Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[J. RICHARD DE LA TOUR] SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 22. oktobrī (1)
Lieta C‑634/25 P
Rafal Stanecki
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Prasība par ārpuslīgumisko atbildību – Civildienests – Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi – 12. pants – Cieņa pret amatu – 17.a pants – Tiesības uz vārda brīvību – Disciplinārsods par Polijas Republikas pastāvīgajam pārstāvim Eiropas Savienībā adresētas privātas elektroniskās saziņas toni – Disciplinārlietas uzsākšanas un disciplinārsoda piemērošanas likumība – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 11. panta 1. punkts – Tiesību uz vārda brīvību izmantošanas ierobežojums – Pieļaujamība
I. Ievads
1. “Preses brīvība nolietojas tikai tad, ja to neizmanto.” Šo Francijā trešdienās iznākošā satīras nedēļas izdevuma (2) moto varētu pārņemt attiecībā uz vārda brīvību, kurā preses brīvība ir tikai viens no aspektiem. Vārda brīvība ir vērtīga, demokrātijas pamats, un tādējādi tā ir efektīvi aizsargājama. Varām un iestādēm ir kārdinājums ierobežot, apklusināt, pakļaut tos, kuri šo brīvību izmanto. Tāpēc vārda brīvība ir pasludināta par pamattiesībām, kas ir aizsargājamas pret valsts iestāžu iejaukšanos. Vai Eiropas Savienības ierēdnim šī vārda brīvība nav tik plaša? Vai tā tiesības izmantot šo brīvību būtu jāierobežo tad, ja tas izsakās personīgi un privātā sarakstē vēršas pie publiskas iestādes, nediskreditējot un nekritizējot institūciju, kurā ir nodarbināts? Vai ierēdņa statuss tam liedz vērsties pie trešās personas, privātā sarakstē izsakoties nedaudz asāk? Uz kāda pamata šo pamattiesību kontekstā institūcija, kurā tas ir nodarbināts, var – patvaļīgi (?) – nolemt, kas ir “piedienīgs tonis”, kādā ierēdnim jāizsakās, lai gan uz institūciju šī sarakste neattiecas?
2. Šādi būtībā ir tie jautājumi, kuri rodas šajā apelācijas sūdzībā, ko Rafal Stanecki ir iesniedzis par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2025. gada 23. jūlija spriedumu, Stanecki/Komisija (3).
3. Šajā lietā Eiropas Komisijas ierēdnis R. Stanecki, kurš ir Beļģijas un Polijas pilsonis, tika saukts pie disciplināratbildības, un šī institūcija viņam piemēroja disciplinārsodu – paaugstināšanas līmenī apturēšanu uz 12 mēnešiem (turpmāk – strīdīgais lēmums), ar pamatojumu, ka viņa vārdā no viņa personiskās elektroniskā pasta adreses Polijas Republikas pastāvīgajam pārstāvim Eiropas Savienībā (turpmāk – Polijas vēstnieks) nosūtītā rakstveida saziņa, kurā viņš par nepiedienīgu atzītā tonī iebilda pret Polijas vēstnieka nostāju tiesiskuma jautājumos, nelabvēlīgi ietekmēja viņa amatu cieņu.
4. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa apmierināja apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un atcēla to, pamatojoties uz kļūdu vērtējumā attiecībā uz tādu atbildību pastiprinošu un mīkstinošu apstākļu līdzsvarošanu, kuri jāņem vērā, nosakot soda smagumu (šī sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkts). Tomēr Vispārējā tiesa noraidīja viņa prasību par zaudējumu atlīdzību (minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts), apstiprinot, ka pati disciplinārlieta ir bijusi tiesiska. Proti, tā nosprieda, ka Komisija varēja leģitīmi kvalificēt attiecīgo rīcību kā “tādu pienākumu neizpildi, kas noteikti Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk – Civildienesta noteikumi) 12. pantā”, un piemērot apelācijas sūdzības iesniedzējam disciplinārsodu, nepārkāpjot Civildienesta noteikumu 17.a pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) (4) 11. panta 1. punktā viņam garantētās tiesības uz vārda brīvību.
5. Šajos secinājumos ierosināšu Tiesai atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu.
6. Pirmām kārtām, saistībā ar analīzi par apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcības kvalificēšanu par “disciplinārpārkāpumu” Civildienesta noteikumu 12. panta kontekstā uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi, kādā veidā konkrētā privātā sarakste bija radījusi interešu pārklāšanos, kas var nelabvēlīgi ietekmēt ierēdņa amata cieņu šī panta izpratnē. Izskaidrošu, ka Vispārējā tiesa, neņemot vērā Polijas vēstnieka faktisko un tiešo līdzdalību saistībā ar šo pārklāšanos, ir noraidījusi konteksta elementus, kas bija būtiski apelācijas sūdzības iesniedzējam tādējādi pārmesto faktu juridiskai kvalifikācijai.
7. Otrām kārtām, saistībā ar analīzi par Hartas 11. panta 1. punktā garantētās vārda brīvības pārkāpumu uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pareizi pārbaudījusi, kādā veidā konkrētās disciplinārlietas uzsākšana ir radījusi ierobežojumu, kas atbilst Hartas 52. panta 1. pantā noteiktajām prasībām (5). Tā kā Vispārējā tiesa gandrīz visā savā argumentācijā aprobežojās ar to, ka atkārtoja 2022. gada 7. septembra sprieduma DD/FRA (6) saturu un juridisko analīzi attiecībā uz ierēdni, kurš savā amata izpildē bija pieļāvis plaģiātu, manuprāt, Vispārējā tiesa nav veikusi specifisku un efektīvu konkrētās rīcības un iejaukšanās pārbaudi un nav ievērojusi efektīvas tiesiskuma pārbaudes garantijas.
II. Atbilstošās tiesību normas
8. Civildienesta noteikumu II sadaļas “Ierēdņu tiesības un pienākumi” 12. pantā noteikts:
“Ierēdnis atturas no jebkādas rīcības vai uzvedības, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt tā stāvokli [cieņu pret amatu].”
9. Civildienesta noteikumu 17.a panta 1. punktā noteikts:
“Ierēdnim ir tiesības uz izpausmes brīvību, pienācīgi ievērojot uzticības un objektivitātes principus.”
III. Tiesvedības priekšvēsture
10. Šīs apelācijas sūdzības vajadzībām tiesvedības priekšvēsturi var rezumēt šādi (7).
11. 2021. gada 19. decembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs no personiskās elektroniskā pasta adreses nosūtīja Polijas vēstniekam elektroniskā pasta vēstules (turpmāk – strīdīgā e‑pastu sarakste).
12. Pirmais no šīm e‑pastiem, kas nosūtīts plkst. 19.49 un sagatavots poļu valodā, bija ar nosaukumu “Ziemassvētku sveicieni [Polijas] vēstniekam”. Tajā bija rakstīts:
“Godātais vēstnieka kungs!
Ņemot vērā nesenos notikumus Polijā, vēlētos Jūs informēt par manu vēlēšanos, lai Jūs, tāpat kā Jūsu pilnvarotāji Polijā, tiktu saukti pie politiskās atbildības par Jūsu pret Eiropu vērsto un Krieviju atbalstošo darbību.
Šeit Briselē [(Beļģija)] Jūs ar savu vārdu atbalstāt demokrātijas un brīvo plašsaziņas līdzekļu iznīcināšanu. Vēlos Jums apliecināt, ka Jūsu darbība šeit Briselē noteikti netiks aizmirsta.
Jautājumu par to, vai jūs apzināti vai neapzināti kaitējat Polijas interesēm, izšķirs neatkarīga tiesa brīvā Polijā.
Lūdzu, pieņemiet, kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu.
Rafal Stanecki
Brisele”
13. Tajā pašā dienā plkst. 19.57 Polijas vēstnieks apelācijas sūdzības iesniedzējam atbildēja, sava e‑pasta kopiju nosūtot Komisijas ģenerālsekretāram un Komisijas priekšsēdētājas biroja vadītājam. Šis e‑pasts bija izteikts šādi:
“[..]
Vēlu Jums efektīvi darboties klimata pārmaiņu jomā [un rēķinos ar] Komisijas rīcību [..]
Ceru, ka Jūs man nesūtat draudus un nevēlaties mani iebiedēt.
[..]”
14. Atbildot uz šo e‑pastu, apelācijas sūdzības iesniedzējs tajā pašā dienā plkst. 20.47 uzrakstīja Polijas vēstniekam otro e‑pastu ar šādu tekstu:
“[..]
Pateicos par Jūsu ātro atbildi un Jūsu rūpēm par Komisiju [..] Es vairāk uztrauktos par Polijas nākotni un tās piederību [Savienībai].
Komisija pati tiks galā.
Ir vērtīgi rūpīgi lasīt dokumentu un apsvērt savas rīcības sekas.
[..]”
15. Uzskatīdama strīdīgo e‑pasta saraksti par nepiedienīgu, Komisijas ģenerālsekretāre jau nākamajā dienā lūdza nodot lietu Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu birojam (IDOC). Notika administratīvā izmeklēšana un tika sākta disciplinārlieta ar pamatojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs esot pārkāpis Civildienesta noteikumu 11., 12. un 17.a pantu, šajās vēstulēs lietojot nepiedienīgu toni.
16. Šīs procedūras rezultātā tika pieņemts, pirmkārt, strīdīgais lēmums, kura tiesiskums tiek pārbaudīts šajā lietā, un, otrkārt, lēmums pagaidām neiekļaut apelācijas sūdzības iesniedzēja vārdu to ierēdņu sarakstā, kuri paaugstināti amatā 2022. gada paaugstināšanas amatā ietvaros, kā tiesiskums tiek pārbaudīts lietā Stanecki/Komisija (C‑233/25 P), kuras izskatīšana pašlaik ir apturēta.
17. 2023. gada 29. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu, kas 2024. gada 25. janvārī tika noraidīta.
IV. Tiesvedība Savienības tiesās
A. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
18. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 21. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz LESD 270. pantu, cēla prasību, pirmkārt, atcelt apstrīdēto lēmumu un, otrkārt, atlīdzināt kaitējuma, kas viņam esot nodarīts ar šī lēmuma pieņemšanu.
1. Par atcelšanas prasījumiem
19. Savu atcelšanas prasījumu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras pieļautas vairākos sagatavojošos aktos, otrais – uz Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpumu, trešais – uz tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu un ceturtais – uz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. un 22. panta pārkāpumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī lūdza atlīdzināt viņam ar apstrīdēto lēmumu it kā nodarīto fizisko un morālo kaitējumu, ko viņš novērtēja 50 000 EUR apmērā.
20. Saistībā ar atcelšanas prasījumiem Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 23.–49. punktā pārbaudīja pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras pieļautas vairākos sagatavojošos aktos, un pēc tam to noraidīja kā nepamatotu.
21. Pirmkārt, tā nosprieda, ka, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvotajam, gan IDOC, gan iecēlējinstitūcija ir ņēmusi vērā politisko kontekstu, saistībā ar ko strīdīgā e‑pasta sarakste ir nosūtīta. Šī sprieduma 38. un 39. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka iecēlējinstitūcijas ieskatā tieši politiski sensitīvā konteksta dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējam bija jāizvairās vērsties nepiedienīgā veidā pie Polijas vēstnieka par pretrunīgo jautājumu.
22. Otrkārt, tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu par to, cik viegli ir noskaidrojams viņa amats Komisijā, veicot meklēšanu internetā.
