<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.00-20081231.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="ECRCJ2005LVB.0500450901.case.xml"><NO.CASE>C-77/04</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62004J0077</NO.CELEX><NO.SEQ>0012.0002</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>4522</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>4534</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>13</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><LEFT><DATE ISO="20050526">2005. GADA 26. MAIJA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA C-77/04</LEFT><RIGHT>GIE RÉUNION EUROPÉENNE U.C.</RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (pirmā palāta)</P><P><DATE ISO="20050526">2005. gada 26. maijā</DATE><NOTE NOTE.ID="E0001" NUMBERING="STAR"><P>Tiesvedības valoda — franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta C-77/04</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši <DATE ISO="19710603">1971. gada 3. jūnija</DATE> Protokolam par Tiesas sniegto interpretāciju <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, ko <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20040120">2004. gada 20. janvārī</DATE> un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20040217">2004. gada 17. februārī</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="ITALIC">Groupement d'intérêt économique (GIE) Reunion européenne</HT> u.c.</P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P>Zurich España,</P><P>Société pyrénéenne de transit d'automobiles (Soptrans).</P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (pirmā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns <HT TYPE="ITALIC">[P. Jann],</HT> tiesneši N. Kolnerika <HT TYPE="ITALIC">[N. Colneric],</HT> J. N. Kunja Rodrigess [ƒ. <HT TYPE="ITALIC">N. Cunha Rodrigues]</HT> (referents), M. Ilešičs <HT TYPE="ITALIC">[M. Ilešič</HT> ] un E. Levits,</P><?PAGE NO="I-4523"?><P>generaladvokats F. G. Džeikobss <HT TYPE="ITALIC">[F. G. Jacobs],</HT></P><P>sekretāre K. H. Štranca <HT TYPE="ITALIC">[K. H. Sztranc],</HT> administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi <DATE ISO="20041208">2004. gada 8. decembrī</DATE>,</P><P>ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Groupement d'intérêt économique(GIE) Réunion européenne</HT> u.c. vārdā — M. Levi [M <HT TYPE="ITALIC">Levis]</HT> un V. Muasinaka <HT TYPE="ITALIC">[V. Moissinac], avocats,</HT></P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Zurich España</HT> vārdā — P. Alfredo <HT TYPE="ITALIC">[P. Alfiedo]</HT> un Ž. Tuvenēns [G <HT TYPE="ITALIC">Thouvenin], avocats,</HT></P></ITEM><ITEM><P>Francijas valdības vārdā — Ž, de Bergess [G. <HT TYPE="ITALIC">de Bergues]</HT> un A. Bodāra-Ermāna [A <HT TYPE="ITALIC">Bodard-Hermant],</HT> pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. <HT TYPE="ITALIC">M. Braguglia],</HT> pārstāvis, kam palīdz P. Džentili <HT TYPE="ITALIC">[P. Gentili], avvocato dello Stato,</HT></P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — A. M. Rušo-Žoē [A-M <HT TYPE="ITALIC">Rouchaud-Joët],</HT> pārstāvis,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><?PAGE NO="I-4524"?><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē <DATE ISO="20050224">2005. gada 24. februārī</DATE>,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL><P>pasludina šo spriedumu.</P></PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P>Spriedums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Prejudicialu nolēmumu lūdz par to, kā interpretēt 6. panta 2. punktu un II sadaļas 3. iedaļu <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" DATE.PUB="1972" PAGE.FIRST="32">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar grozījumiem, kas izdarīti ar <DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobra</DATE> Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="304" DATE.PUB="1978" PAGE.FIRST="1">OV L 304, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, un redakcija ar grozījumiem — 77. lpp.), ar <DATE ISO="19821025">1982. gada 25. oktobra</DATE> Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="388" DATE.PUB="1982" PAGE.FIRST="1">OV L 388,1. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar <DATE ISO="19890526">1989. gada 26. maija</DATE> Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="285" DATE.PUB="1989" PAGE.FIRST="1">OV L 285, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) un ar <DATE ISO="19961129">1996. gada 29. novembra</DATE> Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="015" DATE.PUB="1997" PAGE.FIRST="1">OV 1997, C 15, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0001" REF.END="QE0001" CODE="201C"/>Konvencija<QUOT.END ID="QE0001" REF.START="QS0001" CODE="201D"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums izteikts tiesvedībā, kuras priekšmets ir <HT TYPE="ITALIC">Sociéte pyrénéenne de transit d'automobiles</HT> (turpmāk tekstā — <HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START ID="QS0002" REF.END="QE0002" CODE="201C"/>Soptrans<QUOT.END ID="QE0002" REF.START="QS0002" CODE="201D"/>)</HT> apdrošinātāju veikta sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">Zurich Seguros</HT> (turpmāk tekstå — <HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START ID="QS0003" REF.END="QE0003" CODE="201C"/>Zurich<QUOT.END ID="QE0003" REF.START="QS0003" CODE="201D"/>),</HT> kas tagad ir <HT TYPE="ITALIC">Zurich Espana,</HT> kā trešās personas pieaicināšana lietā garantijas sniegšanai, lai starp šīm apdrošināšanas sabiedrībām sadalītu atlīdzību, kas <HT TYPE="ITALIC">Soptrans</HT> jāmaksā sabiedrībai <HT TYPE="ITALIC">General Motors Espagne</HT> (turpmāk tekstā — <HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START ID="QS0004" REF.END="QE0004" CODE="201C"/>GME<QUOT.END ID="QE0004" REF.START="QS0004" CODE="201D"/>).</HT></TXT></NP><?PAGE NO="I-4525"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Atbilstošās tiesību normas</P></TI></TITLE><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>Konvencijas 2. panta pirmā daļa nosaka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0005" REF.END="QE0005" CODE="201C"/>Saskaņā ar šo Konvenciju personas, kuru domicils ir kādā līgumslēdzējā valstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās līgumslēdzējas valsts tiesā.<QUOT.END ID="QE0005" REF.START="QS0005" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>4</NO.P><TXT>Konvencijas II sadaļas 2. iedaļā ar virsrakstu <QUOT.START ID="QS0006" REF.END="QE0006" CODE="201C"/>īpašā jurisdikcija<QUOT.END ID="QE0006" REF.START="QS0006" CODE="201D"/> atrodamais 6. panta 2. punkts ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0007" REF.END="QE0007" CODE="201C"/>Šo atbildētāju var iesūdzēt arī</P><P>[..]</P><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>kā trešo personu lietā par garantiju vai galvojumu tiesā, kurā ierosināta pamattiesvedība, ja vien tā nav ierosināta vienīgi ar mērķi atņemt tās tiesas jurisdikciju, kas viņa lietā būtu kompetenta;</TXT><P>[..]<QUOT.END ID="QE0007" REF.START="QS0007" CODE="201D"/></P></NP></QUOT.S></P></NP><?PAGE NO="I-4526"?><NP><NO.P>5</NO.P><TXT>7.-12.D pants veido Konvencijas II sadaļas 3. iedaļu ar virsrakstu <QUOT.START ID="QS0008" REF.END="QE0008" CODE="201C"/>Jurisdikcija lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu<QUOT.END ID="QE0008" REF.START="QS0008" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT>Konvencijas 7. pants nosaka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0009" REF.END="QE0009" CODE="201C"/>Lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu, jurisdikciju nosaka ar šo iedaļu, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.