TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2022. gada 14. jūlijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā lauksaimniecības politika – Regula (ES) Nr. 1307/2013 – Tiešā atbalsta shēmas – Kopēji noteikumi – 30. panta 6. punkts un 50. panta 2. punkts – Pieteikums par maksājumtiesību piešķiršanu no valsts rezerves gados jauniem lauksaimniekiem – Valsts pārvaldes iestāde, kas sniegusi kļūdainu informāciju attiecībā uz personas kvalificēšanu par “gados jaunu lauksaimnieku” – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Prasība par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar valsts tiesībās atzītā tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu
Lietā C‑36/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande) iesniedza ar 2020. gada 22. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 22. janvārī, tiesvedībā
Sense Visuele Communicatie en Handel vof (darbojas arī ar nosaukumu De Scharrelderij)
pret
Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), tiesneši N. Jēskinens [N. Jääskinen], M. Safjans [M. Safjan], N. Pisarra [N. Piçarra] un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Sense Visuele Communicatie en Handel vof (darbojas arī ar nosaukumu De Scharrelderij) vārdā – P. Heida un L. Rensema,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,
– Spānijas valdības vārdā – J. Rodríguez de la Rúa Puig, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un C. Zois, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 24. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesību vispārējos principus, it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Sense Visuele Communicatie en Handel vof, kas darbojas arī ar nosaukumu De Scharrelderij (turpmāk tekstā – “Sense”), un Minister van Landbouw, Natuur en Voedselkwaliteit (lauksaimniecības, dabas aizsardzības un pārtikas kvalitātes ministrs, Nīderlande; turpmāk tekstā – “ministrs”) par zaudējumu atlīdzību, kas iespējams radušies, jo Rijksdienst voor Ondernemend Nederland (Valsts uzņēmēju aģentūra, Nīderlande; turpmāk tekstā – “RVO”) sniegusi Sense kļūdainu informāciju par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1307/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009, tiesību normu piemērošanu (OV 2013, L 347, 608. lpp.).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Regulas Nr. 1307/2013 30. panta 1., 4., 6. un 11. punktā ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts izveido valsts rezervi. Šajā nolūkā pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā dalībvalstis veic pamata maksājuma shēmas maksimālā apjoma lineāru procentuālu samazināšanu valsts līmenī.
[..]
4. Dalībvalstis piešķir maksājumtiesības no savām valsts r[ezervēm] vai reģionālajām rezervēm saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un nepieļautu tirgus un konkurences kropļojumus.
[..]
6. Dalībvalstis izmanto savas valsts vai reģionālās rezerves, lai maksājumtiesības prioritārā kārtā piešķirtu gados jauniem lauksaimniekiem un lauksaimniekiem, kuri uzsāk lauksaimniecisku darbību.
[..]
11. Šajā pantā piemēro šādas definīcijas:
a) “gados jauni lauksaimnieki” ir lauksaimnieki, kas atbilst 50. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem un attiecīgā gadījumā 50. panta 3. un 11. punktā minētajiem nosacījumiem;
[..].”
4 Saskaņā ar šīs regulas 50. panta 2. punktu:
“Šajā nodaļā “gados jauni lauksaimnieki” ir fiziskas personas:
a) kuras pirmo reizi dibina lauku saimniecību kā saimniecības vadītāji vai kuras šādu saimniecību jau ir izveidojušas piecu gadu laikā pirms pirmās pieteikuma iesniegšanas saskaņā ar pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu, kā minēts [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulas (ES) Nr. 1306/2013 [(2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.)] 72. panta 1. punktā, un
b) kuras tajā gadā, kad iesniedz a) apakšpunktā minēto pieteikumu, nav vecākas par 40 gadiem.”
Nīderlandes tiesības
5 Uitvoeringsregeling rechtstreekse betalingen GLB (Ministrijas rīkojums par KLP izpildi attiecībā uz tiešajiem maksājumiem un savstarpējo atbilstību), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 2.1. pantā bija noteikts:
“1. Ministrs pēc pieteikuma saņemšanas lauksaimniekam piešķir maksājumtiesības saskaņā ar [Regulas Nr. 1307/2013] 30. panta 4. punktu.