23. Treškārt, Vispārējā tiesa, pamatojoties uz 2021. gada 24. novembra spriedumu, CX/Komisija (8), nosprieda, ka IDOC un Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektorei nevar pārmest, ka tika ņemts vērā tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija norobežojies no sava Komisijas ierēdņa statusa, jo šis apstāklis bija viens no viņa rīcību veidojošiem elementiem, kas trešām personām varēja radīt iespaidu par Savienības interešu, kurās viņam vajadzētu darboties, pārklāšanos.
24. Pēc tam Vispārējā tiesa pārbaudīja otro pamatu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpumu, un trešo pamatu par apgalvoto tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu, attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 51.–73. un 75.–92. punktā, un pēc tam tos noraidīja kā nepamatotus. Tā kā tās vērtējums šajā apelācijas sūdzībā tiek apšaubīts, tas ir īpaši apkopots šo secinājumu 47.–52. un 74.–76. punktā.
25. Visbeidzot, saistībā ar ceturto atcelšanas pamatu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. un 22. panta pārkāpumu, Vispārējā tiesa šī sprieduma 94.–151. punktā pārbaudīja veidu, kādā iecēlējinstitūcija ir noteikusi disciplinārsodu vērā ņemamo atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu kontekstā. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka iecēlējinstitūcija šī soda pastiprināšanai nevarēja ņemt vērā apstākli, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīdēja viņam pārmesto faktu juridisko kvalifikāciju, un līdz ar to nosprieda, ka “[apstrīdētais] lēmums jāatceļ, jo [..] trīspusējā iecēlējinstitūcija ir kļūdaini balstījusies uz [apelācijas sūdzības iesniedzēja] attieksmi disciplinārlietas izskatīšanas laikā kā uz atbildību pastiprinošu apstākli”.
2. Par prasījumiem atlīdzināt zaudējumus
26. Pārsūdzētā sprieduma 155. punktā Vispārējā tiesa vispirms atgādināja trīs nosacījumus, kuriem jāizpildās, lai iestātos iestādes atbildība saistībā ar ierēdņa celtu prasību atlīdzināt zaudējumus, proti, šai iestādei pārmestās rīcības prettiesiskums, apgalvoto zaudējumu pastāvēšana un cēloņsakarības starp rīcību un norādīto kaitējumu pastāvēšana.
27. Šī sprieduma 157. punktā Vispārējā tiesa pēc tam noraidīja kā nepamatotu prasību atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējam it kā nodarīto fizisko kaitējumu. Tā nosprieda, ka Komisija varēja likumīgi sākt disciplinārlietu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju un piemērot viņam disciplinārsodu par strīdīgo e‑pasta saraksti. Vispārējā tiesa tādējādi nosprieda, ka, pat ja apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda, tā neliek apšaubīt disciplinārlietas tiesiskumu kopumā, un līdz ar to pirmais nosacījums par rīcības prettiesiskumu nav izpildīts.
28. Visbeidzot Vispārējā tiesa minētā sprieduma 162. punktā noraidīja kā nepamatotu prasību atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējam it kā nodarīto morālo kaitējumu. Pirmkārt, tā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav paskaidrojis, kādā veidā disciplinārlietas ilgums 19 mēnešu garumā būtu bijis nesaprātīgs. Otrkārt, tā uzskatīja, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana atbilstoši un pietiekami atlīdzina morālo kaitējumu, kas izriet no viņa reputācijas un profesionālās integritātes aizskāruma. Treškārt, tā atgādināja, ka Komisija nav pārkāpusi tiesības uz vārda brīvību.
29. Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos apstākļus, pārsūdzētā sprieduma 163. punktā atcēla apstrīdēto lēmumu un pārējā daļā prasību noraidīja.
B. Tiesā iesniegtā apelācijas sūdzība un Komisijas vienlaikus pieņemtais lēmums par grozījumiem
1. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
30. 2025. gada 26. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Savos prasījumos viņš lūdz Tiesu atcelt šī sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu un atzīt par pamatotu viņa Vispārējā tiesā celto prasību, tostarp attiecībā uz viņa prasījumiem par kaitējuma atlīdzību, atcelt apstrīdēto lēmumu vai nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
31. Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu, un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32. Tiesas sēdē, kas notika 2026. gada 9. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējs un Komisija izklāstīja savus mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.
2. Lēmums par grozījumiem
33. Vienlaikus ar šīs apelācijas sūdzības iesniegšanu Komisija, pamatojoties uz LESD 266. pantu, izpildīja pārsūdzēto spriedumu, 2025. gada 24. oktobrī pieņemot lēmumu par grozījumiem (turpmāk – lēmums par grozījumiem), ar kuru bija paredzēts novērst apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu. Ar šo lēmumu par grozījumiem disciplinārsods – paaugstināšanas līmenī apturēšana – apelācijas sūdzības iesniedzējam ir samazināts uz deviņiem mēnešiem, sākot no 2025. gada 1. novembra. 2026. gada 21. janvārī apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par šo lēmumu, kas tika noraidīta 2026. gada 8. maijā.
34. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2026. gada 17. jūlijā un reģistrēts ar Nr. T‑446/26, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla jaunu prasību, pamatojoties uz LESD 270. pantu, pirmkārt, par lēmuma par grozījumiem atcelšanu un, otrkārt, par viņam it kā ar šī lēmuma pieņemšanu nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.
35. Šī otrā prasība atšķiras no pirmās, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs trešajā atcelšanas pamatā tieši atsaucas uz Hartas 7. pantā garantēto tiesību uz savas privātās dzīves un saziņas neaizskaramības pārkāpumu.
V. Apelācijas sūdzības juridiskā analīze
A. Par apelācijas sūdzības pieņemamību
36. Komisija apgalvo, ka šī apelācijas sūdzība esot nepieņemama, jo ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu ir atcelts apstrīdētais lēmums kopumā, pilnībā apmierinot apelācijas sūdzības iesniedzēja atcelšanas prasījumus. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai vēlas panākt šī sprieduma pamatojuma aizstāšanu attiecībā uz otro un trešo atcelšanas pamatu, kas izriet attiecīgi no Civildienesta noteikumu 12. panta un tiesību uz vārda brīvību pārkāpuma. Turklāt Komisija apgalvo, ka, tā kā prasījumi par kaitējuma atlīdzību esot balstīti uz apelācijas sūdzības iesniedzējam ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanas it kā nodarīto kaitējumu, tad minētā sprieduma pamatotība šajā ziņā vairs neesot jāpārbauda. Tā uzskata, ka šie prasījumi būtu pārbaudāmi saistībā ar prasību atcelt lēmumu par grozījumiem, kas pašlaik tiek izskatīta Vispārējā tiesā (T‑446/26).
37. Turpretī man šķiet, ka apelācijas sūdzība ir pieņemama.
38. Atgādināšanu, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otro daļu apelācijas sūdzību var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji (9). Šajā ziņā Reglamenta 169. panta 1. punktā precizēts, ka apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu, kāds ietverts tā rezolutīvajā daļā. Šajā minētajā tiesību normā izpaužas apelācijas jomas pamatprincips, saskaņā ar kuru tai ir jābūt vērstai pret pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvo daļu un tajā nevar prasīt vienīgi grozīt atsevišķu šī nolēmuma pamatojumu (10). Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja interese celt prasību paredz, ka apelācijas iznākums, iespējams, būs labvēlīgs lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis (11).
39. Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa formulēta šādi:
“1) Atcelt [apstrīdēto] lēmumu, ar kuru [apelācijas sūdzības iesniedzējam] tika piemērots disciplinārsods – paaugstināšanas līmenī apturēšana uz 12 mēnešiem.
2) Prasību pārējā daļā noraidīt.
3) R. Stanecki un Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz paši.”
40. Šī rezolutīvā daļa jāskata, ievērojot nošķīrumu, kādam jābūt starp attiecīgās rīcības kvalificēšanu par “disciplinārpārkāpumu”, par kuru sākta disciplinārlieta, no vienas puses, un šīs disciplinārlietas izskatīšanas rezultātā apstrīdētajā lēmumā noteiktā soda apmēru, no otras puses.
41. Pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktā apstrīdētais lēmums ir atcelts. Lēmums ir atcelts pilnībā soda individualizācijas principa neievērošanas dēļ (12). Tādējādi, pat ja Tiesa konstatētu, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini noraidījusi otro un trešo atcelšanas pamatu, kas izriet attiecīgi no Civildienesta noteikumu 12. panta un tiesību uz vārda brīvību pārkāpuma, šis konstatējums faktiski neietekmētu apstrīdētā lēmuma tiesiskuma vērtējumu, jo tas no tiesību sistēmas ir izzudis, un tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējam nebūtu nekādā ziņā labvēlīgs. Līdz ar to šīs apelācijas sūdzības prasījumi nevar būt vērsti uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punkta atcelšanu (13).
42. Tomēr no šī sprieduma 151. punkta acīmredzami izriet, ka šis lēmums tika atcelts, “ciktāl” trīspusējā iecēlējinstitūcija ir pieļāvusi kļūdu soda apmēra noteikšanā, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība disciplinārlietas izskatīšanas laikā tajā ir kļūdaini ņemta vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis. Turklāt no minētā sprieduma 73., 92., 156. un 161. punkta skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa Komisijas uzsāktās disciplinārlietas tiesiskumu ir apstiprinājusi, nospriežot, ka strīdīgā e‑pasta sarakste tiešām veido disciplinārpārkāpumu, kas ir nelabvēlīgi ietekmējis cieņu pret amatu Civildienesta noteikumu 12. panta izpratnē (otrais atcelšanas pamats, pārsūdzētā sprieduma 55.–73. un 156. punkts), par kuru Komisija varēja uzlikt sodu, nepārkāpjot apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz vārda brīvību (trešais atcelšanas pamats, šī sprieduma 78.–92., 156. un 161. punkts) (14). Šajā ziņā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apstrīdētais lēmums neapliecina Komisijas prettiesiskas rīcības pastāvēšanu, un tādējādi Komisijas atbildība nevar iestāties. Uz šāda pamata Vispārējā tiesa minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā tātad noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja celto prasību atlīdzināt kaitējumu. Šajā ziņā uzsvēršu, ka, pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Komisija, šīs prasības pamatā nav tikai kaitējums, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam it kā nodarīts ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, bet arī ar disciplinārlietas sākšanu nodarītais kaitējums (15).
43. Tieši tāpēc, ka Vispārējā tiesa bija atzinusi disciplinārlietas tiesiskumu, Komisija varēja pieņemt lēmumu par grozījumiem, neuzsākot jaunu disciplinārlietu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju. Ņemot vērā šos apstākļus, nevar saprātīgi apgalvot, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzējs esot uzvarējis. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējam joprojām ir noteikta interese apstrīdēt Komisijas rīcības tiesiskuma juridisko analīzi, uz kuras pamata Vispārējā tiesa noraidīja viņa prasību par zaudējumu atlīdzību un Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem. Liedzot viņam šo iespēju, tiktu pārkāpta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kas viņam pienākas saskaņā ar Hartas 47. pantu. Tādējādi gadījumā, ja šo apelācijas sūdzību atzītu par nepieņemamu, pārsūdzētais spriedums, kura izpildei pieņemts lēmums par grozījumiem, stātos spēkā un tādējādi Vispārējā tiesa no jauna nelemtu par apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem.
44. Šādos apstākļos, lai izskatāmajā lietā nodrošinātu apelācijas sūdzības iesniedzējam uz lietas izskatīšanu divās instancēs, šī apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pieņemamu, ciktāl tā vērsta pret pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu.
