardzības sistēmā, un kā tāds tas jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, D.V. (Advokāta honorāri – stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 30. punkts).

52      Līguma noteikumi, kuri ietilpst jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē, jāsaprot kā tādi, kuros noteikti šī līguma pamatpakalpojumi un kuri kā tādi šo līgumu raksturo. Turpretī noteikumi, kuriem ir papildraksturs attiecībā pret noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību pašu būtību, nevar ietilpt šajā jēdzienā “līguma galvenais priekšmets” (spriedums, 2023. gada 12. janvāris, D.V. (Advokāta honorāri – stundas likmes princips), C‑395/21, EU:C:2023:14, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka lietā C‑909/24 aplūkotajā līguma noteikumā nav noteiktas līguma pamatsaistības, proti, elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšana un cena, kas patērētājam par tiem jāmaksā, bet tā mērķis ir sodīt par patērētāja rīcību gadījumā, ja līgums tiek izbeigts viņa vainas dēļ pirms paredzētā minimālā saistību laikposma beigām. Šādos apstākļos, neskarot pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šis noteikums neietilpst to noteikumu kategorijā, kuri attiecas uz jēdzienu “līguma galvenais priekšmets”, jo tā mērķis ir sodīt par līgumsaistību pārkāpumu, nevis noteikt tā saturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Vicente (Prasība par advokāta honorāru samaksu), C‑335/21, EU:C:2022:720, 78. un 79. punkts).

54      Tādējādi minētā noteikuma negodīgumu var izvērtēt, ņemot vērā Direktīvu 93/13. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka Tiesa 2018. gada 22. novembra spriedumā MEO – Serviços de Comunicações e Multimédia (C‑295/17, EU:C:2018:942, 57. punkts) iepriekš noteiktu summu, kas patērētājam, ja pakalpojumu sniegšanas līgums, kurā ir paredzēts minimālais saistību laikposms, tiek izbeigts pirms termiņa viņa vainas dēļ, jāmaksā saimnieciskās darbības subjektam, PVN direktīvas mērķiem kvalificēja kā “atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

55      Šādu secinājumu apstiprina Direktīvas 93/13 un PVN direktīvas atšķirīgie mērķi. Proti, Direktīvas 93/13 mērķis ir nodrošināt sabiedrības intereses, ko veido patērētāju aizsardzība pret negodīgiem noteikumiem līgumos, kurus tie noslēdz ar pārdevējiem vai piegādātājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643, 75. punkts), lai gan PVN direktīvas mērķis ir ieviest PVN sistēmu, kas neizkropļo konkurences apstākļus un nekavē preču un pakalpojumu brīvu apriti (spriedums, 2025. gada 1. augusts, Galerie Karsten Greve, C‑433/24, EU:C:2025:600, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Ņemot vērā, ka saskaņā ar iepriekšējā punktā atgādināto Direktīvas 93/13 mērķi šī sprieduma 41. punktā minētajās Rumānijas tiesību normās par negodīgu ir skaidri kvalificēts jebkurš noteikums, ar ko patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas līgumsaistības, uzliek pienākumu maksāt kompensāciju, kas ir neproporcionāli liela salīdzinājumā ar pārdevējam vai piegādātājam nodarīto kaitējumu, šīm tiesību normām lielā mērā tiktu atņemta to lietderīgā iedarbība, ja, pamatojoties uz Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, kompetentajām tiesām jau no paša sākuma tiktu liegts izvērtēt tāda līguma noteikuma kā lietā C‑909/24 negodīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Matei, C‑143/13, EU:C:2015:127, 60. un 61. punkts).

57      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāda līguma noteikuma negodīguma novērtējums, ar kuru patērētājam, ja pakalpojumu sniegšanas līgums, kurā paredzēts minimālais saistību laikposms, tiek izbeigts pirms termiņa viņa vainas dēļ, uzlikts pienākums samaksāt attiecīgajam pārdevējam vai piegādātājam kompensāciju, kas atbilst atlikušajiem ikmēneša maksājumiem, lai gan Tiesa šādu kompensāciju PVN direktīvas piemērošanas nolūkā ir kvalificējusi kā “atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” pēdējās minētās direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

 Par sesto un septīto jautājumu

58      Kā atgādināts šī sprieduma 29. punktā, ar LESD 267. pantu ieviestajā sadarbības starp dalībvalstu tiesām un Tiesu procedūrā Tiesai var būt jāņem vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies un kuru ņemšana vērā var padarīt lieku šo šajā izklāstā minēto tiesību normu interpretāciju.

59      Tā tas ir šajā gadījumā, ņemot vērā, ka Direktīvas 93/13 pielikuma 1. punkta e) apakšpunkta normas, kas nav minēta sestā jautājuma formulējumā, ņemšana vērā, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu atrisināt tajā izskatāmo strīdu, padara lieku Direktīvas 2018/1972 101., 105. un 107. panta, kā arī VIII pielikuma A daļas 3. punkta iv) apakšpunkta un IX pielikuma 2.4. punkta, kas minēti šī jautājuma izklāstā, interpretāciju.

