<TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI>27Ar uzdotajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:atzinuma par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošana veselības aprūpes apdrošināšanas fonda medicīniskā dienesta vietā – veselības aprūpes apdrošināšanas fondam šos atzinumus izmantojot, lai noteiktu, kādā apmērā fonda apdrošinātajām personām ir tiesības saņemt aprūpes un sociālās nodrošināšanas pakalpojumus, – ir uzskatāma par tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu;
ar šo tiesību normu netiek pieļauts, ka šo ekspertu neatzīst par sociālās labklājības struktūru, lai gan, pirmkārt, viņš sniedz savus pakalpojumus kā apakšuzņēmējs, sagatavodams atzinumus par veselības aprūpes nepieciešamību pēc minētā medicīniskā dienesta, kurš ir atzīts par šādu struktūru, lūguma, otrkārt, izmaksas, kas saistītas ar šo atzinumu sagatavošanu, netieši un vienotas likmes veidā sedz attiecīgais veselības aprūpes apdrošināšanas fonds un, treškārt, minētajam ekspertam saskaņā ar valsts tiesību normām ir iespēja nepastarpināti noslēgt līgumu par minēto atzinumu sagatavošanu ar šo fondu, lai tādējādi tas tiktu atzīts [par labklājības struktūru], bet eksperts šādu iespēju nav izmantojis.
28No pastāvīgās judikatūras izriet, ka jēdzieni, kas ir izmantoti, lai raksturotu PVN direktīvas 132. pantā ietvertos atbrīvojumus no nodokļa, ir interpretējami šauri. Tomēr šo jēdzienu interpretācijai ir jāatbilst minēto atbrīvojumu mērķiem un jāievēro kopējās PVN sistēmas pamatā esošās nodokļu neitralitātes principa prasības. Tomēr prasība piemērot šauru interpretāciju nenozīmē, ka minētajā 132. pantā norādīto atbrīvojumu definēšanā lietotie jēdzieni ir jāinterpretē tādā veidā, ka atbrīvojumi zaudētu savu iedarbību (spriedums, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C‑174/11, EU:C:2012:716, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).29Runājot par PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma mērķi, ar to ir paredzēts, nodrošinot labvēlīgāku attieksmi PVN jomā dažiem vispārējas nozīmes sociālās labklājības nozarē sniegtiem pakalpojumiem, samazināt šo pakalpojumu izmaksas un tādējādi padarīt tos pieejamākus privātpersonām, kas tos varētu izmantot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Les Jardins de Jouvence, C‑335/14, EU:C:2016:36, 41. punkts).30Kā izriet no šīs tiesību normas formulējuma, tajā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams pakalpojumu sniegšanai un preču piegādēm, kuras, pirmām kārtām, ir cieši saistītas ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu un kuras, otrkārt, veic [..] publisko tiesību subjekti vai citas struktūras, kuras attiecīgā dalībvalsts atzinusi par sociālās labklājības struktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Zimmermann, C‑174/11, EU:C:2012:716, 21. punkts).31Pirmkārt, attiecībā uz nosacījumu, ka pakalpojumu sniegšanai ir jābūt cieši saistītai ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, šis nosacījums ir jāinterpretē, ņemot vērā PVN direktīvas 134. panta a) punktu, kurā visos gadījumos tiek prasīts, lai attiecīgie preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas pakalpojumi būtu būtiski svarīgi ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu saistīto darījumu īstenošanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 9. februāris, Stichting Kinderopvang Enschede, C‑415/04, EU:C:2006:95, 24. un 25. punkts).32Šajā lietā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkotā pakalpojumu sniegšana, proti, atzinumu par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošana, principā atbilstot šim nosacījumam, jo – saskaņā ar iesniedzējtiesas konstatējumiem, kuriem būtībā piekrīt Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas, kas ir iesniegušas apsvērumus, – šie atzinumi, kurus ir sagatavojis pienācīgi kvalificēts eksperts, ir nepieciešami, lai attiecīgais veselības aprūpes apdrošināšanas fonds varētu pareizi veikt savus sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas jomas uzdevumus, tostarp, ar veselības aprūpi saistīto ārstēšanas pakalpojumu samaksāšanu fondā apdrošinātajām personām.33Minētajai tiesai tomēr ir šaubas, ka no Tiesas judikatūras varētu izrietēt, ka pakalpojumi – pat ja tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu sociālās aprūpes un sociālā nodrošinājuma pakalpojumu pareizu sniegšanu, – tomēr netiek uzskatīti par cieši saistītiem ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošinājumu gadījumā, ja tie tiek sniegti nevis tieši aprūpējamajai personai, bet citam nodokļu maksātājam, kam šie pakalpojumi ir nepieciešami, lai tas varētu nodrošināt pats savu no nodokļa atbrīvoto pakalpojumu sniegšanu.34Šajā ziņā, pirmām kārtām, lai gan ir taisnība, kā tas izriet no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā ietvertās norādes uz veco ļaužu pansionātu sniegtajiem pakalpojumiem, ka šajā tiesību normā paredzētais atbrīvojums it īpaši attiecas uz atbalsta un aprūpes pakalpojumiem, ko personas, uz kurām attiecas minētie sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas pasākumi, saņem tieši, ne minētās tiesību normas formulējumā, ne tās mērķī nav norāžu, saskaņā ar kurām no šī atbrīvojuma būtu izslēgti pakalpojumi, kuri – lai arī minētajām personām netiek sniegti tieši – tomēr ir ne mazāk svarīgi, lai tiktu nodrošināta sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbību izpilde. Tā tas var būt tādu pakalpojumu sniegšanas gadījumā kā pamatlietā aplūkotie, kas ļauj par šo darbību veikšanu atbildīgajai iestādei noskaidrot, vai ieinteresētajām personām ir tiesības saņemt sociālās aprūpes un sociālās apdrošināšanas pakalpojumus un atbilstoši pieņemt lēmumus šajā ziņā.35No vienas puses, ņemot vērā PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta formulējumu, šajā tiesību normā nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz darījumu saņēmēju, kas atbrīvots no nodokļa, toties tajā tiek piešķirta nozīme šo darījumu būtiskajam raksturam, kā arī tāda uzņēmēja statusam, kurš sniedz pakalpojumus vai piegādā attiecīgās preces (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Les Jardins de Jouvence, C‑335/14, EU:C:2016:36, 46. punkts).36No otras puses, kā to ir uzsvērusi Vācijas valdība, pamatlietā aplūkotā atbrīvojuma no nodokļa mērķis, proti, samazināt minētajā tiesību normā paredzēto darījumu izmaksas, apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru tādu pakalpojumu sniegšanas atbrīvojums no PVN, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, nav atkarīgs no tā, kam tie tiek sniegti, jo šie pakalpojumi ir būtiski svarīgs posms sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas pasākumu veikšanā, un šo pakalpojumu aplikšana ar PVN noteikti paaugstinātu minēto darījumu izmaksas.37Līdz ar to, lai tādu pakalpojumu sniegšana, kas saistīti ar atzinumu par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošanu, tiktu uzskatīta par cieši saistītu ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, nav nepieciešams, lai šie pakalpojumi tiktu sniegti tieši aprūpējamām personām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 14. jūnijs, Horizon College, C‑434/05, EU:C:2007:343, 31. un 32. punkts).38Otrām kārtām, šajā kontekstā nav nozīmes apstāklim, ka attiecīgos pakalpojumus atbildētāja pamatlietā ir sniegusi kā apakšuzņēmēja citam nodokļu maksātājam, šajā gadījumā MDK, kuram šie pakalpojumi ir nepieciešami, lai tas varētu nodrošināt pats savus no nodokļa atbrīvotos pakalpojumus, ko MDK sniedz attiecīgajam veselības aprūpes apdrošināšanas fondam.39Šajā ziņā, lai gan Tiesa 2015. gada 12. marta sprieduma go fair Zeitarbeit (C‑594/13, EU:C:2015:164) 28. punktā attiecībā uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa ir uzskatījusi, ka tādu pakalpojumu sniegšana, kas saistīti ar cita nodokļu maksātāja nodrošināšanu ar darbiniekiem, pati par sevi nav uzskatāma par vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu sociālās labklājības nozarē, no tā neizriet, ka atšķirīgu pakalpojumu sniegšana – proti, pakalpojumu, kas saistīti ar atzinumu par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošanu, un kuri paši par sevi ir būtiski svarīgi, lai attiecīgais veselības aprūpes apdrošināšanas fonds varētu pilnībā realizēt savus sociālā rakstura uzdevumus, – nav uzskatāma par cieši saistītu ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu tādēļ vien, ka šos pakalpojumus MDK ir sniedzis apakšuzņēmējs.40Turklāt ir jāatzīst, ka Padomes sestās direktīvas 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.), 13.A panta 1. punkta c) apakšpunkta kontekstā (kura formulējums bez būtiskiem grozījumiem ir ticis pārņemts PVN direktīvas 132. panta 1. punkta c) apakšpunktā) 2003. gada 20. novembra sprieduma Unterpertinger (C‑212/01, EU:C:2003:625) 43. punktā Tiesa uzskatīja, ka pakalpojums, ar kuru tiek sniegts medicīniskās ekspertīzes atzinums un kura mērķis ir atbildēt uz ekspertīzes pieprasījumā uzdotajiem jautājumiem, bet kurš tiek sniegts, lai dotu iespēju kādai trešajai personai pieņemt lēmumus ar juridisku spēku attiecībā uz attiecīgo personu vai citām personām, netiek atbrīvots no PVN kā veselības aprūpes pakalpojuma sniegšana personai, jo šāda pakalpojuma pamatmērķis ir nevis aizsargāt, tostarp uzturēt vai atjaunot, veselības stāvokli, veicot ar PVN atbrīvoto darījumu personai, uz kuru šī ekspertīze attiecas, bet izpildīt tiesību aktā vai līgumā paredzētu nosacījumu saistībā ar lēmuma par invaliditātes pensijas piešķiršanu pieņemšanas procesu.41Tomēr, kā ir norādījusi Eiropas Komisija, no tā neizriet, ka tādu atzinumu par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošana, kādi ir aplūkoti pamatlietā, nebūtu būtiski svarīga un cieši saistīta ar attiecīgajam [veselības aprūpes apdrošināšanas] fondam uzticēto sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbību izpildi.42Otrkārt, attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru, lai pakalpojumu sniegšana tiktu atbrīvota no nodokļa, pakalpojumu sniedzējiem ir jābūt publisko tiesību subjektiem vai citām struktūrām, kuras attiecīgā dalībvalsts ir atzinusi par sociālās labklājības struktūrām, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka atbildētāja pamatlietā neietilpst publisko tiesību subjekta jēdzienā, tādējādi viņa var saņemt attiecīgo atbrīvojumu tikai tad, ja tā ietilpst jēdzienā citas struktūras, kuras attiecīgā dalībvalsts ir atzinusi par sociālās labklājības struktūrām PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.43Vispirms ir jāatgādina, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā nav precizēti nosacījumi un īpaši noteikumi, saskaņā ar kuriem par sociālās labklājības struktūrām tiktu atzītas organizācijas, kas nav publisko tiesību subjekti. Tādējādi principā katras dalībvalsts tiesībās ir jāparedz noteikumi, saskaņā ar kuriem šādām organizācijām var tikt atzīts šāds raksturs, jo šajā ziņā dalībvalstīm ir rīcības brīvība (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Les Jardins de Jouvence, C‑335/14, EU:C:2016:36, 32. un 34. punkts).44Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai struktūrai, kas nav publisko tiesību subjekts, piemīt labklājības raksturs, valsts iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām un valsts tiesu uzraudzībā ir jāņem vērā vairāki apstākļi. Šādi apstākļi var būt specifisku valsts vai reģionālu, normatīvu vai administratīvu, ar nodokļiem vai ar sociālo nodrošinājumu saistītu noteikumu esamība, attiecīgā nodokļu maksātāja darbībām piemītošais vispārējo interešu raksturs, apstāklis, ka citiem nodokļu maksātājiem, kas veic tādas pašas darbības, jau ir atzīts līdzīgs raksturs, kā arī tas, ka lielu daļu attiecīgo pakalpojumu izmaksu, iespējams, sedz veselības aprūpes apdrošināšanas fondi vai citas sociālā nodrošinājuma iestādes, tostarp, gadījumi, kad privātajiem saimnieciskās darbības veicējiem ir līgumtiesiskas attiecības ar šādam struktūrām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 10. septembris, Kügler, C‑141/00, EU:C:2002:473, 58. punkts, un 2016. gada 21. janvāris, Les Jardins de Jouvence, C‑335/14, EU:C:2016:36, 35. punkts).45Tikai tad, ja dalībvalsts nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, nodokļa maksātājs var atsaukties uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, lai iebilstu pret valsts tiesisko regulējumu, kas nav saderīgs ar šo tiesību normu. Šādā gadījumā valsts tiesai, ņemot vērā visus atbilstošos elementus, ir jānosaka, vai nodokļa maksātājs ir organizācija, kas atzīta par sociālās labklājības struktūru minētās tiesību normas izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Elsacom, C‑174/11, EU:C:2012:716, 28. un 32. punkts).46Konkrētajā gadījumā, lai gan atbildētāja pamatlietā kā apakšuzņēmēja sniedza savus pakalpojumus MDK, kurš saskaņā ar Vācijas tiesībām ir atzīts par sociālās labklājības struktūru, atbildētāja pamatlietā pati nav tikusi par tādu atzīta. Saskaņā ar paskaidrojumiem, kurus it īpaši ir sniegusi nodokļu administrācija un Vācijas valdība, atbilstoši UStG 4. panta 16. punkta k) apakšpunktā (no 2013. gada 1. jūlija – 1) apakšpunktā) paredzētajiem nosacījumiem neatkarīgie eksperti var tikt atzīti par sociālās labklājības struktūrām, ja tie tieši noslēdz ar veselības aprūpes apdrošināšanas fondu līgumu par minēto pakalpojumu sniegšanu, jo šāda tieša līguma noslēgšana ļauj šim fondam pašam pārliecināties par ekspertu profesionālo atbilstību un tādējādi garantēt sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tomēr no minētajiem paskaidrojumiem izriet, ka atbildētāja pamatlietā neesot noslēgusi šādu līgumu, līdz ar to saskaņā ar Vācijas tiesībām tā nevarot atsaukties uz šādu atzīšanu.47Līdz ar to iesniedzējtiesa, ņemot vērā tās otrajā jautājumā norādīto informāciju, vēlas noskaidrot, vai Vācijas Federatīvā Republika ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas, neparedzēdama iespēju atzīt neatkarīgu ekspertu, kas atrodas tādā situācijā kā atbildētāja pamatlietā, par sociālās labklājības struktūru.48Šajā kontekstā, lai gan iesniedzējtiesai šis jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju, Tiesa vēlas sniegt šādus precizējumus.49Pirmkārt, apstāklis, ka neatkarīgu ekspertu iesaistīšanās veselības aprūpes apdrošināšanas fonda apdrošināto personu aprūpes nepieciešamības novērtēšanā ir paredzēta šā sprieduma 11. punktā minēto vadlīniju B1. sadaļā, pats par sevi nav pietiekams, lai atzītu, ka attiecīgajiem ekspertiem piemīt sociālās [labklājības struktūras] pazīmes, jo tas, ka pastāv īpaši noteikumi attiecībā uz viņu sniegtajiem pakalpojumiem, ir tikai viens no elementiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu šo sociālo [labklājības struktūras] pazīmju esamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Les Jardins de Jouvence, C‑335/14, EU:C:2016:36, 39. punkts). Tā tas vēl jo vairāk ir šajā gadījumā, jo šķiet, ka no šīm pašām pamatnostādnēm izriet, ka iespēja pieaicināt neatkarīgus ekspertus esot tikai izņēmuma kārtā, it īpaši, lai risinātu liela pieprasījumu skaita problēmu.50Turklāt, ja atzīšana par sociālās labklājības struktūru izrietētu tikai no tā vien, ka attiecīgo nodokļa maksātāju ir pilnvarojis cits nodokļu maksātājs, kas jau ir ticis atzīts par sociālās labklājības struktūru, tas galu galā nozīmētu, ka šādai struktūrai tiktu atļauts izmantot dalībvalstij piešķirto rīcības brīvību un, kā to būtībā ir norādījusi Vācijas valdība, tiktu dota iespēja apiet valsts tiesībās noteiktos kritērijus šīs atzīšanas piešķiršanai.51Otrkārt, lai gan ir jāatzīst, ka viens no elementiem, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu, vai attiecīgajam nodokļu maksātājam piemīt sociālās labklājības struktūras statuss, ir fakts, ka attiecīgo pakalpojumu izmaksas lielā mērā sedz tāda sociālā nodrošinājuma iestāde kā veselības aprūpes apdrošināšanas fonds, tomēr šī elementa nozīme ir neliela situācijā, kad fonds šīs izmaksas sedz netieši, kā tas ir šajā gadījumā, ar MDK starpniecību, un izmaksu segšana nav balstīta uz minētā fonda tiešu lēmumu un neizriet no līguma, kas ir noslēgts ar fondu un minēto nodokļa maksātāju par minēto pakalpojumu sniegšanu. Šajā ziņā ar to vien, ka ir bijusi iespēja noslēgt līgumu, bet tā nav tikusi izmantota, nepietiek.52Treškārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka citi privāto tiesību nodokļa maksātāji, kas veic tādas pašas darbības kā atbildētāja pamatlietā, būtu atzīti par sociālās labklājības struktūrām apstākļos, kas ir līdzīgi atbildētājas situāciju raksturojošajiem apstākļiem. Līdz ar to šķiet, ka atteikums piešķirt šādu atzīšanu šajā gadījumā neapdraud nodokļu neitralitātes principu; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.53Tādējādi ar iesniedzējtiesas norādītajiem apstākļiem nevar pierādīt, ka pamatlietā Vācijas Federatīvā Republika būtu pārsniegusi tādas rīcības brīvības robežas, kuras tai ir saistībā ar šo atzīšanu, atbilstoši PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktam.54Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāsniedz atbilde, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:tādu atzinumu par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošana, kurus veselības aprūpes apdrošināšanas fonda medicīniskā dienesta vietā veic neatkarīgs eksperts un kurus veselības aprūpes apdrošināšanas fonds izmanto, lai noteiktu, kādā apmērā fonda apdrošinātajām personām ir tiesības saņemt aprūpes un sociālās nodrošināšanas pakalpojumus, ir uzskatāma par tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, ja vien šādu pakalpojumu sniegšana ir būtiski nepieciešama, lai īstenotu šajā jomā ietilpstošās darbības;
ar šo tiesību normu tiek pieļauts, ka šo ekspertu neatzīst par sociālās labklājības struktūru, lai gan, pirmkārt, viņš sniedz pakalpojumus kā apakšuzņēmējs, sagatavodams atzinumus par veselības aprūpes nepieciešamību pēc minētā medicīniskā dienesta, kurš ir atzīts par šādu struktūru, lūguma, otrkārt, izmaksas, kas saistītas ar šo atzinumu sagatavošanu, netieši un vienotas likmes veidā sedz attiecīgais veselības aprūpes apdrošināšanas fonds un, treškārt, saskaņā ar valsts tiesību normām minētajam ekspertam ir iespēja nepastarpināti noslēgt līgumu par minēto atzinumu sagatavošanu ar šo fondu, lai tādējādi tas tiktu atzīts [par labklājības struktūru], bet eksperts šādu iespēju nav izmantojis.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 132. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka
tādu atzinumu par veselības aprūpes nepieciešamību sagatavošana, kurus veselības aprūpes apdrošināšanas fonda medicīniskā dienesta vietā veic neatkarīgs eksperts un kurus veselības aprūpes apdrošināšanas fonds izmanto, lai noteiktu, kādā apmērā fonda apdrošinātajām personām ir tiesības saņemt aprūpes un sociālās nodrošināšanas pakalpojumus, ir uzskatāma par tādu pakalpojumu sniegšanu, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu, ja vien šādu pakalpojumu sniegšana ir būtiski nepieciešama, lai īstenotu šajā jomā ietilpstošas darbības;
ar šo tiesību normu tiek pieļauts, ka šo ekspertu neatzīst par sociālās labklājības struktūru, lai gan, pirmkārt, viņš sniedz pakalpojumus kā apakšuzņēmējs, sagatavodams atzinumus par veselības aprūpes nepieciešamību pēc minētā medicīniskā dienesta, kurš ir atzīts par šādu struktūru, lūguma, otrkārt, izmaksas, kas saistītas ar šo atzinumu sagatavošanu, netieši un vienotas likmes veidā sedz attiecīgais veselības aprūpes apdrošināšanas fonds un, treškārt, saskaņā ar valsts tiesību normām minētajam ekspertam ir iespēja nepastarpināti noslēgt līgumu par minēto atzinumu sagatavošanu ar šo fondu, lai tādējādi tas tiktu atzīts [par labklājības struktūru], bet eksperts šādu iespēju nav izmantojis.