–

FAWKES Kft. vārdā – L. P. Maruzs, ügyvéd,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – I. Herranz Elizalde un S. Jiménez García, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – G. Bain un A.‑L. Desjonquères, pārstāvji,

–

Somijas valdības vārdā – M. Pere, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Béres un F. Clotuche‑Duvieusart un, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 82/97 (OV 1997, L 17, 1. lpp.) un Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu Nr. 2700/2000 (OV 2000, L 311, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp FAWKES Kft. un Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Pārsūdzību nodaļa, Ungārija) (turpmāk tekstā – “Ungārijas muitas dienests”) par lēmumu, ar kuru šī muitas administrācija, piemērojot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu, noteica Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumu muitas vērtību (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

Atbilstošās tiesību normas

Muitas kodekss

3

Muitas kodekss tika atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp., labojums – OV 2013, L 287, 90. lpp.). Tomēr saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 286. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 288. panta 2. punktu, Muitas kodekss ir piemērojams līdz 2016. gada 30. aprīlim.

4

Saskaņā ar Muitas kodeksa astoto apsvērumu:

5

Šā kodeksa 6. panta 3. punktā ir noteikts:

6

Minētā kodeksa 29. panta 1. punktā ir paredzēts:

7

Šā paša kodeksa 30. panta 1. un 2. punkts ir izteikts šādi:

–

ievesto preču ražošanā izmantoto materiālu un izgatavošanas vai citu pārstrādes darbību cena vai vērtība,

–

peļņas un vispārīgo izdevumu summa, kas vienāda ar summu, kas parasti parādās, pārdodot tāda paša veida vai tipa preces kā novērtējamās, kuras izvešanai uz Kopienu izgatavo izvedējas valsts ražotāji,

–

32. panta 1. punkta e) apakšpunktā minēto priekšmetu cena vai vērtība.”

8

Muitas kodeksa 31. panta 1. punktā ir paredzēts:

–

Nolīgumā par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII panta piemērošanu no 1994. gada,

–

1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VII pantā,

–

šās nodaļas noteikumos.”

9

Šā kodeksa 78. pants ir formulēts šādi:

10

Minētā kodeksa 221. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts:

Īstenošanas regula

11

Komisijas Regula (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai Nr. 2913/92 (OV 1993, L 253, 1. lpp.,), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1994. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 3254/94 (OV 1994, L 346, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), V sadaļas nosaukums ir “Muitas vērtība” un tajā ir iekļauts 141.–181.a pants.

12

Īstenošanas regulas 142. pantā ir noteikts:

13

Šīs regulas 150. pants ir formulēts šādi:

14

Minētās regulas 151. pantā ir noteikts:

15

Īstenošanas regulas 181.a pantā ir noteikts:

Regula Nr. 515/97

16

Padomes Regulas (EK) Nr. 515/97 (1997. gada 13. marts) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu tiesību aktu muitas jomā un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (OV 1997, L 82, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 766/2008 (OV 2008, L 218, 48. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 515/97”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

17

Šīs regulas I un II sadaļa reglamentē attiecīgi “palīdzību pēc pieprasījuma” un “spontāna palīdzību”.

18

Minētās regulas V sadaļā “Muitas informācijas sistēma” ir ietverta 2. nodaļa “MIS darbība un izmantošana”, kurā ir iekļauts tās 24. pants, kas ir izteikts šādi:

Īstenošanas regulu (ES) Nr. 2016/346

19

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2016/346 (2016. gada 10. marts), ar ko nosaka pozīcijas, kas iekļaujamas Muitas informācijas sistēmā (OV 2016, L 65, 40. lpp.), 1. apsvērumā ir noteikts:

Tiesiskais regulējums attiecībā uz statistikas datiem par ārējo tirdzniecību

20

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 471/2009 (2009. gada 6. maijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz ārējo tirdzniecību ar ārpuskopienas valstīm un par Padomes Regulas (EK) Nr. 1172/95 atcelšanu (OV 2009, L 152, 23. lpp.) 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

21

Šīs regulas 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

22

Minētās regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

23

Regulas Nr. 471/2009 6. pantā ir paredzēts:

24

Šīs regulas 8. pantā ir noteikts:

25

Komisijas Regulas (ES) Nr. 113/2010 (2010. gada 9. februāris), ar ko attiecībā uz tirdzniecības aptvērumu, datu definīciju, statistikas apkopošanu par tirdzniecību uzņēmumu raksturlielumu dalījumā un faktūras valūtas dalījumā un īpašām precēm vai pārvietojumiem īsteno Regulu Nr. 471/2009 (OV 2010, L 37, 1. lpp.), 4. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

