1.

1992. gadā Kopienas likumdevējs nolēma apvienot vienā dokumentā līdz tam izkliedētos muitas tiesību noteikumus. Rezultātā tika izstrādāta Regula (EEK) Nr. 2913/92, ar kuru izveidoja “Kopienas Muitas kodeksu” (turpmāk tekstā – “KMK”)  ( 2 ).

2.

Pēc tam šajā KMK tika izdarīti grozījumi līdz brīdim, kad tas tika atcelts ar Regulu (ES) Nr. 952/2013  ( 3 ), ar ko izveidoja “Savienības Muitas kodeksu” (turpmāk tekstā – “SMK”).

3.

Saskaņā ar SMK 288. pantu dažas no tā normām ir piemērojamas no 2013. gada 30. oktobra, savukārt citas – tikai no 2016. gada 1. maija  ( 4 ). Šo pēdējo vidū ir arī SMK 103. un 124. pants – attiecīgi par paziņošanas par muitas parādu termiņa apturēšanu un šā parāda dzēšanu.

4.

Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) ir iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt SMK 103. panta 3. punkta ievaddaļu un b) apakšpunktu un 124. panta 1. punkta ievaddaļu un a) apakšpunktu.

5.

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai kāda SMK norma var apturēt muitas parāda noilguma termiņu, kamēr šis termiņš vēl nav beidzies, līdz ar ko tiktu attālināta diena – pārsniedzot KMK paredzētā parāda noilguma termiņu –, kurā muitas iestādes var šo parādu paziņot (un piedzīt).

I.

Savienības tiesības

A.

Kopienas Muitas kodekss (KMK)

6.

Kodeksa 221. panta 1., 3. un 4. punktā ir paredzēts:

B.

Savienības Muitas kodekss (SMK)

7.

Kodeksa 22. panta 6. punktā ir noteikts:

8.

Tā 29. pantā ir noteikts.

9.

Tā 103. panta 1. punktā un 3. punkta ievaddaļā un b) apakšpunktā ir noteikts:

10.

Saskaņā ar 124. panta 1. punkta ievaddaļu un a) apakšpunktu:

11.

Tā 288. pantā ir noteikts:

C.

Deleģētā regula (ES) 2015/2446  ( 5 )

12.

Tās 8. panta 1. punktā ir noteikts:

II.

Faktiskie apstākļi, lieta un prejudiciālie jautājumi

13.

Jumbocarry Trading GmbH (turpmāk tekstā – “Jumbocarry”) ir komercsabiedrība ar juridisko adresi Vācijā. 2013. gada 4. jūlijā tā iesniedza Nīderlandē deklarācijas par viena porcelāna izstrādājumu sūtījuma laišanu brīvā apgrozībā. Par izstrādājumu izcelsmes vietu tā deklarācijās norādīja Bangladešu, tāpēc tai tika piemērots preferenciālais muitas tarifs ar 0 % likmi.

14.

2016. gada 1. jūnijā, uzskatot, ka preču izcelsmes sertifikāts ir viltots, Inspecteur van de Belastingdienst (nodokļu administrācijas inspektors, Nīderlande; turpmāk tekstā – “inspektors”) rakstveidā paziņoja Jumbocarry par savu nodomu a posteriori piedzīt muitas nodokļus, piemērojot standarta likmi 12 % apmērā. Tajā pašā vēstulē komercsabiedrībai tika dota iespēja 30 dienu termiņā paust savu viedokli.

15.

2016. gada 18. jūlijā nodokļu administrācija paziņoja Jumbocarry prasību samaksāt muitas parādu.

16.

Jumbocarry apstrīdēja šo lēmumu rechtbank Noord‑Holland (Ziemeļholandes tiesa, Nīderlande), kas apmierināja komercsabiedrības prasību un nosprieda, ka muitas parādam ir iestājies noilgums, jo ir pagājuši trīs gadi kopš tā rašanās brīža (2013. gada 4. jūlijs).

17.

Inspektors pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas apelācijas tiesa, Nīderlande), kas ar 2018. gada 27. februāra spriedumu šo apelācijas sūdzību noraidīja.

18.

Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretārs finanšu lietās, Nīderlande) iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), kura, šauboties par dažu SMK normu piemērojamību laikā, uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

III.

Tiesvedība Tiesā

19.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2020. gada 27. janvārī.

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Jumbocarry, Nīderlandes valdība, Komisija, Padome un Parlaments.

21.

Tiesa nosūtīja prejudiciālās tiesvedības pusēm un personām, kas iestājušās šajā tiesvedībā, rakstveida jautājumus  ( 6 ) par:

–

to, kāda ietekme uz šo lietu iespējami ir atziņām, kas gūtas no Tiesas 2017. gada 5. decembra sprieduma M.A.S. un M.B., it īpaši no tā 42. punkta  ( 7 );

–

to, vai strīdīgais muitas parāds ir kvalificējams par tādu, kas radies tādas darbības rezultātā, par kuru laikā, kad tā veikta, varēja ierosināt krimināllietu, ar atsauci uz 2017. gada 19. oktobra spriedumu A  ( 8 ) (54.–62. punkts);

–

to, vai SMK 22. panta 6. punktā saistībā ar SMK 29. pantu paredzētais paziņojums ir analoģisks tam, kas paredzēts KMK 221. panta 3. punktā, kas pārtrauc triju gadu noilguma termiņu saskaņā ar 2019. gada 10. jūlija spriedumu CEVA Freight Holland  ( 9 ) (43., 45., 46. un 48. punkts).

