<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-181/19</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CJ0181</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:794">EU:C:2020:794</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>17</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>17</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20201006">6.10.2020</DATE>. – Lieta C‑181/19</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Jobcenter Krefeld</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (virspalāta)</P><P><DATE ISO="20201006">2020. gada 6. oktobrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Personu brīva pārvietošanās</KEYWORD><KEYWORD>Darba ņēmēji</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) Nr. 492/2011 – 7. panta 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Vienlīdzīga attieksme</KEYWORD><KEYWORD>Sociālās priekšrocības –10. pants</KEYWORD><KEYWORD>Bērni, kuri apmeklē izglītības iestādes</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2004/38/EK</KEYWORD><KEYWORD>24. pants</KEYWORD><KEYWORD>Sociālās palīdzības pabalsti</KEYWORD><KEYWORD>Regula (EK) Nr. 883/2004 – 4. pants</KEYWORD><KEYWORD>70. pants</KEYWORD><KEYWORD>Īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti</KEYWORD><KEYWORD>Migrējošs darba ņēmējs, kura apgādībā ir bērni, kuri apmeklē izglītības iestādes uzņemošajā dalībvalstī</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑181/19</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Landessozialgericht Nordrhein‑Westfalen</HT> (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kurš pieņemts 2019. gada 14. februārī un kurš Tiesā reģistrēts 2019. gada 25. februārī, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Jobcenter Krefeld – Widerspruchsstelle</HT></HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">JD,</HT></P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (virspalāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [<HT TYPE="ITALIC">K. Lenaerts</HT>], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [<HT TYPE="ITALIC">R. Silva de Lapuerta</HT>], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [<HT TYPE="ITALIC">A. Arabadjiev</HT>], A. Prehala [<HT TYPE="ITALIC">A. Prechal</HT>] (referente), M. Vilars [<HT TYPE="ITALIC">M. Vilaras</HT>], M. Safjans [<HT TYPE="ITALIC">M. Safjan</HT>], P. Dž. Švīrebs [<HT TYPE="ITALIC">P. G. Xuereb</HT>], L. S. Rosi [<HT TYPE="ITALIC">L. S. Rossi</HT>] un I. Jarukaitis [<HT TYPE="ITALIC">I. Jarukaitis</HT>], tiesneši J. Malenovskis [<HT TYPE="ITALIC">J. Malenovský</HT>], L. Bejs Larsens [<HT TYPE="ITALIC">L. Bay Larsen</HT>], T. fon Danvics [<HT TYPE="ITALIC">T. von Danwitz</HT>], K. Toadere [<HT TYPE="ITALIC">C. Toader</HT>], N. Pisarra [<HT TYPE="ITALIC">N. Piçarra</HT>] un A. Kumins [<HT TYPE="ITALIC">A. Kumin</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [<HT TYPE="ITALIC">G. Pitruzzella</HT>],</P><P>sekretārs: D. Diterts [<HT TYPE="ITALIC">D. Dittert</HT>], nodaļas vadītājs,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20200226">2020. gada 26. februāra</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Jobcenter Krefeld – Widerspruchsstelle</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">S. Schwickert</HT>, pārstāvis,</P></ITEM><ITEM><P>JD vārdā – <HT TYPE="ITALIC">J. Kruse</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Rechtsanwalt</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Vācijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">J. Möller</HT> un <HT TYPE="ITALIC">S. Eisenberg</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><?PAGE NO="2"?><ITEM><P>Polijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">B. Majczyna</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">A. Siwek‑Ślusarek</HT> un <HT TYPE="ITALIC">E. Borawska‑Kędzierska</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">E. Montaguti</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">B.‑R. Killmann</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Tomkin</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Kellerbauer</HT>, pārstāvji,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20200514">2020. gada 14. maija</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 18. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (<DATE ISO="20110405">2011. gada 5. aprīlis</DATE>) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="141" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 141, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 7. un 10. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="77" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 158, 77. lpp.</REF.DOC.OJ>, un labojumi – <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="229" PAGE.FIRST="35" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 229, 35. lpp.</REF.DOC.OJ>, un <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="197" PAGE.FIRST="34" DATE.PUB="2005">OV 2005, L 197, 34. lpp.</REF.DOC.OJ>), 24. panta 2. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="166" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 166, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, un labojums – <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="200" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 200, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 4. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp <HT TYPE="ITALIC">Jobcenter Krefeld – Widerspruchsstelle</HT> (Krēfeldes nodarbinātības centrs – pārsūdzības struktūrvienība, Vācija) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/><HT TYPE="ITALIC">Jobcenter</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) un JD par šī centra atteikumu viņam un abām viņa meitām piešķirt Vācijas tiesību aktos paredzētos pamata sociālās aizsardzības pabalstus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2004/38</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/38 3., 4., 10., 16. un 21. apsvērums ir formulēti šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>(3)</NO.P><TXT>Savienības pilsonībai vajadzētu būt dalībvalstu piederīgo pamatstatusam, viņiem īstenojot savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Tādēļ, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(4)</NO.P><TXT>Lai novērstu uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju attiecībā uz brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām un veicinātu šo tiesību īstenošanu, ir vajadzīgs vienots tiesību akts, lai grozītu Padomes Regulā (EEK) Nr. 1612/68 (<DATE ISO="19681015">1968. gada 15. oktobris</DATE>) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="257" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="1968">OV 1968, L 257, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>) un atceltu šādus tiesību aktus: [..]</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><?PAGE NO="3"?><CONSID><NP><NO.P>(10)</NO.P><TXT>Personām, kas īsteno savas uzturēšanās tiesības, uzturēšanās sākumposmā [..] nebūtu jākļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai. Tādēļ Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības uzturēties uz laiku, kas ir ilgāks par trīs mēnešiem, būtu jāpakļauj nosacījumiem.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(16)</NO.P><TXT>Kamēr vien personas, kam ir uzturēšanās tiesības, nekļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, tās nebūtu jāizraida. [..] Izraidīšanu nekādā ziņā nedrīkstētu piemērot darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām vai darba meklētājiem, kas atbilst Tiesas definīcijai, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(21)</NO.P><TXT>Tomēr uzņēmējai dalībvalstij būtu jāpatur tiesības lemt, vai tā piešķirs sociālo palīdzību Savienības pilsoņiem, kas nav nedz darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas, nedz arī saglabā šo statusu, vai viņu ģimenes locekļiem pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai ilgākā laikposmā attiecībā uz darba meklētājiem, vai līdzekļus studijām, tostarp arodapmācībai, pirms tās vēl ir ieguvušas pastāvīgas uzturēšanās tiesības.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 7. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> 1. un 3. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>viņš/viņa ir pienācīgi reģistrēts(-a) kā piespiedu bezdarbnieks pēc tam, kad ir beidzies viņa/viņas darba līgums uz noteiktu laiku, kas ir bijis mazāk nekā gads, vai ja viņš/viņa ir kļuvis par piespiedu bezdarbnieku pirmo divpadsmit mēnešu laikā un ir reģistrējies(-usies) attiecīgajā nodarbinātības dienestā kā darba meklētājs. Šādā gadījumā darba ņēmēja statuss saglabājas ne mazāk kā sešus mēnešus;</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas 14. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>Uzturēšanās tiesību saglabāšana<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> 2. un 4. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="014.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>2.</NO.PARAG><ALINEA>Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem 7., 12. un 13. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības ir tikmēr, kamēr viņi atbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="014.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA><P>Atkāpjoties no 1. un 2. punkta un neskarot VI nodaļas noteikumus, Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja:</P><P>[..]</P><?PAGE NO="4"?><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Savienības pilsoņi ir ieceļojuši uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu. Šādā gadījumā Savienības pilsoņus un viņu ģimenes locekļus nedrīkst izraidīt, kamēr Savienības pilsoņi var pierādīt, ka viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/38 24. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Vienlīdzīga attieksme<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="024.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ievērojot īpašus noteikumus, kas skaidri paredzēti Līgumā un sekundārajos tiesību aktos, pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņēmējā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="024.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, [..] personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 883/2004</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Regulas Nr. 883/2004 2. panta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>Personas, uz kurām attiecas šī regula<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Šīs regulas 3. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>Jomas, uz kurām attiecas šī regula<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>h)</NO.P><TXT>bezdarbnieka pabalsti;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>j)</NO.P><TXT>ģimenes pabalsti.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="003.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Minētās regulas 4. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>Vienlīdzīga attieksme<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Regulas Nr. 883/2004 III sadaļā ir ietverta 9. nodaļa <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>. Šīs pašas regulas nodaļas 70. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>Vispārīgi noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="070.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.</ALINEA></PARAG><?PAGE NO="5"?><PARAG IDENTIFIER="070.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šajā nodaļā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> ir tie, kas:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>ir paredzēti, lai nodrošinātu vai nu:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>papildu nodrošinājumu, aizvietojuma nodrošinājumu vai palīgnodrošinājumu pret riskiem, uz kuriem attiecas 3. panta 1. punktā minētās sociālā nodrošinājuma jomas, un kas garantē attiecīgajām personām ienākumus iztikas minimumam, ņemot vērā ekonomikas un sociālo stāvokli attiecīgajā dalībvalstī;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>tikai tādu īpašu aizsardzību invalīdiem, kura cieši saistīta ar minētās personas sociālo vidi attiecīgajā dalībvalstī,</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>un</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ja finansējums tiek gūts tikai no to obligāto nodokļu uzlikšanas, kuri paredzēti, lai segtu vispārējus publiskā sektora izdevumus un ja pabalstu nodrošināšanas un aprēķina nosacījumi nav atkarīgi no jebkādas iemaksas attiecībā uz saņēmēju. Tomēr pabalstus, ko nodrošina kā piemaksu no iemaksām atkarīgam pabalstam, viena šā iemesla dēļ neuzskata par pabalstiem, kas ir atkarīgi no iemaksām,</TXT><P>un</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ir minēti X pielikumā.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="070.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="070.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šādus pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Regulas Nr. 883/2004 X pielikumā, kurā ir uzskaitīti <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> šīs regulas 70. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir paredzēts, ka saistībā ar Vācijas Federatīvo Republiku šajos pabalstos ietilpst <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>pabalsti, lai saskaņā ar pamatnoteikumiem segtu iztikas izmaksas darba meklētājiem, izņemot gadījumus, kad attiecībā uz šiem pabalstiem ievērotas prasības, kas noteiktas saistībā ar pagaidu piemaksas piešķiršanu pēc bezdarbnieka pabalsta saņemšanas (Sociālā kodeksa II grāmatas 24. panta 1. punkts).<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 492/2011</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Regulas Nr. 492/2011 1. apsvērums ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>Regula [Nr. 1612/68] ir vairākkārt būtiski grozīta. Skaidrības un praktisku iemeslu dēļ minētā regula būtu jākodificē.<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. un 2. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Šīs regulas 10. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Ja dalībvalsts valstspiederīgā, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts valstspiederīgos.</ALINEA><ALINEA>Dalībvalstis atbalsta mēģinājumus dot iespēju šiem bērniem apgūt minētās programmas ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem.<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Sozialgesetzbuch Zweites Buch</HT> (Sociālā kodeksa II grāmata), tās <DATE ISO="20161222">2016. gada 22. decembra</DATE> redakcijā (<HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I, 3155. lpp.) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/><HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>), 7. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA><P><HT TYPE="SUP">1</HT>Pabalstus saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem piešķir personām, kuras:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>ir sasniegušas 15 gadu vecumu un vēl nav sasniegušas maksimālo 7.a pantā minēto vecumu,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>ir darbspējīgas,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>ir trūcīgas un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>pastāvīgi dzīvo Vācijas Federatīvajā Republikā (darbspējīgi pabalstu saņēmēji).</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA><P><HT TYPE="SUP">2</HT>Ir izslēgti:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>[..]</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>ārvalstnieki,</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>kuriem nav uzturēšanās tiesību,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>kuru uzturēšanās tiesības izriet tikai no mērķa meklēt darbu vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>kuru uzturēšanās tiesības – atsevišķi vai kopā ar šī punkta b) apakšpunktā paredzētajām uzturēšanās tiesībām – izriet no [Regulas Nr. 492/2011] 10. panta,</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>kā arī viņu ģimenes locekļi,</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>[..]</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA><HT TYPE="SUP">1</HT>Pabalstus saņem arī personas, kuras dzīvo mājsaimniecībā kopā ar darbspējīgiem pabalstu saņēmējiem. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.003"><NO.PARAG>(3)</NO.PARAG><ALINEA><P>Mājsaimniecībā ietilpst:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>darbspējīgie pabalstu saņēmēji,</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>neprecējušies bērni, kuri ietilpst 1.–3. punktā minēto personu mājsaimniecībā un kuri vēl nav sasnieguši 25 gadu vecumu, ja viņi vēl nespēj paši sev nodrošināt nepieciešamo iztiku ar saviem ienākumiem vai līdzekļiem.<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Gesetz über die allgemeine Freizügigkeit von Unionsbürgern</HT> (Likums par Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos), tā <DATE ISO="20141202">2014. gada 2. decembra</DATE> redakcijā (<HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT> I, 1922. lpp.) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/><HT TYPE="ITALIC">FreizügG</HT><QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>), 2. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Savienības pilsoņiem, kuriem ir tiesības uz pārvietošanās brīvību, un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības ieceļot un uzturēties Vācijas teritorijā saskaņā ar šī likuma noteikumiem.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA><P>Atbilstoši Savienības tiesībām tiesības uz brīvu pārvietošanos ir:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Savienības pilsoņiem, kuri kā darba ņēmēji vēlas uzturēties darba meklēšanas vai profesionālas izglītības nolūkos,</TXT></NP></ITEM></LIST><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P>1a.</NO.P><TXT>Savienības pilsoņiem, kuri meklē darbu ne ilgāk par sešiem mēnešiem un tikai tad, ja viņi var pierādīt, ka turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas iespējas tikt pieņemtiem darbā,</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>6.</NO.P><TXT>ģimenes locekļiem saskaņā ar 3. un 4. panta noteikumiem,</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.003"><NO.PARAG>(3)</NO.PARAG><ALINEA>[..] <HT TYPE="SUP">2</HT>[Šā panta] 1. punktā minētās tiesības tiek saglabātas sešus mēnešus piespiedu bezdarba gadījumā, ko pēc mazāk nekā viena gada nodarbinātības laikposma apstiprina kompetentā nodarbinātības aģentūra.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">FreizügG</HT> 3. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA><HT TYPE="SUP">1</HT>[Šā likuma] 2. panta 2. punkta 1.–5. apakšpunktā minēto Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem ir 2. panta 1. punktā minētās tiesības, ja tie pavada attiecīgo Savienības pilsoni vai apvienojas ar to. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="003.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA><P>Ģimenes locekļi ir:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>2. panta 2. punkta 1.–5. un 7. apakšpunktā minēto personu laulātie un lejupējie radinieki vai to laulātie, kuri vēl nav sasnieguši 21 gada vecumu [..],</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="003.004"><NO.PARAG>(4)</NO.PARAG><ALINEA>Tāda Savienības pilsoņa bērni, kuram ir pārvietošanās brīvība, un otrs no vecākiem, kurš faktiski īsteno vecāku varu pār bērniem, saglabā uzturēšanās tiesības līdz brīdim, kad bērni ir pabeiguši apmācību, pat pēc tā Savienības pilsoņa nāves vai aizbraukšanas, no kura viņiem izriet uzturēšanās tiesības, ja bērni uzturas federālajā teritorijā un apmeklē izglītības vai apmācības iestādi.<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>JD, Polijas valstspiederīgais, bija precējies ar Polijas valstspiederīgo, ar kuru viņam ir divas meitas, kas dzimušas attiecīgi 2005. un 2010. gadā. Kopš 2012. vai 2013. gada JD ir šķīries no sievas. 2012. gada beigās un 2013. gada sākumā visi ģimenes locekļi apmetās uz dzīvi Vācijā. Abas meitas galvenokārt dzīvo kopā ar savu tēvu, viņu domicils ir viņa dzīvesvietā kopš 2015. gada. JD laulātā pārcēlās uz Poliju 2016. gadā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Kopš <DATE ISO="20160801">2016. gada 1. augusta</DATE> meitas mācās Vācijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>No 2015. gada marta JD strādāja algotu darbu Vācijā. No <DATE ISO="20150306">2015. gada 6. marta</DATE> līdz 1. septembrim viņš strādāja par atslēdznieka palīgu un pēc tam par ražošanas operatoru uz pilnu darba laiku no <DATE ISO="20160118">2016. gada 18. janvāra</DATE> līdz 31. oktobrim. No <DATE ISO="20161004">2016. gada 4. oktobra</DATE> līdz 7. decembrim JD bija darbnespējīgs, un šajā<?PAGE NO="8"?> sakarā viņa darba devējs turpināja izmaksāt algu līdz <DATE ISO="20161031">2016. gada 31. oktobrim</DATE>, kas ir viņas darba tiesisko attiecību termiņš, un pēc tam sociālā nodrošinājuma sistēma piešķīra slimības pabalstu līdz <DATE ISO="20161207">2016. gada 7. decembrim</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Pēc tam viņš saņēma bezdarbnieka pabalstu no <DATE ISO="20170223">2017. gada 23. februāra</DATE> līdz 13. aprīlim un no <DATE ISO="20170612">2017. gada 12. jūnija</DATE> līdz 23. oktobrim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Kopš <DATE ISO="20180102">2018. gada 2. janvāra</DATE> JD atkal ir nodarbināts pilnu darba laiku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Laikposmā no <DATE ISO="20160901">2016. gada 1. septembra</DATE> līdz <DATE ISO="20170607">2017. gada 7. jūnijam</DATE> JD un viņa meitas saņēma pamata sociālās aizsardzības pabalstu saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT>, proti, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>papildus bezdarbnieka pabalstu<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> (<HT TYPE="ITALIC">Arbeitslosengeld II</HT>) un sociālo pabalstu (<HT TYPE="ITALIC">Sozialgeld</HT>) par viņa divām meitām (turpmāk tekstā, kopā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>pamatlietā minētie iztikas līdzekļu pabalsti<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>2017. gada jūnijā JD lūdza saglabāt pamatlietā minētos iztikas līdzekļu pabalstus viņam un viņa meitām. Ar <DATE ISO="20170613">2017. gada 13. jūnija</DATE> paziņojumu, kas tika apstiprināts <DATE ISO="20170727">2017. gada 27. jūlijā</DATE> pēc JD sūdzības iesniegšanas, <HT TYPE="ITALIC">Jobcenter</HT> noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. apakšpunktu, jo JD nebija saglabājis algota darba ņēmēja statusu, uzturoties Vācijā tikai darba meklējumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Pēc tam JD un viņa meitas iesniedza prasību <HT TYPE="ITALIC">Sozialgericht Düsseldorf</HT> (Diseldorfas Sociālo lietu tiesa, Vācija) par šī paziņojuma atcelšanu un lūdza piespriest <HT TYPE="ITALIC">Jobcenter</HT> izmaksāt pamatlietā minētos iztikas līdzekļu pabalstus par laikposmu no <DATE ISO="20170608">2017. gada 8. jūnija</DATE> līdz <DATE ISO="20171231">2017. gada 31. decembrim</DATE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>strīdīgais laikposms<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20180508">2018. gada 8. maija</DATE> spriedumu šī tiesa apmierināja šo prasību un piesprieda <HT TYPE="ITALIC">Jobcenter</HT> izmaksāt prasītos pabalstus. Tā nosprieda, ka, lai gan JD, protams, vairs nevarēja atsaukties uz sava algota darbinieka statusa saglabāšanu strīdīgā laikposma ietvaros, lai varētu pamatot uzturēšanās tiesības ar <HT TYPE="ITALIC">FreizügG</HT> 2. pantu, taču viņa uzturēšanās tiesības izriet no viņa meitām atzītām uzturēšanās tiesībām, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu. Proti, viņa meitas, kas dzīvo un mācās Vācijā, būdamas bijušā migrējošā darba ņēmēja, kas bija nodarbināts šajā dalībvalstī, nepilngadīgie bērni, varēja pretendēt uz uzturēšanās tiesībām saskaņā ar šo 10. pantu, kas līdz ar to pamatoja viņu tēva kā vecāka, kas īsteno faktisko aizgādību pār viņām, uzturēšanās tiesības. Attiecīgās tiesas ieskatā, no minētā 10. panta izrietošās uzturēšanās tiesības, kas ir piešķirtas (bijušā) migrējošā darba ņēmēja bērnu izglītības un apmācības nolūkos, ir patstāvīgas un neatkarīgas no Direktīvā 2004/38 paredzētajām uzturēšanās tiesībām. Līdz ar to atkāpe no šīs direktīvas 24. panta 2. punktā paredzētās vienlīdzīgās attieksmes esot piemērojama vien tad, ja pastāv uzturēšanās tiesības, kas izriet tikai no Regulas Nr. 492/2011 10. panta. Tādēļ <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. apakšpunkta c) punktā paredzētā atkāpe no sociālās palīdzības pabalstu tiesībām ārvalstu valstspiederīgajiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem, kuru uzturēšanās tiesības izriet no Regulas Nr. 492/2011 10. panta, neatbilstot Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT><DATE ISO="20180704">2018. gada 4. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Jobcenter</HT> pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Šī tiesa, pirmām kārtām, norāda, ka valsts judikatūrā nav vienprātības par to, vai Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzētā atkāpe sociālās palīdzības jomā var tikt tieši vai pēc analoģijas piemērota arī Savienības pilsoņiem, kuriem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu un kuri ir lūguši piešķirt pamatlietā aplūkotos iztikas pabalstus, kas ir sociālās palīdzības pabalsti pirmās tiesību normas izpratnē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Turklāt Vācijas likumdevējs, pieņemot <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punkta c) apakšpunktu, esot uzskatījis, ka Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts ir jāpiemēro situācijās, kurās Savienības pilsoņiem papildus uzturēšanās tiesībām darba meklēšanas nolūkos ir arī uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, lai izvairītos no tā, ka minētajiem Direktīvas 2004/38 noteikumiem netiek atņemta to sociālās palīdzības būtība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka uz uzturēšanās tiesībām, kas piešķirtas uz Regulas Nr. 492/2011 10. panta pamata, neattiecas Direktīvas 2004/38 tiesību normas. Šajā ziņā tā balstījusies uz <DATE ISO="20100223">2010. gada 23. februāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ibrahim</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Secretary of State for the Home Department</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑310/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:80">EU:C:2010:80</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī <DATE ISO="20200223">2020. gada 23. februāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Teixeira</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑480/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:83">EU:C:2010:83</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kuros Tiesa ir atzinusi uzturēšanās tiesību, kas pamatotas ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, autonomiju. Turklāt Savienības likumdevējs iespēju pieņemt šo pēdējo minēto regulu, ar kuru tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 1612/68, neesot izmantojis nolūkā ierobežot no Regulas Nr. 1612/68, kā to ir interpretējusi Tiesa, izrietošo vienlīdzīgas attieksmes principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Otrām kārtām, jautājums par Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta piemērojamību rodoties arī saistībā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu. Šajā gadījumā šī regula esot piemērojama, jo JD Vācijā bija piesaistīts ģimenes pabalstu sistēmai minētās regulas 3. panta 1. punkta j) apakšpunkta izpratnē un sociālās apdrošināšanas sistēmai bezdarba gadījumā – tās 3. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē. <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> paredzētie iztikas pabalsti esot īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punkta un 70. panta 2. punkta izpratnē, kuriem esot piemērojams šīs regulas 4. pantā norādītais vienlīdzīgas attieksmes princips.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Landessozialgericht Nordrhein‑Westfalen</HT> (Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>1)</NO.P><TXT>Vai Savienības pilsoņu, kuriem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, izslēgšana no sociālās palīdzības pabalstu saņemšanas Direktīvas [2004/38] 24. panta 2. punkta izpratnē ir saderīga ar LESD 18. pantā noteikto vienlīdzīgas attieksmes principa prasību, skatot to kopsakarā ar Regulas Nr. 492/2011 7. un 10. pantu?</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Vai sociālās palīdzības pabalsts Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta nozīmē ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Vai Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā atkāpe piemērojama vienlīdzīgas attieksmes principam, kas noteikts LESD 18. pantā, skatot to kopsakarā ar Regulas Nr. 492/2011 7. un 10. pantu?</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai Savienības pilsoņu izslēgšana no īpašu no iemaksām neatkarīgu naudas pabalstu saņemšanas Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punkta un 70. panta 2. punkta izpratnē ir saderīga ar vienlīdzīgas attieksmes principu, kas noteikts LESD 18. pantā, skatot to kopsakarā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu, ja viņiem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu un viņi ir iekļauti sociālā nodrošinājuma vai ģimenes pabalstu sistēmā Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta izpratnē?<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 18. panta pirmā daļa, kā arī Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts un 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu, tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts valstspiederīgais un viņa nepilngadīgie bērni, kam šajā pirmajā<?PAGE NO="10"?> minētajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, jo bērni apmeklē izglītības iestādes šajā pašā dalībvalstī, ir visos gadījumos un automātiski izslēgti no tiesībām saņemt pabalstus iztikas līdzekļu nodrošināšanai.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par uzturēšanās tiesībām, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka Regulas Nr. 492/2011 10. pantā ir paredzēts, ka pret kādas dalībvalsts valstspiederīgā, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērniem, kad tie uzturas tās teritorijā, ir jābūt tādai pašai attieksmei kā pret šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem attiecībā uz pieeju izglītībai. Pirms Regulas Nr. 492/2011 stāšanās spēkā šīs tiesības bija noteiktas Regulas Nr. 1612/68 12. pantā, kura formulējums bija identisks Regulas Nr. 492/2011 10. panta formulējumam, jo ar šo pēdējo minēto regulu tika atcelta un aizstāta pirmā minētā regula, lai skaidrības un lietderības labad veiktu tās kodifikāciju, kā tas izriet no Regulas Nr. 492/2011 1. apsvēruma. Līdz ar to Tiesas judikatūra par Regulas Nr. 1612/68 12. pantu attiecas arī uz Regulas Nr. 492/2011 10. panta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>No šīs judikatūras izriet, pirmkārt, ka migrējošā darba ņēmēja vai bijušā migrējošā darba ņēmēja bērnam ir personīgas tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī, kuras izriet no tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz pieeju izglītībai, ja viņš vēlas apmeklēt vispārējās izglītības programmas šajā dalībvalstī. Otrkārt, šī bērna personīgās uzturēšanās tiesības nozīmē, ka tiek atzītas uzturēšanās tiesības arī vecākam, kurš nodrošina šī bērna faktisko aizgādību (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020917">2002. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baumbast</HT> un R</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:493">EU:C:2002:493</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 2010. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Teixeira</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑480/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:83">EU:C:2010:83</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Faktiski gan Regulas Nr. 1612/68, gan Regulas Nr. 492/2011 mērķis, proti, darba ņēmēju brīva pārvietošanās, prasa, lai darba ņēmēja ģimene vislabākajos apstākļos integrētos uzņemošajā dalībvalstī, un gadījumā, ja vecākiem, kuru aizgādībā ir bērni, to izglītības iegūšanas laikā tiek liegta iespēja palikt uzņemošajā dalībvalstī, tas varētu bērniem liegt tiesības, ko viņiem ir atzinis Savienības likumdevējs (spriedums, 2010. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ibrahim</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Secretary of State for the Home Department</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑310/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:80">EU:C:2010:80</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Līdz ar to Regulas Nr. 492/2011 10. pantā bērnam saistībā ar viņa tiesībām uz pieeju izglītībai ir atzītas autonomas uzturēšanās tiesības, kas nav atkarīgas no tā, vai viens vai abi vecāki, kas nodrošina viņa aizgādību, uzņemošajā dalībvalstī saglabā migrējoša darba ņēmēja statusu. Tāpat arī fakts, ka attiecīgais vecāks zaudē šo statusu, neietekmē viņam saskaņā Regulas Nr. 492/2011 10. pantu piešķirtās uzturēšanās tiesības, kas izriet no viņa bērna, kura faktisko aizgādību vecāks īsteno, uzturēšanās tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020917">2002. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baumbast</HT> un R</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:493">EU:C:2002:493</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 2010. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Teixeira</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑480/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:83">EU:C:2010:83</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka Regulas Nr. 492/2011 10. pants ir jāpiemēro autonomi no Savienības tiesību normām, tādām kā Direktīvas 2004/38 normas, kuras regulē uzturēšanās citā dalībvalstī tiesību izmantošanas nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ibrahim</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Secretary of State for the Home Department</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑310/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:80">EU:C:2010:80</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 2010. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Teixeira</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑480/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:83">EU:C:2010:83</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>No tā izriet, ka dalībvalsts valstspiederīgā, kurš strādā vai ir strādājis uzņemošajā dalībvalstī, bērni, tāpat kā vecāks, kurš faktiski īsteno aizgādību pār viņiem, šajā pēdējā minētajā valstī var atsaukties uz autonomām uzturēšanās tiesībām, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, un viņiem nav pienākuma izpildīt Direktīvā 2004/38 paredzētos nosacījumus, tostarp nosacījumu, ka attiecīgajām ieinteresētām personām minētajā valstī ir pietiekami līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ibrahim</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Secretary of State for the Home Department</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑310/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:80">EU:C:2010:80</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi atbilstoši Regulas Nr. 492/2011 7. pantam</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Šķiet, ka iesniedzējtiesa, tāpat kā Eiropas Komisija, uzskata, ka personas, kurām ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, var pamatoti atsaukties uz šīs regulas 7. pantā, it īpaši tā 2. punktā, paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu attiecībā uz sociālo priekšrocību piešķiršanu, uz ko ir tiesības valsts darba ņēmējiem. Turpretī Vācijas valdība uzskata, ka tas tā nav.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz šīs pēdējās minētās tiesību normas <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> piemērošanas jomu, jēdziens <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>sociāla priekšrocība<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>, kas šajā tiesību normā ir attiecināts uz valsts darba ņēmējiem, ietver visas priekšrocības, kuras neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas darba līgumu, vispārīgi ir atzītas valsts darba ņēmējiem galvenokārt viņu darba ņēmēju statusa dēļ vai vienkārši tādēļ, ka viņu dzīvesvieta ir valsts teritorijā, un kuru attiecināšana uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, tādēļ varētu sekmēt šādu darba ņēmēju mobilitāti Savienībā un līdz ar to viņu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191218">2019. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generálny riaditeľ Sociálnej poisťovne Bratislava</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1098">EU:C:2019:1098</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, tā kā pamatlietā aplūkotie iztikas līdzekļu pabalsti, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, ir vērsti uz iztikas līdzekļu nodrošināšanu to saņēmējiem, ir jāuzskata, ka tie veicina viņu integrāciju uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā. Līdz ar to minētie pabalsti ir sociālajās priekšrocības Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19850327">1985. gada 27. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hoeckx</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>249/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:139">EU:C:1985:139</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta <HT TYPE="ITALIC">ratione personae</HT> piemērošanas jomu, pirmkārt, no šīs tiesību normas formulējuma, it īpaši no vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>šādam darba ņēmējam<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> izmantošanas, izriet, ka šī piemērošanas joma atbilst šīs regulas 7. panta 1. punkta piemērošanas jomai, kurā saskaņā ar šīs pēdējās minētās tiesību normas formulējumu ir iekļauti tikai tie darba ņēmēji, kas tāpat kā JD <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>ir kļuvuši par bezdarbniekiem<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> uzņemošā dalībvalstī. Līdz ar to Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 63. punktā, piedāvā aizsardzību, kas pārsniedz nodarbinātības laiku pašu par sevi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Turklāt Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts ir LESD 45. panta 2. punktā noteiktā vienlīdzīgas attieksmes principa īpaša izpausme sociālo priekšrocību piešķiršanas speciālajā jomā, un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā pēdējā minētā tiesību norma (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191218">2019. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generálny riaditeľ Sociálnej poisťovne Bratislava</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:1098">EU:C:2019:1098</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Līdz ar to Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta piemērošanas jomā ietilpst darba ņēmēji LESD 45. panta izpratnē, ņemot vērā, ka, lai gan dalībvalstu valstspiederīgajiem, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, vienlīdzīgas attieksmes princips tiek piemērots tikai attiecībā uz iespēju iegūt darba vietu, tie, kas jau ir piekļuvuši darba tirgum, pamatojoties uz šī 7. panta 2. punktu, var saņemt tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā valsts darba ņēmēji (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040323">2004. gada 23. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Collins</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑138/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:172">EU:C:2004:172</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Lai gan ir skaidrs, ka strīdīgajā laikposmā JD bija bezdarbnieks Vācijā, nav strīda arī par to, ka viņš iepriekš bija strādājis algotu darbu šajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Līdz ar to tas vien, ka JD šajā laikposmā bija kļuvis ekonomiski neaktīvs, nevar izraisīt to, ka tiek izslēgta Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Turklāt, kā tas izriet it īpaši no šā sprieduma 37. punktā atgādinātās judikatūras, Savienības darba ņēmēja un viņa ģimenes locekļu tiesības, kas izriet no Regulas Nr. 492/2011, noteiktos gadījumos var pastāvēt arī pēc darba attiecību izbeigšanās (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20020917">2002. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Baumbast</HT> un R</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:493">EU:C:2002:493</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Tādējādi un kā būtībā ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 54. un 55. punktā, šāda darba ņēmēja bērnu uzturēšanās tiesības, kas ir pamatotas ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, un līdz ar to vecāka, kurš īsteno šī bērna aizgādību, uzturēšanās tiesības, tiklīdz tās iegūtas, kļūst autonomas no primārajām uzturēšanās tiesībām, kas pamatotas ar attiecīgā vecāka kā darba ņēmēja statusu, un tas tā ir, lai nodrošinātu šo bērnu pastiprinātu tiesisko aizsardzību, tādējādi novēršot to, ka šo pēdējo minēto tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz pieeju izglītībai varētu zaudēt savu lietderīgo iedarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Tāpat tam ir jābūt situācijā, kad bērniem un vecākam, kurš faktiski īsteno aizgādību, ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, saistībā ar tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā, kas noteiktas minētās regulas 7. panta 2. punktā. Proti, šādā situācijā šīs pēdējās minētās tiesības, tāpat kā minētās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>atvasinātās<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> uzturēšanās tiesības, izriet no attiecīgā vecāka darba ņēmēja statusa un tās ir jāsaglabā pēc šī statusa zaudēšanas to pašu iemeslu dēļ, kuri pamatoja šo uzturēšanās tiesību saglabāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Šāda Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta, lasot to kopā ar tās 10. pantu, interpretācija veicina šajā regulā izvirzītā mērķa sasniegšanu, proti, veicināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ciktāl tā ļauj radīt optimālus apstākļus to Savienības pilsoņu ģimenes locekļu integrācijai, kuri ir izmantojuši šo brīvību un ir veikuši profesionālo darbību uzņemošajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Tādējādi šī interpretācija pasargā tādu personu kā JD, kas plāno kopā ar savu ģimeni atstāt savu izcelsmes dalībvalsti, lai dotos strādāt citā dalībvalstī, kurā tā vēlas rūpēties par saviem bērniem, no riska, ka gadījumā, ja šī persona zaudētu darba ņēmēja statusu, tai būtu jāpārtrauc savu bērnu izglītība un jāatgriežas savā izcelsmes valstī, jo tā nevarētu saņemt sociālos pabalstus, kurus uzņemošā dalībvalsts nodrošina tās valstspiederīgajiem un kuri nodrošinātu viņa ģimenei pietiekamus iztikas līdzekļus šajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Līdzīgi Tiesa ir arī uzskatījusi, runājot par tāda dalībvalsts darba ņēmēja bērnu, kas ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī un kas ir atgriezies savā izcelsmes valstī, ka šis bērns, kuram ir uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, saglabā tiesības uz atbalstu uzturēšanās izdevumu segšanai un mācībām, lai turpinātu mācības vidējās vai augstākās izglītības iegūšanai, proti, atbalstu, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>sociāla priekšrocība<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> minētās regulas 7. panta 2. punkta nozīmē, pretējā gadījumā minētajam 12. pantam tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890315">1989. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Echternach</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Moritz</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>389/87 un 390/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:130">EU:C:1989:130</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 23., kā arī 34. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Tādējādi, ja bērnam uzņemošajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, šim bērnam, tāpat kā viņa vecākam, kurš īsteno faktisko aizgādību, ir šīs regulas 7. panta 2. punktā paredzētās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pat tad, ja šis vecāks ir zaudējis savu darba ņēmēja statusu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>No tā izriet, ka personām, kurām ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, ir arī tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi sociālo priekšrocību jomā, kas paredzētas šīs regulas 7. panta 2. punktā, pat ja šīs personas vairs nevar atsaukties uz darba ņēmēja statusu, no kura tās sākotnēji ir ieguvušas savas uzturēšanās tiesības.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta piemērojamību Savienības pilsoņiem, kuriem ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā ir noteikts, ka pret visiem Savienības pilsoņiem, kas, pamatojoties uz šo direktīvu, uzturas uzņemošajā dalībvalstī, ir attieksme, kas līdzvērtīga tai, kāda ir pret minētās dalībvalsts valstspiederīgajiem atbilstīgi Līguma darbības jomai. Šī panta 2. punktā ir noteikts, ka, atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, uzņemošajai dalībvalstij nav pienākuma piešķirt tiesības uz sociālo palīdzību pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā vai vajadzības gadījumā ilgākā laikā<?PAGE NO="13"?> posmā, kas noteikts 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kā arī tai nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kuras nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tādiem pabalstiem, kādi ir aplūkoti pamatlietā, kuru uzdevums ir nodrošināt to saņēmējiem nepieciešamo iztikas līdzekļu minimumu, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>sociālo palīdzību<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat., spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150915">2015. gada 15. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alimanovic</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑67/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:597">EU:C:2015:597</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 2016. gada 25. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">García‑Nieto</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑299/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:114">EU:C:2016:114</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Tiesa <DATE ISO="20150915">2015. gada 15. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alimanovic</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:597">EU:C:2015:597</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 57. un 58. punktā arī uzskatīja, ka uzņemošā dalībvalsts var pamatoties uz Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzēto atkāpi, lai Savienības pilsonim, kuram ir uzturēšanās tiesības, atteiktu piešķirt tādus sociālās palīdzības pabalstus kā pamatlietā minētie, pamatojoties tikai uz šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Tomēr minētajā spriedumā, kā tas izriet arī no tā 40. punkta, Tiesa pamatojās uz valsts tiesas tēzi, ka attiecīgās personas iegūst tikai uzturēšanās tiesības kā darba meklētāji, pamatojoties uz pēdējo minēto šīs Direktīvas 2004/38 tiesību normu. Tiesa netika vērtējusi situāciju, kad ieinteresētai personai, kā šajā gadījumā, ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Attiecībā uz šādu situāciju ir jāatgādina, no vienas puses, ka Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka šis 24. panta 2. punkts kā atkāpe no LESD 18. pantā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktā ir tikai konkrētāk formulēts, saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāinterpretē šauri un atbilstoši Līguma normām, tostarp tām, kas attiecas uz Savienības pilsonību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos (spriedums, 2013. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>N.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑46/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:97">EU:C:2013:97</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>No otras puses, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2017. gada 18. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">NEW WAVE CZ</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑427/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:18">EU:C:2017:18</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Pirmkārt, no paša Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstis, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>atkāpjoties no šī 24. panta 1. punkta<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, ar zināmiem nosacījumiem var atteikties piešķirt tiesības uz sociālās palīdzības pabalstiem noteiktām personu kategorijām. Tādējādi šī tiesību norma ir skaidri saprotama kā atkāpe no šīs direktīvas 24. panta 1. punktā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa. Šī atkāpe ir piemērojama tikai personām, uz kurām attiecas šis 1. punkts, proti, Savienības pilsoņiem, kuri uzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>saskaņā ar [minēto] direktīvu<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Otrkārt, no šīs tiesību normas tiesiskā konteksta izriet, ka Direktīva 2004/38, protams, tika pieņemta, kā Savienības likumdevējs to ir norādījis tās 3. un 4. apsvērumā, nolūkā kodificēt un pārskatīt Savienības tiesību aktus, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības un novērstu uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Tomēr šī kodifikācijas darbība nav bijusi izsmeļoša. Proti, kad tika pieņemta Direktīva 2004/38, Regulas Nr. 1612/68 12. pants, kurš identiski ir pārņemts Regulas Nr. 492/2011 10. pantā, netika ne atcelts, ne grozīts. Tieši pretēji, šī direktīva tika izstrādāta tā, lai tā būtu saderīga ar minēto Regulas Nr. 1612/68 12. pantu, kā arī ar judikatūru, saskaņā ar kuru tas tika interpretēts. Līdz ar to šī direktīva pati par sevi nevar likt apšaubīt ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu pamatoto tiesību autonomiju, ne arī grozīt tās piemērošanas jomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 23. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Teixeira</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑480/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:83">EU:C:2010:83</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Tādējādi konteksta, kurā iekļaujas Direktīvas 2004/38 24. pants, ņemšana vērā apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru tā 2. punktā paredzētā atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa ir piemērojama tikai situācijās, uz kurām attiecas tā 1. punkts, proti, situācijās, kurās uzturēšanās tiesības ir pamatotas ar šo direktīvu, nevis situācijās, kurās šo tiesību autonomais pamats ir Regulas Nr. 492/2011 10. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Visbeidzot, treškārt, šādu interpretāciju neatspēko Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkta mērķis saglabāt dalībvalstu sociālās palīdzības sistēmas finanšu līdzsvaru, novēršot to, ka personas, kas īsteno savas uzturēšanās tiesības, kļūst par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kā tas izriet no šīs direktīvas 10. apsvēruma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka tāda Savienības pilsoņa kā JD situācija, kurš, pirms kļuva par bezdarbnieku uzņemošajā dalībvalstī, tajā strādāja – un tur mācījās viņa bērni – un kuram līdz ar to ir uzturēšanās tiesības, kas pamatotas ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, ņemot vērā šo mērķi, lielā mērā atšķiras no tādu Savienības pilsoņu situācijas, kuri saskaņā ar šīs direktīvas 24. panta 2. punktu ir tieši izslēgti no tiesībām saņemt sociālās palīdzības pabalstus, pirmām kārtām, tādu, kuriem – kā tas ir lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20160225">2016. gada 25. februāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">García‑Nieto</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑299/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:114">EU:C:2016:114</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), – ir uzturēšanās tiesības līdz trim mēnešiem, pamatojoties uz minētās direktīvas 6. panta 1. punktu, un, otrām kārtām, tādu, kuriem jau ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties tikai uz Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu darba meklēšanas nolūkos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Situācija, kas raksturo izskatāmo lietu, atšķiras arī no situācijas lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20141111">2014. gada 11. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dano</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑333/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2358">EU:C:2014:2358</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Proti, pēdējā minētā lieta attiecās uz ekonomiski neaktīviem kādas dalībvalsts pilsoņiem, kuri bija izmantojuši savu pārvietošanās brīvību tikai tādēļ, lai saņemtu citas dalībvalsts sociālo palīdzību, un kuriem uzņemošajā dalībvalstī nebija nekādu uzturēšanās tiesību, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38 vai citu Savienības tiesību normu. Šādos apstākļos Tiesa nosprieda, ka tiesību uz sociālajiem pabalstiem atzīšana ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi tiek piemēroti valsts pilsoņiem, būtu pretrunā šī sprieduma 66. punktā atgādinātajam mērķim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Turklāt, lai gan ir taisnība, ka tādas personas kā JD un viņa meitas ietilpst arī Direktīvas 2004/38 24. panta piemērošanas jomā, tostarp tā 2. punktā paredzētās atkāpes piemērošanas jomā, jo viņām ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, tomēr, tā kā viņas var atsaukties arī uz autonomām uzturēšanās tiesībām, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, minētā atkāpe nevar tikt izmantota pret viņām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Pirmkārt, Tiesa attiecībā uz darba meklētājiem jau ir uzskatījusi, ka Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzētā atkāpe ir piemērojama tikai Savienības pilsoņiem, kuriem ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties tikai uz šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150915">2015. gada 15. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alimanovic</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑67/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:597">EU:C:2015:597</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No otras puses, tas, ka darba meklētājiem ir īpašas tiesības saskaņā ar minēto direktīvu, ņemot vērā to sistēmu autonomiju, kas attiecīgi ieviestas ar šo pašu direktīvu un Regulu Nr. 492/2011, nevar nozīmēt, ka tiek samazinātas tiesības, kuras šādām personām var izrietēt no šīs regulas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Turklāt, kā pamatoti norādīja Komisija, būtu paradoksāli interpretēt Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu tādā nozīmē, ka varētu nepiešķirt tiesības uz sociālajiem palīdzības pabalstiem personai, kurai kā bērna vecākam ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulu Nr. 492/2011, bet ir arī uzturēšanās tiesības kā darba meklētājam saskaņā ar Direktīvu 2004/38. Šādas interpretācijas rezultātā no vienlīdzīgas attieksmes, kāda tiek īstenota attiecībā pret attiecīgās valsts valstspiederīgajiem sociālās palīdzības jomā, tiktu izslēgts vecāks un viņa bērni, kuriem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, ja šis vecāks nolemj meklēt darbu uzņemošās dalībvalsts teritorijā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="15"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par atšķirīgas attieksmes esamību saistībā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, uz kuru var atsaukties personas, kam ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz šīs regulas 10. pantu, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 55. punktā, būtībā ir noteikts, ka darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, uzņemošajā dalībvalstī arī tad, ja viņš ir kļuvis par bezdarbnieku, ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Tas, ka saskaņā ar tādu valsts tiesību normu kā <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punkta c) apakšpunkts personas, kuras tāpat kā JD un viņa meitas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie, kam saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu ir uzturēšanās tiesības, tiek izslēgtas no tiesībām uz iztikas pabalstiem, rada atšķirīgu attieksmi sociālo priekšrocību jomā salīdzinājumā ar attiecīgās valsts valstspiederīgajiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Šajā ziņā šī sprieduma 44. punktā ir atgādināts, ka Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts īpašajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ir īpaša vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas pilsonības dēļ principa izpausme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Ir jāpiebilst, pirmkārt, ka autonomo uzturēšanās tiesību, kas ir pamatotas ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu un kas ir atzītas bērniem, kuri apmeklē izglītības iestādes, un vecākam, kurš īsteno bērnu faktisko aizgādību, izmantošana uzņemošās dalībvalsts teritorijā nozīmē, ka šim vecākam ir piekļuve šīs dalībvalsts darba tirgum, kā tas izriet arī no minētā sprieduma 37. punkta. Līdz ar to un kā uzsvērts šī sprieduma 67. punktā, šādu uzturēšanās tiesību potenciālo saņēmēju loks neatbilst to citu dalībvalstu valstspiederīgo lokam, kuri ir ieceļojuši uzņemošās dalībvalsts teritorijā, lai tur meklētu pirmo darbu. Šīs tiesības turklāt ir ierobežotas un ir spēkā līdz brīdim, kad bērns pabeidz mācības (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130508">2013. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alarape</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tijani</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑529/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:290">EU:C:2013:290</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Otrkārt, situācija, kad citas dalībvalsts valstspiederīgais jau ir piekļuvis uzņemošās dalībvalsts darba tirgum un viņam ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, ir jānošķir no situācijas, kad ir pazīmes, ka bijušais attiecīgais darba ņēmējs ir ļaunprātīgi izmantojis tiesības, uz kurām neattiecas Savienības tiesību normas, jo viņš ir mākslīgi radījis nosacījumus attiecīgo sociālo priekšrocību saņemšanai saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2088">EU:C:2014:2088</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Kā norādījusi arī Komisija, Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav neviena elementa, kas ļautu secināt, ka šajā gadījumā būtu notikusi šāda tiesību ļaunprātīga izmantošana vai jebkāda krāpšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Tādējādi tādu citu dalībvalstu ekonomiski neaktīvo valstspiederīgo, kuriem ir autonomas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, izslēgšana no tiesībām uz pamatlietā aplūkotajiem iztikas pabalstiem ir pretrunā Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktam, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 10. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz LESD 18. panta pirmo daļu, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka šo tiesību normu var piemērot autonomi tikai Savienības tiesībās paredzētos gadījumos, attiecībā uz kuriem līgumos nav noteikts īpašs diskriminācijas aizliegums (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200611">2020. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TÜV Rheinland LGA Products</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Allianz IARD</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑581/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:453">EU:C:2020:453</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Nediskriminācijas princips darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā ir ieviests ar LESD 45. pantu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191010">2019. gada 10. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Krah</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑703/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:850">EU:C:2019:850</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra), kurš, kā atgādināts šī sprieduma 44. punktā, īpašajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ir īpaši izteikts Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā. Līdz ar to LESD 18. pants nav jāinterpretē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkts un 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts valstspiederīgais un viņa nepilngadīgie bērni,<?PAGE NO="16"?> kuriem šajā pirmajā minētajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz šīs regulas 10. pantu, jo bērni apmeklē izglītības iestādes šajā pašā dalībvalstī, ir visos gadījumos un automātiski izslēgti no tiesībām saņemt pabalstus iztikas līdzekļu nodrošināšanai. Šo interpretāciju neatspēko Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punkts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 883/2004 4. pants, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 3. punktu un 70. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktu, tam atbilst tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts valstspiederīgais un viņa nepilngadīgie bērni, kam pirmajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, jo šie bērni šajā pašā valstī apmeklē izglītības iestādes, un kas ir iekļauti sociālā nodrošinājuma sistēmā Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta izpratnē, ir visos gadījumos un automātiski izslēgti no tiesībām uz īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa precizē, ka ir jāuzskata, ka JD un viņa meitas strīdīgajā laikposmā bija sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībnieki Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta h) un j) apakšpunkta izpratnē, jo uzturēšanās laikā Vācijā viņi saņēma bezdarbnieka pabalstus un ģimenes pabalstus. Tādējādi saskaņā ar šīs regulas 2. panta 1. punktu viņi ietilpst minētās regulas <HT TYPE="ITALIC">ratione personae</HT> piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Kā turklāt ir norādījusi iesniedzējtiesa, pamatlietā aplūkotie iztikas pabalsti, kuru mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus to saņēmējiem, ir īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punkta un 70. panta 2. punkta izpratnē, kas minēti šīs regulas X pielikumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150915">2015. gada 15. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alimanovic</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑67/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:597">EU:C:2015:597</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Tiesa jau ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 883/2004 4. pants ir arī piemērojams attiecībā uz īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141111">2014. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dano</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑333/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2358">EU:C:2014:2358</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 883/2004 70. panta mērķis nav noteikt, kādiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem ir pakārtota tiesību uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem esamība, un ka principā nekas nav pretrunā tam, lai sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršana ekonomiski neaktīviem Savienības pilsoņiem būtu atkarīga no prasības, ka viņi izpilda nosacījumus, lai uzņemošajā dalībvalstī iegūtu likumīgas uzturēšanās tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160614">2016. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Apvienotā Karaliste</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑308/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:436">EU:C:2016:436</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra), ir jākonstatē, ka strīdīgajā laika posmā JD un viņa meitām ir likumīgas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>No tā izriet, ka JD un viņa meitām saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem iztikas pabalstiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Tas, ka saskaņā ar tādu valsts tiesību normu kā <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punkta c) apakšpunkts tiek izslēgtas personas, kuras tāpat kā JD un viņa meitas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie, kam saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu ir uzturēšanās tiesības, ir atšķirīga attieksme sociālā nodrošinājuma pabalstu jomā salīdzinājumā ar attiecīgās valsts valstspiederīgajiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Turklāt, kā jau tika konstatēts atbildē uz pirmo jautājumu, atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa sociālās palīdzības jomā, kas paredzēta Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā, nav piemērojama tādai situācijai kā pamatlietā, kurā citu dalībvalstu pilsoņiem ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu. Šajā ziņā šajā lietā raksturotā situācija atšķiras no situācijām, kas analizētas<?PAGE NO="17"?> <DATE ISO="20150915">2015. gada 15. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alimanovic</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:597">EU:C:2015:597</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī <DATE ISO="20160225">2016. gada 25. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">García‑Nieto</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑299/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:114">EU:C:2016:114</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kur šīs atkāpes piemērošana Tiesai ļāva atzīt attiecīgo atkāpi no Regulas Nr. 883/2004 4. pantā ietvertā vienlīdzīgās attieksmes principa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Šajā kontekstā un to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti atbildē uz pirmo jautājumu, <HT TYPE="ITALIC">SGB II</HT> 7. panta 1. punkta otrā teikuma 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā izslēgšana, ciktāl tā kategoriski un automātiski liedz citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuriem ir uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, jebkādas tiesības uz pamatlietā minētajiem iztikas pabalstiem, ir pretrunā Regulas Nr. 883/2004 4. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 4. pants, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 3. punktu un 70. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts valstspiederīgais un viņa nepilngadīgie bērni, kam šajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, jo šie bērni apmeklē izglītības iestādes šajā pašā dalībvalstī, un kas ir iekļauti sociālā nodrošinājuma sistēmā Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta izpratnē, visos gadījumos un automātiski ir izslēgti no tiesībām uz īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (<DATE ISO="20110405">2011. gada 5. aprīlis</DATE>) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. panta 2. punkts un 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts valstspiederīgais un viņa nepilngadīgie bērni, kuriem šajā pirmajā minētajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar šīs regulas 10. pantu, jo bērni apmeklē izglītības iestādes šajā pašā dalībvalstī, ir visos gadījumos un automātiski izslēgti no tiesībām saņemt pabalstus iztikas līdzekļu nodrošināšanai. Šo interpretāciju neatspēko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 24. panta 2. punkts.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 4. pants, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 3. punktu un 70. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru citas dalībvalsts valstspiederīgais un viņa nepilngadīgie bērni, kam šajā dalībvalstī ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 10. pantu, jo šie bērni apmeklē izglītības iestādes šajā pašā dalībvalstī, un kas ir iekļauti sociālā nodrošinājuma sistēmā Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta izpratnē, visos gadījumos un automātiski ir izslēgti no tiesībām uz īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>