(1)

Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību (1) (“Bernes konvencija”) Savienība noslēdza ar Padomes Lēmumu 82/72/EEK (2), un tā stājās spēkā 1982. gada 1. septembrī.

(2)

Ievērojot Bernes konvencijas 17. pantu, Bernes konvencijas Pastāvīgā komiteja (“Pastāvīgā komiteja”) var pieņemt grozījumus minētās konvencijas pielikumos.

(3)

Ievērojot Bernes konvencijas 17. pantu, grozījumu ierosinājums ir jāiesniedz vismaz divus mēnešus pirms Pastāvīgās komitejas sanāksmes. Savienība kā Konvencijas līgumslēdzēja puse var ierosināt grozījumus minētās konvencijas pielikumos.

(4)

Ņemot vērā Pastāvīgās komitejas Ieteikumu Nr. 56 (1997) par vadlīnijām, kas jāņem vērā, iesniedzot priekšlikumus par Konvencijas I un II pielikuma grozījumiem un pieņemot grozījumus, attiecīgie apsvērumi par sugas iekļaušanu Bernes konvencijas pielikumos ietver ekoloģiskos un zinātniskos faktorus, piemēram, saglabāšanās stāvokli, populāciju tendences un apdraudējumus.

(5)

Bernes konvencijas 2. pantā ir noteikts mērķis panākt tādu savvaļas augu un dzīvnieku populācijas līmeni, kurš atbilst ekoloģiskajām, zinātniskajām un kultūras prasībām, tai pašā laikā ņemot vērā ekonomiskās un rekreācijas prasības, un tajā ir noteikts plašāks konteksts pasākumiem, ko veic līgumslēdzējas puses. Minēto mērķi var ņemt vērā, ierosinot grozījumus Bernes konvencijas pielikumos.

(6)

Vilka (Canis lupus) saglabāšanās stāvoklis pēdējās desmitgadēs ir uzrādījis pozitīvu tendenci. Suga ir veiksmīgi atjaunojusies Eiropas kontinentā, ievērojami paplašinoties sugas areālam. Tās populācija ir sasniegusi nozīmīgu līmeni: aplēstais Savienības populācijas lielums 10 gadu laikā ir gandrīz divkāršojies, no 11 193 īpatņiem 2012. gadā līdz 20 300 īpatņiem 2023. gadā. Ziņojumi norāda, ka visā kontinentā populācijas pastāvīgi aug. Neraugoties uz to, ka vilku suga joprojām ir apdraudēta, pēdējās desmitgadēs novērotā sugas populāciju sekmīgā atjaunošanās un tās izplatības areāla palielināšanās visā kontinentā liecina par sugas spēcīgo pielāgošanās spēju un noturību.

(7)

Tajā pašā laikā vilku izplatības areāla pastāvīgā paplašināšanās Eiropā un vilku iemitināšanās jaunās teritorijās ir radījusi arvien lielākas sociālekonomiskās problēmas saistībā ar līdzāspastāvēšanu ar cilvēka darbībām. Tas jo īpaši ir saistīts ar kaitējumu lauksaimniecības dzīvniekiem, kas ir sasniedzis ievērojamu līmeni un skar arvien vairāk reģionu un dalībvalstu, kā arī citas valstis.

(8)

Jaunākie dati par populācijas lielumu 2022. gada novērtējumā par vilku stāvokli, kas izstrādāts Bernes konvencijas Eiropas Lielo plēsēju iniciatīvas ietvaros, un 2023. gadā veiktā padziļinātā analīze par vilka stāvokli Savienībā sniedz pietiekamus pierādījumus, kas pamato vilka aizsardzības statusa pielāgošanu saskaņā ar Bernes konvenciju.

(9)

Tādēļ ir lietderīgi pielāgot vilku sugas aizsardzības līmeni. Vilku sugai, kas patlaban ir iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā, būtu jāpiemēro sugu aizsardzība, kas izriet no iekļaušanas Bernes konvencijas III pielikumā saistībā ar minētās konvencijas 7. pantu.

(10)

Vilku sugas aizsardzības līmeņa pielāgošana nodrošinātu elastību, kas ļautu risināt augošās sociālekonomiskās problēmas, kuras saistītas ar vilka areāla paplašināšanos Eiropā un vilku iemitināšanos jaunās teritorijās.

(11)

Saskaņā ar Bernes konvencijas Pastāvīgās komitejas 2012. gada 30. novembrī pieņemto Ieteikumu Nr. 163 (2012) par lielo plēsēju augošo populāciju pārvaldību Eiropā Bernes konvencijas Līgumslēdzējas Puses tiek mudinātas pēc vajadzības sadarboties ar citām valstīm, kurām ir kopīgas populācijas, ar mērķi saglabāt to veselīgu un uzturēt labvēlīgu saglabāšanās stāvokli. Šāda sadarbība, kas ietver līdzāspastāvēšanas un aizsardzības pasākumus, joprojām ir nepieciešama un būtiska, ja vilku suga ir iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā.

(12)

Tāpēc, gatavojoties Konvencijas Pastāvīgās komitejas 44. sanāksmei 2024. gadā, Savienībai būtu jāiesniedz priekšlikums grozīt Bernes Konvencijas II un III pielikumu, vilku (Canis lupus) sugu svītrojot no II pielikuma un to iekļaujot III pielikumā. Komisijai šis priekšlikums būtu jāpaziņo Bernes konvencijas Sekretariātam.

(13)

Ir lietderīgi arī noteikt nostāju, kas Savienības vārdā jāieņem Pastāvīgās komitejas 44. sanāksmē, jo lēmumi, ar kuriem groza Bernes Konvencijas pielikumus, būs Savienībai saistoši.

(14)

Savienībai būtu jāatbalsta ierosinātais grozījums, lai vilku (Canis lupus) sugu svītrotu no Bernes konvencijas II pielikuma un iekļautu to minētās konvencijas III pielikumā,