<QUOT.END ID="QE0009" REF.START="QS0009" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT>Atbilstoši Konvencijas 11. panta noteikumiem:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0010" REF.END="QE0010" CODE="201C"/>Neierobežojot 10. panta trešo daļu, apdrošinātājs var ierosināt tiesvedību tikai tās līgumslēdzējas valsts tiesās, kurā atrodas atbildētāja domicils, neatkarīgi no tā, vai viņš ir apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs. [..]<QUOT.END ID="QE0010" REF.START="QS0010" CODE="201D"/> [Neoficiāls tulkojums]</P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>8</NO.P><TXT>Pamata prāva ir radusies saistībā ar <DATE ISO="19900813">1990. gada 13. augustā</DATE> notikušu apdrošināšanas gadījumu novietnē, kurā <HT TYPE="ITALIC">Soptrans,</HT> Francijā reģistrēta sabiedrība, glabā jaunas automašīnas.</TXT></NP><?PAGE NO="I-4527"?><NP><NO.P>9</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Soptrans,</HT> ciktāl tas attiecas uz kaitējumu, kas nodarīts šīm automašīnām, ir apdrošināta <HT TYPE="ITALIC">GIE Réunon européenne</HT> sabiedrībās <HT TYPE="ITALIC">Axa,</HT> kas ir <HT TYPE="ITALIC">Union des accurances de Paris</HT> tiesību pārņēmēja, <HT TYPE="ITALIC">Winterthur,</HT> kas ir <HT TYPE="ITALIC">Neuchâteloise</HT> tiesību pārņēmēja, <HT TYPE="ITALIC">Le Continent</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Assurances mutuelles de France</HT> (turpmāk tekstā kopīgi — <QUOT.START ID="QS0011" REF.END="QE0011" CODE="201C"/>apdrošinātāji<QUOT.END ID="QE0011" REF.START="QS0011" CODE="201D"/>), kas visas ir reģistrētas vai kam ir filiāles Francijā.</TXT></NP><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Daļa bojāto automašīnu piederēja <HT TYPE="ITALIC">GME</HT> un bija apdrošinātas <HT TYPE="ITALIC">Zurich,</HT> kas reģistrēta Spānijā. Izlīguma rezultātā, kas noslēgts Saragosas <HT TYPE="ITALIC">[Saragosse]</HT> tiesā (Spānijā), <HT TYPE="ITALIC">Soptrans</HT> apņēmās <HT TYPE="ITALIC">GME</HT> samaksāt ESP <FT TYPE="NUMBER">120000000</FT> kā atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts šai sabiedrībai piederošām automašīnām.</TXT></NP><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Vienlaikus <HT TYPE="ITALIC">Soptrans</HT> ir cēlusi prasību pret apdrošinātājiem <HT TYPE="ITALIC">Tribunal de grande instance de Perpignan</HT> [Perpiņānas Pirmās instances tiesā] (Francijā) nolūkā panākt, ka tiem piespriež sniegt garantiju attiecībā uz sekām prasībai, kas pret to celtas Spānijā.</TXT></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>Apdrošinātāji minētajā <HT TYPE="ITALIC">Tribunal de grande instance</HT> savukārt kā trešo personu garantijas sniegšanai pieaicināja <HT TYPE="ITALIC">Zurich,</HT> pamatojot to ar Francijas Apdrošināšanas kodeksa L.121-4. pantu, kas paredz, ka vairākkārtējas apdrošināšanas gadījumos apdrošinātajam izmaksājamā atlīdzība ir sadalāma proporcionāli starp apdrošinātājiem. <HT TYPE="ITALIC">Zurich</HT> apstrīdēja tās Francijas tiesas jurisdikciju, kurā celta prasība, uzskatot, ka jurisdikcija ir <HT TYPE="ITALIC">Tribunal de Barcelona</HT> (Spānija), proti, tiesai vietā, kur tā ir reģistrēta.</TXT></NP><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="19990202">1999. gada 2. februāra</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Tribunal de grandeinstance de Perpignan</HT> nolēma, ka, pamatojoties uz Konvencijas 6. panta 2. punktu, Francijas tiesām ir jurisdikcija.<?PAGE NO="I-4528"?> <HT TYPE="ITALIC">Zurich</HT> par šo lēmumu iesniedza apelāciju <HT TYPE="ITALIC">Cour d'Appel de Montpellier</HT> [Monpeljē Apelācijas tiesā, Francijā], kura, uzskatīdama, ka šajā gadījumā ir piemērojama tikai Konvencijas II sadaļas 3. iedaļa, pasludināja, ka šīm tiesām nav jurisdikcijas lemt par apdrošinātāju veikto pieaicināšanu garantijas sniegšanai.