IV.

Analīze

A.

Ievada precizējumi

22.

Pirms sāku atbildēt uz Hoge Raad der Nederlanden vaicāto, sniegšu dažus precizējumus par jautājumiem, ko Tiesa uzdeva prejudiciālās tiesvedības pusēm un personām, kas iestājušās šajā tiesvedībā.

23.

Šajos Tiesas jautājumos netiek apšaubīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītie fakti  ( 10 ). Gluži pretēji, tos atzīstot par konstatētiem, iesniedzējtiesai var piedāvāt tādu Savienības tiesību perspektīvu, kas ne gluži atbilst tās skatpunktam.

24.

Nekas neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai norādījumus, balstoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem un apsvērumiem, par minētajā lūgumā neaplūkotiem aspektiem, ja Tiesa to uzskata par nozīmīgu, lai pilnveidotu savu sadarbību ar iesniedzējtiesu.

1.

Muitas parādu izraisošās darbības kvalificējamība un tās ietekme uz noilguma termiņu

25.

Saskaņā ar KMK 221. panta 4. punktu, “ja muitas parāds ir tādas darbības iznākums, par kuru tajā laikā, kad tā izdarīta, būtu paredzēta kriminālatbildība, summu atbilstīgi spēkā esošajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem var paziņot debitoram pēc tam, kad beidzies [..] trīs gadu laika posms [kopš parāda rašanās]”.

26.

Lai gan šajā KMK noteikumā vai citos tā paša 221. panta punktos nav izmantots termins “noilgums”, Tiesa ir atzinusi, ka tajos minētais triju gadu termiņš patiesībā ir muitas parāda noilguma termiņš  ( 11 ).

27.

Proti, “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru [KMK] 221. panta 3. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts ierobežojošs noteikums, saskaņā ar kuru paziņojumu par importa vai eksporta nodokļa maksāšanas pienākumu nevar vairs izsniegt pēc trīs gadu termiņa beigām, skaitot no muitas parāda rašanās dienas”  ( 12 ).

28.

Tad saskaņā ar minēto KMK 221. panta 4. punktu šajā kodeksā noteiktais muitas parāda noilguma termiņš neaprobežojās ar trim gadiem, ja parāds “ir tādas darbības iznākums, par kuru [..] būtu paredzēta kriminālatbildība”.

29.

Šādi nosprieda Tiesa lietā, kur uz nepatiesu informāciju balstītas muitas deklarācijas iesniegšanas rezultātā preces pretlikumīgi bija laistas brīvā apgrozībā  ( 13 ).

30.

Tiesas ieskatā, lai arī laišana brīvā apgrozībā ir viens no KMK 201. pantā uzskaitītajiem ievedmuitas parāda rašanās iemesliem, “šis apstāklis nevar nozīmēt, ka šāds parāds nav tādu darbību kā pamatlietā “iznākums” Muitas kodeksa 221. panta 4. punkta izpratnē”  ( 14 ).

31.

Līdz ar to KMK 221. panta 3. punktā paredzētais termiņš varēja pārsniegt trīs gadus, ja muitas parāda pamatā esošie fakti ir tādi, par kuriem var tikt sākta kriminālvajāšana  ( 15 ).

32.

Tas pats noteikums ar nelielām atšķirībām ir atrodams SMK 103. panta 2. punktā  ( 16 ). Saskaņā ar to, ja muitas parāds rodas tādas darbības rezultātā, par kuru var ierosināt krimināllietu, termiņu var pagarināt līdz laikposmam, kas ir vismaz pieci gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi.

33.

Iesniedzējtiesa, ciktāl tās procesuālie noteikumi to atļauj  ( 17 ), varētu noskaidrot, vai šajā lietā situācija ir analoga tai, kas skatīta spriedumā A.

34.

Viss šķiet uz to norādām, jo no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka paziņojumā, kas Jumbocarry tika nosūtīts 2016. gada 1. jūnijā, inspektors pauda šaubas par deklarēto preču patieso izcelsmi un apgalvoja, ka izcelsmes sertifikāts ir viltots  ( 18 ).

35.

Ja iesniedzējtiesa pierāda, ka darbība, no kuras radās Jumbocarry muitas parāds, bija tāda, par kuru būtu paredzēta kriminālatbildība, šis parāds, kas bija radies 2013. gada 4. jūlijā, nebūtu ticis dzēsts noilguma dēļ nedz 2016. gada 1. jūnijā (inspektora paziņojuma dienā), nedz 2016. gada 18. jūlijā (samaksas pieprasījuma dienā).

