<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-154/15</NO.CASE><NO.CASE>C-307/15</NO.CASE><NO.CASE>C-308/15</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62015CJ0154</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:980">EU:C:2016:980</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>13</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>13</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><DATE ISO="20161221">2016. GADA 21. DECEMBRA</DATE> SPRIEDUMS – APVIENOTĀS LIETAS C-154/15, C-307/15 UN C-308/15</P><P><HT TYPE="ITALIC">GUTIÉRREZ NARANJO</HT> U.C.</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (virspalāta)</P><P><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – spāņu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 93/13/EEK</KEYWORD><KEYWORD>Patērētāju līgumi</KEYWORD><KEYWORD>Hipotekārie aizdevumi</KEYWORD><KEYWORD>Negodīgi noteikumi</KEYWORD><KEYWORD>4. panta 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>6. panta 1. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Atzīšana par spēkā neesošu</KEYWORD><KEYWORD>Valsts tiesas veikta negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu iedarbības laikā ierobežošana</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Apvienotās lietas C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15</P><P>par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Juzgado de lo Mercantil n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1 de Granada</HT> (Granādas Komerctiesa Nr. 1, Spānija) (C‑154/15) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20150325">2015. gada 25. martā</DATE> un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20150401">2015. gada 1. aprīlī</DATE>, kā arī ko <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Provincial de Alicante</HT> (Alikantes provinces tiesa, Spānija) (C‑307/15 un C‑208/15) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti <DATE ISO="20150615">2015. gada 15. jūnijā</DATE> un kas Tiesā reģistrēti <DATE ISO="20150701">2015. gada 1. jūlijā</DATE>, tiesvedībās</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Francisco Gutiérrez Naranjo</HT></HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">C<HT TYPE="ITALIC">ajasur Banco SAU</HT></HT> (C‑154/15),</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ana María Palacios Martínez</HT></HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA (BBVA)</HT></HT> (C‑307/15),</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Banco Popular Español SA</HT></HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Emilio Irles López,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Teresa Torres Andreu</HT></HT> (C‑308/15).</P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (virspalāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [<HT TYPE="ITALIC">K. Lenaerts</HT>], priekšsēdētāja vietnieks A. Ticano [<HT TYPE="ITALIC">A. Tizzano</HT>], palātu priekšsēdētāji R. Silva de Lapuerta [<HT TYPE="ITALIC">R. Silva de Lapuerta</HT>] un M. Ilešičs [<HT TYPE="ITALIC">M. Ilešič</HT>], tiesneši J. Malenovskis [<HT TYPE="ITALIC">J. Malenovský</HT>], E. Levits (referents), Ž. K. Bonišo [<HT TYPE="ITALIC">J.‑C. Bonichot</HT>], A. Arabadžijevs [<HT TYPE="ITALIC">A. Arabadjiev</HT>], K. G. Fernlunds [<HT TYPE="ITALIC">C. G. Fernlund</HT>], K. Vajda [<HT TYPE="ITALIC">C. Vajd</HT>a], S. Rodins [<HT TYPE="ITALIC">S. Rodin</HT>], F. Biltšens [<HT TYPE="ITALIC">F. Biltgen</HT>] un K. Jirimēe [<HT TYPE="ITALIC">K. Jürimäe</HT>],</P><?PAGE NO="2"?><P>ģenerāladvokāts P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P. Mengozzi</HT>],</P><P>sekretāre L. Karasko Marko [<HT TYPE="ITALIC">L. Carrasco Marco</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīļa</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">F. Gutiérrez Naranjo</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">A. Navarro Vidal</HT>, <HT TYPE="ITALIC">A. Martínez Muriel</HT>, <HT TYPE="ITALIC">D. Pineda Cuadrado</HT> un <HT TYPE="ITALIC">L. Pineda Salido</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogados</HT>,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">A. M. Palacios Martín</HT>ez vārdā – <HT TYPE="ITALIC">F. J. Zambudio Nicolas</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogado</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">R. López Coloma</HT>, <HT TYPE="ITALIC">procuradora</HT>,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Banco Popular Español SA</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">C. Fernández Vicién</HT>, <HT TYPE="ITALIC">I. Moreno-Tapia Rivas</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Capell</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogados</HT>,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Cajasur Banco SAU</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">J. Remón Peñalver</HT> un <HT TYPE="ITALIC">D. Sarmiento Ramirez-Escudero</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogados</HT>,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA</HT> <HT TYPE="ITALIC">(BBVA)</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">J. Rodríguez Cárcamo</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Rodríguez Conde</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogados</HT>,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">E. Irles Lópe</HT>z un <HT TYPE="ITALIC">T. Torres Andreu</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">Y. Sánchez Orts</HT>, <HT TYPE="ITALIC">procuradora</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">F. García Cerrillo</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogado</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Spānijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">A. Gavela Llopis</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Sampol Pucurull</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Čehijas