1.

XX gadsimta pēdējos gados Eiropas Savienība saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās, vispirms Māstrihtas līguma  ( 2 ) un pēc tam Amsterdamas līguma  ( 3 ) ietekmē saskārās ar ģimenes tiesību problēmām, kas ir saistītas ar integrācijas tendenci.

2.

Attiecībā uz jurisdikciju laulību lietās pirmajai konvencijai, kas nestājās spēkā  ( 4 ), sekoja Regula (EK) Nr. 1347/2000  ( 5 ), kuru atcēla ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003  ( 6 ), kas ir spēkā esošais tiesību akts  ( 7 ).

3.

Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 2201/2003 3. pantu, izskatot vairākus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu  ( 8 ). Neviens no tiem nebija, ja vien nekļūdos, par sekām, ko varētu izraisīt interpretācija, kas atzīst viena (vai abu) laulāto divas vai vairākas “pastāvīgās dzīvesvietas”.

4.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tādējādi ļaus Tiesai pievērsties jautājumam, kas jau ir radies citās jomās  ( 9 ), bet nav atrisināts šajā jomā. Lai atbildētu, vispirms vajadzēs noteikt “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu, kad tas tiek izmantots, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietās.

I.

Atbilstošās tiesību normas. Regula Nr. 2201/2003

5.

Saskaņā ar 1. apsvērumu:

6.

Šīs regulas 8. apsvērumā ir norādīts:

7.

Saskaņā ar 3. pantu:

–

laulāto pastāvīgā dzīvesvieta vai

–

laulāto pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ja viens no tiem arvien tur dzīvo, vai

–

atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai

–

laulāto kopīga pieteikuma gadījumā, viena vai otra laulātā pastāvīgā dzīvesvieta, vai

–

prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz gadu tieši pirms prasības iesniegšanas, vai

–

prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas un tam ir šīs dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes vai Īrijas gadījumā, “domicils” šajā dalībvalstī;

II.

Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

8.

FA, Īrijas pilsone, un IB, Francijas pilsonis, noslēdza laulību 1994. gadā Īrijā. Viņiem ir trīs bērni, kas jau ir pilngadīgi.

9.

2018. gada 28. decembrī IB iesniedza šķiršanās pieteikumu tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija).

10.

Ar 2019. gada 11. jūlija rīkojumu juge aux affaires familiales du tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējās pirmās instances tiesas ģimenes lietu tiesnesis, Francija) atzina, ka Francijas tiesas nav kompetentas lemt par laulības šķiršanu. Sprieduma pamatā bija šādi fakti:

–

Ģimenes dzīvesvieta bija Īrijā, kur ģimene apmetās 1999. gadā un iegādājās nekustamo īpašumu, kas bija viņu ģimenes domicils; bērni tur dzīvoja un mācījās.

–

Starp laulātajiem nebija notikusi atšķiršana, nebija apstākļu, kas ļautu secināt, ka laulātajiem ir bijusi kopīga vēlme pārcelt ģimenes domicilu uz Franciju.

–

Savukārt vairāki apstākļi liecināja par IB personisko un ģimenisko saikni ar Īriju, kurā viņš atgriezās katru nedēļas nogali pie sievas un bērniem un regulāri nodarbojās ar sportu un pavadīja brīvo laiku.

–

Sešus mēnešus pirms pieteikuma iesniegšanas (tādējādi pēc 2018. gada 27. jūnija) nav notikušas nekādas IB agrākā dzīvesveida izmaiņas, kas ļautu secināt, ka viņš ir pametis savu dzīvesvietu Īrijā. Gluži pretēji, viņš šajā valstī turpināja dzīvot tādu pašu ģimenes dzīvi līdz 2018. gada Ziemassvētku brīvdienām, kuras pavadīja ar sievu un bērniem ģimenes domicilā.

–

IB piesaiste Īrijai neizslēdz viņa piesaisti Francijai, kurp kopš 2017. gada viņš katru nedēļu devās strādāt. IB faktiski ir divas dzīvesvietas: viena noteiktā nedēļas laikā Parīzē profesionālu iemeslu dēļ un otra – pārējā laikā kopā ar sievu un bērniem Īrijā.

11.

IB pārsūdzēja pirmās instances tiesas rīkojumu cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija), lūdzot to atcelt un atzīt, ka Francijas tiesām ir teritoriālā jurisdikcija lemt par laulāto šķiršanu. It īpaši viņš noraidīja apgalvojumu par viņa nevēlēšanos izveidot Francijā “pastāvīgo vai ierasto savu interešu centru, lai tam piešķirtu stabilu raksturu”.

12.

FA lūdza apelācijas tiesu atstāt spēkā pārsūdzēto rīkojumu.

13.

Kā norāda cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa), vismaz sešus mēnešus pirms šķiršanās pieteikuma iesniegšanas IB Francijā bija stabila un ilgstoša dzīvesvieta, tomēr neatsakoties no dzīvesvietas Īrijā, kur viņam joprojām bija ģimenes saites un kur viņš tikpat regulāri kā agrāk uzturējās personisku iemeslu dēļ.

14.