36.

Šajos apstākļos nebūtu nepieciešams analizēt to darbību ietekmi, kuras saskaņā ar KMK vai SMK 2016. gadā apturēja muitas parāda triju gadu noilguma termiņu. Proti, šis triju gadu termiņš, kā jau teicu, šajā lietā nebūtu piemērojams.

2.

KMK paredzētais paziņojums parādniekam

37.

Saskaņā ar KMK 221. panta 1. un 3. punktā noteikto muitas nodokļa summas, ko muitas dienesti aprēķinājuši, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati  ( 19 ), paziņošana parādniekam ir jāveic saskaņā ar “attiecīgajām procedūrām” un ne vēlāk kā triju gadu termiņā pēc minētā parāda rašanās.

38.

Tiesa par šo “paziņošanu” ir jau izteikusies, jautājumā par tās formu un saturu norādot, ka “[..] valsts kompetentajām iestādēm ir jānodrošina paziņošana, kas muitas nodokļa parādniekam ļauj precīzi apzināties savas tiesības”  ( 20 ). Savukārt nebija būtiski, lai tiktu ievērotas īpašas procesuālās normas  ( 21 ).

39.

Runājot par šīs paziņošanas sekām, Tiesa ir atzinusi, ka brīdī, kad “parādniekam [tiek] paziņots par parāda apmēru, [tad] saskaņā ar [KMK] 221. panta 3. punktu tiek pārtraukts noilguma termiņš”, ar kura izbeigšanos muitas parāds tiek dzēsts  ( 22 ).

40.

“Paziņojumiem”, kas minēti gan KMK 221. panta 1. un 3. punktā, gan SMK 22. panta 6. punktā kopsakarā ar tā 103. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ir daudz kas kopīgs. Lai arī tie sakrīt ne visos aspektos  ( 23 ), tomēr noteiktos apstākļos tos var uzskatīt par līdzvērtīga satura administratīvajiem aktiem – ja pieņem pieeju, ko Tiesa izmantojusi, interpretējot pirmo no šiem pantiem.

41.

KMK nebija skaidri paredzēts, ka, pirms pieņemt parādnieka interesēm nelabvēlīgus administratīvus lēmumus, tie ir jādara viņam zināmi. Kā jau esmu izklāstījis, tajā bija tikai noteikts, ka [nodokļu] administrācijai bija attiecīgajā kārtībā jāpaziņo parādniekam maksājamā nodokļa summa, pirms beidzas triju gadu termiņš kopš muitas parāda rašanās dienas.

42.

Tiesa tomēr ir atzinusi, ka saskaņā ar KMK iepriekšēja paziņošana bija obligāta  ( 24 ), jo deva parādniekam iespēju tikt uzklausītam un vienlaikus deva iespēju “ļaut kompetentajai iestādei efektīvi ņemt vērā visu atbilstošo informāciju”  ( 25 ). Šis paziņojums, kā jau atgādināju, “pārtrauca” muitas parāda noilguma termiņu  ( 26 ).

43.

Tā kā KMK nebija skaidri noteikts pienākums nosūtīt iepriekšēju paziņojumu parādniekam, tajā nebija aplūkoti arī tādi citi ar to saistītie aspekti kā pasākumi viedokļa paušanai un termiņš tā iesniegšanai. Šie aspekti bija jāreglamentē valsts tiesībās, ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus.

44.

SMK jau expressis verbis tiek regulēta paziņošana parādniekam, lai tas varētu paust viedokli savu interešu aizstāvībai  ( 27 ). Saskanīgi ar Tiesas judikatūru par KMK (un zināmā veidā kontrapunktējot aizstāvības tiesību atzīšanai)  ( 28 ) SMK 103. panta 3. punkta b) apakšpunkts piešķir šai [nodokļu] administrācijas darbībai iespēju apturēt parāda paziņošanas triju gadu termiņu, kura dies a quo sakrīt ar parāda rašanās brīdi. Apturēšana ilgst līdz tā laikposma beigām, kurā parādniekam ir tiesības paust savu viedokli  ( 29 ), no tā brīža atsākot termiņa rēķināšanu.

45.

Citiem vārdiem sakot, SMK 103. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētās apturēšanas rezultātā triju gadu termiņam, kurā kopš muitas parāda rašanās brīža šis parāds ir paziņojams, tiek pieskaitītas vēl trīsdesmit dienas. Tādējādi patiesībā (ļoti īslaicīgi) tiek pagarināts noilguma termiņš, kura beigās [nodokļu] administrācijai zūd tiesības piedzīt muitas parādu  ( 30 ).

46.

Šajā lietā, kā apgalvo iesniedzējtiesa, inspektors 2016. gada 1. jūnijā paziņoja Jumbocarry par savu nodomu a posteriori piedzīt muitas parādu, piemērojot likmi 12 % apmērā, un deva tai trīsdesmit dienas sava viedokļa paušanai.

47.