</TXT></NP><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Tad apdrošinātāji iesniedza kasācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation,</HT> pamatojot, ka, pirmkārt, prasība par garantijām, kuras balstītas uz vairākkārtējas apdrošināšanas gadījumiem, neietilpst Konvencijas 11. panta piemērošanas jomā un, otrkārt, ka saistība, kas pastāv starp sākotnējo prasību un pieteikumu par garantijām, kura pamatā ir vairākkārtēja apdrošināšana, neparādās kā viens no Konvencijas 6. panta 2. punkta piemērošanas priekšnoteikumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>15</NO.P><TXT>Šajos apstākļos, uzskatot, ka lietas izlemšanai ir vajadzīga Konvencijas interpretācija, <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT> izlēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START ID="QS0012" REF.END="QE0012" CODE="201C"/>1.</NO.P><TXT>Vai [..] Briseles konvencijas II sadaļas 3. iedaļas normas [..] attiecas uz apdrošinātāju savstarpēju pieaicināšanu lietās garantijas sniegšanai vai kā trešās personas tiesvedībā, kuras pamatā ir nevis pārapdrošināšanas līgums, bet gan apgalvojums, saskaņā ar kuru pastāv vairākkārtējas apdrošināšanas vai kopapdrošināšanas situācija?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Vai, nosakot jurisdikciju attiecībā uz apdrošinātāju savstarpēju pieaicināšanu lietās garantijas sniegšanai vai kā trešās personas, ir piemērojams 6. panta 2. punkts, un, ja ir, vai tā piemērošana ir atkarīga no tā, vai pastāv saistība starp prasībām Konvencijas 22. panta izpratnē, vai vismaz no pierādījumiem, ka starp šādām prasībām pastāv pietiekami izteikta saistība, lai apliecinātu, ka foruma izvēle nav ļaunprātīga?<QUOT.END ID="QE0012" REF.START="QS0012" CODE="201D"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-4529"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par prejudiciālajiem jautājumiem</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Par pirmo jautājumu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>16</NO.P><TXT>Konvencijas II sadaļas 3. iedaļa ir veltīta noteikumiem par īpašo jurisdikciju lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no minētās iedaļas normām, ņemot vērā to sagatavošanas materiālus, izriet, ka, piedāvājot apdrošinātajam plašāku jurisdikcijas izvēli nekā apdrošinātājam un pilnībā izslēdzot iespēju paplašināt jurisdikciju par labu pēdējam, mērķis ir bijis aizsargāt apdrošināto, kas visbiežāk saskaras ar tipveida līgumu, kura noteikumi vairs nav apspriežami, un kas ir ekonomiski vājākā puse (<DATE ISO="19830714">1983. gada 14. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="201/82" YEAR="1983" PAGE.ECR="2503">201/82 <HT TYPE="ITALIC">Gerling</HT> u.c., <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> 2503. 1pp., 17. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20000713">2000. gada 13. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-412/98" YEAR="2000" PAGE.ECR="I-5925">C-412/98 <HT TYPE="ITALIC">Group Josi, Recueil,</HT> I-5925. lpp., 64. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Šīs līguma puses, kas tiek uzskatīta par ekonomiski vājāku un mazāk pieredzējušu juridiskos jautājumos, aizsardzības funkcija tomēr nozīmē, ka noteikumus par īpašo jurisdikciju, ko šajā sakarā paredz Konvencija, nedrīkst attiecināt uz personām, attiecībā uz kurām šī aizsardzība nav pamatota (iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Group Josi,</HT> 65. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, apdrošinātāji, ceļot prasību pret <HT TYPE="ITALIC">Zurich Tribunal de grande instance de Perpignan,</HT> atsaukušies uz<?PAGE NO="I-4530"?> Francijas Apdrošināšanas kodeksa L.121-4. pantu, kas ļauj apdrošinātājam — atbildētājam apdrošinātā ierosinātā tiesvedībā — garantijas sniegšanai pieaicināt citus apdrošinātājus, pamatojoties uz vairākkārtēju apdrošināšanu, prasot, lai pārējie apdrošinātāji piedalītos atlīdzības izmaksāšanā apdrošinātajam.</TXT></NP><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Šajos apstākļos attiecībās starp apdrošināšanas jomas profesionāļiem nav pamatota nekāda īpaša aizsardzība, jo nevar uzskatīt, ka kāds no tiem atrodas vājākā pozīcijā nekā cits.</TXT></NP><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Kā pamatoti atzīmējis generaladvokats savu secinājumu 17. punktā, šāda uzskata pamatojums ir atrodams Konvencijas 8., 10. un 12. pantā, kur acīmredzami tiek aplūkotas prasības, ko cēlis apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais vai cietusī persona, un šīs pašas Konvencijas 11. pantā, kas atsaucas uz prasībām, kuras celtas pret apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju.</TXT></NP><NP><NO.P>22</NO.P><TXT>Konvencijas izstrādātāji ir pamatojušies uz pieņēmumu, ka tās II sadaļas 3. iedaļas normas ir piemērojamas tikai situācijai, kad starp personām, kas iestājušās lietā, nepastāv vienlīdzība un šī iemesla dēļ ir izveidojuši īpašo jurisdikcijas režīmu par labu pusei, kura tiek uzskatīta par ekonomiski vājāku un mazāk pieredzējušu juridiskos jautājumos. Vispārīgi Konvencijas 12. panta 5. punkts izslēdz aizsardzības režīmu apdrošināšanas līgumiem, kuros apdrošinātajam ir ievērojama ekonomiskā vara.</TXT></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Tādējādi saskaņā gan ar apskatāmo tiesību normu vārdisko formulējumu, gan arī ar to garu un mērķi, ir jāsecina, ka tās nav piemērojamas attiecībās starp apdrošinātājiem saistībā ar pieaicināšanu garantijas sniegšanai.</TXT></NP><?PAGE NO="I-4531"?><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Konvencijas II sadaļas 3. iedaļas tiesību normas neattiecas uz apdrošinātāju savstarpēju pieaicināšanu garantijas sniegšanai, pamatojoties uz vairākkārtēju apdrošināšanu.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Par otro jautājumu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Pamatojoties uz Konvencijas 6. panta 2. punktu saistībā ar pieaicināšanu garantijas sniegšanai vai kā trešās personas, pret atbildētāju var vērsties tiesā, kurā iesniegta sākotnējā prasība, ja vien tā nav ierosināta vienīgi ar mērķi atņemt jurisdikciju tai tiesai, kas atbildētāja lietā būtu kompetenta.</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Pamata lietā apdrošinātāji <HT TYPE="ITALIC">Zurich</HT> pieaicināja garantijas sniegšanai tiesā, kurā prasību cēla <HT TYPE="ITALIC">Soptrans,</HT> lai panāktu, ka tiem pēdējai ir jāatlīdzina visi izdevumi, kas radušies prasības, ko pret to ir cēlusi <HT TYPE="ITALIC">GME,</HT> rezultātā.</TXT></NP><NP><NO.P>27</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Soptrans</HT> un apdrošinātāju celtās prasības <HT TYPE="ITALIC">Tribunal de grande instance de Perpignan</HT> arī ir uzskatāmas par sākotnējo prasību un prasību par garantijām Konvencijas 6. panta 2. punkta izpratnē.</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>Šo uzskatu apliecina Ženāra <HT TYPE="ITALIC">[Jenard]</HT> sagatavotais ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" DATE.PUB="1979" PAGE.FIRST="1">OV 1979, C 59,1. 1pp.</REF.DOC.OJ>, <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" DATE.PUB="1979" PAGE.FIRST="27">27. 1pp.</REF.DOC.OJ>), saskaņā ar kuru pieteikums par garantijas sniegšanu ir uzskatāms par<?PAGE NO="I-4532"?> procesuālu darbību, <QUOT.START ID="QS0013" REF.END="QE0013" CODE="201C"/>ko pret trešo personu ierosina atbildētājs, lai novērstu to, ka tiesvedības rezultātā tam jāsniedz atlīdzība<QUOT.END ID="QE0013" REF.START="QS0013" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Šajā gadījumā Konvencijas 6. panta 2. punkta piemērošana tomēr ir atkarīga no tā, vai ir izpildīts nosacījums, ka pieteikums par garantijas sniegšanu nav iesniegts vienīgi ar mērķi atņemt jurisdikciju tai tiesai, kas atbildētāja lietā būtu kompetenta.</TXT></NP><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Turklāt, kā, no vienas puses, ir uzsvērusi Komisija un, no otras puses, generaladvokats savu secinājumu 32. un 33. punktā, tas, ka jāpastāv saistībai starp abām pamata prasībām, ir pieteikuma par pieaicināšanu garantijas sniegšanai jēdziena neatņemama sastāvdaļa.</TXT></NP><NP><NO.P>31</NO.P><TXT>Faktiski pastāv būtiska saistība starp prasību, kas celta pret apdrošinātāju, lai atlīdzinātu tā apdrošināta riska iestāšanās sekas, un tiesvedību, ar ko šis apdrošinātājs mēģina panākt, lai atlīdzības izmaksāšanā piedalītos cits apdrošinātājs, kurš ir apdrošinājis šo pašu risku.</TXT></NP><NP><NO.P>32</NO.P><TXT>Tas, vai šāda saistība pastāv, ir jāizvērtē valsts tiesai, kurā iesniegta sākotnējā prasība, proti, viņam ir jānodrošina, lai pieteikums par garantijas sniegšanu nav iesniegts vienīgi ar mērķi atņemt jurisdikciju tai tiesai, kas atbildētāja lietā būtu kompetenta.</TXT></NP><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Konvencijas 6. panta 2. punkts neprasa, lai pastāvētu kāda cita saistība, izņemot to, ar kuru pietiek, lai atzītu, ka foruma izvēle nav ļaunprātīga.</TXT></NP><?PAGE NO="I-4533"?><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka jautājumā par apdrošinātāja prasību par garantijām Konvencijas 6. panta 2. punkts ir vērsts nevis uz pašiem pieņemamības nosacījumiem, bet uz to, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, un ka procesuālo normu ziņā ir jāizmanto valsts tiesību normas, kas jāpiemēro valsts tiesai (<DATE ISO="19900515">1990. gada 15. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-365/88" YEAR="1990" PAGE.ECR="I-1845">C-365/88 <HT TYPE="ITALIC">Hagen, Recueil,</HT> I-1845. lpp., 18. un 19. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>Tomēr valsts procesuālo tiesību normu piemērošana nevar skart Konvencijas lietderīgo iedarbību. Tiesa nevar piemērot valsts tiesību normās paredzētos pieņemamības nosacījumus, kas ierobežotu Konvencijā paredzēto normu par jurisdikciju piemērošanas jomu (iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Hagen,</HT> 20. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Konvencijas 6. panta 2. punkts ir piemērojams attiecībā uz pieaicināšanu garantijas sniegšanai, kas pamatota ar vairākkārtēju apdrošināšanu, ciktāl pastāv saistība starp sākotnējo prasību un pieteikumu par pieaicināšanu garantijas sniegšanai, kas ļauj secināt, ka foruma izvēle nav ļaunprātīga.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par tiesāšanās izdevumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="I-4534"?><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>II sadaļas 3. iedaļas tiesību normas <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ar grozījumiem, kas izdarīti ar <DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobra</DATE> Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, ar <DATE ISO="19821025">1982. gada 25. oktobra</DATE> Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos, ar <DATE ISO="19890526">1989. gada 26. maija</DATE> Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos un ar <DATE ISO="19961129">1996. gada 29. novembra</DATE> Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, neattiecas uz apdrošinātāju savstarpēju pieaicināšanu lietās garantijas sniegšanai, kuras pamatā ir vairākkārtēja apdrošināšana;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>minētās konvencijas 6. panta 2. punkts ir piemērojams attiecībā uz pieaicināšanu garantiju sniegšanai, kas pamatota ar vairākkārtēju apdrošināšanu, ciktāl pastāv saistība starp sākotnējo prasību un pieteikumu par pieaicināšanu garantijas sniegšanai, kas ļauj secināt, ka foruma izvēle nav ļaunprātīga.</TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><P>[Paraksti]</P></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>