Tādējādi tā uzskata, ka IB dzīvesvietai Francijā ir tik stabils un pastāvīgs raksturs, ka to var uzskatīt par pastāvīgu dzīvesvietu, un ka viņam tajā pašā laikā bija tāda paša rakstura dzīvesvieta Īrijā.

15.

No tā izriet, ka Francijas un Īrijas tiesām varētu būt vienāda kompetence lemt par laulības šķiršanu saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piekto un sesto ievilkumu.

16.

Šajos apstākļos tā uzskata, ka ir nepieciešama “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena interpretācija, un tādēļ uzdod Tiesai šo prejudiciālo jautājumu:

III.

Tiesvedība Tiesā

17.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2020. gada 30. jūnijā.

18.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas FA, Vācijas, Francijas, Īrijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija.

19.

2021. gada 17. februārī IB iesniedza motivētu lūgumu sarīkot mutisku tiesas sēdi. Tomēr viņš piekrita, ka, ņemot vērā veselības krīzes situāciju, tiesas sēde tiek aizstāta ar rakstveida apsvērumiem, un tas tā arī tika nolemts. Šos apsvērumus tiesas sēdes aizvietošanai papildus IB iesniedza Francijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

IV.

Analīze

A.

Ievada apsvērumi

20.

Prejudiciālā jautājuma premisa ir tāda, ka persona “vienlaikus dzīvo divās dažādās dalībvalstīs”  ( 10 ). Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt šī faktora ietekmi, nosakot kompetento jurisdikciju, lai izspriestu laulības šķiršanas pieteikumu.

21.

Lai atbildētu, ir jāizstrādā nostāja par to, kas ir jāsaprot ar pieaugušas personas “pastāvīgo dzīvesvietu” Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Ja apstiprinātos, ka šīs normas izpratnē IB var būt pastāvīga dzīvesvieta divās dalībvalstīs, būtu jārisina jautājums, vai abu valstu tiesām ir vienāda kompetence lemt par laulības šķiršanu.

22.

Lai labāk izprastu piemērojamo normu, vispirms aplūkošu tās priekšgājējas.

23.

Regula Nr. 2201/2003 reglamentē starptautisko jurisdikciju laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību starp iestādēm attiecībā uz visām Eiropas Savienības valstīm, izņemot Dāniju.

24.

Šis nav pirmais tiesību akts šajā jomā. Kā jau minēju, 1998. gadā tika pieņemta konvencija par šiem pašiem jautājumiem (lai gan ierobežotākā apmērā attiecībā uz vecāku atbildību). Tai tika pievienots skaidrojošais ziņojums, kurā ir izskaidrota tās noteikumu jēga  ( 11 ).

25.

1998. gada konvencija nestājās spēkā. Kad Kopiena nedaudz vēlāk ieguva kompetenci tiesu iestāžu sadarbības jomā, tās normas iekļāva Regulā Nr. 1347/2000, kuras 6. apsvērumā ir atsauce uz turpinātību starp šiem tiesību aktiem.

26.

Pēc trim gadiem Regula Nr. 2201/2003 aizstāja Regulu Nr. 1347/2000, paplašinot tās piemērošanas jomu uz procedūrām un lēmumiem par vecāku atbildību, kas nav saistīti ar laulības šķiršanas lietām. Savukārt netika skarti noteikumi par starptautisko jurisdikciju laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietās.

27.

Regula Nr. 2201/2003 zaudēs spēku 2022. gada 1. augustā, jo 2019. gada 25. jūnijā tika pieņemta Regula (ES) 2019/1111  ( 12 ), kas ir izstrādāta, lai risinātu tās piemērošanas trūkumus attiecībā uz procedūrām, kurās ir iesaistīts bērns. Starptautiskās jurisdikcijas tiesas laulības krīžu situācijām nemainās.

28.

Jurisdikcijas laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu jomā normu vienādais raksturs turpmākos tiesību aktos un tas, ka par tām trūkst skaidrojuma Regulā Nr. 2201/2003, pārveido iepriekšējos tiesību aktus (tam izrietot, konkrētāk, no Borasas ziņojuma) par centrālo, lai arī ne vienīgo elementu “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena, kas ir izmantots regulas 3. pantā, izpratnei  ( 13 ).

B.

“Pastāvīgā dzīvesvieta” saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 3. pantu

29.

Regulas Nr. 2201/2003 3. pants ietver instrumentu, ko izmanto, lai savā kompetences jomā tas nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos Eiropas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā  ( 14 ).

30.

Pārvietošanās brīvības pareiza izpratne dalībvalstīm prasa atturēties gan no tiešu ierobežojumu noteikšanas tās īstenošanai, gan no tādu šķēršļu radīšanas, kam netieši ir līdzīga atturoša iedarbība.

31.

Ģimenes tiesību atšķirības starp dalībvalstīm vai grūtības, kuras piedzīvo persona, lai tiktu atzīts tās civilstāvoklis ārpus dalībvalsts, kurā šis stāvoklis ir nodibināts, ir atbilstošas, lai radītu šo atturošo iedarbību.

32.

Apzinoties šo realitāti, Eiropas likumdevējs ieviesa šo vienoto tiesisko regulējumu, lai atvieglotu piekļuvi dalībvalstu tiesām tajās tiesvedībās par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kurās ir ietverts kāds ārvalstu elements, kā arī attiecīgo spriedumu savstarpēju atzīšanu  ( 15 ).