Ja notikumu secība būtu šāda, iepriekš citētās judikatūras piemērošana varētu mudināt iesniedzējtiesu izsvērt šādus divus strīdam būtiskus faktorus:

–

pirmkārt, to, ka šāda satura paziņojums varēja būt piemērots, lai sniegtu parādniekam pienācīgu informāciju un ļautu viņam, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, nodrošināt savu tiesību aizstāvību atbilstoši tam, kā spriedumā Molenbergnatie tika interpretēts KMK 221. panta 3. punkts  ( 31 );

–

otrkārt, to, ka šis paziņojums esot izraisījis – arī saskaņā ar KMK 221. panta 3. punktu, kā to interpretē Tiesa  ( 32 ), – triju gadu noilguma termiņa, kas rēķināts kopš muitas parāda rašanās dienas, pārtraukšanu (vai apturēšanu).

48.

Tādējādi triju gadu noilguma termiņu – lai kāds arī būtu piemērojamais Muitas kodekss (KMK vai SMK) – būtu apturējis (vai iespējami pārtraucis) paziņojums, ko inspektors nosūtīja Jumbocarry 2016. gada 1. jūnijā, proti, pirms bija pagājuši trīs gadi, kas skaitīti no 2013. gada 4. jūlija – minētā parāda rašanās dienas.

49.

Gluži tāpat, ņemot vērā, ka termiņa apturējums ilga līdz tā laikposma beigām, kas parādniekam bija dots viedokļa paušanai, ir ticami  ( 33 ), ka dienā (2016. gada 18. jūlijā), kad Jumbocarry tika paziņots samaksas pieprasījums, vēl nebija pilnībā pagājuši – pat piemērojot KMK – trīs noilguma gadi (pieskaitot apturēšanas laiku), kuru termiņā muitas parāds tiek dzēsts.

B.

Pakārtoti – par prejudiciālajiem jautājumiem

50.

Katrā ziņā piedāvāšu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem gadījumā, ja pēc abu iepriekš izklāstīto faktoru analīzes  ( 34 ) iesniedzējtiesa uzskatīs, ka tai joprojām ir vajadzīga tajos minēto Savienības tiesību normu interpretācija.

1.

Pirmais jautājums

51.

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par tiesiskajām sekām ratione temporis, ko rada tās SMK normas, kas saskaņā ar tā 288. panta 2. punktu ir piemērojamas no 2016. gada 1. maija:

–

pirmā attiecas uz muitas parāda noilgumu (SMK 103. panta 3. punkta b) apakšpunkts);

–

otrā attiecas uz šā parāda dzēšanu (SMK 124. panta 1. punkta ievaddaļa un a) apakšpunkts), kad parādnieks vairs nevar tikt informēts saskaņā ar SMK 103. pantu.

52.

Iesniedzējtiesas argumentācijas, kā arī prejudiciālās tiesvedības pušu un personu, kas šajā tiesvedībā iestājušās, argumentu uzmanības centrā bija strīdīgo tiesību normu kvalificējamība par procesuālām vai par materiāltiesiskām normām. Analīzi varētu sākt no šā skatpunkta.

a)

Vai piemērojamās tiesību normas ir procesuālas vai materiāltiesiskas, un kāda tam ir nozīme šajā strīdā?

53.

Strīda puses un personas, kas iestājušās lietā, norāda uz Tiesas klasisko judikatūru, kurā jauno tiesību normu piemērojamība ratione temporis gan tādām tiesiskajām situācijām, kas atrodas attīstības gaitā, gan tādām, kas jau ir galīgi nostiprinātas, ir atkarīga no tā, vai tās ir procesuālās vai materiāltiesiskās normas.

54.

Saskaņā ar šo judikatūru “procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām prāvām, kas ir uzsāktas brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no materiālo tiesību normām, kuras parasti interpretē tā, ka tās principā neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā”  ( 35 ).

55.

Savas atziņas par materiāltiesisko normu piemērojamību laikā Tiesa ir izklāstījusi šādi: “Jauna tiesību norma ir piemērojama, sākot no tā tiesību akta stāšanās spēkā, ar ko tā ir ieviesta, un [..], lai gan tā nav piemērojama juridiskajām situācijām, kuras ir radušās un galīgi izveidojušās pirms minētās spēkā stāšanās, tā nekavējoties ir piemērojama attiecībā uz to sekām nākotnē, kā arī jaunām juridiskajām situācijām. Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, citādi var būt tikai tad, ja kopā ar jauno tiesību normu tiek izdotas īpašas normas, kurās ir īpaši paredzēti noteikumi tās piemērošanai laikā.”  ( 36 )

56.

