Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 17. septembrī (1)

Lieta C‑407/25 [Tersten] (i)

Belgische Staat – Administratie Douane en Accijnzen

Kriminālprocess

pret

NV SI,

LM Kft,

LC,

BÜ Kft,

JS,

BZ,

QJF Kft,

LS,

SH Kft,

ZJ,

JZ,

XH,

HS,

3H H & LS GmbH

(Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Eiropas Prokuratūra – Regula (ES) 2017/1939 – 24. panta 2. punkts – Informācijas sniegšana Eiropas Prokuratūrai – LES 4. panta 3. punkts – Lojālas sadarbības princips – 27. pants – Pārņemšanas tiesības – Valstu izmeklēšanas iestāžu kompetence – Pārņemšana, ko Eiropas Prokuratūra veic izmeklēšanas posmā – Pārņemšana, ko Eiropas Prokuratūra veic pēc kriminālvajāšanas uzsākšanas – Dalībvalstu procesuālās autonomijas princips






1.        Saskaņā ar Regulu (ES) 2017/1939 (2) – ja dalībvalsts tiesa vai tiesībaizsardzības iestāde sāk izmeklēt noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt Eiropas Prokuratūras kompetencē, tai bez liekas kavēšanās jāinformē Eiropas Prokuratūra, lai tā varētu lemt par iespēju īstenot pārņemšanas tiesības.

2.        Kriminālprocess, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir Eiropas Prokuratūras kompetencē. Beļģijas muitas iestādes sāka izmeklēšanu par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem laikā, kad Regula 2017/1939 (3) jau bija spēkā, bet pirms Eiropas Prokuratūra sāka pildīt izmeklēšanas un kriminālvajāšanas uzdevumus (2021. gada 1. jūnijā) (4).

3.        Tā kā Beļģijas iestādes savlaicīgi neinformēja Eiropas Prokuratūru par veikto izmeklēšanu un kriminālprocess pirmajā instancē tika izbeigts, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādas sekas šī informācijas nesniegšana rada procesam, kas pašlaik norisinās apelācijas instancē.

I.      Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesības

1.      Regula 2017/1939

4.        [Regulas] 4. pantā (“Uzdevumi”) noteikts:

“EPPO ir atbildīga par izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un apsūdzības celšanu pret tādu noziedzīgo nodarījumu izdarītājiem un līdzdalībniekiem, kas skar Savienības finanšu intereses un kas paredzēti Direktīvā (ES) 2017/1371 (5), un noteikti ar šo regulu. Šajā nolūkā EPPO uzsāk izmeklēšanu un veic kriminālvajāšanas darbības, un pilda prokurora funkcijas dalībvalstu kompetentajās tiesās līdz brīdim, kad lieta tiek pilnībā pabeigta.”

5.        Saskaņā ar 22. panta (“EPPO materiāltiesiskā kompetence”) 1. punktu:

“EPPO kompetencē ir noziedzīgie nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses un kas paredzēti Direktīvā [1371/1371], kuru īsteno ar valsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, vai tādu pašu noziedzīgu rīcību varētu klasificēt kā cita veida nodarījumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. [..]”

6.        [Regulas] 24. pantā (“Informācijas ziņošana, reģistrēšana un pārbaude”) noteikts:

“1.      Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras un tās dalībvalstu iestādes, kas ir kompetentas saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, bez liekas kavēšanās EPPO ziņo par jebkādu noziedzīgu rīcību, kas varētu būt tās kompetencē saskaņā ar 22. pantu un 25. panta 2. un 3. punktu.

2.      Ja dalībvalsts tiesu vai tiesībaizsardzības iestāde sāk izmeklēt noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt EPPO kompetencē saskaņā ar 22. pantu, 25. panta 2. un 3. punktu, vai ja kādā brīdī pēc izmeklēšanas uzsākšanas dalībvalsts kompetentajai tiesu vai tiesībaizsardzības iestādei kļūst skaidrs, ka izmeklēšana attiecas uz šādu nodarījumu, minētā iestāde bez liekas kavēšanās informē EPPO, lai tā varētu izlemt, vai īstenot pārņemšanas tiesības saskaņā ar 27. pantu.

[..]”

7.        Saskaņā ar 25. panta (“EPPO kompetences īstenošana”) 1. punktu:

“EPPO savu kompetenci īsteno, vai nu sākot izmeklēšanu saskaņā ar 26. pantu, vai arī nolemjot īstenot pārņemšanas tiesības saskaņā ar 27. pantu. Ja EPPO nolemj īstenot savu kompetenci, kompetentās valsts iestādes attiecībā uz šo pašu noziedzīgo rīcību savu kompetenci neīsteno.”

8.        [Regulas] 27. pantā (“Pārņemšanas tiesības”) noteikts:

“1.      Pēc tam, kad ir saņemta visa attiecīgā informācija saskaņā ar 24. panta 2. punktu, EPPO pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā piecas dienas pēc minētās informācijas saņemšanas no valsts iestādēm, pieņem lēmumu, vai īstenot pārņemšanas tiesības, un par šo lēmumu informē minētās valsts iestādes. Konkrētos gadījumos Eiropas galvenais prokurors var pieņemt motivētu lēmumu minēto termiņu pagarināt par laikposmu, kas nepārsniedz piecas dienas, un viņš par to attiecīgi informē minētās valsts iestādes.

2.      Šā panta 1. punktā minēto termiņu laikā valsts iestādes atturas pieņemt jebkādus lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas EPPO var liegt izmantot pārņemšanas tiesības.

Minētās valsts iestādes veic jebkādus steidzamus pasākumus, kas nepieciešami, saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu.

3.      Ja EPPO kādā citādā veidā, nevis no 24. panta 2. punktā minētās informācijas, kļūst zināms fakts, ka kādas dalībvalsts kompetentās iestādes jau ir uzsākušas izmeklēt noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt tās kompetencē, tā nekavējoties informē šīs iestādes. Pēc tam, kad EPPO ir pienācīgi saņēmusi informāciju saskaņā ar 24. panta 2. punktu, tā pieņem lēmumu par to, vai īstenot pārņemšanas tiesības. Minēto lēmumu pieņem šā panta 1. punktā noteiktajos termiņos.

[..]

5.      Ja EPPO īsteno pārņemšanas tiesības, dalībvalstu kompetentās iestādes lietas materiālus pārsūta EPPO un atturas no turpmāku izmeklēšanas darbību veikšanas attiecībā uz šo pašu nodarījumu.

[..]

7.      Ja EPPO ir atturējusies īstenot savu kompetenci, tā bez liekas kavēšanās informē kompetentās valsts iestādes. Kompetentās valsts iestādes procesa laikā jebkurā brīdī EPPO informē par jebkādiem jauniem faktiem, kas EPPO varētu dot pamatu pārskatīt savu lēmumu neīstenot kompetenci.

Pēc šādas informācijas saņemšanas EPPO var īstenot pārņemšanas tiesības, ja valsts izmeklēšana jau nav pabeigta un ja apsūdzība nav iesniegta tiesai. Minēto lēmumu pieņem 1. punktā noteiktajā termiņā.

[..]”

9.        [Regulas] 35. pantā (“Izmeklēšanas izbeigšana [pabeigšana]”) norādīts:

“1.      Ja Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu, uzskata, ka izmeklēšana ir pabeigta, viņš iesniedz ziņojumu uzraugošajam Eiropas prokuroram, kurā ir iekļauts lietas kopsavilkums un projekts lēmumam par to, vai veikt lietas nodošanu izskatīšanai valsts tiesā vai arī apsvērt lietas nodošanu, izbeigšanu vai vienkāršotu kriminālvajāšanas procedūru saskaņā ar 34., 39. vai 40. pantu. Uzraugošais Eiropas prokurors pārsūta minētos dokumentus kompetentajai Pastāvīgajai palātai, tos papildinot, ja viņš to uzskata par vajadzīgu, ar savu novērtējumu. Ja Pastāvīgā palāta saskaņā ar 10. panta 3. punktu pieņem lēmumu, kā ierosinājis Eiropas deleģētais prokurors, viņš attiecīgi turpina lietu.

2.      Ja Pastāvīgā palāta, balstoties uz saņemtajiem ziņojumiem, uzskata, ka tā nepieņems Eiropas deleģētā prokurora ierosināto lēmumu, tā vajadzības gadījumā pati pārskata lietas materiālus, pirms pieņemt galīgo lēmumu vai sniegt turpmākus norādījumus Eiropas deleģētajam prokuroram.