2. Ministrs piešķir šādus tiešos maksājumus:
a. pamata maksājumu shēmā saskaņā ar [Regulas Nr. 1307/2013] 32. pantu;
b. maksājumu par klimatam un videi labvēlīgām lauksaimniecības praksēm;
c. maksājumu gados jauniem lauksaimniekiem;
[..].”
6 Šī ministrijas rīkojuma 4.2. pants, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, bija formulēts šādi:
“1. Lauksaimnieks, kurš iesniedz tiešo maksājumu pieprasījumus, kā paredzēts 2.1. panta 2. punktā, izmanto vienoto pieteikumu, lai pieprasītu maksājumtiesības, kā arī maksājumtiesību aktivizāciju un maksājumu pieteikumam.
[..]
3. Izņemot [Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 640/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1306/2013 attiecībā uz integrēto administrācijas un kontroles sistēmu, maksājumu atteikšanas vai atsaukšanas nosacījumiem un administratīvajiem sodiem, kas piemērojami tiešo maksājumu, lauku attīstības atbalsta un savstarpējās atbilstības kontekstā (OV 2014, L 181, 48. lpp.)] 12. panta pirmajā daļā paredzētos gadījumus, vienoto pieteikumu ministram iesniedz laikposmā no 1. marta līdz 15. maijam.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
7 Sense ir pilnsabiedrība, kurā ir divi dalībnieki, proti, A un B, un kopš 2017. gada tā nodarbojas ar nobarojamo cūku audzēšanu. 2018. gada 21. janvārī A kļuva 41 gadu veca.
8 Sense izvaicāja RVO, kas ir atbildīgā iestāde par kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanu Nīderlandē, par iespēju iegūt maksājumtiesības no Nationale reserve voor jonge landbouwers (Valsts rezerve gados jauniem lauksaimniekiem, Nīderlande; turpmāk tekstā – “valsts rezerve”). 2018. gada 15. marta, 2018. gada 5. aprīļa un 2019. gada 9. janvāra telefonsarunās RVO darbinieki viņai norādīja, ka viņai var piešķirt maksājumtiesības no šīs valsts rezerves, jo attiecīgajā brīdī 2018. gadā A bija jaunāka par 41 gadu. Šī informācija tika apstiprināta ar elektroniskā pasta vēstuli, kuru 2019. gada 15. janvārī RVO darbinieks nosūtīja Sense.
9 2018. gada 5. aprīlī Sense iesniedza vienotu pieteikumu, kurā tā lūdza, pirmkārt, piešķirt maksājumtiesības no valsts rezerves, pamatojoties uz to, ka A ir gados jauna lauksaimniece, un, otrkārt, maksājumtiesību izmaksu, zaļināšanas maksājumu un papildu maksājumu gados jauniem lauksaimniekiem.
10 Ar 2019. gada 2. un 4. janvāra lēmumu ministrs noraidīja šos pieteikumus.
11 Sense iesniedza sūdzības par šiem lēmumiem, kuras tika noraidītas ar ministra 2019. gada 22. marta lēmumu. Ministrs uzskata, ka Sense nebija tiesību uz maksājumtiesību piešķiršanu no valsts rezerves. Tā kā 2018. gadā viņa bija vecāka par 40 gadiem, viņa neatbilstot Regulas Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajam vecuma nosacījumam. Tā kā 2018. gada 15. maijā Sense nebija maksājumtiesību, tā nevarēja saņemt maksājumtiesību izmaksu, zaļināšanas maksājumu un papildu maksājumu gados jauniem lauksaimniekiem.
12 Sense vērsās College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību atcelt 2019. gada 22. marta lēmumu un atlīdzināt tai nodarītos finansiālos zaudējumus.
13 Iesniedzējtiesa precizē, ka pamatlietas priekšmets neattiecas uz maksājumtiesību piešķiršanu no valsts rezerves, bet gan uz jautājumu, vai ministrs ir pārkāpis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, nepiedāvādams atlīdzību Sense.
14 Šajā ziņā esot konstatēts, ka 2018. gadā Sense nevarēja piešķirt maksājumtiesības no valsts rezerves, jo A, kas ir deklarēta kā gados jauna lauksaimniece, neatbilda Regulas Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajam vecuma nosacījumam.
15 Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa uzskata, ka informācija, ko RVO sniedza Sense 2018. gada 15. marta un 5. aprīļa telefonsarunās, varēja tai pamatoti likt domāt, ka tai var piešķirt šādas maksājumtiesības, neraugoties uz to, ka 2018. gadā A bija sasniegusi 41 gadu vecumu. Taču, pamatojoties uz šo informāciju, Sense esot lūgusi piešķirt maksājumtiesības no valsts rezerves attiecībā uz 2018. gadu, un esot atteikusies iegādāties maksājumtiesības. Šī iemesla dēļ tai esot liegta pamata maksājuma un zaļināšanas maksājuma izmaksa par 2018. gadu, lai gan šos maksājumus tai varēja piešķirt, ja tā būtu iegādājusies maksājumtiesības. Tālab Sense esot cietusi zaudējumus, kas atbilst minēto maksājumu zudumam, atskaitot maksājumtiesību iegādes izmaksas.
16 Šī tiesa uzsver – tā kā maksājumtiesību piešķiršana un tiešo maksājumu izmaksa ietilpst Savienības tiesību tiešas piemērošanas jomā, ir jāpiemēro Savienības tiesībās atzītais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Taču saskaņā ar Tiesas judikatūru uz šo principu nevar atsaukties, apstrīdot konkrētu Savienības tiesību normu. Tā kā Regulas Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir konkrēta tiesību norma, RVO darbinieku rīcība Sense labā nevarēja radīt tiesisko paļāvību, ka var gūt labumu no attieksmes, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.
17 Minētā tiesa no Tiesas judikatūras secina, ka tad, ja, piemērojot Savienības tiesības, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesībās atzītais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, nav nekādas iespējas turklāt piemērot valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tādējādi Sense nevar atsaukties uz šo principu, lai iegūtu maksājumtiesību no valsts rezerves piešķīrumu.
18 Turpretī rodoties jautājums, vai minētā judikatūra nozīmē arī to, ka Sense, pamatojoties uz valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, nevar arī saņemt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem, jo, pamatojoties uz tai paziņoto kļūdaino informāciju, tā vietā, lai iegādātos maksājumtiesības, tā ir lūgusi piešķirt maksājumtiesības no valsts rezerves. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesa vēl nav lēmusi par šādu jautājumu.
19 Šādos apstākļos College van Beroep voor het bedrijfsleven (Administratīvā sociālekonomisko lietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumus:
“Vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts tas, ka, ņemot vērā valsts tiesībās paredzēto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, tiek vērtēts, vai valsts pārvaldes iestāde, neievērojot Savienības tiesību normu, ir radījusi tiesisko paļāvību un tādēļ saskaņā ar valsts tiesībām ir rīkojusies prettiesiski, neatlīdzinot attiecīgajai personai no tā radušos zaudējumos, ja šī persona nevar pamatoti atsaukties uz Savienības tiesībās noteikto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo runa ir par skaidru Savienības tiesību normu?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
20 Sense apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Pirmkārt, tā būtībā jautā par iesniedzējtiesas atsauču uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu atbilstību, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru ir skaidrs, ka tā nevar izmantot nekādas tiesības uz valsts pārvaldes iestādes radīto paļāvību, pārkāpjot Savienības tiesības. Otrkārt, tā norāda, ka iesniedzējtiesa nav atsaukusies uz samērīguma principu, ar kuru tomēr būtu jāpamato apgalvoto zaudējumu atlīdzība.
21 No Tiesas pastāvīgas judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c., C‑616/17, EU:C:2019:800, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 16. oktobris, Agrárminiszter, C‑490/18, EU:C:2019:863, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
22 No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus uzdevusi valsts tiesa pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 1. oktobris, Blaise u.c., C‑616/17, EU:C:2019:800, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 16. oktobris, Agrárminiszter, C‑490/18, EU:C:2019:863, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
23 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa šaubās par Savienības tiesību vispārējo principu, it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, interpretāciju, lai noteiktu, vai tas liedz personai atsaukties tikai uz valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
24 Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālo jautājumu
25 Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības un it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz attiecīgajai personai saskaņā ar valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un, pamatojoties tikai uz šīm tiesībām, saņemt tādu zaudējumu atlīdzību, kas izriet no valsts iestādes sniegtas konkrētas Savienības tiesību normas kļūdainas interpretācijas.