Republikas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">S. Šindelková</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">M. Smolek</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Vláčil</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Polijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">B. Majczyna</HT>, pārstāvis,</P></ITEM><ITEM><P>Apvienotās Karalistes valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">S. Simmons</HT> un <HT TYPE="ITALIC">L. Christi</HT>e, pārstāvji, kam palīdz <HT TYPE="ITALIC">S. Ford</HT>, <HT TYPE="ITALIC">barrister</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">K. Smith</HT> un <HT TYPE="ITALIC">B. Kennell</HT>y, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">D. Roussanov</HT>, <HT TYPE="ITALIC">N. Ruiz García</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Baquero Cruz</HT>, pārstāvji,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20160713">2016. gada 13. jūlija</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt it īpaši Padomes <DATE ISO="19930405">1993. gada 5. aprīļa</DATE> Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="095" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="1993">OV 1993, L 95, 29. lpp.</REF.DOC.OJ>) 6. un 7. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp hipotekāros aizdevuma līgumus noslēgušām personām un kredītiestādēm jautājumā par tiesībām uz tādu summu atmaksāšanu, kas samaksātas, pamatojoties uz līgumu noteikumiem, kuru negodīgums ir ticis atzīts tiesas ceļā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Direktīvas 93/13 preambulas desmitajā apsvērumā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>[..] efektīvāku patērētāju aizsardzību var panākt, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā.<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Šīs direktīvas preambulas divpadsmitajā apsvērumā ir precizēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>[..] dalībvalstīm būtu jādod iespēja, pienācīgi ņemot vērā Līgumu, piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni ar valsts noteikumiem, kas ir stingrāki nekā šī direktīva.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 93/13 preambulas divdesmit ceturto apsvērumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>[..] dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmajai daļai:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir precizēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. [..]<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 1. punktam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Spānijas tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesību akti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Código Civil</HT> (Civilkodekss) 1303. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Ja saistība tiek atzīta par spēkā neesošu, līgumslēdzējas puses viena otrai atdod lietas, kas ir bijušas līguma priekšmets, ar to augļiem un cenu kopā ar procentiem, neskarot nākamajos pantos noteikto.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias</HT> (Vispārējā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu tiesību aktu pārskatīšanu kodificētā versija), kas apstiprināta ar <DATE ISO="20071116">2007. gada 16. novembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Real Decreto Legislativo</HT> 1/2007 (Karaļa Leģislatīvais dekrēts Nr. 1/2007) (<DATE ISO="20071130">2007. gada 30. novembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">BOE</HT> Nr. 287), redakcijas, kas ir piemērojama pamatlietām (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">LGDCU</HT><QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>), 82. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Par negodīgiem tiek uzskatīti visi noteikumi, kas nav savstarpēji apspriesti, un visas tādas darbības, kurām nav dota skaidra piekrišana, kas, pretēji labticīguma prasībām, rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam un lietotājam.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LGDCU</HT> 83. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Negodīgi noteikumi nav spēkā un netiek uzskatīti par līguma daļu. Šai nolūkā tiesa, uzklausījusi puses, atzīst par spēkā neesošiem negodīgos noteikumus, kas iekļauti līgumā, kurš tomēr turpina saistīt puses ar tiem pašiem nosacījumiem, ja vien tas var pastāvēt bez šiem noteikumiem.<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT><DATE ISO="19980413">1998. gada 13. aprīļa</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Ley 7/1998 sobre Condiciones Generales de la Contratación</HT> (Likums 7/1998 par vispārējiem līgumu noteikumiem) (<DATE ISO="19980414">1998. gada 14. aprīļa</DATE> <HT TYPE="ITALIC">BOE</HT> Nr. 89), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietām (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/><HT TYPE="ITALIC">LCGC</HT><QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>), 5. panta 5. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Vispārēju noteikumu formulējumā ir jāievēro pārskatāmības, skaidrības, precizitātes un vienkāršības kritēriji.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LCGC</HT> 7. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Šādi vispārēji noteikumi tiek uzskatīti par līgumā neietvertiem:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>noteikumi, ar kuriem patērētājam pirms līguma noslēgšanas nav bijis patiesas iespējas pilnībā iepazīties vai kas attiecīgā gadījumā nav tikuši parakstīti atbilstoši 5. panta noteikumiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>nesalasāmi, neviennozīmīgi, neskaidri un nesaprotami noteikumi, izņemot – pēdējo gadījumā – ja līdzējs tos ir rakstveidā skaidri akceptējis un ja ar tiem ir ticis ievērots īpašais tiesiskais regulējums par līgumu noteikumu pārskatāmību šajā jomā.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">LCGC</HT> 8. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="008.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Vispārēji noteikumi, kas, kaitējot līdzējam, ir pretrunā likumā vai jebkurā citā imperatīvā vai aizliedzošā tiesību normā noteiktajam, nav spēkā no noslēgšanas brīža, ja vien tajos to pārkāpuma gadījumā nav paredzētas atšķirīgas sankcijas.