33.

Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir atkārtota atsauce uz viena vai abu laulāto pastāvīgo dzīvesvietu, lai precizētu, kuras tiesas ir kompetentas izspriest šos strīdus.

1.

Autonoma interpretācija

a)

Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena tuvināšana citos tiesību aktos

1)

Vispārīgi

34.

Vairākos Eiropas Savienības aktos tiesu iestāžu sadarbībai ģimenes tiesību jomā saskaņā ar atsevišķām daudzpusējām starptautiskām konvencijām  ( 16 ) ir atsauce uz attiecīgās(-o) personas(-u) pastāvīgo dzīvesvietu kā starptautiskās jurisdikcijas (tiešas vai nolēmumu atzīšanas) kritēriju un kolīziju normu piesaistes kritēriju  ( 17 ).

35.

Pastāvīgā dzīvesvieta ir biežs kritērijs arī citās Savienības tiesību jomās  ( 18 ) un starptautiskās konvencijās  ( 19 ). Attiecīgo tiesību aktu kopīgā iezīme ir tāda, ka šis jēdziens netiek definēts, kā arī tā interpretācijai nav atsauces uz dalībvalstu (vai līgumslēdzēju valstu) tiesību aktiem  ( 20 ).

36.

Sarunvalodā apzīmējums “pastāvīgā dzīvesvieta” nozīmē regulāru vai stabilu uzturēšanos noteiktā vietā. Tomēr tā juridiskai izmantošanai ir nepieciešams kas vairāk nekā interpretācija tikai atbilstoši vārdu parastajai nozīmei  ( 21 ).

37.

Preambulas, skaidrojošie ziņojumi, sagatavošanas darbi un Tiesas judikatūra norāda uz tendenci identificēt pastāvīgo dzīvesvietu ar personas “interešu centru”. Lai to noteiktu, teorētiski tiek izmantota noteiktu piesaistes faktoru grupa; un, konkrētāk, šo faktu izvērtēšana, ņemot vērā katra gadījuma apstākļus  ( 22 ).

38.

Šo interešu būtību, kā arī atbilstošus aspektus un norādes (faktiski piesaistes faktorus), kas nosaka personas pastāvīgo dzīvesvietu, iezīmē normas, kurā ir paredzēts kritērijs, kas piešķir jurisdikciju, konteksts. Ir jāņem vērā arī šī noteikuma, kā arī noteikumu kopuma, kurā tas iekļaujas, mērķis.

39.

Pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens un tā interpretācija Regulas Nr. 2201/2003 ietvaros ir autonoma, kā atkārtoti ir norādījusi Tiesa  ( 23 ). Šīs regulas normu konteksts un mērķi tādējādi norāda analoģijas un pielīdzināšanas izmantošanas ierobežojumus starp tiesību nozarēm  ( 24 ).

2)

Tiesu iestāžu sadarbība civillietās citās nozarēs

i)

Bērna pastāvīgā dzīvesvieta

40.

Tiesa bērnu pastāvīgo dzīvesvietu lietās par vecāku atbildību pielīdzina to vitālo interešu centram, kas ir atzīstams, izmantojot tādu pierādījumu grupu:

–

kuri tiek izvēlēti, jo atbilst vai ir saistīti ar tās normas kontekstu, kurā ir ietverts kritērijs  ( 25 ), un ar Regulas Nr. 2201/2003 mērķiem, ņemot vērā bērna intereses  ( 26 ); un

–

kuri tiek piemēroti (un izvērtēti), ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos apstākļus  ( 27 ).

41.

Tiesa savukārt noraida, ka vienkārši būtu pieņemamas šī jēdziena definīcijas vai interpretācijas citās Savienības tiesību nozarēs (it īpaši sociālā nodrošinājuma un civildienesta jomā). Tieši tādēļ, ka konteksts ir atšķirīgs, “izvērtējot bērnu pastāvīgo dzīvesvietu Regulas [Nr. 2201/2003] 8. panta 1. punkta ietvaros, [to] nevar piemērot tieši  ( 28 ).

ii)

Mirušas personas pastāvīgā dzīvesvieta

42.

Šī pati pieeja tiek piemērota mutatis mutandis mirušās personas pēdējās pastāvīgā dzīvesvietas, ko izmanto Regula (ES) Nr. 650/2012, konkretizēšanai  ( 29 ).

43.

Šīs regulas apsvērumos uz šādu dzīvesvietu ir atsauce kā uz mirušā “ģimenes interešu centr[u] un [centru, kurā] norisinājās viņa sociālā dzīve”; un ir ierosināts noteikt to, “vispārēji [..]izvērtē[jot] mirušā dzīves apstākļ[us] gados pirms viņa nāves un nāves brīdī, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus, jo īpaši mirušā uzturēšanās attiecīgajā valstī ilgumu un regularitāti, kā arī šādas uzturēšanās apstākļus un iemeslus”. Šādi noteiktai pastāvīgajai dzīvesvietai “būtu jāatspoguļo cieša un stabila saikne ar attiecīgo valsti, ievērojot šīs regulas īpašos mērķus”  ( 30 ).

iii)

Maksātnespējīga parādnieka pastāvīgā dzīvesvieta

44.

