20Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma atlikt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:1.Vai minētā sistēma, kas paredz maksājumu atskaitījumus nolūkā finansēt kopīgās reklāmas kampaņas, ir uzskatāma (daļēji) par atbalsta pasākumu [Līguma] 92. panta 1. punkta izpratnē, un vai nodoms ieviest šo sistēmu ir jādara zināms Komisijai, kā to paredz [Līguma] 93. panta 3. punkts? Vai tas attiecas tikai uz kopīgo reklāmas kampaņu organizēšanu un piedāvājumu, vai arī uz to finansēšanas veidiem, kā to paredz noteikumi par maksājumu atskaitīšanu un/vai uz šo noteikumu pamata pieņemtie lēmumi? Vai atbilde ir atkarīga no tā, ka kopīgās reklāmas kampaņas tiek piedāvātas tās tautsaimniecības nozares (uzņēmumiem), attiecībā uz kuru pieņemti lēmumi par maksājumu atskaitīšanu? Ja atbilde ir apstiprinoša, kā izpaužas šī atšķirība? Vai ir svarīgi noteikt, ka pakalpojumus saņemošo uzņēmumu obligāti veicamie maksājumi pilnībā sedz publiskās organizācijas izdevumus tādā veidā, ka gūtais labums nenozīmē papildu izdevumus valstij? Vai ir svarīgi, ka no kopīgām reklāmas kampaņām aptuveni vienādu labumu gūst visa nozare un ka katrs nozares uzņēmums var gūt aptuveni līdzīgu labumu no šīm kampaņām?2.Vai pienākums ziņot, ko nosaka [Līguma] 93. panta 3. punkts, jāpiemēro visiem atbalsta pasākumiem, vai tikai tiem atbalsta pasākumiem, kuri atbilst [Līguma] 92. panta 1. punktā sniegtajam aprakstam? Lai būtu iespējams izvairīties no pienākuma ziņot, vai dalībvalsts ir tiesīga brīvi izvērtēt atbalsta pasākuma atbilstību [Līguma] 92. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem? Ja jā, tad cik lielā mērā? Kā šā novērtējuma brīvība ietekmē [Līguma] 93. panta 3. punktā paredzēto pienākumu ziņot? Vai ir jāsecina, ka pienākums ziņot nav jāpilda tikai tad, kad var pamatoti uzskatīt, ka pasākums neveido atbalstu?3.Ja valsts tiesnesis [..] nonāk pie secinājuma, ka pastāv atbalsta pasākums [Līguma] 92. panta 1. punkta izpratnē, vai viņam jāņem vērā Komisijas [..] [de minimis paziņojumā] noteikto de minimis normu vērtējot, vai pasākums veido tādu atbalsta pasākumu, par kuru ir jāziņo saskaņā ar [Līguma] 93. panta 3. punktu? Ja jā, vai šo de minimis normu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz atbalsta pasākumiem, kas veikti pirms paziņojuma publicēšanas, un uz tādiem atbalsta pasākumiem kā ikgadējās kopīgās reklāmas kampaņas, no kurām gūst labumu visa nozare?4.Vai spriedums lietā C-39/94 (SFEI u. c, Recueil 1996, I-3547. lpp.) par [Līguma] 93. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību nozīmē to, ka valsts tiesnesim jāpasludina par spēkā neesošiem gan noteikumi, gan uz šo noteikumu pamata pieņemtie lēmumi par summu atskaitīšanu un jāpiespriež publiskajai organizācijai atlīdzināt šos maksājumus, pat ja Nīderlandes tiesu prakse par formālu juridisku spēku [..] paredz pretējo? Vai šajā sakarā ir svarīgi, ka maksājumu atlīdzība faktiski nekaitē tam labumam, ko tautsaimniecības nozare un individuālie uzņēmumi ieguvuši no kopīgām reklāmas kampaņām? Vai Kopienas tiesības Jauj neatlīdzināt pilnībā vai tikai daļēji obligāti veicamos maksājumus, ja valsts tiesnesis uzskata, ka tautsaimniecības nozare vai atsevišķi uzņēmumi tādējādi iegūtu nesamērīgi lielu labumu, ņemot vērā faktu, ka no reklāmas kampaņām iegūtā priekšrocība nevar tikt atlīdzināta tādā pašā veidā?5.Vai publiskā organizācija var atsaukties uz iepriekš minēto normu par lēmuma par summu atskaitījumu formālu juridisku spēku gadījumos, kad par atbalsta pasākumu netika paziņots saskaņā ar [Līguma] 93. panta 3. punktu ar mērķi izvairīties no atmaksas pienākuma, ja šā lēmuma adresātam netika darīts zināms, ka par atbalsta pasākumu, kas ir dala no lēmuma par summu atskaitīšanu, netika paziņots tā pieņemšanas brīdī vai laika periodā, kāds ir paredzēts administratīvās pārsūdzības ierosināšanai? Vai attiecīgās personas var pamatoti uzskatīt, ka valsts izpildījusi savu pienākumu ziņot, kas izriet no [Līguma] 93. panta 3. punkta?