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="008.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>It īpaši nav spēkā negodīgi vispārēji noteikumi patērētāju līgumos [..].<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūra</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedums Nr. 241/2013</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT><DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā Nr. 241/2013 saistībā ar kolektīvo prasību par noteikuma izmantošanas pārtraukšanu, ko patērētāju asociācija bija cēlusi pret vairākām kredītiestādēm (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/><DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedums<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>), <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa), atzinusi par negodīgiem ar patērētājiem noslēgtajos hipotekārā aizdevuma līgumos ietvertos noteikumus par minimālo procentu likmi, par kuru mainīgā procentu likme nevar būt zemāka (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>noteikumi par procentu likmes minimumu<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), šos noteikumus atzina par spēkā neesošiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Šī tiesa uzskatīja, ka minētie noteikumi par attiecīgo līgumu galvenā priekšmeta definīciju patērētājiem bija gramatiski saprotami un tātad atbilda Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta prasībai par vienkāršu un skaidru formulējumu. Tādējādi šī tiesa uzskatīja, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai, kas izriet no <DATE ISO="20100603">2010. gada 3. jūnija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑484/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:309">EU:C:2010:309</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), tie nebija uzskatāmi par negodīgiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Tomēr, pamatojoties uz <DATE ISO="20130321">2013. gada 21. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RWE Vertrieb</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑92/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:180">EU:C:2013:180</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesas apstiprinātajiem principiem, šī tiesa atzina, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā paredzētā pārskatāmības prasība ir jāizprot kā tāda, kas ietver ne vien formālu aspektu, bet arī materiālu aspektu, kura tvērums ir tāds pats kā šīs direktīvas 5. pantā paredzētajai prasībai un kas ir saistīts ar līguma noslēgšanas brīdī patērētājiem sniegtās informācijas attiecībā uz tiesiskajām un ekonomiskajām sekām, kādas viņiem izriet no noteikumu par tostarp līguma galveno priekšmetu piemērošanas, pietiekamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Pēc <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) domām, lietā, kurā ticis pasludināts <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedums, materiālās pārskatāmības prasība nebija ievērota, jo attiecīgās bankas noteikumu par procentu likmes minimumu ietverošo hipotekārā aizdevuma līgumu noslēgšanas laikā patērētājiem šādu informāciju nebija sniegušas. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) veica šo noteikumu iespējamā negodīguma izvērtēšanu, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā, 4. panta 1. punktā un 5. pantā nostiprinātos vispārējos godprātības, līdzsvarotības un pārskatāmības kritērijus, un atzina šos noteikumus par spēkā neesošiem to pārskatāmības neesamības dēļ, kuras pamatā ir nepietiekama informācija aizņēmējiem par to praktiskās piemērošanas konkrētām sekām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) tomēr uzskatīja, ka attiecīgie hipotekārā aizdevuma līgumi varēja turpināt pastāvēt, un turklāt ierobežoja noteikumu par procentu likmes minimumu atzīšanas par spēkā neesošiem seku atpakaļejošo spēku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Šajā ziņā, atgādinājusi, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai, kas tiek piemērota negodīgo noteikumu atzīšanai par spēkā neesošiem, attiecīgie noteikumi ir uzskatāmi par tādiem, kuriem nav bijusi nekāda iedarbība, <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) norādīja, ka, neraugoties uz vispārējo principu par atzīšanas par spēkā neesošu atpakaļejošo spēku, šis atpakaļejošais spēks nevar būt imūns pret vispārējiem tiesību principiem, it īpaši pret tiesiskās noteiktības principu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) nosprieda, ka noteikumi par procentu likmes minimumu paši par sevi bija likumīgi, atbilda objektīviem iemesliem, nebija nedz neparasti, nedz pārmērīgi, to izmantošana nekustamo īpašumu kredītu tirgū bija ilgstoši pieciesta, to spēkā neesamības pamatā bija pārskatāmības trūkums nepietiekamas aizņēmējiem sniegtās informācijas dēļ, ka bankas bija ievērojušas tiesību aktos noteiktās prasības par informācijas sniegšanu, ka minimālās procentu likmes noteikšana atbilda vajadzībai saglabāt attiecīgo hipotekāro aizdevumu minimālo ienesīgumu, lai bankas varētu segt šo finansēšanas darbību radītos izdevumus un turpināt tās veikt, ka noteikumi par procentu likmes minimumu tika aprēķināti tā, lai nerastos būtiskas izmaiņas attiecībā uz sākotnēji maksājamajām summām, kuras aizņēmēji ņēma vērā brīdī, kad tie pieņēma finansiāla rakstura lēmumus, ka Spānijas tiesību aktos ir atļauta kreditora aizstāšana un ka attiecīgo noteikumu atzīšanas par spēkā neesošiem atpakaļejošs spēks radītu nopietnu ekonomisku grūtību risku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Tādējādi, ņemot vērā šos apsvērumus, <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa), pamatojoties uz tiesiskās noteiktības principu, ierobežoja sava sprieduma iedarbību, to attiecinot uz laiku, sākot ar tā publicēšanu, un nosprieda, ka attiecīgo noteikumu par procentu likmes minimumu spēkā neesamības konstatējums neietekmē nedz situācijas, kuras galīgi ir tikušas atrisinātas ar tiesas nolēmumiem, kas ir ieguvuši <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku, nedz maksājumus, kas ir tikuši veikti pirms <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE>, un tādējādi bija jāatmaksā vienīgi summas, kas, balstoties uz šiem noteikumiem, tikušas nepamatoti samaksātas pēc šī datuma.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC"><DATE ISO="20150325">2015. gada 25. marta</DATE> spriedums Nr. 139/2015</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Savā <DATE ISO="20150325">2015. gada 25. marta</DATE> spriedumā Nr. 139/2015 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/><DATE ISO="20150325">2015. gada 25. marta</DATE> spriedums<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>) <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) saistībā ar patērētāja, kurš pieprasīja atmaksāt summas, kas nepamatoti tikušas samaksātas, balstoties uz noteikumu par procentu likmes minimumu, celto prasību apstiprināja šādu noteikumu atzīšanas par spēkā neesošiem atpakaļejoša spēka ierobežojumu. Šādi rīkojoties, šī tiesa iepriekš <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā izmantoto risinājumu attiecībā uz kolektīvajām prasībām par noteikuma izmantošanas izbeigšanu attiecināja uz individuālajām prasībām par izmantošanas izbeigšanu un zaudējumu atlīdzību. Tādējādi lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20150325">2015. gada 25. marta</DATE> spriedums, atmaksāšanas pienākums tika ierobežots, to attiecinot vienīgi uz tādām summām, kas nepamatoti ir tikušas samaksātas pēc <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> sprieduma pasludināšanas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Fakti pamatlietās un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lieta C‑154/15</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Francisco Gutiérrez Naranjo</HT> noslēdza ar <HT TYPE="ITALIC">Cajasur Banco SAU</HT> hipotekārā aizdevuma līgumu, kurā bija ietverts noteikums par procentu likmes minimumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Balstoties uz Direktīvu 93/13, kā arī uz <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) judikatūru, <HT TYPE="ITALIC">F. Gutiérrez Naranjo</HT> cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Juzgado de lo Mercantil n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1 de Granada</HT> (Granādas Komerctiesa Nr. 1, Spānija), prasot atzīt šo noteikumu par procentu likmes minimumu par spēkā neesošu un piespriest atlīdzināt summas, kas ir tikušas nepamatoti samaksātas, pamatojoties uz šo noteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai līguma noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu tā negodīguma dēļ seku ierobežošana, tās attiecinot vienīgi uz laikposmu pēc šīs atzīšanas, ir saderīga ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Juzgado de lo Mercantil n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1 de Granada</HT> (Granādas Komerctiesa Nr. 1) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>1)</NO.P><TXT>Vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā paredzētās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>nesaistīšanas<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> interpretācija šādā gadījumā ir saderīga ar interpretāciju, ka attiecīgā noteikuma atzīšana par spēkā neesošu tomēr rada sekas līdz brīdim, kad šī atzīšana notiek? Un tādējādi, vai pat tad, ja tas ir atzīts par spēkā neesošu, ir uzskatāms, ka sekas, ko tas radījis savas spēkā esamības laikā, nezaudē savu spēku un iedarbību?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja tiek izbeigta kāda noteikuma izmantošana (atbilstoši 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam) individuālā prasībā, ko cēlis patērētājs, un tas ir atzīts par spēkā neesošu, vai tas ir saderīgi ar šādas spēkā neesamības ietekmes ierobežošanu? Vai (tiesas) var grozīt to summu atmaksāšanu – kas jāveic pārdevējam vai piegādātājam –, kuras patērētājs ir samaksājis, piemērojot noteikumu, kas vēlāk ir atzīts par spēkā neesošu <HT TYPE="ITALIC">ex tunc</HT> nepietiekamas informācijas un/vai nepārskatāmības dēļ?<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lieta C‑307/15</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ana María Palacios Martínez</HT> <DATE ISO="20060728">2006. gada 28. jūlijā</DATE> ar <HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA</HT> <HT TYPE="ITALIC">(BBVA)</HT> noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu, kurā bija ietverts noteikums par procentu likmes minimumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT><DATE ISO="20140306">2014. gada 6. martā</DATE> aizņēmēja <HT TYPE="ITALIC">Juzgado de lo Mercantil n<HT TYPE="SUP">o</HT> 1 de Alicante</HT> (Alikantes Komerctiesa Nr. 1, Spānija) cēla prasību, prasot atzīt šo noteikumu par procentu likmes minimumu par spēkā neesošu tā negodīguma dēļ, kā arī piespriest atlīdzināt summas, kuras banka nepamatoti bija iekasējusi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Pirmajā instancē šī tiesa, atsaucoties uz <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) izraudzīto risinājumu tās <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā, nosprieda, ka prasības priekšmets ir zudis, neskarot summu, kuras banka saskaņā ar minēto noteikumu būtu varējusi iekasēt pēc šī sprieduma pasludināšanas datuma, atmaksāšanu prasītājai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Izskatot lietu apelācijas instancē, <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Provincial de Alicante</HT> (Alikantes provinces tiesa, Spānija) pauž šaubas par pirmajā instancē izraudzītā risinājuma saderību ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Tā uzskata, ka negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu atpakaļejoša spēka neesamība var būt pretrunā gan šīs direktīvas mērķiem, gan aizliegumam tiesas ceļā mazināt negodīga noteikuma