B. Par apelācijas sūdzības pamatotību
45. Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējs izvirza trīs pamatus, kuros pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12. panta tvēruma un it īpaši nosacījuma par interešu pārklāšanās konstatēšanu nepareizu interpretāciju, otrkārt, nosacījumu, pie kādiem pieļaujama iejaukšanās ierēdņa tiesību uz vārda brīvību izmantošanā, kļūdainu interpretāciju, un līdz ar to, treškārt, nosacījuma par Komisijas rīcības tiesiskumu kļūdainu interpretāciju saistībā ar viņa prasību par kaitējuma atlīdzību.
1. Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Vispārējās tiesas kļūdaini veiktu novērtējumu par interešu pārklāšanās pastāvēšanas nosacījumu Civildienesta noteikumu 12. panta izpratnē
46. Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu par to, ka strīdīgā e‑pasta sarakste attaisnoja disciplinārlietas sākšanu pret viņu, ar pamatojumu, ka šī rīcība ir nelabvēlīgi ietekmējusi cieņu pret amatu Civildienesta noteikumu 12. panta izpratnē un it īpaši ir radījusi viņa privāto interešu pārklāšanos ar Komisijas pārstāvētajām interesēm.
a) Pārsūdzētais spriedums
47. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55.–73. punktā pārbaudīja argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējs bija izklāstījis sava otrā atcelšanas pamata, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 12. panta pārkāpumu, atbalstam, un pēc tam šo pamatu noraidīja kā nepamatotu.
48. Minētā sprieduma 56.–60. punktā tā atgādināja judikatūrā noteiktos principus saistībā ar Civildienesta noteikumu 12. panta tvērumu un it īpaši to, ka ierēdnim ir pienākums ievērot “cieņu pret savu amatu”, un no tā secināja, ka “gadījumā, ja ierēdnis, rīkodamies privātā kārtā, ir identificējams kā iestādes darbinieks un, ņemot vērā kontekstu, viņa rīcība var tikt uzskatīta par nepiedienīgu un radīt pārklāšanos starp privātajām interesēm, ko viņš vēlas ar šo rīcību sasniegt, un Savienības interesēm, kurās viņam vajadzētu darboties, tad par šo rīcību var ierosināt disciplinārlietu, ja tā var pasliktināt starp Savienību un ierēdni pastāvošās uzticības attiecības, iespējami radot no Civildienesta noteikumu 12. panta izrietošo pienākumu pārkāpumu” (minētā sprieduma 61. punkts).
49. Ievērojot šo definīciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība, veicot strīdīgo e‑pasta saraksti, ir bijis Civildienesta noteikumu 12. pantā paredzēto pienākumu pārkāpums šīs sarakstes nepiedienīgā rakstura dēļ, kas it īpaši izriet no tās toņa (šī sprieduma 63.–67. punkts), viņa izraisītās interešu pārklāšanās (minētā sprieduma 68.–71. punkts) un uzticības attiecību starp Savienību un ierēdni aizskāruma (šī paša sprieduma 72. punkts).
50. Konkrētāk, Vispārējā tiesa, pirmkārt, apstiprināja Komisijas viedokli, ka strīdīgās e‑pasta sarakstes saturs un tonis ir nepiedienīgs (pārsūdzētā sprieduma 67. punkts). Tā norādīja, ka šīs sarakstes saturs ir “nepārprotami naidīgs un necienīgs” (šī sprieduma 63. punkts) un ka tas liecina par attieksmi, kas ir “atklāti naidīga un ievērojami pārsniedz izsvērtas kritikas robežas” (minētā sprieduma 65. punkts). Tāpat tā nosprieda, ka tonis “neatbilst cieņpilnai attieksmei, kāda izrādāma personai, kura pilda amatu”, jo tādējādi “ir kategoriski paustas nepamatotas apsūdzības, apšaubot [Polijas] vēstnieka darbu viņa amata pildīšanā” (šī paša sprieduma 66. punkts).
51. Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 71. punktā nosprieda, ka strīdīgā e‑pasta sarakste Polijas vēstniekam varēja radīt iespaidu attiecībā uz Savienības interešu, kurās apelācijas sūdzības iesniedzējam vajadzētu darboties, pārklāšanos. Šādā kontekstā Vispārējā tiesa, konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā sarakstē nav minējis savu Komisijas ierēdņa statusu, tomēr norādīja, ka viņš nav veicis piesardzības pasākumus, lai ierobežotu šīs e‑pasta sarakstes saturu, un konkrēti, ka, tā kā viņš bija norādījis Briseles pilsētu, viņš nevar Polijas vēstniekam pārmest, ka tas pats veicis izpēti, lai noskaidrotu viņa identitāti, un saistīja viņu ar amatu Komisijā (šī sprieduma 69. punkts). Turklāt Vispārējā tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēja augsto pakāpi (AD 8) un profesionālo pieredzi Komisijā, īpaši sensitīvo politisko kontekstu, kā arī šīs iestādes lomu šajā kontekstā, viņš nevarēja nezināt, ka jārīkojas piesardzīgi, jo viņa komentārus var interpretēt kā tādus, ko paudis Komisijas ierēdnis, un kā tādus, kas pārsniedz tikai personisku viedokli, ko viņš paudis kā pilsonis (minētā sprieduma 70. punkts).
52. Visbeidzot, treškārt, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 72. punktā nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība varēja ietekmēt Savienības ārējo tēlu, proti, tēlu, kuru veido īpaši korekta un cieņpilna uzvedība, kādu Savienība var pamatoti sagaidīt no sava personāla tostarp attieksmē pret dalībvalsts pastāvīgo pārstāvi, piemēram, Polijas vēstnieku, un tādējādi viņa rīcība ir kaitējusi savstarpējās uzticības attiecībām starp Savienību un ierēdni.
b) Lietas dalībnieku argumenti
53. Pirmajam pamatam ir divas daļas.
54. Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini izvērtējusi Civildienesta noteikumu 12. panta tvērumu attiecībā uz ierēdņa darbībām tā privātajā dzīvē. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot veikusi plašu šīs tiesību normas interpretāciju, to piemērojot situācijai, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējam tiek pārmesta viņa privāto un Komisijas pārstāvēto interešu pārklāšanās radīšana, lai gan ir pierādīts, ka strīdīgo e‑pasta saraksti viņš ir sūtījis privāti ārpus Komisijas darba un nav rīkojies ne Komisijas vārdā, ne tās uzdevumā. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot nesaprātīgi interpretējusi šo 12. pantu, prasot, lai ierēdnis savā privātpersonas statusā sistemātiski rakstītu brīdinājumu, ka viņš nepauž Savienības oficiālo nostāju. Tā esot nesamērīga prasība, kura turklāt ir pretrunā diskrētuma ievērošanas pienākumam, kas arī izriet no šī panta.
55. Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 68.–71. punktā ietvertās analīzes attiecībā uz vērtējumu par interešu pārklāšanās riska pastāvēšanas kritēriju pamatojums esot pretrunīgs.
56. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 71. punktā ietvertais secinājums par to, ka “[apelācijas sūdzības iesniedzēja] rīcība [Polijas] vēstniekam varēja šķist tāda, kas var liecināt par Savienības interešu, kurās šai personai vajadzētu darboties, pārklāšanos”, esot acīmredzami pretrunā ar šī sprieduma 68. punktā konstatēto, ka “no strīdīgajām e‑pasta sarakstēm neizriet, ka viņš būtu skaidri apstiprinājis, ka raksta Komisijas vārdā vai uzdevumā”. Viņš uzskata, ka šāds secinājums netieši, bet noteikti apstiprina minētā sprieduma 53. punktā izklāstīto viņa argumentu par to, ka šādu viņa personīgo un Komisijas interešu pārklāšanos ir radījis Polijas vēstnieks, kurš publiskoja strīdīgās e‑pasta sarakstes un pēc tam sniedza informāciju par šo jautājumu Polijas plašsaziņas līdzekļos.
57. Komisija šos argumentus apstrīd. Atbildot uz jautājumiem, ko Tiesa uzdeva mutvārdu atbildes sniegšanai, tā atgādināja Civildienesta noteikumu 12. panta tvērumu, kā to definējusi Vispārējā tiesa 2022. gada 1. jūnija spriedumā, Cristescu/Komisija (16). Tā apgalvoja, ka Savienības ierēdņiem, lai gan tie principā var paust savu viedokli privātā kārtā, ir pienākums ievērot zināmu diskrētumu, lai nelabvēlīgi neietekmētu cieņu pret amatu, jo tie jebkādos apstākļos saglabā savu statusu. Jo īpaši dalībvalsts diplomātiskajam pārstāvim nosūtītā privātā sarakstē Savienības ierēdņiem būtu pienākums izrādīt “diplomātisku cieņu” un pieklājību, lai nodrošinātu mierīgu Komisijas un dalībvalstu attiecību uzturēšanu un garantētu ciešu dalībvalstu savstarpējo sadarbību. Šādos apstākļos, ja ierēdnis rīkotos pilnīgi nepiedienīgi un acīmredzami naidīgi pret pastāvīgo pārstāvi, šis ierēdnis varētu radīt pārklāšanos, kas skar Komisijas intereses.
c) Vērtējums
58. Civildienesta noteikumu 12. panta mērķis ir nodrošināt, lai ierēdņi savā rīcībā demonstrētu cienījamu tēlu, kas atbilst īpaši pareizai un cieņpilnai rīcība, kādu var sagaidīt no starptautiska civildienesta darbiniekiem (17). Šī tiesību norma tāpat kā Civildienesta noteikumu 11. un 21. pants ir viena no visiem ierēdņiem saistošā lojalitātes pienākuma konkrētām izpausmēm (18). Proti, pēdējais minētais pienākums prasa no attiecīgā ierēdņa ne tikai to, ka tam jāatturas no rīcības, kas kaitē cieņai pret amatu un pienācīgai cieņai pret iestādi un tās institūcijām, bet arī jāpierāda, it īpaši tad, ja ierēdnim ir augsta pakāpe, ka viņa rīcībā nav nekā aizdomīga, lai nodrošinātu, ka starp viņu un iestādi vienmēr valda uzticībā balstītas attiecības (19). No Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka šis lojalitātes pienākums ir jāievēro ne tikai ierēdnim uzdoto konkrēto izdevumu izpildē, bet tas attiecas arī uz visām pastāvošajām ierēdņa un iestādes savstarpējo attiecību jomām (20).
59. Pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa ir definējusi rīcības raksturu, kas, lai gan saistīta ar ierēdņa privāto dzīvi, var nelabvēlīgi ietekmēt cieņu pret amatu Civildienesta noteikumu 12. panta izpratnē. Atbilstoši šai definīcijai, kolīdz ierēdni var identificēt kā iestādes darbinieku, no šī panta izrietošo pienākumu neizpilde ir iespējama, ja šī rīcība, ņemot vērā kontekstu, ir nepiedienīga, rada interešu pārklāšanos un var pasliktināt starp Savienību un ierēdni pastāvošās uzticība attiecības. Minētās definīcijas pamatā ir trīs nosacījumi, kuru esību apelācijas sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis. Tiek apstrīdēta tikai otrā nosacījuma par interešu pārklāšanās konstatēšanu īstenošanās.
60. Pirmām kārtām, piezīmēšu, ka pārsūdzētā sprieduma 61. punktā ietvertajai definīcijai ir ļoti plaša piemērošanas joma. Pirmkārt, materiāltiesiskajā aspektā Tiesa ir atgādinājusi, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas (21) judikatūrai jēdziens “privātā dzīve” Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (22) 8. panta 1. punkta izpratnē ir plašs jēdziens, ko nevar definēt izsmeļoši (23). Otrkārt, individuālajā skatījumā, visi ierēdņi patreiz ir “identificējami kā iestādes darbinieki”, ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas un it īpaši piekļuvi Savienības darbinieku un ierēdņu publiskajiem reģistriem tiešsaistē (24). Tā kā šī definīcija tātad attiecas uz jebkādu ierēdņa rīcību tā privātajā dzīvē, katrs no šiem nosacījumiem ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, turklāt ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus.
