<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T-455/17</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017TJ0455</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2021:411">EU:T:2021:411</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>21</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>21</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20210707">7.7.2021</DATE>. – Lieta T‑455/17</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās Tiesas spriedums</HT> (pirmā palāta)</P><P><DATE ISO="20210707">2021. gada 7. jūlijā</DATE><NOTE NUMBERING="STAR" TYPE="FOOTNOTE" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Ārpuslīgumiskā atbildība</KEYWORD><KEYWORD>Kopējā ārpolitika un drošības politika</KEYWORD><KEYWORD>Ierobežojoši pasākumi pret Irānu</KEYWORD><KEYWORD>To personu un vienību saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana</KEYWORD><KEYWORD>Vispārējās tiesas kompetence</KEYWORD><KEYWORD>Noilgums</KEYWORD><KEYWORD>Pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā T‑455/17</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Naser Bateni</HT></HT>, ar dzīvesvietu Hamburgā (Vācija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Schlingmann</HT>, advokāts,</P><PARTY.STATUS>prasītājs,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Padomi</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">J.‑P. Hix</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Bishop</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P>ko atbalsta</P><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">C. Hödlmayr</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J. Roberti di Sarsina</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Kellerbauer</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>persona, kas iestājusies lietā,</PARTY.STATUS></INTERVENERS></PARTIES><P>par prasību, kas ir pamatota ar LESD 268. un 340. pantu un ar ko tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājam esot nodarīts, iekļaujot tā vārdu sarakstos, kuri ietverti, pirmkārt, Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP (<DATE ISO="20100726">2010. gada 26. jūlijs</DATE>), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="195" PAGE.FIRST="39" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 195, 39. lpp.</REF.DOC.OJ>), II pielikumā ar Padomes Lēmumu 2011/783/KĀDP (<DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembris</DATE>), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="71" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 319, 71. lpp.</REF.DOC.OJ>), un Padomes Regulas (ES) Nr. 961/2010 (<DATE ISO="20101025">2010. gada 25. oktobris</DATE>), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="281" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 281, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), VIII pielikumā ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011 (<DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembris</DATE>), ar kuru īsteno Regulu Nr. 961/2010 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 319, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), otrkārt, Padomes Regulas (ES) Nr. 267/2012 (<DATE ISO="20120323">2012. gada 23. marts</DATE>) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="088" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 88, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) IX pielikumā, un, treškārt, Padomes Lēmuma 2013/661/KĀDP (<DATE ISO="20131115">2013. gada 15. novembris</DATE>), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="306" PAGE.FIRST="18" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 306, 18. lpp.</REF.DOC.OJ>), pielikumā un Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1154/2013 (<DATE ISO="20131115">2013. gada 15. novembris</DATE>), ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="306" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 306, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>), pielikumā,</P><?PAGE NO="2"?><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [<HT TYPE="ITALIC">H. Kanninen</HT>], tiesneši M. Jēgers [<HT TYPE="ITALIC">M. Jaeger</HT>] un O. Porkija [<HT TYPE="ITALIC">O. Porchia</HT>] (referente),</P><P>sekretārs: B. Lefevrs [<HT TYPE="ITALIC">B. Lefebvre</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un <DATE ISO="20201120">2020. gada 20. novembra</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Prasītājs <HT TYPE="ITALIC">Naser Bateni</HT> ir Irānas valstspiederīgais, kurš kopš 2008. gada marta dzīvo Vācijā, kur 2009. gadā viņš nodibināja <HT TYPE="ITALIC">HTTS Hanseatic Trade Trust &amp; Shipping GmbH</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>), saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātu sabiedrību, kas veic kuģniecības aģenta un kuģu tehniskās apkalpošanas darbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas ir tikuši ieviesti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, un kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi. Runa tostarp ir par pasākumiem, kas veikti attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Islamic Republic of Iran Shipping Lines</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/><HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), ar kuru Eiropas Savienības Padomes ieskatā prasītājam un <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> esot saikne.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Drošības padome<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>) <DATE ISO="20061223">2006. gada 23. decembrī</DATE> starptautisko tiesību ietvaros pieņēma Rezolūciju 1737 (2006), kurā tā pauda nopietnas bažas par Irānas izstrādāto kodolieroču izplatīšanas programmu un centās izdarīt spiedienu uz šo valsti ar nolūku <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>ierobežot<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> šo programmu un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>apturēt<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> dažas šīs programmas daļas, lai saglabātu starptautisko mieru un drošību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Drošības padome <DATE ISO="20070324">2007. gada 24. martā</DATE> pieņēma Rezolūciju 1747 (2007). Šīs rezolūcijas 5. punktā tā ir norādījusi, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>Irānai ir aizliegts tieši vai netieši no tās teritorijas gan ar tās pilsoņu starpniecību, gan arī, izmantojot kuģus, kuri kuģo ar tās karogu, vai arī lidaparātus, piegādāt, pārdot vai nodot jebkurus ieročus un ar tiem saistītos materiālus un ka visām valstīm ir jāaizliedz to valstspiederīgajiem iegādāties no Irānas šīs preces, izmantojot kuģus, kuri kuģo ar to karogiem, vai arī lidaparātus, neraugoties uz to, vai šo preču izcelsme ir Irānas teritorija<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Drošības padome <DATE ISO="20080303">2008. gada 3. martā</DATE> pieņēma Rezolūciju 1803 (2008). Šīs rezolūcijas 11. punktā tā aicināja visas valstis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>pārbaudīt [..] kravas, kas tiek sūtītas no Irānas vai uz Irānu ar <HT TYPE="ITALIC">Iran Air Cargo</HT> un [<HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>] īpašumā esošajiem vai ekspluatētajiem lidaparātiem un kuģiem, ja pastāv pamatoti iemesli uzskatīt, ka ar lidaparātu vai kuģi tiek pārvadātas preces, kas aizliegtas saskaņā ar šo rezolūciju, Rezolūciju 1737 (2006) vai Rezolūciju 1747 (2007)<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20100609">2010. gada 9. jūnija</DATE> Rezolūciju 1929 (2010) Drošības padome ieviesa virkni papildpasākumu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>. It īpaši ar šīs rezolūcijas 14.–22. punktu Rezolūcijā 1737 (2006) noteikto līdzekļu iesaldēšanas pasākumu piemērošana tika attiecināta arī uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>[<HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>] vienībām saskaņā ar III pielikumā norādīto un personām vai vienībām, kuras rīkojas to vārdā vai pēc to norādījumiem,<?PAGE NO="3"?> kā arī struktūrām, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, tostarp nelikumīgi, vai par kurām [Drošības] padome vai [Apvienoto Nāciju Organizācijas Sankciju komiteja] ir atzinusi, ka tās ir palīdzējušas šīm vienībām izvairīties no [to] rezolūcijās paredzētajām sankcijām vai ir sniegušas atbalstu šo rezolūciju noteikumu pārkāpšanā<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Eiropas Savienībā ir tikusi pieņemta Padomes Kopējā nostāja 2007/140/KĀDP (2007. gada 27. februāris) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="061" PAGE.FIRST="49" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 61, 49. lpp.</REF.DOC.OJ>) un Padomes Regula (EK) Nr. 423/2007 (<DATE ISO="20070419">2007. gada 19. aprīlis</DATE>) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="103" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 103, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Lai izpildītu Rezolūciju 1929 (2010), Eiropadome <DATE ISO="20100617">2010. gada 17. jūnijā</DATE> pieņēma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>Deklarāciju par Irānu<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> [Eiropadomes <DATE ISO="20100617">2010. gada 17. jūnija</DATE> secinājumu II pielikums (dokuments EUCO 3/10)], vienlaicīgi aicinot Padomi veikt pasākumus šajā rezolūcijā paredzēto pasākumu īstenošanai, kā arī papildu pasākumus, lai sekmētu to, ka sarunās tiek kliedētas visas arvien vēl pastāvošās bažas saistībā ar Irānas kodolieroču izplatīšanas programmas izstrādi. Šiem pasākumiem bija jābūt vērstiem uz vairākām Irānas ekonomikas pamatnozarēm, tostarp <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>Irānas transporta nozari, jo sevišķi [<HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>] un tās meitasuzņēmumiem<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Ar Lēmumu 2010/413/KĀDP (<DATE ISO="20100726">2010. gada 26. jūlijs</DATE>), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="195" PAGE.FIRST="39" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 195, 39. lpp.</REF.DOC.OJ>), Padome īstenoja Eiropadomes pieņemto <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>Deklarāciju par Irānu<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>. Šī lēmuma II pielikumā ir uzskaitītas personas, vienības un organizācijas, kas nav tās, kuras ir norādījusi Drošības padome vai Drošības padomes Sankciju komiteja, kas izveidota ar Rezolūciju 1737 (2006), un kuru līdzekļi tiek iesaldēti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Ar Lēmumu 2010/413 Padome iekļāva <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> nosaukumu šī lēmuma II pielikumā ietvertajā vienību sarakstā, pamatojoties uz to, ka tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>rīkojas [<HT TYPE="ITALIC">Hafize Darya Shipping Lines</HT>] interesēs Eiropā<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>. <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un noteikts skaits citu Irānas kuģniecības sabiedrību, proti, <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe GmbH</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Hafize Darya Shipping Lines</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/><HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) un <HT TYPE="ITALIC">Safiran</HT> <HT TYPE="ITALIC">Pyam Darya Shipping Lines</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/><HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT><QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>) arī tika iekļautas sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Tādējādi ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010 (<DATE ISO="20100726">2010. gada 26. jūlijs</DATE>), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="195" PAGE.FIRST="25" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 195, 25. lpp.</REF.DOC.OJ>), <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT>, <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> nosaukumi tika iekļauti Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un 17 citas sabiedrības, tostarp <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT>, <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT>, <DATE ISO="20101008">2010. gada 8. oktobrī</DATE> cēla Vispārējā tiesā prasību, lūdzot atcelt to nosaukumu iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 423/2007, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, V pielikumā ietvertajos sarakstos. Šī prasība Vispārējās tiesas kancelejā tika reģistrēta ar numuru T‑489/10.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Ar Padomes Lēmumu 2010/644/KĀDP (<DATE ISO="20101025">2010. gada 25. oktobris</DATE>), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="281" PAGE.FIRST="81" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 281, 81. lpp.</REF.DOC.OJ>), <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> nosaukums tika saglabāts Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā, pamatojoties uz to, ka tā ir sabiedrība, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>atrodas <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> kontrolē [vai] rīkojas tā vārdā<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Padome <DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembrī</DATE> pieņēma Lēmumu 2011/783/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="71" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 319, 71. lpp.</REF.DOC.OJ>). Saskaņā ar Lēmumu 2011/783 prasītāja vārds tika iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikuma III tabulā ietvertajā personu sarakstā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Saskaņā ar Lēmumu 2011/783 ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011 (<DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembris</DATE>), ar kuru īsteno Regulu Nr. 961/2010 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="319" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 319, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), tika grozīts Padomes Regulas (ES) Nr. 961/2010 (<DATE ISO="20101025">2010. gada 25. oktobris</DATE>), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu Nr. 423/2007 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="281" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 281, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), VIII pielikums, tostarp pievienojot prasītāja vārdu šajā pielikumā ietvertajā sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>No Lēmuma 2011/783 un Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011, ar kuriem prasītāja vārds tika iekļauts Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā ietvertajā sarakstā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>pirmā iekļaušana sarakstā<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), izriet, ka attiecībā uz prasītāju norādītais pamatojums bija šāds: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>[b]ijušais <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> juridiskais direktors, [..] [<HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>] direktors – minējusi [Savienība]<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>[f]iktīvas organizācijas <HT TYPE="ITALIC">NHL Basic Limited</HT> direktors<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Pēc Padomes Lēmuma 2012/35/KĀDP (2012. gada 23. janvāris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="019" PAGE.FIRST="22" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 19, 22. lpp.</REF.DOC.OJ>), pieņemšanas Padome <DATE ISO="20120323">2012. gada 23. martā</DATE> pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="088" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 88, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Pamatojoties uz Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunktu, prasītāja vārds un <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> nosaukums tika iekļauts šīs pēdējās minētās regulas IX pielikumā ietvertajā sarakstā, norādot būtībā tādu pašu pamatojumu kā pirmajā iekļaušanā sarakstā norādītais, izņemot atsauci uz prasītāja kā fiktīvās sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">NHL Basic Ltd</HT> direktora amatu (turpmāk tekstā saistībā ar prasītāju – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>otrā iekļaušana sarakstā<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20130612">2013. gada 12. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑128/12 un T‑182/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:312">EU:T:2013:312</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu 2012/35 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl šie tiesību akti attiecās uz <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa apmierināja prasītāja celto atcelšanas prasību, kas bija vērsta pret otro iekļaušanu sarakstā, un atcēla to no <DATE ISO="20131116">2013. gada 16. novembra</DATE>, ciktāl Īstenošanas regula Nr. 1245/2011 attiecās uz prasītāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20130916">2013. gada 16. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Islamic Republic of Iran Shipping Lines</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑489/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:453">EU:T:2013:453</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa apmierināja <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un citu kuģniecības sabiedrību, tostarp <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT>, <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> celto prasību par Lēmumu 2010/644, Īstenošanas regulu Nr. 668/2010, Regulu Nr. 961/2010 un Regulu Nr. 267/2012, ciktāl šie tiesību akti attiecās uz šīm sabiedrībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Padome <DATE ISO="20131010">2013. gada 10. oktobrī</DATE> pieņēma Lēmumu 2013/497/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="272" PAGE.FIRST="46" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 272, 46. lpp.</REF.DOC.OJ>), kā arī Īstenošanas regulu (ES) Nr. 971/2013, ar kuru groza Regulu Nr. 267/2012 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="272" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 272, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Saskaņā ar Lēmuma 2013/497 un Regulas Nr. 971/2013 2. apsvērumu šo tiesību aktu mērķis ir pielāgot iekļaušanas sarakstos kritērijus attiecībā uz personām un vienībām, kuras ir palīdzējušas norādītajām personām vai vienībām izvairīties vai pārkāpt attiecīgo Drošības padomes rezolūciju vai Lēmuma 2010/413 un Regulas Nr. 267/2012 noteikumus, lai attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanas jomā iekļautu personas un vienības, kuras pašas izvairījušās no minētajiem noteikumiem vai pārkāpušas tos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā ar Lēmumu 2013/497 tostarp tika paredzēts jauns iekļaušanas sarakstā nosacījums attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>personām un vienībām, kas sniedz apdrošināšanas vai citus būtiskus pakalpojumus [..] <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vai vienībām, kas ir [tās] īpašumā vai kontrolē, vai darbojas [tās] vārdā [..]<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>. Līdz ar to šis pats kritērijs ar Regulu Nr. 971/2013 tika iekļauts Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Pēc iepriekš 18.–20. punktā minēto spriedumu pasludināšanas Padome vēlāk iekļāva sarakstā arī prasītāja vārdu un <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> nosaukumu. Proti, Padome <DATE ISO="20131115">2013. gada 15. novembrī</DATE> pieņēma Lēmumu 2013/661/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="306" PAGE.FIRST="18" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 306, 18. lpp.</REF.DOC.OJ>). Tajā pašā dienā tā pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 267/2012 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="306" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 306, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>). Ar Lēmumu 2013/661 un šo īstenošanas regulu minētais vārds un nosaukums tika atkārtoti iekļauts attiecīgi Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajos sarakstos (turpmāk tekstā visi kopā, ciktāl tie attiecas uz prasītāju – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>trešā iekļaušana sarakstā<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Trešā iekļaušana sarakstā bija pamatota ar to, ka prasītājs rīkojās <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā. Līdz 2008. gadam viņš bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> direktors un pēc tam – <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> rīkotājdirektors. Viņš ir [<HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>] rīkotājdirektors, un šis uzņēmums, būdams galvenais aģents sarakstā iekļautām vienībām, kas darbojas <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> labā – [<HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT>] un [<HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>] –, sniedz tām būtiskus pakalpojumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa apmierināja atcelšanas prasību, ko prasītājs bija cēlis par trešo iekļaušanu sarakstā, kā arī <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> – par Regulu Nr. 1154/2013, ciktāl tā attiecās uz to.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170323">2017. gada 23. marta</DATE> vēstuli prasītājs iesniedza Padomei lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies viņam piemēroto ierobežojošo pasākumu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Padome ar <DATE ISO="20170515">2017. gada 15. maija</DATE> vēstuli šo lūgumu noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Vienlaikus <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> prasība piespriest Padomei izmaksāt tai zaudējumu atlīdzību <FT TYPE="DECIMAL">2516221,50</FT> EUR apmērā, atlīdzinot mantisko un morālo kaitējumu, kas tai esot nodarīts ar tai piemēroto ierobežojošo pasākumu noteikšanu, tika noraidīta ar <DATE ISO="20171213">2017. gada 13. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑692/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:890">EU:T:2017:890</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Pēc tam Tiesa ar <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) šo spriedumu atcēla. Piemērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, Tiesa nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, un tā tika reģistrēta ar numuru T‑692/15 RENV, <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome, kā arī atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20170714">2017. gada 14. jūlijā</DATE>, prasītājs cēla šo prasību. Lieta tika nodota izskatīšanai Vispārējās tiesas trešajai palātai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT><DATE ISO="20171110">2017. gada 10. novembrī</DATE> Padome iesniedza iebildumu rakstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20171020">2017. gada 20. oktobrī</DATE>, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT><DATE ISO="20171026">2017. gada 26. oktobrī</DATE> Padome iesniedza savus apsvērumus par Komisijas lūgumu iestāties lietā. <DATE ISO="20171109">2017. gada 9. novembrī</DATE> prasītājs iesniedza savus apsvērumus par Komisijas lūgumu iestāties lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētāja <DATE ISO="20171117">2017. gada 17. novembra</DATE> lēmumu Komisijai tika atļauts iestāties šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Komisija iesniedza iestāšanās rakstu <DATE ISO="20180108">2018. gada 8. janvārī</DATE>, un galvenie lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus par šo rakstu noteiktajos termiņos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>2018. gada 9. februārī prasītājs un <DATE ISO="20180323">2018. gada 23. martā</DATE> Padome iesniedza attiecīgi repliku un atbildes rakstu uz repliku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta <DATE ISO="20180418">2018. gada 18. aprīlī</DATE>, prasītājs lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Reglamenta 106. panta 2. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) noteica pirmo procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzklausīt lietas dalībniekus par iespējamu tiesvedības apturēšanu, gaidot Tiesas nolēmumu, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā C‑123/18 P. Galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus šajā ziņā iesniedza noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20180612">2018. gada 12. jūnija</DATE> lēmumu Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs nolēma apturēt tiesvedību šajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Pēc <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pasludināšanas Vispārējā tiesa (trešā palāta) pēc tiesneša referenta priekšlikuma noteica otro procesa organizatorisko pasākumu, proti, uzklausīt lietas dalībniekus par to, kādas sekas to ieskatā minētajam spriedumam ir attiecībā uz šo lietu. Galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus šajā ziņā iesniedza noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārdalīja lietu citam tiesnesim referentam, kurš tagad darbojas pirmajā palātā tās jaunajā sastāvā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa apmierināja prasītāja lūgumu par tiesas sēdes rīkošanu un sāka tiesvedības mutvārdu daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20200630">2020. gada 30. jūnija</DATE> lēmumu pirmās palātas priekšsēdētājs, uzklausot lietas dalībniekus, atbilstoši Reglamenta 68. panta 1. punktam nolēma tiesvedības mutvārdu daļā apvienot šo lietu ar lietu T‑692/15 RENV <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Pēc tam, kad Covid‑19 izraisītās veselības krīzes dēļ tiesas sēdes vairākkārt tika atliktas, tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutvārdu jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva <DATE ISO="20201120">2020. gada 20. novembra</DATE> tiesas sēdē, kas ar prasītāja piekrišanu notika videokonferences veidā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>piespriest Padomei izmaksāt viņam zaudējumu atlīdzību <FT TYPE="NUMBER">250000</FT> euro apmērā par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts, iekļaujot viņa vārdu:</P><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Lēmuma 2010/413 II pielikuma III tabulā ar Lēmumu 2011/783 un Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikuma III tabulā ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011;</P></ITEM><ITEM><P>Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma III tabulā;</P></ITEM><ITEM><P>Lēmuma 2013/661 pielikuma III tabulā un Īstenošanas regulas Nr. 1154/2013 pielikuma III tabulā (turpmāk tekstā visi kopā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>strīdīgie saraksti<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>);</P></ITEM></LIST></P></ITEM><ITEM><P>piespriest Padomei samaksāt nokavējuma procentus, kas aprēķināti atbilstoši Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktajai procentu likmei galvenajiem refinansēšanas darījumiem, pieskaitot tai divus procentpunktus, par laikposmu no <DATE ISO="20170324">2017. gada 24. marta</DATE> līdz summas <FT TYPE="NUMBER">250000</FT> euro pilnīgai samaksai;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>noraidīt prasību;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>noraidīt prasību;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Vispārējās tiesas kompetenci</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Iebildumu rakstā Padome ir norādījusi, ka Vispārējās tiesas kompetencē nav izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros pieņemtajiem Lēmumiem 2011/783 un 2013/661.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka to personu vai vienību, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka, lai šī aizsardzība būtu pilnīga, Eiropas Savienības Tiesai ir jābūt iespējai lemt par šo personu vai vienību celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, kura ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir nodarīts ar KĀDP lēmumos paredzētiem ierobežojošiem pasākumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201006">2020. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Refah Kargaran</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑134/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:793">EU:C:2020:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Tātad ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir lemt par prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts pret fiziskām vai juridiskām personām noteiktu un KĀDP lēmumos paredzētu ierobežojošu pasākumu dēļ (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201006">2020. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Refah Kargaran</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑134/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:793">EU:C:2020:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Šajā lietā ir jānorāda – kā prasītājs to ir apstiprinājis tiesas sēdē –, ka šīs prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas izriet no Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011, Regulas Nr. 267/2012 un Īstenošanas regulas Nr. 1154/2013 pieņemšanas. Turklāt prasītājs ir atsaucies uz Lēmumiem 2011/783 un 2013/661 tikai, ciktāl tie ir šo regulu pamats un nepieciešamais nosacījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt prasītāja celto prasību par zaudējumu atlīdzību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par prasības par zaudējumu atlīdzību noilgumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Iebildumu rakstā Padome apgalvo, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir daļēji noilgusi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Padome šajā ziņā apgalvo, ka prasītāja minētās tiesības ir balstītas uz Padomes <DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembra</DATE>, <DATE ISO="20120323">2012. gada 23. marta</DATE> un <DATE ISO="20131115">2013. gada 15. novembra</DATE> tiesību aktiem un ka saistībā ar prasībām, kas ir pamatotas ar šiem tiesību aktiem, noilguma termiņš ir sācies attiecīgajos datumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Padomes ieskatā noilguma termiņš tika pārtraukts tikai <DATE ISO="20170323">2017. gada 23. martā</DATE>, dienā, kad prasītājs iesniedza tai savu lūgumu atlīdzināt zaudējumus, kas bija radušies attiecīgo pasākumu noteikšanas dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Līdz ar to attiecībā uz iespējamajiem zaudējumiem, kas izriet no faktiem, kuri ir radušies pirms vairāk nekā pieciem gadiem pirms <DATE ISO="20170323">2017. gada 23. marta</DATE>, esot iestājies noilgums un tas it īpaši attiecoties uz lūgumu atlīdzināt zaudējumus, ciktāl tas ir pamatots ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, kas tika atcelta ar Regulu Nr. 267/2012.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Padome piebilst, ka vai nu prasītājam zaudējumi ir radušies pirms <DATE ISO="20120323">2012. gada 23. marta</DATE> un tātad attiecībā uz viņa lūgumu atlīdzināt minētos zaudējumus ir iestājies noilgums, vai arī prasītājam tie ir radušies pēc <DATE ISO="20120323">2012. gada 23. marta</DATE>, proti, pirmās iekļaušanas sarakstā atcelšanas ar Regulu Nr. 267/2012 dienā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Prasītājs vispirms norāda, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantu noilguma termiņš ir nosakāms drīzāk, pamatojoties uz kaitējuma rašanās brīdi, nevis no tā fakta iestāšanās brīža, kas ir lūguma atlīdzināt zaudējumus pamatā. Taču morālais kaitējums, kas izriet no pirmās iekļaušanas sarakstā, pirmoreiz esot izpaudies 2012. gada aprīlī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Turpinājumā prasītājs apgalvo, ka kaitējums reputācijai ir nepārtraukts kaitējums, kas ir radies 2012. gada aprīlī un ir ildzis līdz brīdim, kad tika atcelta trešā iekļaušana sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Prasītājs atsaucas uz <DATE ISO="20170607">2017. gada 7. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Guardian Europe</HT>/Eiropas Savienība</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑673/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:377">EU:T:2017:377</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), it īpaši uz tā 39.–42. punktu, apgalvojot, ka nepārtraukta kaitējuma gadījumā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzētais noilgums atkarībā no datuma,<?PAGE NO="9"?> kurā veikta darbība, kas to pārtrauc, attiecas uz periodu, kurš ir senāks par pieciem gadiem pirms šī datuma, neskarot iespējamās tiesības, kas radušās vēlākā periodā, un ka tas tā ir neatkarīgi no tā fakta iestāšanās brīža, kas ir lūguma atlīdzināt zaudējumus pamatā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītājs norāda, ka tā kaitējuma pamatā, par kuru viņš vēlas saņemt atlīdzību, protams, ir katrs no Padomes noteiktajiem prettiesiskajiem ierobežojošajiem pasākumiem, bet šis kaitējums esot radies tikai laika gaitā, galvenokārt no 2012. gada aprīļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Šajā ziņā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantu, kas atbilstoši šo statūtu 53. panta pirmajai daļai ir piemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā, lietas pret Savienību saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas bijis pamats lietas ierosināšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā noilguma termiņa uzdevums ir, pirmkārt, nodrošināt cietušās personas tiesību aizsardzību, jo tai ir jābūt pietiekamam laikam, lai iegūtu atbilstošu informāciju iespējamās prasības celšanai, un, otrkārt, izvairīties no tā, ka cietusī persona var bezgalīgi novilcināt savu tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošanu. Tādējādi šis termiņš galīgi aizsargā cietušo personu un personu, kura ir atbildīga par zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121108">2012. gada 8. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Evropaïki Dynamiki</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑469/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:705">EU:C:2012:705</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Saskaņā ar judikatūru šis termiņš sākas, tiklīdz ir izpildīti nosacījumi, kuriem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un it īpaši attiecībā uz gadījumiem, kad atbildība izriet no normatīva akta pieņemšanas, šis noilguma termiņš nevar sākties, pirms ir iestājušās šī akta kaitīgās sekas. Šis risinājums, kas ir transponēts strīdos, kuri radušies individuālu aktu rezultātā, nozīmē, ka noilguma termiņš sāk tecēt tad, kad lēmuma rezultātā ir iestājušās tā sekas attiecībā uz tā adresātiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070419">2007. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Holcim (Deutschland)</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑282/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:226">EU:C:2007:226</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka morālais kaitējums, kuru viņš lūdz atlīdzināt, ir radies pirmās līdz trešās iekļaušanas sarakstā noteikšanas dēļ un ka, runājot par pirmo, tās sekas attiecībā uz viņu ir iestājušās tikai no <DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembra</DATE> un ir ilgušas līdz <DATE ISO="20120322">2012. gada 22. martam</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Saistībā ar pirmo iekļaušanu sarakstā ir jānorāda, ka pirmais akts, ar kuru tika pārtraukts noilguma termiņš, proti, lūgums atlīdzināt zaudējumus, ko prasītājs bija iesniedzis Padomei, tika iesniegts tikai <DATE ISO="20170323">2017. gada 23. martā</DATE>, proti, vairāk nekā piecus gadus pēc Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanas un katrā ziņā pēc tam, kad <DATE ISO="20111201">2011. gada 1. decembrī</DATE> bija iestājušās ar šo īstenošanas regulu radītās sekas, kuras prasītājs ir atzinis saistībā ar viņam nodarīto morālo kaitējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Prasītājs arī ir precizējis, ka, lai gan zaudējumus, kurus viņš lūdz atlīdzināt, ir izraisījis katrs no Padomes noteiktajiem prettiesiskajiem ierobežojošajiem pasākumiem, tie ir radušies tikai laika gaitā, galvenokārt no 2012. gada aprīļa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Ir jānorāda, tāpat kā to ir darījusi Padome, ka šajā datumā pirmā iekļaušana sarakstā vairs neradīja sekas, jo <DATE ISO="20120323">2012. gada 23. martā</DATE> tika noteikta otrā iekļaušana sarakstā, ar kuru tika atcelta pirmā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Jāpiebilst, ka prasītāja argumentam par nepārtraukta kaitējuma esamību, kura pamatā ir bijusi pirmā iekļaušana sarakstā un kurš esot izpaudies tikai 2012. gada aprīlī, un esot radījis sekas visā laikposmā, kurā uz prasītāju bija attiecināti konkrētie ierobežojošie pasākumi, arī nevar piekrist, runājot par šo iekļaušanu sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji lietai, kurā tika taisīts <DATE ISO="20170607">2017. gada 7. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Guardian Europe</HT>/Eiropas Savienība</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑673/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:377">EU:T:2017:377</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), uz kuru prasītājs ir atsaucies, lai pamatotu nepārtraukta kaitējuma esamību, apgalvotais morālais kaitējums šajā lietā, kā ir norādījis arī pats prasītājs, neizriet tikai no viena prettiesiska akta, bet gan izriet no trim atsevišķiem aktiem, proti, no pirmās, otrās un trešās iekļaušanas sarakstā. Turklāt pats prasītājs ir apgalvojis, ka zaudējumi, kurus viņš lūdz atlīdzināt, ir izpaudušies tikai no 2012. gada aprīļa, proti, pēc datuma, kurā beidzās pirmā iekļaušana sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Šādos apstākļos prasītāja celtā prasība par zaudējumu atlīdzību daļā, kurā tā attiecas uz tā morālā kaitējuma atlīdzību, kas esot radies pirmās iekļaušanas sarakstā dēļ, ir uzskatāma par noilgušu un līdz ar to par nepieņemamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Saistībā ar otro un trešo iekļaušanu sarakstā (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>strīdīgās iekļaušanas sarakstā<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>) ir jāatgādina, ka prasītājs savu lūgumu atlīdzināt zaudējumus Padomei bija nosūtījis pa faksu <DATE ISO="20170323">2017. gada 23. martā</DATE>, proti, piecus gadus pēc otrās iekļaušanas sarakstā dienas, un ka pēc tam viņš savu prasību par zaudējumu atlīdzību bija cēlis <DATE ISO="20170714">2017. gada 14. jūlijā</DATE>, proti, divu mēnešu laikā pēc Padomes <DATE ISO="20170515">2017. gada 15. maija</DATE> vēstules par viņa lūguma noraidīšanu saņemšanas. Tādējādi šī prasība par zaudējumu atlīdzību daļā, kurā tās mērķis ir saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas esot radies šo iekļaušanu sarakstā dēļ, ir uzskatāma par tādu, kas ir celta, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzēto termiņu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par tādu tiesību normu pietiekami būtisku pārkāpumu, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Pamatojot tādu tiesību normu pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, prasītājs apgalvo, ka Padome, neievērojot savu pienākumu pārbaudīt faktus un sniegt pierādījumu elementus, kas pamato ierobežojošo pasākumu noteikšanas iemeslus, ir izdarījusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesisko nosacījumu pietiekami būtisku pārkāpumu (pirmais iebildums), ir pieļāvusi tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pietiekami būtisku pārkāpumu (otrais iebildums) un ir pieļāvusi tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesību uz personas datu aizsardzību un darījumdarbības brīvības, kā arī tiesību uz īpašumu pietiekami būtisku pārkāpumu (trešais iebildums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Saistībā ar pirmo iebildumu prasītājs ir izvirzījis četrus argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka <DATE ISO="20141125">2014. gada 25. novembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑384/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:986">EU:T:2014:986</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kas apstiprināts ar <DATE ISO="20170530">2017. gada 30. maija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑45/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:402">EU:C:2017:402</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka personas nepamatota iekļaušana sarakstā, nepastāvot pietiekamam faktiskajam pamatam, ir pietiekami būtisks tādu tiesību normu pārkāpums, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, jo Padomei neesot rīcības brīvības saistībā ar šo pienākumu, un ka noteikums, kurā ir paredzēts minētais pienākums, nav saistāms ar īpaši sarežģītu situāciju. Prasītājs piebilst, ka minētais noteikums ir ticis nostiprināts pirms strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas – ar <DATE ISO="20061212">2006. gada 12. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑228/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:384">EU:T:2006:384</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20091014">2009. gada 14. oktobra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Melli Iran</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑390/08</NO.CASE>,<?PAGE NO="11"?> <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2009:401">EU:T:2009:401</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un ka šajā lietā, tāpat kā lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20141125">2014. gada 25. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑384/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:986">EU:T:2014:986</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), Padome nav izpildījusi pienākumu pārbaudīt faktus un sniegt pierādījumu elementus ierobežojošo pasākumu piemērošanas viņam pamatojumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītājs, pamatojoties uz <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kas attiecīgi ir par strīdīgajām iekļaušanām sarakstā, apgalvo, ka tiesvedībā, kuras rezultātā tika atcelta pirmā iekļaušana sarakstā, Padome bija paziņojusi, pirmām kārtām, ka otrās iekļaušanas sarakstā laikā tās rīcībā nebija nedz Vācijas Federatīvās Republikas sniegtās informācijas, nedz <HT TYPE="ITALIC">New York Times</HT> <DATE ISO="20100607">2010. gada 7. jūnija</DATE> raksta (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un, otrām kārtām, ka tā iekļauj personas un vienības sankciju sarakstā pēc Savienības dalībvalstu valdību lūguma, neveicot nekādu pārbaudi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Prasītājs arī uzsver, ka <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Padome ir pieļāvusi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>acīmredzamu kļūdu vērtējumā<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> un ka <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Padomes rīcībai bija raksturīgs <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>rūpības trūkums<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Turklāt prasītājs apgalvo, ka <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 47. un 48. punktā Vispārējā tiesa ir skaidri konstatējusi, ka nedz apstrīdētajos tiesību aktos, nedz Padomes <DATE ISO="20120323">2012. gada 23. martā</DATE> prasītājam nosūtītajā vēstulē ar mērķi izskaidrot viņam iemeslus, kāpēc viņa vārds tika saglabāts to personu sarakstā, kuras tiek apsūdzētas par kodolieroču izplatīšanas atbalstīšanu Irānā, nebija ietverta nekāda norāde par apgalvotās <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> kontroles pār <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> raksturu, vai par darbībām, ko <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> bija veikusi <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā un ar ko varētu pamatot otro iekļaušanu sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Visbeidzot, runājot par trešo iekļaušanu sarakstā, prasītājs apgalvo, ka Padome bija iesniegusi vairākus dokumentus, bet ar šiem dokumentiem, kas bija kvalificēti kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>pierādījumu elementi<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, nevarēja pierādīt saikni starp viņu un <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT>, ar ko varētu pamatot ierobežojošo pasākumu noteikšanu attiecībā uz viņu. Šajā ziņā prasītājs turklāt norāda, ka lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20170530">2017. gada 30. maija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑45/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:402">EU:C:2017:402</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), bija konstatēts, ka Savienības tiesību pārkāpums bija acīmredzami būtisks, ja tas tika turpināts, neraugoties uz sprieduma, ar kuru konstatēts prettiesiskums, pasludināšanu, un ka šis princips bija jāpiemēro saistībā ar pārkāpumu, kas pieļauts, veicot trešo iekļaušanu sarakstā, neraugoties uz to, ka ar <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) otrā iekļaušana sarakstā tika atcelta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Treškārt, prasītājs apgalvo, ka nebija nekādu īpašu grūtību, kas varētu liegt Padomei atzīt, ka ar agrāk veiktu darbību pašu par sevi nevar pamatot ierobežojošu pasākumu piemērošanu kādai personai un ka Padomei tātad šajā ziņā nebija nekādas rīcības brīvības vai labākajā gadījumā bija tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Ceturtkārt, prasītājs uzskata, ka, veicot trešo iekļaušanu sarakstā, Padome neesot ņēmusi vērā faktu, ka ar <DATE ISO="20130916">2013. gada 16. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Islamic Republic of Iran Shipping Lines</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑489/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:453">EU:T:2013:453</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa bija atcēlusi <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, kā arī citu sabiedrību, uz kurām bija atsauce, tostarp <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, nosaukuma iekļaušanu sarakstos un ka tādējādi sniegtie <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>pierādījumu elementi<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> jau no paša sākuma bija neatbilstoši.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Saistībā ar otro un trešo iebildumu prasītājs apgalvo, ka pienākuma sniegt pierādījumu elementus par saiknes esamību starp viņu un <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> neizpilde līdz ar to izraisa pietiekami būtisku tiesību uz tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kā arī tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesību uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Padome un Komisija apstrīd visus prasītāja argumentus.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā pastāvošās judikatūras atgādinājums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir nevis konkrēta pasākuma atcelšana, bet iestādes nodarītā kaitējuma atlīdzināšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19711202">1971. gada 2. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Zuckerfabrik Schöppenstedt</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>5/71</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1971:116">EU:C:1971:116</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0003">3.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un ka prasība atcelt tiesību aktu nav iepriekšējs nosacījums, lai Vispārējā tiesā varētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, vai pastāv pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, zaudējumu esamība un cēloņsakarības esamība starp tiesību akta autora pienākuma neizpildi un cietušajām personām nodarītajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120419">2012. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Artegodan</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑221/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:216">EU:C:2012:216</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījumi, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, ir kumulatīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101207">2010. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fahas</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑49/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2010:499">EU:T:2010:499</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0093">93.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un rīkojumu, 2012. gada 17. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dagher</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑218/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:82">EU:T:2012:82</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tiklīdz viens no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība ir pilnībā jānoraida, nepārbaudot pārējos nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990909">1999. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lucaccioni</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑257/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:402">EU:C:1999:402</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111026">2011. gada 26. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dufour</HT>/ECB</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑436/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:634">EU:T:2011:634</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0193">193.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Savienības tiesību akta prettiesiskuma konstatēšanu vien, lai cik nožēlojams arī nebūtu šāds prettiesiskums, prasības, piemēram, par tiesību akta atcelšanu ietvaros nepietiek, lai atzītu, ka automātiski iestājas tās ārpuslīgumiskā atbildība, kas ir saistīta ar kādas Savienības iestādes rīcības prettiesiskumu. Lai atzītu, ka šis nosacījums ir izpildīts, judikatūrā tiek prasīts, lai prasītāja puse pierādītu, ka konkrētā iestāde ir nevis rīkojusies vienkārši prettiesiski, bet ir izdarījusi pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190605">2019. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Saderat</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑433/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:374">EU:T:2019:374</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Turklāt pietiekami būtiska pārkāpuma pierādīšana ir domāta tam, lai tostarp ierobežojošo pasākumu jomā izvairītos no tā, ka attiecīgās iestādes veicamo uzdevumu Savienības un tās dalībvalstu vispārējās interesēs kavē risks, ka šai iestādei būs jāatlīdzina kaitējums, ko iespējami varētu ciest ar šo rīcību ietekmētās personas, tomēr neliekot šīm privātpersonām ciest mantiska vai nemantiska rakstura sekas, kas radušās attiecīgās iestādes acīmredzamas un neattaisnojamas pienākumu neizpildes rezultātā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190605">2019. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Saderat</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑433/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:374">EU:T:2019:374</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Proti, plašākais mērķis uzturēt mieru un starptautisko drošību saskaņā ar LES 21. pantā nostiprinātajiem Savienības ārējās darbības mērķiem var attaisnot pat ievērojamas negatīvas sekas atsevišķiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas tiek radītas ar lēmumiem par Savienības pieņemto aktu īstenošanu nolūkā sasniegt šo pamatmērķi (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190605">2019. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Saderat</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑433/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:374">EU:T:2019:374</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC"><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> spriedumā HTTS/Padome (C‑123/18 P) noteikto principu atgādinājums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 33. punktā Tiesa ir atgādinājusi, ka tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ir pierādīts, ja no tā izriet, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, – šajā ziņā vērā ņemamie elementi tostarp ir risināmo situāciju sarežģītība, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī rīcības brīvības, kas ar pārkāpto tiesību normu ir atstāta Savienības iestādei, apjoms.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 34. punktā ir uzsvērusi, pirmkārt, ka prasība par pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu izriet no nepieciešamības līdzsvarot privātpersonu aizsardzību pret iestāžu prettiesisku rīcību, no vienas puses, un rīcības brīvību, kas ir jāatzīst šīm iestādēm, lai neparalizētu to rīcību, no otras puses. Šī līdzsvarošana ir vēl jo nozīmīgāka ierobežojošo pasākumu jomā, kurā šķēršļi, ar ko Padome saskaras saistībā ar informācijas pieejamību, bieži padara tās veicamo vērtējumu īpaši grūti īstenojamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Otrkārt, <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 43. punktā Tiesa ir norādījusi, ka Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu prettiesiskumu nebūtu pieļāvusi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Treškārt, <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 44. un 46. punktā Tiesa ir atzinusi, ka visi rādītāji, kas ir jāņem vērā, izvērtējot pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu, ir saistīti ar datumu, kurā attiecīgā iestāde ir pieņēmusi attiecīgo lēmumu vai īstenojusi rīcību, un ka no tā izriet, ka pietiekami būtiska Savienības tiesību normas pārkāpuma esamība noteikti ir jāizvērtē, ņemot vērā apstākļus, kādos iestāde šajā konkrētajā datumā bija rīkojusies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Ceturtkārt, <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 41. punktā Tiesa ir konstatējusi – ja regula, ar kuru ir noteikts ierobežojošais pasākums, tiek atcelta ar Vispārējās tiesas spriedumu, kuram ir <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēks, ir jākonstatē, ka pirmā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma pirmais aspekts, proti, tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, saistībā ar šo regulu jau ir izpildīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Piektkārt, <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 77.–79. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka, nosakot pasākumus, darbība kādas personas vai vienības kontrolē un darbība šādas personas vai vienības vārdā ir savstarpēji pielīdzināmas. Tā ir norādījusi, ka šo secinājumu apstiprina šīs tiesību normas mērķa analīze, jo šīs tiesību normas nolūks ir ļaut Padomei veikt efektīvus pasākumus pret personām, kuras ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, un novērst šādu pasākumu apiešanu. Tāpat tā precizēja, ka minēto secinājumu apstiprina arī tā konteksta analīze, kurā ietilpst Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta d) apakšpunkts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vispārējās tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš 83.–94. punktā atgādinātos principus, ir jāpārbauda, vai šajā lietā ir izpildīti nosacījumi, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā šī sprieduma 93. punktā atgādināto, tā kā strīdīgās iekļaušanas sarakstā tika atceltas attiecīgi ar <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kuri ir ieguvuši <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku, ir jānorāda, ka pirmā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījuma pirmais aspekts, proti, tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, saistībā ar šīm iekļaušanām sarakstā ir uzskatāms par izpildītu. Līdz ar to tagad ir jāpārbauda, vai ar prasītāja norādītajiem elementiem ir iespējams pierādīt, ka minētās iekļaušanas sarakstā ir uzskatāmas par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo iebildumu – iekļaušanas sarakstā materiāltiesisko nosacījumu pietiekami būtisks pārkāpums, neievērojot pienākumu pārbaudīt faktus un sniegt pierādījumu elementus, kas pamato ierobežojošo pasākumu noteikšanas iemeslus</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai Padome ir pieļāvusi pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas laikā ņemdama vērā vienīgi tos pierādījumu elementus, kas bija tās rīcībā šo iekļaušanu sarakstā veikšanas datumos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>Vispirms ir jāatgādina elementi, kas bija Padomes rīcībā pirmās iekļaušanas sarakstā dienā, jo tā ir daļa no konteksta, kādā tika veiktas strīdīgās iekļaušanas sarakstā. It īpaši Padome norādīja, ka pirmā iekļaušana sarakstā bija pamatota ar to, ka prasītājs bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> direktors līdz 2008. gadam, pirms viņš pārcēlās uz dzīvi Eiropā un nodibināja <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>. Tā arī norādīja, ka šī pēdējā minētā sabiedrība ir reģistrēta Hamburgā (Vācija), <HT TYPE="ITALIC">Schottweg 7</HT>, un ka <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> Eiropas meitasuzņēmums <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> ir reģistrēta Hamburgā, <HT TYPE="ITALIC">Schottweg 5</HT>. Jānorāda, kā ir minējusi arī Padome, ka pirmās iekļaušanas sarakstā veikšanas dienā tās rīcībā faktiski bija informācija par <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> adresi, kā tas izriet no identifikācijas informācijas attiecībā uz uzņēmumiem, kuri bija iekļauti Regulas Nr. 423/2007 V pielikumā ietvertajā sarakstā, tās redakcijā, kas izriet no Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma III daļas 1. punkta d) un j) apakšpunkta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Turklāt Padome minēja, ka tās rīcībā bija arī Rezolūcijas 1803 (2008) un 1929 (2010) par <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, kā arī Drošības padomes Sankciju komitejas ziņojums, kurā bija konstatēti trīs acīmredzami šīs sabiedrības pieļauti Rezolūcijā 1747 (2007) noteiktā ieroču embargo pārkāpumi. Pirmkārt, kā pamatoti ir norādījusi Padome, pierādījumi par to, ka šie dokumenti patiešām bija tās rīcībā, izriet no fakta, ka tie ir norādīti pamatojumā attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikuma III daļā, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma III daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Otrkārt, minētajā ziņojumā konstatēto triju ieroču embargo pārkāpumu patiesums, tāpat kā minētā ziņojuma saturs, nav ticis apšaubīts, un no šī ziņojuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> bija veikusi darbības, lai apietu noteiktos pasākumus, nododot savas darbības citiem uzņēmumiem, un ka tās juridiskā adrese Eiropā bija netālu no <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> – sabiedrības, kuru bija izveidojis un kuru vadīja prasītājs, – juridiskās adreses. Kā būtībā ir norādījusi Padome, runa šajā gadījumā bija par norādēm saistībā ar pirmo iekļaušanu sarakstā, jo šī iekļaušana bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un arī <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> iekļaušanas sarakstā tiešās sekas, ņemot vērā to, ka pēdējās minētās sabiedrības, kuras labā <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT><?PAGE NO="15"?> darbojās, nosaukums bija iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikuma III daļā, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 668/2010 pielikuma III daļā kā tādas sabiedrības nosaukums, kura pati rīkojas <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka prasītājs nav apstrīdējis <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> <HT TYPE="ITALIC">Europe</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> juridisko adrešu ģeogrāfisko tuvumu. Tiesas sēdē prasītājs saistībā ar šo adrešu ģeogrāfisko tuvumu pat atzina, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā laikā <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> varēja piesaistīt <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> darbiniekus, jo šī sabiedrība bija nodevusi tās rīcībā daļu sava personāla.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Visbeidzot Padome ir norādījusi, un prasītājs nav apstrīdējis šo faktu patiesumu –, ka pirmās iekļaušanas sarakstā laikā <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>, kuras direktors bija prasītājs, darbojās kā kuģniecības aģents <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> labā, kura tika uzskatīta par cieši saistītu ar <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un kuras nosaukums arī bija iekļauts to vienību sarakstā, kuras tika turētas aizdomās par kodolieroču izplatīšanas veicināšanu Irānā <DATE ISO="20100726">2010. gada 26. jūlijā</DATE>, pamatojoties uz to, ka tā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>[rīkojās] <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> interesēs, veicot darbības ar konteineriem, izmantojot <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> piederošus kuģus<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, un ka <HT TYPE="ITALIC">N. Bateni</HT> bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> direktors līdz 2008. gadam, pirms viņš pārcēlās uz dzīvi Eiropā un nodibināja <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>Otrās iekļaušanas sarakstā pamatā esošie elementi ir jāizvērtē, ņemot vērā šo kontekstu. Padome ir precizējusi, ka minētā iekļaušana sarakstā galvenokārt bija balstīta uz konkrētu un neapstrīdētu apstākli, proti, to, ka prasītājs līdz 2008. gadam bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> sabiedrību direktors un pirmās iekļaušanas sarakstā laikā bija <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> direktors. Tā norādīja, ka tas turklāt acīmredzami izrietēja no <DATE ISO="20120117">2012. gada 17. janvāra</DATE> vēstules, ar kuru prasītājs bija apstrīdējis pirmās iekļaušanas sarakstā pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Attiecībā uz trešo iekļaušanu sarakstā Padome precizēja, ka pirms šī pasākuma noteikšanas bija pieejami arī prasības pieteikuma A.3. un A.5. pielikumā minētie dokumenti un tie tika paziņoti prasītājam. Runa it īpaši bija par publisku avotu, kas sastāvēja no <HT TYPE="ITALIC">New York Times</HT> <DATE ISO="20100607">2010. gada 7. jūnija</DATE> raksta ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>Companies Linked to IRISL<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, kurā bija ietverts saraksts ar 66 uzņēmumiem, tostarp <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, kuriem bija saikne ar <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un kuriem pēdējā minētā bija nodevusi kuģus un dokumentus, kas pamato apstākli, ka prasītājs bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> vadītājs kopš 2009. gada un <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> vadītājs kopš 2010. gada.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Turklāt no prasības pieteikuma A.3 un A.5 pielikumiem izriet, ka pirms trešās iekļaušanas sarakstā veikšanas Padome paziņoja prasītājam pierādījumu elementu kopumu, kas ļāva pamatot faktu, ka viņš līdz 2008. gadam bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> direktors, pēc tam <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> direktors un ka <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> bija <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> Eiropas pārstāvis būtisku pakalpojumu sniegšanai kuģu brokeriem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Turklāt Padome apgalvo, ka, veicot trešo iekļaušanu sarakstā, tā ņēma vērā ar Rezolūciju 1929 (2010) izveidotās ekspertu grupas <DATE ISO="20120612">2012. gada 12. jūnija</DATE> galīgo ziņojumu, kā arī minētās ekspertu grupas <DATE ISO="20130605">2013. gada 5. jūnija</DATE> galīgo ziņojumu, no kā izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> bija nodevusi kuģus divām saistītajām sabiedrībām, proti, <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT>. Tāpat kopš 2008. gada <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un ar to saistītās sabiedrības bija veikušas daudzas izmaiņas saistībā ar kuģu faktisko un reģistrēto īpašnieku un kuģiem, kuru faktiskais īpašnieks bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> un ar <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> saistītās sabiedrības, nemitīgi tika mainīts nosaukums, kuģu karoga valsts un reģistrētais īpašnieks. Jāuzsver, ka saistībā ar šo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekspertu grupas gala ziņojumu pieejamību nav ticis apstrīdēts, ka tie ir starptautiskā līmenī atzīti fakti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Turklāt Padome ir precizējusi, ka trešās iekļaušanas sarakstā laikā tās rīcībā bija publisks informācijas avots, tostarp <HT TYPE="ITALIC">Iran Watch</HT> <DATE ISO="20120802">2012. gada 2. augusta</DATE> ziņojums, kā arī Vācijas Federatīvās Republikas paziņojumi tiesvedībā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT><?PAGE NO="16"?>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). No minētajiem Vācijas Federatīvās Republikas paziņojumiem izriet, pirmkārt, ka <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> uzturēja attiecības ar <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, kura tika izveidota 2009. gada pavasarī saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> privatizāciju, otrkārt, ka 2009. gada novembra beigās <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> esot pārņēmusi <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> konteinerkuģu floti un ka paralēli tam <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> ir tikusi izveidota ar vienīgo mērķi apiet ierobežojošos pasākumus pret <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, treškārt, ka <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> esot <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> pārstāve Eiropā, savukārt <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> esot palikusi <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> pārstāve attiecībā uz pārējo šīs sabiedrības floti, un, ceturtkārt, ka <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> visu savu darbību veic <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> labā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāprecizē, ka trešās iekļaušanas sarakstā brīdī minētie paziņojumi bija Padomes rīcībā, jo atsauce uz šiem paziņojumiem ir ietverta <DATE ISO="20130612">2013. gada 12. jūnija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑128/12 un T‑182/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:312">EU:T:2013:312</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā tas izriet no šī sprieduma 53. punkta, un ka šis spriedums tika pasludināts pirms šīs iekļaušanas sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Visbeidzot, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa tai uzdeva tiesas sēdē, Padome saistībā ar trešo iekļaušanu sarakstā precizēja, ka šī sprieduma 104. un 105. punktā minētajos prasības pieteikuma A 3 un A 5 pielikumos norādītie elementi bija tās rīcībā šīs iekļaušanas sarakstā veikšanas brīdī un ka Vispārējā tiesa tos ir ņēmusi vērā tiesvedībā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>No visa iepriekš minētā izriet, ka Padome šajā tiesvedībā ir sniegusi pierādījumus tam, ka, nosakot attiecīgos ierobežojošos pasākumus, tās rīcībā bija netiešu pierādījumu kopums un ka tā nav veikusi strīdīgās iekļaušanas sarakstā bez jebkādiem pierādījumu elementiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Turklāt ar prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru pierādījums par būtisku un acīmredzamu pārkāpumu šajā lietā izriet tieši, pirmkārt, no paziņojumiem, kurus Padome ir sniegusi tiesvedībā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un, otrkārt, no šī sprieduma un <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), nevar pierādīt, ka Padome ir pieļāvusi tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>Proti, runājot, pirmkārt, par Padomes sniegtajiem paziņojumiem tiesvedībā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Padome šajā tiesvedībā nav atzinusi, ka tā ir iekļāvusi prasītāja vārdu strīdīgajos sarakstos, pamatojoties tikai uz informāciju no dalībvalstīm, lai gan nebija nekādu pierādījumu elementu. Tā ir vienīgi norādījusi, ka dalībvalsts to ir informējusi par to, ka prasītājs ir <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> direktors, proti, par apstākli, kas nebija minēts otrās iekļaušanas sarakstā pamatojumā un kuru Vispārējā tiesa tātad nebija analizējusi, izskatot pret šo iekļaušanu sarakstā vērsto prasību. Turklāt, lai gan Padome tiesas sēdē lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, paziņoja, ka otrās iekļaušanas sarakstā veikšanas brīdī tās rīcībā nebija nedz Vācijas Federatīvās Republikas sniegtās informācijas, nedz <HT TYPE="ITALIC">New York Times</HT> <DATE ISO="20100607">2010. gada 7. jūnija</DATE> raksta, no tā izriet, ka minētā iekļaušana sarakstā bija pamatota ne tikai ar šiem diviem elementiem, bet gan ar lielāku skaitu netiešo pierādījumu. Šo secinājumu apstiprina šī sprieduma 98.–103. punktā norādītie elementi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa atzina, ka Padome ir pieļāvusi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>acīmredzamu kļūdu vērtējumā<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, kā arī <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), vispirms ir jāprecizē, ka acīmredzama kļūda vērtējumā, ciktāl tas ir atcelšanas prasības atbalstam izvirzīts pamats, ir jānodala no<?PAGE NO="17"?> acīmredzamas un būtiskas rīcības brīvības robežu neievērošanas, kas ir tikusi izvirzīta, lai prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros konstatētu tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Turpinājumā, kā izriet no <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 44. punkta un kā precizēts šā sprieduma 92. punktā, visiem rādītājiem, kuri ir jāņem vērā, izvērtējot pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ir jābūt saistītiem ar datumu, kurā attiecīgā iestāde ir pieņēmusi konkrēto lēmumu vai īstenojusi konkrēto rīcību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>To darot, prasītāja argumenti saistībā ar <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑45/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:650">EU:T:2015:650</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nevar tikt ņemti vērā kā elementi, kas bija pieejami strīdīgo iekļaušanu sarakstā dienā, lai novērtētu, vai pastāv būtisks un acīmredzams tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un kuru Padome ir pieļāvusi, veicot šīs iekļaušanas sarakstā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>Visbeidzot, saistībā ar argumentu par to, ka trešā iekļaušana sarakstā esot notikusi pēc <DATE ISO="20130906">2013. gada 6. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bateni</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑42/12 un T‑181/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:409">EU:T:2013:409</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pasludināšanas un ka, pamatojoties uz <DATE ISO="20141125">2014. gada 25. novembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑384/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:986">EU:T:2014:986</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), šāda iekļaušana sarakstā esot kvalificējama kā būtisks un acīmredzams tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ir jānorāda, ka laikā no minētā sprieduma pasludināšanas līdz trešajai iekļaušanai sarakstā Lēmumā 2013/497 un Regulā Nr. 971/2013, attiecīgi Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta e) apakšpunktā tika paredzēts jauns iekļaušanas sarakstā kritērijs, kas ir plašāks par kritēriju, kurš attiecās uz juridiskām personām, vienībām vai organizācijām, kuras pieder vai kuras kontrolē <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, vai kuras darbojas tās vārdā. Tā kā šajā jaunajā kritērijā tādējādi ir minētas arī <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>personas un vienības, kas sniedz apdrošināšanas vai citus būtiskus pakalpojumus [..] <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, vai vienībām, kas ir [tās] īpašumā vai kontrolē, vai darbojas [tās] vārdā [..]<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, tas tātad attiecas ne tikai uz personām, kuras pieder, kuras kontrolē vai kuras darbojas <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā, bet arī uz tām, kuras sniedz pakalpojumus vienībām, kuras pieder, kuras kontrolē un kuras rīkojas šīs sabiedrības vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Tādējādi, veicot trešo iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, Padome nav vienīgi atkārtojusi pamatojumu, kas sniegts otrās iekļaušanas sarakstā laikā. Trešā iekļaušana sarakstā tostarp bija pamatota ar to, ka prasītājs bija <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>, kas kā vispārējais aģents sniedza būtiskus pakalpojumus <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, rīkotājdirektors. Tādējādi šī jaunā prasītāja iekļaušana sarakstā bija pamatota ar jaunu iekļaušanas sarakstā kritēriju, proti, būtisku pakalpojumu sniegšanu vienībām, kuras rīkojās <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Saistībā ar prasītāja argumentu par to, ka Padomes rīcība šajā lietā bija identiska tai, kas bija pamatā lietai, kurā tika taisīts <DATE ISO="20141125">2014. gada 25. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑384/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:986">EU:T:2014:986</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ir jāprecizē, ka, lai gan šajā spriedumā Vispārējā tiesa atzina, ka Padome ir rīkojusies prettiesiski un tai nebija rīcības brīvības, tas bija saistīts ar faktu, ka brīdī, kad tika veikti attiecīgie pasākumi, tās rīcībā nebija informācijas vai pierādījumu elementu, ar ko varētu pamatot minēto ierobežojošo pasākumu piemērošanas prasītājam iemeslus, un tādējādi tā nebija izpildījusi pienākumu, kas jau šo pasākumu veikšanas laikā izrietēja no Tiesas pastāvīgās judikatūras un saistībā ar kuru Padomei nebija nekādas rīcības brīvības (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190605">2019. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Saderat</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑433/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:374">EU:T:2019:374</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā jautājums nav par to, vai Padome ir ievērojusi pienākumu sniegt pierādījumus strīdīgās iekļaušanas sarakstā pamatojumam. Proti, šajā lietā ir jānosaka, vai Padome, veicot minētās iekļaušanas sarakstā, pamatojoties uz elementiem, kas bija tās rīcībā šo iekļaušanu veikšanas brīdī, it īpaši šī sprieduma 98.–109. punktā norādītajiem, ir pieļāvusi pietiekami būtisku pārkāpumu, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību. Šajā sakarā ir jāņem vērā Padomes rīcības brīvība, izvērtējot netiešo pierādījumu kopumu, kas tika izmantoti, lai pamatotu attiecīgos ierobežojošos pasākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>Šajā ziņā, atbildot uz prasītāja argumentu par to, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas laikā nebija nekādu īpašu grūtību, kas Padomei būtu liedzis atzīt, ka ar agrāk veiktu darbību pašu par sevi nevar pamatot ierobežojošo pasākumu piemērošanu kādai personai un ka Padomei tātad šajā ziņā nebija nekādas rīcības brīvības vai labākajā gadījumā bija tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība, ir jāatgādina, ka otrā iekļaušana sarakstā bija pamatota ar to, ka prasītājs bija <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>, sabiedrības, kas ir sodīta par darbošanos <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā, juridiskais direktors, kā arī <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> direktors, un ka trešā iekļaušana sarakstā bija pamatota ar to, ka prasītājs rīkojās <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā, līdz 2008. gadam bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> direktors, pēc tam <HT TYPE="ITALIC">IRISL Europe</HT> rīkotājdirektors un visbeidzot – <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT> rīkotājdirektors, un šī sabiedrība kā vispārējais aģents sniedza būtiskus pakalpojumus <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, kuras abas bija norādītas kā vienības, kas darbojas <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Tātad strīdīgo iekļaušanu sarakstā pamatā bija gan personiskā saikne starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, gan apstāklis, ka prasītājam bija vadības funkcijas sabiedrībā, ko, iespējams, kontrolēja vai kas piederēja <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, tostarp <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>, kura sniedza būtiskus pakalpojumus citām sabiedrībām, kuras, iespējams, kontrolēja vai kuras piederēja <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, tostarp <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Katrā ziņā saistībā ar jautājumu par to, vai ar personas agrāk veiktu darbību varēja pietiekami pamatot ierobežojošu pasākumu piemērošanu tai vai arī bija jāsniedz citas norādes, ir jānorāda, ka atkarībā no apstākļiem atsauce uz pagātnē veiktu darbību var būt pietiekams pamatojums ierobežojoša pasākuma noteikšanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tomana</HT> u.c./Padome un Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑330/15 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:601">EU:C:2016:601</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Turklāt ir jāpiebilst, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas dienā sabiedrības, kas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>pieder citai vienībai vai atrodas tās kontrolē<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> jēdziens saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem arī paredzēja Padomes rīcības brīvību. Tāpat, lai gan <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa ir precizējusi terminu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>pieder<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>kontrolē<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> saturu, ir jānorāda, ka tā minētā sprieduma 70. punktā ir apstiprinājusi to, ko Vispārējā tiesa bija atgādinājusi <DATE ISO="20171213">2017. gada 13. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑692/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:890">EU:T:2017:890</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), proti, ka jēdzienam <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>sabiedrība, kas pieder vai ko kontrolē<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> ierobežojošo pasākumu jomā nav tāda paša tvēruma kā sabiedrību tiesībās vispārīgi paredzētajam, kad ir runa par tādas sabiedrības komercatbildības noteikšanu, kurā lēmumu pieņemšanu juridiski kontrolē cita ekonomiskā vienība. Kā būtībā izriet no <DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 74. un 75. punkta, Tiesa ir devusi priekšroku diezgan plašai jēdziena <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>kontrole<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> definīcijai ierobežojošo pasākumu jomā un terminus <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>pieder<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>kontrolē<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> nav definējusi šauri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāatzīst, kā ir norādījušas arī Padome un Komisija, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas dienā varēja pastāvēt neskaidrība par jēdziena <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>sabiedrība, kas pieder citai vienībai vai atrodas tās kontrolē<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> precīzo saturu un ka līdz ar to Padomei bija zināma rīcības brīvība, izvērtējot elementus, ar kuriem varēja pierādīt, ka <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>, kuras direktors bija prasītājs, piederēja vai to kontrolēja sabiedrība, kas bija iesaistīta, tieši saistīta vai sniedza atbalstu Irānas kodolattīstības darbībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="19"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>Visbeidzot, prasītājs ir izvirzījis argumentu, saskaņā ar kuru, veicot trešo iekļaušanu sarakstā, Padome neesot ņēmusi vērā faktu, ka ar <DATE ISO="20130916">2013. gada 16. septembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Islamic Republic of Iran Shipping</HT> <HT TYPE="ITALIC">Lines</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑489/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:453">EU:T:2013:453</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa bija atcēlusi <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, kā arī citu sabiedrību, uz kurām bija atsauce, tostarp <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT>, iekļaušanu sarakstā un ka šī iemesla dēļ iesniegtie <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>pierādījumu elementi<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> jau no paša sākuma nebija būtiski. Šajā ziņā, kā Tiesa ir norādījusi <DATE ISO="20190131">2019. gada 31. janvāra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Islamic Republic of Iran Shipping Lines</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑225/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:82">EU:C:2019:82</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 48. punktā, <DATE ISO="20130916">2013. gada 16. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Islamic Republic of Iran Shipping Lines</HT> u.c./Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑489/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:453">EU:T:2013:453</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) nav ticis apšaubīts tas, ka ir faktiski pastāvējuši trīs ar Rezolūciju 1747 (2007) noteiktā embargo pārkāpumi. Minētā sprieduma 66. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>būtu pamatoti uzskatīt, ka tas, ka <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> [bija] iesaistīts trīs gadījumos saistībā ar militāra aprīkojuma pārvadāšanu, pārkāpjot Rezolūcijas 1747 (2007) 5. pantā paredzēto aizliegumu, palielina risku, ka <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> [varētu būt arī] iesaistīts ar kodolieroču izplatīšanu saistītu materiālu pārvadāšanā<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Līdz ar to no <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, <HT TYPE="ITALIC">SAPID</HT> un <HT TYPE="ITALIC">HDSL</HT> nosaukumu iekļaušanas sarakstos atcelšanas pēc tam, kad tika veikta otrā un trešā iekļaušana sarakstā, neizriet, ka Padome būtu pārkāpusi iekļaušanas sarakstā materiāltiesiskos nosacījumus, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>No visa iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko savā pirmajā iebildumā apgalvo prasītājs, otrās un trešās iekļaušanas sarakstā datumos Padomes rīcībā bija elementi, kurus varēja uzskatīt par netiešu pierādījumu kopumu par to, ka prasītājam bija saiknes ar <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT>, un viņš varēja rīkoties <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> vārdā Eiropā, kā arī <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> interesēs rīkoties <HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Līdz ar to šādos apstākļos, pat ja Padome, veicot otro un trešo iekļaušanu sarakstā, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo bija balstījusies uz norādītajiem apstākļiem, nevar uzskatīt, ka šī kļūda būtu acīmredzama un neattaisnojama un ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos to nebūtu pieļāvusi (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190605">2019. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Saderat</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑433/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:374">EU:T:2019:374</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Tādējādi ir jākonstatē, ka strīdīgo iekļaušanu sarakstā veikšanas datumos Padome nav atkāpusies no rīcības, ko būtu īstenojusi parasti piesardzīga un rūpīga iestāde.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka pirmais iebildums par to, ka Padome neesot ar pietiekamiem pierādījumu elementiem pierādījusi, ka prasītājs bija <HT TYPE="ITALIC">IRISL</HT> kontrolē, ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par otro iebildumu – pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pietiekami būtisks pārkāpums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Saistībā ar otro iebildumu no lietas materiāliem izriet, ka prasītājs bija saņēmis vajadzīgo informāciju, lai varētu saprast pret viņu vērsto ierobežojošo pasākumu noteikšanas pamatojumu, un ka viņš varēja norādīt uz viņu attiecināto ierobežojošo pasākumu prettiesiskumu un panākt to atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Turklāt ir jāatgādina – tā kā prasītājs ir cēlis prasību par ierobežojošajiem pasākumiem, kas tika noteikti attiecībā uz viņu, un Vispārējā tiesa šos pasākumus ir atcēlusi, prasītājs nevar atsaukties uz savu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pietiekami būtisku pārkāpumu šajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181210">2018. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Refah Kargaran</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑552/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:897">EU:T:2018:897</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="20"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par trešo iebildumu – tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesību uz personas datu aizsardzību, kā arī darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pietiekami būtisks pārkāpums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Saistībā ar trešo iebildumu ir jānorāda, tāpat kā to ir darījusi Padome, ka prasītāja argumenti nav pamatoti ar pierādījumu elementiem un līdz ar to tie neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētajām prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam prasības pieteikumā tostarp ir jābūt ietvertam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šim kopsavilkumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot savu atbildes rakstu un Vispārējā tiesa – spriest par prasību, vajadzības gadījumā nelūdzot citu informāciju. Ar nolūku nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem tā ir pamatota, ir jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta. Joprojām atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jebkurš pamats, kas nav pietiekami izklāstīts pieteikumā par lietas ierosināšanu, ir jāuzskata par nepieņemamu. Analoģiskas prasības ir noteiktas, ja kāda pamata atbalstam ir izvirzīts iebildums. Šis absolūtais nepieņemamības pamats Savienības tiesai ir jāizvirza pašai pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160512">2016. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE>Itālija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑384/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:298">EU:T:2016:298</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 12. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kampete</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑164/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:54">EU:T:2020:54</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0112">112.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Šajā lietā ir jānorāda, ka prasības pieteikumā prasītājs ir tikai atgādinājis minēto principu saturu, nesniedzot nekādus pierādījumus, lai pamatotu tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesību uz personas datu aizsardzību, kā arī darījumdarbības brīvības un tiesību uz īpašumu pietiekami būtisku pārkāpumu esamību. Turklāt tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, prasītājs precizēja, ka jautājumi, kurus viņš ir aplūkojis daļā par morālā kaitējuma esamību, kas izriet no ierobežojošo pasākumu piemērošanas viņam, nevar tikt izmantoti, lai pierādītu minēto pamattiesību pietiekami būtiska pārkāpuma esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>Līdz ar to no iepriekš minētā izriet, ka prasītājs nav juridiski pietiekami formulējis argumentu, kura nolūks ir pierādīt iespējamo iepriekš minēto pamattiesību pietiekami būtisku pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Līdz ar to trešais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida pilnībā un nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142</NO.P><TXT>Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt pašam savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Prasību noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">N. Bateni</HT> sedz pats savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Kanninen</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Jaeger</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Porchia</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20210707">2021. gada 7. jūlijā</DATE>.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>