Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA DĪNA ŠPĪLMANA
[DEAN SPIELMANN]
secinājumi,
sniegti 2026. gada 8. septembrī (1)
Lietas C‑529/24 P, C‑536/24 P, C‑537/24 P un C‑585/24 P
Eiropas Savienības Padome
pret
Hypo Vorarlberg Bank AG,
Vienoto noregulējuma valdi (C‑529/24 P)
un
Vienotā noregulējuma valde
pret
Hypo Vorarlberg Bank AG (C‑536/24 P),
un
Vienotā noregulējuma valde
pret
Volkskreditbank AG (C‑537/24 P),
un
Eiropas Savienības Padome
pret
Volkskreditbank AG,
Vienoto noregulējuma valdi (C‑585/24 P)
Apelācija – Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – Vienotais noregulējuma fonds – Lēmums attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķinu par 2022. gada iemaksu periodu – LESD 291. panta 2. punkts – Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras – Pilnvaru piešķiršanas pamatojums – Regulas (ES) Nr. 806/2014 70. panta 7. punkts – Īstenošanas regulas (ES) 2015/81 8. panta 1. punkts – Īstenošanas pilnvaru robežas – Regulas Nr. 806/2014 69. pants – Pienākums sasniegt mērķapjomu – Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts – Maksimālais apjoms 12,5 % no mērķapjoma – LESD 264. panta otrā daļa – Atcelšanas iedarbības ierobežošana laikā
Satura rādītājs
I. Ievads
II. Tiesiskais regulējums
A. Starpvaldību nolīgums
B. BRRD
C. Deleģētā regula (ES) 2015/63
D. VNM regula
E. Īstenošanas regula (ES) 2015/81
III. Ievada apsvērumi
IV. Tiesvedības priekšvēsture
V. VNV 2022. gada lēmums
VI. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi
VII. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
VIII. Par apelācijas sūdzībām
A. Par pirmo pamatu
1. VNV un Savienības iestāžu argumenti
2. Kredītiestāžu argumenti
3. Vērtējums
B. Par otro pamatu
1. VNV un Savienības iestāžu argumenti
2. Kredītiestāžu argumenti
3. Vērtējums
a) Par kumulatīvo nosacījumu izvērtēšanu
b) Par to, vai Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir ievērots aizliegums papildināt vai grozīt VNM regulas saturu
C. Par trešo pamatu
1. VNV un Savienības iestāžu argumenti
2. Kredītiestāžu argumenti
3. Vērtējums
IX. Par iedarbības saglabāšanu uz laiku
A. Lietas dalībnieku argumenti
B. Vērtējums
X. Par tiesāšanās izdevumiem
XI. Secinājumi
I. Ievads
1. Šie secinājumi attiecas uz Eiropas Savienības Padomes un Vienotās noregulējuma valdes (VNV) iesniegtajām apelācijas sūdzībām, kurās ir lūgts atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 29. maija spriedumu Hypo Vorarlberg Bank/VNV (2022. gada ex ante iemaksas) (T‑395/22, EU:T:2024:333) un 2024. gada 3. jūlija spriedumu Volkskreditbank/VNV (2022. gada ex ante iemaksas) (T‑406/22, EU:T:2024:439) (turpmāk – pārsūdzētie spriedumi).
2. Ar minētajiem spriedumiem Vispārējā tiesa atcēla VNV 2022. gada 11. aprīļa Lēmumu SRB/ES/2022/18 attiecībā uz ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā (VNF) aprēķinu par 2022. gadu (turpmāk – VNV 2022. gada lēmums), ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank AG un Volkskreditbank AG, un saglabāja šā lēmuma iedarbību līdz brīdim, kad saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt divpadsmit mēnešus no dienas, kad šie spriedumi kļūst galīgi, būs veikti nepieciešamie pasākumi šo spriedumu izpildei.
3. Šajās lietās Tiesai ir jālemj, pirmkārt, vai Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras bija pienācīgi pamatotas, otrkārt, vai Padome nepārsniedza tai piešķirtās īstenošanas pilnvaras, treškārt, vai Vispārējā tiesa pieļāva tiesību kļūdas, interpretējot divas Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2) normas, kas nosaka to iemaksu apmēru, kuras ir jāmaksā kredītiestādēm, kam piešķirta darbības atļauja banku savienībā, un, ceturtkārt, vai Vispārējā tiesa bija tiesīga uz noteiktu laiku apturēt pārsūdzēto spriedumu iedarbību.
II. Tiesiskais regulējums
A. Starpvaldību nolīgums
4. Starpvaldību nolīguma (3) 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā citastarp ir noteikts, ka tad, ja tiek nolemts izmantot VNF, pārejas perioda pirmajā gadā tiek izmantoti visi finanšu līdzekļi, kas pieejami nodalījumā, kurš atbilst tām līgumslēdzējām pusēm, kurās iestāde vai grupa, uz ko attiecas noregulējuma procedūra, ir iedibināta vai saņēmusi darbības atļauju. Šā perioda otrajā gadā tiek izmantoti 60 % no šiem līdzekļiem, trešajā gadā – 40 % no šiem līdzekļiem, bet pārejas perioda turpmākajos gados attiecīgajām līgumslēdzējām pusēm atbilstošo finanšu līdzekļu apjoms tiek samazināts par 6 2/3 procentu punktiem katru gadu.
B. BRRD
5. Direktīvas 2014/59/ES (turpmāk – BRRD) (4) 103. panta 7. punktā noteikts, ka Eiropas Komisijai ir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, lai precizētu jēdzienu par iemaksu koriģēšanu proporcionāli iestāžu riska profilam, “ņemot vērā visus šādus rādītājus:
[..]
c) iestādes finansiālo stāvokli;
[..]
g) iestādes nozīmi vienas vai vairāku dalībvalstu vai Savienības finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitātei;
[..].”
C. Deleģētā regula (ES) 2015/63
6. Saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) 2015/63 (5) 4. pantu:
“1. Gada iemaksas, kuras jāveic katrai iestādei, noregulējuma iestādes nosaka atbilstoši attiecīgās iestādes riska profilam, pamatojoties uz informāciju, ko iestāde sniegusi saskaņā ar 14. pantu, un piemērojot šajā iedaļā noteikto metodiku.
2. Noregulējuma iestāde 1. punktā minētās gada iemaksas nosaka, pamatojoties uz noregulējuma finansēšanas mehānisma gada mērķapjomu, kurā ņemts vērā līdz 2024. gada 31. decembrim sasniedzamais mērķapjoms, kas noteikts [BRRD] 102. panta 1. punktā, un pamatojoties uz segto depozītu iepriekšējā gada vidējo apjomu, kas no ceturkšņa datiem aprēķināts par visām iestādēm, kurām izdota darbības atļauja attiecīgajā teritorijā.”
D. VNM regula
7. VNM regulas 70. pantā “Ex ante iemaksas” paredzēts:
“1. Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.
2. [..]
Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:
a) nemainīga iemaksa, kuras apmēru nosaka proporcionāli tam, kāds ir iestādes saistību apmērs, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējo saistību apmēru, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, un
b) riska līmenim pielāgota iemaksa, kuras apmēru aprēķina, pamatojoties uz [BRRD] 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem, ņemot vērā proporcionalitātes principu un neradot atšķirības starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.
[..]
6. Tiek piemēroti deleģētie akti, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar [BRRD] 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam.
7. Padome, rīkojoties pēc Komisijas priekšlikuma, šā panta 6. punktā minēto deleģēto aktu satvarā pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu šā panta 1., 2. un 3. punkta īstenošanas nosacījumus, jo īpaši attiecībā uz:
a) atsevišķu iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu;
b) praktisko kārtību, kādā iestādēm tiek piemēroti deleģētajā aktā minētie riska faktori.”
E. Īstenošanas regula (ES) 2015/81
8. Īstenošanas Regulas (ES) 2015/81 (6) 4. pantā noteikts:
“Katram iemaksu periodam Valde, konsultējoties ar [Eiropas Centrālo banku (ECB)] vai valstu kompetentajām iestādēm un cieši sadarbojoties ar valstu noregulējuma iestādēm, aprēķina gada iemaksu, kas jāmaksā katrai iestādei, pamatojoties uz Fonda gada mērķapjomu. Gada mērķapjomu nosaka, ņemot vērā [VNM regulas] 69. panta 1. punktā un 70. pantā minētā fonda mērķapjomu, saskaņā ar Deleģētajā regulā [2015/63] izklāstīto metodoloģiju.”
9. Saskaņā ar šīs regulas 8. panta 1. punktu, atkāpjoties no tās 4. panta, sākotnējā laikposmā, kas minēts VNM regulas 69. panta 1. punktā, iestāžu gada iemaksas aprēķina saskaņā ar šādu koriģētu metodoloģiju (turpmāk – koriģētā aprēķināšanas metodoloģija):
“a) sākotnējā laikposma pirmajā gadā šīs iestādes maksā 60 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar [BRRD] 103. pantu un Deleģētās regulas [2015/63] 4. pantu, un 40 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar [VNM regulas] 69. un 70. pantu un šīs regulas 4. pantu;
[..]
g) sākotnējā laikposma septītajā gadā šīs iestādes maksā 6,67 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar [BRRD] 103. pantu un Deleģētās regulas [2015/63] 4. pantu, un 93,33 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar [VNM regulas] 69. un 70. pantu un šīs regulas 4. pantu;
[..].”