61. Otrām kārtām, uzsvēršu, ka spriedumi, 1988. gada 9. aprīlis, M./Padome (25), 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija (26), un 2021. gada 24. novembris, CX/Komisija (27), uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusies minētās definīcijas sagatavošanā, attiecās uz situācijām, kad ierēdņa rīcība acīmredzami liecināja par neviennozīmīgām šī ierēdņa interesēm un par cieņas pret amatu aizskārumu.
62. Tādējādi neviens nedomātu apstrīdēt, ka patiešām pastāv interešu pārklāšanās situācijā, kas bija pamatā 2021. gada 24. novembra spriedumam CX/Komisija (28), jo ierēdnis, kuram tolaik Komisija bija uzticējusi pamatnolīgumu, bez atļaujas un slepeni apsprieda līgumu par šī nolīguma izpildi, kā rezultātā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu. Atšķirībā no šeit izskatāmās lietas, tā ierēdņa rīcība bija saistīta ar viņa amata pildīšanu.
63. Tāpat arī lietā, kurā pasludināts 1999. gada 19. maija spriedums, Connolly/Komisija (29), bija acīmredzams, ka ierēdnis, kas bez atļaujas bija publicējis darbu, kurā pauda agresīvus, nievājošus vai pat apvainojošus apgalvojumus par Komisijas locekļiem un apšaubīja Eiropas Kopienas ekonomikas un monetārās politikas pamatvirzienus, ko šajā iestādē īstenot bija viņa uzdevums, acīmredzami pārkāpa savus lojalitātes un godprātības pienākumus. Arī tajā gadījumā un pretēji izskatāmajai lietai tā ierēdņa rīcība bija saistīta ar viņa amata pildīšanu.
64. Visbeidzot, pastāvēja acīmredzams iestādes un konkrētā ierēdņa savstarpējās uzticības zudums lietā, kurā pasludināts 1988. gada 19. aprīļa spriedums, M./Padome (30), jo tas ierēdnis bija sniedzis nepatiesas ziņas, lai saņemtu pabalstus, ģimenes pabalstus un ikgadējos ceļa izdevumus, ko maksāja Komisija, un nebija ievērojis lojalitātes un cieņas pienākumus, neizpildot vairākos tiesu nolēmumos viņam izdotos rīkojumus.
65. Taču izskatāmā lieta vairākos aspektos atšķiras no šo secinājumu 61.–64. punktā minētajiem spriedumiem. Vispirms, ņemot vērā Vispārējās tiesas konstatēto pārsūdzētā sprieduma 61., 62. un 68. punktā, konkrētā rīcība nav saistīta ar apelācijas sūdzības iesniedzēja amata izpildi, jo viņš savas bažas par vispārējās politikas jautājumiem saistībā ar savu izcelsmes valsti pauda ziņojumā, ko parakstīja savā vārdā, nosūtīja no sava personiskā elektroniskā pasta ārpus darba laika. Jautājums par to, vai, kā tiesas sēdē apgalvoja Komisija, šī rīcība ir saistīta ar ierēdņa un iestādes savstarpējo attiecību jomu, jo šis ziņojums nosūtīts dalībvalsts pastāvīgajam pārstāvim Savienībā, ir niansētāks un būtu vērtējams padziļināti. Turpinot, nav strīda par to, ka strīdīgās e‑pasta sarakstes saturā nav skarta ne Komisija, ne tās locekļi, ne atsevišķi konkrēti nosaukti ierēdņi. Visbeidzot, Polijas vēstniekam veltītie izteikumi nebija krimināli sodāmi. Lai gan tonis tika atzīts par “nepiedienīgu”, neviena iestāde tos neuzskatīja par aizskarošiem, apmelojošiem vai tādiem, kas kaitē tās reputācijai.
66. Šādos apstākļos uzskatu, ka Vispārējai tiesai bija ļoti stingri jāvērtē, ņemot vērā visus konkrētos un objektīvos lietas apstākļus, kādā veidā šāda rīcība ierēdņa privātajā dzīvē pati par sevi varēja radīt pārklāšanos ar Savienības interesēm.
67. Tomēr tās veiktā analīze pārsūdzētā sprieduma 61.–73. punktā, manuprāt, neatbilst šīm prasībām.
68. Pirmkārt, Vispārējā tiesa nav izdarījusi juridiskus secinājumus, kas izriet no faktiem un konstatējumiem, kurus tā norādīja pārsūdzētā sprieduma 5., 69. un 70. punktā un kuri liecināja par Polijas vēstnieka tiešu un izšķirošu līdzdalību saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja personīgo un Komisijas interešu pārklāšanos. It īpaši tā vispār nav ņēmusi vērā apstākli, ka tieši paša Polijas vēstnieka veiktajā izpētē par apelācijas sūdzības iesniedzēja identitāti tas uzzināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir Komisijas ierēdnis, un tādējādi šī saziņa ieguva profesionālu raksturu. Par to liecina Polijas vēstnieka atbilde uz apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmo elektroniskā pasta vēstuli, kā arī šīs sarakstes privātā satura izpaušana Komisijas locekļiem.
69. Otrkārt, nepiekrītu Vispārējās tiesas secinājumam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir rīkojies tā, ka varēja rasties interešu pārklāšanās, pamatojot tikai ar to, ka viņš savās vēstulēs pieminēja Briseles pilsētu, un nebija veicis nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai ierobežotu savas sarakstes saturu (31). Proti, no šādas analīzes izrietētu, ka ierēdnim privātajā dzīvē būtu uzlikti tādi paši pienākumi, kādi tam, kurš raksta no sava darba elektroniskā pasta vai publiski pauž savu viedokli, proti:
– iepriekšēja brīdinājuma pienākums, saskaņā ar kuru ierēdnim katrā elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta no viņa personīgā konta, būtu jāinformē kontaktpersona, ka viņš nepauž viedokli Savienības vārdā, un
– piesardzības pienākums, kas prasītu, lai šāds ierēdnis savās personiskajās elektroniskā pasta vēstulēs pastāvīgi uzraudzītu saturu, uzmanoties no visām iespējamām interpretācijām un apstākļiem.
70. Šie pienākumi pārsniedz profesionālās darbības un attiecību ar iestādi jomu. Vispārējā tiesa šeit ievieš ierēdņa izteiksmes pārbaudi, kas ir nepamatota un nesaprātīga attiecībā uz privātu saraksti no personīgā elektroniskā pasta. Personvārds, kas izvietots privātas vēstules apakšējā daļā, lai gan var norādīt uz sociālo vai etnisko piederību, pats par sevi neliecina par piederību kādai iestādei. Gluži pretēji, tas ļauj nošķirt autoru no iestādes, kurā tas nodarbināts, un nodrošina viņa atbalstu privātajā sarakstē paustiem izteikumiem un tās saturam, kā arī atbildības iestāšanos par to. Pārmetumi ierēdnim, kurš rīkojas kā pilsonis savā privātajā sfērā, ka tas nav norādījis savu piederību iestādei, kurā tas ir nodarbināts, arī ir pretrunā atturības jeb diskrētuma pienākumam, kas izriet no Civildienesta noteikumu 12. panta.
71. Līdz ar to uzskatu, ka Vispārējās tiesas secinājumā par to, ka Komisija varēja likumīgi sākt disciplinārlietu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju ar pamatojumu, ka viņa rīcība bija radījusi interešu pārklāšanos Civildienesta noteikumu 12. panta izpratnē, ir pieļautas tiesību kļūdas.
72. Līdz ar to šis pirmais pamats ir pamatots.
2. Par otro pamatu, kas attiecas uz tiesību uz vārda brīvību kļūdainu vērtējumu
73. Otrā pamata, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 78.–92. punktu, pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Hartas 11. pantā, Civildienesta noteikumu 17.a pantā, kā arī ECPAK 10. pantā garantēto tiesību uz vārda brīvību tvērumu.
a) Pārsūdzētais spriedums
74. Saistībā ar atcelšanas pamatu, kas attiecas uz apgalvoto apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu, Vispārējā tiesa savu analīzi ir balstījusi uz tās spriedumā DD/FRA izstrādātiem principiem un metodoloģiju. Atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 82. punktā, ka Savienības ierēdņiem un darbiniekiem ir tiesības uz vārda brīvību, Vispārējā tiesa šī sprieduma 83. punktā uzvēra, ka konkrētajā lietā Komisijai nevar pārmest, ka tā būtu vēlējusies pilnībā liegt apelācijas sūdzības iesniedzējam izmantot šīs tiesības. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 84.–87. punktā “katrā ziņā” paskaidroja, ka uz vārda brīvību var attiekties ECPAK 10. panta 2. punktā noteiktie ierobežojumi, šajā sakarā atsaucoties uz Civildienesta noteikumu 17.a panta 1. punktu, kurā atzīts, ka ierēdnim ir tiesības uz vārda brīvību, pienācīgi ievērojot uzticības un objektivitātes principus. Vispārējās tiesas ieskatā no Civildienesta noteikumu 12. panta izrietošie pienākumi ir tiesību uz vārda brīvību izmantošanas leģitīms ierobežojums, kura mērķis ir aizsargāt Savienības intereses un it īpaši saglabāt uzticības attiecības, kādām jābūt starp iestādi un tās ierēdņiem.
75. Pārsūdzētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šo ierobežojumu nevar uzskatīt par pārmērīgu un ka, tieši pretēji, tiesību uz vārda brīvību būtība šajā gadījumā ir ievērota, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs savu viedokli Polijas vēstniekam joprojām varēja brīvi paust, piedienīgi formulējot savus izteikumus.
76. Pārsūdzētā sprieduma 89.–91. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka neatkarīgi no tā, vai Polijas vēstnieku var uzskatīt par “publisku personu vai, precīzāk, par augsta līmeņa ierēdni”, no ECT judikatūras izriet, ka izteikumiem, kas pausti attiecībā uz šīm personām, ir joprojām jābūt tiesību uz vārda brīvību pieņemamajās robežās. Tieši atsaucoties uz ierobežojumiem, ko ECT ir noteikusi 2002. gada 14. marta spriedumā, Diego Nafría pret Spāniju (32), un 2008. gada 14. oktobra spriedumā, Petrina pret Rumāniju (33), un salīdzinot tos ar konstatēto attiecībā uz strīdīgās e‑pasta sarakstes toni un saturu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 92. punktā secināja, ka Komisija nav prettiesiski kaitējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām uz vārda brīvību un ir ievērota Hartas 52. pantā paredzētā stingrā tiesiskuma prasība.
b) Lietas dalībnieku argumenti
77. Apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējai tiesai pārmet, ka tā nav ievērojusi Hartas 11. pantā un ECPAK 10. pantā noteiktās prasības jebkādiem tiesību uz vārda brīvību ierobežojumiem. Šajā ziņā viņš uzsver, ka atbilstoši šīm prasībām katram ierobežojumam ir jāizriet no tiesību normas, kas šādu ierobežojumu padara paredzamu, tam jābūt leģitīmam mērķim un jābūt nepieciešamam, kā arī samērīgam ar sasniedzamo mērķi. Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izsvērusi konkrētās intereses un nav pārbaudījusi, vai apstrīdētā lēmuma pamatā tiešām bija primāra sociāla nepieciešamība.