Šī judikatūra  ( 37 ) pieļauj noteiktas nianses atkarībā no apstākļiem. Proti:

–

procesuālās normas parasti ir piemērojamas no dienas, kad tās stājas spēkā;

–

savukārt materiāltiesiskās normas neskar juridiskās situācijas, kuras ir galīgi izveidojušās pirms šo tiesību normu stāšanās spēkā, izņemot gadījumus, kad no to formulējuma, mērķa vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir piešķirama šāda iedarbība  ( 38 );

–

kā izņēmumu no šā noteikuma var pieņemt gadījumu, kad “Savienības regula, ar kuru ir paredzēts ieviest muitas nodokļu vēlākas samaksas vispārējo tiesisko regulējumu, ietver gan procesuālās, gan materiālās tiesību normas, kas veido vienotu veselumu, kura īpašie noteikumi attiecībā uz to iedarbību laikā nevar tikt skatīti atsevišķi”  ( 39 ).

57.

Ja tiktu pieņemta pieeja, kura pausta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un prejudiciālās tiesvedības pušu un personu, kas šajā tiesvedībā iestājušās, apsvērumos, būtu jāizvērtē, vai pirmajā jautājumā minētie SMK panti ir procesuālas vai materiāltiesiskas normas.

58.

Šā izvērtējuma rezultāts ļautu konstatēt minēto tiesību normu materiāltiesisko raksturu, ja tiktu ņemts vērā spriedumā Molenbergnatie Tiesas nospriestais. Saskaņā ar šo spriedumu KMK 221. panta 3. punkts “ir jāuztver kā materiāltiesiska norma” ( 40 ).

59.

Lai kvalificētu šo pantu par materiāltiesisku, nevis procesuālu normu, Tiesa balstījās uz sekām tam, ka (iestādes) nebija triju gadu termiņā paziņojušas parāda summu saistībā ar KMK 233. pantā uzskaitītajiem minētā parāda dzēšanas iemesliem: attiecīgi tā secināja, ka tad, ja iestājas abās tiesību normās paredzētie apstākļi, “iestājas parāda noilgums un [parāds] tiek dzēsts”  ( 41 ).

60.

Lai kāds viedoklis (doktrīnā) būtu pausts par šiem konstatējumiem  ( 42 ), ir skaidrs, ka Tiesa izvēlējās kvalificēt KMK 221. panta 3. punktu, lasot to kopā ar 233. pantu, par materiāltiesisku normu.

61.

Šī kvalifikācija bez lielām grūtībām ir attiecināma arī uz korelatīvo SMK tiesību normu, proti, 103. panta 3. punkta ievaddaļa un b) apakšpunkts, lasot to kopā ar tā paša kodeksa 124. panta 1. punkta ievaddaļu un a) apakšpunktu, saturiski atbilst KMK 221. panta 3. punktam.

62.

Līdz ar to no lietas Molenbergnatie izrietošās judikatūras piemērošanas rezultātā būtu tā, ka interpretēt lūgtās SMK normas, būdamas materiāltiesiskas, nebūtu piemērojamas muitas parādiem, kas radušies pirms to stāšanās spēkā.

63.

Taču aizliegums piemērot jaunas materiāltiesiskas normas faktiem, kas norisinājušies pirms to stāšanās spēkā, darbojas, kad runa ir par “juridiskajām situācijām, kuras ir radušās un galīgi izveidojušās pirms minētās spēkā stāšanās”  ( 43 ). Tā tas nav šajā lietā, kur noilguma termiņš vēl nebija beidzies.

64.

Kā pareizi norāda iesniedzējtiesa, lietā, kurā tika taisīts spriedums Molenbergnatie, parādnieka situācija bija galīgi izveidojusies. Savukārt Jumbocarry muitas parādam nebija “iestājies noilgums 2016. gada 1. maijā”  ( 44 ). Līdz ar to, tā piebilst, “attiecīgās personas situācija atšķiras no tās, kas aplūkota sprieduma Molenbergnatie 41. punktā”  ( 45 ).

65.

No lietas materiālos ietvertajiem datiem var secināt, ka:

–

Jumbocarry parāds radās 2013. gada 4. jūlijā;

–

brīdī – kas atšķiras no SMK stāšanās spēkā –, kad sāka kļūt piemērojams tā 103. un 124. pants (proti, 2016. gada 1. maijā  ( 46 )), nebija beidzies minētā muitas parāda triju gadu noilguma termiņš. Minētais termiņš būtu beidzies 2016. gada 4. jūlijā, ja tas nebūtu – kā faktiski notika – ticis apturēts atbilstoši inspektora paziņojumam (2016. gada 1. jūnijā).

66.

Īsumā sakot, Jumbocarry tiesiskā situācija tās parāda noilguma ziņā vēl nebija galīgi izveidojusies tad, kad Nīderlandes nodokļu administrācija apturēja triju gadu termiņu, 2016. gada 1. jūnijā paziņojot (atbilstoši SMK 22. panta 6. punktam un 103. panta 3. punkta ievaddaļai un b) apakšpunktam) iemeslus, kāpēc tā vēlējās paziņot muitas parādu.

67.

Šajos apstākļos uzskatu, ka nav nekas iebilstams pret SMK 103. panta 3. punkta ievaddaļas un b) apakšpunkta un 124. panta 1. punkta ievaddaļas un a) apakšpunkta piemērošanu. Tāpēc atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jābūt apstiprinošai.

68.

Šo pašu risinājumu apstiprina konverģējošie kritēriji, kuri izriet no spriedumiem Taricco I un Taricco II. Uz pirmo no šiem spriedumiem ir atsaucies Parlaments savos rakstveida apsvērumos, un strīdā iesaistītās puses un citas personas, kas iestājušās prejudiciālajā tiesvedībā, varēja pēc Tiesas lūguma sniegt apsvērumus par abu spriedumu ietekmi.

b)

Kāda nozīme šajā lietā ir spriedumiem “Taricco I” un “Taricco II”?

69.

Krimināltiesību doktrīnā viena no tradicionāli apspriestajām problēmām ir bijusi tā, ka ar jaunu likumu tiek pagarināti noilguma termiņi noziedzīgajiem nodarījumiem, pirms iestājas noilgums, kāds bija piemērojams šo nodarījumu izdarīšanas brīdī  ( 47 ).

70.

Grūtības ir radušās, šo pagarinājumu izvērtējot no krimināltiesību normu reformatio in peius aizlieguma vispārējā principa viedokļa. Šāds aizliegums ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punktā.

71.

Divās šajā jautājumā pretmetīgajās tēzēs no pretējām pozīcijām tiek apgalvots: a) ka noilgumu, kas iestājies pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, regulē agrākais likums (tempus regit actum); un b) ka nekas neliedz likumdevējam pagarināt noilguma termiņu, taču jaunais (par iepriekšējo ilgākais) termiņš būtu piemērojams tikai tiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuriem vēl nav iestājies noilgums saskaņā ar agrāko likumu  ( 48 ).

72.

Lai atbildētu uz vienu no prejudiciālajiem jautājumiem lietā Taricco I, Tiesa pamatojās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantu, kurā ir nostiprinātas tiesības, kuras atbilst Hartas 49. pantā garantētajām.

73.

Saskaņā ar minēto judikatūru Tiesa atzina, ka “noilguma termiņa pagarināšana un tā tūlītēja piemērošana neapdraud minētās konvencijas 7. pantā garantētās tiesības, jo šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to netiek pieļauta noilguma termiņu pagarināšana, ja attiecībā uz apsūdzētajiem nodarījumiem nekad nav iestājies noilgums”  ( 49 ).

74.

Ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] secinājumos lietā Taricco I pauda tādu pašu viedokli: “Var mainīties laika ietvars, kurā var notikt noziedzīga nodarījuma kriminālizmeklēšana, arī pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, kamēr nav iestājies noilgums.”  ( 50 )

75.

Spriedumā Taricco II šis viedoklis tika apstiprināts, atzīstot par pieņemamu, ka valsts likumdevējs “pagarina noilguma termiņu ar tūlītēju piemērošanu, ieskaitot pārkāpumus, par kuriem persona tiek apsūdzēta un par kuriem noilgums vēl nav iestājies”. Tiesa piebilda, ka šāds pagarinājums “principā neapdraud noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu Taricco [I], 57. punkts, un šajā punktā minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru)”  ( 51 ).

76.

Valsts tiesiskais regulējums, par ko bija spriedumi Taricco I un Taricco II, patiešām atšķiras no šajā lietā aplūkotā. Minētajās lietās bija nevis noilguma termiņa par noziedzīgiem nodarījumiem jauns pagarinājums vārda tiešā nozīmē, bet gan tā maksimālā laikposma samazinājums, kurā šo termiņu var pārtraukt  ( 52 ), kā rezultātā tika “neitralizēta noilguma pārtraukšanas iemesla iedarbība laikā”  ( 53 ).

77.

Patiesība ir arī tas, ka Tiesa, saņēmusi Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lietā Taricco II strīdīgos tiesību aktus skatīja citā, no spriedumā Taricco I izmantotās atšķirīgā perspektīvā, proti:

–

spriedumā Taricco I tā analizēja Itālijas tiesas pienākumu atturēties piemērot kādā kriminālprocesā par noziedzīgu rīcību saistībā ar pievienotās vērtības nodokļa piedzīšanu vairākas valsts tiesību normas par noziedzīgo nodarījumu noilguma pārtraukšanu, kas apvienojumā ar minētajā dalībvalstī raksturīgo tiesvedību ilgumu praktiski izraisīja šo noziedzīgo nodarījumu izdarītāju nesodāmību, kaitējot Savienības finanšu interesēm;

–

spriedumā Taricco II tā niansēja spriedumā Taricco I konstatēto  ( 54 ), analizējot pienākumu nepiemērot valsts tiesību normas par noilgumu (kurām, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) ieskatā, Itālijā ir materiāltiesisks raksturs)  ( 55 ) saistībā ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu  ( 56 ). Tā arī skaidroja, kāda ir likumdevēja un krimināltiesas loma tādas situācijas novēršanā, kurā valsts tiesiskais regulējums neatbilst no Savienības finanšu interešu aizsardzības izrietošajām prasībām iedarbīgu, samērīgu un atturošu sankciju piemērošanas ziņā.

78.

Tomēr manāmās atšķirības starp abiem minētajiem spriedumiem neskar to, par ko ir strīds šajā lietā, proti, vai ir spēkā jauna – par agrāko ilgāka – noilguma termiņa tūlītēja piemērošana nodarījumiem, kuriem vēl nav iestājies noilgums.

79.

Par šo specifisko jomu abos spriedumos valda vienprātība, proti, sprieduma Taricco II 42. punktā ir bez atrunām pārņemta sprieduma Taricco I 57. punktā izklāstītā atziņa, kā arī spriedumā Taricco I minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra.

80.

Ja ir iespējams, ka jauna tiesību norma ar tūlītēju iedarbību pagarina noilguma termiņu noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem vēl nav iestājies noilgums, tad a fortiori ir iespējams uz ierobežotu laiku apturēt muitas parāda (kas pēc sava rakstura nav sankcija) noilguma termiņu, pirms ir pagājuši trīs gadi, kuriem saskaņā ar agrāko tiesisko regulējumu ir jāpaiet, lai uzskatītu, ka tam ir iestājies noilgums  ( 57 ).

2.

Otrais prejudiciālais jautājums

81.

Otrais prejudiciālais jautājums ir noformulēts kodolīgi. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tad, “ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša”, SMK 103. panta 3. punkta ievaddaļas un b) apakšpunkta un 124. panta 1. punkta ievaddaļas un a) apakšpunkta piemērošana ir saderīga ar tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem.

82.

Parlaments iestājās šajā tiesvedībā, jo uzskatīja, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa “šķiet”– lai arī ne skaidri izteikti – apšaubām abu pirmajā jautājumā minēto SMK pantu spēkā esamību  ( 58 ).

83.

Tomēr nedomāju, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējums dotu pamatu uzskatīt, ka otrajā jautājumā ir paustas šaubas par minēto Savienības tiesību normu spēkā esamību. Iesniedzējtiesa nevis apšauba abstrakti šo normu spēkā esamību, bet gan to piemērojamību laikā kādā konkrētā situācijā. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu beigās tā patiešām norāda uz SMK 103. panta 3. punkta nepiemērojamību, taču tā to dara drīzāk šīs lietas konkrēto apstākļu kontekstā.

84.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsauce uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem ir pamatota ar to, ka “varētu apgalvot”, ka muitas parāda rašanās dienā (2013. gada 4. jūlijā) “attiecīgajai personai nebija skaidrs un paredzams, ka muitas tiesību akti varētu tikt grozīti jautājumā par piedziņu un noilgumu [..]”  ( 59 ).

85.

Tomēr iesniedzējtiesa atzīst, ka, pieņemot SMK 22. panta 6. punktu un 29. pantu, Savienības likumdevējs ir nostiprinājis parādnieka tiesisko situāciju, apveltot to ar tiesībām paust savu viedokli noteiktā laikposmā  ( 60 ). Šo tiesību normu sasaiste ar noilguma termiņa apturēšanu uz laiku, kas atvēlēts viedokļa izteikšanai, parādnieka situāciju nepasliktina tik lielā mērā, ka SMK 103. panta 3. punkts būtu jāatstāj bez piemērošanas  ( 61 ).

86.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “tiesiskās drošības princips prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un to iedarbība būtu paredzama, lai tādējādi ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko regulē Savienības tiesības”  ( 62 ).

87.

Attiecībā uz tiesībām pretendēt uz tiesiskās paļāvības aizsardzību Tiesa ir atzinusi, ka tās attiecas “uz ikvienu privātpersonu, kas ir situācijā, no kuras izriet, ka [..] administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības. Par solījumiem, kas varētu radīt šādas cerības, [..] ir uzskatāma konkrēta, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Turpretim neviens nevar atsaukties uz šī principa neievērošanu, ja administrācija viņam nav sniegusi konkrētus solījumus”  ( 63 ).

88.

Pirmkārt, neviens no šiem principiem neuzliek pienākumu saglabāt valsts tiesisko regulējumu nemainīgu laikā. Turklāt paļaušanās uz to, ka tiesību aktos netiks izdarīti grozījumi, ir īpaši nepamatota tādā jomā kā muitas joma, kurā ir jāveic pastāvīgi pielāgojumi  ( 64 ). Labs piemērs tam ir virkne KMK secīgo grozījumu kopš tā pieņemšanas 1992. gadā līdz tā atcelšanai ar Regulu Nr. 952/2013. SMK pieņemšana tika pamatota ar nepieciešamību “ņemt vērā Savienības tiesību aktu attīstību”  ( 65 ).

89.

Otrkārt, runājot par tiesiskās paļāvības aizsardzību iepriekš izklāstītajā nozīmē, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādas informācijas, kas liecinātu, ka Nīderlandes nodokļu administrācija jebkad būtu sniegusi Jumbocarry kādas “konkrētas garantijas” jautājumā par muitas parāda piedziņu.

90.