26 Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir daļa no Savienības tiesību sistēmas un tas ir saistošs ikvienai valsts iestādei, kas ir atbildīga par Savienības tiesību piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 26. aprīlis, Krücken, 316/86, EU:C:1988:201, 22. punkts, un 2018. gada 7. augusts, Ministru kabinets, C‑120/17, EU:C:2018:638, 48. punkts).
27 No tā izriet – īstenojot Regulas Nr. 1307/2013 tiesību normas, valsts iestādēm ir jāievēro tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.
28 Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties, apstrīdot skaidru Savienības tiesību aktā iekļautu tiesību normu, un valsts iestādes, kas ir atbildīga par Savienības tiesību piemērošanu, Savienības tiesībām pretēja rīcība nevar pamatot tirgus dalībnieka tiesisko paļāvību, nodrošinot viņam Savienības tiesībām pretēju attieksmi (spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Krücken, 316/86, EU:C:1988:201, 24. punkts; 2013. gada 20. jūnijs, Agroferm, C‑568/11, EU:C:2013:407, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2017. gada 20. decembris, Erzeugerorganisation Tiefkühlgemüse, C‑516/16, EU:C:2017:1011, 69. punkts).
29 Tātad persona nevar atsaukties uz Savienības tiesību tiesiskās paļāvības aizsardzības principu vai tās valsts analogu, lai tai tiktu piešķirta priekšrocība, kas būtu pretrunā konkrētai Savienības tiesību normai.
30 Atsaukšanās uz valsts tiesībās atzītu tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai iegūtu Savienības tiesībām pretēju priekšrocību, kā secinājumu 27.–30. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, varētu apdraudēt Savienības tiesību pārākumu, efektivitāti un vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs, radīt konkurences izkropļojumus starp šīm dalībvalstīm iekšējā tirgū un – ja attiecīgā priekšrocība tiktu finansēta no Savienības budžeta – kaitētu Savienības finanšu interesēm.
31 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem skaidrojumiem izriet, ka Sense attiecībā uz 2018. gadu ir lūgusi piešķirt maksājumtiesības no valsts rezerves “gados jauniem lauksaimniekiem” Regulas Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta izpratnē.
32 Šajā tiesību normā lauksaimnieka kvalificēšanai par “gados jaunu lauksaimnieku” tostarp ir izvirzīts nosacījums par vecumu, saskaņā ar kuru šī kvalifikācija attiecas tikai uz fiziskām personām, “kuras [..] nav vecākas par 40 gadiem” pirmā pieteikuma saskaņā ar pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu iesniegšanas laikā.
33 Tādējādi no minētās tiesību normas formulējuma nepārprotami izriet, ka šis vecuma nosacījums prasa, lai ieinteresētā persona nevienā brīdī gadā, kad iesniegts pirmais pieteikums, nebūtu sasniegusi 41 gada vecumu.
34 Tālab – kā piekrīt gan iesniedzējtiesa, gan pamatlietas dalībnieki, gan ieinteresētās personas, kas ir iesniegušas apsvērumus Tiesā, – Regulas Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunkts, ciktāl tajā ir noteikts vecuma nosacījums, ir konkrēta Savienības tiesību akta norma šī sprieduma 28. punktā minētās judikatūras izpratnē.
35 No tā izriet, ka lauksaimnieks, kurš nav izpildījis Regulas Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto vecuma nosacījumu attiecībā uz šo tiesību normu, nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai tam piešķirtu maksājumtiesības no valsts rezerves un piešķirtu maksājumus, pamatojoties uz šādām tiesībām.
36 Savukārt Savienības tiesības nav šķērslis tam, ka ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta, pamatojoties tikai uz valsts tiesībām, šāds lauksaimnieks vēlas saņemt nevis priekšrocību, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, bet gan to zaudējumu atlīdzību, kurus esot radījusi valsts iestāde, kura ir atbildīga par Regulas Nr. 1307/2013 tiesību normu īstenošanu, pārkāpjot valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo šī iestāde viņam esot sniegusi kļūdainu informāciju par šo tiesību normu interpretāciju (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1988. gada 27. septembris, Asteris u.c., no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457, 19. un 20. punkts, kā arī 1992. gada 16. jūlijs, Belovo, C‑187/91, EU:C:1992:333, 20. punkts).
37 Lai gan nosacījumi maksājumtiesību piešķiršanai no valsts rezerves gados jauniem lauksaimniekiem un maksājumu piešķiršanai, pamatojoties uz šādām maksājumtiesībām, ir noteikti Regulas Nr. 1307/2013 tiesību normās, šādai prasībai par zaudējumu atlīdzību esot izņēmuma raksturs attiecīgās dalībvalsts tiesībās.
38 Taču nevar uzskatīt – tas, ka valsts tiesībās attiecībā uz zaudējumu atlīdzību, kas radušies valsts iestādes rīcības dēļ, kura ir atbildīga par Savienības tiesību īstenošanu, tiek ņemts vērā valsts tiesībās atzīts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ir pretrunā Savienības tiesībām.
39 Tomēr princips, saskaņā ar kuru valsts tiesību piemērošana nedrīkst apdraudēt Savienības tiesību piemērošanu un efektivitāti, prasa, lai Eiropas Savienības intereses tiktu pilnīgi ievērotas, piemērojot valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 13. marts, Vereniging Nationaal Overlegorgaan Sociale Werkvoorziening u.c., no C‑383/06 līdz C‑385/06, EU:C:2008:165, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Tas nozīmē – kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 36.–44. punktā –, ka atlīdzībai, ko var saņemt šādas uz valsts tiesībām balstītas prasības rezultātā, nav jābūt līdzvērtīgai Savienības tiesībām pretējas priekšrocības piešķiršanai, tā nevar kaitēt Savienības budžetam un nevar radīt konkurences kropļojumus starp dalībvalstīm.
41 Neskarot iesniedzējtiesas vērtējumu par šiem nosacījumiem pamatlietas vajadzībām, ir jānorāda, ka minētie nosacījumi šķiet izpildīti attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kuras mērķis šī sprieduma 36. punktā norādītajos apstākļos ir vienīgi atlīdzība par zaudējumiem, kas būtībā atbilst tādu tiešo maksājumu summai, kurus lauksaimniekam būtu varēts piešķirt, ja viņš būtu iegādājies maksājumtiesības, atskaitot šo maksājumtiesību iegādes izmaksas, ja lauksaimnieks ir atturējies no šādas iegādes, jo kompetentā valsts iestāde ir sniegusi kļūdainu informāciju.
42 Turklāt – kā uzsver Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija un kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 39. punktā – atlīdzību, kas izriet no prasības par zaudējumu atlīdzību, kura celta saskaņā ar valsts tiesībām un balstīta uz valsts iestādes prettiesisku rīcību, būtu atlīdzināma vienīgi no valsts budžeta. Tādējādi šāda prasība nevarētu negatīvi ietekmēt Eiropas Savienības budžeta fondus vai skart Eiropas Savienības finanšu intereses.
43 Šāda prasība tātad var atbilst trim šī sprieduma 40. punktā minētajiem nosacījumiem, jo tās rezultātā nevar piešķirt nedz maksājumtiesības no valsts rezerves saskaņā ar Regulu Nr. 1307/2013, nedz piešķirt maksājumu, piemērojot šo regulu, un tā nekādā citā veidā neskar Savienības finanšu intereses.
44 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neliedz personai saskaņā ar valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un, pamatojoties tikai uz šīm tiesībām, atlīdzināt zaudējumus, kas radušies, valsts iestādei kļūdaini interpretējot konkrētu Savienības tiesību normu, ar nosacījumu, ka šāda atlīdzība nenozīmē priekšrocības piešķiršanu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, nekaitē Savienības budžetam un nerada konkurences kropļojumus starp dalībvalstīm.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Savienības tiesības, it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neliedz personai saskaņā ar valsts tiesībās atzīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un, pamatojoties tikai uz šīm tiesībām, atlīdzināt zaudējumus, kas radušies, valsts iestādei kļūdaini interpretējot konkrētu Savienības tiesību normu, ar nosacījumu, ka šāda atlīdzība nenozīmē priekšrocības piešķiršanu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, nekaitē Savienības budžetam un nerada konkurences kropļojumus starp dalībvalstīm.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – holandiešu.