78. Iesākumā viņš atgādina, ka, lai gan civildienesta locekļiem viņu statusa dēļ ir pienākums ievērot diskrētumu, viņi tomēr var atsaukties uz ECPAK 10. pantā paredzēto aizsardzību pat disciplinārsodu gadījumā (34).
79. Ar otrā pamata pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par šī ierobežojuma tiesiskumu, jo tā neesot pārbaudījusi, vai Civildienesta noteikumu 12. pantā noteiktie ierobežojumi bija paredzami. Proti, nepietiekot ar to, ka tiesību uz vārda brīvību ierobežojumi ir “paredzēti tiesību aktos”, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 85. panta, jo šiem tiesību aktiem vēl arī esot jābūt “publiskiem, pieejamiem un paredzamiem” (35). Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka no Civildienesta noteikumu 12. panta izrietošie ierobežojumi nav paredzami, ņemot vērā šī panta, uz kuru šī sprieduma 85. punktā Vispārējās tiesa norāda, vispārīgo formulējumu un plašo rīcības brīvību, kāda ir Komisijai.
80. Ar otrā pamata otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apšauba Vispārējās tiesas vērtējumu par to iemeslu leģitimitāti, kas pamato šādu tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu. Viņš uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka šis ierobežojums ir pamatots ar leģitīmo mērķi aizsargāt Savienības intereses un it īpaši saglabāt uzticības attiecības, kādām jābūt starp iestādi un tās ierēdņiem. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāds iemesls neietilpst to iemeslu izsmeļošajā sarakstā, kuri var leģitīmi pamatot ierobežojumu ECPAK 10. panta 2. punkta izpratnē. Turklāt saskaņā ar ECT judikatūru šie iemesli esot jāinterpretē šauri (36), un tādējādi uzticības attiecību saglabāšana starp iestādi un tās darbiniekiem nevarot pamatot vārda brīvību ierobežojošu pasākumu, jo šī brīvība esot nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
81. Ar otrā pamata trešo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nepārbaudot, vai konkrētā iejaukšanās tiesību uz vārda brīvību izmantošanā bijusi nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, jo ECT judikatūrā tiek prasīts, lai pastāvētu “primāra sociāla nepieciešamība” (37).
82. Ar otrā pamata ceturto iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 88.–91. punktā attiecībā uz tiesību uz vārda brīvību ierobežojuma samērīgumu šajā lietā un it īpaši tās secinājumu, ka šis ierobežojums nebija pārmērīgs. It īpaši apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pareizi definējusi ne šo tiesību apjomu politiskās runas un vispārējas nozīmes jautājumu jomā, ne arī robežas, kas šajā kontekstā ir pieņemamas. Pirmkārt, viņš tai pārmet, ka tā ir nospriedusi, ka šis jautājums nav atkarīgs no tā, vai Polijas vēstnieks ir uzskatāms par “publisku personu vai, precīzāk, augsta līmeņa ierēdni”. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu analīzi ir balstījusi uz vērtējuma spriedumiem, viņa izteikumus kvalificējot kā “nepelnītus personiskus uzbrukumus”. Taču saskaņā ar ECT judikatūru prasība pierādīt šāda vērtējuma sprieduma patiesumu būtu neizpildāma un aizskartu pašu uzskatu brīvību (38).
83. Ar otrā pamata piekto iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 91. punktā esot pieļauta tiesību kļūda, kā arī esot sagrozīti pierādījumi par kontekstu, kādā notikusi iejaukšanās viņa tiesību uz vārda brīvību izmantošanā.
84. Pirmkārt, Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi kontekstu, kādā viņa izteikumi ir pausti, nonākot pretrunā ar ECT judikatūru, kurā esot prasīts pārbaudīt iejaukšanos tiesību uz vārda brīvību izmantošanā, ņemot vērā visus lietas materiālus, tostarp konkrēto paziņojumu saturu, kontekstu, kādā tie pausti, un iesaistīto personu īpašos apstākļus (39).
85. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi viņa iesniegtos pierādījumus par savas rīcības politisko kontekstu, apgalvojot, ka šiem pierādījumiem nav nozīmes, jo konkrētajos rakstos presē un tvītos neesot minēts ne Polijas vēstnieks, ne pats apelācijas sūdzības iesniedzējs, un ka šo nepelnīto personisko uzbrukumu pamatā neesot faktu. Viņš uzskata, ka šo pierādījumu mērķis bija apstiprināt postošas politiskās situācijas esamību Polijā strīdīgās e‑pasta sarakstes nosūtīšanas laikā, ņemot vērā pamattiesību un Savienības vērtību apdraudējumu.
86. Komisija savā atbildes rakstā nav atbildējusi uz šiem argumentiem. No debatēm tiesas sēdē izriet, ka tā apstrīd, ka ir bijis jebkāds apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesību uz vārda brīvību pārkāpums.
c) Vērtējums
87. Iesākumā norādīšu apsvērumu par otrā pamata pieņemamību. Proti, lai gan pārsūdzētā sprieduma 84. punkts sākas ar vārdkopu “katrā ziņā”, tas tomēr nav ad abundantiam motīvs, kas būtu izvērsts līdz šī sprieduma 92. punktam (40).
88. Šīs neskaidrības pamatā ir fakts, ka Vispārējā tiesa minētā sprieduma 83. un 84. punktā ir transponējusi sava sprieduma DD/FRA 90. un 92. punktu. Taču šo abu spriedumu pamatā ir atšķirīgi argumenti.
89. Sprieduma DD/FRA 90.–98. punktā Vispārējā tiesa skaidri nosprieda, ka personas rīcība nav saistīta ar tiesībām uz vārda brīvību (91. punkts), un tad ad abundatiam pārbaudīja, vai šīs rīcības sodīšana “katrā ziņā” bija leģitīms šo tiesību izmantošanas ierobežojums (92. un nākamie punkti). Taču pārsūdzētā sprieduma 83. punktā Vispārējā tiesa atzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcība ir saistīta ar tiesību uz vārda brīvību izmantošanu, un tikai otrajā savas argumentācijas daļā šī sprieduma 84.–92. punktā pārbauda nosacījumus, ar kādiem pieļaujama iejaukšanās šo tiesību izmantošanā, un atbild uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju trešā atcelšanas pamata pamatojumam.
90. Šobrīd, saistībā ar otrā pamata pamatotību, nav strīda par to, ka ierēdņiem ir tiesības uz vārda brīvību, par ko liecina Civildienesta noteikumu 17.a pants. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas atgādināta 2026. gada 18. jūnija spriedumā, FSMA (41), Hartas 11. pantā atzītā vārda brīvība veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem un atspoguļo daļu no tām vērtībām, uz kurām atbilstoši LES 2. pantam ir balstīta Savienība (42). Atsaucoties uz ECT judikatūru, kas jāņem vērā, interpretējot Hartas 11. panta tvērumu (43), Tiesa arī uzsvēra, ka vārda brīvība principā aizsargā ne tikai informāciju vai idejas, kas tiek labvēlīgi uztvertas vai uzskatītas par neaizvainojošām vai neitrālām, bet arī tādu informācijai un idejas, kas aizvaino, šokē vai satrauc, lai garantētu plurālismu, toleranci un atklātību, bez kā demokrātiska sabiedrība nepastāv (44).
91. Tāpat arī tā norādīja, ka ECT ir uzsvērusi, ka ECPAK 10. panta 2. punktā praktiski nav paredzēta iespēja ierobežot vārda brīvību politiskās runas vai vispārējas nozīmes jautājumu gadījumos un ka parasti tiek piešķirts augsts vārda brīvības aizsardzības līmenis, ja paustie izteikumi attiecas uz vispārējas nozīmes tematu (45). ECT uzskata, ka vispārējo interešu vai sabiedrības interešu jautājumi ir visi tie, kas var leģitīmi interesēt sabiedrību, piesaistīt tās uzmanību vai to būtiski satraukt, jo īpaši tādēļ, ka tie skar iedzīvotāju labklājību vai kopienas dzīvi (46).
92. Savā 2026. gadā publicētajā Rokasgrāmatā par Hartas piemērošanu (47) Komisija turklāt arī uzsvēra, ka vārda brīvība tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām tiesībām, kuras liberālai demokrātijai ir jāgarantē, un indivīdiem šī brīvība ir vērtība pati par sevi, jo tā ir nepieciešama viņu personības attīstībai un pašrealizācijai. Tā piebilda, ka šī brīvība ir arī demokrātiskas pārvaldības priekšnosacījums, jo tā ļauj iedzīvotājiem piedalīties politiskajās debatēs, veidot un paust viedokli par sabiedrības interešu jautājumiem, kā arī prasīt atbildību no savas valdības (48).
93. Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Hartas 11. pantā nostiprinātās pamattiesības nav absolūtas prerogatīvas, bet gan jāaplūko saistībā ar to funkciju sabiedrībā (49).
94. Hartā tātad ir pieļauti šo tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumi atbilstoši tās 52. panta 1. punktam, kura saturs un tvērums ir atgādināts pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. pantā: šiem ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktos, tiem jāievēro minēto tiesību un brīvību būtība un atbilstoši samērīguma principam tiem jābūt nepieciešamiem un patiešām jāatbilst vai nu Savienības atzītajiem vispārējas nozīmes mērķiem, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (50). Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka iejaukšanās Hartas 11. pantā garantētajās tiesībās un brīvībās tātad ir jāierobežo līdz absolūti nepieciešamajam (51).
95. Šajā lietā konkrētās disciplinārlietas sākšana bija apelācijas sūdzības iesniedzēja pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojums. Šis ierobežojums bija jāinterpretē atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam.
96. Līdz ar to Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai šis ierobežojums balstījās uz pietiekami paredzamu tiesību normu, tam bija leģitīms mērķis un tas atbilda samērīguma principam.
97. Vispārējā tiesa gandrīz visā savā argumentācijā ir tikai atkārtojusi sava sprieduma DD/FRA saturu un juridisko analīzi. Tomēr Vispārējā tiesa, aprobežojoties ar sava vērtējuma pielāgošanu tam, ko bija sniegusi par tāda disciplinārsoda tiesiskumu, kas uzlikts ierēdnim par iestādes dokumentu plaģiātu, pildot profesionālos pienākumus, nav veikusi attiecīgās rīcības un iejaukšanās konkrētu un efektīvu pārbaudi, kas ir prasīts Hartas 52. panta 1. punktā. Līdz ar to tā nav ievērojusi ne tikai visiem ierēdņiem atzīto tiesību uz vārda brīvību nozīmīgumu, bet arī nepieciešamību nodrošināt apelācijas sūdzības iesniedzējam pienākošos efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, it īpaši prasībā par zaudējumu atlīdzību, ko viņš ir cēlis pret Komisiju (52).
1) Par iejaukšanās ierēdņa tiesību uz vārda brīvību izmantošanā likumību
98. Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai prasība, saskaņā ar kuru pamattiesību izmantošanas ierobežojumam jābūt paredzētam tiesību aktos (tiesiskuma princips), nozīmē, ka pašā tiesību aktā, kas atļauj iejaukšanos šajās tiesībās, jānosaka attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma apjoms. Šī prasība tomēr neizslēdz, ka attiecīgais ierobežojums tiek formulēts pietiekami atklāti, lai to varētu pielāgot dažādiem gadījumiem, kā arī situācijas izmaiņām. Visbeidzot, Tiesa, izmantojot interpretāciju, var arī precizēt ierobežojuma konkrēto tvērumu (53).