Pastāvīgā dzīvesvieta – visbeidzot – ir starptautiskās jurisdikcijas (netiešs) kritērijs un tādējādi Regulas (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām  ( 31 ) kolīziju normas piesaistes kritērijs.

45.

Tās 3. panta 1. punktā ir prezumēts, ka parādnieka “galveno interešu centrs”, ja runa ir par privātpersonu, ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta. Šajā jomā svarīgas ir saimnieciskās un finanšu intereses; ir jāizvērtē norādes, kas ļautu trešām personām viegli pārliecināties par šo “interešu centru”  ( 32 ).

b)

Šīs pieejas pielāgošana Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punktam

46.

Minētā pieeja tās elastīguma dēļ ir piemērota, lai noteiktu Regulas Nr. 2201/2003 3. pantā minēto pastāvīgo dzīvesvietu, tādējādi, ka tā ļauj piešķirt jurisdikciju dalībvalsts tiesām laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietās.

47.

Regulā nav vadlīniju par to, kas ir vai kā tiek noteikta pieaugušas personas “pastāvīgā dzīvesvieta” laulības krīzes situācijā, kā arī nav atsauces uz valstu tiesību sistēmām šajā nolūkā. Šis iztrūkums ir apzināta izvēle (un kopīgs ar agrākajiem tiesību aktiem).

48.

Borasas ziņojumā tas ir uzsvērts, norādot:

–

Par to notika diskusijas, iekļaujot (tagadējā) 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta sesto ievilkumu  ( 33 ); beigās tika noraidīta tādas normas ieviešana, kas precizētu pastāvīgo dzīvesvietu 1998. gada konvencijas mērķiem  ( 34 ).

–

Tika ņemta “vērā īpaši” definīcija, ko Tiesa izmantoja citās jomās, saskaņā ar kuru “pastāvīgā dzīvesvieta” ir “vieta, kur ieinteresētā persona ar vēlmi piešķirt stabilu raksturu ir izveidojusi pastāvīgo vai parasto savu interešu centru”  ( 35 ).

–

Tika noraidīti citi priekšlikumi  ( 36 ), kas liek saprast, ka tas priekšlikums, kuru ņēma “vērā īpaši”, tika pieņemts kā darba jēdziens sarunās.

49.

Ņemot vērā turpinātību starp 1998. gada konvenciju un spēkā esošo regulu, var secināt, ka starptautiskās jurisdikcijas laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietās pašreizējo kritēriju pamatā ir tas pats mērķis.

50.

Svarīgo interešu konkretizēšana, nosakot laulāto pastāvīgo dzīvesvietu, kā arī piesaistes faktoru izvēle, izvērtējot tos kopā, notiek katrā konkrētā gadījumā, un, kā jau minēju, tā ir īstenojama autonomi, ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 noteikumu un mērķa kontekstu  ( 37 ).

51.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka šajās lietās situācija var ātri mainīties tieši laulības krīzes dēļ. Bieži notiek pastāvīgās dzīvesvietas maiņa, kam, iespējams, seko viena no laulātajiem atgriešanās savā izcelsmes dalībvalstī, ja laulātajiem ir dažādas pilsonības.

2.

Regulas Nr. 2201/2003 3. panta konteksts un mērķis

a)

Precizējums: pastāvīgās dzīvesvietas funkcijas Regulas Nr. 2201/2003 II nodaļas 1. iedaļā un jēdziena vienotība

52.

Pastāvīgā dzīvesvieta un dalībvalsts pilsonība ir Regulas Nr. 2201/2003 II nodaļas (“Piekritība”) 1. iedaļas (“Laulības šķiršana, laulāto atšķiršana un laulības atzīšana par neesošu”) galvenie elementi.

53.

Šiem elementiem ir divas funkcijas: piešķirt starptautisko jurisdikciju strīdos, kas attiecas uz laulības krīzi, saskaņā ar 3. pantu; un noteikt šīs iedaļas tvērumu saskaņā ar 6. un 7. pantu  ( 38 ).

54.

Jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” abos gadījumos ir tas pats, tādēļ 3. panta 1. punkta ietvaros noteiktā definīcija ir attiecināma uz 6. un 7. pantu. Tas izriet no Regulas Nr. 1347/2000 – kas bija spēkā pirms tagad spēkā esošās regulas – 8. apsvēruma, kurā tiesību akts ir attiecināts arī uz trešo valstu pilsoņiem, kuru “saites ar kādas dalībvalsts teritoriju ir pietiekami ciešas, ievērojot šajā regulā noteiktos jurisdikcijas pamatus”  ( 39 ).

b)

“Ad hoc” starptautiskās jurisdikcijas kritērijs

55.

Laulības krīzes situācijām Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts nosaka starptautisko jurisdikciju, pamatojoties uz viena vai abu laulāto personīgajiem apstākļiem. Tās ir ekskluzīvas jurisdikcijas, starp kurām nepastāv hierarhija  ( 40 ).

56.

Jurisdikciju uzskaitījums atkārto Regulas Nr. 1347/2000 3. panta kritērijus, un [savukārt] tas atkārto 1998. gada konvencijas 2. panta kritērijus. Attiecībā uz pastāvīgo dzīvesvietu kritēriji ir šādi:

–

kopīga abu pušu pastāvīgā dzīvesvieta vai dzīvesvieta, kas bija kopīga iepriekš  ( 41 );

–

vienas puses pastāvīgā dzīvesvieta:

–

ja ir iepriekšēja vienošanās ar otru pusi, ja pieteikums ir kopīgs; tādā gadījumā jurisdikcija var būt prasītāja vai atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām;

–

ja tā ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta;

–

ja tā ir prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja prasītājs tajā ir dzīvojis vismaz gadu pirms prasības celšanas vai sešus mēnešus, ja tā atrodas prasītāja pilsonības dalībvalstī (vai Apvienotās Karalistes vai Īrijas gadījumā – “domicils” šajā dalībvalstī).

57.

Borasas ziņojumā ir izskaidrota jurisdikciju izvēle un to alternatīvais raksturs: tās atbilst pušu interesēm, nodrošina elastīgu regulējumu, kas ir piemērots personu mobilitātei, un tās ir tuvas, to saprotot kā reālu saikni starp personu un dalībvalsti. Piekritības normām ir “jābūt personām labvēlīgām, vienlaikus saglabājot tiesisko drošību”  ( 42 ).

58.

Tiesa ir pieņēmusi šos skaidrojumus dažādos spriedumos par Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punktu  ( 43 ).

59.

Borasas ziņojumā ir norādīts arī, ka iespēja celt prasību vietā, kas atbilst tikai viena no laulāto interešu centram, ja tas nav atbildētājs un ja nav panākta vienošanās starp laulātajiem, dokumentā ir ietverta, jo atsevišķām dalībvalstīm tas bija sine qua non nosacījums, lai pieņemtu 1998. gada konvenciju  ( 44 ).

60.

Šādi atspoguļojas bažas par īpašo gadījumu, kad laulātais maina dzīvesvietu, laulības krīzes dēļ pārceļoties uz citu dalībvalsti, – šis scenārijs ir minēts iepriekš  ( 45 ). Šāda pārcelšanās bieži vien nozīmē atgriešanos, pat tūlītēju, savā domicilā, kāds tas bija pirms laulības noslēgšanas, vai savas pilsonības domicilā. Šajos gadījumos ir jāizvērtē saikne starp personu un tiesu, lai arī vēl nav izveidojies objektīvs ģeogrāfisks tuvums.

3.

Pastāvīgā dzīvesvieta starptautiskās jurisdikcijas piešķiršanai

61.

Jēdziens, uz kuru balstās Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta jurisdikcijas pamati:

–

atbilst personas vitālo interešu centram, par tādu uzskatot sociālās dzīves centru un ģimenes dzīves centru. Profesionālo un mantisko interešu lokalizācija palīdz noteikt šo centru; tomēr šie faktori vieni paši nevar atspēkot personīgo interešu nozīmīgumu, ja tās nesakrīt ar ģeogrāfisko vietu;

–

principā nozīmē personas kvalificētu uzturēšanos (un ne tikai klātbūtni) kādā vietā: vai nu tā ir pastāvīga, vai tai ir zināma regularitāte vai noteiktība, un tādējādi tiek izpildīti nosacījumi faktiskai integrācijai sociālajā vidē.

62.

Uzturēšanās uzskatīšana par pieaugušas personas “pastāvīgo dzīvesvietu” nav vienmēr atkarīga no noteikta laika notecējuma. Tā nav atkarīga arī no tā, ka šajā laikā nostiprinās objektīvs ģeogrāfisks tuvums starp personu un tiesu, kas izskata laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas vai laulības atzīšanas par neesošu lietu.

63.

Tas, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piektajā un sestajā ievilkumā ir prasīts, lai papildus pastāvīgās dzīvesvietas prasībai būtu izpildītas dažas prasības attiecībā uz laika periodu, nav būtiski pašai dzīvesvietai, lai to varētu uzskatīt par “pastāvīgu”  ( 46 ).

64.

Prasība, ka prasītājam ir jābūt nodzīvojušam pastāvīgās dzīvesvietas valstī vienu gadu vai sešus mēnešus, ja tā ir viņa pilsonības valsts (attiecīgā gadījumā “domicils”), mazina “laika” faktora kā dzīvesvietas pastāvīgā rakstura rādītāja nozīmi.

65.

Tādējādi ir pareizi uzskatīt, ka Regulas Nr. 2201/2003 3. panta izpratnē ir iespējams, ka laulātais gandrīz nekavējoties (vai īsā laika periodā) iegūst pastāvīgo dzīvesvietu laulības krīzes izraisītas dzīvesvietas maiņas dēļ.

66.

Šajos apstākļos fiziskas klātbūtnes ilgumu, regularitāti vai pastāvīgumu, kas parasti raksturo “pastāvīgo dzīvesvietu”, var izsecināt vai pat aizvietot ar pieaugušas personas nodomu apmesties un integrēties citā dalībvalstī (vai atgriezties izcelsmes valstī un atkal integrēties tajā), iegūstot jaunu pastāvīgo dzīvesvietu un atstājot iepriekšējo dzīvesvietu  ( 47 ).

67.

Šis nodoms var pastāvēt jau no paša sākuma vai izveidoties pakāpeniski. Abos gadījumos, lai to ņemtu vērā, tam ir jāizpaužas konkrētos elementos vai ārējos apstākļos  ( 48 ). Pretējā gadījumā jurisdikciju piešķirošās normas piemērošana būtu pārāk sarežģīta vai pat neiespējama.

68.

Lai atzītu personas vitālo interešu centru (vai attiecīgā gadījumā nodomu to izveidot) kādā vietā Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tāpat kā citās blakusjomās  ( 49 ) ir jāņem vērā visi faktori, kas ir piemēroti, lai atklātu dzīves saikni starp personu un šo vietu.

69.

Konkrētāk, šādi var būt personas uzturēšanās teritorijā nosacījumi un iemesli un tās ilgums un regularitāte ar niansēm, kas tika iepriekš norādītas. Tostarp, bet ne tikai, minētie pierādījumi ir šādi:

–

vieta ir izcelsmes valstī;

–

tā ir vieta, kurā atrodas radinieki un draugi;

–

persona šajā vietā dzīvo regulāri ar īres līgumu vai savā īpašumā vai arī ir veikusi darbības, lai tas notiktu;

–

tā ir personas pilsonības valsts;

–

personai ir vai tā meklē stabilu darbu šajā vietā;

–

persona iesaistās šīs vietas kultūrā.

70.

Šo vai līdzīgu norāžu (kas, atkārtošu, neizsmeļ iespējamo norāžu sarakstu)  ( 50 ) atbilstību apstiprina Tiesas judikatūra par mazgadīga bērna vai zīdaiņa pastāvīgo dzīvesvietu. Tā vitālais centrs izriet no integrācijas ģimenes un sociālajā vidē – kas ir tā vecāka, no kura bērns ir atkarīgs, vide –, pamatojoties uz elementiem, ko pati Tiesa ir norādījusi šādas vides noteikšanai  ( 51 ).

C.

Viena pastāvīgā dzīvesvieta

71.

Noteikt pieaugušas personas pastāvīgo dzīvesvietu un, pamatojoties uz to, izlemt, kurai tiesai ir jurisdikcija izskatīt laulības šķiršanas prasību, ir uzdevumi, kas piekrīt tiesai, kurā ir celta šī prasība. Tiesai ir jācenšas noteikt vienu pastāvīgo dzīvesvietu – vai nu viena, vai abu laulāto.

72.

Protams, Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkts neizslēdz vairāku kompetento tiesu esamību, kā arī tiesas izvēli (forum shopping) strīdos tikai par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu. Tiesvedību vienlaicīguma jautājums ir paredzēts un atrisināts regulas 19. panta 1. un 3. punktā.

73.

Tomēr uzskatu, ka šis arguments nepamato turpmāku jurisdikcijas pamatu paplašināšanu, vispārīgi atzīstot iespēju pastāvīgi dzīvot vairākās vietās vienlaikus Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta izpratnē.

74.

Pret šādu interpretāciju liecina šīs normas formulējums, tās mērķis un citi sistemātiska rakstura apsvērumi.

1.

Terminu formulējums un nozīme

75.

Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā visur ir atsauce uz pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, lietojot vienskaitli.

76.

Vienlaikus saskaņā ar regulas 66. pantu, kas nosaka jurisdikcijas noteikšanu dalībvalstīs ar divām vai vairāk tiesību sistēmām, “visas norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā dalībvalstī attiecas uz pastāvīgu dzīvesvietu [vienā] teritoriālajā vienībā”  ( 52 ).

77.

Turklāt, ja pastāvīgā dzīvesvieta ir pielīdzināma personas vitālo interešu centram, pieņemt vairāku šādu dzīvesvietu vienlaicīgu pastāvēšanu nebūtu atbilstoši.

78.

Savukārt nekas neliedz pastāvēt vairākām “parastām” dzīvesvietām  ( 53 ), proti, ka vienai personai līdz ar tās pastāvīgo vai galveno dzīvesvietu ir vēl cita vai citas sekundāras dzīvesvietas (brīvdienām, darba vajadzībām u.tml.). Šīm pēdējām nav nekādas ietekmes Regulas Nr. 2201/2003 3. panta kontekstā.

2.

Normas mērķis

79.

Atzīt, ka ir iespējamas vairākas pastāvīgās dzīvesvietas, arī neatbilstu mērķim, kāds Regulai Nr. 2201/2003 ir saskaņā ar tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

80.

Kā jau skaidroju  ( 54 ), šis mērķis ir šāds:

–

no vienas puses, personu mobilitātes atbalstīšana Savienībā arī tad, ja dzīvesvietas maiņa no vienas dalībvalsts uz citu notiek pēc laulības krīzes;

–

no otras puses, tiesiskās drošības un tuvuma starp personām un jurisdikciju nodrošināšana.

81.

Pārējie piesaistes kritēriji nodrošina līdzsvaru starp šiem diviem mērķiem: tie ir gan attiecīgo pušu interesēs, gan taisnīgas tiesas spriešanas interesēs. Šim līdzsvaram palīdz tas, ka jurisdikcijas kritēriji, kuru pamatā ir pastāvīgā dzīvesvieta, nesniedz tik daudz alternatīvu, cik ir ievilkumu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, lai arī kā varētu šķist pirmajā acumirklī  ( 55 ).

