TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2024. gada 26. septembrī ( *1 )

Apelācija – Valsts atbalsts – LESD 107. panta 1. punkts – Atbalsts, ko Beļģija sniegusi JCDecaux Street Furniture Belgium – Briseles (Beļģija) pilsētas teritorijā uzstādītas reklāmas iekārtas – Nomas maksas un nodokļu nemaksāšana par šīm reklāmas iekārtām – Atbalsts, kas atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Pienākums atgūt šo atbalstu – Priekšrocības jēdziens – Piemērojamā tiesiskā regulējuma noteikšana – Atgūstamā atbalsta summas aprēķina metode

Lietā C‑710/22 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2022. gada 17. novembrī iesniegusi

JCDecaux Street Furniture Belgium SA , Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja M. Malanda un A. Winckler, avocats, vēlāk – B. Cambier, M. Malanda, A. Paternostre un A. Winckler, avocats,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējās lietas dalībnieces –

Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja G. Braga da Cruz, C.‑M. Carrega un C. Georgieva, pārstāvji, vēlāk – C.‑M. Carrega un C. Georgieva, pārstāves,

atbildētāja pirmajā instancē,

Clear Channel Belgium SPRL , Brisele, ko pārstāv P. de Bandt, M. Gherghinaru un L. Panepinto, avocats,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], tiesneši T. fon Danvics [T. von Danwitz], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] (referents), A. Kumins [A. Kumin] un I. Ziemele,

ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],

sekretāre: A. Juhāsa‑Tota [A. Juhász‑Tóth], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2024. gada 17. janvāra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 11. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Apelācijas sūdzībā JCDecaux Street Furniture Belgium SA (turpmāk tekstā – “JCDecaux”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 7. septembra spriedumu JCDecaux Street Furniture Belgium/Komisija (T‑642/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:503), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/2120 (2019. gada 24. jūnijs) par valsts atbalstu SA.33078 (2015/C) (ex 2015/NN), ko Beļģija sniegusi JCDecaux Belgium Publicité (OV 2019, L 320, 119. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgais lēmums

2

Tiesvedības priekšvēsturi, kāda tā izriet no pārsūdzētā sprieduma 2.–12. punkta, var apkopot šādi.

3

Briseles (Beļģija) pilsēta un JCDecaux1984. gada 16. jūlijā noslēdza līgumu (turpmāk tekstā – “1984. gada līgums”) uz 15 gadiem par autobusu pieturās izvietotu reklāmas stendu un iekārtu, sauktu par “mobiliers urbains pour l’information” (ielas mēbeles informācijas sniegšanai, turpmāk tekstā – “MUPI”), uzstādīšanu šīs pilsētas teritorijā, no kurām daļa būtu izmantojama reklāmas nolūkā.

4

Šajā līgumā bija paredzēts, ka JCDecaux nodod Briseles pilsētas rīcībā un apsaimnieko autobusu pieturās izvietotus reklāmas stendus un MUPI, kas paliek šīs sabiedrības īpašumā, ar šādiem nosacījumiem:

–

JCDecaux nemaksā nekādus maksājumus par autobusu pieturās izvietoto reklāmas stendu un MUPI nomu, izmantošanas tiesībām vai kā atlīdzību par tiem, toties tai ir jānodrošina Briseles pilsētai vairāki pakalpojumi natūrā – atkritumu tvertņu, sabiedrisko tualešu un elektronisko avīžu bezmaksas apkalpošana un vispārīgā plāna, tūrisma un viesnīcu plāna, kā arī gājēju celiņu plāna izstrāde;

–

kā atlīdzību par šiem pakalpojumiem JCDecaux bija atļauts reklāmas nolūkā izmantot autobusu pieturās izvietotos reklāmas stendus un MUPI;

–

katru reklāmas iekārtu drīkst izmantot 15 gadus, sākot no tās uzstādīšanas brīža, kas tiek noteikts abpusēji parakstītā protokolā.

5

1995. gadā Briseles pilsēta izbeidza 1984. gada līgumu.

6

1998. gadā Briseles pilsēta izsludināja konkursu par tādu MUPI, autobusu pieturu stendu un displeja tipa stendu ražošanu, piegādi, izvietošanu, nodošanu ekspluatācijā, apkopi un uzturēšanu, no kuriem daļa būtu izmantojama reklāmas nolūkā.

7

Lai izpildītu no 1984. gada līguma izrietošās līgumsaistības un nodrošinātu konkursa pārskatāmību, Briseles pilsēta šī konkursa īpašo specifikāciju 10. pielikumā (turpmāk tekstā – “10. pielikums”) uzskaitīja 282 autobusu pieturās izvietotos reklāmas stendus un 198 MUPI, uz kuriem attiecās 1984. gada līgums (turpmāk tekstā – “10. pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas”) un kuru ekspluatācijas tiesības JCDecaux saglabāja saskaņā ar 1984. gada līguma noteikumiem, attiecīgi norādot katras no tām atrašanās vietu un paredzēto demontāžas datumu.