26

2012. gadā FAWKES, prasītāja pamatlietā, ieveda Savienībā Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes tekstilizstrādājumus. Ungārijas muitas dienests uzskatīja, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu deklarētās darījumu vērtības bija neparasti zemas. Uzskatot, ka nav iespējams noteikt šo preču muitas vērtību, balstoties uz darījuma vērtību, atbilstoši šā kodeksa 29. pantā paredzētajam noteikumam vai izmantot kādu no tā 30. pantā paredzētajām metodēm, šis dienests šajā nolūkā piemēroja minētā kodeksa 31. pantu un pieņēma vairākus lēmumus, kurus prasītāja pamatlietā ir pārsūdzējusi kompetentajā valsts tiesā.

27

Kā izriet gan no prasītājas pamatlietā, gan no Ungārijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem, kurus šajā ziņā apstiprina Tiesai iesniegtie lietas materiāli, kompetentā valsts tiesa šos lēmumus atcēla. Ungārijas muitas dienests pieņēma jaunus lēmumus, kuri arī tika atcelti pēc tam, kad prasītāja pamatlietā bija tos pārsūdzējusi. Rezultātā muitas dienests pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā muitas vērtība tika noteikta saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šim nolūkam tas izmantoja elementus, kas izriet no valsts datubāzes un attiecas uz 90 dienu laikposmu, no kurām 45 dienas ir pirms, bet 45 dienas ir pēc atmuitošanas. Minētais muitas dienests neņēma vērā citas atmuitošanas darbības, kuras bija veikusi prasītāja pamatlietā.

28

Lai pamatotu savu pieteikumu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, prasītāja pamatlietā apgalvoja, pirmkārt, ka Ungārijas muitas dienestam, lai noteiktu muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktu, esot bijis jāaplūko datubāzes, kuras uztur vairāki Savienības dienesti, piemēram, Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāts (ĢD) “Nodokļu politika un muitas savienība” (TAXUD), Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) un Eurostat, proti, Eiropas Savienības statistikas birojs. Otrkārt, šis muitas dienests neesot drīkstējis neņemt vērā darījumu vērtības, kas saistītas ar citām precēm, kuras, kompetentajām iestādēm to neapstrīdot, prasītāja pamatlietā esot ievedusi Ungārijā un citās dalībvalstīs. Treškārt, prasītāja pamatlietā uzskata, ka laikposmam, kurš jāņem vērā, nosakot muitas vērtību, vajadzēja būt ilgākam par 90 dienu laikposmu, uz kuru ir atsaucies minētais muitas dienests.

29

Tā kā valsts pirmās instances tiesa šo prasību noraidīja, prasītāja pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija), kas ir iesniedzējtiesa. Savas kasācijas sūdzības pamatojumam prasītāja pamatlietā atkārtoja savus iebildumus saistībā ar apgalvoto pienākumu noteikt muitas vērtību, aplūkojot Savienībā uzturētās datubāzes, ņemt vērā darījumu vērtības, kas saistītas ar citām minētās prasītājas ievestajām precēm, un ņemt vērā nozīmīgo laikposmu, kurš ir ilgāks par 90 dienām.

30

Iesniedzējtiesa uzskata – ja runa ir par muitas vērtības noteikšanu, balstoties uz identisku vai līdzīgu preču darījuma vērtību Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē, valsts muitas dienestam ir aizliegts nevērsties pie citu dalībvalstu muitas dienestiem. Tā kā Savienības līmenī nav datu bāzes, kurā būtu apkopota vajadzīgā informācija, šī norma esot jāinterpretē tādējādi, ka tā ļauj dalībvalsts muitas dienestam pieprasīt informāciju no attiecīgajām iestādēm citās dalībvalstīs.

31

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka muitas dienests var neņemt vērā darījumu vērtības, kas izmantotas, veicot atmuitošanu pēc tā paša importētāja pieprasījuma, ja pastāv šaubas par šo muitas vērtību pieņemamību minētā kodeksa 29. panta izpratnē. Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka 90 dienu laikposms, no kurām 45 dienas ir pirms, bet 45 dienas ir pēc atmuitošanas, atbilst šā kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētajam tādu preču jēdzienam, kuras eksportētas uz Savienību “tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā, kad novērtējamās preces”.

32

Šajos apstākļos Kúria (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un otro jautājumu

33

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, dalībvalsts muitas dienests var aprobežoties ar to, ka tiek izmantoti elementi, kas atrodami valsts datubāzē, kurā tas ievada datus un kuru tas pārvalda, vai arī tam ir jāpiekļūst informācijai, kura ir citu dalībvalstu muitas dienestu vai Savienības iestāžu un dienestu rīcībā, vajadzības gadījumā vēršoties tajos ar lūgumu, lai saņemtu papildu datus šīs vērtības noteikšanas vajadzībām.

34

Ir jānorāda, ka ar muitas novērtējumu saistītās Savienības tiesību normas ir vērstas uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienotu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu. Tādējādi muitas vērtībai cik vien iespējams ir jāatspoguļo ievestās preces reālā ekonomiskā vērtība un tajā ir jāņem vērā visi šīs preces elementi, kuriem ir ekonomiska vērtība (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Direktor na Teritorialna direktsiya Yugozapadna Agentsiya “Mitnitsi”, C‑76/19, EU:C:2020:543, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt, ņemot vērā pakārtotības attiecības, kas pastāv starp Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajām dažādajām muitas vērtības noteikšanas metodēm, muitas dienestiem ir jāizrāda pienācīga rūpība, īstenojot katru no šajā tiesību normā secīgi paredzētajām metodēm, pirms tie var izdarīt secinājumu par tās nepiemērojamību (spriedums, 2017. gada 9. novembris, LS Customs Services, C‑46/16, EU:C:2017:839, 52. punkts).

36

Tādējādi, ja muitas dienests nolemj noteikt muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tam savs vērtējums ir jābalsta uz elementiem, kas attiecas uz Īstenošanas regulas 142. panta 1. punkta c) apakšpunktā definētajām identiskajām precēm, kuras eksportētas tajā pašā laikā vai aptuveni tajā pašā laikā, kad novērtējamās preces, vienlaikus ievērojot pārējos šīs pēdējās regulas 150. pantā paredzētos nosacījumus, tostarp attiecībā uz to, kādā līmenī tiek pārdotas šīs identiskās preces, attiecībā uz pārdoto daudzumu, kā arī personu, kura tās ir pārdevusi.

37

Līdzīgi, ja muitas dienests pēc tam, kad tas ir konstatējis, ka Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā metode nav piemērojama, nolemj noteikt muitas vērtību saskaņā ar šā kodeksa 30. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tam savs vērtējums ir jābalsta uz elementiem, kas attiecas uz līdzīgām precēm – kā tās definētas Īstenošanas regulas 142. panta 1. punkta d) apakšpunktā –, kuras izvestas uz Savienību tajā pašā laikā vai aptuveni tajā pašā laikā, vienlaikus ievērojot pārējos nupat minētās regulas 151. pantā izvirzītos nosacījumus, kuri ir identiski tās 150. pantā izvirzītajiem nosacījumiem.

38

Šajā kontekstā, ņemot vērā tiem uzlikto rūpības pienākumu Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta īstenošanā, muitas dienestiem ir pienākums aplūkot visus to rīcībā esošos informācijas avotus un datubāzes, lai noteiktu muitas vērtību visprecīzāk un pēc iespējas tuvāk realitātei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 9. novembris, “LS Customs Services, C‑46/16, EU:C:2017:839, 56. punkts, un 2019. gada 20. jūnijs, Oribalt Rīga, C‑1/18, EU:C:2019:519, 27. punkts).

39

Šis pienākums nozīmē, ka katram muitas dienestam, pieņemot motivētu lēmumu saskaņā ar minētā kodeksa 6. panta 3. punktu, ir pienākums izmantot valsts datubāzi, kuru tas pārvalda un papildina, ciktāl tā sniedz informāciju, kas nepieciešama Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta piemērošanai. Savukārt muitas dienestam nav pienākuma sistemātiski pēc savas ierosmes vai vienkārši pēc pieprasījuma mēģināt piekļūt informācijas avotiem vai datubāzēm, kas tam nav nepieciešami Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta piemērošanai, it īpaši tad, ja šim dienestam nav brīvas un tūlītējas piekļuves šiem informācijas avotiem vai šīm datubāzēm vai ja šajos avotos un datubāzēs atrodamie dati nav iekļaujami saskaņā ar šo tiesību normu pieņemtā lēmuma pamatojumā.

40

Šajā ziņā ir jānorāda, ka muitas dienesti valsts datubāzēs datus ievada, izmantojot muitas deklarācijas, kas šiem dienestiem iesniegtas saskaņā ar Muitas kodeksu. Konkrēti, no Regulas Nr. 471/2009 3. panta 1. punkta otrās daļas un 4. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka dalībvalstīm – izmantojot muitas deklarāciju kā reģistrējamo datu avotu – ir pienākums reģistrēt jebkādu preču importu to teritorijā, kura atrodas Savienības statistiskajā teritorijā šīs pašas regulas 2. panta b) punkta izpratnē. Muitas dienestu ievākto statistikas datu vidū saskaņā ar šīs pašas regulas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir preču statistiskā vērtība uz importētājas dalībvalsts robežas, kas saskaņā ar Regulas Nr. 113/2010 4. panta 1. punktu balstās uz preču vērtību brīdī un vietā, kur tās šķērso importētājas dalībvalsts robežu.

41

Tādējādi šādi izveidotas valsts datubāzes principā var norādīt uz elementiem, kas vajadzīgi Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta piemērošanai. Turklāt katra no šīm valsts datubāzēm pēc definīcijas ir brīvi un tūlītēji pieejama attiecīgās dalībvalsts muitas dienestam, kas tajā ievada datus un to pārvalda.

42

Šādos apstākļos eventuāls dalībvalsts, kurā notiek muitošanas procedūra, muitas dienesta pienākums izmantot informāciju, kas izriet no datubāzēm, kuras ir izveidojuši un pārvalda citu dalībvalstu muitas dienesti vai Savienības dienesti, ir atkarīgs no tā, vai attiecīgais muitas dienests var muitas vērtību noteikt atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam, izmantojot informāciju, kas ir tā tiešā rīcībā. Ja šā dienesta rīcībā jau ir nepieciešamā informācija no datubāzēm, kurās tas ievada datus un kuras tas pārvalda, citu muitas dienestu vai Savienības dienestu pārvaldītajās datubāzes nav īpaši noderīgas.

43

Turklāt brīva un tūlītēja piekļuve katrai valsts datubāzei ir rezervēta tikai attiecīgās dalībvalsts muitas dienestam, kas tajā ievada datus un to pārvalda – līdz ar to citu dalībvalstu attiecīgās iestādes informāciju var iegūt vienīgi, iesniedzot lūgumu saskaņā ar Regulu Nr. 515/97.

44

No Regulas Nr. 515/97 1. panta 1. punkta izriet, ka tajā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem dalībvalstu administratīvās iestādes, kas ir atbildīgas par muitas un lauksaimniecības noteikumu īstenošanu, sadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai nodrošinātu šo noteikumu ievērošanu. Šī palīdzība tiek sniegta vai nu pēc pieprasījuma saskaņā ar šīs regulas I sadaļas noteikumiem, vai arī pēc savas iniciatīvas saskaņā ar minētās regulas II sadaļu – situācijās, kas atšķiras no vienkāršas pārbaudes muitas vērtības noteikšanas mērķiem.

45

Šādos apstākļos, ja attiecīgās dalībvalsts datubāzē esošā informācija ir pietiekama, lai šīs dalībvalsts muitas dienests varētu noteikt muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, pienākums sistemātiski meklēt informāciju citu dalībvalstu muitas iestāžu pārvaldītajās datubāzēs varētu nevajadzīgi apgrūtināt jebkādas pārbaudes procedūras, bet tas varētu apdraudēt mērķa – cīnīties pret krāpšanu un jebkādu prettiesisku rīcību – īstenošanu. Proti, šis mērķis, kas ir noteikts LESD 325. pantā un Muitas kodeksa astotajā apsvērumā, prasa, lai muitas pārbaudes tiktu pabeigtas laikus, ļaujot efektīvi un pilnībā iekasēt muitas nodokļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 209.–211. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Attiecībā uz Savienības līmenī uzskaitītajiem statistikas datiem, it īpaši tiem, kuri ir minēti Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos, nav skaidrs, vai šie dati – ņemot vērā, ka tie ir agregēti un konfidenciāli, – noteikti ietver elementus, kurus var izmantot, lai noteiktu muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

47

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar Regulu Nr. 515/97 atbilstoši tās V sadaļai ir izveidota muitas informācijas sistēma, kas sastāv no centrālās datubāzes, kura ir pieejama no termināļiem katrā dalībvalstī un no Komisijas. Tomēr no šīs regulas 24. panta g) punkta, kā arī Īstenošanas regulas 2016/346 1. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu kompetentās iestādes papildina muitas informācijas sistēmu kopā ar informāciju par nozīmīgiem notikumiem, piemēram, preču atsavināšanu vai aizturēšanu. Tādējādi muitas informācijas sistēmā nav ietverta informācija par jebkuru atmuitošanu Savienības muitas teritorijā, no kuras kompetentās iestādes jebkurā gadījumā varētu iegūt informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu preces muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

48

Līdzīgi no Regulas Nr. 471/2009 5., 6. un 8. panta izriet, ka dalībvalstis nosūta Eurostat apkopotos datus par importu, kas izteikti procentos un sadalīti ar preču kodu. Kā izklāstīts šī sprieduma 36. un 37. punktā, muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu ir jāpārbauda tādi elementi kā fiziskās īpašības, kvalitāte, reputācija, savstarpēja aizvietojamība, kā arī vērā ņemtās pārdošanas komerciālā pakāpe.

49

Līdz ar to – kā norāda Ungārijas valdība – dati, kurus dalībvalstis ir pārsūtījušas Eurostat saskaņā ar Regulu Nr. 471/2009, paši par sevi nešķiet piemēroti, lai sniegtu iespēju muitas dienestam noteikt muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam.

50

Tas attiecas uz jebkuru Savienības līmenī izveidotu datubāzi, kas ietver muitas jomā nozīmīgu informāciju, piemēram, informāciju par tarifiem, izcelsmes noteikumiem, papildu nodokļiem un citiem maksājumiem, procedūrām un importēšanas formalitātēm, prasībām attiecībā uz produktiem, tirdzniecības šķēršļiem un tirdzniecības plūsmu statistiku, bet kurā nav sniegta precīza informācija, kas sniegtu iespēju noteikt muitas vērtību saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu.

51

Turklāt muitas dienestiem uzliktais pienākums norādīt pamatojumu Muitas kodeksa īstenošanas ietvaros ietekmē iespēju izmantot Savienības dienestu pārvaldītas datubāzes krāpšanas novēršanai.

52

Muitas kodeksa 6. panta 3. punktā ir noteikts, ka muitas dienesti sniedz pamatojumu rakstveida lēmumiem, kas rada nelabvēlīgas sekas personām, kurām tie ir adresēti.

53

Tādējādi pienākumam norādīt pamatojumu, kas muitas dienestiem ir uzlikts Muitas kodeksa īstenošanas ietvaros, pirmkārt, ir jāļauj skaidri un nepārprotami saprast iemeslus, kuru dēļ tie ir noraidījuši vienu vai vairākas muitas vērtības noteikšanas metodes – šajā gadījumā Muitas kodeksa 29. pantā paredzēto metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, LS Customs Services, C‑46/16, EU:C:2017:839, 44. punkts).

54

Otrkārt, šis pienākums nozīmē, ka minētajiem dienestiem savā lēmumā, ar kuru tiek noteikts maksājamā ievedmuitas nodokļa apmērs, informācija, uz kuras pamata ir tikusi aprēķināta preču muitas vērtība – kas šajā gadījumā aprēķināta, pamatojoties uz Muitas kodeksa 30. panta 2. punktu, – ir jāizklāsta gan tāpēc, lai lēmuma adresāts varētu vislabākajos apstākļos aizstāvēt savas tiesības un, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi to pārsūdzēt, gan arī tāpēc, lai ļautu tiesām veikt minētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, LS Customs Services, C‑46/16, EU:C:2017:839, 45. punkts).

55

Pat pieņemot, ka tā varētu izrādīties noderīga muitas vērtības noteikšanai – konfidenciāla informācija no datubāzes, kuras mērķis ir, izmantojot statistikas izpētes metodes, atklāt komerciālus modeļus, kas var būt krāpšanas gadījumi, nevar būt daļa no pamatojuma, kas prasīts Muitas kodeksa 6. panta 3. punktā. Tātad datubāzi, no kuras šie elementi izriet, nevar uzskatīt par tādu, kas ir pieejama muitas dienestiem, lai noteiktu muitas vērtību Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē.

56

Tomēr šā sprieduma 42.–55. punktā izklāstītie apsvērumi neliedz dalībvalsts muitas dienestam, ņemot vērā katras lietas apstākļus un ievērojot savu rūpības pienākumu, nosūtīt citu dalībvalstu muitas dienestiem vai Savienības iestādēm un dienestiem atbilstīgus lūgumus, lai iegūtu papildu informāciju, kas tam ir vajadzīga muitas vērtības noteikšanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, LS Customs Services, C‑46/16, EU:C:2017:839, 55. punkts), ja vien tā var tikt darīta zināma attiecīgajam ekonomikas dalībniekam saskaņā ar Muitas kodeksa 6. panta 3. punktu.

57

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde: Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, dalībvalsts muitas dienests var aprobežoties ar to, ka tiek izmantota informācija, kas atrodama valsts datubāzē, kurā tas ievada datus un kuru tas pārvalda, un šim dienestam, ja šī informācija šai vajadzībai ir pietiekama, nav jāpiekļūst informācijai, kura ir citu dalībvalstu muitas dienestu vai Savienības iestāžu un dienestu rīcībā; taču – gadījumā, ja tas tā nav, – tas neskar minētā muitas dienesta iespēju vērsties šajos dienestos vai šajās iestādēs ar lūgumu, lai saņemtu papildu datus muitas vērtības noteikšanas nolūkos.

Par trešo jautājumu

58

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts muitas dienests, nosakot muitas vērtību, var neņemt vērā citu atmuitošanas pieprasītāja darījumu vērtības, pat ja šis dienests vai citu dalībvalstu muitas dienesti minētās vērtības nav apstrīdējuši.

59

No Īstenošanas regulas 150. panta 5. punkta un 151. panta 5. punkta izriet, ka attiecīgi identisku vai līdzīgu preču darījuma vērtība ir jāsaprot kā citu, novērtējamajām precēm identisku vai līdzīgu preču darījuma vērtība, kura iepriekš noteikta saskaņā ar Muitas kodeksa 29. pantu.

60

Šie noteikumi neizslēdz, ka, lai noteiktu konkrēto importēto preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam, tiek ņemtas vērā darījumu vērtības, kuras attiecībā uz citām šā paša ekonomikas dalībnieka importētajām precēm noteiktas saskaņā ar šā kodeksa 29. pantu.

61

Tomēr saskaņā ar Muitas kodeksa 78. panta 1. un 2. punktu muitas dienesti pēc preču atlaišanas var pārskatīt muitas deklarāciju un/vai pārbaudīt tirdzniecības dokumentus un datus par attiecīgajām precēm. Turklāt no Muitas kodeksa 221. panta 3. punkta izriet, ka gan sākotnēji noteiktā summa, gan summa, kas, eventuāli ir noteikta pēc pārskatīšanas vai pārbaudes, ir jāpaziņo parādniekam trīs gadu laikā no muitas parāda rašanās dienas.

62

Visbeidzot, no Īstenošanas regulas 181.a panta izriet – ja muitas dienestam ir pamats apšaubīt, ka importēto preču deklarētā vērtība ir par tām samaksātā vai maksājamā kopsumma, tas var noraidīt deklarēto cenu, ja šīs šaubas turpina pastāvēt pēc tam, kad tas, iespējams, ir lūdzis sniegt jebkādu informāciju vai jebkādu papildu dokumentu, un pēc tam, kad tas ir devis attiecīgajai personai saprātīgu iespēju paust savu viedokli par iemesliem, ar kuriem minētās šaubas ir pamatotas (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, EURO 2004. Hungary, C‑291/15, EU:C:2016:455, 31. punkts).

63

No visām šā sprieduma 59.–62. punktā minētajām tiesību normām izriet – ja dalībvalsts muitas dienests konkrētā importa muitas vērtību nosaka saskaņā ar Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu, tas var neņemt vērā muitas vērtības, kas deklarētas saistībā ar citām precēm, kuras šis pats ekonomikas dalībnieks ir importējis dalībvalstī, ja vien minētais dienests tās iepriekš ir apstrīdējis saskaņā ar Muitas kodeksa 78. panta 1. un 2. punktu, ievērojot šā kodeksa 221. pantā noteiktos termiņus un Īstenošanas regulas 181.a pantā noteikto procedūru.

64

Situācija ir atšķirīga, ja attiecīgais ekonomikas dalībnieks atsaucas uz darījumu vērtībām, kas saistītas ar importu uz citām dalībvalstīm. Proti, tā kā dalībvalsts muitas dienests nevar ietekmēt citu dalībvalstu attiecīgo dienestu izvēli saistībā ar Īstenošanas regulas 181.a panta piemērošanu vienai vai vairākiem preču importa gadījumiem, tas, ka nupat minētais dienests nav apšaubījis attiecīgās darījumu vērtības, pats par sevi nevar liegt šim dienestam novērtēt importētāja norādīto darījumu vērtību ticamību. Šādā gadījumā šis muitas dienests saglabā iespēju neņemt vērā deklarētās muitas vērtības saistībā ar citu importu, ko veicis attiecīgais ekonomikas dalībnieks, taču ar nosacījumu, ka tas pamato šo neņemšanu vērā atbilstoši Muitas kodeksa 6. panta 3. punktam, atsaucoties uz informāciju, kas ietekmē attiecīgo darījumu vērtību ticamību.

65

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde: Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts muitas dienests, nosakot muitas vērtību, var neņemt vērā citu atmuitošanas pieprasītāja veikto darījumu vērtības, pat ja šis dienests vai citu dalībvalstu muitas dienesti šīs vērtības nav apstrīdējuši, ja vien, pirmkārt, attiecībā uz darījumu vērtībām, kuras saistītas ar šajā dalībvalstī importētajām precēm, minētais dienests tās iepriekš ir apstrīdējis saskaņā ar Muitas kodeksa 78. panta 1. un 2. punktu, ievērojot tā 221. pantā noteiktos termiņus un Īstenošanas regulas 181.a pantā noteikto procedūru, un, otrkārt, attiecībā uz darījumu vērtībām, kas saistītas ar precēm, kuras importētas uz citām dalībvalstīm, šis pats muitas dienests pamato šo neņemšanu vērā atbilstoši Muitas kodeksa 6. panta 3. punktam, norādot uz informāciju, kas ietekmē attiecīgo darījumu vērtību ticamību.

Par ceturto jautājumu

66

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā lietotais tādu preču jēdziens, kuras eksportētas “tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā”, ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, muitas dienests var izmantot tikai tos datus par darījuma vērtībām, kuri attiecas uz 90 dienu laikposmu, no kurām 45 dienas ir pirms, bet 45 dienas ir pēc novērtējamo preču atmuitošanas.

67

Kā norādīts šā sprieduma 34. punktā, muitas vērtēšanas noteikumu mērķis ir izveidot taisnīgu, vienotu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz patvaļīgu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu. Tādējādi muitas vērtībai cik vien iespējams ir jāatspoguļo ievesto preču reālā ekonomiskā vērtība un tajā ir jāņem vērā visi šīs preces elementi, kuriem ir ekonomiska vērtība.

68

Šajā kontekstā muitas dienestiem – kā tas ir norādīts šā sprieduma 38. punktā – ir jāizmanto visi to rīcībā esošie informācijas avoti un datubāzes, lai muitas vērtību noteiktu pēc iespējas precīzāk un pēc iespējas tuvāk realitātei.

69

Muitas dienestu pienākums noteikt muitas vērtību, pamatojoties uz identisku vai līdzīgu preču darījuma vērtību, kas eksportētas “tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā”, ir jāsaprot, ņemot vērā šos mērķus.

70

Konkrēti, prasība ņemt vērā tādu preču darījuma vērtību, kuras eksportētas “tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā”, kad novērtējamās preces, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka tiek ņemtas vērā darbības, kas ir notikušas datumā, kurš ir pietiekami tuvs eksportēšanas datumam, lai izvairītos no riska, ka tirdzniecības prakse un tirgus apstākļi ir būtiski mainījušies, ietekmējot novērtējamo preču cenas.

71

Tādējādi muitas dienests principā var ņemt vērā tikai tādu pašu vai līdzīgu preču darījuma vērtību, kas pārdotas izvešanai uz Savienību tās noteiktajā 90 dienu laikposmā, no kurām 45 dienas ir pirms, bet 45 dienas ir pēc novērtējamo preču atmuitošanas. Šis laikposms šķiet esam pietiekami tuvu eksporta datumam, lai izvairītos no tirdzniecības prakses un tirgus apstākļu būtisku izmaiņu riska, kas ietekmē novērtējamo preču cenas. Tādējādi, ja minētais dienests secina, ka šajā laikposmā veiktu preču, kuras ir identiskas vai līdzīgas novērtējamajām precēm, eksporta darījumi tam ļauj noteikt šo preču muitas vērtību atbilstoši Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktam, šim dienestam principā nevar tikt uzlikts pienākums paplašināt savu izpēti, iekļaujot tajā tādu pašu vai līdzīgu preču eksportu, kas noticis ārpus šā laikposma.

72

Ja 90 dienu laikposmā identiskas vai līdzīgas preces nav eksportētas, muitas dienestam ir jāpārbauda, vai šāda eksportēšana ir notikusi ilgākā laikposmā – taču laika ziņā ne pārāk attālinātā brīdī no novērtējamo preču eksporta datuma –, ar nosacījumu, ka šajā ilgākajā laikposmā komerciālā prakse un tirgus apstākļi, kas ietekmē novērtējamo preču cenas, būtībā ir palikuši tādi paši. Tikai tad, ja muitas dienests secina, ka šāds eksports nav noticis, un pārbaudi par to veic valsts tiesa, tas var secīgi izmantot Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktā vai – ja tas nav iespējams – tā 31. pantā paredzētās muitas vērtības noteikšanas metodes.

73

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāsniedz šāda atbilde: Muitas kodeksa 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā lietotais tādu preču jēdziens, kuras eksportētas “tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā”, ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, muitas dienests var izmantot tikai tos datus par darījuma vērtībām, kuri attiecas uz 90 dienu laikposmu, no kurām 45 dienas ir pirms, bet 45 dienas ir pēc novērtējamo preču atmuitošanas, ja vien šajā laikposmā notikušie darījumi tādu preču eksportēšanai uz Savienību, kuras ir identiskas vai līdzīgas novērtējamajai precei, sniedz iespēju noteikt pēdējo minēto preču muitas vērtību atbilstoši šai tiesību normai.

Par tiesāšanās izdevumiem

74

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Padomes Regula (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, dalībvalsts muitas dienests var aprobežoties ar to, ka tiek izmantota informācija, kas atrodama valsts datubāzē, kurā tas ievada datus un kuru tas pārvalda, un šim dienestam, ja šī informācija šai vajadzībai ir pietiekama, nav jāpiekļūst informācijai, kura ir citu dalībvalstu muitas dienestu vai Eiropas Savienības iestāžu un dienestu rīcībā; taču – gadījumā, ja tas tā nav, – tas neskar minētā muitas dienesta iespēju vērsties šajos dienestos vai šajās iestādēs ar lūgumu, lai saņemtu papildu datus muitas vērtības noteikšanas nolūkos.

2)

Regulas Nr. 2913/92 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts muitas dienests, nosakot muitas vērtību, var neņemt vērā citu atmuitošanas pieprasītāja veikto darījumu vērtības, pat ja šis dienests vai citu dalībvalstu muitas dienesti šīs vērtības iepriekš nav apstrīdējuši, ja vien, pirmkārt, attiecībā uz darījumu vērtībām, kuras saistītas ar šajā dalībvalstī importētajām precēm, minētais dienests tās iepriekš ir apstrīdējis saskaņā ar Regulas Nr. 2913/92 78. panta 1. un 2. punktu, ievērojot tās 221. pantā noteiktos termiņus un Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 (1993. gada 2. jūlijs), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kura grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 3254/94 (1994. gada 19. decembris), 181.a pantā noteikto procedūru, un, otrkārt, attiecībā uz darījumu vērtībām, kas saistītas ar precēm, kuras importētas uz citām dalībvalstīm, šis pats muitas dienests pamato šo neņemšanu vērā atbilstoši Regulas Nr. 2913/92 6. panta 3. punktam, norādot uz informāciju, kas ietekmē attiecīgo darījumu vērtību ticamību.

3)

Regulas Nr. 2913/92 30. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā lietotais tādu preču jēdziens, kuras eksportētas “tajā pašā vai aptuveni tajā pašā laikā”, ir jāinterpretē tādējādi, ka, nosakot muitas vērtību saskaņā ar šo tiesību normu, muitas dienests var izmantot tikai tos datus par darījuma vērtībām, kuri attiecas uz 90 dienu laikposmu, no kurām 45 dienas ir pirms, bet 45 dienas ir pēc novērtējamo preču atmuitošanas, ja vien šajā laikposmā notikušie darījumi tādu preču eksportēšanai uz Eiropas Savienību, kuras ir identiskas vai līdzīgas novērtējamajai precei, sniedz iespēju noteikt pēdējo minēto preču muitas vērtību atbilstoši šai tiesību normai.