60      Šādos apstākļos jāsaprot, ka ar sesto un septīto jautājumu, kurus var izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj atzīt par negodīgu līguma noteikumu, kas iekļauts elektronisko sakaru pakalpojumu līgumā, kurš noslēgts vismaz uz 24 mēnešiem un saskaņā ar kuru gadījumā, ja šis līgums tiek izbeigts pirms termiņa patērētāja vainas dēļ, viņam ir pienākums kā kompensāciju samaksāt pārdevējam vai piegādātājam summu, kas pienākas par atlikušo laikposmu un kas tiek aprēķināta, ieskaitot atlaides, kuras piešķirtas patērētājam par sniegtajiem pakalpojumiem un precēm.

61      Kā izklāstīts šī sprieduma 37.–41. punktā, lai gan no Direktīvas 93/13 3. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, izriet, ka līguma noteikums, ar ko patērētājam, kurš nepilda savas saistības, ir noteikts pienākums samaksāt pārdevējam vai piegādātājam neproporcionāli lielu kompensāciju, ir ietverts ilustratīvā un neizsmeļošā tādu noteikumu sarakstā, kurus var atzīt par negodīgiem, savukārt Likuma Nr. 193/2000 4. panta 4. punktā un šī likuma pielikuma 1. punkta i) apakšpunktā noteikts, ka, lai patērētājiem piešķirtu lielāku aizsardzību, šāds noteikums jākvalificē kā negodīgs, neprasot papildu pārbaudi, ko veic saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem.

62      Lietā C‑909/24 aplūkotā līguma noteikuma negodīgais raksturs jāvērtē, kā to skaidri norāda iesniedzējtiesa, piemērojot šo tiesību normu un ievērojot šī sprieduma 42. punktā atgādinātos nosacījumus.

63      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz sesto un septīto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 3. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu, jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj atzīt par negodīgu līguma noteikumu, kas iekļauts elektronisko sakaru pakalpojumu līgumā, kurš noslēgts vismaz uz 24 mēnešiem un saskaņā ar kuru gadījumā, ja šis līgums tiek izbeigts pirms termiņa patērētāja vainas dēļ, viņam ir pienākums kā kompensāciju samaksāt pārdevējam vai piegādātājam summu, kas pienākas par atlikušo laikposmu un kas tiek aprēķināta, ieskaitot atlaides, kuras piešķirtas patērētājam par sniegtajiem pakalpojumiem un precēm.

 Par tiesāšanās izdevumiem

64      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

1)      Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 3. panta 3. punkts un tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu, 2. panta b) un c) punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu,

jāinterpretē tādējādi, ka

–        minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpst un par negodīgu var tikt atzīts noteikums, kurš ietverts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju noslēgtā līgumā par elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu un ar kuru patērētājam noteikti līgumsodi par maksājuma kavējumu konkrētā apmērā, pat ja šai darbības nozarei piemērojamos valsts tiesību aktos – atšķirībā no tiem, kas reglamentē citas saimnieciskās darbības nozares, – nav paredzēti nekādi ierobežojumi attiecībā uz šo līgumsodu apmēru;

–        ja valsts tiesībās līguma noteikums, kura mērķis vai sekas ir pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju, ir skaidri kvalificēts kā negodīgs, par negodīgiem, neveicot papildu pārbaudi saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem, var atzīt noteikumus, kas, ņemot vērā it īpaši to radītās sekas, ir būtībā līdzvērtīgi valsts tiesībās paredzētajam noteikumam, bet tas jānosaka uz sacīkstes principu balstītā procesā starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā nolūkā paredzētās formalitātes;

–        valsts tiesai nav jāpiemēro šādi noteikumi, taču tajos paredzēto līgumsodu par maksājuma kavējumu apmēru tā samazināt nevar.

2)      Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

tam nav pretrunā tāda līguma noteikuma negodīguma novērtējums, ar kuru patērētājam, ja pakalpojumu sniegšanas līgums, kurā paredzēts minimālais saistību laikposms, tiek izbeigts pirms termiņa viņa vainas dēļ, uzlikts pienākums samaksāt attiecīgajam pārdevējam vai piegādātājam kompensāciju, kas atbilst atlikušajiem ikmēneša maksājumiem, lai gan Tiesa šādu kompensāciju Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu piemērošanas nolūkā ir kvalificējusi kā “atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību” pēdējās minētās direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

3)      Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 3. punktu, lasot tos kopsakarā ar tās pielikuma 1. punkta e) apakšpunktu,

jāinterpretē tādējādi, ka

tie ļauj atzīt par negodīgu līguma noteikumu, kas iekļauts elektronisko sakaru pakalpojumu līgumā, kurš noslēgts vismaz uz 24 mēnešiem un saskaņā ar kuru gadījumā, ja šis līgums tiek izbeigts pirms termiņa patērētāja vainas dēļ, viņam ir pienākums kā kompensāciju samaksāt pārdevējam vai piegādātājam summu, kas pienākas par atlikušo laikposmu un kas tiek aprēķināta, ieskaitot atlaides, kuras piešķirtas patērētājam par sniegtajiem pakalpojumiem un precēm.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – rumāņu.