8

Tā kā JCDecaux uzvarēja minētajā konkursā, 1999. gada 14. oktobrī starp šo sabiedrību un Briseles pilsētu tika noslēgts otrs līgums (turpmāk tekstā – “1999. gada līgums”). Šis līgums, kurš arī bija noslēgts uz 15 gadiem, sastāvēja no pasūtījuma dokumenta, šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajām īpašajām specifikācijām un to pielikumiem, tostarp 10. pielikuma. Minētajā līgumā, ar kuru tika aizstāts 1984. gada līgums, bija paredzēti šādi nosacījumi:

–

Briseles pilsēta kļūst par uzstādīto MUPI īpašnieci, maksājot fiksētu neto cenu par piegādātu, pilnībā aprīkotu, uzstādītu un darbgatavu reklāmas iekārtu;

–

JCDecaux maksā ikmēneša nomas maksu par līgumā paredzēto MUPI izmantošanu reklāmas nolūkā.

9

1999. gada līguma izpildes laikā dažas no 10. pielikumā uzskaitītajām reklāmas iekārtām tika demontētas pirms šajā pielikumā paredzētajiem termiņiem, savukārt citas reklāmas iekārtas (turpmāk tekstā – “strīdīgās reklāmas iekārtas”) JCDecaux turpināja izmantot arī pēc šiem datumiem, un Briseles pilsēta no šīs sabiedrības nepieprasīja nedz nomas maksu, nedz nodokļus. 2011. gada augustā tika demontētas pēdējās reklāmas iekārtas, kas bija uzskaitītas 10. pielikumā.

10

Clear Channel Belgium SPRL (turpmāk tekstā – “CCB”) 2011. gada 19. aprīlī vērsās Eiropas Komisijā ar sūdzību, kurā apgalvoja, ka, izmantodama strīdīgās reklāmas iekārtas, nemaksājot Briseles pilsētai nedz nomas maksu, nedz nodokļus, JCDecaux ir saņēmusi ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu.

11

2015. gada 24. martā Komisija sāka LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru.

12

Ar 2016. gada 29. aprīļa spriedumu Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) atstāja spēkā Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa, Beļģija) 2010. gada 13. decembra spriedumu, kurā bija nospriests, ka JCDecaux bez atļaujas prettiesiski ir izmantojusi Briseles pilsētas publiskajā telpā strīdīgās reklāmas iekārtas.

13

2019. gada 24. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

14

Šī lēmuma 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. pants

Valsts atbalsts [JCDecaux], kura summa atbilst nesamaksātajai nomas maksai un nodokļiem par [strīdīgajām reklāmas iekārtām], un kuru Beļģija nelikumīgi piešķīra laikā no 2001. gada 15. septembra līdz 2010. gada 21. augustam, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

2. pants

1.   Beļģijai ir pienākums nodrošināt, lai saņēmējs atmaksā 1. pantā minēto atbalstu.

[..]”

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

15

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. septembrī, JCDecaux cēla prasību atcelt strīdīgā lēmuma 1.–4. pantu.

16

Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2020. gada 22. aprīļa rīkojumu CCB tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

17

Prasības pamatojumam JCDecaux izvirzīja četrus pamatus, no kuriem tikai pirmajam un trešajam pamatam ir nozīme saistībā ar šo apelācijas sūdzību. Ar pirmo pamatu tika apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kā arī tiesību kļūda, ciktāl Komisija ir atzinusi, ka strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošana ir uzskatāma par ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ar trešo, pakārtoti izvirzīto pamatu tika apgalvots, ka strīdīgajā lēmumā nav sniegts pamatojums saistībā ar atgūstamās atbalsta summas vērtējumu.

18

Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu pilnībā noraidīja šo prasību.

Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

19

Apelācijas sūdzībā JCDecaux lūdz Tiesu:

–

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–

pieņemt galīgo nolēmumu pēc būtības un apmierināt tās pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, atceļot strīdīgā lēmuma 1.–4. pantu, un

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–

apelācijas sūdzību noraidīt un

–

piespriest JCDecaux atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21

Ar 2022. gada 28. novembra un 2023. gada 14. aprīļa vēstulēm JCDecaux informēja Tiesu, ka nevēlas lūgt ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kas ietverta attiecīgi tās apelācijas sūdzībā un replikas rakstā. Tomēr pirmajā no šīm vēstulēm tā precizēja, ka apelācijas sūdzība skar konkrētu informāciju, kas bija ietverta pirmajā instancē iesniegtajā prasības pieteikumā un tā pielikumos, kuru konfidencialitāti Vispārējā tiesa ir atzinusi 2021. gada 5. marta rīkojumā JCDecaux Street Furniture Belgium/Komisija (T‑642/19, nav publicēts, EU:T:2021:135).

Par apelācijas sūdzību

22

Apelācijas sūdzības pamatojumam JCDecaux izvirza divus pamatus, pirmais no tiem ir par pretrunīgu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, kā arī tiesību kļūdu, interpretējot un piemērojot ekonomiskās priekšrocības jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un otrais – par faktu un piemērojamo tiesību normu sagrozīšanu.

Par pirmo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

23

Ar pirmo pamatu JCDecaux apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir norādīts pretrunīgs pamatojums, jo šī sprieduma 31. un 40. punktā Vispārējā tiesa, pamatojoties vienīgi uz Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumu, konstatēja, ka JCDecaux ir bez atļaujas prettiesiski izmantojusi strīdīgās reklāmas iekārtas, lai gan pārsūdzētā sprieduma 42. un 102. punktā tā atzina, ka šī nelikumīgā izmantošana, kas izriet tikai no šīs sabiedrības rīcības, ir uzskatāma par Briseles pilsētas piešķirtu valsts atbalstu.

24

JCDecaux ieskatā iespējamā ekonomiskā priekšrocība izriet tikai no tā vien, ka tā bez kompetento valsts iestāžu lēmuma, atļaujas vai iejaukšanās izmantoja strīdīgās reklāmas iekārtas, nelikumīgi aizņemot publisko telpu. Tā kā Beļģijas iestādes nepiekrita saglabāt strīdīgās reklāmas iekārtas, šāda vienpusēja rīcība – nepastāvot acīmredzamām pretrunām – nevar būt pamats konstatējumam par šo iestāžu piešķirtas ekonomiskas priekšrocības esamību.

25

Pakārtoti JCDecaux apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vēl vienu pretrunu pamatojumā. Vispirms pārsūdzētā sprieduma 42. punktā apstiprinādama, ka Briseles pilsētas iespējami piešķirtā ekonomiskā priekšrocība ir uzskatāma par atbalstu, lai gan šīs priekšrocības mērķis bija sniegt kompensāciju JCDecaux, nodrošinot 1984. gada līguma ekonomisko līdzsvaru, Vispārējā tiesa, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 83.–89. punktā, neesot izdarījusi nekādus secinājumus no šī apstiprinājuma par minētās priekšrocības juridisko kvalifikāciju un atgūstamās atbalsta summas aprēķināšanas veidu. Tādējādi, pirmkārt, minētais spriedums izraisītu to, ka iespējamā ekonomiskā priekšrocība tiktu pilnībā atgūta, neņemot vērā izmaksas un kaitējumu, kas JCDecaux radušies konkrētu 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu priekšlaicīgās demontāžas dēļ. Otrkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 87. punktā esot kļūdaini apstiprinājusi metodi, kuru Komisija strīdīgajā lēmumā bija izmantojusi atgūstamās atbalsta summas aprēķināšanai, neņemdama vērā, ka šīs priekšrocības mērķis bija kompensēt minētās izmaksas un kaitējumu.

26

Komisija apstrīd gan visu JCDecaux izvirzīto argumentu pieņemamību, gan pamatotību.

Tiesas vērtējums

– Par pieņemamību

27

Komisija apgalvo, ka pirmais pamats nav pieņemams. Pirmkārt, ar šo pamatu ir apstrīdēti Vispārējās tiesas konstatējumi par JCDecaux piešķirtās ekonomiskās priekšrocības kompensējošo mērķi, kā arī par piemērojamo valsts tiesību interpretāciju. Ņemot vērā šo konstatējumu faktu raksturu, to izskatīšana nav Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

28

Šajā ziņā jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, pirmām kārtām, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrām kārtām, veikt šo faktu vērtējumu. Šis vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, uz kuru pašu par sevi būtu attiecināma pārbaude Tiesā. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesas kompetencē atbilstoši LESD 256. pantam ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko no tās secinājusi Vispārējā tiesa (2022. gada 12. maija spriedums Klein/Komisija, C‑430/20 P, EU:C:2022:377, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tāpat jāatgādina – apelācijas tiesvedībā pārbaudot tādu novērtējumu, ko Vispārējā tiesa veikusi attiecībā uz valsts tiesībām un kas valsts atbalsta jomā ir faktu novērtējums, Tiesai ir kompetence tikai pārbaudīt, vai ir notikusi šo tiesību sagrozīšana (spriedums, 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija, C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šajā lietā JCDecaux nav lūgusi no jauna izvērtēt faktus, kas attiecas uz strīdīgajā lēmumā minētās ekonomiskās priekšrocības mērķi, bet ir aicinājusi Tiesu izvērtēt, vai pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir pretrunīgs. Turklāt pirmā pamata nolūks nav apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto valsts tiesību interpretāciju, bet tajā ir kritizēts to konstatējumu pretrunīgums, ko šī tiesa ir izdarījusi saistībā ar Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs, ir tiesību jautājums, ko var izvirzīt apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

No tā izriet, ka Komisijas arguments par to, ka pirmais pamats ir vērsts uz to, lai apstrīdētu faktu vērtējumu, ir jānoraida.

32

Otrkārt, Komisija būtībā apgalvo, ka JCDecaux arguments par apgalvoto valsts iestāžu akta neesamību ir jauns pamats, jo šī sabiedrība pirmo reizi apelācijas tiesvedībā ir apstrīdējusi aplūkotā atbalsta attiecināmību uz valsti.

33

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkta otrajam teikumam apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Turklāt, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, ja kādam lietas dalībniekam ļautu Tiesā pirmoreiz izvirzīt iebildumu, ko tas pirms tam nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tas nozīmētu, ka Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, tiktu lūgts risināt strīdu, kas ir plašāks par to, kuru ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē tātad ir pārbaudīt tikai to, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pamatus un argumentus, kas tajā ir apspriesti (spriedums, 2024. gada 18. janvāris, Jenkinson/Padome u.c., C‑46/22 P, EU:C:2024:50, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Šajā lietā, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 45. punktā, jākonstatē, ka – pretēji Komisijas apgalvojumiem – pirmajā pamatā JCDecaux nav apstrīdējusi aplūkotās ekonomiskās priekšrocības attiecināmību uz valsti, bet ir norādījusi, ka Vispārējā tiesa – nenonākot acīmredzamās pretrunās – nevarēja balstīties uz Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumu, lai apstiprinātu valsts atbalsta esamību, lai gan šajā spriedumā bija konstatēts, ka šīs priekšrocības pamatā nav neviena valsts iestādes lēmuma. Tādēļ šo argumentu nevar uzskatīt par jaunu pamatu.

35

Tāpēc pirmais pamats ir pieņemams.

– Par lietas būtību

36

JCDecaux galvenokārt apgalvo, ka starp pārsūdzētā sprieduma 31. un 40. punktā izdarītajiem konstatējumiem un konstatējumiem, ar kuriem Vispārējā tiesa minētā sprieduma 42. un 102. punktā apstiprināja valsts atbalsta esamību, ir pretruna.

37

Šajā ziņā jākonstatē, ka šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Nenoliedzami, pārsūdzētā sprieduma 31. un 40. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumā ir nospriedusi, ka JCDecaux bija bez atļaujas prettiesiski izmantojusi strīdīgās reklāmas iekārtas.

38

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 29. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka 10. pielikumā, atkāpjoties no 1999. gada līguma noteikumiem, bija paredzēts, ka JCDecaux varēja turpināt izmantot šajā pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas saskaņā ar 1984. gada līgumā paredzētajiem nosacījumiem, proti, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus, bet tikai līdz minētajā pielikumā paredzētajiem demontāžas datumiem. Savukārt no strīdīgā lēmuma 49. apsvēruma, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 30. punktā, kā arī no šī sprieduma 41. punkta būtībā izriet, ka Beļģijas iestādes piekrita strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošanai pēc minētajā pielikumā paredzētajiem demontāžas datumiem, lai nodrošinātu 1984. gada līguma ekonomisko līdzsvaru.

39

Šādos apstākļos – pretēji tam, ko apgalvo JCDecaux,– Vispārējā tiesa, pamatojoties vienīgi uz Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2016. gada 29. aprīļa spriedumu, nav konstatējusi, ka strīdīgās reklāmas iekārtas bez Beļģijas iestāžu piekrišanas tika izmantotas arī pēc 10. pielikumā paredzētajiem demontāžas datumiem.

40

No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 42. un 102. punktā izdarītie Vispārējās tiesas konstatējumi nav balstīti uz pretrunīgu pamatojumu.

41

Pakārtoti JCDecaux apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 42. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošana arī pēc 10. pielikumā paredzētajiem demontāžas datumiem ir uzskatāma par ekonomisku priekšrocību, lai gan šajā 42. punktā tā secināja arī, ka mērķis, kādēļ tika turpināta šī reklāmas iekārtu izmantošana, bija kompensēt šai sabiedrībai izmaksas un kaitējumu, ko bija radījusi atsevišķu 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu priekšlaicīga demontāža. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot lēmusi, pamatojoties uz pretrunīgu pamatojumu, un nav izdarījusi secinājumus no šī konstatējuma saistībā ar atgūstamā atbalsta summas vērtējumu.

42

JCDecaux pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 83.–89. punktā, nav izdarījusi nekādus secinājumus no šī konstatējuma attiecībā uz atgūstamās summas novērtējumu, un tas kļūdaini izraisītu to, ka iespējamā priekšrocība tiktu atgūta pilnībā, neņemot vērā izmaksas, kas JCDecaux radušās konkrētu 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu priekšlaicīgas demontāžas dēļ, un nodarīto līgumisko kaitējumu. Pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa esot arī kļūdaini apstiprinājusi atgūstamā atbalsta aprēķināšanas metodi, kādu Komisija noteikusi strīdīgajā lēmumā, neņemdama vērā kompensēšanas mehānisma esamību.

43

Pirmkārt, jāatgādina – kā to pārsūdzētā sprieduma 24. punktā norādījusi arī Vispārējā tiesa –, ka pasākuma kvalificēšanai par valsts atbalstu raksturīgajam jēdzienam “priekšrocība” ir objektīvs raksturs neatkarīgi no attiecīgā pasākuma autoru motīviem. Tādējādi valsts pasākumu atzīšanu par valsts atbalstu nekādi neietekmē tas, kādi ir to mērķi un pamatojums. Proti, LESD 107. panta 1. punktā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts intervences pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (spriedums, 2022. gada 25. janvāris, Komisija/European Food u.c., C‑638/19 P, EU:C:2022:50, 122. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44

Šajā ziņā, ciktāl strīdīgajā lēmumā minētās ekonomiskās priekšrocības pamatā ir tas, ka JCDecaux turpināja izmantot strīdīgās reklāmas iekārtas arī pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus Briseles pilsētai, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 25. punktā pamatoti atzina – tas, ka šīs priekšrocības mērķis bija kompensēt iespējamo kaitējumu, kas šai sabiedrībai bija radies tādēļ, ka pirms līguma termiņa beigām tika demontēts konkrēts skaits 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu, nenozīmē, ka šī kompensācija nevar būt valsts atbalsts.

45

Tāpat jāatgādina, ka, atbildot uz argumentāciju, ar kuru JCDecaux apgalvoja, ka strīdīgajā lēmumā Komisija ir kļūdaini atzinusi, ka Briseles pilsēta nav rīkojusies kā tirgus dalībnieks, pārsūdzētā sprieduma 37.–41. punktā Vispārējā tiesa pamatoti atgādināja, ka, nosakot, vai valsts pasākums ir atbalsts, objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem ir skaidri jāapliecina, ka attiecīgā dalībvalsts pirms ekonomiskās priekšrocības piešķiršanas vai vienlaikus ar to ir pieņēmusi lēmumu ar faktiski īstenoto pasākumu kompensēt kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts līgumpartnerim, pildot līgumsaistības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 82. un 83. punkts).

46

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka nekas lietas materiālos neļauj konstatēt, ka Briseles pilsēta bija analizējusi kaitējumu, kas JCDecaux iespējami radās konkrēto 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu priekšlaicīgas demontāžas dēļ, un peļņu, kas varēja tikt gūta no turpinātās strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošanas. Minētā sprieduma 39. punktā Vispārējā tiesa konstatēja arī, ka ne no vieta lietas dokumenta neizriet, ka Briseles pilsēta būtu “uzraudzījusi 1984. gada līguma kompensēšanas mehānisma īstenošanu”.

47

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa būtībā norādīja arī, ka vēlme ar 1999. gada līguma palīdzību ieviest sava veida kompensāciju, lai saglabātu 1984. gada līguma ekonomisko līdzsvaru, katrā ziņā neatbrīvoja valsts iestādi no pienākuma veikt analīzi par tā kaitējuma esamību un tvērumu, kas JCDecaux esot nodarīts konkrēto 10. pielikumā paredzēto reklāmas iekārtu priekšlaicīgas demontāžas dēļ.

48

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet – lai gan Vispārējā tiesa neizslēdza iespēju, ka 1999. gada līgumā varēja būt ietverts mehānisms, kura mērķis ir nodrošināt JCDecaux kompensāciju, tā tomēr atzina arī, ka, vērtējot valsts atbalsta esamību saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, šāda kompensācija neliedz konstatēt ekonomiskas priekšrocības esamību šīs tiesību normas piemērošanas nolūkā. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot pretrunīgu pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā, tā 42. punktā varēja atzīt – tas, ka JCDecaux turpināja izmantot strīdīgās reklāmas iekārtas arī pēc šajā pielikumā paredzētajiem demontāžas datumiem, ir uzskatāms par ekonomisku priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja šīs reklāmas iekārtu turpinātās izmantošanas mērķis bija nodrošināt kompensāciju šai sabiedrībai, ņemot vērā konkrēto 10. pielikumā uzskaitīto reklāmas iekārtu, kuras tā bija uzstādījusi atbilstoši 1984. gada līgumam, priekšlaicīgo demontāžu.

49

Otrkārt, saistībā ar atgūstamā atbalsta summas aprēķināšanas metodi no šī sprieduma 43.–48. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa šajā lietā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka ar Beļģijas iestāžu kompensējošo mērķi nevar atspēkot ekonomiskās priekšrocības LESD 107. panta 1. punkta izpratnē kvalifikāciju. Tādēļ Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā, ņemot vērā šo mērķi, nav atzinusi par spēkā neesošu strīdīgajā lēmumā noteikto atgūstamā atbalsta summas aprēķināšanas metodi.

50

Tāpat minētā sprieduma 95. punktā, kuru JCDecaux apelācijas sūdzības pirmajā pamatā nav kritizējusi, Vispārējā tiesa varēja noraidīt argumentāciju, ar kuru JCDecaux apgalvoja, ka par valsts atbalstu var atzīt tikai to ekonomisko priekšrocību, kas pārsniedz iespējamo kaitējumu, jo šīs argumentācijas pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka strīdīgo reklāmas iekārtu turpinātā izmantošana nav ekonomiska priekšrocība.

51

Tādēļ Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 87. un 95. punkta, lasot tos kopā, atzina, ka Komisijas noteiktajā atgūstamā atbalsta summas aprēķina metodē varēja neņemt vērā Briseles pilsētas kompensējošo mērķi.

52

Tādējādi, tā kā JCDecaux kritizētais pārsūdzētā sprieduma pamatojums nav pretrunīgs, apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.

Par otro pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

53

Ar otro pamatu JCDecaux apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un piemērojamās tiesību normas, uzskatot, ka uz strīdīgo reklāmas iekārtu turpināto izmantošanu pēc 10. pielikumā paredzētajiem demontāžas termiņiem ir attiecināms 1999. gada līgums.

54

Otrā pamata pirmajā daļā JCDecaux kritizē Vispārējo tiesu par to, ka pārsūdzētā sprieduma 29. un 30. punktā tā ir atzinusi, pirmkārt, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pēc 1999. gada līguma noslēgšanas šī sabiedrība ielas mēbeles Briseles pilsētas teritorijā varēja uzstādīt un izmantot tikai atbilstoši minētajā līgumā paredzētajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šai sabiedrībai bija jāmaksā nomas maksa un nodokļi, otrkārt, ka pēc 10. pielikumā paredzētajiem demontāžas termiņiem strīdīgās reklāmas iekārtas bija jāaizstāj ar jaunām 1999. gada līgumā paredzētajām reklāmas iekārtām un tādējādi uz tām bija attiecināms pienākums maksāt nodokļus un nomas maksu, un, treškārt, – strīdīgo reklāmas iekārtu turpinātā izmantošana atbilstoši 1984. gada līguma nosacījumiem arī pēc šiem termiņiem ļāva šai sabiedrībai “izvairīties no jauno 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu uzstādīšanas un izmantošanas un tādējādi – no nomas maksas un nodokļu samaksas, kas tai būtu bijis jāmaksā saskaņā ar pēdējo minēto līgumu”.

55

Šajā ziņā vispirms JCDecaux apgalvo, ka 1999. gada līguma stāšanās spēkā nekādi neietekmēja strīdīgajām reklāmas iekārtām piemērojamo tiesisko režīmu. Proti, saskaņā ar Beļģijas līgumtiesībām šīs reklāmas iekārtas, kas uzstādītas atbilstoši 1984. gada līgumam, līdz to faktiskai demontāžai, pat ja tā notiktu pēc 10. pielikumā paredzētajiem termiņiem, joprojām reglamentēja šis līgums. JCDecaux uzsver, ka tā ieguva tiesības izmantot šīs iekārtas reklāmas nolūkos apmaiņā pret ievērojamu ieguldījumu, kas galvenokārt ietvēra to MUPI un autobusu pieturās izvietoto reklāmas stendu izstrādi, ražošanu, uzstādīšanu un apkopi, kuri nodoti Briseles pilsētas rīcībā.

56

Turpinājumā JCDecaux norāda, ka nevienā 1999. gada līguma noteikumā nav paredzēta 1984. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu vai jebkādas citas esošas ielas mēbeles automātiska demontāža. Savukārt 1999. gada līgumā esot skaidri paredzēts, ka reklāmas iekārtas, kas uzstādītas, izpildot šo līgumu, var pastāvēt līdzās 10. pielikumā uzskaitītajām iekārtām, nemainot pēdējām minētajām piemērojamos līguma noteikumus. Turklāt neesot pienākuma katru strīdīgo reklāmas iekārtu aizstāt ar konkrētu reklāmas iekārtu tajā pašā atrašanās vietā. Tāpat šo reklāmas iekārtu saglabāšana pēc 10. pielikumā paredzētajiem demontāžas termiņiem esot ļāvusi tai izvairīties no jauno 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu uzstādīšanas un izmantošanas.

57

Visbeidzot JCDecaux apgalvo, ka 1984. un 1999. gada līgumi būtiski atšķiras saistībā ar to pamatā esošo ekonomisko loģiku un to attiecīgajiem nosacījumiem. Tās ieskatā Vispārējā tiesa – arī ne ar nolūku veikt salīdzinājumu, lai aprēķinātu iespējamo ekonomisko priekšrocību, – nevarēja pieņemt, ka šī sabiedrība noteikti būtu aizstājusi katru strīdīgo reklāmas iekārtu ar identisku reklāmas iekārtu tajā pašā atrašanās vietā un būtu maksājusi Briseles pilsētai nomas maksu un nodokļus, kuri atbilst būtiski atšķirīgajiem pakalpojumiem, kas paredzēti 1999. gada līgumā.

58

Otrā pamata otrajā daļā JCDecaux apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 53., 54. un 56. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi strīdīgajām reklāmas iekārtām piemērojamo tiesisko regulējumu.

59

Šajā ziņā JCDecaux, pirmkārt, norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 56. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini atzinusi, ka šīm reklāmas iekārtām ir piemērojami tie nodokļu noteikumi, kurus Briseles pilsēta pieņēma laikā no 2001. līdz 2011. gadam, ņemot vērā minētā sprieduma 54. punktā norādīto, ka pirmstiesas procedūrā Beļģijas iestādes šo apstākli nebija apstrīdējušas.

60

Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka Briseles pilsēta, kurai saskaņā ar Beļģijas Konstitūcijas 170. panta 4. punktu ir nodokļu autonomija, nodokļu noteikumus attiecībā uz reklāmu esot pieņēmusi tikai, sākot no 2001. gada. Tādēļ Vispārējā tiesa neesot ievērojusi to, ka šie nodokļu noteikumi ir pieņemti pēc 1999. gada līguma stāšanās spēkā. Vispārējā tiesa neesot arī ņēmusi vērā divus Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) 2016. gada 4. novembra spriedumus, no kuriem izrietot, ka reklāmas iekārtas, uz kurām attiecas 1999. gada līgums, ir atbrīvotas no reklāmas nodokļa.

61

Otrkārt, JCDecaux skatījumā tas, ka tai nebija jāmaksā nodokļi par strīdīgajām reklāmas iekārtām, nav selektīva priekšrocība, jo pretēji pārsūdzētā sprieduma 53. punktā ietvertajam Vispārējās tiesas vērtējumam šīs iespējamās priekšrocības selektīvo raksturu nevar prezumēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka CCB arī bija saņēmusi tādu pašu atbrīvojumu no reklāmas nodokļa par līdzīgām reklāmas iekārtām, kuras tā izmantoja citās Beļģijas pašvaldībās, kā to esot apstiprinājusi arī Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2018. gada 4. septembra spriedumā.

62

Komisija apstrīd gan visu JCDecaux izvirzīto argumentu pieņemamību, gan pamatotību.

Tiesas vērtējums

63

Papildus šī sprieduma 28. punktā atgādinātajai judikatūrai jāprecizē, ka faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā, un ka šāda sagrozīšana pastāv gadījumā, kad, neizdarot atsauci uz jauniem pierādījumiem, esošo pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains. Tomēr šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana. Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam ir precīzi jānorāda, kurus pierādījumus šī tiesa ir sagrozījusi, un jāuzrāda kļūdas analīzē, kuru dēļ, tā vērtējumā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šo sagrozīšanu (spriedums, 2023. gada 23. marts, PV/Komisija, C‑640/20 P, EU:C:2023:232, 77. un78. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šāda sagrozīšana ir konstatējama it īpaši tad, ja Vispārējā tiesa ir pārsniegusi pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas (spriedums, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 79. punkts).

64

Tādēļ tos faktu konstatējumus, kurus Vispārējā tiesa izdarījusi pārsūdzētajā spriedumā, varētu apstrīdēt vienīgi tad, ja būtu pierādīts, ka no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem acīmredzami izriet, ka šie konstatējumi ir nepareizi.

65

Otrā pamata pirmajā daļā JCDecaux būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un piemērojamās tiesību normas, pārsūdzētā sprieduma 30. punktā konstatēdama, ka strīdīgo reklāmas iekārtu turpinātā izmantošana arī pēc 10. pielikumā paredzētajiem demontāžas termiņiem ļāva tai izvairīties no jauno 1999. gada līgumā ietverto reklāmas iekārtu uzstādīšanas un izmantošanas un tādējādi – no tās nomas maksas un nodokļu samaksas, ko tai būtu jāmaksā saskaņā ar pēdējo minēto līgumu.

66

Šajā ziņā jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 29. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka pēc 1999. gada līguma noslēgšanas JCDecaux ielas mēbeles Briseles pilsētas teritorijā varēja uzstādīt un izmantot tikai atbilstoši šajā līgumā paredzētajiem nosacījumiem, saskaņā ar kuriem tai bija jāmaksā nomas maksa un nodokļi. Kā šajā pašā punktā tāpat ir norādījusi Vispārējā tiesa, atbilstīgi 10. pielikumam un atkāpjoties no 1999. gada līguma noteikumiem, JCDecaux varēja turpināt izmantot šajā pielikumā uzskaitītās reklāmas iekārtas saskaņā ar 1984. gada līgumā paredzētajiem nosacījumiem, proti, nemaksājot nedz nomas maksu, nedz nodokļus, bet tikai līdz minētajā pielikumā paredzētajiem demontāžas termiņiem. Pēc šiem termiņiem šīs reklāmas iekārtas bija jāaizstāj ar jaunām 1999. gada līgumā paredzētajām reklāmas iekārtām un tādējādi uz tām bija attiecināms pienākums maksāt nodokļus un nomas maksu.

67

Pārsūdzētā sprieduma 30. punktā ietvertais pamatojums, kas apkopots šī sprieduma 65. punktā, ir balstīts uz šiem konstatējumiem.

68

Jākonstatē, ka JCDecaux nav pierādījusi, ka no Vispārējai tiesai iesniegtajiem dokumentiem acīmredzami izriet, ka minētie konstatējumi ir nepareizi. Tāpēc otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

69

Otrā pamata otrajā daļā JCDecaux būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 53., 54. un 56. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tiesisko regulējumu, kas piemērojams strīdīgo reklāmas iekārtu izmantošanai.

70

Attiecībā uz JCDecaux apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Beļģijas Konstitūcijas 170. panta 4. punktu un ir kļūdaini uzskatījusi, ka šai sabiedrībai piemērojami Briseles pilsētas nodokļu noteikumi, kas pieņemti no 2001. gada, jākonstatē, kā secinājumu 67. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ka šī apgalvojuma mērķis nav apstrīdēt pašu pārsūdzētā sprieduma 54. punktā izdarīto Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru Beļģijas iestādes pirmstiesas procedūrā nav apstrīdējušas, ka Briseles pilsētas nodokļu noteikumi ir uzskatāmi par šajā lietā piemērojamo nodokļu režīmu.

71

Par JCDecaux argumentu, ka pārsūdzētā sprieduma 63. punktā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā divus Tribunal de première instance francophone de Bruxelles (Briseles frankofonā pirmās instances tiesa) 2016. gada 4. novembra spriedumus, no kuriem izrietot, ka reklāmas iekārtas, uz kurām attiecas 1999. gada līgums, ir atbrīvojamas no reklāmas nodokļa, jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi noraidījusi to nozīmi saistībā ar valsts atbalsta kvalificēšanu. JCDecaux nav pierādījusi, kā šie spriedumi varētu likt apšaubīt šajā 63. punktā veikto Vispārējās tiesas vērtējumu.

72

Tāpat jānoraida JCDecaux arguments, ka nosacījums par ekonomiskas priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā paredz, ka ir jāņem vērā apstāklis, ka arī CCB bija saņēmusi atbrīvojumu no reklāmas nodokļa par reklāmas iekārtu izmantošanu citās Beļģijas pašvaldībās. Proti, kā secinājumu 69. punktā norādījis ģenerāladvokāts, šim apstāklim nav nozīmes, nosakot, vai JCDecaux ir saņēmusi šādu priekšrocību.

73

No tā izriet, ka otrais pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

74

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav apstiprināts, tā jānoraida pilnībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

75

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

76

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest JCDecaux atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

77

Reglamenta 184. panta 4. punktā ir paredzēts – ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, taču piedalās Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Šajā lietā CCB, persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, nebūdama apelācijas sūdzības iesniedzēja, piedalījās tiesvedības Tiesā mutvārdu daļā, bet nebija lūgusi piespriest JCDecaux atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šādos apstākļos ir jānospriež, ka savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību tā sedz pati.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

1)

Apelācijas sūdzību noraidīt.

 

2)

JCDecaux Street Furniture Belgium SA sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

 

3)

Clear Channel Belgium SPRL savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.