3.      Attiecīgā gadījumā Eiropas deleģētā prokurora ziņojumā tiek sniegts arī pietiekams pamatojums, lai lietu nodotu vai nu tās dalībvalsts tiesai, kurā viņš atrodas, vai arī saskaņā ar 26. panta 4. punktu citas dalībvalsts tiesai, kuras jurisdikcijā ir lieta.

[..]”

10.      Saskaņā ar 120. pantu (“Stāšanās spēkā”):

“1.      Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tam, kad tā publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2.      EPPO īsteno savu kompetenci attiecībā uz jebkuru nodarījumu, kas ir tās kompetencē un kas ir izdarīts pēc dienas, kad šī regula stājusies spēkā.

Kad EPPO ir izveidota, EPPO uzņemas tai ar šo regulu uzticētos izmeklēšanas un kriminālvajāšanas uzdevumus dienā, kas jānosaka ar Komisijas lēmumu, ko pieņem, pamatojoties uz Eiropas galvenā prokurora priekšlikumu. [Eiropas] Komisijas lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Diena, kas jānosaka Komisijai, nav agrāk kā trīs gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā dienas.

[..]”

B.      Beļģijas tiesības

11.      Regula 2017/1939 Beļģijas tiesībās transponēta ar wet van 17 februari 2021 houdende diverse bepalingen inzake justitie (6), kas stājās spēkā 2021. gada 24. februārī un ar ko Algemene wet inzake douane en accijnzen van 18 juli 1977 (7) tika iekļauta XXV bis nodaļa.

12.      AWDA 285/2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Algemene Administratie van de Douane en Accijnzen (Galvenā muitas un akcīzes pārvalde, Beļģija) ģenerāldirektors ieceļ vismaz vienu Galvenās [..] pārvaldes amatpersonu, kura ir atbildīga par sadarbību ar Eiropas deleģētajiem prokuroriem, kas minēti Gerechtelijk Wetboek [(Tiesas kodekss)] 309/2. pantā, saistībā ar tādiem kriminālpārkāpumiem, krāpnieciskām darbībām un smagiem noziegumiem, kuri minēti 281. un 282. pantā un attiecībā uz kuriem Eiropas Prokuratūra īsteno savu kompetenci, pamatojoties uz Regulas [2017/1939] 22., 25., 26. un 27. pantu.”

13.      AWDA 285/4. panta 1. punktā noteikts:

“Pilnvaras uzsākt un turpināt jebkuru tiesvedību 281. panta 2. punkta izpratnē piešķir 285/2. panta 1. punktā minētajai amatpersonai attiecībā uz 281. pantā minētajiem kriminālpārkāpumiem, krāpnieciskām darbībām vai smagiem noziegumiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Prokuratūra īsteno savu kompetenci saskaņā ar Regulas [2017/1939] 22., 25., 26. un 27. pantu.”

II.    Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

14.      2019. un 2020. gadā Beļģijas muitas dienesti sāka izmeklēšanu, kuras laikā konstatēja, ka 2018. un 2019. gadā 26 fiziskas un juridiskas personas ir izdarījušas vairākus muitas pārkāpumus, importēdamas no Ķīnas preces, uz kurām attiecas muitošana Briselē un kuru adresāti bija Vācijā, Spānijā un Ungārijā.

15.      Protokoli 19/D/000565, 19/D/000724 un 20/D/000058 attiecībā uz muitas un akcīzes nodokļiem tika sagatavoti attiecīgi 2019. gada 27. novembrī, 2020. gada 1. aprīlī un 2020. gada 15. aprīlī un ierakstītā vēstulē nosūtīti pārkāpējiem.

16.      Galvenās muitas un akcīzes pārvaldes tiešās pavēstes pārkāpējiem tika izsniegtas 2021. gada jūlijā un augustā – tātad pēc tam, kad Eiropas Prokuratūra 2021. gada 1. jūnijā bija uzņēmusies izmeklēšanas un kriminālvajāšanas uzdevumus.

17.      Ar 2022. gada 9. decembra spriedumu, kas pasludināts uz sacīkstes principu balstītā tiesvedībā pret vairākiem apsūdzētajiem un aizmuguriski attiecībā uz citiem, Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances tiesa, kurā tiesvedība noris holandiešu valodā, Beļģija) a) krimināltiesību daļā attaisnoja apsūdzētos un b) civiltiesību daļā piesprieda dažiem no viņiem samaksāt Beļģijas valstij ievedmuitas nodokļus 143 951 EUR.

18.      2023. gada 6. janvārī Beļģijas valsts šo pirmās instances spriedumu pārsūdzēja hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija).

19.      Ar 2024. gada 5. decembra starpspriedumu hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa) atzina par pieņemamu prasību krimināltiesību daļā pret dažiem apsūdzētajiem un civiltiesību daļā saistībā ar viņu muitas parādu.

20.      Pirms nolēmuma pieņemšanas par Beļģijas valsts apelācijas sūdzību hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa) konstatēja, ka:

–        viens no apsūdzētajiem apgalvo, ka prasījumi krimināltiesību daļā un civiltiesību daļā esot nepieņemami, jo Beļģijas valsts nav pierādījusi, ka tā bija informējusi Eiropas Prokuratūru par attiecīgajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un ka Eiropas Prokuratūra bija nolēmusi, ka tai nav pamata īstenot savas pārņemšanas tiesības saskaņā ar Regulas 2017/1939 24. pantu;

–        kā noradījusi Beļģijas valsts – izmeklēšana bija pabeigta un pārkāpējiem bija nosūtīts protokols, pirms Eiropas Prokuratūra sāka darboties. Tādējādi Eiropas Prokuratūra nevarēja pārņemt lietu un valsts iestādēm nekas neliedza veikt kriminālvajāšanu;

–        lietas pirmstiesas izmeklēšanas posms nebija pabeigts, kad Eiropas Prokuratūra sāka darboties 2021. gada 1. jūnijā;

–        Beļģijas valsts nebija iesniegusi nevienu dokumentu, kas apliecinātu, ka kompetentās iestādes pēc attiecīgo noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas sākuma būtu informējušas Eiropas Prokuratūru Regulas 2017/1939 24. pantā noteiktajā kārtībā, lai dotu tai iespēju īstenot pārņemšanas tiesības.

21.      Ņemot vērā šos apstākļus, hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vai Regulas [2017/1939] 24., 25., 27. un 35. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka šādos apstākļos valsts muitas pārvalde un valsts prokuratūra saglabā kompetenci veikt kriminālvajāšanu šajā lietā?

Ja krimināltiesa konstatē, ka Eiropas Prokuratūrai nav ziņots par lietu, vai tai lieta ir jānodod atpakaļ kompetentajām valsts iestādēm, lai tās vēl tomēr varētu ziņot Eiropas Prokuratūrai par izmeklēšanu un Eiropas Prokuratūra attiecīgā gadījumā varētu īstenot pārņemšanas tiesības?”

III. Tiesvedība Tiesā

22.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2025. gada 19. jūnijā.

23.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas, Beļģijas, Itālijas un Polijas valdības, kā arī Komisija.

24.      Piemērojot Tiesas statūtu 23. panta otro daļu, Tiesa aicināja Eiropas Prokuratūru rakstveidā iesniegt tās rīcībā esošo būtisko informāciju par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmetu.

25.      2026. gada 24. aprīlī Eiropas Prokuratūra iesniedza Tiesai šo informāciju, par kuru 2026. gada 19. maijā notikušajā tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieki, proti, Beļģijas un Polijas valdības un Komisija.

IV.    Izvērtējums

26.      Kā jau norādīju, Regula 2017/1939 stājās spēkā 2017. gada 20. novembrī, bet Eiropas Prokuratūra izmeklēšanas un kriminālvajāšanas uzdevumus uzņēmās tikai 2021. gada 1. jūnijā. Nav šaubu, ka šajā lietā inkriminētie noziedzīgie nodarījumi ir Eiropas Prokuratūras materiāltiesiskajā kompetencē.

27.      Iesniedzējtiesa uzskata par pierādītu, ka kriminālizmeklēšana 2021. gada 1. jūnijā nebija pabeigta un tādējādi valsts iestādei bija jāinformē Eiropas Prokuratūra, lai tā varētu īstenot pārņemšanas tiesības. Tā kā Eiropas Prokuratūra par to netika informēta, iesniedzējtiesa piebilst, ka “rodas jautājums, kādas sekas rada nepaziņošana Eiropas Prokuratūrai” (8). Lai to atrisinātu, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai divus prejudiciālus jautājumus, kuru saturu esmu norādījis.

A.      Pirmais prejudiciālais jautājums

28.      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkts, 25. panta 1. punkts un 27. pants liedz valstu iestādēm (Beļģijas Galvenajai muitas un akcīzes pārvaldei un prokuratūrai) saglabāt kompetenci veikt kriminālvajāšanu iepriekš aprakstītajos apstākļos.

29.      Saskaņā ar Regulas 2017/1939 25. panta 1. punktu Eiropas Prokuratūra var rīkoties divējādi: a) uzsākt tiešu izmeklēšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas, iespējams, ietilpst tās kompetencē; vai b) izmantot savas tiesības pārņemt valstu iestāžu jau uzsākto izmeklēšanu.

30.      Eiropas Prokuratūra uzsāk tiešo izmeklēšanu saskaņā ar Regulas 2017/1939 26. pantu (9), kad tā saņem attiecīgu informāciju par nodarījumu, kas varētu būt tās kompetencē un ko dalībvalsts tiesu vai tiesībaizsardzības iestāde nav sākusi izmeklēt (10). Šo Eiropas Prokuratūras darbības aspektu, kas nav saistīts ar šeit aplūkotajiem nodarījumiem, sīkāk neiztirzāšu.

31.      Eiropas Prokuratūra savas pilnvaras var pildīt arī, īstenojot pārņemšanas tiesības, ja kādas dalībvalsts iestāde jau ir sākusi “[..] izmeklēt noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt [Eiropas Prokuratūras] kompetencē [..]”, un šī iestāde to informē par izmeklēšanas rezultātiem (Regulas 2017/1939 26. panta 2. punkts).

32.      Lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, jāizmanto parastie interpretācijas kritēriji (gramatiskais, sistēmiskais un teleoloģiskais kritērijs) (11), kas ļautu noskaidrot Regulas 2017/1939 24., 25. un 27. panta nozīmi.

1.      Gramatiskā interpretācija

33.      Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā (12) paredzēti šādi gadījumi:

–        dalībvalsts tiesu vai tiesībaizsardzības iestāde sāk izmeklēt noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt Eiropas Prokuratūras kompetencē;

–        kādā brīdī pēc izmeklēšanas uzsākšanas dalībvalsts kompetentajai iestādei kļūst skaidrs, ka izmeklēšana attiecas uz šādu nodarījumu (13).

34.      Abos gadījumos valsts iestādei jāinformē Eiropas Prokuratūra, lai tā varētu lemt par iespēju īstenot pārņemšanas tiesības.

35.      Regulas 2017/1939 27. panta 3. punkts paredz, ka Eiropas Prokuratūra var īstenot pārņemšanas tiesības pēc tam, kad tā no citiem avotiem ir saņēmusi informāciju par notiekošo izmeklēšanu. Šī tiesību norma nozīmē, ka Regulā 2017/1939 netieši paredzēta iespēja, ka šīs valsts iestādes nav informējušas Eiropas Prokuratūru.

36.      Valstu iestādēm “bez liekas kavēšanās” jāziņo Eiropas Prokuratūrai par jebkādu noziedzīgu rīcību, kas varētu būt tās kompetencē (Regulas 2017/1939 24. panta 1. punkts). Uzskatu, ka tām jāsniedz šī informācija, tiklīdz tās uzzina par noziedzīgo rīcību (notitia criminis), neatkarīgi no tā, vai tās ir formāli uzsākušas izmeklēšanu. Jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai dalībvalstis pēc iespējas drīz informētu Eiropas Prokuratūru, tiklīdz tās uzzina (vai tām tikai rodas aizdomas), ka nodarījumi ir noziedzīgi nodarījumi, kas ir Eiropas Prokuratūras kompetencē.

37.      Pēc paziņošanas un pirms Eiropas Prokuratūra pieņem lēmumu par pārņemšanu, valsts iestāde “atturas pieņemt jebkādus lēmumus [..], kas Eiropas Prokuratūrai var liegt izmantot pārņemšanas tiesības” (Regulas 2017/1939 27. panta 2. punkta pirmā daļa) (14).

38.      Ja Eiropas Prokuratūra izmanto pārņemšanas tiesības, tā pārņem izmeklēšanu, ko jau ir sākusi valsts iestāde, tādējādi dalībvalstu kompetentās iestādes pārsūta tai lietas materiālus un atturas no turpmāku izmeklēšanas darbību veikšanas attiecībā uz šo pašu nodarījumu (15). Eiropas Prokuratūra turpina lietas izskatīšanu no brīža, kad tā informē valstu iestādes par lietas pārņemšanu.

39.      Ja Eiropas Prokuratūra īsteno pārņemšanas tiesības, valstu iestādes zaudē kompetenci. Savukārt valsts iestādēm ir pilnvaras izmeklēt noziedzīgu nodarījumu, kas ir Eiropas Prokuratūras kompetencē, līdz brīdim, kad Eiropas Prokuratūra īsteno pārņemšanas tiesības.

40.      Tādējādi no Regulas 2017/1939 25. panta 1. punkta un 27. panta 5. punkta gramatiskās interpretācijas var secināt, ka valstu iestādes var turpināt darbību, tostarp veikt kriminālvajāšanu, līdz brīdim, kad Eiropas Prokuratūra pieņem (un paziņo) lēmumu par lietas pārņemšanu.

41.      Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā nav minētas konkrētas sekas, kas rodas, ja valstu iestādes nepilda informācijas sniegšanas pienākumu. Konkrētāk, šī tiesību norma neliedz valstu iestādēm turpināt izmeklēšanu un veikt kriminālvajāšanu līdz brīdim, kad Eiropas Prokuratūra pārņem lietu.

42.      Tādējādi Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkta, 25. panta 1. punkta un 27. panta formulējums neliedz valsts iestādēm, kas ir sākušas izmeklēšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem Eiropas Prokuratūra var veikt kriminālvajāšanu, saglabāt kompetenci turpināt izmeklēšanu un attiecīgā gadījumā veikt kriminālvajāšanu līdz brīdim, kad tā nolemj īstenot pārņemšanas tiesības.

2.      Sistēmiskā interpretācija

43.      Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkta, 25. panta 1. punkta un 27. panta sistēmiskā interpretācija noved pie tāda paša rezultāta.

44.      Regula 2017/1939 paredz dalītās kompetences sistēmu starp Eiropas Prokuratūru un valsts iestādēm, kad tiek apkaroti noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses.

45.      Saskaņā ar šo sistēmu Eiropas Prokuratūrai ir pārņemšanas tiesības, proti, prioritāte veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses (16). Šādas prioritātes pamatā ir Eiropas Prokuratūras spēja labāk veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu un nodrošināt to saskaņotību attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem bieži ir pārrobežu dimensija.

46.      Tomēr Eiropas Prokuratūras dalītā kompetence/prioritāte, īstenojot pārņemšanas tiesības, nenozīmē, ka valstu iestādēm nav kompetences veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses. Regulā 2017/1939 nav paredzēta Eiropas Prokuratūras ekskluzīvā kompetence šajā jomā (17).

47.      Proti, lai gan Regula 2017/1939 parasti piešķir prioritāru kompetenci Eiropas Prokuratūrai, valstu iestādes saglabā papildu kompetenci veikt kriminālvajāšanu par šāda veida noziedzīgajiem nodarījumiem.

48.      Katrā ziņā valstu iestāžu papildu kompetencē ir veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, ja Eiropas Prokuratūra (attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu, par kuru jau notiek izmeklēšana) nolemj neizmantot pārņemšanas iespēju, kas tai atzīta Regulas 2017/1939 27. pantā.

49.      Kopumā Eiropas Prokuratūras darbībai piemēro divus kritērijus:

–        ja Eiropas Prokuratūra pati veic tiešu izmeklēšanu, piemēro likumības principu, un tai ir pienākums izmeklēt noziedzīgus nodarījumus un attiecīgā gadījumā uzsākt kriminālvajāšanu;

–        tomēr, ja valsts iestādes jau veic izmeklēšanu (neatkarīgi no tā, vai Eiropas Prokuratūra par to ir informēta vai arī tā uzzina par to citā veidā), Eiropas Prokuratūrai nav pienākuma īstenot pārņemšanas tiesības, lai gan tā to var darīt.

50.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto un raugoties no visas sistēmas skatpunkta, var secināt, ka valstu iestādes saglabā kompetenci veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, ja Eiropas Prokuratūra neizmanto pārņemšanas mehānismu.

51.      Tādējādi Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkts ļauj valsts iestādēm veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas ir Eiropas Prokuratūras kompetencē, pat tad, ja tās veic izmeklēšanu, par kuru tai nav paziņots, līdz brīdim, kad Eiropas Prokuratūra pārņem lietu.

52.      Eiropas Prokuratūras Reglamenta (18) 40. panta 2. punkts paredz, ka papildus elementiem, kas ir būtiski jebkurā izmeklēšanā (19), Eiropas Prokuratūra, pārbaudot pārņemšanas pamatotību, izvērtē citus faktorus (20).

53.      Pamatojoties uz Regulas 2017/1939 9. panta 2. punktu (21), Eiropas Prokuratūras Kolēģija ir pieņēmusi Darbības pamatnostādnes par izmeklēšanas, pārņemšanas politiku un lietu nodošanu (22). To 2. pielikumā konkrēti ir atsauce uz tādu lietu pārņemšanu, kuras valstu iestādes izmeklēja pārejas periodā no Regulas 2017/1939 spēkā stāšanās dienas (2017. gada 20. novembris) līdz dienai, kad Eiropas Prokuratūra uzņēmās izmeklēšanas un kriminālvajāšanas uzdevumus (2021. gada 1. jūnijs). Tā tas ir izskatāmajā lietā.

54.      Attiecībā uz šiem gadījumiem Darbības pamatnostādņu 2. pielikumā norādīts, ka “saskaņā ar proporcionalitātes un nepieciešamības principiem EPPO būtu [jāīsteno pārņemšanas tiesības], kad tās kompetences īstenošana sniegtu pievienoto vērtību izmeklēšanas turpināšanai”.

55.      Izvērtējot lietas pārņemšanu, nedrīkst aizmirst, ka Regulas 2017/1939 25. panta 2. un 3. punktā valstu iestādēm ir piešķirta kompetence veikt kriminālvajāšanu par noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses.

56.      Tādējādi saskaņā ar Regulas 2017/1939 25. panta 2. punktu – ja noziedzīgs nodarījums, kas ir 22. panta darbības jomā, ir radījis vai var radīt tādu kaitējumu Savienības finanšu interesēm, kas ir mazāks par 10 000 EUR, Eiropas Prokuratūra iesaistās tikai noteiktos apstākļos (23). Tātad neliela apmēra noziedzīgi nodarījumi, kas skar Savienības finanšu intereses, paliek valstu iestāžu kompetencē, ja vien Eiropas Prokuratūra tos nepārņem – tā var darīt to tikai tad, ja pastāv kāds no minētās regulas 25. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem.

57.      Tāpat Regulas 2017/1939 25. panta 3. punkts paredz, ka Eiropas Prokuratūra atturas īstenot kompetenci attiecībā uz jebkādiem nodarījumiem, kas ir 22. panta darbības jomā, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi (24). Ja pastāv šādi faktori un pēc apspriešanās ar kompetentajām valsts iestādēm, Eiropas Prokuratūra bez liekas kavēšanās nodod lietu valsts kompetentajām iestādēm.

58.      Valstu iestāžu kompetence saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kad pastāv Regulas 2017/1939 25. panta 2. un 3. punktā minētie apstākļi, ir papildu sistēmisks arguments, kas liecina par labu tam, ka šīm iestādēm jāsaglabā sava kompetence (vismaz pagaidām) līdz brīdim, kad Eiropas Prokuratūra nolems pārņemt lietu.

59.      Saskaņā ar Regulas 2017/1939 tiesību normām, kas reglamentē valstu iestāžu un Eiropas Prokuratūras kompetenci (kas nav īpaši skaidras), izmeklēšanā, ko jau sākušas valsts iestādes, no sistēmiskā skatpunkta izšķirošs ir brīdis, kad Eiropas Prokuratūra pieņem lēmumu par to, vai īstenot pārņemšanas tiesības.

60.      Uzskatu, ka šajā ziņā nav būtiskas nozīmes apstāklim, ka Eiropas Prokuratūra nevarēja pieņemt lēmumu par lietas pārņemšanu tā iemesla dēļ, ka valsts iestādes nebija izpildījušas pienākumu, kas tām ir noteikts Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā.

61.      Protams, informācija, kas valsts iestādēm jāsniedz, būs nepieciešama, lai Eiropas Prokuratūra varētu īstenot pārņemšanas tiesības (25), ja tai nav citu avotu, no kuriem uzzināt notitia criminis. Pienākums sniegt tai šo informāciju ir Regulas 2017/1939 5. panta 6. punktā minētā lojālas sadarbības principa izpausme (26).

62.      Turklāt 24. panta 2. punktā paredzētais informācijas sniegšanas pienākums ir saistīts arī ar citiem līdzīgiem valsts iestāžu pienākumiem (šī panta 3. un 5. punkts), kuru pamatā arī ir lojālas sadarbības princips (27). Tie ir informācijas sniegšanas pienākumi, kas papildina Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā noteikto pienākumu, bet ir piemērojami tad, ja valstu iestādēm ir prioritāra kompetence veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses.

63.      Katrā ziņā vēlos atkārtot – valsts iestādes zaudē kompetenci tikai tad, kad Eiropas Prokuratūra īsteno pārņemšanas tiesības. Līdz tam saskaņā ar Regulas 2017/1939 24., 25. un 27. pantu minētās iestādes saglabā savu kompetenci.

3.      Teleoloģiskā interpretācija

64.      No Regulas 2017/1939 12. un 14. apsvēruma izriet, ka, izveidojot Eiropas Prokuratūru, šīs regulas mērķis ir pastiprināt cīņu pret noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses (28).

65.      Eiropas Prokuratūra ir vienota un, lai gan tai ir decentralizēta struktūra, nedalāma Eiropas Savienības struktūra (29), kurai piešķirtas tādu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas pilnvaras, kas skar Eiropas Savienības finanšu intereses (30). Tomēr tā darbojas apstākļos, kad Eiropas līmenī nepastāv īstas, kopīgas materiāltiesiskās vai procesuālās krimināltiesības. Regulā 2017/1939 ir ierobežots tiesību normu skaits, un visos pārējos jautājumos tajā ir atsauce uz valstu tiesību aktiem (31).

66.      Manuprāt, mērķim efektīvāk cīnīties pret noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, būtu jāveicina tāda Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkta interpretācija, kas ļautu uzskatīt, ka valstu iestādes var turpināt jau uzsāktu kriminālprocesu, kurā tās nav izpildījušas pienākumu informēt Eiropas Prokuratūru (ar atrunu, ko izklāstīšu otrā prejudiciālā jautājuma analīzē).

67.      Pretējs risinājums (proti, uzskatīt, ka šī pienākuma neizpilde nozīmē, ka valsts iestādēm nav kompetences veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses) man šķiet nesamērīgs un nesaderīgs ar Regulas 2017/1939 mērķi.

68.      Tā tas būtu it īpaši tad, ja Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkta pārkāpuma sekas izpaustos kā līdz tam veikto valsts izmeklēšanu atzīšana par spēkā neesošām un kā neiespējamība pieņemt valsts iestāžu apkopotos pierādījumus.

69.      Katrā ziņā, ja dalībvalsts iestādes atkārtoti neizpildītu pienākumu informēt Eiropas Prokuratūru, kā noteikts Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā, Komisija pret šo dalībvalsti varētu celt prasību sakarā ar pienākumu neizpildi. Tādējādi tiek nodrošināts, ka Eiropas Prokuratūra pienācīgi pilda savus pienākumus attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses un kuru izmeklēšanu ir uzsākušas valsts iestādes.

70.      Kopumā uzskatu, ka Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkts, 25. panta 1. punkts un 27. pants neliedz valstu iestādēm veikt kriminālvajāšanu dalībvalsts tiesu iestādēs, lai gan Eiropas Prokuratūra nav tikusi informēta, ka tās ir sākušas un turpinājušas izmeklēšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt Eiropas Prokuratūras kompetencē.

B.      Otrais prejudiciālais jautājums

71.      Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja “krimināltiesa konstatē, ka Eiropas Prokuratūrai nav ziņots par lietu”, tai šī lieta jānodod atpakaļ kompetentajām valsts iestādēm, lai tās informētu Eiropas Prokuratūru un attiecīgā gadījumā tā varētu īstenot pārņemšanas tiesības.

72.      Pēc pirmās instances sprieduma pasludināšanas lieta, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir apelācijas tiesvedības stadijā. Vai šajā konkrētajā tiesvedības stadijā Eiropas Prokuratūra vēl var īstenot pārņemšanas tiesības?

73.      Jautājuma pamatā, manuprāt, ir pieņēmums, ka Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā paredzētā informācijas sniegšanas pienākuma neizpilde ir procesuāla kļūda, ko var novērst, pirms tiek pieņemts nolēmums par lietas būtību. Tās novēršana tieši nozīmētu atļaut Eiropas Prokuratūrai īstenot pārņemšanas tiesības.

74.      Ar otro uzdoto prejudiciālo jautājumu netieši tiek vaicāts, vai Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkts un 27. pants liedz valsts tiesai pieņemt spriedumu pēc būtības, pirms Eiropas Prokuratūrai ir bijusi iespēja lemt par pārņemšanas tiesību īstenošanu.

75.      Manis piedāvātā atbilde atkal balstīsies uz Regulas 2017/1939 interpretāciju saskaņā ar parastajiem kritērijiem.

1.      Gramatiskā interpretācija

76.      Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkta formulējumā nav noteikts precīzs termiņš, kādā valstu iestādēm jāinformē Eiropas Prokuratūra.

77.      Saistībā ar šo pienākumu ir iespējami divi atšķirīgi risinājumi: to varētu izpildīt tikai izmeklēšanas posmā vai arī izņēmuma kārtā – pēc izmeklēšanas posma beigām, kad minētās iestādes jau ir uzsākušas kriminālvajāšanu (un, iespējams, lietu jau izskata tiesa).

78.      Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktā ir lietota frāze “kādā brīdī pēc izmeklēšanas uzsākšanas”, lai norādītu, kad valsts iestāde informēs Eiropas Prokuratūru. Kā norāda Komisija, šī tiesību norma neparedz, ka par valsts iestāžu veiktajām darbībām var ziņot tikai noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas posmā. Tādējādi tas ļautu pieņemt, ka no formulējuma skatpunkta nekas neliedz sniegt informāciju pēc kriminālvajāšanas uzsākšanas.

79.      Jāatzīst, ka parasti valsts iestādēm informācija Eiropas Prokuratūrai būtu jāsniedz tieši izmeklēšanas posmā. [Regulas] 24. panta 2. punktā noteikts, ka Eiropas prokuratūra jāinformē “bez liekas kavēšanās” un ka tās darbība šajā sākotnējā posmā var palielināt to noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanas efektivitāti, kas skar Savienības finanšu intereses.

80.      Tomēr neredzu formulējumā nekādus iebildumus pret to, ka informācija izņēmuma kārtā tiek sniegta pēc kriminālvajāšanas uzsākšanas, ja lieta tiek izskatīta valsts tiesās.

81.      Turklāt, ja valsts iestādes ir veikušas izmeklēšanu “pārejas periodā” (kad Eiropas Prokuratūra vēl nebija sākusi pildīt savus pienākumus), vēl jo vairāk būtu jāpieļauj izņēmums no vispārīgā noteikuma.

82.      Regulas 2017/1939 27. panta 1. punktā nav arī noteikts precīzs termiņš, kādā Eiropas Prokuratūrai jāpārņem lieta. Tai lēmums jāpieņem “pēc iespējas drīz” pēc tam, kad ir saņemta attiecīgā informācija (32).

83.      Par elastību attiecībā uz termiņiem liecina tas, ka Eiropas Prokuratūra var īstenot savu kompetenci arī tad, ja tā sākotnēji ir atturējusies īstenot pārņemšanas tiesības, bet tiesvedības gaitā ir atklājušies jauni fakti, kas var pamatot tās lēmuma pārskatīšanu. Valsts iestādēm par šo apstākli jāinformē Eiropas Prokuratūra, un tā var pārņemt lietu, “ja valsts izmeklēšana jau nav pabeigta un ja apsūdzība nav iesniegta tiesai” (Regulas 2017/1939 27. panta 7. punkta otrā daļa).

84.      Pēdējais minētais termiņš pārņemšanas tiesību īstenošanai attiecas tikai uz jaunu faktu atklāšanu pēc tam, kad Eiropas Prokuratūra iepriekš bija atteikusies pārņemt lietu. Šādā gadījumā ir nepieciešams, lai valsts izmeklēšana nebūtu pabeigta. Atšķirībā no Beļģijas valdības nostājas, kuru tā aizstāvēja rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē, neredzu iemeslu šo noteikumu pēc analoģijas attiecināt uz jebkuru citu situāciju pārņemšanas tiesību īstenošanas vajadzībām. Šāds termiņš ir piemērojams tikai tad, kad Eiropas Prokuratūrai informācija ir sniegta iepriekš, taču tā nav īstenojusi pārņemšanas tiesības. Šādos apstākļos, ja parādās jauni fakti, Eiropas Prokuratūra var grozīt savu lēmumu un pārņemt lietu, kamēr nav noslēdzies izmeklēšanas posms.

85.      Jāatzīst, ka Regulas 2017/1939 27. panta 7. punkta otrajā daļā paredzēto termiņu, atkārtoju, nevar piemērot ārpus konkrētās situācijas, uz kuru tas attiecas. Man nešķiet loģiski to piemērot novēlotas informācijas sniegšanas gadījumiem (kad lieta jau ir iztiesāšanas posmā un izmeklēšana ir pabeigta), kuros Eiropas Prokuratūrai iepriekš nebija iespējas lemt par lietas pārņemšanu.

2.      Sistēmiskā interpretācija

86.      Regulas 2017/1939 normu sistēmiskā izvērtēšana, manuprāt, apstiprina līdz šim sacīto. No šāda skatpunkta par labu minētajam risinājumam liecina vairāki iemesli.

87.      Pirmkārt, no Regulas 2017/1939 4. panta izriet, ka Eiropas Prokuratūras iesaistīšanās attiecas ne tikai uz noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas posmu, bet arī kriminālvajāšanas veikšanu valstu tiesās (33).

88.      Informācija par notiekošajām valsts iestāžu izmeklēšanām un Eiropas Prokuratūras pārņemšanas tiesības ir būtiski instrumenti, lai Eiropas Prokuratūra pildītu savus uzdevumus. Tādējādi tos abus (informēšana un pārņemšanas tiesības) var izmantot ne tikai izmeklēšanas posmā, bet arī tiesvedībā tiesās līdz brīdim, kad lieta tiek galīgi izlemta.

89.      Loģiski, ka Eiropas Prokuratūra, pārņemot lietu iztiesāšanas posmā, ņems vērā savas iesaistīšanās procesuālās sekas un tās lietderību efektīvākai noziedzīgā nodarījuma apkarošanai.

90.      Eiropas Prokuratūras iesaistīšanās, aizstājot valsts iestādes lietas iztiesāšanas posmā, atšķiras no vienkāršas procesa dalībnieku maiņas. Var nebūt mazsvarīgi, vai apsūdzību uztur Eiropas Prokuratūra vai valsts iestādes. Ja Eiropas Prokuratūra pārņem lietu, nekas neliedz tai šo lietu sasaistīt ar pārrobežu darbībām (34) un iesniegt pierādījumus, kas saskaņā ar valsts tiesībām vienā vai otrā veidā var ietekmēt lietu.

91.      Otrkārt, Regulas 2017/1939 13. panta 1. punkta otrajā daļā noteikts, ka “Eiropas deleģētie prokurori ir atbildīgi par izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, ko tie ir uzsākuši, kas tiem ir iedalīta vai ko tie ir pārņēmuši, īstenojot pārņemšanas tiesības” (35). No šīs tiesību normas izriet, ka tie var pārņemt lietas, kuras izmeklēšanas posmā un pēc kriminālvajāšanas uzsākšanas ir bijušas valsts iestāžu pārziņā, kamēr tās vēl izskata valsts tiesas.

92.      Treškārt, Regulas 2017/1939 27. panta 5. punktā noteikts – “ja EPPO īsteno pārņemšanas tiesības, dalībvalstu kompetentās iestādes lietas materiālus pārsūta EPPO (36) un atturas no turpmāku izmeklēšanas darbību veikšanas attiecībā uz šo pašu nodarījumu”. Šajos apstākļos lietas materiāli var ietvert izmeklēšanas darbības un turpmākās procesuālās darbības. Lietas materiālu nodošana nozīmē, ka Eiropas Prokuratūra pēc lietas pārņemšanas var izmantot pierādījumus, ko valsts iestādes ir apkopojušas šajos materiālos.

93.      Ceturtkārt, Regulas 2017/1939 25. panta 6. punktā paredzēti noteikumi, kā atrisināt kompetences konfliktus starp Eiropas Prokuratūru un valsts iestādēm. Pozitīvus vai negatīvus kompetences konfliktus izšķir valsts tiesa (37), un šajā ziņā minētajā sistēmā termiņi nav paredzēti.

94.      Visbeidzot, pilnvaras, ko Regulas 2017/1939 35. panta 1. punkts piešķir Eiropas deleģētajiem prokuroriem (38), – pretēji tam, ko, šķiet, ierosina iesniedzējtiesa, – nenozīmē, ka Eiropas Prokuratūra var veikt kriminālvajāšanu tikai tad, ja tā iepriekš ir veikusi izmeklēšanu.

95.      Manuprāt, Regulas 2017/1939 35. panta 1. punkts reglamentē izmeklēšanas posma pabeigšanu, ja izmeklēšanu ir veikusi Eiropas Prokuratūra, kā tas vienmēr būs tiešas izmeklēšanas gadījumā un ja informācija ir sniegta un lieta pārņemta pirms kriminālvajāšanas uzsākšanas. Tomēr šī tiesību norma neattiecas uz termiņu, kādā jāinformē Eiropas Prokuratūra vai tai jāīsteno pārņemšanas tiesības (izņēmuma gadījumos), kad lieta jau ir nodota kompetentajai valsts tiesai iztiesāšanai.

3.      Teleoloģiskā interpretācija

96.      Kā jau esmu norādījis, Eiropas Prokuratūras izveides mērķis ir pastiprināt cīņu pret noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses.

97.      Šo mērķi labāk sasniegt palīdz tāda Regulas 2017/1939 piemērojamo normu interpretācija, kas veicina Eiropas Prokuratūras iesaistīšanos izņēmuma kārtā (un iepriekšēju paziņošanu, ko veic valstu iestādes) arī pēc izmeklēšanas posma beigām, kad lieta tiek izskatīta valsts tiesās.

98.      Jāatzīst, ka Eiropas Prokuratūrai saistībā ar tās kompetencē esošiem noziedzīgiem nodarījumiem ir ieteicams iesaistīties pēc iespējas agrāk izmeklēšanas posmā, tiklīdz valsts iestādes konstatē, ka attiecīgais nodarījums var būt noziedzīgs nodarījums, kas skar Savienības finanšu intereses.

99.      Taču, kad kriminālvajāšana jau ir sākta, Eiropas Prokuratūras informēšana var arī veicināt Regulas 2017/1939 mērķa īstenošanu (39).

100. Proti, pēc informācijas saņemšanas iztiesāšanas posmā Eiropas Prokuratūrai ātri (piecu dienu laikā) jāizlemj, vai pārņemt lietu saskaņā ar Regulas 2017/1939 27. panta 1. punktu, ar iespēju šo termiņu pagarināt vēl par piecām dienām. Šī iespēja negatīvi neietekmē tiesvedības ātrumu un, gluži pretēji, varētu veicināt labāku tiesu pārvaldību, ja Eiropas Prokuratūra iztiesāšanas posmā sniegtu papildu informāciju, ņemot vērā tās specializētās zināšanas par pārrobežu organizēto noziedzību, kas vērsta pret Savienības finanšu interesēm.

101. Apzinos, ka dalībvalstu kriminālprocesuālo tiesību nesaskaņotība varētu radīt atšķirības starp dalībvalstīm. Nenovērtēju par zemu arī grūtības, ko iztiesāšanas posmā radītu valsts iestāžu aizstāšana ar Eiropas Prokuratūru, it īpaši apelācijas vai kasācijas instancēs. Šīs grūtības var būt ievērojamas, pieņemot pierādījumus vai turpinot kriminālvajāšanu, ko līdz tam veikusi kompetentā valsts iestāde.

102. Eiropas Prokuratūrai šīs grūtības būtu jāņem vērā, lemjot par iespēju īstenot savas pārņemšanas tiesības, un jāuzņemas apsūdzības uzturēšana tikai tad, ja nav procesuālu šķēršļu, kas neļautu apmierināt tās prasījumus. Ja valsts iestāžu aizstāšana ar Eiropas Prokuratūru saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām radītu neatrisināmas iekšējas problēmas vai nopietni kaitētu kriminālvajāšanai (40), Eiropas Prokuratūrai jāapsver, vai ir lietderīgi pārņemt lietu.

4.      Vēsturiskā interpretācija

103. Likumdošanas procedūrā, kurā pieņemta Regula 2017/1939, Padome Komisijas priekšlikumam pievienoja šādu teikumu (41): “Eiropas Prokuratūra varēs īstenot pārņemšanas tiesības jebkurā izmeklēšanas posma brīdī.”

104. Pēc intensīvām debatēm minētais laika ierobežojums tika svītrots (42). Sliecos uzskatīt, ka tā svītrošana liecina par likumdevēja vēlmi atļaut Eiropas Prokuratūrai īstenot pārņemšanas tiesības bez laika ierobežojumiem, proti, arī pēc izmeklēšanas posma beigām. Šo interpretāciju Komisija, kā tā norādīja tiesas sēdē, izsecina no sarunām, kas noslēdzās ar Regulas 2017/1939 pieņemšanu.

105. Man nešķiet loģiski uzskatīt, ka laika ierobežojuma svītrošanu var interpretēt kā mēģinājumu neizbeigt debates par šo jautājumu vai ka šīs svītrošanas pamatā bija pieņēmums, ka minēto ierobežojumu var viegli izsecināt no citām Regulas 2017/1939 normām.

5.      Eiropas Prokuratūras iesaistīšanās pēc kriminālvajāšanas uzsākšanas sasaiste ar sodu par valsts iestādēm noteiktā informācijas sniegšanas pienākuma neizpildi

106. Ja tiktu pieņemts manis ierosinātais risinājums (proti, ka valsts iestāde izņēmuma kārtā var sniegt informāciju Eiropas Prokuratūrai, kura var īstenot pārņemšanas tiesības arī tad, ja valsts izmeklēšana jau ir pabeigta), nākamais solis būtu noteikt, kā to īstenot.

107. Regulā 2017/1939 nav precizēta procesuālā kārtība, kādā jāinformē Eiropas Prokuratūra un kā tai jālemj par to, vai īstenot pārņemšanas tiesības pēc izmeklēšanas posma beigām un iztiesāšanas posma sākuma. Tajā arī nav reglamentētas sekas, kas rodas, valsts iestādēm pārkāpjot (neizpildot) pienākumu sniegt informāciju Eiropas Prokuratūrai.

108. Šī pienākuma neizpilde apdraud Eiropas Prokuratūras kompetenci iesaistīties tiesvedībās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses. Tas, protams, skar ne tikai Eiropas Prokuratūras kompetenci, bet arī var ietekmēt to personu tiesības, kuras tiek apsūdzētas šādu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā.

109. Šādos apstākļos piekrītu viedoklim, ko Eiropas Prokuratūra izklāstījusi 2026. gada 24. aprīļa procesuālajā rakstā, kurš nosūtīts Tiesai, atbildot uz tās aicinājumu.

110. Šajā dokumentā Eiropas Prokuratūra būtībā apgalvo, ka, tā kā Savienības tiesībās nav skaidru tiesību normu par Regulas 2017/1939 24. panta pārkāpuma sekām un ņemot vērā dalītās kompetences sistēmu, ko likumdevējs izveidojis Savienības finanšu interešu aizsardzībai:

–        Eiropas Prokuratūras neinformēšana par lietu pati par sevi nevarētu padarīt valsts iestāžu veikto kriminālvajāšanu nelikumīgu;

–        procesuālā sankcija par pienākuma informēt Eiropas Prokuratūru par lietu, kas ir tās kompetencē, neizpildi ir meklējama piemērojamajās valsts tiesībās saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu (43) un Regulas 2017/1939 5. panta 3. punktu (44);

–        pat novēlota informācijas sniegšana Eiropas Prokuratūrai varētu būt efektīvs līdzeklis Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkta pārkāpuma novēršanai. Komisijai attiecīgā gadījumā jāveic visi atbilstīgie pasākumi, ja valsts tiesību aktos nav paredzēti pietiekami mehānismi, kas nodrošina savlaicīgu informācijas sniegšanu Eiropas Prokuratūrai.

111. Proti, valsts tiesībās jānoskaidro, kāds mehānisms ļauj informēt Eiropas Prokuratūru (45), kad kriminālprocess pēc valsts iestāžu uzsāktas kriminālvajāšanas ir nonācis iztiesāšanas posmā. Saskaņā ar tām pašām valsts tiesībām (interpretējot tās pēc iespējas saderīgi ar Regulu 2017/1939) būtu jāprecizē kārtība, kādā Eiropas Prokuratūra attiecīgā gadījumā var īstenot pārņemšanas tiesības un valsts iestāžu vietā turpināt iztiesāšanu.

112. Ja Eiropas Prokuratūra tiek informēta un nolemj neīstenot pārņemšanas tiesības, kriminālprocesu turpina valsts iestāde, kas līdz tam ir uzturējusi apsūdzību. Savukārt, ja Eiropas Prokuratūra pārņem lietu, valsts iestādi aizstāj valsts tiesībās paredzētajā kārtībā.

113. Šajā ziņā Regulas 2017/1939 piemērošanas efektivitātes princips noteic, ka valsts iestādes aizstāšana nedrīkst apgrūtināt vai kavēt tādu noziedzīgu nodarījumu iztiesāšanu, kas skar Savienības finanšu intereses: Regulas 2017/1939 mērķis tieši ir padarīt efektīvāku kriminālvajāšanu par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

114. Turklāt, ja Eiropas Prokuratūra īsteno pārņemšanas tiesības, tai tas jādara, neskarot to personu tiesības, kuras ir iesaistītas notiekošajā procesā (46). Tādēļ tai jāizvērtē, cik lielā mērā tās iesaistīšanās šajā procesa posmā ietekmē apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, kuras Eiropas Prokuratūrai jāievēro saskaņā ar valsts procesuālajām normām: tās lēmumi par pierādījumiem, faktu kvalifikāciju, sodu apmēru un citiem kriminālvajāšanas veikšanas elementiem, ja lieta tiek pārņemta iztiesāšanas posmā, nedrīkst kaitēt tiesībām, ko valsts tiesības piešķir apsūdzētajiem.

115. Ja izrādās, ka efektīvāk būtu atstāt apsūdzības uzturēšanu valsts iestādes ziņā, nevis aizstāt šo iestādi ar Eiropas Prokuratūru, Eiropas Prokuratūrai būtu jāapsver iespēja atturēties no lietas pārņemšanas. Uzskatu, ka tad, ja kriminālvajāšana ir uzsākta un lieta tiek izskatīta valsts tiesās, lieta būtu jāpārņem tikai izņēmuma kārtā.

116. Rezumējot – Regulas 2017/1939 24. panta 2. punkts un 27. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestādēm ir pienākums informēt Eiropas Prokuratūru par notiekošajām tiesvedībām par noziedzīgiem nodarījumiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Prokuratūra var īstenot savu kompetenci, ja šīs valsts iestādes nav iepriekš informējušas Eiropas Prokuratūru par izmeklēšanu. Šādos apstākļos Eiropas Prokuratūra joprojām var īstenot pārņemšanas tiesības.

V.      Secinājumi

117. Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu uz hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Regulas (ES) 2017/1939 (2017. gada 12. oktobris), ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei, 24. panta 2. punkts, 25. panta 1. punkts un 27. pants

jāinterpretē tādējādi, ka

–        tie neliedz valstu iestādēm veikt kriminālvajāšanu dalībvalsts tiesu iestādēs, lai gan Eiropas Prokuratūra nav tikusi informēta, ka tās ir sākušas un turpinājušas izmeklēšanu par noziedzīgu nodarījumu, kas varētu būt Eiropas Prokuratūras kompetencē;

–        valsts iestādēm ir pienākums informēt Eiropas Prokuratūru par notiekošajām tiesvedībām par noziedzīgiem nodarījumiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Prokuratūra var īstenot savu kompetenci, ja šīs valsts iestādes nav iepriekš informējušas Eiropas Prokuratūru par izmeklēšanu. Šādos apstākļos Eiropas Prokuratūra joprojām var īstenot pārņemšanas tiesības.


1      Oriģinālvaloda – spāņu.


i      Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.


2      Padomes Regula (2017. gada 12. oktobris), ar ko īsteno ciešāku sadarbību Eiropas Prokuratūras (EPPO) izveidei (OV 2017, L 283, 1. lpp.)


3      Regula 2017/1939 stājās spēkā 2017. gada 20. novembrī.


4      Saskaņā ar Komisijas Īstenošanas lēmuma (ES) 2021/856 (2021. gada 26. maijs), ar ko nosaka datumu, kurā Eiropas Prokuratūra uzņemas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas funkcijas (OV 2021, L 188, 100. lpp.; labojums OV 2021, L 190, 101. lpp.), 1. pantu.


5      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2017. gada 5. jūlijs) par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV 2017, L 198, 29. lpp.).


6      2021. gada 17. februāra Likums, ar ko nosaka dažādus noteikumus tieslietu jomā (Belgisch Staatsblad, 2021. gada 24. februāris, 16822. lpp.).


7      1977. gada 18. jūlija Vispārīgais muitas un akcīzes likums (Belgisch Staatsblad, 1977. gada 21. septembris, 11476. lpp.; turpmāk – AWDA).


8      Iesniedzējtiesas nolēmums, 4. nodaļas 5.3. punkts.


9      Regulas 2017/1939 26. panta 1. punktā norādīts, ka Eiropas Prokuratūra uzsāk izmeklēšanu, ja “[..] ir pamatots iemesls uzskatīt, ka tiek vai ir ticis izdarīts nodarījums [..]”.


10      Regulas 2017/1939 24. panta 1. punkts paredz, ka Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras un tās dalībvalstu iestādes, kas ir kompetentas saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, bez liekas kavēšanās Eiropas Prokuratūrai ziņo par jebkādu noziedzīgu rīcību, kas varētu būt tās kompetencē saskaņā ar 22. pantu un 25. panta 2. un 3. punktu.


11      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā parasti ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā ne vien šīs tiesību normas formulējumu, bet arī tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedumi, 1983. gada 17. novembris, Merck (292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts); 2024. gada 30. aprīlis, M.N. (EncroChat) (C‑670/22, EU:C:2024:372, 109. punkts), un 2025. gada 8. aprīlis, Eiropas Prokuratūra (Procesuālo aktu tiesiskuma pārbaude) (C‑292/23, EU:C:2025:255, 51. punkts)).


12      Šīs tiesību normas tvērumu palīdz izprast Regulas 2017/1939 51. un 52. apsvērums.


13      Regulas 2017/1939 26. panta 2. punktā noteikts Eiropas Prokuratūras savstarpējs pienākums par lēmumu veikt izmeklēšanu informēt iesniedzējiestādi.


14      Atturēšanās pienākums neliedz valsts iestādei veikt “jebkādus steidzamus pasākumus, kas nepieciešami, saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu” (Regulas 2017/1939 27. panta 2. punkta otrā daļa).


15      Regulas 2017/1939 27. panta 5. punkts.


16      Saskaņā ar Regulas 2017/1939 58. apsvērumu Eiropas Prokuratūras “kompetencei attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses, parasti būtu jāprevalē, pat ja uz kompetenci pretendē dalībvalstis [..]”.


17      Regulas 2017/1939 galīgajā redakcijā nav iekļauta Komisijas iniciatīva piešķirt Eiropas Prokuratūrai ekskluzīvu kompetenci izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, kas skar Savienības finanšu intereses. Skat. 2013. gada 17. jūlija Priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidošanu (COM(2013) 534 final), kura 11. panta 4. punktā bija noteikts: “Eiropas Prokuratūrai ir ekskluzīva kompetence vei[kt] izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem pret Savienības finansiālajām interesēm.”


18      Reglaments, kas pieņemts ar Eiropas Prokuratūras (EPPO) Kolēģijas 2020. gada 12. oktobra Lēmumu 3/2020 un grozīts un papildināts ar EPPO Kolēģijas 2021. gada 11. augusta Lēmumu 85/2021 un 2022. gada 29. jūnija Lēmumu 26/2022 (OV 2023, C 181, 1. lpp.).


19      Saskaņā ar Eiropas Prokuratūras Reglamenta 40. panta 1. punktu, “veicot pārbaudi, lai sāktu izmeklēšanu, izvērtē, vai: a) paziņotā rīcība veido noziedzīgu nodarījumu, kas ir EPPO materiāltiesiskajā, teritoriālajā, personāla un temporālajā kompetencē; b) saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka tiek vai ir ticis izdarīts nodarījums; c) pastāv acīmredzams juridiskais pamats, kas liedz veikt kriminālvajāšanu; d) attiecīgos gadījumos ir izpildīti Regulas 25. panta 2., 3. un 4. punkta nosacījumi”.


20      Eiropas Prokuratūras Reglamenta 40. panta 2. punktā ir minēti šādi faktori: sasniegtā izmeklēšanas stadija; izmeklēšanas nozīme, lai nodrošinātu Eiropas Prokuratūras izmeklēšanas un kriminālvajāšanas politikas saskaņotību; izmeklēšanas pārrobežu aspekti, un cita īpaša iemesla pastāvēšana, kas liecinātu, ka Eiropas Prokuratūra varētu izmeklēšanu turpināt labāk.


21      Eiropas Prokuratūras Kolēģija var pieņemt “[..] lēmumus par stratēģiskiem jautājumiem [un par vispārējiem jautājumiem, kuri izriet no atsevišķām lietām], jo īpaši, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu EPPO kriminālvajāšanas politikas saskaņotību, efektivitāti un konsekvenci [..]”.


22      Eiropas Prokuratūras Kolēģijas 2021. gada 21. aprīļa Lēmums, ar ko pieņem darbības pamatnostādnes par izmeklēšanas, pārņemšanas politiku un lietu nodošanu, kas grozītas ar EPPO Kolēģijas 2022. gada 7. februāra Lēmumu 007/2022 un EPPO Kolēģijas 2022. gada 29. jūnija Lēmumu 026/2022. Pieejams tīmekļvietnē: https://www.eppo.europa.eu/document/download/e4d8fbeb-254f-491d-aba2-286990f313c9_lv?filename=2021.029-2022.026_Amended_Op_Guidelines_on_Investigation_Evocation_Referral_LV.pdf


23      Ja a) lieta izraisa tādas sekas Savienības līmenī, kuru dēļ izmeklēšana ir jāveic Eiropas Prokuratūrai; vai b) pastāv aizdomas, ka minēto nodarījumu varētu būt izdarījuši Savienības ierēdņi vai citi darbinieki, vai iestāžu locekļi.


24      Šo tiesību normu piemēro, ja: “[..] a) maksimālais sods, kas valsts tiesību aktos paredzēts par nodarījumu, kurš ietilpst 22. panta 1. punkta darbības jomā, ir vienāds ar vai mazāks par maksimālo sodu, kas paredzēts par 22. panta 3. punktā minēto nesaraujami saistīto nodarījumu, ja vien pēdējais minētais nodarījums nav bijis izšķirīgs, lai izdarītu nodarījumu, kurš ietilpst 22. panta 1. punkta darbības jomā; vai b) ir pamats uzskatīt, ka kaitējums, ko nodarījums ir radījis vai var radīt Savienības finanšu interesēm, kā minēts 22. pantā, nav lielāks par kaitējumu, kas ir radīts vai var tikt radīts citam cietušajam [..].” Tomēr 25. panta 4. punkts paredz, ka Eiropas Prokuratūra ar kompetento valsts iestāžu piekrišanu var īstenot savu kompetenci, ja šķiet, ka tai ir labākas iespējas veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu.


25      Regulas 2017/1939 53. apsvērumā norādīts, ka “minētā ziņošanas pienākuma ievērošana ir būtiska EPPO sekmīgai darbībai un būtu jāinterpretē plaši, lai nodrošinātu to, ka valsts iestādes ziņo par gadījumiem, kad dažu kritēriju tūlītēja izvērtēšana nav iespējama (piemēram, kaitējuma apmērs vai piemērojamais sods). [..]”.


26      Regulas 2017/1939 14. apsvērumā piebilsts, ka “gan EPPO, gan kompetentajām valsts iestādēm būtu citai cita jāatbalsta un jāinformē nolūkā efektīvi apkarot noziegumus, kas ir EPPO kompetencē”.


27      Regulas 2017/1939 24. panta 5. punkts: “EPPO saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu informē arī tajos gadījumos, kad nav iespējams izvērtēt, vai ir izpildīti 25. panta 2. punktā noteiktie kritēriji.” Pēdējā minētā tiesību norma attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuru apmērs ir mazāks par 10 000 EUR. Valstu iestādēm 24. panta 3. punktā noteikts pienākums informēt Eiropas Prokuratūru, ja tās ir sākušas izmeklēšanu par 22. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu un uzskata, ka Eiropas Prokuratūra saskaņā ar 25. panta 3. punktu varētu neīstenot savu kompetenci (ja valsts tiesību aktos ir paredzēts tāds pats vai bargāks sods par nesaraujami saistītu noziedzīgu nodarījumu vai ja kaitējums citam cietušajam ir lielāks par kaitējumu Savienības finanšu interesēm).


28      Spriedums, 2023. gada 21. decembris, G. K. u.c. (EPPO) (C‑281/22, EU:C:2023:1018), 65. punkts.


29      Regulas 2017/1939 8. panta 1. punkts.


30      LESD 86. panta 2. punkts un Regulas 2017/1939 4. pants.


31      Regulas 2017/1939 5. panta 3. punkts.


32      “[..] bet ne vēlāk kā piecas dienas pēc minētās informācijas saņemšanas no valsts iestādēm, pieņem lēmumu, vai īstenot pārņemšanas tiesības, un par šo lēmumu informē minētās valsts iestādes.” Šie paši termiņi piemērojami arī tad, ja Eiropas Prokuratūra par notiekošām valsts izmeklēšanām uzzina kādā citādā veidā, proti, iepriekš nesaņemot informāciju no valsts iestādēm saskaņā ar Regulas 2017/1939 27. panta 3. punktu.


33      Regulas 2017/1939 31. apsvērums: “Prokurora funkcijas kompetentās tiesās ir pildāmas līdz procesa noslēgumam, ar ko saprot galīgu jautājuma izšķiršanu par to, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis nodarījumu, tostarp – attiecīgajā gadījumā – notiesāšanu un jebkādu prasību izskatīšanu vai aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kas pieejami, iekams minētais lēmums nav kļuvis galīgs.”


34      Attiecīgā gadījumā tā pat varētu ierosināt atteikties izskatīt lietu par labu citas dalībvalsts tiesām atkarībā no tā, kura dalībvalsts ir attiecīgās noziedzīgās rīcības centrālā vieta, vai vairāku saistītu noziedzīgu nodarījumu gadījumā – no tā, kurā dalībvalstī izdarīta liela šo nodarījumu daļa, Regulas 2017/1939 26. panta 4. punkta izpratnē.


35      Mans izcēlums.


36      Mans izcēlums.


37      Dalībvalstij jāizraugās valsts tiesa, kura lems par konfliktu saistībā ar kompetences piešķiršanu.


38      “Ja Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu, uzskata, ka izmeklēšana ir pabeigta, viņš iesniedz ziņojumu uzraugošajam Eiropas prokuroram, kurā ir iekļauts lietas kopsavilkums un projekts lēmumam par to, vai veikt lietas nodošanu izskatīšanai valsts tiesā vai arī apsvērt lietas nodošanu, izbeigšanu vai vienkāršotu kriminālvajāšanas procedūru saskaņā ar 34., 39. vai 40. pantu.”


39      Pat ja Eiropas Prokuratūra nolemj neīstenot pārņemšanas tiesības, valsts iestāžu sniegtā informācija var pozitīvi ietekmēt kriminālvajāšanu par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses un kurus Eiropas Prokuratūra izmeklē.


40      Atkarībā no konkrētas lietas varētu rasties problēmas saistībā ar noilgumu vai noteikuma ne bis in idem piemērošanu.


41      Padomes 2014. gada 14. maija dokumentā (9478/1/14 REV 1) iekļautā Priekšlikuma regulai 19. panta 3. punktā in fine; pārņemts Padomes 2014. gada 28. novembra dokumentā (15862/1/14 REV 1) iekļautā grozītā Priekšlikuma regulai 21.a panta 4. punkta pirmajā teikumā.


42      Padomes 2015. gada 26. maija dokuments (8316/3/15, REV 3).


43      Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka saskaņā ar šo principu katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā jāparedz vajadzīgie tiesību aizsardzības līdzekļu procesuālie noteikumi, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, tiesību subjektiem nodrošinātu viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi situācijās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nav mazāk labvēlīgi nekā līdzīgās situācijās, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips). Spriedumi, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia (C‑497/20, EU:C:2021:1037), 56. un 58. punkts, un 2025. gada 8. aprīlis, Eiropas Prokuratūra (Procesuālo aktu tiesiskuma pārbaude) (C‑292/23, EU:C:2025:255), 82. punkts.


44      Saskaņā ar Regulas 2017/1939 5. panta 3. punktu “valsts tiesību aktus piemēro tiktāl, ciktāl jautājums netiek reglamentēts ar šo regulu”.


45      Šķiet, ka Beļģijas tiesībās pienākums informēt Eiropas Prokuratūru saskaņā ar Regulas 2017/1939 24. panta 2. punktu ir Karaļa prokuroram, ģenerālprokuroram vai federālajam prokuroram, kas norādīti Beļģijas valdības un Komisijas apsvērumos minētā Tiesu kodeksa 156/1. panta 3. punktā, vai Galvenās muitas un akcīzes pārvaldes amatpersonai, kas minēta Vispārīgā likuma par muitas un akcīzes nodokli 285/2. panta 1. punktā, uz kuru atsaukusies iesniedzējtiesa.


46      Saskaņā ar Regulas 2017/1939 5. panta 1. punktu “EPPO nodrošina, lai tās darbībās tiktu ievērotas [Eiropas Savienības Pamattiesību] hartā nostiprinātās tiesības”.