sekas. Turklāt šai tiesai ir šaubas par to, vai Tiesas prasītie nosacījumi negodīga nosacījuma atzīšanas par spēkā neesošu iedarbības laikā ierobežošanai ir izpildīti lietā, kurā ticis pasludināts <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Provincial de Alicante</HT> (Alikantes provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>1)</NO.P><TXT>Vai ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā paredzēto [negodīgo noteikumu] nesaistīšanas principu ir saderīgs tas, ka ar atlīdzināšanu saistītās sekas, kas izriet no noteikuma par procentu likmes minimumu, kurš iekļauts aizdevuma līgumā, atzīšanas par spēkā neesošu, netiek piemērotas ar atpakaļejošu spēku, sākot ar līguma noslēgšanas datumu, bet ar vēlāku datumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai iesaistīto personu labticības princips, kas ir pamats no negodīga noteikuma [atzīšanas par spēkā neesošu] atvasināta atpakaļejoša spēka ierobežojumam, ir Savienības tiesību autonoms jēdziens, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Ja atbilde [uz iepriekš minēto jautājumu] ir apstiprinoša, kādi apstākļi ir ņemami vērā, lai noteiktu, vai ieinteresētās personas ir rīkojušās labticīgi?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="8"?><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Jebkurā gadījumā, vai ieinteresētās personas labticībai atbilst profesionālā darbība, kuras dēļ līguma sagatavošanā ir tikusi pieļauta pārskatāmības neesamība, kura radījusi noteikuma negodīgumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>5)</NO.P><TXT>Vai būtisku grūtību risks, ar ko ir pamatots negodīga noteikuma [spēkā neesamības] atpakaļejošā spēka ierobežojums, ir Savienības tiesību autonoms jēdziens, kas ir jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>6)</NO.P><TXT>Apstiprinošas atbildes [uz iepriekš minēto jautājumu] gadījumā, kādi ir vērā ņemamie kritēriji?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>7)</NO.P><TXT>Vai būtisku traucējumu risks ir jānovērtē, ņemot vērā vienīgi risku, kas var tikt radīts komersantam, vai tomēr būtu jāņem vērā arī kaitējums, kas tiek nodarīts patērētājiem, neatmaksājot visas atbilstoši šim noteikumam par procentu likmes minimumu samaksātās summas?<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lieta C‑308/15</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT><DATE ISO="20010601">2001. gada 1. jūnijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Emilio Irles López</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Teresa Torres Andreu</HT> ar <HT TYPE="ITALIC">Banco Popular Español SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/><HT TYPE="ITALIC">BPE</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>) noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu, kurā bija ietverts noteikums par procentu likmes minimumu. Ar <DATE ISO="20070502">2007. gada 2. maija</DATE> un <DATE ISO="20070614">2007. gada 14. jūnija</DATE> aktiem par grozījumu izdarīšanu puses vienojās par diviem kredītlīnijas [apmēra] palielinājumiem, katrā no kuriem bija ietverts noteikums par procentu likmes minimumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Uzskatot, ka viņu piekrišanas noteikumiem par procentu likmes minimumu apstākļus raksturoja pārskatāmības trūkums, aizņēmēji cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Juzgado de lo Mercantil n<HT TYPE="SUP">o</HT> 3 de Alicante</HT> (Alikantes Komerctiesa Nr. 3, Spānija), lūdzot atzīt šos noteikumus par spēkā neesošiem un atmaksāt uz to pamata nepamatoti samaksātās summas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Šī tiesa šo prasību pirmajā instancē apmierināja un piesprieda <HT TYPE="ITALIC">BPE</HT> atmaksāt aizņēmējiem, piemērojot šos noteikumus, nepamatoti samaksātās summas, sākot ar aizdevuma līguma un tā grozījumu noslēgšanas brīdi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">BPE</HT> pārsūdzēja šo spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Provincial de Alicante</HT> (Alikantes provinces tiesa), atsaucoties uz <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> un <DATE ISO="20150325">2015. gada 25. marta</DATE> spriedumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa pauž, pirmkārt, šaubas par negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu seku ierobežošanas saderību ar Direktīvas 93/13 6. pantu. Otrkārt, šī tiesa uzskata, ka tas, ka <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) ar <DATE ISO="20150325">2015. gada 25. marta</DATE> spriedumu attiecināja uz individuālām prasībām savā <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā attiecībā uz kolektīvām prasībām izmantoto risinājumu, varētu ierobežot aizņēmēju, tos aplūkojot individuāli, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ciktāl katras individuālās lietas īpašie apstākļi netiktu ņemti vērā, lai noteiktu bankas, kura ir guvusi labumu no negodīgā noteikuma sekām, pienākuma atmaksāt [saņemtās summas] sākumpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Provincial de Alicante</HT> (Alikantes provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un papildus tādiem pašiem kā lietā C‑307/15 uzdotie prejudiciālie jautājumi uzdot Tiesai astoto jautājumu, kas ir formulēts šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>8)</NO.P><TXT>Vai ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā atzīto principu, ka patērētājam nav saistoši negodīgi noteikumi, un ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā atzītajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir saderīga no noteikuma par procentu likmes minimumu, kas atzīts par negodīgu tiesvedībā, ko ir uzsākusi patērētāju aizsardzības apvienība pret [trim] finanšu iestādēm, spēkā neesamības izrietošās atmaksāšanas ierobežojuma attiecināšana uz tādām individuālām prasībām par noteikuma par procentu likmes minimumu atzīšanu par spēkā neesošu tā negodīguma dēļ, kuras cēluši patērētāji, kas noslēguši līgumu par hipotekāro aizdevumu ar citām finanšu iestādēm?