Treškārt, tiesiskās drošības princips neizslēdz, ka tiesību normas ir jāinterpretē gadījumos, kad to satura izpratnē rodas grūtības, kuras izraisa šaubas to adresātiem vai piemērotājiem, proti, tieši tālab, lai kliedētu šīs šaubas, ir izveidots LESD 267. pantā paredzētais tiesiskās sadarbības mehānisms.

91.

Ceturtkārt, SMK jaunā 103. panta 3. punkta ievaddaļas un b) apakšpunkta ieviešana patiesībā neizraisa izmaiņas salīdzinājumā ar agrāko normatīvo situāciju. Tas ir darīts drīzāk tālab, lai nostiprinātu administratīvo iestāžu pienākumu, kas – atbilstoši Tiesas judikatūrā noteiktajam  ( 66 ) – jau bija pastāvējis saskaņā ar KMK, un īstenošanas tiesiskais regulējums bija valsts likumdevēja ziņā, jo Savienības likumdevējs tam nebija pievērsis īpašu uzmanību.

92.

Šajā lietā runa var būt nevis par parādnieka tiesībām uz to, ka muitas parāds automātiski un nenovēršami tiks dzēsts trīs gadus pēc tā rašanās, bet gan par paļaušanos, ka tas tā notiks pat saskaņā ar KMK noteikumiem, kas bija spēkā parāda rašanās brīdī.

93.

Kā jau teicu, bija nevis šādas tiesības, bet gan paļaušanās uz to, ka pēc triju gadu termiņa beigām iestāsies noilgums, ja vien šis termiņš netiks apturēts vai nu tāpēc, ka ir iesniegta pārsūdzība, vai tāpēc, ka, kamēr vēl nav pieņemts lēmums par muitas parāda piedziņu, administratīvā aktā tiek paziņots par nodomu to darīt.

94.

Kā apgalvoja Nīderlandes valdība  ( 67 ), muitas parāda dzēšanas brīdis nevarēja pilnīgi droši tikt noteikts jau iepriekš, kamēr bija spēkā KMK, jo triju gadu termiņa apturēšanas iespēja bija paredzēta KMK 221. panta 3. punktā, ja tiek iesniegta pārsūdzība saskaņā ar tā 243. pantu  ( 68 ).

95.

Interpretācija, ko Tiesa sniegusi par šo 221. panta 3. punktu, ļauj secināt, ka arī KMK spēkā esamības laikā [nodokļu] administrācijas paziņojums pārtrauca (ar attiecīgo ietekmi uz noilgumu) triju gadu termiņu muitas parāda paziņošanai  ( 69 ).

96.

Piektkārt, kā pareizi uzsver iesniedzējtiesa, noilguma termiņa pagarināšana, ko izraisa no SMK 103. panta 3. punkta ievaddaļā un b) apakšpunktā paredzētās paziņošanas izrietošā šā termiņa apturēšana, ir tieši saistīta ar parādniekam doto iespēju tikt uzklausītam, pirms muitas iestāde pieņem viņa interesēm nelabvēlīgu lēmumu.

97.

Šis noteikums rada līdzsvaru starp parādnieka tiesībām tikt uzklausītam un Savienības finanšu interesēm. Šāda līdzsvara nepieciešamība arī nav SMK jaunums, un kārtība, kurā administratīvs [nodokļu] administrācijas paziņojums aptur noilguma termiņu, pastāvēja arī agrāk.

98.

Sestkārt, kaut gan noilguma termiņa pagarināšana parādniekam nosūtītā paziņojuma izraisītās apturošās ietekmes rezultātā varētu tikt kvalificēta kā “jaunums” salīdzinājumā ar KMK režīmu, kas bija spēkā 2013. gada 4. jūlijā (kad radās Jumbocarry parāds), SMK 103. panta 3. punkta ievaddaļas un b) apakšpunkta tūlītēja piemērojamība no 2016. gada 1. maija arī neapdraudētu tiesisko drošību jautājumā par piemērojamām tiesību normām.

99.

Kāds rūpīgs ar muitas jautājumiem strādājošs subjekts varētu zināt, kā Tiesa interpretējusi procesuālo normu piemērojamību laikā, kā arī materiāltiesisko normu piemērojamību attiecībā uz vēl nenostiprinājušos tiesisko situāciju ietekmi nākotnē. Šī judikatūra ir pastāvīga, un tās pirmsākumi muitas jomā ir meklējami 1981. gadā  ( 70 ).

100.

Visbeidzot, SMK 103. panta 3. punkta ievaddaļas un b) apakšpunkta tūlītēja piemērojamība ļauj vienādi izturēties pret ikvienu importētāju, kura parāds noilguma dēļ nav dzēsts dienā, kad SMK kļūst pilnībā piemērojams, neatkarīgi no tā, vai šis parāds būtu radies pirms vai pēc minētās dienas. Kopš 2016. gada 1. maija visiem ir tiesības tikt uzklausītiem SMK 22. panta 6. punktā paredzētajā situācijā, vienādi ilgā un vienādi aprēķinātā laikposmā.

V.

Secinājumi

101.

Ievērojot izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: