Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka, lai apstiprinātu pierādījumu, šajā lietā – American Standard Inc. (turpmāk tekstā – “Ideal Standard”) paziņojumu iecietības pieteikuma ietvaros, esot vajadzīgs pierādījums, kas apstiprina cenu saskaņošanu AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmē. Šīs iestādes ieskatā, apstiprinājuma prasības mērķis ir pārliecināties par pierādījuma ticamību. Prasot, lai pierādījums katrā ziņā tiktu apstiprināts ar vēl vienu dokumentu, un nepārbaudot, vai tikai viens pierādījums var būt uzticams, Vispārējā tiesa esot pārāk šauri interpretējusi prasību par apstiprinājumu un pārkāpusi brīvu pierādījumu iegūšanas principu.

Prasītājas pirmajā instancē apgalvo, ka pirmā pamata pirmā daļa ir nepieņemama, jo, pirmkārt, Komisija aicina Tiesu īstenot tās pārbaudi attiecībā uz Vispārējās tiesas konstatējumiem par Ideal Standard iecietības pieteikuma apstiprinājumu un uzticamību un, otrkārt, Vispārējā tiesā nav izvirzīti argumenti par tāda paziņojuma uzticamību, kas sniegts iecietības pieteikuma ietvaros vēl otra pierādījuma apstiprinājuma neesamības gadījumā. Katrā ziņā tās apgalvo, ka no pastāvīgās judikatūras neizriet, ka iecietības pieteikuma ietvaros sniegts paziņojums var būt tiktāl uzticams, ka neviens no tā elementiem nav jāapstiprina.

Jāatgādina, ka Vispārējās tiesas vērtējumu par tās rīcībā esošo lietas materiālu pierādījuma spēku, izņemot gadījumus, kad tiek pārkāpti pierādīšanas pienākuma un pierādījumu iegūšanas noteikumi, kā arī tad, ja ir notikusi šo pierādījumu sagrozīšana, Tiesā nevar apšaubīt (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).

Savukārt jautājums, vai Vispārējā tiesa, pārbaudot pierādījumus, ir ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, uz kuriem Komisija atsaucās, lai pamatotu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 105. punktā, tāda uzņēmuma, kas apsūdzēts par to, ka ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, paziņojumu, kura pareizību apstrīd vairāki pārējie apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi, apzinoties, ka nepieciešamā apstiprinājuma pakāpe var būt mazāka attiecīgo paziņojumu ticamības dēļ (skat. arī spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens u.c./Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 135. punkts).

Pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā Vispārējā tiesa ir tikai piemērojusi šo judikatūras normu, vispirms konstatējot, ka Ideal Standard paziņojumi tās iecietības pieteikuma ietvaros ir tikuši apstrīdēti, un uzskatot, ka šī iemesla dēļ šie paziņojumi paši par sevi nevar būt pietiekams pierādījums par AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmē notikušo diskusiju pretkonkurences raksturu.

Līdz ar to Komisijas argumenti par pārāk šauru apstiprināšanas prasību interpretāciju ir nepamatoti.

Runājot par Komisijas argumentiem, kuru mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas pierādījuma pārbaudes iznākumu, proti, Vispārējās tiesas atzinumus par Ideal Standard iecietības pieteikuma ietvaros sniegto paziņojumu uzticamību un pierādījuma spēku, šie argumenti saskaņā ar šī sprieduma 26. punktā atgādināto judikatūru ir nepieņemami apelācijas tiesvedībā, jo Komisija nav ne apgalvojusi, ne pierādījusi faktu vai pierādījumu acīmredzamu sagrozīšanu.

Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

Pirmā pamata otrajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, vispirms kļūdaini konstatējusi, ka Ideal Standard paziņojums bija jāapstiprina ar vēl kādu citu pierādījumu, nepamatoti ir atturējusies pārbaudīt tā Roca SARL (turpmāk tekstā – “Roca”) paziņojuma pierādījuma spēku, ko tā bija pievienojusi savam iecietības pieteikumam, norādīdama uz apstrīdētā lēmuma daļu, kurā bija rezumēta Roca atbilde uz 2007. gada 26. marta paziņojumu par iebildumiem. Pirmkārt, šī atbilde pat neesot ietverta lietas materiālos, un, otrkārt, Vispārējā tiesa esot izdarījusi secinājumu, kas ir diametrāli pretējs secinājumam lietā, kurā taisīts 2013. gada 16. septembra spriedums Roca/Komisija (T‑412/10, nav publicēts, EU:T:2013:444) un kurā šī atbilde bija ietverta lietas materiālos. Turklāt paralēlajās lietās, kurās taisīti 2013. gada 16. septembra spriedums Villeroy & Boch Austria u.c./Komisija (T‑373/10, T‑374/10, T‑382/10 un T‑402/10, nav publicēts, EU:T:2013:455), kā arī 2013. gada 16. septembra spriedums Duravit u.c./Komisija (T‑364/10, nav publicēts, EU:T:2013:477), Vispārējā tiesa esot juridiski pamatoti uzskatījusi, ka paziņojums par iecietību var tikt apstiprināts ar citu paziņojumu, un secinājusi, ka Ideal Standard un Roca paziņojumi viens otru apstiprinot vismaz attiecībā uz zemas kategorijas precēm.

Līdz ar to, pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauts pamatojuma trūkums, jo Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi iecietības ietvaros sniegtā Roca paziņojuma pierādījuma spēku, aizstājot šādu pārbaudi ar ārpus konteksta esošu atsauci uz Roca atbildi uz 2007. gada 26. marta paziņojumu par iebildumiem, kā šī atbilde ir rezumēta apstrīdētajā lēmumā. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot atcēlusi daļu no apstrīdētā lēmuma, pamatojoties uz dokumentu, kas nebija iekļauts lietas materiālos. Treškārt, Roca atbildes interpretācija esot uzskatāma par pierādījuma sagrozīšanu, kā to apliecina minētā pierādījuma interpretācija iepriekš minētajās trijās paralēlajās lietās. Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 120. punktā paustajā Vispārējās tiesas apgalvojumā, ka paziņojums saistībā ar iecietību nevar apstiprināt citu paziņojumu, esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

Prasītājas pirmajā instancē iebilst, ka pirmā pamata otrā daļa ir nepieņemama un katrā ziņā nepamatota. Tā kā iecietības procedūrā sniegtie Roca paziņojumi nav ietverti Vispārējās tiesas materiālos, tai nevarot pārmest balstīšanos tikai uz atbilstošajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem. Runājot par Roca atbildi uz 2007. gada 26. marta paziņojumu par iebildumiem, Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu, pamatojoties uz atbilstošajiem apstrīdētā lēmuma fragmentiem, uz kuriem atsaukušās prasītājas pirmajā instancē. Visbeidzot tās apgalvo, ka pierādījumi neesot sagrozīti, jo runa esot par dažādiem pierādījumiem, par kuriem citās lietās debatēts atšķirīgi.

Ievadā ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Komisija apgalvo, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma nepamatošanu, otrkārt, neiespējamību Vispārējai tiesai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz dokumentu, kas nav ietverts lietas materiālos, treškārt, pierādījumu sagrozīšanu un, ceturtkārt, kļūdu pierādīšanas noteikumu piemērošanā. Tādējādi pretēji prasītāju pirmajā instancē apgalvotajam Komisija neaprobežojas tikai ar Vispārējās tiesas vērtējuma par faktiem apšaubīšanu vai tajā izvirzīto argumentu atkārtošanu. Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir pieņemama.

Vispirms, runājot par pamatotību, kā jau uzsvērts šī sprieduma 26. punktā, tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt atbilstošos faktus, kā arī novērtēt pierādījumus, izņemot šo faktu un šo pierādījumu sagrozīšanas gadījumu.

Turpinot – pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Savienības tiesai ir jāpieņem nolēmums par dokumenta iesniegšanas nepieciešamību atkarībā no strīda apstākļiem, ievērojot Reglamenta noteikumus, kas piemērojami pierādījumu savākšanas pasākumiem. Attiecībā uz Vispārējo tiesu no tās Reglamenta 49. panta un 65. panta b) punkta noteikumiem pārsūdzētā sprieduma datumā piemērojamajā redakcijā izriet, ka lūgums iesniegt kādu dokumentu saistībā ar lietu ir viens no pierādījumu savākšanas pasākumiem, ko Vispārējā tiesa var noteikt jebkurā tiesvedības stadijā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 2. oktobris, Salzgitter/Komisija, C‑182/99 P, EU:C:2003:526, 41. punkts un tajā minētā judikatūra; 2003. gada 2. oktobris, Aristrain/Komisija, C‑196/99 P, EU:C:2003:529, 67. punkts un tajā minētā judikatūra; 2003. gada 2. oktobris, Ensidesa/Komisija, C‑198/99 P, EU:C:2003:530, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2003. gada 2. oktobris, Corus UK/Komisija, C‑199/99 P, EU:C:2003:531, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

Visbeidzot no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai arī Vispārējai tiesai nav pienākuma tieši pamatot savus vērtējumus attiecībā uz katra tai iesniegtā pierādījuma vērtību, it īpaši tad, ja tā uzskata, ka šie pierādījumi nav svarīgi vai tiem nav nozīmes strīda atrisināšanai, tas neierobežo pienākumu ievērot vispārējos principus un procesuālās tiesību normas par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu un pienākumu nesagrozīt pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2000. gada 15. jūnijs, Dorsch Consult/Padome un Komisija, C‑237/98 P, EU:C:2000:321, 51. punkts).

Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 120. punkta izriet, ka, lai pārbaudītu Roca iecietības pieteikuma ietvaros sniegto paziņojumu pierādījuma spēku, Vispārējā tiesa ir pamatojusies tikai uz apstrīdētā lēmuma 586. apsvērumu, kurā ir rezumēta Roca atbilde uz 2007. gada 26. marta paziņojumu par iebildumiem. Vispārējā tiesa no tā ir secinājusi, ka apstiprinošu pierādījumu neesamības gadījumā Komisija nevarēja pamatoties uz šiem paziņojumiem, lai pierādītu, ka AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmē tika veikta minimālo cenu saskaņošana.

Vispārējā tiesa nevarēja pilnībā noliegt to Roca paziņojumu pierādījuma spēku, kas sniegti saistībā ar tās iecietības pieteikumu, pamatojoties vienīgi uz minēto 586. apsvērumu, kurā ir rezumēts cits dokuments, vienlaicīgi neizvērtējot ne apstrīdētā lēmuma 556. apsvērumu, kas ir saistīts ar šiem paziņojumiem, ne šo paziņojumu saturu.

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī pārkāpusi noteikumus, kas ir piemērojami pierādījumu iegūšanas jomā.

Turklāt ir jākonstatē, ka Komisijas arguments, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 120. punktā uzskatīdama, ka paziņojums saistībā ar iecietību nevar apstiprināt citu paziņojumu, nav bez pamatojuma.

Apstiprinājuma jēdziens nozīmē, ka vienu pierādījumu var pastiprināt ar kādu citu pierādījumu. Savienības tiesību sistēmā nav neviena noteikuma, kas nepieļautu, ka apstiprinošs pierādījums var būt tāda paša veida kā apstiprinātais pierādījums, proti, ka paziņojums saistībā ar iecietības pieteikumu apstiprina citu tādu paziņojumu.

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 120. punktā uzskatīdama, ka Komisijai bija pienākums iesniegt papildu pierādījumus tā iemesla dēļ, ka paziņojums saistībā ar iecietību nevar apstiprināt citu paziņojumu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

No visa iepriekš izklāstītā, turklāt bez vajadzības spriest par citiem Komisijas izvirzītajiem argumentiem pirmā pamata otrās daļas pamatošanai, izriet, ka šī daļa ir pamatota.

Pirmā pamata trešajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, neievērojot pastāvīgo judikatūru, pārāk šauri ir interpretējusi pierādījumu apstiprināšanas prasību saistībā ar tabulu, kas attiecas uz AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmi. Kā norāda šī iestāde, pārsūdzētā sprieduma 119. punktā izvirzīdama prasību, ka šai tabulai pašai par sevi ir jāpierāda attiecīgā pārkāpuma esamība, neņemot vērā citus pierādījumus un papildu paskaidrojumus, īpaši tos, kas ietverti Ideal Standard iecietības pieteikumā, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējā tiesa turklāt neesot izpildījusi tās pienākumu norādīt pamatojumu, atturoties izvērtēt šajā pieteikumā sniegto paskaidrojumu pierādījuma spēku. Komisija piebilst, ka šo daļu pastiprina fakts, ka tā paša pierādījuma novērtējums 2013. gada 16. septembra spriedumā Duravit u.c./Komisija (T‑364/10, nav publicēts, EU:T:2013:477) ir radījis atšķirīgu secinājumu, proti, minētās tabulas pierādījuma spēka apstiprinājumu.

Kā norāda prasītājas pirmajā instancē, minētā daļa ir nepieņemama, ciktāl Komisija lūdz Tiesu pārskatīt Vispārējās tiesas vērtējumu par faktiem un par pierādījumu pieņemamību. Katrā ziņā šīs prasītājas uzskata, ka Vispārējā tiesa tabulu par AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmi ir izvērtējusi pareizi. Tās piekrīt Vispārējās tiesas atzinumam, ka Komisija nav iesniegusi nevienu paskaidrojumu, kas varētu pamatot secinājumu, ka šīs sanāksmes temats bija pret konkurenci vērstas diskusijas.

Kā atgādināts šī sprieduma 27. punktā, jautājums, vai Vispārējā tiesa, pārbaudot pierādījumus, ir ievērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, uz kuriem Komisija atsaucās, lai pamatotu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā. No tā izriet, ka – pretēji prasītāju pirmajā instancē apgalvotajam – pirmā pamata trešā daļa ir pieņemama.

Runājot par pamatotību, jānorāda, ka skaidrs ir tas, ka, tā kā aizliegums piedalīties pretkonkurences darbībās un nolīgumos, kā arī sodi, kas pārkāpējiem var tikt uzlikti, ir vispārzināmi, ir pierasts, ka pasākumi, kas ir ietverti šādās darbībās un nolīgumos, notiek nelikumīgi, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešajā valstī, un ka ar tām saistītie dokumenti tiek samazināti līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina tādu prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem kā sanāksmju protokoli, tie parasti ir fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju (skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 55. un 56. punkts).

Turklāt lielākajā daļā gadījumu pretkonkurences darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no noteikta skaita sakritību un netiešu pierādījumu, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var veidot pierādījumu par konkurences tiesību normu pārkāpumu (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Total Marketing Services/Komisija, C‑634/13 P, EU:C:2015:614, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

Vēl ir jāatgādina, ka, lai pierādītu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāatsaucas uz nopietniem, precīziem un saskanīgiem pierādījumiem. Tomēr katram tās iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma elementu. Ir pietiekami, ja netiešu pierādījumu kopums, uz ko minētā iestāde atsaucas, vērtējot visaptveroši, atbilst šai prasībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 47. punkts).

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. punktā ir uzskatījusi, ka, tā kā Ideal Standard iecietības pieteikuma pielikumā iesniegtajai tabulai nav datuma, tā kā tajā nav nekādas norādes par tās saistību ar AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmi un tā kā tajā nav minēti konkurentu nosaukumi vai minimālās un maksimālās cenas, kas šiem konkurentiem būtu jāizmanto, tā nevar apstiprināt cenu noteikšanu šajā sanāksmē.

Jākonstatē, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa šai tabulai ir piemērojusi tādas prasības, saskaņā ar kurām, ja tās būtu izpildītas, šī tabula pati par sevi būtu uzskatāma par pietiekamu pierādījumu cenu noteikšanai.

Taču Komisija uz minēto tabulu ir atsaukusies tikai kā uz apstiprinošu pierādījumu. Izvirzīdama prasību, ka šādam pierādījumam ir jāietver visi elementi, kas ir pietiekami, lai pierādītu cenu noteikšanu AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmē, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai šie pierādījumi, vērtēti visaptveroši, var savstarpēji viens otru apstiprināt, un nav ievērojusi šī sprieduma 50.–52. punktā izklāstīto judikatūru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Salzgitter Mannesmann/Komisija, C‑411/04 P, EU:C:2007:54, 44.–48. punkts).

Līdz ar to bez vajadzības spriest par citiem Komisijas argumentiem pirmā pamata trešās daļas pamatošanai ir jāuzskata, ka šī daļa ir pamatota.

Pirmā pamata ceturtajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu pamatot pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tā nav izvērtējusi noteiktus apstrīdētajā lēmumā izvirzītus pierādījumus, kas apstiprina Ideal Standard un Roca paziņojumus, īpaši ikmēneša tabulas, kuras ietver konfidenciālus skaitļus par pārdošanas apjomiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma 572.–574. apsvērumā un ietverti Vispārējās tiesas materiālos, kā arī nav izvērtējusi Laligné k‑ga paziņojumu. Komisijas ieskatā, šiem pierādījumiem bija vismaz apstiprinoša vērtība, jo tie pierādīja, ka pretkonkurences saziņa notikusi 2004. gada laikā, tādējādi pastiprinot Ideal Standard un Roca paziņojumu uzticamību.

Prasītājas pirmajā instancē apgalvo, ka pirmā pamata ceturtā daļa ir nepieņemama, ciktāl Komisija šajā daļā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par faktiem. Turklāt tās uzsver, ka tās uz Laligné k‑ga paziņojumu ir atsaukušās Vispārējā tiesā tikai tāpēc, lai pierādītu saskaņotības trūkumu starp Ideal Standard iecietības pieteikumiem, un ka šim paziņojumam katrā ziņā nebija nozīmes strīda atrisināšanā.

Vispirms šī sprieduma 49. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jānoraida prasītāju pirmajā instancē celtā iebilde par nepieņemamību.

Runājot par apelācijas sūdzības pirmā pamata ceturtās daļas pamatotības novērtējumu, jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 39. punktā atgādināto judikatūru, neierobežojot pienākumu ievērot vispārējos principus un procesuālās tiesību normas par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu un pienākumu nesagrozīt pierādījumus, Vispārējai tiesai nav pienākuma tieši pamatot savus vērtējumus attiecībā uz katra tai iesniegtā pierādījuma vērtību, it īpaši tad, ja tā uzskata, ka šie pierādījumi nav svarīgi vai tiem nav nozīmes strīda atrisināšanā.

Turklāt tas, vai procesa materiāliem ir pierādījuma spēks, ietilpst suverēnā faktu vērtējumā, kas ir jāveic Vispārējai tiesai un uz to neattiecas pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedībā, izņemot Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumā vai tad, ja Vispārējās tiesas veikto konstatējumu būtiska neprecizitāte izriet no lietas materiāliem pievienotajiem dokumentiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110.–121. punktā ir izvērtējusi, vai Komisija bija pierādījusi, ka AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmē Allia un Produits Céramiques de Touraine ir piedalījušās diskusijās par zemas kategorijas preču minimālo cenu saskaņošanu.

Komisija pirmajā instance iesniegtā iebildumu raksta 90. punktā ir uzsvērusi, ka Laligné k‑ga paziņojums esot attiecies uz rīcību kādā citā profesionālā apvienībā, nevis AFICS. Komisija šajā apelācijas tiesvedībā nenorāda, ka tā Vispārējā tiesā būtu apgalvojusi, ka šis pierādījums būtu jāņem vērā kā tāds, kas apstiprina Ideal Standard un Roca paziņojumus par AFICS 2004. gada 25. februāra sanāksmi. Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav šo pierādījumu analizējusi vērtējumā par diskusijām, kuras notikušas šajā iepriekš minētajā sanāksmē.

Turpretī Vispārējā tiesa, kura pārsūdzētā sprieduma 117.–120. punktā ir uzskatījusi, ka neviens pierādījums nav apstiprinājis Ideal Standard un Roca paziņojumus, kā rezultātā tie neesot pietiekami pierādījumi par šo diskusiju pretkonkurences raksturu, nepamatoti nav izvērtējusi, vai tabulas, kas ir minētas apstrīdētā lēmuma 572.–574. apsvērumā un ietvertas lietas materiālos, ļāva apstiprināt šos paziņojumus, kā to Komisija skaidri apgalvo pirmajā instancē iesniegtā iebildumu raksta 97. un 99. punktā.

Līdz ar to pirmā pamata ceturtā daļa ir pamatota, ciktāl tajā ir izvirzīts iebildums Vispārējai tiesai, ka tā nav izvērtējusi šo tabulu pierādījuma spēku.

Pirmā pamata piektajā daļā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa, neizvērtējot vairākus pierādījumus un piemērojot pārāk stingras pierādīšanas prasības attiecībā uz pierādījumiem, ko tā faktiski izvērtējusi, nav veikusi to visaptverošu novērtēšanu, kā tas būtu jādara saskaņā ar pastāvīgo judikatūru.

Kā norāda prasītājas pirmajā instancē, pirmkārt, pirmā pamata piektā daļa ir nepieņemama, ciktāl Komisija šajā daļā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par faktiem. Otrkārt, katra pierādījuma, īpaši to, kuriem nav nozīmes, neizvērtēšana nenozīmē, ka Vispārējā tiesa nav veikusi visaptverošu pārbaudi.

Pirmkārt, šī sprieduma 49. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jānoraida prasītāju pirmajā instancē celtā iebilde par nepieņemamību.

Otrkārt, ņemot vērā šī sprieduma 43.–45., 49.–56., 64. un 65. punktu, no kuriem izriet, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi pierādījumu jomā piemērojamos noteikumus, nav izvērtējusi noteiktu lietas materiālu pierādījuma spēku un nav pārliecinājusies, vai pierādījumi, vērtēti visaptveroši, var viens otru savstarpēji pastiprināt, jāuzskata, ka pirmā pamata piektā daļa ir pamatota.

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir daļēji jāapmierina.

Prasītājas pirmajā instancē apalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pareizi nepiemērojot tiesisko regulējumu par pamatu un argumentu pieņemamību. Kā norāda prasītājas pirmajā instancē, tā it īpaši ir kļūdaini uzskatījusi, ka arguments par 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem nepietiekamību bija nepieņemams.

Tās šajā ziņā apgalvo, ka judikatūrā ļoti reti tiek konstatēta kāda pamata nepieņemamība un ka šāds secinājums būtu jāizdara tikai tad, ja attiecīgā pamata pamatošanai nav izvirzīta nekāda argumentācija. Taču tās šo argumentu esot pietiekami pamatojušas, lai Komisija varētu uz to atbildēt un turklāt uzsākt par šo jautājumu debates tiesas sēdē, neapgalvojot, ka tas bijis pārāk neskaidrs vai neprecīzs.

Turklāt pakārtoti prasītājas pirmajā instancē apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pamatojusi savu lēmumu neizvērtēt šo pašu argumentu, konstatējot, ka tas esot ticis formulēts abstrakti un tam trūkstot vajadzīgās precizitātes, lai tas būtu pieņemams.

Savukārt Komisija apgalvo, ka pirmā pamata pirmā daļa ir balstīta uz daļēju pārsūdzētā sprieduma lasījumu, kā arī uz kļūdainu izpratni par Vispārējās tiesas atzinuma par nepieņemamību tvērumu.

Šajā ziņā šī iestāde apgalvo, ka šis atzinums attiecas tikai uz prasītāju pirmajā instancē prasības pieteikuma 158. punktu, kurā esot ietverti vispārīgi izteikumi par 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem paustajiem apgalvojumiem pret prasītājām pirmajā instancē, savukārt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 288.–290. punktā ir izvērtējusi pēc būtības apgalvojumus pret Pozzi Ginori sakarā ar tās piedalīšanos Michelangelo apvienības sanāksmēs Itālijā. Pat ja nepieņemamība aptvēra to pamata daļu, kas attiecās uz Itāliju, ciktāl Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pēc būtības pamatu par attiecīgajā dalībvalstī izdarīto pārkāpumu, šādai nepieņemamībai katrā ziņā nav nekādu seku. Komisijas ieskatā, no tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums šajā ziņā ir pietiekams.

Jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 286. punktā ir atgādinājusi judikatūru, saskaņā ar kuru abstrakti formulēti pamati neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu un Vispārējās tiesas Reglamenta prasībām par pieņemamību.

Tā šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 287. punktā ir secinājusi, ka prasītāju pirmajā instancē arguments par to, ka Komisija iespējami nav ievērojusi tās pienākumu juridiski pietiekami izklāstīt iebildumus, kas pret šīm prasītājām ir vērsti 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem, bija nepieņemams tāpēc, ka tas bija formulēts abstrakti un tam trūkusi precizitāte.

Taču pārsūdzētā sprieduma 288.–290. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi, cik pamatots ir arguments par to, ka Komisija iespējami nav ievērojusi tās pienākumu juridiski pietiekami izklāstīt iebildumus, kas 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem ir vērsti pret Pozzi Ginori sakarā ar tās piedalīšanos daudzpreču apvienības Michelangelo sanāksmēs.

Jānorāda, ka, lai pamatotu savu argumentu par pamatu pieņemamības tiesiskā regulējuma nepareizu piemērošanu, prasītājas pirmajā instancē būtībā cenšas pierādīt, ka to Vispārējā tiesā izvirzītais arguments par Itālijā izdarītā pārkāpuma nepietiekamo raksturojumu ir pietiekami precīzs. Tomēr, kā norādīts iepriekšējā punktā, Vispārējā tiesa tika izvērtējusi šī argumenta pamatotību.

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā neefektīva.

Pirmā pamata otrajā daļā prasītājas pirmajā instancē uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā vai pakārtoti – sagrozījusi faktus, secinādama 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem pietiekamību.

Tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi kļūdainu juridisku kritēriju, lai novērtētu tādas informācijas pietiekamību, kurai jābūt ietvertai paziņojumā par iebildumiem, lai tiktu nodrošinātas tiesības uz aizstāvību. It īpaši Vispārējā tiesa esot nepamatoti uzskatījusi, ka bijis pietiekami norādīt, ka “pretkonkurences rīcība” tikusi īstenota 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem uzskaitītajās sanāksmēs, neprecizējot ne šādas rīcības raksturu, ne kādas citas detaļas. Ja Vispārējā tiesa būtu ievērojusi Tiesas judikatūru, īpaši 2009. gada 9. jūlija spriedumu Archer Daniels Midland/Komisija (C‑511/06 P, EU:C:2009:433), tā apstrīdēto lēmumu būtu atcēlusi, ciktāl tas attiecas uz pārkāpumu keramikas nozarē Itālijā, jo 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem nebija pietiekami uzsvērtas ziņas par šo pārkāpuma daļu, lai nodrošinātu prasītāju pirmajā instancē tiesības uz aizstāvību. To ieskatā, pārsūdzētajā spriedumā ir piemērots kritērijs par paziņojuma par iebildumiem minimāli pieņemamo saturu, kas neatbilst prasībām par apsūdzības saprotamu paziņošanu atbilstoši 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantam.

Pakārtoti prasītājas pirmajā instancē apgalvo, ka Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 289. punktā par 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem pietiekamo raksturu katrā ziņā ir uzskatāms par lietas satura acīmredzamu sagrozīšanu. Šāds secinājums turklāt esot pretrunā Vispārējās tiesas secinājumam 2013. gada 16. septembra spriedumā Wabco Europe u.c./Komisija (T‑380/10, EU:T:2013:449) attiecībā uz to pašu šī paziņojuma par iebildumiem fragmentu.

Komisija izvirza iebildi par pirmā pamata otrās daļas nepieņemamību tāda iemesla dēļ, ka tas ir jauns pamats, kas nav ticis izvirzīts pirmajā instancē. Šīs iestādes ieskatā, prasītājas pirmajā instancē ir apgalvojušas Vispārējā tiesā, ka 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem neesot minēts neviens fakts par Michelangelo apvienību. Tās apelācijas stadijā apgalvojot, ka Komisijas sniegtā informācija par pretkonkurences rīcības “raksturu” neesot atrodama šajā paziņojumā par iebildumiem, kas esot jauns pamats.

Šī iestāde apgalvo, ka šai daļai katrā ziņā trūkst pamatojuma. Tās ieskatā, lēmumam LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma procedūras noslēgumā nav jābūt precīzai tāda paziņojuma par iebildumiem kopijai, kas ir nosūtīts šajā procedūrā, un pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību ir izpildīts, ja šajā lēmumā ieinteresētās personas netiek apsūdzētas par pārkāpumiem, kas atšķiras no iebildumu izklāstā minētajiem pārkāpumiem, un ietver tikai faktus, kurus ieinteresētajām personām ir bijusi iespēja paskaidrot.

Runājot par prasītāju pirmajā instancē argumentu, ka Vispārējā tiesa nav piemērojusi juridisko kritēriju, kas izstrādāts 2009. gada 9. jūlija spriedumā Archer Daniels Midland/Komisija (C‑511/06 P, EU:C:2009:433), lai novērtētu viņu spēju lietderīgi aizstāvēties, Komisija apgalvo, ka šāds arguments nevar tikt atbalstīts. Kā norāda šī iestāde, minētais spriedums šai lietai nav piemērojams, jo prasītājas pirmajā instancē neapstrīd, ka tās zinājušas par to klātbūtni sanāksmēs, par attiecīgo sanāksmju datumu un par pierādījumiem, bet gan vienīgi apgalvo, ka tās nav zinājušas par “pretkonkurences rīcības raksturu”, kas ir ļoti neskaidrs jēdziens, kurš nepierāda, kādā ziņā 2007. gada 26. marta paziņojums par iebildumiem būtu nepietiekams. Šī iestāde norāda, ka pretkonkurences rīcība tika aprakstīta šī paziņojuma 256. un 393.–400. punktā un ka prasītājas pirmajā instancē, atbildot uz šo paziņojumu, ir apliecinājušas, ka tās ir sapratušas pretkonkurences rīcības “raksturu”, tāpēc 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem iespējamā nepietiekamība nerada nekādas sekas attiecībā uz procedūru.

Ciktāl prasītāju pirmajā instancē arguments par ECPAK 6. panta pārkāpumu balstās uz pieņēmumu, ka 2007. gada 26. marta paziņojums par iebildumiem nebija pietiekams, Komisija apgalvo, ka starp šo paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu nav būtiskas atšķirības, lai minētais pants tiktu pārkāpts.

Jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 288.–291. punktā ir izvērtējusi, vai 2007. gada 26. marta paziņojumā par iebildumiem ietvertie pierādījumi par Pozzi Ginori piedalīšanos Michelangelo apvienības sanāksmēs ir ļāvuši prasītājām pirmajā instancē izmantot savas tiesības uz aizstāvību, ciktāl tās Vispārējā tiesā ir apgalvojušas, ka šajā paziņojumā par iebildumiem neesot sniegtas nekādas ziņas par apgalvoto pretkonkurences rīcību Michelangelo apvienības sanāksmēs.

Konkrētāk, Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 288. punktā ir norādījusi, ka tabula par daudzpreču apvienības Michelangelo sanāksmēm, kas ir ietverta 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem 277. punktā, apliecināja Pozzi Ginori piedalīšanos šīs apvienības sanāksmēs, kurās esot notikusi pretkonkurences rīcība, un ka rakstveida pierādījumi par šādu rīcību esot minēti šai tabulai pievienotajās zemsvītras piezīmēs. Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 289. punktā tā norādīja, ka Komisijas paskaidrojumi par Pozzi Ginori piedalīšanos daudzpreču apvienības Michelangelo sanāksmēs, lai arī tie ir bijuši īsi, esot ļāvuši prasītājām pirmajā instancē precīzi uzzināt par Pozzi Ginori pārmesto rīcību. Visbeidzot tajā pašā pārsūdzētā sprieduma 289. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem 277. punktā esot raksturojusi pārmestās rīcības raksturu, tās biežumu, precīzu tās norisināšanās datumu un pierādījumus, kas bijuši Komisijas rīcībā. Pārsūdzētā sprieduma 290. punktā tā secināja, ka šajā paziņojumā par iebildumiem sniegtie pierādījumi esot bijuši pietiekami, lai prasītājas pirmajā instancē varētu izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

Jākonstatē, ka prasītājas pirmajā instancē vienīgi atkārto argumentus, kuri jau tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā un kuru mērķis patiesībā ir panākt, lai Tiesa no jauna novērtētu 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem raksturu. Taču šāds arguments ir jānoraida kā nepieņemams apelācijas stadijā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Runājot par tāda argumenta pieņemamību, kurā tiek apgalvots ECPAK 6. panta pārkāpums, jānorāda, ka tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka arguments par 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem nepietiekamību ir pieņemams.

Tā kā, pirmkārt, no šī sprieduma 96. punkta izriet, ka minētais arguments ir nepieņemams, un, otrkārt, prasītājas pirmajā instancē nenorāda, kādā ziņā Vispārējā tiesa būtu pārkāpusi ECPAK 6. pantu, bet vienīgi vispārīgā veidā atkārto, ka 2007. gada 26. marta paziņojuma par iebildumiem saturs neesot atbildis šī panta prasībām, prasītājas pirmajā instancē, nepierādot nekādu faktu vai pierādījumu sagrozīšanu, būtībā vēlas panākt, lai Tiesa ar savu vērtējumu par minētā paziņojuma par iebildumiem pietiekamību aizstātu Vispārējās tiesas vērtējumu. Taču šāds arguments nav pieņemams apelācijas stadijā.

Līdz ar to pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pretapelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji neiedarbīgs.