<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20150710">2015. gada 10. jūlija</DATE> lēmumu lietas C‑307/15 un C‑308/15 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesa vajadzībām, kā arī sprieduma taisīšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20150814">2015. gada 14. augusta</DATE> rīkojumu tika noraidīti <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Provincial de Alicante</HT> (Alikantes provinces tiesa) pieteikumi par lietu C‑307/15 un C‑308/15 izskatīšanu paātrinātā procedūrā, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 105. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20151021">2015. gada 21. oktobra</DATE> lēmumu lietas C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15 tika apvienotas mutvārdu procesam un galīgā sprieduma taisīšanai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo un otro jautājumu lietā C‑154/15 un pirmajiem jautājumiem lietās C‑307/15 un C‑308/15</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Ar abiem jautājumiem lietā C‑154/15, kā arī ar pirmajiem jautājumiem lietās C‑307/15 un C‑308/15, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts judikatūru, ar kuru ar atlīdzināšanu saistītās sekas, kas ir saistītas ar tiesas atzinumu, ka noteikums, kas ir ietverts līgumā, kuru ar patērētāju ir noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, ir negodīgs šīs direktīvas 3. panta 1. punkta nozīmē, tiek ierobežotas laikā, tās attiecinot vienīgi uz summām, kuras atbilstoši šim noteikumam ir tikušas nepamatoti samaksātas pēc tiesas nolēmuma, ar kuru ir atzīts šis negodīgums, pasludināšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Sākumā ir jāpārbauda Spānijas valdības, <HT TYPE="ITALIC">Cajasur Banco</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">BPE</HT> apgalvojumi, ka jautājums par tāda noteikuma kā pamatlietās atzīšanas par negodīgiem sekām neietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, jo <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa), veikdama šādu konstatējumu, esot nodrošinājusi augstāku patērētāju aizsardzības līmeni nekā šajā direktīvā garantētais.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Šajā ziņā no lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu gan izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) savā <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā, lai pamatotu ar attiecīgo līgumu galveno priekšmetu saistīto attiecīgo noteikumu par procentu likmes minimumu negodīguma pārbaudi, šīs direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēto pārskatāmības prasību ir interpretējusi kā tādu, kas nav tikai prasība ievērot līgumu noteikumu formālo pārskatāmību, kas saistīta ar to skaidru un saprotamu formulējumu, bet arī to materiālo pārskatāmību, kas saistīta ar patērētājam sniegtās informācijas attiecībā uz tā līgumsaistību juridisko un ekonomisko apjomu pietiekamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Tomēr, kā savu secinājumu 46.–50. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, noteikumu par līguma galveno priekšmetu materiālās pārskatāmības pārbaude izriet no Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā noteiktās pārbaudes. Proti, šajā tiesību normā ar tādu pašu formulējumu kā šīs direktīvas 5. pantā ietvertais ir prasīts, lai līgumu noteikumi būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>vienkāršā, skaidri saprotamā valodā<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka pirms līguma noslēgšanas informācija par tā noteikumiem un šī līguma parakstīšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata viņš izlems, vai vēlas tikt saistīts atbilstoši pārdevēja vai piegādātāja jau iepriekš formulētiem nosacījumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130321">2013. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">RWE Vertrieb</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑92/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:180">EU:C:2013:180</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Tādējādi tāda līguma noteikuma negodīguma Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta nozīmē pārbaude, kurš attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, gadījumos, kad patērētājam pirms līguma noslēgšanas nav bijusi pieejama visa nepieciešamā informācija par līguma noteikumiem un tā noslēgšanas sekām, vispārīgi ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, it īpaši tās 6. panta 1. punkta piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Tādējādi, ciktāl iesniedzējtiesas atsaucas uz <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumu, ar kuru noteikumu par procentu likmes minimumu atzīšanas par negodīgiem ar atlīdzināšanu saistītās sekas ir tikušas ierobežotas, ir jāizvērtē, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to šāda valsts tiesas veikta ierobežošana ir atļauta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši to valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Šī tiesību norma ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir imperatīvo normu statuss (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130530">2013. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asbeek Brusse</HT> un <HT TYPE="ITALIC">de Man Garabito</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑488/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:341">EU:C:2013:341</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Turklāt šī ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas ar līgumu ir nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Español de Crédito</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑618/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:349">EU:C:2012:349</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Ņemot vērā sabiedrības interešu, ko veido patērētāju – kuri ir vājākā pozīcijā attiecībā pret pārdevējiem vai piegādātājiem – aizsardzība, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās preambulas divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140430">2014. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kásler</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Káslerné Rábai</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑26/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:282">EU:C:2014:282</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Lai to veiktu, valsts tiesām ir vienīgi pienākums novērst negodīga līguma noteikuma piemērošanu, lai patērētājam tas nebūtu saistošs, bet tām nav tiesību koriģēt tā saturu (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Español de Crédito</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑618/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:349">EU:C:2012:349</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Šajā kontekstā, pirmkārt, valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to darot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Šajā direktīvā paredzētās aizsardzības pilnīga efektivitāte nozīmē, ka valsts tiesai, kas pēc savas ierosmes ir konstatējusi noteikuma negodīgumu, ir jāizdara visi secinājumi no šā konstatējuma, negaidot, ka patērētājs, kurš ir informēts par savām tiesībām, iesniedz pieteikumu, prasot, lai minētais noteikums tiktu atcelts (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130530">2013. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jőrös</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑397/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:340">EU:C:2013:340</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Otrkārt, valsts tiesai nevar tikt atļauts koriģēt negodīgo noteikumu saturu, izņemot, lai mazinātu preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz pārdevējiem vai piegādātājiem rada vienkārša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 21. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Unicaja Banco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Caixabank</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑482/13, C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:21">EU:C:2015:21</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja šī noteikuma nebūtu bijis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>No tā izriet, ka valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm pašām summām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Šādu ar atlīdzināšanu saistītu seku neesamība varētu apdraudēt preventīvo iedarbību, kādu ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, to lasot kopā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu, ir paredzēts saistīt ar līgumos, kurus ar patērētājiem noslēguši pārdevēji vai piegādātāji, ietverto noteikumu negodīguma konstatēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā gan ir prasīts, lai dalībvalstis paredzētu, ka negodīgi noteikumi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>atbilstoši savas valsts tiesību aktiem<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> nav saistoši patērētājam (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asturcom Telecomunicaciones</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑40/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:615">EU:C:2009:615</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Tomēr ar Direktīvā 93/13 patērētājiem garantētās aizsardzības noteikšanu valsts tiesībās nebūtu grozāms šīs aizsardzības apjoms un tātad būtība un tādējādi apdraudēta šīs aizsardzības efektivitātes pastiprināšana, pieņemot vienveidīgus tiesību aktus negodīgu noteikumu jomā, ko, kā ir norādīts Direktīvas 93/13 preambulas desmitajā apsvērumā, ir vēlējies Eiropas Savienības likumdevējs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Tādējādi, lai gan dalībvalstīm, izmantojot savas valsts tiesības, ir jādefinē kārtība, kādā tiek konstatēts līgumā ietverta noteikuma negodīgums un materializējas šīs konstatācijas konkrētās juridiskās sekas, tomēr šādai konstatācijai ir jāļauj atjaunot juridisko un faktisko stāvokli, kāds patērētājam būtu bijis, ja šī negodīgā noteikuma nebūtu bijis, it īpaši, nosakot tiesības uz tāda labuma atmaksāšanu, kuru, pamatojoties uz šo negodīgo noteikumu, patērētājam par sliktu ir guvis pārdevējs vai piegādātājs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Šajā gadījumā savā <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesas, <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) nosprieda, ka attiecīgo noteikumu par procentu likmes minimumu negodīguma konstatācija neietekmē nedz situācijas, kuras galīgi ir tikušas atrisinātas ar tiesas nolēmumiem, kas ieguvuši <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku, nedz maksājumus, kas ir tikuši veikti pirms šī sprieduma pasludināšanas datuma, un ka tādējādi no šīs konstatācijas izrietošās sekas, tostarp patērētāja tiesības uz atlīdzināšanu atbilstoši tiesiskās noteiktības principam, attiecas tikai uz summām, kas tikušas nepamatoti samaksātas pēc šī datuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir taisnība, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta. Konkrēti, tā ir nospriedusi, ka Savienības tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam tostarp piešķir <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas – neatkarīgi no tās rakstura – pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asturcom Telecomunicaciones</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑40/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:615">EU:C:2009:615</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No tā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) savā <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā varēja nospriest, ka tas nevar ietekmēt situācijas, kuras galīgi ir tikušas atrisinātas ar tiesas nolēmumiem, kas ir ieguvuši <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Tāpat Tiesa jau ir nospriedusi, ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās noteiktības interesēs, ir saderīga ar Savienības tiesībām (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asturcom Telecomunicaciones</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑40/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:615">EU:C:2009:615</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Tomēr procesuālo noteikumu, tādu kā saprātīgs noilguma termiņš, piemērošana ir jānošķir no Savienības tiesību normu interpretācijas iedarbības laikā ierobežošanas (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100415">2010. gada 15. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Barth</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑542/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:193">EU:C:2010:193</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā pamatprasību par Savienības tiesību vienveidīgu un vispārēju piemērošanu, vienīgi Tiesa var lemt par tās sniegtās šādas normas interpretācijas ierobežošanu laikā (šajā ziņā skat. spriedumu, 1988. gada 2. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Barra</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>309/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:42">EU:C:1988:42</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Tādējādi valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi, uz kuriem ir atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart patērētāju tiesību – kuras tiem izriet no šīs tiesību normas, kā tā ir tikusi interpretēta šī sprieduma 54.–61. punktā atgādinātajā Tiesas judikatūrā, – nebūt saistītiem ar noteikumu, kas tiek uzskatīts par negodīgu, būtību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Taču no noteikumu par procentu likmes minimumu atzīšanas par spēkā neesošiem izrietošo tiesisko seku iedarbības laikā ierobežošana, kādu <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) veikusi savā <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā, nozīmē, ka ikvienam patērētājam, kas pirms šī datuma ir noslēdzis šādu noteikumu ietverošu hipotekārā aizdevuma līgumu, vispārīgi tiek liegtas tiesības uz pilnīgu to summu atmaksāšanu, kuras viņš, balstoties uz šo noteikumu, ir nepamatoti samaksājis bankai laikā pirms <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>No tā izriet, ka tāda valsts judikatūra kā tā, kas izriet no <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> sprieduma, par tiesisko seku, kas izriet no līguma noteikuma atzīšanas par negodīgu atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam, ierobežošanu laikā ļauj nodrošināt vienīgi ierobežotu aizsardzību patērētājiem, kuri pirms nolēmuma, ar kuru tiesas ceļā ir ticis konstatēts šis negodīgums, pasludināšanas datuma ir noslēguši noteikumu par procentu likmes minimumu ietverošu hipotekārā aizdevuma līgumu. Tādējādi šāda aizsardzība ir nepilnīga un nepietiekama un, pretēji šīs direktīvas 7. panta 1. punkta prasībām, nav ne atbilstošs, ne efektīvs līdzeklis negodīgo noteikumu izmantošanas novēršanai (šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aziz</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑415/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:164">EU:C:2013:164</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Šādos apstākļos, tā kā iesniedzējtiesām attiecībā uz pamatlietu risinājumiem ir saistoša Tiesas sniegtā Savienības tiesību interpretācija, tām pēc savas iniciatīvas nav jāpiemēro iedarbības laikā ierobežošana, kādu <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) veikusi savā <DATE ISO="20130509">2013. gada 9. maija</DATE> spriedumā, jo tā nešķiet saderīga ar šīm tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101005">2010. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elchinov</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑173/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:581">EU:C:2010:581</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160705">2016. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ognyanov</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑614/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:514">EU:C:2016:514</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161108">2016. gada 8. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ognyanov</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑554/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:835">EU:C:2016:835</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts judikatūru, ar kuru ar atlīdzināšanu saistītās sekas, kas ir saistītas ar tiesas atzinumu, ka noteikums, kas ir ietverts līgumā, kuru ar patērētāju ir noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, ir negodīgs šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tiek ierobežotas laikā, tās attiecinot vienīgi uz summām, kuras atbilstoši šādam noteikumam ir tikušas nepamatoti samaksātas pēc tiesas nolēmuma, ar kuru ir ticis atzīts šis negodīgums, pasludināšanas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Ņemot vērā uz pirmo un otro jautājumu lietā C‑154/15, kā arī uz pirmajiem jautājumiem lietās C‑307/15 un C‑308/15 sniegto atbildi, uz pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem nav jāatbild.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesos, kurus izskata iesniedzējtiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:</INTRO><P><HT TYPE="BOLD">Padomes <DATE ISO="19930405">1993. gada 5. aprīļa</DATE> Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts judikatūru, ar kuru ar atlīdzināšanu saistītās sekas, kas ir saistītas ar tiesas atzinumu, ka noteikums, kas ir ietverts līgumā, kuru ar patērētāju ir noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, ir negodīgs šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, tiek ierobežotas laikā, tās attiecinot vienīgi uz summām, kuras atbilstoši šādam noteikumam ir tikušas nepamatoti samaksātas pēc tiesas nolēmuma, ar kuru ir ticis atzīts šis negodīgums, pasludināšanas.</HT></P></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><?PAGE NO="13"?><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>