99. Taču pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai šī prasība bija izpildīta (54).
100. Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā norādīja uz Civildienesta noteikumu 12. panta vispārīgo formulējumu, tā nepārbaudīja, kā šis pants atbilst Tiesas judikatūrā tādējādi izvirzītajiem nosacījumiem, un vai tā ir pietiekami skaidra, precīza un paredzama tiesību norma, lai ierēdnis varētu zināt viņam saistošos ierobežojumus tādā situācijā, kāda aplūkota šajā lietā. Tā arī nav veikusi šo pārbaudi par Civildienesta noteikumu 17.a panta saturu, atbilstoši kuram ierēdnim ir pienākums tiesības uz vārda brīvību izmantot, ievērojot uzticības un objektivitātes principus.
101. Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Komisija atsaucās uz “Labas administratīvās prakses kodeksu”, kuram visi iestādes ierēdņi pievienojas, stājoties amatā. Tomēr, ja vien nekļūdos, neesmu pārliecināts, ka šis kodekss, kura saturs ir apstiprināts ar Komisijas Lēmumu (ES) 2024/3083 (2024. gada 4. decembris), ar ko izveido Labas administratīvās prakses kodeksu, kas Eiropas Komisijas darbiniekiem jāievēro attiecībās ar sabiedrību (55), ir atbilstīgs un sniedz šajā ziņā skaidrojumus. Šajā jautājumā piekrītu ģenerāladvokāta P. Pikamēes [P. Pikamäe] paustajām bažām secinājumos lietā DD/FRA (56), kurš uzskata, ka, lai arī cik noderīga būtu Tiesas judikatūra par Civildienesta noteikumu 12. panta tvērumu šīs tiesību normas jēgas saprašanai, “tā nevar aizstāt darba pienākumus, kurus iestāde precīzi definējusi iekšējos tiesību aktos” (57).
2) Par iejaukšanās ierēdņa tiesību uz vārda brīvību izmantošanā leģitimitāti
102. Spriedumos virspalātas sastāvā, kas pasludināti attiecīgi 2026. gada 26. februārī, Komisija/Ungārija (Tiesības sniegt mediju pakalpojumus radiofrekvencē) (58), un 2026. gada 8. septembrī, Inter IKEA Systems (59), Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartas 11. pantu (60), kas jāņem vērā, interpretējot šo pantu, ierobežojumi, kas var tikt noteikti tiesībām uz vārda brīvību, nevar pārsniegt ECPAK 10. panta 2. punktā paredzētos ierobežojumus (61).
103. Lai gan Vispārējā tiesa ir pareizi norādījusi šo pēdējo minēto pantu pārsūdzētā sprieduma 85. punktā, konstatēšu, pirmām kārtām, ka tā ir nogriezusi būtisku šī panta satura daļu (62). Proti, tā nemin leģitīmos iemeslus, lai iejauktos tiesību uz vārda brīvību izmantošanā, kuri šajā pantā ir izsmeļoši uzskaitīti un kuriem ir jābūt izvērtējuma pamatā. Kā Tiesa to atgādināja, šie iemesli ir saistīti ar valsts drošību, teritoriālo vienotību vai sabiedrisko drošību, nekārtību vai noziegumu nepieļaušanu, veselības vai morāles aizsardzību, citu personu reputācijas vai tiesību aizsardzību, nepieciešamību novērst konfidenciālas informācijas izpaušanu vai tiesas autoritātes un objektivitātes saglabāšanu (63).
104. Otrām kārtām, jānorāda, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, kādā mērā konkrētās iejaukšanās pamatā bija leģitīms mērķis, proti, ECPAK 10. panta 2. punktā paredzētā “citu personu reputācijas vai tiesību aizsardzība”.
105. Proti, Vispārējā tiesa savu argumentāciju koncentrēja uz vispārējiem pienākumiem un atbildību, kura ierēdņiem noteikta Civildienesta noteikumu 12. un 17.a pantā, un kurai, atbilstoši Tiesas judikatūrai, neapstrīdami ir leģitīms mērķis, proti, aizsargāt to iestāžu tiesības, kurām uzticēts veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, par kuru pienācīgu izpildi pilsoņiem ir jāspēj būt drošiem (64). Tādējādi Vispārējās tiesa, atkārtojot vispārējos apsvērumus, kas izklāstīti tās sprieduma DD/FRA 94. un 96. punktā, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā tikai aprobežojās ar norādi, ka “vārda brīvības ierobežojuma, kas noteikts ar tādiem pienākumiem, kuru tiesiskais pamats ir Civildienesta noteikumu 12. pants, leģitīmais mērķis ir aizsargāt Savienības intereses, un it īpaši saglabāt uzticības attiecības, kādām jābūt starp iestādi un tās ierēdņiem” (65). Tomēr tā nepārbaudīja, kādā mērā konkrētais ierobežojums šajā lietā, proti, strīdīgo e‑pasta vēstuļu kvalifikācija par “disciplinārpārkāpumu”, šādu mērķi sasniedz.
3) Par iejaukšanās ierēdņa tiesību uz vārda brīvību izmantošanā nepieciešamību un samērīgumu
106. Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu un ECPAK 10. panta 2. punktu, novērtējot iejaukšanās pamattiesību izmantošanā samērīgumu, jāpārbauda, vai ierobežojums ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā vispārējas nozīmes mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai (66). No ECT judikatūras izriet, ka iejaukšanās tiesību uz vārda brīvību izmantošanā “nepieciešamība” ir jākonstatē pārliecinoši, pierādot primāras sociālas nepieciešamības pastāvēšanu. Šādā kontekstā, lai gan valsts iestādēm ir zināma rīcības brīvība, lemjot par to, vai pastāv šāda nepieciešamība (67), ECT uzskata, ka tām ir pienākums to pamatot ar atbilstošiem un pietiekamiem iemesliem (68). ECT, pildot savus kontroles uzdevumus, iejaukšanos vērtē lietas kontekstā kopumā un pārbauda, vai valsts iestādes, balstoties uz attiecināmo faktu pieņemamu novērtējumu, ir piemērojušas ECPAK 10. pantā noteiktajiem principiem atbilstošus noteikumus (69).
107. Šajā lietā Vispārējai tiesai bija jāveic šī samērīguma pārbaude un jāpārliecinās, vai iecēlējinstitūcija, sākot konkrēto disciplinārlietu un piemērojot tajā sodu apelācijas sūdzības iesniedzējam, nav pārsniegusi savu rīcības brīvību. It īpaši tai bija jāpārbauda, vai šī iestāde ir pareizi izsvērusi dažādas iesaistītās intereses un īpaši, vai tā ir nodrošinājusi taisnīgu līdzsvaru starp apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām privātā sarakstē ar valsts iestādi paust kritiku par savas valdības politiku un Komisijas leģitīmu interesi nodrošināt sava ierēdņa rīcību atbilstoši tam saistošajiem diskrētuma, lojalitātes un objektivitātes pienākumiem (70). Šajā nolūkā tai bija jāņem vērā visi atbilstošie lietas apstākļi, īpašu nozīmi piešķirot apelācijas sūdzības iesniedzēja līmenim un ieņemtajam amatam (AD 8), viņa paustās kritikas priekšmetam, formulējumam un tonim, tas paušanas apstākļiem (71), kā arī tās adresāta statusam un ieņemamajam amatam.
108. Tomēr jākonstatē, ka nevienā argumentācijas posmā Vispārējā tiesa nav veikusi šo izsvēršanu un nav to pārbaudījusi.
109. Proti, pārsūdzētā sprieduma 88. punktā tā ir vienīgi apgalvojusi un secinājusi, ka “šis ierobežojums [(vārda brīvības ierobežojums, kas noteikts ar tādiem pienākumiem, kuru tiesiskais pamats ir Civildienesta noteikumu 12. pants)] nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu”, atkārtojot sprieduma DD/FRA 97. punkta saturu un argumentāciju.
110. Turklāt Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā konteksta elementus, kas tomēr bija būtiski šim vērtējumam, jo pārsūdzētā sprieduma 89. punktā tā skaidri noraidīja jautājumu par Polijas vēstnieka statusu.
111. Taču ECT ir vairākkārt nospriedusi, ka pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz politiķi vai publisku pārstāvi, uz kuru attiecas šis statuss, ir plašākas nekā attiecībā tikai uz privātpersonu. Tā uzskata, ka atšķirībā no vienkāršas privātpersonas, politiķi un valsts amatpersonas, neizbēgami un apzināti pakļauj sevi uzmanīgai savas rīcības un žestu kontrolei, kā arī kritikai gan no žurnālistu, gan no plaša iedzīvotāju loka puses, un viņiem šajā ziņā ir jābūt īpaši iecietīgiem tostarp attiecībā uz šādas kritikas formu (72). ECT uzskata, ka vārda brīvība ietver arī tiesības apspriest un kritizēt amatpersonu rīcību, tām pildot savus publiskos mandātus, kā arī tiesības prasīt, lai valsts iestādes atskaitītos par savu darbību. Lai gan ikvienam, kurš iesaistās publiskā diskusijā par vispārējas nozīmes jautājumiem, protams, ir pienākums nepārkāpt noteiktas robežas, tostarp, ievērojot citu personu reputāciju un tiesības, tam tomēr ir atļauts zināmā mērā pārspīlēt vai pat provocēt, proti, savā izteiksmē būt mazliet nesavaldīgam (73).
112. Izskatāmajā lietā, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka Polijas vēstnieks kā Polijas Republikas pastāvīgais pārstāvis Briselē bija īpaši labi informēts par galvenajiem bažu iemesliem, par kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējs izteicās strīdīgajā e‑pasta sarakstē. Tie bija vispārējas nozīmes jautājumi saistībā ar situāciju Polijā, kā arī tēmas, kas leģitīmi varēja pievērst sabiedrības un jo īpaši Savienības ierēdņu un darbinieku uzmanību.
113. Visbeidzot, Vispārējās tiesas argumentācijā ir vairākas neskaidrības.
114. Pirmkārt, Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējam nevarēja pārmest pieļaujamo vārda brīvības robežu pārkāpšanu, atsaucoties uz tām, kuras attiecas uz žurnālistiem (74). Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējam nebija šāda statusa un viņa rīcību nekādi, pat attālināti, nevarēja saistīt ar intervēšanu vai rakstu presē, ECT 2008. gada 14. oktobra spriedumā, Petrina pret Rumāniju (75), noteiktie principi, uz kuriem Vispārējā tiesa skaidri atsaucās pārsūdzētā sprieduma 90. punktā, nebija attiecināmi (76).
115. Otrkārt, neuzskatu, ka strīdīgo e‑pasta saraksti var pielīdzināt tai, kas aplūkota ECT lietā, kurā pasludināts 2002. gada 14. marta spriedums, Diego Nafría pret Spāniju (77), uz ko Vispārējā tiesa arī atsaucās pārsūdzētā sprieduma 90. punktā. Proti, šajā lietā bija īpašs konteksts saistībā ar profesionāla rakstura konfliktu, un kā ECT norādīja, tā nebija saistīta ar publiskām debatēm par vispārējas nozīmes jautājumiem, – jomu, kur “ierobežojumi vārda brīvībai ir interpretējami šauri” (78). Vēstulē, ko persona bija nosūtījusi Spānijas Bankas ģenerāldirektora vietniekam un kas bija piesprausta pie ziņojumu dēļa darba vietā, bija ietverti izteikumi, kā arī apsūdzības, kas tika atzītas par tajā tieši minētās personas aizskarošām un apmelojošam un tādām, kas aizskar Bankas godu un tēlu, kā arī tās darbiniekus (79).
116. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa nav pierādījusi, balstoties uz konkrētiem un objektīviem apstākļiem, kā strīdīgās e‑pasta vēstules varēja nopietni aizskart Komisijas intereses.
117. Tādējādi lietā, kurā pasludināts Vispārējās tiesas 1999. gada 19. maija spriedums, Connolly/Komisija (80), tika konstatēts, ka persona bija acīmredzami pārkāpusi savus uzticības un godprātības pienākumus, bez atļaujas publicējot grāmatu, kur pauda agresīvus, nicinošus un pat aizvainojošus apgalvojums par Komisijas locekļiem, apšaubot Kopienas ekonomikas un monetārās politikas pamatnostādnes, kuru īstenošana tai bija uzticēta, – grāmatu, kurai turklāt bija pievērsta plaša uzmanība (81). Taču izskatāmajā lietā, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja rakstveida saziņa kļuva publiski zināma vienīgi tādēļ, ka to izpauda Polijas vēstnieks, nekas nenorāda uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs būtu vēlējies paust no Savienības politikas nostājas atšķirīgu viedokli (82).
118. Patiesībā Vispārējā tiesa savu argumentāciju, šķiet, ir koncentrējusi uz to, kādā veidā strīdīgā e‑pasta sarakste varēja radīt kaitējumu Polijas vēstniekam, par ko liecina pārsūdzētā sprieduma 91. punkta saturs. Proti, pārmetot apelācijas sūdzības iesniedzējam, ka viņš ir paudis izteikumus bez “faktiska pamatojuma”, Vispārējā tiesa atsaucās uz judikatūru, kura piemērojama neslavas celšanas gadījumā publikācijā vai grāmatā, kas uz šo lietu nav attiecināma (83).
119. Līdz ar to, un neizvērtējot pārējos apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītos iebildumus, uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, nospriežot, ka Komisija, sākot disciplinārlietu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju un piemērojot viņam disciplinārsodu strīdīgās e‑pasta sarakstes dēļ, nav pārkāpusi viņa tiesības uz vārda brīvību.
120. Ja ierēdnis, rīkojoties kā privātpersona, ir veicis visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai savā vārdā, ārpus darba laika un darba vietas, no sava privātā elektroniskā pasta paustu kritiku par savas valdības īstenotu politiku, vēršoties pie tās publiskā pārstāvja, iestāde var piemērot šim ierēdnim sodu tikai tad, ja ir konstatēts, ka šie izteikumi ir acīmredzami būtiski aizskāruši iestādes leģitīmās intereses, pārkāpjot ar ierēdņa amatu saistītos diskrētuma, lojalitātes un objektivitātes pienākumus. Tomēr Vispārējā tiesa nav pierādījusi, ka tas tā bija.
121. Līdz ar to otrais pamats ir jāapmierina kā pamatots.
3. Par trešo pamatu, kas attiecas uz Komisijas rīcības tiesiskuma kļūdainu vērtējumu saistībā ar tās atbildības iestāšanos
122. Ar šo trešo pamatu tiek apšaubīta Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 156.–162. punktā, uz kuras pamata tā nosprieda, ka Komisijas atbildība nevar iestāties, jo tās rīcība nav bijusi nekādā ziņā prettiesiska.
123. Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus, ierosinu Tiesai apmierināt šo trešo pamatu kā pamatotu un atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu.
124. Manuprāt, Tiesa nav tādā situācijā, lai varētu pieņemt galīgo nolēmumu lietā. Proti, tās rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai noteiktu, vai ir izpildīti divi pārējie Komisijas atbildības iestāšanās nosacījumi, pirmkārt, par apgalvoto zaudējumu esību un, otrkārt, par to, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp Komisijas rīcību un apelācijas sūdzības iesniedzējam iespējami radītajiem zaudējumiem. Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.
125. Turpretī saistībā ar pārbaudi par pirmo atbildības iestāšanās nosacījumu, proti, par Komisijas rīcības tiesiskumu, domāju, ka Tiesai ir divas iespējas.
126. Pirmajā gadījumā Tiesa varētu uzskatīt, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami izmeklējusi konkrētās disciplinārlietas tiesiskumu, ņemot vērā gan Civildienesta noteikumu 12. pantā noteiktās prasības, gan Hartas 11. panta 1. punktā nostiprināto tiesību uz vārda brīvību ievērošanu, un nodot lietu tai atpakaļ šīs analīzes veikšanai it īpaši saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu.
127. Otrajā gadījumā Tiesa pati varētu nospriest, ka Komisija, kvalificējot strīdīgo e‑pasta saraksti kā “disciplinārpārkāpumu”, kas pamato konkrētās disciplinārlietas sākšanu, ir rīkojusies pretēji šo secinājumu iepriekšējā punktā minētajām tiesību normām. Lai gan man ir citas šaubas par šīs disciplinārlietas tiesiskumu Hartas 7. pantā nostiprināto pamattiesību uz saziņas neaizskaramību kontekstā, norādīšu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šo atcelšanas pamatu ir izvirzījis nevis saistībā ar prasību, kura celta par apstrīdēto lēmumu, kas ir šīs apelācijas sūdzības priekšmets, bet gan saistībā ar prasību, kura celta par lēmumu par grozījumiem, kas pašlaik tiek izskatīta Vispārējā tiesā (84).
VI. Secinājumi
128. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2025. gada 23. jūlija sprieduma, Stanecki/Komisija (T‑108/24, EU:T:2019:750), rezolutīvās daļas 2. punktu.
2) Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai.
3) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Le Canard enchaîné.
3 T‑108/24, turpmāk – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2025:750.
4 Šajā tiesību normā noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām”.
5 Saskaņā ar šo tiesību normu “visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes [samērīguma] principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.
6 T‑470/20, turpmāk – spriedums DD/FRA, EU:T:2022:511.
7 Skat. arī pārsūdzētā sprieduma 2.–13. punktu.
8 T‑743/16 RENV II, EU:T:2021:824.
9 Vispārējā tiesa 2002. gada 10. aprīļa spriedumā, Lamberts/Ombuds (T‑209/00, EU:T:2002:94), iesākumā noraidīja Eiropas Ombuda izvirzīto iebildi attiecībā uz tādas prasības par kaitējuma atlīdzināšanu nepieņemamību, kas pamatota ar sūdzības it kā nepareizu izskatīšanu. Pēc tam Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepamatotu. Tiesa savā 2004. gada 23. marta spriedumā, Ombuds/Lamberts (C‑234/02 P, EU:C:2004:174, 31.–33. punkts), atgādinājusi dažus Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta teksta elementus, nosprieda, ka, tā kā Eiropas Ombudam spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, tā apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas spriedumu, ciktāl tajā noraidīta Ombuda iebilde par nepieņemamību, tātad ir pieņemama.
10 Skat. rīkojumu, 2025. gada 15. jūlijs, Dexia/VNV (Ex ante iemaksas par 2021. gadu) (C‑254/24 P, EU:C:2025:585, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
11 Skat. spriedumu, 2025. gada 15. jūlijs, ECB un Komisija/Corneli (C‑777/22 P un C‑789/22 P, EU:C:2025:580, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).
12 Šis princips prasa, lai soda apmērs tiktu noteikts, pamatojoties tostarp uz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. pantā noteikto kritēriju visaptverošu vērtējumu.
13 Skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, Bank Tejarat/Padome (C‑248/17 P, EU:C:2018:967, 81. punkts), kurā Tiesa uzsvēra, ka tad, ja Savienības iestādes lēmums, par kuru celta prasība, tiek atcelts, uzskata, ka tas nekad nav pastāvējis.
14 Saistībā ar fizisko kaitējumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 156. punktā norādīja, ka, “kā izriet no atcelšanas prasījumu analīzes, Komisija varēja leģitīmi sākt disciplinārlietu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju un viņam piemērot disciplinārsodu par viņa rīcību –strīdīgās e‑pasta sarakstes nosūtīšanu. Tādējādi pat ja [apstrīdētajā] lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo trīspusējā iecēlējinstitūcija ir kļūdaini balstījusies uz [apelācijas sūdzības iesniedzēja] attieksmi disciplinārlietas izskatīšanas laikā kā atbildību pastiprinošu apstākli, šī kļūda nevar likt apšaubīt disciplinārlietas tiesiskumu kopumā” (mans izcēlums). Attiecībā uz morālo kaitējumu saistībā ar tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu Vispārējā tiesa šī sprieduma 161. punktā uzsvēra, ka tas “ir jānoraida kā nepamatots, jo, kā norādīts trešā pamata analīzē, Komisija šajā ziņā nav pieļāvusi nelikumību” (mans izcēlums).
15 Šajā ziņā skat. pārsūdzētā sprieduma 152. un 153. punkta saturu.
16 T‑754/20, EU:T:2022:316, 176. punkts. Šis spriedums attiecas uz rājienu kā disciplinārsodu, kas piemērots Komisijas ierēdnim, kurš bija atteicies pakļauties apsardzes darbinieku norādījumiem postenī pie iebrauktuves Komisijas autostāvvietā Briselē, un bez iebraukšanas atļaujas atstājis savu transportlīdzekli šīs autostāvvietas iebrauktuvē, tajā bloķējot iebraukšanu.
17 Skat. spriedumu, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija (T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Skat. spriedumu, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija (T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Skat. spriedumu, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija (T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 128. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī ģenerāladvokāta P. Pikamēes [P. Pikamäe] secinājumus lietā DD/FRA (C‑680/22 P, EU:C:2023:969, 72. punkts). Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 12. panta vispārējo tvērumu skat. spriedumu, 2024. gada 12. decembris, DD/FRA (C‑680/22 P, EU:C:2024:1019, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Skat. spriedumu, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija (T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Turpmāk – ECT.
22 Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, turpmāk – ECPAK.
23 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2026. gada 21. aprīlis, Komisija/Ungārija (Savienības vērtības) (C‑769/22, EU:C:2026:326, 438. punkts un tajā minētā ECT judikatūra). Skat. arī ECT spriedumu, 2017. gada 6. jūnijs, Y pret Šveici (CE:ECHR:2017:0606JUD002299813, 84. punkts).
24 Skat., piemēram, “EU Whoiswho”, kas pieejams tīmekļvietnē: https://op.europa.eu/fr/web/who‑is‑who.
25 175/86 un 209/86, EU:C:1988:180.
26 T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102.
27 T‑743/16 RENV II, EU:T:2021:824.
28 T‑743/16 RENV II, EU:T:2021:824.
29 T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102.
30 175/86 un 209/86, EU:C:1988:180.
31 Šajā lietā atgādināšu, ka Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējam pārmet, ka viņš savā elektroniskā pasta vēstulē ir minējis Briseles pilsētu un nav norādījis, “ka viņš kā Polijas un Beļģijas pilsonis plāno paust personīgo viedokli par [..] Polijas situāciju” (pārsūdzētā sprieduma 69. punkts).
32 CE:ECHR:2002:0314JUD004683399, 40. un 41. punkts.
33 CE:ECHR:2008:1014JUD007806001, 48. un 49. punkts.
34 Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz ECT spriedumiem, 1995. gada 26. septembris, Vogt pret Vāciju (CE:ECHR:1995:0926JUD001785191), un 2009. gada 16. jūlijs, Wojtas‑Kaleta pret Poliju (CE:ECHR:2009:0716JUD002043602, 42. punkts).
35 Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz ECT 1979. gada 26. aprīļa spriedumu, Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1979:0426JUD000653874, 49. punkts).
36 Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz ECT 1979. gada 26. aprīļa spriedumu, Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1979:0426JUD000653874, 65. punkts).
37 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz ECT 2015. gada 23. aprīļa spriedumu, Morice pret Franciju (CE:ECHR:2015:0423JUD002936910, 124. punkts).
38 Šajā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz ECT 2002. gada 26. februāra spriedumu, Dichand u.c. pret Austriju (CE:ECHR:2002:0226JUD002927195, 42. punkts).
39 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējs atsaucas uz ECT 2007. gada 9. janvāra spriedumu, Kwieceń pret Poliju (CE:ECHR:2007:0109JUD005174499, 49. punkts).
40 Saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas atgādināta 2024. gada 26. septembra spriedumā, AZ un Vācija/Komisija (C‑792/21 P un C‑793/21 P, EU:C:2024:793, 92. punkts), “izteiciens “katrā ziņā” liecina, ka runa ir par pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu”, kas nozīmē, ka pret tāda Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumu vērsti argumenti nevar būt pamats šī sprieduma atcelšanai un tātad ir neiedarbīgi.
41 C‑376/24, EU:C:2026:497.
42 Skat. spriedumu, 2026. gada 18. jūnijs, FSMA (C‑376/24, EU:C:2026:497, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 No Tiesas judikatūras izriet, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, kura mērķis ir nodrošināt nepieciešamo saskaņotību starp Hartā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām ECPAK garantētajām tiesībām, neapdraudot Savienības tiesību autonomiju un it īpaši neliedzot šīm tiesībām piešķirt plašāku aizsardzību (spriedums, 2026. gada 21. aprīlis, Komisija/Ungārija (Savienības vērtības) (C‑769/22, EU:C:2026:326, 437. punkts un tajā minētā judikatūra)), Tiesai, interpretējot Hartas 11. pantu, kā minimālais aizsardzības standarts jāņem vērā atbilstošās tiesības, kas garantētas ECPAK 10. pantā, kā tās ir interpretējusi ECT (spriedums, 2026. gada 9. septembris, Inter IKEA Systems (C‑298/23, EU:C:2026:721, 71. punkts un tajā minētā judikatūra)).
44 Skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Migracijos departamentas (Uz politiskiem uzskatiem balstīti vajāšanas iemesli) (C‑280/21, EU:C:2023:13, 30. punkts un tajā minētā ECT judikatūra).
45 Skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Migracijos departamentas (Uz politiskiem uzskatiem balstīti vajāšanas iemesli) (C‑280/21, EU:C:2023:13, 31. punkts un tajā minētā ECT judikatūra).
46 Skat. ECT spriedumu, 2024. gada 21. marts, Sieć Obywatelska Watchdog Polska pret Poliju (CE:ECHR:2024:0321JUD001010320, 52. punkts).
47 Skat. Rokasgrāmatu “From theory to practice – Applying the Charter of Fundamental Rights of the European Union”.
48 Skat. komentāru pie Hartas 11. panta, šīs rokasgrāmatas 57. lpp.
49 Skat. spriedumus, 2026. gada 3. septembris, Gândul Media Network (C‑598/24, EU:C:2026:682, 51. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī šajā nozīmē, 2026. gada 16. jūlijs, Imagens Médicas Integradas u.c. (no C‑258/23 līdz C‑260/23, EU:C:2026:585, 81. pants un tajā minētā judikatūra).
50 Skat. spriedumu, 2026. gada 16. jūlijs, Imagens Médicas Integradas u.c. (no C‑258/23 līdz C‑260/23, EU:C:2026:585, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Skat. spriedumus, 2026. gada 3. septembris, Gândul Media Network (C‑598/24, EU:C:2026:682, 51. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2026. gada 8. septembris, Inter IKEA Systems (C‑298/23, EU:C:2026:721, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Attiecībā uz LESD 268. pantā noteikto prasību par zaudējumu atlīdzību skat. spriedumu, 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex (C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 72. punkts).
53 Šajā ziņā skat. spriedumu, 2026. gada 26. marts, Pumpyanskiy u.c./Padome (C‑696/23 P, C‑704/23 P, C‑711/23 P, C‑35/24 P un C‑111/24 P, EU:C:2026:245, 208. un 211. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
54 Konstatēju, ka, pārsūdzētā sprieduma 86. punktā pārņemot sprieduma DD/FRA 94. punkta saturu, Vispārējā tiesa ir izslēgusi tā pēdējo teikuma daļu, kurā bija precizēts, ka saskaņā ar ECT judikatūru “norma nevar pamatoti ierobežot vārda brīvību, ja tā nav formulēta pietiekami precīzi, ļaujot personai pielāgot savu rīcību, kas, starp citu, tiek prasīts arī atbilstoši tiesiskās drošības principam”.
55 JO L, 2024/3083. Ar šo lēmumu tika aizstāts Labas prakses kodekss, kas bija pievienots Komisijas reglamentam (C(2000) 3614) (OV 2000, L 308, 26. lpp.).
56 C‑680/22 P, EU:C:2023:969.
57 Ģenerāladvokāta P. Pikamēes [P. Pikamäe] secinājumi lietā DD/FRA (C‑680/22 P, EU:C:2023:969, 72. punkts).
58 C‑92/23, EU:C:2026:108.
59 C‑298/23, EU:C:2026:721.
60 Skat. paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.).
61 Skat. spriedumus, 2026. gada 26. februāris, Komisija/Ungārija (Tiesības sniegt mediju pakalpojumus radiofrekvencē) (C‑92/23, EU:C:2026:108, 361. punkts), un 2026. gada 8. septembris, Inter IKEA Systems (C‑298/23, EU:C:2026:721, 76. punkts).
62 Atgādināšu, ka saskaņā ar minēto pantu “[vārda brīvības] īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti”.
63 Skat. spriedumu, 2026. gada 26. februāris, Komisija/Ungārija (Tiesības sniegt mediju pakalpojumus radiofrekvencē) (C‑92/23, EU:C:2026:108, 361.punkts).
64 Skat. spriedumu, 2001. gada 6. marts, Connolly/Komisija (C‑274/99 P, EU:C:2001:127, 46. punkts).
65 Mans izcēlums.
66 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2026. gada 26. februāris, Komisija/Ungārija (Tiesības sniegt mediju pakalpojumus radiofrekvencē) (C‑92/23, EU:C:2026:108, 174., 367. un 370. punkts).
67 Skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Fussl Modestraße Mayr (C‑555/19, EU:C:2021:89, 91. punkts).
68 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 6. marts, Connolly/Komisija (C‑274/99 P, EU:C:2001:127, 41. punkts un tajā minētā ECT judikatūra). Skat. arī ECT spriedumu, 2025. gada 15. decembris, Danileţ pret Rumāniju (CE:ECHR:2025:1215JUD001691521, turpmāk – spriedums Danileţ pret Rumāniju, 142. punkts).
69 Skat. spriedumu Danileţ pret Rumāniju (142. punkts).
70 Skat. spriedumu, 2001. gada 6. marts, Connolly/Komisija (C‑274/99 P, EU:C:2001:127, 48. punkts). Tādējādi ECT 1995. gada 26. septembra spriedumā, Vogt pret Vāciju (CE:ECHR:1995:0926JUD001785191, 53. punkts) par ierēdņa tiesībām paust politisku viedokli, kas nesaskan ar pie varas esošās valdības aizstāvētajiem uzskatiem, ECT nosprieda, ka, lai gan šķiet leģitīmi, ka ierēdņus viņu statusa dēļ valsts var likumīgi pakļaut diskrētuma pienākumam, tomēr tie ir indivīdi, uz kuriem šajā statusā attiecas ECPAK 10. panta aizsardzība. Tātad tā ir ECT, kurai, ņemot vērā katras lietas apstākļus, jānoskaidro, vai ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp personas pamattiesībām uz vārda brīvību un demokrātiskās valsts leģitīmajām interesēm nodrošināt tās civildienesta darbību atbilstoši ECPAK 10. panta 2. punktā minētajiem mērķiem. Skat. arī lietu, kurā pasludināts spriedums Danileţ pret Rumāniju, kur tiesnesis saņēma sodu par personīga viedokļa paušanu savā Facebook lapā, kas bija publiski pieejama ar vairākiem desmitiem tūkstošu abonentu. Kad pilsonis ir arī ierēdnis, ECT prasa garantēt saprātīgu līdzsvaru starp ierēdņa pamattiesībām uz vārda brīvību, no vienas puses, un iestādes leģitīmajām interesēm nodrošināt, lai šis ierēdnis savu pienākumu izpildē ievērotu diskrētuma, lojalitātes un objektivitātes pienākumus (117. un nākamie punkti, it īpaši 153. punkts).
71 Skat. spriedumu Danileţ pret Rumāniju (142. punkts).
72 Šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2007. gada 22. oktobris, Lindon, Otchakovsky‑Laurens un July pret Franciju (CE:ECHR:2007:1022JUD002127902, 46. punkts), kā arī 2014. gada 17. aprīlis, Brosa pret Vāciju (CE:ECHR:2014:0417JUD000570909, 41. punkts).
73 Skat. ECT spriedumu, 2010. gada 11. maijs, Fleury pret Franciju (CE:ECHR:2010:0511JUD002978406, 45. punkts).
74 Saistībā ar preses brīvību skat. vispārējos apsvērumus spriedumā, 2024. gada 4. oktobris, Real Madrid Club de Fútbol (C‑633/22, EU:C:2024:843, 55. un 56. punkts).
75 CE:ECHR:2008:1014JUD007806001.
76 Šis spriedums attiecās uz Rumānijas satīriskā nedēļas laikraksta žurnālista publicētu rakstu, kas bija politiķi aizskaroši, tiesiskumu (it īpaši skat. 48. un 49. punktu).
77 CE:ECHR:2002:0314JUD004683399.
78 Skat. spriedumu, 2002. gada 14. marts, Diego Nafría pret Spāniju (CE:ECHR:2002:0314JUD004683399, 38. punkts).
79 Skat. spriedumu, 2002. gada 14. marts, Diego Nafría pret Spāniju (CE:ECHR:2002:0314JUD004683399, 19. un 35. punkts).
80 T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102.
81 Skat. spriedumu, 1999. gada 19. maijs, Connolly/Komisija (T‑34/96 un T‑163/96, EU:T:1999:102, 19. un 125. punkts).
82 Atgādinu, ka Tiesa 2001. gada 6. marta sprieduma, Connolly/Komisija (C‑274/99 P, EU:C:2001:127), 43. punktā nosprieda, ka ierēdņa tiesības uz vārda brīvību, tostarp jomās, uz kurām attiecas Savienības iestāžu darbība, “ietver tiesības mutvārdos vai rakstveidā paust atšķirīgus vai mazākuma uzskatus attiecībā pret tiem, kurus aizstāv iestāde, kas tos nodarbina”.
83 Skat. ECT spriedumus, 2007. gada 22. oktobris, Lindon, Otchakovsky‑Laurens un July pret Franciju (CE:ECHR:2007:1022JUD002127902, 55. punkts), kā arī 2019. gada 8. oktobris, Nadtoka pret Krieviju (Nr. 2) (CE:ECHR:2019:1008JUD00290970, 45. punkts).
84 Neuzskatu, ka var piekrist, ka iecēlējinstitūcija var disciplināri sodīt ierēdni par tāda ziņojuma, kuru tas personīgi nosūtījis trešai personai, saturu un toni, un par kuru šī institūcija uzzinājusi, pārkāpjot tiesības uz saziņas neaizskaramību, lai pamatotu viņam nelabvēlīgu lēmumu. Atgādināšu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Polijas vēstniekam nosūtīto ziņojumu saturs tika nodots Komisijai un tā ar to pēc tam iepazinās bez atļaujas, un šīs saziņas transkripcija vēlāk tika izmantota iecēlējinstitūcijā notiekošajā disciplinārlietā, kā arī tiesvedībā Vispārējā tiesā, lai gan šī sarakste bija saistīta ar apelācijas sūdzības iesniedzēja privāto dzīvi un saziņu Hartas 7. panta izpratnē.