82.

Vienas personas vienlaicīgu pastāvīgo dzīvesvietu skaitu brīvāka interpretācija varētu de facto izjaukt līdzsvaru starp pusēm, paplašinot iespējas vērsties forum actoris. Tā arī palielinātu grūtības iepriekš noteikt, kuras tiesas var lemt par laulības šķiršanu, laulāto nošķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu Savienībā  ( 56 ).

83.

Šie apsvērumi kopā ar tiem, kurus izklāstīšu turpinājumā, atbalsta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena šauru interpretāciju, pat ja persona dzīvo vairākās dalībvalstīs.

3.

Pastāvīgā dzīvesvieta, aplūkojot to no sistēmiskās interpretācijas skatpunkta (plašākā nozīmē)

84.

Ja Regulas Nr. 2201/2003 3. panta tekstam, nozīmei un mērķim ir pretrunā piemērot tajā paredzētās tiesiskās sekas vairākām pastāvīgajām dzīvesvietām, šī pieeja pārsniedz no laulības krīzēm izrietošās lietas, neraugoties uz šīs regulas 8. apsvērumā noteikto  ( 57 ).

85.

Eiropas likumdevējs ir attiecinājis šo pašu starptautiskās jurisdikcijas kritēriju uz turpmākajiem tiesību aktiem, kas reglamentē: a) tiesību aktus, kuri ir piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai  ( 58 ); b) starptautisko jurisdikciju prasībām par uzturēšanas pienākumu  ( 59 ); un c) starptautisko jurisdikciju izskatīt jautājumus par laulāto mantiskajām attiecībām saistībā ar pieteikumiem par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu  ( 60 ).

86.

Jo plašāks kļūst Regulas Nr. 2201/2003 3. panta jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta”, jo vairāk dalībvalstu tiesu būs iespējami kompetentas arī šajās citās jomās, apdraudot attiecīgajām personām noteikumu paredzamību  ( 61 ).

87.

Koncentrēšos konkrētāk uz sekām, kādas ir tiesību aktiem, kas ir piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai.

88.

Regulas Nr. 1259/2010 mērķis ir “[sniegt] pilsoņiem pienācīg[u] rezultāt[u] tiesiskās noteiktības, paredzamības un elastības ziņā”  ( 62 ). Šī mērķa sasniegšana paredz, ka pēc būtības ir piemērojams tikai viens tiesību akts, neraugoties uz to, kura Savienības [dalībvalsts] tiesa izskata laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas lietu. No tā izriet, ka piesaistes kritēriji, kas ir noteikti Regulā Nr. 1259/2010, lai gan tie ir vairāki, ir sakārtoti “kaskādē”, nevis kā alternatīvas.

89.

Lai arī mazākā mērā  ( 63 ), bet minētais mērķis pamatojas arī uz forum‑ius saikni, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1259/2010 8. pantā par piemērojamiem tiesību aktiem, ja puses tos nav izvēlējušās:

–

kā sākotnēja norāde, pastāvot vairāku Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta jurisdikciju atbilstībai Regulas Nr. 1259/2010 8. panta piesaistes kritērijiem;

–

tieši kā galīgais risinājums: ja puses nav izvēlējušās piemērojamos tiesību aktus un nav atbilstības arī Regulas Nr. 1259/2010 8. panta a), b) un c) punkta kritērijiem, saskaņā ar normas d) punktu piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas tiesa.

90.

Regulas Nr. 2201/2003 3. pantā minētā pastāvīgās dzīvesvietas jēdziena plaša piemērošana, kas ļautu noteikt divas vai vairākas starptautiskās jurisdikcijas, pamatojoties uz šo kritēriju, apdraudētu Regulas Nr. 1259/2010 mērķi divos veidos:

–

pārraujot forum‑ius saikni, ja tiesa darbotos kā viena laulātā vienas no pastāvīgajām dzīvesvietām tiesa, bet tai būtu jāpiemēro citas dalībvalsts tiesību akti, jo tajā ir laulāto kopēja pastāvīgā dzīvesvieta  ( 64 );

–

esot par iemeslu tam, ka divas (vai vairākas) kompetentās tiesas, pamatojoties uz viena laulātā pastāvīgo dzīvesvietu vai pastāvīgajām dzīvesvietām, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, piemērotu tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas tiesa, saskaņā ar Regulas Nr. 1259/2010 8. panta d) punktu.

a)

3. panta 1. punkta a) apakšpunkts un spriedums “Hadadi” (3. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

91.

Manis piedāvātā šaurā interpretācija nav pretrunā Tiesas interpretācijai spriedumā Hadadi  ( 65 ), tai Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta ietvaros atzīstot vairāku dalībvalstu tiesu kompetenci, ja attiecīgajām personām ir dažādas pilsonības  ( 66 ).

92.

Atšķirības starp lietu, kas ir atrisināta ar spriedumu Hadadi, un šo lietu ir nozīmīgas. Tiesa tajā noraidīja to, ka piesaistes kritērijs “pilsonība” būtu “biežāk lietotā pilsonība”, kas ir ar šo lietu nesaistīts apstāklis:

–

Pirmkārt, nosacījuma par pilsonības “biežāku lietojamību” nav Regulas Nr. 2201/2003 3. pantā; savukārt tajā tiešām ir prasīts, lai dzīvesvieta būtu “pastāvīga”.

–

Otrkārt, pilsonībai, kas piešķir jurisdikciju minētajā 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, vienmēr ir jābūt kopīgai. Ja tikai vienam no laulātajiem ir dubultpilsonība un otram tās nav tiesību normas nozīmē, vērā tiek ņemta tikai kopīgā pilsonība: laulātajam ar vienu pilsonību nav ne zaudējumu, ne arī ieguvumu  ( 67 ). Tas savukārt varētu notikt, ja tiktu atzītas vairākas pastāvīgās dzīvesvietas saskaņā ar piekritības noteikumiem, kas balstās tikai uz viena laulātā pastāvīgo dzīvesvietu  ( 68 ).

–

Treškārt, pilsonība kā piesaistes kritērijs ir, kā norādīja Tiesa, “nepārprotama un viegli piemērojama”  ( 69 ), bet “biežāk lietotās” pilsonības noteikšanai ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas ne vienmēr ļautu rast skaidru risinājumu  ( 70 ).

93.

Pēdējais minētais būtu iespējams, arī piemērojot piesaistes kritēriju “pastāvīgā dzīvesvieta”. Tomēr neuzskatu, ka problēma tiek atrisināta (tieši pretēji), pieņemot, ka šaubu gadījumā vēlamāk ir atzīt, ka pastāv vairāk nekā viena pastāvīgā dzīvesvieta.

94.

Šāda pieeja nenodrošina mazākas diskusijas starp pusēm par to, kurai no vairākām dzīvesvietām ir nozīme tiesvedībā. Drīzāk tā papildina strīdu ar jaunu sarežģītības faktoru: katru reizi, kad kāda puse norādītu kā pastāvīgas divas vai vairākas dzīvesvietas, būtu jālemj, vai tās visas patiešām tādas ir. Visbeidzot – palielinātos risks, ka “parastā” (nevis pastāvīgā Regulas Nr. 2201/2003 3. panta izpratnē) dzīvesvieta galīgi nosaka starptautisko jurisdikciju.

D.

Neiespējamība noteikt pastāvīgo dzīvesvietu?

95.

Regulā Nr. 2201/2003 ir paredzēti risinājumi gadījumam, ja nebūtu iespējams noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu; savukārt to nav pieaugušas personas gadījumā.

96.

Šis noklusējums nav nejaušība. Pozitīvā nozīmē tiek noraidīts, ka ir personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav pārbaudāma (lai arī to pierādīt būtu grūti). Negatīvā nozīmē, manuprāt, tas apstiprina, ka pieaugušai personai netiek atzītas divas vai vairākas pastāvīgās dzīvesvietas vairākās dalībvalstīs Regulas Nr. 2201/2003 3. panta izpratnē.

97.

Ja argumentācijas labad tiktu pieņemts, ka tas tā nav un ka nav iespējams no vairākām noteikt  ( 71 ) pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta izpratnē, varētu iedomāties divus risinājumus:

–

saskaņā ar pirmo, kam priekšroku dod Komisija  ( 72 ), pietiktu ar to, ka viens no diviem (vai vairākiem) attiecīgās personas interešu centriem atrastos tās tiesas dalībvalstī, kurā ir celta šķiršanās prasība, lai tiktu atzīta šīs tiesas jurisdikcija;

–

saskaņā ar otro neviens no šiem dzīves centriem dažādās dalībvalstīs nebūtu atbilstošs, lai piešķirtu jurisdikciju, pamatojoties uz pastāvīgo dzīvesvietu.

98.

Iepriekš izmantotie argumenti pret vairāku vienlaicīgu pastāvīgo dzīvesvietu atzīšanu vienai personai Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā liek man dot priekšroku otrajai iespējai kā visai sistēmai mazāk traucējošai.

99.

Šī otrā iespēja (kam būtu izņēmuma raksturs) apstiprinātu piesaistes kritērija “pastāvīgā dzīvesvieta” nepiemērotību, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju. Ja tā būtu, tas katrā ziņā neatņemtu pusēm tiesisko aizsardzību Savienībā, ja būtu piemērojams viens no Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta pārējiem kritērijiem  ( 73 ) vai ja vērstos tiesās, kas ir noteiktas katras dalībvalsts tiesību aktos  ( 74 ), kuru pārējā piemērojamība ir noteikta 7. pantā.

100.

Tikai pakārtoti (proti, ja šīs iespējas ir izsmeltas vai izslēgtas) un izņēmuma kārtā, ja tas būtu nepieciešams, lai nepieļautu atteikumu spriest tiesu, man šķistu pieņemami piešķirt jurisdikciju tiesām, kas atrodas jebkuras viena laulātā dzīvesvietas dalībvalstīs, ja neviena no šīm dzīvesvietām nav atzīstama par pastāvīgu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. panta a) apakšpunkta izpratnē.

V.

Secinājumi

101.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku atbildēt uz cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) uzdoto jautājumu šādi: