<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?><JUDGMENT xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.00-20081231.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="ECRT12006LVA.0300087301.case.xml"><NO.CASE>T-367/03</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62003A0367</NO.CELEX><NO.SEQ>0006.0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>876</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>896</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>21</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><LEFT><DATE ISO="20060330">2006. GADA 30. MARTA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA T-367/03</LEFT><RIGHT>YEDAŞ TARIM VE OTOMOTIV SANAYI VE TICARET/PADOME UN KOMISIJA</RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Pirmās instances tiesas spriedums</HT> (piektā palāta)</P><P><DATE ISO="20060330">2006. gada 30. martā</DATE><NOTE NOTE.ID="E0002" NUMBERING="STAR"><P>Tiesvedības valoda — angļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T-367/03</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim ve Otomotiv Sanayi ve Ticaret AŞ</HT></HT>, Umranija [<HT TYPE="ITALIC">Ümraniye</HT>], Stambula (Turcija), ko pārstāv R. Siners [<HT TYPE="ITALIC">R. Sinner</HT>], advokāts, kas norādīja adresi Luksemburgā,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Padomi</HT>, ko pārstāv M. Bišops [<HT TYPE="ITALIC">M. Bishop</HT>] un D. Kanga Fano [<HT TYPE="ITALIC">D. Canga Fano</HT>], pārstāvji,</P><P>un</P><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Kopienu Komisiju</HT>, ko pārstāv Ž. Budo [<HT TYPE="ITALIC">G. Boudot</HT>] un K. Lūiss [<HT TYPE="ITALIC">X. Lewis</HT>], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,</P><PARTY.STATUS>atbildētāji,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><?PAGE NO="II-877"?><P>par prasību par zaudējumu atlīdzību, kas iespējami radušies piemērojot Muitas savienības, kas tika izveidota ar nolīgumu, ar kuru tika izveidota asociācija starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, un tā papildu protokoliem, kā arī EK un Turcijas Asociācijas padomes <DATE ISO="19951222">1995. gada 22. decembra</DATE> lēmumu Nr. 1/95 par Muitas savienības pēdējā posma ieviešanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="035" DATE.PUB="1995" PAGE.FIRST="1">OV L 35, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), procedūras.</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [<HT TYPE="ITALIC">M. Vilaras</HT>], tiesneši F. Deuss [<HT TYPE="ITALIC">F. Dehousse</HT>] un D. Švābi [<HT TYPE="ITALIC">D. Šváby</HT>],</P><P>sekretārs J. Plingers [<HT TYPE="ITALIC">J. Plingers</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi <DATE ISO="20050908">2005. gada 8. septembrī</DATE>,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL><P>pasludina šo spriedumu.</P></PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P>Spriedums</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Atbilstošās tiesību normas un faktiskie apstākļi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Līgumu, ar kuru tika izveidota asociācija starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju (turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0001" REF.END="QE0001" CODE="201C"/>Ankaras līgums<QUOT.END ID="QE0001" REF.START="QS0001" CODE="201D"/>), <DATE ISO="19630912">1963. gada 12. septembrī</DATE> Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un Kopiena, kā arī tās dalībvalstis, no otras puses. <DATE ISO="19631223">1963. gada 23. decembrī</DATE> Padome pieņēma lēmumu 64/732/EEK par Ankaras līguma noslēgšanu (<REF.DOC.OJ COLL="P" NO.OJ="217" DATE.PUB="1964" PAGE.FIRST="3685">OV 1964, 217, 3685. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP><?PAGE NO="II-878"?><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Šī līguma 2. panta 1. punkts nosaka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0002" REF.END="QE0002" CODE="201C"/>Līguma mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu ilgtermiņa un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomikas attiecību stiprināšanu, pilnībā ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt Turcijas ekonomikas paātrinātu attīstību un paaugstināt turku tautas nodarbinātības līmeni un dzīves apstākļus.<QUOT.END ID="QE0002" REF.START="QS0002" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>Atbilstoši Ankaras līguma 2. panta 3. punktam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0003" REF.END="QE0003" CODE="201C"/>Asociācija sastāv no:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>sagatavošanās posma;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>pārejas posma;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>noslēguma posma.<QUOT.END ID="QE0003" REF.START="QS0003" CODE="201D"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>4</NO.P><TXT>Šī līguma 3. panta 1. punkts nosaka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0004" REF.END="QE0004" CODE="201C"/>Sagatavošanās posma laikā Turcija nostiprina savu ekonomiku ar Kopienas palīdzību, lai tā varētu uzņemties pienākumus, kas tai jāizpilda pārejas un noslēguma posmā.</P><?PAGE NO="II-879"?><P>Piemērošanas noteikumi, kas attiecas uz šo sagatavošanās posmu un it īpaši uz Kopienas atbalstu, ir noteikti pagaidu protokolā un finanšu protokolā, kas ir pievienoti līgumam.<QUOT.END ID="QE0004" REF.START="QS0004" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT>Ankaras līguma 5. pants precizē:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0005" REF.END="QE0005" CODE="201C"/>Noslēguma posms balstās uz muitas savienību un paredz līgumslēdzēju pušu ekonomikas politiku pastiprinātu koordinēšanu.<QUOT.END ID="QE0005" REF.START="QS0005" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT>Šī līguma 6. pants nosaka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0006" REF.END="QE0006" CODE="201C"/>Lai nodrošinātu asociācijas režīma piemērošanu un pakāpenisku attīstību, līgumslēdzējas puses tiekas Asociācijas padomē, kas rīkojas ar līgumu piešķirto pilnvaru ietvaros.<QUOT.END ID="QE0006" REF.START="QS0006" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT>Visbeidzot, Ankaras līguma 30. pants nosaka:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0007" REF.END="QE0007" CODE="201C"/>Protokoli, kurus līgumslēdzējas puses pievieno šim līgumam, ir tā neatņemamas sastāvdaļas.<QUOT.END ID="QE0007" REF.START="QS0007" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT>Ankaras līgumam tostarp ir pievienots Protokols Nr. 2 ar nosaukumu <QUOT.START ID="QS0008" REF.END="QE0008" CODE="201C"/>Finanšu protokols<QUOT.END ID="QE0008" REF.START="QS0008" CODE="201D"/>, kura mērķis ir noteikt finanšu mehānismus, lai veicinātu Turcijas ekonomikas paātrinātu attīstību.</TXT></NP><?PAGE NO="II-880"?><NP><NO.P>9</NO.P><TXT><DATE ISO="19701123">1970. gada 23. novembrī</DATE> tika parakstīts papildu protokols (turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0009" REF.END="QE0009" CODE="201C"/>1970. gada papildu protokols<QUOT.END ID="QE0009" REF.START="QS0009" CODE="201D"/>) un otrais finanšu protokols (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="293" DATE.PUB="1972" PAGE.FIRST="4">OV 1972, L 293, 4. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas tika pievienots Ankaras līgumam. Šie protokoli stājās spēkā <DATE ISO="19730101">1973. gada 1. janvārī</DATE>. Trešais finanšu protokols tika parakstīts <DATE ISO="19770512">1977. gada 12. maijā</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="067" DATE.PUB="1979" PAGE.FIRST="14">OV 1979, L 67, 14. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP><NP><NO.P>10</NO.P><TXT><DATE ISO="19951222">1995. gada 22. decembrī</DATE> EK un Turcijas Asociācijas padome pieņēma lēmumu Nr. 1/95 par muitas savienības noslēguma posma ieviešanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="035" DATE.PUB="1996" PAGE.FIRST="1">OV 1996, L 35, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Ar šo lēmumu tika izveidota muitas savienība starp Kopienu un Turciju attiecībā uz precēm, kas principā nav lauksaimniecības produkti. Tas nosaka muitas nodokļu un maksājumu, kam ir līdzvērtīga iedarbība, atcelšanu, kā arī kvantitatīvu ierobežojumu un ierobežojumu ar līdzvērtīgu iedarbību atcelšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim ve Otomotiv Sanayi ve Ticaret AŞ</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0010" REF.END="QE0010" CODE="201C"/>Yedaş Tarim<QUOT.END ID="QE0010" REF.START="QS0010" CODE="201D"/>) ir juridiska persona saskaņā ar Turcijas tiesībām. Tās darbība ietvēra gultņu importēšanu un ražošanu, kā arī korpusu un siksnu importēšanu, kas paredzētas citu starpā kā rezerves daļas lauksaimniecības iekārtām un autorūpniecībai.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Process</P></TI></TITLE><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20031202">2003. gada 2. decembrī</DATE>, prasītāja cēla šo prasību.</TXT></NP><?PAGE NO="II-881"?><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi <DATE ISO="20040319">2004. gada 19.</DATE> un <DATE ISO="20040326">26. martā</DATE>, Komisija un Padome izvirzīja iebildes par nepieņemamību attiecībā uz šo prasību saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu. Prasītāja iesniedza savus apsvērumus <DATE ISO="20040517">2004. gada 17. maijā</DATE>. Ar Pirmās instances tiesas <DATE ISO="20050119">2005. gada 19. janvāra</DATE> rīkojumu šie iebildumi tika apvienoti pēc būtības un lēmums par tiesāšanās izdevumiem tika atlikts.</TXT></NP><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Piemērojot Pirmās instances tiesas 47. panta 1. punktu, Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga.</TXT></NP><NP><NO.P>15</NO.P><TXT>Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.</TXT></NP><NP><NO.P>16</NO.P><TXT>Ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegta <DATE ISO="20050718">2005. gada 18. jūlijā</DATE>, prasītāja lūdza nepieciešamības gadījumā nozīmēt ekspertu.</TXT></NP><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Tiesas sēdē <DATE ISO="20050908">2005. gada 8. septembrī</DATE> tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem. Šajā laikā atbildētāji iesniedza savus apsvērumus par lūgumu nozīmēt ekspertīzi.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku prasījumi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Prasītājas prasījumu Pirmās instances tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>piespriest atbildētājiem atlīdzināt nodarītos zaudējumus;</P></ITEM><?PAGE NO="II-882"?><ITEM><P>piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Padomes un Komisijas prasījumu Pirmās instances tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>prasību noraidīt;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Juridiskais pamatojums</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Prasītāja norāda, ka zaudējumi, ko tā cietusi, radās no veida, kādā Kopiena ieviesa muitas savienību, kas tika izveidota ar Lēmumu Nr. 1/95. Pirmkārt, prasītāja tai pārmet finanšu atbalsta trūkumu, ko tā attiecina uz Grieķijas opozīciju. Šajā ziņā prasītāja precizē, ka Kopiena ir jāuzskata par atbildīgu, jo tā nav vērsusies pret Grieķiju saistībā ar tās attieksmi. Tālāk prasītāja apšauba līgumu iedarbību, ko Kopiena ir noslēgusi ar trešām valstīm. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija atturējās īstenot noteiktus pasākumus institucionālajā jomā. It īpaši, Turcijas Republika tika izslēgta no diskusijām par kopējām politikām attiecībā uz tirdzniecību, it īpaši attiecībā uz jomām, kas ir tieši saistītas ar muitas savienību. Piemēram, Turcijas iestādes nevarēja piedalīties īpašajā komitejā, kas tika izveidota saskaņā ar EKL 133. pantu. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisija<?PAGE NO="II-883"?> nesniedza padomu Turcijai un neiestājās pret praksi, kas ir pretrunā godprātīgas konkurences attīstībai muitas savienības kontekstā.</TXT></NP><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Turklāt tiesas sēdē prasītāja pēc būtības norādīja, ka tā nepagalvo, ka darbība, kas radīja zaudējumus, bija Lēmuma Nr. 1/95 pieņemšana, vai cita iestāžu darbība, bet gan veids, kādā atbildētāji tika īstenojuši šo lēmumu. Turklāt prasītāja precizēja, ka fakts, kas izraisīja zaudējumus, bija atbildētāju bezdarbība. Pirmās instances tiesa to atzīmēja tiesas sēdes protokolā.</TXT></NP><NP><NO.P>22</NO.P><TXT>Prasītāja izdara secinājumu par iepriekšminētās uzvedības nepienācīgo raksturu no Ankaras līguma 2. panta 1. punkta, 3. panta 1. punkta pirmās daļas un 6. panta. Prasītāja arī atsaucas uz šim līgumam pievienoto Finanšu protokolu un vēlākiem papildprotokoliem. Šie teksti ir jāuzskata par Kopienas sekundārajiem tiesību aktiem atbilstoši EKL 310. pantam. Prasītāja arī apgalvo, ka Kopiena neizpildīja apņemšanos sniegt Turcijai finanšu atbalstu <FT TYPE="DECIMAL">2,5</FT> miljardu euro apmērā; šī apņemšanās tika izteikta EK un Turcijas Asociācijas padomes tikšanās laikā pēc tam, kad tika pieņemts Lēmums Nr. 1/95, un šī apņemšanās tika pievienota šim lēmuma kā vienpusēja deklarācija. Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Eiropas-Vidusjūras sadarbības kontekstā tika izteikti solījumi par atbalstu, kas netika izpildīti, un ka pastāvēja grūtības subsīdiju piešķiršanā.</TXT></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Attiecībā uz cēloņsakarību starp prasītājas ciesto zaudējumu un Kopienas kļūdām, prasītāja apgalvo, ka, pirmkārt, muitas savienībai ir bijusi negatīva ietekme uz Turcijas ekonomiku kopumā.</TXT></NP><?PAGE NO="II-884"?><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Otrkārt, kas uz to attiecas it īpaši, prasītāja apgalvo, ka 1990. gadā tā nolēma investēt gultņu ražošanā, tāpēc ka ražošana uz vietas, no vienas puses, tika stimulēta ar prēmijām un speciālām subsīdijām un, no otras puses, tika aizsargāta ar īpašu muitas tarifu. Prasītāja piebilst, ka šajā laikā Turcijas Republikas piedalīšanās muitas savienībā ar Kopienu tika gaidīta ne ātrāk, kā pēc desmit gadiem. Tās ražošanas vienība uzsāka darbību 1993. gadā. Pēc muitas savienības stāšanās spēkā <DATE ISO="19960101">1996. gada 1. janvārī</DATE> visi muitas nodokļi un nodevas, kā arī citi maksājumi, kas attiecas uz gultņiem un korpusiem, tika atcelti. Tad Turcijas tirgus tika piesātināts ar augstas kvalitātes importētām precēm no Kopienas dalībvalstīm un ar lētām un zemākas kvalitātes precēm no Tālo austrumu valstīm. Tā rezultātā prasītājas gultņu ražošanas nodaļa cieta zaudējumus laika periodā no 1996. gadam līdz 2003. gadam. Turklāt prasītāja apgalvo, ka sakarā ar muitas nodokļu atcelšanu <DATE ISO="19960101">1996. gada 1. janvārī</DATE>, muitas savienība negatīvi ietekmēja tās komercnodaļas importa darbības, jo paaugstinātā konkurence samazināja tās importēto preču pārdošanas apjomus.</TXT></NP><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Pamatojot savus argumentus uz grāmatvedības un finanšu atskaiti, prasītāja savā prasības pieteikumā apgalvo, ka tā cieta zaudējumus, kas vērtējami EUR <FT TYPE="NUMBER">1200000</FT> apmērā. Savos apsvērumos, ar kuriem tiek sniegta atbilde uz atbildētāju iebildēm par nepieņemamību, prasītāja prasa, lai atbildētājiem tiktu piespriests samaksāt summu EUR <FT TYPE="NUMBER">4578518</FT> apmērā.</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Pirmkārt, atbildētāji izvirza trīs absolūtus šķēršļus tiesas procesam. Tie apgalvo, ka prasītāja cenšas panākt atlīdzību par iespējamiem zaudējumiem, kas tai radušies sakarā ar Lēmumu Nr. 1/95, kas nav ne Komisijas, ne Padomes akts, un tādējādi šis lēmums nevar būt par pamatu prasībai par zaudējumu atlīdzību. Tie arī apgalvo, ka prasītājas lūgums ir noildzis saskaņā ar Tiesas Statūtu 46. pantu. Visbeidzot, atbildētāji norāda, ka prasības pieteikums ir neprecīzs un ka tas neatbilst Reglamenta 44. panta 1. punkta prasībām.</TXT></NP><?PAGE NO="II-885"?><NP><NO.P>27</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par būtību, atbildētāji apstrīd, ka Kopienas attieksme varētu būt radījusi prasītājas apgalvotos zaudējumus. Padome it īpaši noraida apgalvojumus par Turcijai piešķirtā finanšu atbalsta iespējamo nepietiekamību. Komisija norāda, ka fakts, ka Turcija nebija iesaistīta muitas nodokļu, kas attiecas uz precēm, kas tiek importētas no trešām valstīm, samazināšanā vai atcelšanā, nepārkāpj nevienu no prasītājas minētajiem noteikumiem. Jebkurā gadījumā, atceļot muitas vai citus šķēršļus, neviens tirgus dalībnieks nevar pieprasīt īpašuma tiesības uz tirgus daļu, kas agrāk bija aizsargāta ar šiem šķēršļiem. Šāda tirgus daļa ir tikai īslaicīga tirgus pozīcija, kas ir pakļauta mainīgiem apstākļiem. Prasītāji arī uzskata, ka prasības pieteikumā nav neviena elementa, kas pamatotu cēloņsakarības pastāvēšanu starp apgalvoto prettiesisko rīcību un zaudējumiem. Visbeidzot tie apstrīd šos zaudējumus.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Pirmās instances tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Ievada apsvērumi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>No prasītājas apgalvojumiem tiesas sēdē (skat. šī sprieduma 21. punktu) izriet, ka nav jāņem vērā argumentus, kurus tā savos rakstveida apsvērumos pamato ar iespējamo Lēmuma Nr. 1/95 prettiesiskumu vai Komisijas vai Padomes aktu.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Tā rezultātā nav jāizvērtē absolūtie šķēršļi tiesas procesam, ko atbildētāji ir izvirzījuši saistībā ar šī lēmuma būtību.</TXT></NP><?PAGE NO="II-886"?><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Turklāt, Pirmās instances tiesai ir jāizvērtē, vai pareiza tiesvedības norise pamato prasības noraidīšanu pēc būtības, nelemjot par atbildētāju izvirzītājām iebildēm par nepieņemamību (Tiesas <DATE ISO="20020226">2002. gada 26. februāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-23/00 P" YEAR="2002" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-1873">C-23/00 P Padome/<HT TYPE="ITALIC">Boehringer</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1873. lpp., 52. punkts</REF.DOC.ECR>). Šajos lietas apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka nav jālemj par prasības nepieņemamību sakarā ar noilgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>31</NO.P><TXT>Visbeidzot ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu, kas ir piemērojams Pirmās instances tiesai atbilstoši šo pašu statūtu 53. panta pirmajai daļai, un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam, prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, kā arī īss to tiesību normu izklāsts, ar kurām tiek pamatots pieteikums. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētajam sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesai lemt par prasību, attiecīgajā gadījumā bez citas papildus informācijas. Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, ka būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami, izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (skat. Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19970506">1997. gada 6. maija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-195/95" YEAR="1997" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-679">T-195/95 <HT TYPE="ITALIC">Guérin automobiles</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-679. lpp., 20. punkts</REF.DOC.ECR>, un minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>32</NO.P><TXT>Lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā par to zaudējumu atlīdzināšanu, ko, iespējams, radījusi Kopienas iestāde, jābūt iekļautiem pierādījumiem, kuri ļautu identificēt rīcību, par kuru prasītājs pārmet iestādei, iemesliem, kuru dēļ tā uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un, iespējams, ciesto zaudējumu, kā arī zaudējuma raksturam un apmēram (skat. Pirmās instances tiesas <DATE ISO="20050203">2005. gada 3. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-19/01" YEAR="2005" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-315">T-19/01, Krājums, II-315. lpp., punkts, un citētā judikatūra</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>Tomēr no šī sprieduma 22. un turpmākajiem punktiem izriet, ka procesuālajos dokumentos prasītājas izvirzīto argumentu daudzums un veids, kādā tā tos ir pasniegusi, iestājas pret to, ka prasības pieteikums kopumā būtu jāpasludina par nepieņemamu.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="II-887"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Par atbildības iestāšanās nosacījumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tas, vai iestājas Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība EKL 288. panta otrās daļas nozīmē, ir atkarīgs no vairāku nosacījumu kopuma, kas ir: iestādes darbības nelikumība, faktiski zaudējumi un cēloņsakarība starp apgalvoto darbību un izvirzītajiem zaudējumiem (Tiesas <DATE ISO="19820929">1982. gada 29. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="26/81" YEAR="1982" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3057">26/81 <HT TYPE="ITALIC">Oleifici Mediterranei</HT>/EEK, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3057. lpp., 16. punkts</REF.DOC.ECR>, Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19960711">1996. gada 11. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-175/94" YEAR="1996" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-729">T-175/94 <HT TYPE="ITALIC">International Procurement Services</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-729. lpp., 44. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20050316">2005. gada 16. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-283/02" YEAR="2005" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-913">T-283/02 <HT TYPE="ITALIC">EnBW Kernkraft</HT>/ Komisija, Krājums, II-913. lpp., 84. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par atbildētāju iespējamo prettiesisko rīcību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>Runājot par pirmo no iepriekšminētajiem nosacījumiem, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jākonstatē pietiekami nopietns tādas tiesību normas pārkāpums, kas piešķir tiesības privātpersonām (Tiesas <DATE ISO="19960305">1996. gada 5. marta</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-46/93+C-48/93" YEAR="1996" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-1029">C-46/93 un C-48/93 <HT TYPE="ITALIC">Brasserie du Pêcheur</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Factortame</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1029. lpp., 51. punkts</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="20000704">2000. gada 4. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-352/98 P" YEAR="2000" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-5291">C-352/98 P <HT TYPE="ITALIC">Bergaderm</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Goupil</HT>/ Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-5291. lpp., 42. punkts</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="20021210">2002. gada 10. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-312/00 P" YEAR="2002" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-11355">C-312/00 P Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Camar</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tico</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-11355. lpp., 53. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-472/00 P" YEAR="2003" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-7541">C-472/00 P Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Fresh Marine</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-7541. lpp., 25. punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī spriedums <HT TYPE="ITALIC">EnBW Kernkraft</HT>/Komisija, iepriekšminēts 34. punktā, 87. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Šajā lietā <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim</HT> apgalvo, ka Kopienas piešķirtā finanšu atbalsta nepietiekamība un trūkums pārkāpj, pirmkārt, Ankaras līguma 2. panta 1. punktu, 3. panta 1. punkta pirmo daļu un 6. pantu, otrkārt, finanšu protokolus, treškārt, 1970. gada papildprotokolu, ceturtkārt, saistību, ko uzņēmusies Kopiena papildus Lēmuma Nr. 1/95 pieņemšanai samaksāt Turcijai <FT TYPE="DECIMAL">2,5</FT> miljardus euro, un, piektkārt, citus solījumus sniegt atbalstu Eiropas-Vidusjūras sadarbības ietvaros.</TXT></NP><?PAGE NO="II-888"?><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka Ankaras līgums un iepriekšminētie protokoli ir starptautiskie līgumi, kas noslēgti starp Kopienu un tās dalībvalstīm ar trešām valstīm.</TXT></NP><NP><NO.P>38</NO.P><TXT>Saskaņā ar EKL 300. panta 7. punktu šie līgumi uzliek saistības Kopienas iestādēm un dalībvalstīm. To normas ir Kopienas tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa no brīža, kad šīs normas stājas spēkā (Tiesas <DATE ISO="19740430">1974. gada 30. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="181/73" YEAR="1974" EDITION="GEN" PAGE.ECR="449">181/73 <HT TYPE="ITALIC">Haegeman</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 449. lpp., 5. punkts</REF.DOC.ECR> un <DATE ISO="19870930">1987. gada 30. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="12/86" YEAR="1987" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3719">12/86 <HT TYPE="ITALIC">Demirel</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3719. lpp., 7. punkts</REF.DOC.ECR>). Tomēr šo līgumu sekas Kopienu tiesību sistēmā nevar tikt noteiktas, abstrahējoties no attiecīgo normu starptautiskās izcelsmes (Tiesas <DATE ISO="19821026">1982. gada 26. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="104/81" YEAR="1982" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3641">104/81 <HT TYPE="ITALIC">Kupferberg</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3641. lpp., 17. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>39</NO.P><TXT>It īpaši lai izlemtu, vai prasītāja var izvirzīt minēto līgumu noteiktas normas, lai konstatētu iestāžu prettiesisko rīcību, kas tām tiek pārmesta, ir jāizvērtē, vai šīs normas var tikt uzskatītas par tieši piemērojamām. Šajā sakarā iepriekšminētajā spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Demirel</HT> (14. punkts) Tiesa nosprieda, ka Kopienas ar trešām valstīm noslēgta līguma norma ir jāuzskata par tieši piemērojamu, kad, ievērojot šī līguma redakciju, kā arī tā mērķi un būtību, šī norma ietver skaidru un precīzu pienākumu, kas tā izpildē vai sekās nav atkarīga no vēlāka akta pieņemšanas.</TXT></NP><NP><NO.P>40</NO.P><TXT>Šajā sakarā Tiesa nosprieda (iepriekšminētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Demirel</HT>, 16. punkts): <QUOT.START ID="QS0011" REF.END="QE0011" CODE="201C"/>[Ankaras] līgums attiecībā uz tā struktūru un saturu ir raksturojams ar faktu, ka vispārīgā veidā tas nosaka asociācijas mērķus un vadlīnijas šo mērķu sasniegšanai, pašam nenosakot precīzus noteikumus, lai panāktu to izpildi. Tikai attiecībā uz dažiem specifiskiem jautājumiem pievienotie protokoli, kas aizvietoti ar papildprotokoliem, paredz detalizētus noteikumus.<QUOT.END ID="QE0011" REF.START="QS0011" CODE="201D"/></TXT></NP><?PAGE NO="II-889"?><NP><NO.P>41</NO.P><TXT>Tādējādi, ņemot vērā tā būtību un sistēmu, Ankaras līgums principā nav uzskatāms par normu, ievērojot kuru Pirmās instances tiesa pārbauda Kopienas iestāžu aktu tiesiskumu.</TXT></NP><NP><NO.P>42</NO.P><TXT>It īpaši šī līguma 2. panta 1. punkts vispārēji apraksta Ankaras līguma mērķi — stiprināt tirdzniecības un ekonomikas attiecības starp Turciju un Kopienu. Tajā tiek pieminētas arī divas vispārējas vadlīnijas, proti, šīs stiprināšanas pastāvīgo un līdzsvaroto raksturu un Turcijas ekonomikas paātrinātās attīstības ņemšanu vērā, kā arī turku tautas darba un dzīves apstākļu uzlabošanu. No tā izriet, ka šī norma ir programmātiska. Tā nav pietiekami precīza un beznosacījuma, un tās izpildē vai sekās ir obligāti atkarīga no vēlāku aktu pieņemšanas, izslēdzot to, ka šī norma var tieši regulēt prasītājas situāciju. Tādējādi šī norma nepiešķir tiesības privātpersonām.</TXT></NP><NP><NO.P>43</NO.P><TXT>Tas pats attiecas uz Ankaras līguma 3. panta 1. punktu, kura pirmā daļa vispārēji norāda Asociācijas starp Turciju un Kopienu sagatavošanās posma mērķi. Tāpat Ankaras līguma 3. panta 1. punkta otrā daļa norāda uz pievienotajiem protokoliem ar kuriem definē šī posma piemērošanas noteikumus. Turklāt tas ir tikai pirmais no trīs posmiem, kurus paredz līgums, un tas beidzās tad, kad stājās spēkā 1970. gada papildprotokols.</TXT></NP><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Tāds pats secinājums ir jāizdara par šī līguma 6. pantu, kas ir institucionāla norma, ar kuru tiek uzveidota Asociācijas padome.</TXT></NP><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Turklāt prasītāja izvirza Ankaras līgumam pievienoto finanšu protokolu, neprecizējot, kuras normas ir tikušas pārkāptas. Lai tas būtu pieņemams saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, apgalvojumam par prettiesiskumu ir jāidentificē prettiesiskā rīcība. Šajā lietā šo pienākumu pastiprina apstāklis, ka tiešā<?PAGE NO="II-890"?> piemērojamība netiek vērtēta kopumā, bet katrā gadījumā ir jāizvērtē attiecīgo normu raksturs, sistēma un redakcija (Tiesas <DATE ISO="19741204">1974. gada 4. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="41/74" YEAR="1974" EDITION="GEN" PAGE.ECR="1337">41/74 <HT TYPE="ITALIC">Van Duyn</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1337. lpp., 12. punkts</REF.DOC.ECR>). No tā izriet, ka, skaidri neminot normu, kura ir bijusi pārkāpta, argumentācija, kuru prasītāja izsecina no iepriekšminētā finanšu protokola, nav pieņemama. <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim</HT> arī atsaucas uz citiem finanšu protokoliem. Tomēr pat ja tā atsaucas arī uz <DATE ISO="19701123">1970. gada 23. novembra</DATE> un <DATE ISO="19770512">1977. gada 12. maija</DATE> finanšu protokoliem, šāds pats secinājums attiecas arī uz tiem. Jebkurā gadījumā prasītāja tiesas sēde paziņoja, ka neviens tās investīciju projekts attiecīgo protokolu ietvaros netika atteikts, un to Pirmās instances tiesa atzīmēja tiesas sēdes protokolā.</TXT></NP><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Prasītāja arī uzskata, ka Kopiena pārkāpa vienpusējās deklarācijas, attiecībā pret kuru tā bija uzņēmusies saistības, pieņemot Lēmumu Nr. 1/95, noteikumus, sniegt finanšu atbalstu Turcijai <FT TYPE="DECIMAL">2,5</FT> miljardu euro apmērā. Šī deklarācija nebija to Kopienas deklarāciju starpā, kas tika pievienotas Lēmuma Nr. 1/95. Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim</HT> apgalvojums nav pietiekami precīzs, lai tas būtu pieņemams Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Turklāt prasītāja nepierādīja, ka šai deklarācijai būtu bijušas juridiskas sekas. Visbeidzot atbilstoši prasības pieteikuma tam pašam formulējumam attiecīgajam atbalstam būtu bijis jābūt piešķirtam Turcijas valstij tādā veidā, ka tas neradītu tiesības privātpersonām.</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Prasītāja piemin arī to, ka netika ievērots solījums piešķirt atbalstu speciālas darbības programmas ietvaros, makroekonomiskās palīdzības un Administratīvās sadarbības fonda ietvaros. Tādējādi šie apgalvojumi nav pietiekami precīzi, lai, pirmkārt, ar pārliecību noteiktu pārmesto rīcību, un, otrkārt, noteiktu tās iespējamo kļūdaino raksturu. Jebkurā gadījumā prasītāja nepierāda, kādā veidā no šiem solījumiem privātpersonām izriet tiesības.</TXT></NP><?PAGE NO="II-891"?><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītāja norāda uz grūtībām un problēmām, kas ir bijušas Eiropas-Vidusjūras sadarbības ietvaros. Tomēr prasītāja nepamato un nepierāda, kādā veidā tās atklātu atbildētāju nepareizo rīcību.</TXT></NP><NP><NO.P>49</NO.P><TXT>Visbeidzot <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim</HT> arī pamatoja savu prasību ar 1970. gada papildprotokolu un it īpaši ar apstākli, ka tas paredz <QUOT.START ID="QS0012" REF.END="QE0012" CODE="201C"/>abpusējus un līdzsvarotus<QUOT.END ID="QE0012" REF.START="QS0012" CODE="201D"/> pienākumus starp pusēm. Tomēr šī prasība neparādās minētā protokola preambulā un tādējādi tai nav pienācīga tiesiskā apjoma. Pēc būtības tā tomēr izriet no Ankaras nolīguma 2. panta 1. punkta. Attiecīgi, šīs normas programmātiskais raksturs un tas, ka tā nav tieši piemērojama, tika apskatīts šī sprieduma 42. punktā.</TXT></NP><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>Neatkarīgi no iepriekšējiem apsvērumiem Pirmās instances tiesa uzskata, ka Kopienai nevar pārmest iespējamo nepietiekamo finanšu atbalstu Turcijai, jo pēc prasītājas domām šī nepietiekamība bija dalībvalsts opozīcijas rezultāts.</TXT></NP><NP><NO.P>51</NO.P><TXT>Runājot par prasītājas pārmetumu, ka Komisija nevērsās pret šo dalībvalsti sakarā ar tās pieņemto nostāju, ir jāatgādina, ka, pat ja to varētu uzskatīt par valsts pienākuma, ko tai uzliek līgums, neizpildi, Komisijai nebija jāuzsāk process saistībā ar valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu. Līdz ar to šāda procesa neuzsākšana jebkurā gadījumā nebija prettiesiska, un tādēļ nevar iestāties Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība (skat. Pirmās instances tiesas <DATE ISO="20040114">2004. gada 14. janvāra</DATE> rīkojumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-202/02" YEAR="2004" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-181">T-202/02 <HT TYPE="ITALIC">Makedoniko Metro et Michaniki AE</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-181. lpp., 43. punkts</REF.DOC.ECR> un minētā judikatūra).</TXT></NP><?PAGE NO="II-892"?><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>Prasītāja arī norāda, ka tā ir cietusi zaudējumus sakarā ar Kopienas noslēgtajiem līgumiem ar trešām valstīm. Tiktāl, ciktāl prasītāja, no vienas puses, tiesas sēdē precizēja (skat. šī sprieduma 21. punktu), ka tā neapstrīd Kopienas oficiālos aktus, un, no otras puses, tā turpināja apšaubīt šos līgumus, ir jāuzskata, ka vai nu tā ir pieņēmusi pretrunīgu nostāju, par kuru Pirmās instances tiesa nevar lemt, vai ka tā pārmet Kopienai, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā Turcijas valsts intereses, noslēdzot šos līgumus. Attiecībā uz šo pēdējo apgalvojumu Pirmās instances tiesa uzskata, ka prasības pieteikums nav precīzs, un konstatē, ka prasītāja nenorādīja Kopienas nepareizās darbības, kas tieši ietekmēja prasītājas darbības. Prasības pieteikumam attiecībā par zaudējumu, ko radījusi Kopienas iestāde, atlīdzību, lai tas atbilstu Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kā tas ir interpretēts šī sprieduma 32. punktā noradītāja judikatūrā, ir jāsatur elementi, kas ļautu noteikt rīcību, kuru prasītāja pārmet attiecīgajai iestādei. No tā izriet, ka šis iebildums nav pieņemams.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>Šāds pats pretrunīgums un neprecizitāte skar argumentu, kas tika atgādināts tiesas sēdē, atbilstoši kuram Turcija tika izslēgta no diskusijām par kopējām politikām attiecībā uz tirdzniecību, it īpaši jomās, kas tieši saistītas ar muitas savienību. Lai būtu pieņemama, pietiekami skaidra ir tā kritika, ka Turcija tika izslēgta no speciālās komitejas, kas tika izveidota saskaņā ar EKL 133. pantu. Pat pieļaujot, ka šī kritika ir jāinterpretē kā pārmetums par to, ka Turcija netika uzaicināta piedalīties šajā komitejā, ir jānorāda, ka Turcijas piedalīšanās šajā komitejā nav uzskatāma par tādu, kas radītu tiesības par labu prasītājai.</TXT></NP><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītāja norāda, ka Komisija nav pildījusi savu pienākumu sniegt Turcijai padomu un uzraudzīt veidu, kādā tiek realizēta muitas savienība, lai iestātos pret jebkuru praksi, kas rada šķēršļus godprātīgas konkurences attīstībai. Tomēr arī šis iebildums ir ļoti neprecīzs, lai uz tā balstītu prasību par zaudējumu atlīdzību. Prasītāja izvirzīja tikai sēriju Kopienas nostāju dažādos ekonomikas sektoros, bet tās apgalvojumi nebalstījās ne uz vienu precīzu faktu saistībā ar tās darbību.</TXT></NP><?PAGE NO="II-893"?><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Runājot vēl joprojām par nosacījumu attiecībā uz pārmestās rīcības prettiesiskumu, Pirmās instances tiesas visbeidzot atgādina to, ka, izņemot būtiski samazinātu vai pat neesošu diskrecionāro varu, prasība, lai tiesību normas pārkāpums būtu pietiekami nopietns, ir izpildīta tikai tad, ja pastāv acīmredzama un smaga attiecīgās Kopienu iestādes veikta diskrecionārās varas robežu pārkāpšana (spriedums Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Camar</HT>, iepriekšminēts 35. punktā, 54. punkts; Pirmās instances tiesas <DATE ISO="20010712">2001. gada 12. jūlija</DATE> spriedums apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-198/95+T-171/96+T-230/97+T-174/98+T-225/99" YEAR="2001" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-1975">T-198/95, T-171/96, T-230/97, T-174/98 un T-225/99 <HT TYPE="ITALIC">Comafrica et Dole Fresh Fruit Europe</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1975. lpp., 134. punkts</REF.DOC.ECR>, un spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">EnBW Kernkraft</HT>/Komisija, iepriekšminēts 34. punktā, 87. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Šajā lietā prasītāja nepierādīja, ka Kopiena bija pārkāpusi sava plašās diskrecionārās varas robežas, kas tai ir finanšu atbalsta piešķiršanas jomā. Šāds pierādījums nav sniegts vēl jo vairāk, jo <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim</HT> pati atzina, ka Kopiena Turcijai bija piešķīrusi dažādu palīdzību un ka Padome pieminēja, ka pastāv vairāki noteikti finanšu instrumenti prasītājas labā. Turklāt nav pierādīts, ka Kopiena bija pārkāpusi minētās robežas, noslēdzot līgumus ar trešām valstīm, neiesaistot Turciju politiku noteikšanā vai novērtēšanā par to, kas vajadzīgs muitas savienībai vai konkurences attīstībai.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>—</NO.P><TXT>Par cēloņsakarību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>57</NO.P><TXT>Runājot par trešo nosacījumu, kas norādīts šī sprieduma 34. punktā, no judikatūras izriet, ka, lai iestātos Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība, prasītājam, kas lūdz zaudējumu atlīdzību, ir jāpierāda tieša cēloņsakarība starp kļūdaino rīcību un izvirzītajiem zaudējumiem (spriedumi lietās <HT TYPE="ITALIC">Brasserie du Pêcheur</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Factortame</HT>, iepriekšminēts 35. punktā, 51. punkts, spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Bergaderm</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Goupil</HT>/ Komisija, iepriekšminēts 35. punktā, 41. un 42. punkts, un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Camar</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Tico</HT>, iepriekšminēts 35. punktā, 53. punkts). Turklāt prasītājai ir jāiesniedz pierādījumi par šo tiešo sakarību (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19950918">1995. gada 18. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-168/94" YEAR="1995" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-2627">T-168/94 <HT TYPE="ITALIC">Blackspur</HT> u.c./Padome un Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2627. lpp., 40. punkts</REF.DOC.ECR> un <DATE ISO="20031217">2003. gada 17. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-146/01" YEAR="2003" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-6005">T-146/01 <HT TYPE="ITALIC">DLD Trading</HT>/Padome, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-6005. lpp., 73. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><?PAGE NO="II-894"?><NP><NO.P>58</NO.P><TXT>Šajā lietā apgalvojums par makroekonomisko nestabilitāti, kas izrietēja no nepietiekamā finanšu atbalsta Turcijas valstij muitas savienības ietvaros, nevar būt par apliecinājumu šai tiešajai cēloņsakarībai starp šo nepietiekamību un prasītājas individuālo situāciju. Tā vēl jo vairāk nenorāda tiešo cēloņsakarību starp, no vienas puses, zaudējumiem, kuru esamību tā apgalvo, un, no otras puses, to, ka Kopiena neiesaistīja Turciju diskusijās par pasākumiem, kas jāveic jomās saistībā ar muitas savienību, padomu nesniegšanu un iespējamās konkurences uzraudzības neesamību. Tāpat paskaidrojumi, ko prasītāja velta ar rokām izgatavotu paklāju, televizoru eksporta, lauksaimniecības, un it īpaši vīģu, valriekstu un pistāciju sektoram, kā arī tekstila un apģērbu sektoram, nav saistīti ar prasītājas uzņēmējdarbības mērķi (skat šī sprieduma 11. punktu).</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT>Fakts, ka muitas savienības stāšanās spēkā aptuveni sakrita ar prasītājas peļņas samazināšanos vēl jo vairāk nav pietiekams, lai pierādītu tiešo sakarību starp pārmestajiem faktiem un apgalvotajiem zaudējumiem. Pēc būtības citi noteicoši faktori varētu būt iesaistīti, tādi kā Turcijas tirgus struktūra, <HT TYPE="ITALIC">Yedaş Tarim</HT> konkurentu pieskaņošanās citiem attiecīgajiem tirgiem, valsts valūtas svārstības un Turcijas citi noslēgtie komerciālie līgumi.</TXT></NP><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Turklāt prasītāja apgalvo, ka tās gultņu ražošanas vienības grūtības bija tik smagas, ka tikai tā gultņu, korpusu un siksnu importēšanas vienības rezultāti glāba no darbības izbeigšanas. Prasītāja norādīja, ka tā sāka gultņu ražošanu 1993. gadā, cerot, ka tiks saglabātas muitas barjeras un valsts atbalsts, kaut arī muitas savienības izveidošana tika paredzēta kopš <DATE ISO="19630912">1963. gada 12. septembra</DATE> — datuma, kad tika parakstīts Ankaras līgums. Turklāt 1970. gada papildprotokolā bija noteikts darbību kalendārs, kuras ir jāizpilda 22 gadu pārejas perioda laikā pirms muitas savienības stāšanās spēkā. Par spīti novilcināšanai, ko radīja pāreja uz pēdējo posmu, prasītājas ražošanas vienības grūtības tādējādi izrietēja no riska, ka tā turpināja paļauties uz<?PAGE NO="II-895"?> tādas situācijas saglabāšanu, kuru pati Turcija vēlējās attīstīt. Šādi rīkojoties, prasītāja pati radīja savus zaudējumus, pārtraucot cēloņsakarību starp vainu un minētajiem zaudējumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>No iepriekšminētā izriet, ka šajā lietā starp pārmesto rīcību un norādītajiem zaudējumiem nav cēloņsakarības.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Secinājumi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Atbilstoši judikatūrai, ja nav izpildīts kāds no nosacījumiem Kopienas ārpuslīgu-miskajai atbildībai, kas norādīti iepriekš 34. punktā, prasība jānoraida kopumā, nepārbaudot pārējos minētās atbildības nosacījumus (Tiesas <DATE ISO="19940915">1994. gada 15. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-146/91" YEAR="1994" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-4199">C-146/91 <HT TYPE="ITALIC">KYDEP</HT>/Padome un Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4199. lpp., 19. punkts</REF.DOC.ECR>, Pirmās instances tiesas <DATE ISO="20020220">2002. gada 20. februāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-170/00" YEAR="2002" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-515">T-170/00 <HT TYPE="ITALIC">Förde-Reederei</HT>/Padome un Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-515. lpp., 37. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20030319">2003. gada 19. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-273/01" YEAR="2003" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-1093">T-273/01 <HT TYPE="ITALIC">Innova Privat-Akademie</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1093. lpp., 23. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šī prasība ir jānoraida, nelemjot par absolūtajiem šķēršļiem tiesas procesam, kurus atbildētāji izvirza, balstoties uz Tiesas Statūtu 46. panta, ne arī lemt par pierādījumu savākšanas pasākumiem, ko lūdz prasītāja.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="II-896"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par tiesāšanās izdevumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>64</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar atbildētāju prasījumiem.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>prasību noraidīt;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>prasītāja atlīdzina tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Vilaras</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Dehousse</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Šváby</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20060330">2006. gada 30. martā</DATE>.</P><SIGNATORY><P>Sekretārs</P><P>E. Coulon</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Priekšsēdētājs</P><P>M. Vilaras</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>