III. Ievada apsvērumi
10. 2008. gada finanšu krīze atklāja, ka Savienībā trūkst instrumentu, kas ļautu efektīvi novērst kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību (turpmāk – iestādes) maksātnespēju vai vismaz līdz minimumam samazināt tās negatīvās sekas. Lai novērstu situāciju, ka dalībvalstīm nākotnē nāktos izmantot nodokļu maksātāju naudu, lai glābtu nestabilas vai maksātnespējīgas iestādes, Savienības likumdevējs ir pieņēmis vairākus instrumentus, kuri būtībā ir vērsti uz to, lai nodrošinātu, ka vienas iestādes maksātnespēja neietekmē finanšu tirgu stabilitāti dažādās dalībvalstīs (7).
11. Viens no šiem instrumentiem ir BRRD, kuras mērķis ir saskaņot visu dalībvalstu normatīvos aktus par iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļauju Savienības teritorijā, atveseļošanu un noregulējumu. Tajā it īpaši ir noteikts, ka ikviena dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas iestādes, kas ir pilnvarotas piemērot šajā direktīvā minētos noregulējuma instrumentus, tostarp izveidot valsts finansēšanas mehānismu – fondu, ko pārvalda attiecīgās valsts noregulējuma iestāde (8). Šim nolūkam desmit gadu perioda laikā, sākot no 2015. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim, šī mehānisma rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem, kas iegūti, ik gadu iekasējot iemaksas no visām iestādēm, kuras ir saņēmušas darbības atļauju katras dalībvalsts teritorijā, bija jāsasniedz vismaz 1 % no visu šo iestāžu segto noguldījumu summas (9). Turklāt dalībvalstīm bija atļauts noteikt mērķapjomu, kas pārsniedz šo summu (10). Saskaņā ar BRRD katras šīs iestādes ikgadējā iemaksa tiek aprēķināta proporcionāli tās saistību apjomam (izņemot pašu kapitālu), no kura atskaitīti segtie noguldījumi (turpmāk – neto saistības), attiecinot to uz visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļauju dalībvalsts teritorijā, kopējām saistībām (izņemot pašu kapitālu), no kurām atskaitīti segtie noguldījumi (turpmāk – kopējās neto saistības) (11). Bija paredzēts, ka šo ikgadējo iemaksu koriģē proporcionāli katras iestādes riska profilam, ko noteica, ņemot vērā noteiktus konkrētus riska rādītājus, saskaņā ar metodoloģiju, kura izklāstīta Deleģētajā regulā 2015/63 (12).
12. Lai turpinātu noregulējuma sistēmas integrāciju, VNM regula, kuras teksta priekšlikums (13) lielā mērā bija balstīts uz sistēmu, kas bija ieviesta ar BRRD, noteica vienotus noteikumus un procedūras iestāžu noregulējumam eurozonas dalībvalstīs un dalībvalstīs, kuru valūta nav euro, bet kuras ir izveidojušas ciešu sadarbību ar ECB (turpmāk – iesaistītās dalībvalstis) (14). Šim nolūkam ar šo regulu tika izveidots vienots noregulējuma mehānisms, par kura noteikumu un procedūru piemērošanu ir atbildīga VNV (15), un tajā it īpaši paredzēts izveidot VNF, lai nodrošinātu noregulējuma instrumentu efektīvu piemērošanu (16). Šim nolūkam, beidzoties astoņu gadu periodam, kas ilgst no 2016. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim (turpmāk – sākotnējais periods), VNF rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem bija jāsasniedz vismaz 1 % no visu kredītiestāžu, kuras saņēmušas darbības atļauju visās iesaistītajās dalībvalstīs, segto noguldījumu summas (turpmāk – mērķapjoms) (17). Saskaņā ar VNM regulu šie finanšu līdzekļi tiek gūti no individuālajām iemaksām, kuras ik gadu tiek iekasētas no katras iestādes un kuras tiek aprēķinātas proporcionāli tās neto saistību summai, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā visu darbības atļauju saņēmušo iestāžu neto saistību summu (18). Turklāt šo iemaksu aprēķināšana balstās uz nemainīgu iemaksu un iemaksu, kura atkarīga no katras attiecīgās iestādes riska profila un attiecībā uz kuru atsaucas uz BRRD noteiktajiem riska rādītājiem (19), kā arī uz Deleģēto regulu 2015/63 kā uz instrumentu, kurā izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli riska profilam (20). VNM regulā turklāt ir paredzēts, ka VNV katru gadu aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušajām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma (turpmāk – maksimālais apjoms 12,5 %) (21).
13. Uz iesaistītajām dalībvalstīm attiecas gan BRRD, gan VNM regula, un šajā pēdējā ir paredzēts – kad VNV īsteno uzdevumus vai pilnvaras, kas, ievērojot BRRD, ir jāveic vai jāīsteno valsts noregulējuma iestādei, tad VNV uzskata par attiecīgo valsts noregulējuma iestādi (22). Tomēr iesaistītās dalībvalstis, kas saskaņā ar BRRD un VNM regulu iekasē iemaksas no to attiecīgajā teritorijā esošajām iestādēm, joprojām ir pilnvarotas šīs iemaksas pārskaitīt VNF. Šajā saistībā starpvaldību nolīgumā ir noteikts pienākums pārskaitīt VNF iemaksas, kas iekasētas valstu līmenī līdz VNM regulas piemērošanas dienai (23). Turklāt, lai stiprinātu VNF finanšu kapacitāti jau no tā izveides brīža, līgumslēdzējas puses ir apņēmušās pilnībā pārskaitīt VNF iemaksas, kas iekasētas saskaņā ar BRRD (24). Šis nolīgums paredz arī to, ka pārejas periodā (25) valstu līmenī iekasētās iemaksas tiek sadalītas dažādos nodalījumos, kas atbilst katrai iesaistītajai dalībvalstij, kā arī šo nodalījumu izmantošanas pakāpenisku kopīgošanu tādā veidā, lai pārejas perioda beigās nodalījumu vairs nebūtu (26).
14. Visbeidzot, pamatojoties uz VNM regulas 70. panta 7. punktu, Padome pieņēma Īstenošanas regulu 2015/81. Tajā ir noteikta individuālo iemaksu koriģēta aprēķināšanas metodoloģija, kas vērsta uz to, lai saskaņotu individuālo iemaksu aprēķināšanu ar finanšu līdzekļu kopīgošanas tempu gadījumā, ja sākotnējā periodā tiek izmantots VNF. Šajā nolūkā to iemaksu aprēķināšana, kas piešķiramas VNF valstu nodalījumu kopīgotajai daļai, balstās uz VNM regulā noteiktajiem kritērijiem, savukārt to iemaksu aprēķināšana, kas veiktas nodalījumu daļai, kas nav kopīgota, balstās uz BRRD noteiktajiem kritērijiem (27).
IV. Tiesvedības priekšvēsture
15. Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzēto spriedumu 2.–4. punktā. To var rezumēt šādi.
16. Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank ir Austrijā iedibinātas kredītiestādes. Ar VNV 2022. gada lēmumu tā, ņemot vērā VNM regulas 70. panta 2. punktu, noteica ex ante iemaksas VNF (turpmāk – ex ante iemaksas) par 2022. gadu (turpmāk – 2022. gada iemaksu periods) iestādēm, uz kurām attiecas šīs regulas 2. pants kopsakarā ar tās 67. panta 4. punktu, tostarp Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank.
17. Ar 2022. gada 22. aprīļa paziņojumu par iemaksām Finanzmarktaufsichtsbehörde (Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, Austrija), rīkodamās kā valsts noregulējuma iestāde VNM regulas 3. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē, uzdeva Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank samaksāt to ex ante iemaksas par 2022. gada iemaksu periodu, kā to bija noteikusi VNV.
V. VNV 2022. gada lēmums
18. Savā lēmumā VNV aprakstīja 2022. gada iemaksu perioda ex ante iemaksu noteikšanas procesu. Norādījusi, ka sākotnējā periodā novērota pastāvīga segto noguldījumu pieauguma tendence, ko no 2019. gada pastiprināja virkne nozīmīgu vienreizēju notikumu, it īpaši COVID-19 pandēmija un karš starp Ukrainu un Krieviju, VNV noteica, ka VNF mērķapjomam sākotnējā perioda beigās būtu jāsasniedz 79,98 miljardi euro (28). Ņemot vērā pieejamos finanšu līdzekļus aptuveni 52 miljardu euro apmērā, kā arī lai atlikušajos gados līdz sākotnējā perioda beigām sasniegtu vismaz 1 % no visās iesaistītajās dalībvalstīs visu darbības atļauju saņēmušo iestāžu segto noguldījumu summas, VNV secināja, ka 2022. un 2023. gada ciklos ir jāiekasē 28 miljardi euro (29).
19. Tā kā 2022. gada cikls bija priekšpēdējais cikls sākotnējā periodā, VNV uzskatīja, ka tai ir ierobežota rīcības brīvība, lai laika gaitā novērstu šo prognozēto 28 miljardu euro starpību starp attiecīgajā laikā VNF rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem un mērķapjomu aptuveni 80 miljardu euro apmērā, kas paredzēts sākotnējā perioda beigām. Tāpēc tā noteica kopējo iemaksu apmēru VNF 2022. gada iemaksu periodam aptuveni 14 miljardu euro apmērā (30).
20. Pēc tam VNV izklāstīja metodoloģiju, kas tika izmantota, lai aprēķinātu ex ante iemaksas 2022. gada iemaksu periodam. Tā tostarp precizēja, ka šajā sākotnējā perioda septītajā gadā 6,67 % no ex ante iemaksām tika aprēķinātas “valsts līmenī”, proti, pamatojoties uz datiem, ko sniegušas attiecīgās dalībvalsts teritorijā darbības atļauju saņēmušās iestādes (turpmāk – pamatā esošie valsts dati), saskaņā ar BRRD 103. pantu un Deleģētās regulas 2015/63 4. pantu. VNV piebilda, ka pārējās ex ante iemaksas, proti, 93,33 %, tika aprēķinātas, “pamatojoties uz banku savienības datiem”, proti, pamatojoties uz datiem, ko sniegušas visas iestādes, kuras saņēmušas darbības atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā (turpmāk – pamatā esošie banku savienības dati), saskaņā ar VNM regulas 69. un 70. pantu un Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu (31).
VI. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi
21. Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2022. gada 27. jūnijā un 2022. gada 1. jūlijā, Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank cēla prasības, kas vērstas uz to, lai Vispārējā tiesa, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, atceļ VNV 2022. gada lēmumu, ciktāl tas uz tām attiecas. Savu prasību atbalstam Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank izvirzīja astoņus pamatus.
22. Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa apmierināja Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank prasības (32).
23. Šajā saistībā Vispārējā tiesa, pirmkārt, apmierināja saskaņā ar LESD 277. pantu izvirzīto iebildi par prettiesiskumu un atzina VNM regulas 70. panta 7. punktu par nepiemērojamu, ar pamatojumu, ka šī norma, pārkāpjot LESD 291. panta 2. punktu, piešķir Padomei īstenošanas pilnvaras, tomēr šī piešķiršana nav pienācīgi pamatota (33).
24. Otrkārt, Vispārējā tiesa apmierināja iebildi par Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta prettiesiskumu, nospriežot, ka, pieņemot šo normu, Padome bija pārsniegusi īstenošanas pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar VNM regulas 70. panta 7. punktu, mainot šajā regulā ieviesto ex ante iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju (34).
25. Treškārt, Vispārējā tiesa atzina, ka ar VNV 2022. gada lēmumu ir pārkāpts VNM regulas 70. panta 2. punkts, pamatojoties uz to, ka ex ante iemaksu apmērs 2022. gada iemaksu periodam pārsniedza 12,5 % no galīgā mērķapjoma, kas minētajā gadā bija lēsts apmēram 80 miljardu euro apmērā (35).
26. Ceturtkārt, ņemot vērā, ka viens no VNV 2022. gada lēmuma atcelšanas pamatiem attiecās uz VNM regulas 70. panta 7. punkta un Īstenošanas regulas 2015/81 prettiesiskumu, Vispārējā tiesa apmierināja VNV lūgumu saglabāt šā lēmuma iedarbību, ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank, līdz brīdim, kad būs veikti nepieciešamie pasākumi pārsūdzēto spriedumu izpildei, un tam jānotiek saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt divpadsmit mēnešus no dienas, kad minētie spriedumi kļūst galīgi (36).
VII. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
27. Tiesā iesniegtajās apelācijas sūdzībās Padome un VNV, kuru prasījumus atbalsta Eiropas Parlaments, proti, persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, un Komisija, proti, persona, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, izvirza Tiesai šādus prasījumus:
– atcelt pārsūdzētos spriedumus;
– noraidīt prasības vai, pakārtoti, nodot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai;
– piespriest Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank segt tiesāšanās izdevumus;
– vēl pakārtotāk, saglabāt VNV 2022. gada lēmuma iedarbību uz 30 mēnešu laikposmu, sākot no dienas, kurā Tiesas spriedumi kļūs galīgi.
28. Hypo Vorarlberg Bank, kuras prasījumus atbalsta Österreichischer Sparkassenverband [Austrijas Krājbanku asociācija], proti, persona, kas iestājusies lietā apelācijas tiesvedībā, un Volkskreditbank lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2025. gada 30. jūnija rīkojumiem Bundesverband deutscher Banken eV [Vācijas Banku federālā asociācija] un Fédération bancaire française [Francijas Banku federācija] tika atļauts piedalīties tiesas sēdē Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank prasījumu atbalstam.
30. Lietas dalībnieku paskaidrojumi tika uzklausīti kopīgajā tiesas sēdē lietās C‑454/24 P, C‑529/24 P, C‑536/24 P, C‑537/24 P, C‑585/24 P, C‑671/24 P un C‑705/24 P 2026. gada 17. martā.
VIII. Par apelācijas sūdzībām
31. Apelācijas sūdzību pamatojumā apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā izvirza trīs pamatus ar kuriem tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas, atzīstot, pirmkārt, ka VNM regulā nebija ietverts nekāds pamatojums tam, ka ar šīs regulas 70. panta 7. punktu Padomei tiek piešķirtas īstenošanas pilnvaras, un, otrkārt, ka, pieņemot Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, Padome bija pārsniegusi šādi piešķirtās pilnvaras. Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un pārkāpusi VNM regulas 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punktu, jo tā ir nospriedusi, ka 12,5 % maksimālais apjoms ir jāievēro jebkuros apstākļos, neņemot vērā mērķapjomu, kas jāsasniedz sākotnējā perioda beigās.
A. Par pirmo pamatu
1. VNV un Savienības iestāžu argumenti
32. Apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzēto spriedumu 32.–43. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atzīstot, ka VNM regulas 70. panta 7. punktā paredzētā īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei (turpmāk– attiecīgās īstenošanas pilnvaras) nebija pienācīgi pamatota saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu.
33. Šajā saistībā tās apgalvo, ka Savienības likumdevējs ir ievērojis Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru prasība sīki izklāstīt iemeslus, kuru dēļ Padomei tiek uzticēts veikt juridiski saistoša Savienības tiesību akta īstenošanas pasākumus, ir jāvērtē, ņemot vērā īstenojamā vai grozāmā pamatakta būtību un saturu, kā arī kontekstu, kādā šis akts tika pieņemts, un ka vispārīgs un īss pamatojums var būt pietiekams (37).
34. Esot taisnība, ka VNM regulas 114. apsvērumā nav skaidri minēti iemesli, kuru dēļ attiecīgās īstenošanas pilnvaras ir piešķirtas Padomei, nevis Komisijai. Tomēr tajā esot izklāstīti materiāltiesiski iemesli, kuru dēļ īstenošanas pilnvaras ir piešķirtas Padomei; saskaņā ar tiem Savienības likumdevējs esot uzskatījis par “nepieciešamu” veikt īstenošanas pasākumus, lai precizētu individuālo iemaksu VNF aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu, kā arī tehniskos nosacījumus, kas ļauj aprēķināt nemainīgo iemaksu un iemaksu, kas koriģēta atbilstoši riska profilam. Tajā arī esot norādīts, ka īstenošanas pilnvaras “būtu” jāpiešķir Padomei, it īpaši, lai būtu ņemts “vērā proporcionalitātes princips, neradot izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām”, kas esot apstiprināts šīs regulas 70. panta 2. punkta b) apakšpunktā.
35. Šo VNM regulas 114. apsvērumā ietverto pamatojumu turklāt paskaidrojot vēsturiskais konteksts, kādā šī regula tika pieņemta. Proti, minētās regulas mērķis esot padziļināt noregulējuma sistēmas integrāciju banku savienībā – tas ietverot risku, ka varētu rasties izkropļojumi starp dalībvalstīm, kuras piedalās šajā savienībā, un tām, kas tajā nepiedalās. Līdz ar to attiecīgās īstenošanas pilnvaras attiecoties uz jomu, kas ir sensitīva visām dalībvalstīm, ņemot vērā to, ka individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģija tieši un tūlītēji ietekmē katrā iesaistītajā dalībvalstī iekasēto iemaksu apmēru, kā arī tādus iespējamos kropļojumus starp banku nozares struktūrām, ko var izraisīt īstenošanas pasākumi, kā arī šo pasākumu potenciāli nozīmīgo ietekmi uz dalībvalstu budžeta suverenitāti un uz dalībvalstu un Savienības finanšu stabilitāti. Tādējādi attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei esot pamatota, arī ņemot vērā Padomes lomu Savienībā kopumā un it īpaši vienotajā noregulējuma mehānismā, kas sastāv no visu dalībvalstu pārstāvjiem, kuriem ir specializētas ekspertzināšanas saistībā ar savu valsts banku sektoru.
36. Turklāt esot jāņem vērā plašākais sistēmiskais konteksts, kurā ietilpst VNM regulas 70. panta 7. punkts un 114. apsvērums. Proti, šīs regulas 12., 19. un 20. apsvērumā esot arī izklāstīti apsvērumi, kas ir pamatā VNF finansēšanai un iemaksu aprēķināšanai, kā arī šo aspektu īpaši sensitīvā nozīme visām dalībvalstīm un nepieciešamība neaizskart dalībvalstu budžeta suverenitāti. Šīs pašas regulas 24. apsvērums ilustrējot Padomes īstenošanas pilnvaras attiecībā uz tādu lēmumu pieņemšanu, kas var būtiski ietekmēt dalībvalstu un Savienības finanšu stabilitāti. Šīs regulas 70. panta 6. punktā, kurā ir atsauce uz BRRD 103. panta 7. punkta g) apakšpunktu, esot minēta ex ante iemaksu nozīme attiecībā uz dalībvalstu un Savienības finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitāti, un minētās regulas 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktā esot skaidri uzsvērta nepieciešamība novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku nozares struktūrām un ņemt vērā samērīguma principu, pieņemot īstenošanas aktus, kas reglamentē aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu.
37. Visbeidzot, atsauces uz starpvaldību nolīgumu, kas ietvertas it īpaši VNM regulas 19. un 20. apsvērumā, kā arī tās pašas regulas 1. panta trešajā daļā, 67. pantā un 77. pantā, norādot uz ciešo saikni starp šiem diviem instrumentiem un uz nepieciešamību nodrošināt saskaņotību starp metodoloģiju, saskaņā ar kuru tiek aprēķinātas individuālās iemaksas, kas tiks iekasētas katrā iesaistītajā dalībvalstī, un dalībvalstu iemaksu VNF pakāpenisko kopīgošanu, kas paredzēta minētajā nolīgumā; tas turklāt skaidri izrietot no Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvēruma. Tādējādi minētais nolīgums esot neatņemama sastāvdaļa tiesiskajā regulējumā, kas reglamentē VNF finansēšanu un izmantošanu. Tas apstiprinot potenciāli nozīmīgo ietekmi, kāda īstenošanas pasākumiem var būt uz dalībvalstīm un to budžetu, un attiecībā uz tiem Padomei esot piešķirtas attiecīgās īstenošanas pilnvaras.
38. Apelācijas sūdzību iesniedzējas no tā secina, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 38. punktā kļūdaini atzina, ka nav “neviena [pamatojuma] elementa”, kas liecinātu, ka attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei bija pamatota ar īpašu lomu, un šo spriedumu 39. un 40. punktā kļūdaini norādīja, ka starpvaldību nolīgums šajā sakarā nebija būtisks konteksta elements.
39. Parlaments būtībā izvirza dažus tādus pašus argumentus, kādus izvirza apelācijas sūdzību iesniedzējas, un apgalvo, ka pamatojums īstenošanas pilnvaru piešķiršanai Padomei pietiekami skaidri izriet no attiecīgajiem VNM regulas noteikumiem un tās normatīvā konteksta, savukārt Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, vērtējot šīs pilnvaru piešķiršanas kontekstuālo pamatojumu, nav pienācīgi ņēmusi vērā visu piemērojamo normu kopumu.
2. Kredītiestāžu argumenti
40. Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank, kurām tiesas sēdē atbalstu pauda Bundesverband deutscher Banken, uzskata, ka attiecīgā īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei neatbilst prasībām, kas izriet no LESD 291. panta 2. punkta, to skatot kopsakarā ar LESD 296. panta otro daļu. Neesot nozīmes, vai īstenošanas pilnvaru deleģēšana Padomei bija “nepieciešama” vai “atbilstīga”.
41. Šajā saistībā tās būtībā apgalvo – lai gan VNM regulas apsvērumos, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas, ir minēta nepieciešamība novērst izkropļojumus starp banku nozares struktūrām dažādās dalībvalstīs un saglabāt finanšu stabilitāti, tajos esot vienīgi skaidrots, kāpēc bija jāpieņem īstenošanas regula par iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju, bet neesot minēta Padomes loma saistībā ar šo aprēķinu. Savukārt uz starpvaldību nolīgumu nevarot atsaukties, lai pamatotu īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei, jo šis nolīgums neattiecoties uz iemaksu aprēķināšanu, ko veic VNV, sākot no 2016. gada, bet gan uz iepriekš valstu līmenī iekasēto iemaksu nodošanu. Turklāt pienākums pamatot šādu pilnvaru piešķiršanu attiecoties uz īstenojamā pamatakta autoru.
42. Tiesas sēdē Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank, kuras atbalstīja Bundesverband deutscher Banken, piebilda, ka VNM regulas izstrādes vēsture arī neļauj apstiprināt viedokli, ka attiecīgā īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei bija pienācīgi pamatota, jo lēmumā aizstāt sākotnēji Komisijai piešķirtās pilnvaras ar Padomei piešķirtām īstenošanas pilnvarām neesot sniegts nekāds skaidrs un vienots pamatojums.
3. Vērtējums
43. Attiecībā uz īstenošanas pilnvaru piešķiršanu atgādinu, ka LESD 291. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis pieņem visus tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai īstenotu juridiski saistošos Savienības aktus. Tomēr, kā paredzēts šā panta 2. punktā, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai vai – īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos, kā arī saistībā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) – Padomei.
44. Pirms LESD 291. panta 2. punkta pieņemšanas EEK līguma 145. pants – kas vēlāk kļuva par EKL 202. pantu –, kā tas grozīts ar Vienoto Eiropas aktu, noteica, ka “īpašos gadījumos Padome var arī paturēt tiesības tieši īstenot izpildes pilnvaras” (38). Lai gan šo divu pēdējo normu formulējumā nebija skaidri norādīts, ka Padomei ir pienākums pamatot šādu pilnvaru paturēšanu, jau 1989. gadā Tiesa nosprieda, ka Padome var paturēt īstenošanas pilnvaras tikai izņēmuma gadījumos, ja tā sniedz sīki izklāstītu pamatojumu (39).
45. Proti, Tiesa ir norādījusi, ka EEK līguma 145. panta trešais ievilkums, kas atbilst LESD 291. panta 2. punktam, ir interpretējams tādējādi, ka Padomei, kad tā rīkojas kā likumdevējs, ir detalizēti jāpamato lēmums, ar kuru tā patur tiesības īstenot īstenošanas pilnvaras (40).
46. EKL 202. panta trešo ievilkumu, kas aizstāja EEK līguma145. panta trešo ievilkumu, Tiesa ir arī interpretējusi spriedumā Komisija/Padome (41) un 2008. gada 6. maija spriedumā Parlaments/Padome (42), kuros tā precizēja, ka Padomei kā pamatakta autorei ir pienākums pienācīgi pamatot, izdarot atsauci uz ieviešamā vai grozāmā pamatakta būtību un saturu, (43) kāpēc ir nepieciešams izņēmums no noteikuma, atbilstoši kuram ar Līgumu izveidotajā sistēmā tad, kad Kopienas līmenī jāveic pamatakta īstenošanas pasākumi, šo pilnvaru īstenošanas pienākums parasti ir noteikts Komisijai. Šī prasība izriet no EK 253. panta, kas ir kļuvis par LESD 296. panta otro daļu; tas paredz vispārēju pienākumu sniegt pamatojumu, kurš attiecas uz visiem iestāžu pieņemtajiem aktiem (44).
47. Atšķirībā no EK 145. panta trešā ievilkuma un EKL 202. panta trešā ievilkuma LESD 291. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka pamatakta autoriem, kuri izvēlas piešķirt īstenošanas pilnvaras Padomei, izņemot gadījumus, kas saistīti ar KĀDP, šī izvēle ir pienācīgi jāpamato (45). Ņemot vērā šīs pamatojuma prasības skaidro iekļaušanu pašreizējā Līguma tekstā, Tiesa apstiprināja savu judikatūru šajā jautājumā (46).
48. Šajā gadījumā Tiesai ir jāizvērtē, vai Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdas, būtībā atzīstot, ka VNM regulas 70. panta 7. punkts, to lasot kopsakarā ar dažādiem konteksta elementiem, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas, neliecina par to, ka attiecīgā īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei bija pienācīgi pamatota LESD 291. panta 2. punkta izpratnē.
49. Kā izklāstīts šo secinājumu 32.–39. punktā, apelācijas sūdzību iesniedzējas, kuras atbalsta Parlaments un Komisija, tiešā veidā atsaucas uz VNM regulas 114. apsvērumu, kurā esot izklāstīti iemesli pēc būtības, kuru dēļ īstenošanas pilnvaras tika piešķirtas Padomei, uz vēsturisko kontekstu, kādā šī regula tika pieņemta un kas saistīts ar noregulējuma sistēmas integrāciju banku savienībā un risku, ka varētu rasties izkropļojumi starp banku nozares struktūrām, kā arī uz Padomes, kuras sastāvā ir visu dalībvalstu pārstāvji ar specializētām ekspertzināšanām par savas valsts banku nozari, lomu šajā sensitīvajā jomā, kura skar dalībvalstu un Savienības finanšu stabilitāti. Šādi konteksta elementi būtībā izrietot no VNM regulas 12., 19., 20. un 24. apsvēruma, kā arī no minētās regulas 70. panta 6. punkta, kurā ir atsauce uz BRRD 103. panta 7. punkta g) apakšpunktu, un no minētās regulas 70. panta 2. punkta otrā daļas b) apakšpunkta. Apelācijas sūdzību iesniedzējas turklāt atsaucas uz minētās regulas 19. un 20. apsvērumu, 1. panta trešo daļu, 67. un 77. pantu, kā arī uz Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvērumu, lai pierādītu saikni starp VNM regulu un starpvaldību nolīgumu.
50. Jāatzīst, ka es ar izpratni izturos pret paskaidrojumiem, kurus apelācijas sūdzību iesniedzējas ir sniegušas savos Tiesai iesniegtajos procesuālajos rakstos, kā arī tiesas sēdē un kuri ir vērsti uz to, lai pamatotu Padomes iesaisti, ņemot vērā saikni starp Padomes sastāvu un tās locekļu ekspertzināšanām, kā arī šīs iestādes lomu, tostarp ņemot vērā ietekmi, kādu iemaksu aprēķināšana var atstāt uz iestāžu finanšu stabilitāti un ekonomisko stāvokli iesaistītajās dalībvalstīs.
51. Tomēr nevaru atbrīvoties no pārliecības, ka šādi paskaidrojumi skaidri neizriet nedz no VNM regulas apsvērumiem, nedz no šīs regulas pantiem, nedz arī no citām normām, uz kurām atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas.
52. Vispirms jākonstatē, ka iemesli, kuru dēļ attiecīgās īstenošanas pilnvaras tika piešķirtas Padomei, skaidri neizriet no VNM regulas 70. panta 7. punkta vai kādas citas šīs regulas normas teksta (47).
53. Turpinot, kā Vispārējā tiesa pareizi norādīja pārsūdzēto spriedumu 32. punktā, VNM regulas 114. apsvērumā ir minēts pieņemamo īstenošanas aktu mērķis un saturs, kā arī lēmums piešķirt Padomei pilnvaras tos pieņemt, taču tajā nav izklāstīti iemesli, kuru dēļ Padomei būtu jāsaglabā šīs īstenošanas pilnvaras. Ir taisnība, ka šajā 114. apsvērumā ir norādīts, ka likumdevējs uzskatīja par nepieciešamu pieņemt īstenošanas aktus, “lai precizētu [VNF] veicamo individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas izmantošanu, kā arī tehnisko kārtību, kādā aprēķina nemainīgo iemaksu un riska līmenim pielāgoto iemaksu”. Turklāt ir piebilsts, ka minētajai metodoloģijai “būtu jānodrošina” tas, ka individuālo iemaksu aprēķināšanas formulā tiek ņemti vērā noteikti elementi un “proporcionalitātes princips, neradot izkropļojumus starp dalībvalstu banku sektora struktūrām”. Turpretī tajā nav izklāstīts neviens iemesls, kura dēļ Padomei būtu jāpiešķir šīs īstenošanas pilnvaras.
54. Tas pats attiecas uz pārējām VNM regulas normām, uz kurām atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas.
55. VNM regulas 12. apsvērumā ir minēta arī vienota noregulējuma mehānisma ieviešanas būtiskā nozīme, ņemot vērā banku sistēmu ciešo savstarpējo saistību iekšējā tirgū, kā arī aizsardzība, ko šis mehānisms nodrošinās dalībvalstu banku stabilitātei.
56. Minētās regulas 19. apsvērumā ir norādīts uz nepieciešamību mazināt esošo saikni starp valstīm un banku nozari un novērst to, ka valstu prakse kropļo konkurenci iekšējā tirgū. Lai to panāktu, VNF, kas ir būtisks elements vienotā noregulējuma mehānisma pareizai darbībai, būtu jābūt finansētam no banku iemaksām, kas iekasētas valstu līmenī, un kopīgotam Savienības līmenī saskaņā ar starpvaldību nolīgumu. Tajā ir piebilsts – lai vēl vairāk mazinātu konstatēto saikni starp katras dalībvalsts budžeta stāvokli, lēmumiem, kas pieņemti vienotā noregulējuma mehānisma ietvaros, nevajadzētu skart dalībvalstu budžeta suverenitāti vai fiskālos pienākumus.
57. VNM regulas 20. apsvērumā ir precizēts, ka šī regula saistībā ar BRRD nosaka VNF izmantošanas kārtību, kā arī vispārējos kritērijus, kas ļauj noteikt un aprēķināt ex ante un ex post iemaksas. Turklāt tajā ir atsauce uz noteikumu, kurš ieviests ar starpvaldību nolīgumu un saskaņā ar kuru pārejas periodā iemaksas, kas iekasētas valstu līmenī saskaņā ar BRRD un minēto regulu, tiks iekļautas dažādo valstu nodalījumos, kurus pakāpeniski apvienos.
58. Savukārt VNM regulas 24. apsvērumā ir minēta noregulējuma lēmumu būtiskā ietekme uz dalībvalstu un Savienības finansiālo stabilitāti, kā arī uz dalībvalstu fiskālo suverenitāti. Turklāt tajā ir paredzēts, ka Padomei, kas ir iestāde, kura var īstenot īstenošanas pilnvaras, ir jānodrošina efektīva kontrole par VNV veikto sabiedrības interešu pastāvēšanas izvērtējumu noregulējuma lēmumu pieņemšanā un jāizvērtē jebkādas būtiskas izmaiņas VNM līdzekļu summā, ko paredzēts izmantot konkrētai noregulējuma darbībai (48).
59. Turpretī šajos apsvērumos nav nekādas norādes uz jebkādu pamatojumu tam, ka Padomei tiek piešķirtas īstenošanas pilnvaras attiecībā uz individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas noteikšanu.
60. Turklāt ir taisnība, ka VNM regulas 70. panta 2. punkta otrās daļas b) apakšpunktā ir skaidri uzsvērta nepieciešamība izvairīties no izkropļojumiem starp dalībvalstu banku nozares struktūrām un ņemt vērā samērīguma principu un VNM regulas 70. panta 6. punktu, kurā ir atsauce uz BRRD 103. panta 7. punktu, un to var saprast tostarp kā norādi uz ex ante iemaksu nozīmi finanšu sistēmas stabilitātei vai vienas vai vairāku dalībvalstu vai Savienības ekonomikai. Tomēr šajās normās nav ietverts pamatojums tam, kāpēc Padomei būtu jāprecizē iemaksu aprēķināšana, izmantojot īstenošanas pilnvaras.
61. Turklāt atsauces uz starpvaldību nolīgumu, kas ietvertas VNM regulas 19. un 20. apsvērumā, kā arī 1. panta trešajā daļā un 67. un 77. pantā, attiecas vienīgi uz valstu līmenī iekasēto līdzekļu pārskaitīšanu, VNF sadalīšanu valstu nodalījumos un šo nodalījumu pakāpenisku apvienošanu. Pat pieņemot, ka šis nolīgums ir neatņemama sastāvdaļa tiesiskajā regulējumā, kas reglamentē VNF finansēšanu un izmantošanu, un ka tas apstiprina potenciāli nozīmīgo ietekmi, kādu īstenošanas pasākumi var atstāt uz dalībvalstīm un to budžetu, tajā nav nekādas norādes uz iemesliem, kuru dēļ Padomei būtu jāpiešķir attiecīgās īstenošanas pilnvaras.
62. No iepriekš minētā izriet, ka normas, uz kurām atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas, protams, atspoguļo ex ante iemaksu nozīmi finanšu sistēmas stabilitātei, īstenošanas pasākumu potenciāli nozīmīgo ietekmi uz dalībvalstīm un to budžetu, kā arī uz Savienības finanšu stabilitāti, dalībvalstu budžeta suverenitāti, to, cik svarīgi ir novērst izkropļojumus starp dalībvalstu banku nozares struktūrām, kā arī nepieciešamību ievērot samērīguma principu, pieņemot īstenošanas aktus, kas reglamentē aprēķina metodoloģijas piemērošanu. Tomēr, manuprāt, tie nevar aizstāt vai kompensēt to, ka trūkst pamatojuma, kurā būtu izklāstīta nepieciešamība piešķirt Padomei īstenošanas pilnvaras, kas konkrēti attiecas uz individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu un praktiskajiem noteikumiem par riska faktoru piešķiršanu iestādēm, kā paredzēts deleģētajos aktos, kā tas noteikts VNM regulas 70. panta 7. punktā.
63. Šo jautājumu jutīgais raksturs arī nav pietiekams iemesls, lai šajā jomā īstenošanas pilnvaras piešķirtu Padomei, jo arī Komisijai var piešķirt īstenošanas pilnvaras “īpaši jutīgās jomās” (49).
64. Visbeidzot, lai gan Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvērumā ir izklāstīts īpašais finanšu konteksts, kādā tiek aprēķinātas iemaksas, un nepieciešamība ieviest tādu koriģētu metodoloģiju ex ante iemaksu aprēķināšanai, kurā tas būtu ņemts vērā, uzskatu – tāpat kā uzskatīja Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 39. punktā –, ka pienākums pamatot īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei attiecas uz pamata leģislatīvā akta autoru. Tādējādi Padome nevar a posteriori pamatot šādu pilnvaru piešķiršanu īstenošanas aktā.
65. Tiesas judikatūra, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas, manuprāt, nevar novest pie atšķirīga secinājuma.
66. Lai gan lietās, kurās tika pasludināti spriedumi Komisija/Padome, National Iranian Oil Company/Padome un Fenix International, Tiesa ņēma vērā kontekstu, kādā bija pieņemts pamatakts, ar ko Padomei bija piešķirtas īstenošanas pilnvaras, tā sistemātiski balstījās uz pamatojumu, kas skaidri izriet no teksta, proti, vai nu no paša pamatakta teksta – pat ja vispārīgi un īsi –, vai arī no citām regulām, kuras tā uzskatīja par saskaņota kopuma daļu. Proti, izlasot attiecīgos apsvērumus un fragmentus spriedumos Komisija/Padome un Fenix International, varēja konstatēt, ka tajos ir atrodams tiešā tekstā izteikts, lai arī dažkārt īss pamatojums, kas skaidri atklāj Padomei piešķirto īstenošanas pilnvaru pamatojumu (50). Savukārt spriedumā National Iranian Oil Company/Padome, ciktāl attiecīgajā regulā Padomei tika piešķirtas tādas pašas īstenošanas pilnvaras, kādas tai jau bija piešķirtas iepriekšējās regulās, kuras veidoja turpinātību pēc būtības, pamatojums, ar ko bija expressis verbis pamatotas iepriekšējās regulas, varēja netieši, bet pietiekami pamatot arī attiecīgo regulu (51).
67. Manuprāt, šajā lietā situācija ir citāda. Kā norādīts šo secinājumu 62. punktā, normas, uz kurām atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas, ir vērstas uz to, lai raksturotu vispārējo kontekstu, kādā tika pieņemta VNM regula, kā arī jutīgo jomu, kurā ietilpst VNF izveide, taču ne uz to, lai pamatotu īstenošanas pilnvaru piešķiršanu, kura noteikta VNM regulas 70. panta 7. punktā un kurai ir īpašs raksturs attiecībā uz Padomi. 114. apsvērumā ir tikai norādīts, ka Padomei “būtu” jābūt pilnvarām precizēt ex ante iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju, tomēr nav pamatots, kāpēc tam tā būtu jābūt. Konteksts, kādā šī regula ietilpst, nav pietiekams, lai novērstu pilnīgo pamatojuma trūkumu. Lai arī cik detalizēti un ar kontekstu pamatoti būtu paskaidrojumi, ko apelāciju sūdzību iesniedzējas ir sniegušas savos procesuālajos rakstos un izklāstījušas tiesas sēdē, tie nav minēti VNM regulas tekstā, un šo pilnīgo pamatojuma trūkumu šajā lietā nekompensē pamatojuma esamība citās regulās, aktos vai nolīgumos.
68. Lai gan kāds varētu argumentēt, ka Tiesa līdz šim ir izrādījusi zināmu iecietību attiecībā uz pienākumu pienācīgi pamatot īstenošanas pilnvaru piešķiršanu, nepieprasot tai detalizētu pamatojumu (52), neesmu pārliecināts, ka Tiesa ir vēlējusies atļaut tādu automātisku pieeju, saskaņā ar kuru šajā saistībā pietiktu tikai ar norādi uz nepieciešamību piešķirt īstenošanas pilnvaras Padomei vai norādi, ka “būtu” jārīkojas šādi. Savienības tiesībās ir paredzēts pienākums sniegt detalizētu pamatojumu; saskaņā ar šo pienākumu pamatakta autoram aktā, ar kuru īstenošanas pilnvaras tiek piešķirtas Padomei, ir jāiekļauj pamatojums (53).
69. Vai šāda nostāja ir uzskatāma par pārmērīgi formālistisku, it īpaši šajā gadījumā, ņemot vērā, ka Savienības iestādes ir vienisprātis par Padomes lomu attiecīgajā jomā (54)? Neesmu par to pārliecināts.
70. Pirmkārt, šāda nostāja man šķiet nepieciešama, lai nodrošinātu to noteikumu ievērošanu, kas regulē pilnvaru sadalījumu institucionālajā līmenī. Šajā saistībā piekrītu ģenerāladvokāta F. Ležē viedoklim lietā Komisija/Padome, saskaņā ar kuru jebkurš gadījums, kurā pilnvaras patur Padome un kurš neatbilst prasībai sniegt detalizētu pamatojumu, apdraudētu institucionālo līdzsvaru īstenošanas pilnvaru piešķiršanas un izmantošanas jomā, kā tas izriet no Līguma. Tiesai, veicot savu pārbaudi, ir jāpārliecinās, ka īstenošanas pilnvaru piešķiršanas Komisijai principam nav atņemts saturs un mērķis (55).
71. Otrkārt, pat pieņemot, ka normatīvā sistēma, kuras sastāvdaļa ir Īstenošanas regula 2015/81, veido vienotu veselumu, kura integritāte būtu jāsaglabā, nevar izslēgt, ka pretējais viedoklis, kas balstītos īpaši elastīgā interpretācijā attiecībā uz prasību sniegt detalizētu pamatojumu īstenošanas pilnvaru piešķiršanai Padomei, radītu sekas, kas pārsniegtu šīs lietas apstākļus, un tiktu piemērots arī gadījumā, ja kāda Savienības iestāde atsauktos uz pamatojuma trūkumu attiecībā uz īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei un uz Komisijas un Parlamenta institucionālo prerogatīvu pārkāpumu.
72. Piebilstu, ka nepietiek ar to, ka visas Savienības iestādes, kas piedalījās VNM regulas likumdošanas procesā, tā vai citādi bija informētas par attiecīgo īstenošanas pilnvaru piešķiršanas iemesliem, lai varētu secināt, ka šī piešķiršana ir pamatota. Katrā ziņā pretēji tam, ko Padome norādīja tiesas sēdē, no likumdošanas procesa neizriet, ka jau sākotnēji bija paredzēts uzticēt Padomei pilnvaras precizēt individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju. Komisijas izstrādātā VNM regulas priekšlikuma 66. panta 3. punkta a) apakšpunktā bija paredzēts, ka ex ante iemaksas, kas jāmaksā VNF papildināšanai, tiks aprēķinātas saskaņā ar metodoloģiju, ko Komisija izstrādājusi deleģētajos aktos.
73. Tādējādi uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzēto spriedumu 38., 42. un 43. punktā būtībā nospriežot, ka attiecīgā īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei nebija pienācīgi pamatota LESD 291. panta 2. punkta izpratnē.
74. Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
75. Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šim priekšlikumam – un pareizas tiesvedības interesēs –, tagad ir jāizskata apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti, kas attiecas uz tiesību kļūdām, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nospriežot, ka Padome ir pārsniegusi attiecīgo īstenošanas pilnvaru robežas.
B. Par otro pamatu
1. VNV un Savienības iestāžu argumenti
76. Apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, nospriežot, ka, pieņemot Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, Padome ir pārsniegusi tai ar VNM regulas 70. panta 7. punktu piešķirto īstenošanas pilnvaru robežas.
77. Pirmkārt, Padome norāda, ka Tiesa 2014. gada 15. oktobra spriedumā Parlaments/Komisija (56) un spriedumā Fenix International ir izklāstījusi trīs nosacījumus, kas regulē no LESD 291. panta 2. punkta izrietošo īstenošanas pilnvaru robežu pārbaudi, proti, ka veiktie īstenošanas pasākumi atbilst pamata leģislatīvā akta galvenajiem vispārējiem mērķiem, ka tie ir nepieciešami vai noderīgi tam, lai atvieglotu minētā akta vienveidīgu īstenošanu, un ka tie nekādā veidā nedz groza, nedz papildina minēto aktu. Tādējādi, lai atbildētu uz jautājumu, vai Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir tikai precizēts VNM regulas normatīvais saturs, esot nepieciešams veikt strukturētu šo trīs kumulatīvo nosacījumu pārbaudi, un Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 52.–54. punktā savu pārbaudi esot kļūdaini ierobežoti attiecinājusi tikai uz trešo no šiem nosacījumiem.
78. Otrkārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 63.–67., 71., 72. un 85. punktā kļūdaini atzina, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts “papildina” VNM regulas 70. panta 1. un 2. punktu, uz kuriem ir atsauce šīs normas 7. punktā, ko pierāda visu trīs iepriekš minēto nosacījumu izvērtējums. Ja īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei interpretē, ņemot vērā kontekstu, tas ne tikai ļaujot pieņemt īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā paredzēto koriģēto aprēķināšanas metodoloģiju, bet to pat pieprasot nolūkā panākt, lai VNM regulu īstenotu vienveidīgi un tā, ka šī regula netiek nedz papildināta, nedz grozīta, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot norādījusi pārsūdzēto spriedumu 78. un 79. punktā.
79. Šajā saistībā apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucas, pirmām kārtām, uz VNM regulas 70. panta 2. punkta b) apakšpunktā skaidri noteikto nepieciešamību iemaksas, kas atkarīgas no riska profila, pamatot ar BRRD 103. panta 7. punktā noteiktajiem kritērijiem, tostarp it īpaši kritērijiem, kuri izklāstīti šīs normas c) un g) apakšpunktā, proti, “iestādes finansiālo stāvokli” un katras iestādes nozīmi “vienas vai vairāku dalībvalstu vai Savienības finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitātei”, kā arī uz nepieciešamību ņemt vērā samērīguma principu, neradot izkropļojumus starp banku nozares struktūrām dalībvalstīs. Apelācijas sūdzību iesniedzējas uzskata, ka, ņemot vērā ietekmi, kādu iemaksu aprēķināšanas metodoloģija var radīt uz valstu banku sektoriem, šādas prasības nozīmējot, ka pārejas periodā iestāžu riska profils ir jānosaka gan attiecībā uz dalībvalsti, kurā iestāde atrodas, gan attiecībā uz banku savienību kopumā.
80. Savstarpējā saistība starp VNM regulas 70. pantu un BRRD 103. pantu vēl jo vairāk ļaujot pamatot koriģētās aprēķināšanas metodoloģijas ieviešanu pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot nospriedusi pārsūdzēto spriedumu 75. un 76. punktā. Ex ante iemaksu aprēķināšanas noteikumi, kas šajās normās sniegti līdzīgos formulējumos, un pirmajā no šīm normām ietvertā atsauce uz otro nozīmējot, ka ex ante iemaksu aprēķināšana saskaņā ar VNM regulu ir cieši saistīta ar ex ante iemaksu aprēķināšanu, kā paredzēts BRRD. Tas tā vēl jo vairāk esot tāpēc, ka VNM regulas 70. panta 7. punktā būtībā norādīts, ka Padomes īstenošanas pilnvaras jāīsteno saskaņā ar Deleģēto regulu 2015/63. Savukārt šajā pēdējā minētajā regulā esot atsauce uz BRRD 103. panta 1. un 2. punktu un tātad uz individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju, kas prasa ņemt vērā datus par iestādēm, kurām darbības atļauja piešķirta valsts līmenī.
81. Otrām kārtām, pakāpeniskā pāreja no BRRD noteiktās aprēķināšanas metodoloģijas uz VNM regulā noteikto aprēķināšanas metodoloģiju, kā to paredz koriģētā aprēķināšanas metodoloģija, esot nepieciešama vai lietderīga nolūkā atvieglot iemaksu VNF aprēķina vienveidīgu īstenošanu sākotnējā periodā, ko raksturo pāreja no finansēšanas sistēmas, kura izriet no BRRD, uz VNM regulas pakāpenisku piemērošanu. Šī pārejas nepieciešamība izrietot ne tikai no Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvēruma, no Komisijas sagatavotā priekšlikuma Īstenošanas regulai (57) un Padomes Juridiskā dienesta atzinuma (58), bet arī no starpvaldību nolīguma. Kā izrietot no VNM regulas 67. un 77. panta, tās mērķis esot nodrošināt saskaņotību starp VNF ieņēmumiem ikgadējo iemaksu veidā un starpvaldību nolīgumā definētajiem valstu nodalījumiem pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot nospriedusi pārsūdzēto spriedumu 80.–82. punktā. Koriģētā aprēķināšanas metodoloģija nodrošinot to, ka iemaksu aprēķins atbilst VNF valstu nodalījumu kopīgošanas tempam sākotnējā periodā.
82. Tiesas sēdē apelācijas sūdzību iesniedzējas precizēja, ka koriģētā aprēķināšanas metodoloģija ļāva sasaistīt riska faktorus iemaksu aprēķināšanai ar šo iemaksu izmantošanu noregulējuma gadījumā. Tā kā sākotnējā perioda sākumā prioritārā kārtā esot izmantoti VNF valstu nodalījumi, šīs metodoloģijas rezultātā regulējuma finansēšanas faktiskā spēja esot saistīta ar attiecīgo valsts nodalījumu, kura apjoms un finanšu kapacitāte dažādajām iesaistītajām dalībvalstīm var ievērojami atšķirties. Bez šīs korekcijas iestādes būtu veikušas iemaksas VNF tā, it kā šie nodalījumi jau būtu pilnībā kopīgoti, lai gan piekļuve resursiem noregulējuma gadījumā aizvien lielā mērā esot bijusi atkarīga no to attiecīgo valstu nodalījumu lieluma.
83. Tādējādi Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts nedz papildinot, nedz grozot VNM regulu, bet vienīgi sniedzot papildu precizējumus par VNM regulas 70. panta 1. un 2. punktā paredzēto ex ante iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu.
84. Visbeidzot VNV pievieno, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nav ņēmusi vērā koriģētās aprēķināšanas metodoloģijas pārejas raksturu, jo tā tika piemērota tikai laikā no 2016. gada līdz 2022. gadam. Tomēr 2023. gada 20. decembra spriedumā Landesbank Baden-Württemberg/VNV (59) Vispārējā tiesa saistībā ar Komisijas deleģēto aktu esot apstiprinājusi, ka pārejas noteikumi neizraisa pamatakta grozījumus, bet nosaka, kā šis akts ir jāpiemēro. Šie principi esot piemērojami arī šajā lietā.
85. Parlaments apgalvo, ka, izvērtējot pirmos divus nosacījumus par īstenošanas pilnvaru robežu ievērošanu, kas izklāstīti spriedumā Fenix International, ir konstatējams, ka ir izpildīts arī trešais no šiem nosacījumiem. Šajā saistībā tas izvirza argumentus, kas ir līdzīgi Padomes izklāstītajiem.
86. Komisija uzskata, ka no VNM regulas izriet, ka tajā ir paredzēta ne tikai tās pašu normu, bet arī BRRD normu piemērošana, un uzsver starpvaldību nolīguma būtisko nozīmi. Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts esot paredzēts, lai paskaidrotu saikni un mijiedarbību starp ex ante iemaksu valsts komponenti, kuras aprēķināšanu paredz BRRD, un šo iemaksu kopīgoto komponenti, kuras aprēķināšana paredzēta VNM regulā. Tajā esot ņemts vērā tas, ka saskaņā ar šo nolīgumu pakāpeniski tiek atcelta valsts līmenī aprēķināto iemaksu daļa un sekojoši pakāpeniski palielināta banku savienības ietvaros aprēķināto iemaksu daļa, vienlaikus piemērojot to pašu korekcijas metodoloģiju atkarībā no riska profila, proti, Deleģētajā regulā 2015/63 paredzēto korekcijas metodoloģiju.
2. Kredītiestāžu argumenti
87. Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank apgalvo, ka Padomes iebildumi, ar kuriem Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā nav izvērtējusi pirmos divus nosacījumus par Fenix International spriedumā noteikto īstenošanas pilnvaru robežu ievērošanu, ir neiedarbīgi. Tā kā visi trīs nosacījumi ir kumulatīvi, pietiekot atsaukties uz to, ka nav izpildīts viens no tiem, kā arī esot noticis šajā gadījumā, jo Vispārējā tiesā iesniegtajā atcelšanas prasībā esot minēts tikai nosacījums par to, vai veiktie īstenošanas pasākumi nedz groza, nedz papildina VNM regulu.
88. No tā izrietot, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti, kuros izklāstīts, kāpēc bija nepieciešama koriģētā aprēķināšanas metodoloģija un kāpēc tā atbilda VNM regulas būtiskajiem vispārējiem mērķiem, nav izšķiroši. Šajā saistībā, vienlaikus atzīstot, ka Padomes uzdevums var būt pieņemt noteikumus, kuru mērķis ir novērst izkropļojumus starp banku nozares struktūrām, Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank uzskata, ka no apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentiem skaidri neizriet, kādi izkropļojumi būtu novērsti, izmantojot koriģēto aprēķināšanas metodoloģiju, un ka jebkurā gadījumā Padome šajā nolūkā nevarēja pārsniegt savas īstenošanas pilnvaras.
89. Attiecībā uz iespējamo savstarpējo saistību starp VNM regulas 70. pantu un BRRD 103. pantu Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank norāda, ka VNM regulas 70. pantā ir minēts tikai pēdējās minētās normas 7. punkts. Tādējādi Savienības likumdevējs esot skaidri iekļāvis VNM regulā noteiktus BRRD elementus, proti, nepieciešamību iemaksu aprēķināšanā ņemt vērā BRRD definētos riska rādītājus. Tomēr tas neesot paredzējis nedz BRRD aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu kopumā, nedz arī pakāpenisku pāreju no aprēķina, pamatojoties uz BRRD, uz aprēķinu, pamatojoties uz VNM regulu.
90. Turklāt esot atšķirība starp VNF valstu nodalījumu kopīgošanu un šā fonda izmantošanas kārtību, kā paredzēts starpvaldību nolīgumā, kā arī VNM regulas 67. un 77. pantā, no vienas puses, un iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas koriģēšanu, lai tā atbilstu VNF valstu nodalījumu kopīgošanas tempam sākotnējā periodā, no otras puses, ko Savienības likumdevējs nekad neesot minējis. Nedz normās, kas Padomei jāīsteno, proti, VNM regulas 70. panta 1.–3. punktā, nedz normā, kas tai piešķir īstenošanas pilnvaras, proti, šīs regulas 70. panta 7. punktā, neesot atsauces uz šo nolīgumu. No starpvaldību nolīguma arī neizrietot, ka nododamās iemaksas būtu jāaprēķina, izmantojot koriģētu aprēķināšanas metodoloģiju, kas balstīta gan uz BRRD, gan VNM regulu.
91. Visbeidzot Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank apstrīd 2023. gada 20. decembra sprieduma Landesbank Baden-Württemberg/VNV (60) atbilstību, jo tajā esot runa nevis par īstenošanas regulu, bet gan par deleģēto regulu, kuras ietvaros saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu Komisijai ir pilnvaras papildināt vai grozīt noteiktus nebūtiskus pamata leģislatīvā akta elementus.
92. Tiesas sēdē Bundesverband deutscher Banken [Vācijas Banku federālā asociācija] galvenokārt apgalvoja, ka koriģētā aprēķināšanas metodoloģija nav nedz saderīga ar VNM regulas vispārējiem mērķiem, nedz nepieciešama nolūkā aprēķināt iestāžu iemaksas atbilstoši to riska profilam saskaņā ar samērīguma principu. Tā būtībā piebilda, ka no politiskā mērķa, ko tiecas sasniegt, ieviešot šādu aprēķināšanas metodi, skaidri izriet, ka Padome ir pārsniegusi VNM regulas 70. panta 7. punktā paredzētās robežas.
3. Vērtējums
93. Iesākumā norādu – kā Vispārējā tiesa pareizi norādīja pārsūdzēto spriedumu 53. punktā, lai gan VNM regulas 70. panta 7. punktā, kas Padomei piešķir īstenošanas pilnvaras, ir minēti šīs normas 1.–3. punkta īstenošanas nosacījumi, Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts nav vērsts uz to, lai noteiktu īstenošanas nosacījumus VNM regulas 70. panta 3. punktam, kas attiecas uz neatsaucamo maksājumu saistībām. Tādējādi šim 3. punktam šajā lietā nav nozīmes, tāpēc šajā vērtējumā uzmanība tiks pievērsta īstenošanas pilnvarām, kas Padomei piešķirtas ar VNM regulas 70. panta 7. punktu, kurā ir atsauces uz šā panta 1. un 2. punktu.
94. Šajā analīzē, pirmkārt, pievērsīšos apelācijas sūdzību iesniedzēju iebildumiem attiecībā uz Vispārējās tiesas tiesību kļūdām, ciktāl tā esot atturējusies strukturēti izvērtēt, vai šajā lietā ir izpildīti divi pirmie īstenošanas pilnvaru ierobežošanas nosacījumi, kas izklāstīti Tiesas judikatūrā. Otrkārt, pievērsīšos iebildumiem attiecībā uz tiesību kļūdām, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, uzskatot, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts maina iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju, kas izriet no VNM regulas 70. panta 1. un 2. punkta.
a) Par kumulatīvo nosacījumu izvērtēšanu
95. Jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ko Vispārējā tiesa būtībā atgādināja pārsūdzēto spriedumu 49. punktā, tad, ja Padomei, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu, tiek piešķirtas īstenošanas pilnvaras, šai iestādei ir jāprecizē attiecīgā leģislatīvā akta saturs, lai nodrošinātu tā īstenošanu ar vienādiem nosacījumiem visās dalībvalstīs. Tādējādi Padomes pieņemtā īstenošanas aktā ietvertajām normām, pirmām kārtām, ir jāatbilst galvenajiem vispārējiem mērķiem, ko tiecas sasniegt ar leģislatīvo aktu, kuru ar šīm normām ir paredzēts precizēt, un, otrām kārtām, tām ir jābūt nepieciešamām vai noderīgām šā akta vienveidīgai īstenošanai, to nedz papildinot, nedz grozot, pat attiecībā uz tā nebūtiskajiem elementiem (61). Tādējādi īstenošanas pilnvaru robežu ievērošana ir atkarīga no trīs kumulatīvu nosacījumu kopuma izpildes.
96. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa – atgādinājusi prasības, kas izriet no sprieduma Fenix International,– pārsūdzēto spriedumu 52. punktā savu izvērtējumu ierobežoti attiecināja ar jautājumu par to, vai Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts atbilst nosacījumam, ka tas nedrīkst nedz papildināt, nedz grozīt VNM regulu.
97. Manuprāt, šādā analīzē nav pieļautas tiesību kļūdas.
98. Lai gan Tiesa lietās, kurās tika pasludināti 2014. gada 15. oktobra spriedumi Parlaments/Komisija (62) un Fenix International, vērtēja, vai attiecīgās normas atbilst visiem trim nosacījumiem attiecībā uz īstenošanas pilnvaru robežām, jākonstatē, ka Tiesas veiktā strukturētā analīze bija vērsta uz to, lai noraidītu argumentus, kuros tika apgalvots, ka tas tā nav un tādējādi Padome nav pārsniegusi tai piešķirtās īstenošanas pilnvaras. Turpretī šī Tiesas judikatūra neļauj secināt, ka Savienības tiesai ir pienākums izvērtēt šos trīs nosacījumus noteiktā secībā, nedz arī to, ka ir nepieciešams izvērtēt visus šos nosacījumus, ja kāds no tiem nav izpildīts. Tā kā šie trīs nosacījumi ir jāizpilda kumulatīvi, ko puses neapstrīd, apstāklis, ka viens no tiem nav izpildīts, ir pietiekams, lai secinātu, ka Padome ir pārsniegusi īstenošanas pilnvaras, kuras tai piešķirtas, pamatojoties uz LESD 291. panta 2. punktu (63).
99. Turklāt nevar apgalvot, ka pirmo divu nosacījumu izpilde automātiski nozīmē trešā nosacījuma izpildi – to Padome atzina tiesas sēdē. Tādējādi, pat pieņemot, ka Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts ir nepieciešams vai noderīgs VNM regulas īstenošanai, vai pat ka tas atbilst šīs regulas galvenajiem vispārējiem mērķiem, tomēr paliek spēkā apstāklis, ka, ciktāl nav izpildīts nosacījums par aizliegumu papildināt vai grozīt VNM regulas saturu, īstenošanas pilnvaru robežas nav ievērotas.
100. Tādējādi, manuprāt, Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdas, drīkstēja aprobežoties vienīgi ar to, ka tā vērtēja nosacījumu, saskaņā ar kuru Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkts nedrīkst nedz papildināt, nedz grozīt VNM regulu, iepriekš nevērtējusi Savienības iestāžu argumentus, ar kuriem tās centās pierādīt, ka šī norma atbilst minētās regulas būtiskajiem vispārējiem mērķiem un ir nepieciešama vai noderīga, lai atvieglotu tās vienveidīgu īstenošanu.
101. Tā kā Vispārējā tiesa šajā izvērtēšanā secināja, ka šis nosacījums nav izpildīts, tai nebija pienākuma vērtēt divus pārējos īstenošanas pilnvaru robežu nosacījumus, tāpēc Padomes argumenti šajā saistībā ir jānoraida kā nepamatoti.
b) Par to, vai Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir ievērots aizliegums papildināt vai grozīt VNM regulas saturu
102. Atšķirībā no deleģētajām pilnvarām, ko Savienības likumdevējs leģislatīvā aktā var piešķirt Komisijai saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, lai tā varētu pieņemt noteikumus, kas papildina vai groza akta nebūtiskos elementus (64), īstenošanas pilnvaras, kas piešķirtas Komisijai vai Padomei saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, būtībā ietver pilnvaras pieņemt pasākumus, kuri ir nepieciešami vai lietderīgi, lai vienveidīgi īstenotu tāda leģislatīva akta tiesību normas, uz kā pamata tie ir pieņemti, un kuros ir vienīgi precizēts to saturs, ievērojot būtiskos vispārējos šā akta mērķus, taču negrozot vai nepapildinot nedz tā būtiskos, nedz nebūtiskos elementus, (65) un ar nosacījumu, ka šādi pieņemtie īstenošanas pasākumi nav pretrunā minētajam leģislatīvajam aktam (66).
103. It īpaši Tiesa ir atzinusi, ka īstenošanas pasākums tikai precizē attiecīgā leģislatīvā akta normas, ja tā mērķis ir tikai vispārīgs, vai dažos īpašos gadījumos precizē šo tiesību normu apjomu vai nosaka to piemērošanas kārtību, tomēr ar nosacījumu, ka, to darot, šis pasākums novērš jebkādas pretrunas attiecībā uz minēto tiesību normu mērķiem un nekādi nemaina šī akta normatīvo saturu vai tā piemērošanas jomu (67).
104. Šajā gadījumā atgādinu, ka Parlaments un Padome saskaņā ar pašu VNM regulas 70. panta 7. punkta formulējumu ir piešķīruši Padomei pilnvaras šā panta 6. punktā minēto deleģēto aktu satvarā pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu šā panta 1. un 2. punkta īstenošanas nosacījumus, it īpaši attiecībā uz atsevišķu iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu un praktisko kārtību, kādā iestādēm tiek piemēroti deleģētajā aktā minētie riska faktori. Atbilstoši šīm īstenošanas pilnvarām Padome pieņēma Īstenošanas regulu 2015/81, par kuras 8. panta 1. punktu norisinās strīds.
105. Jākonstatē, ka VNM regulas 70. panta 1. punktā ir paredzēts – katras iestādes individuālās iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli iestādes neto saistību summai attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā visu darbības atļauju saņēmušo iestāžu neto saistību summu. Savukārt šīs normas 2. punkta otrās daļas a) un b) apakšpunktā ir noteikts, ka katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota, no vienas puses, nemainīga iemaksa, kuras apmēru nosaka proporcionāli tam, kāds ir iestādes neto saistību apmērs attiecībā pret visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējo neto saistību apmēru, un, no otras puses, riska līmenim pielāgota iemaksa, kuras apmēru aprēķina, pamatojoties uz BRRD 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem, ņemot vērā samērīguma principu un neradot atšķirības starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.
106. Ir lietderīgi precizēt – lai gan nemainīgā iemaksa un riska līmenim pielāgota iemaksa var šķist kā divas atsevišķas ikgadējo iemaksu aprēķināšanas sastāvdaļas, tās ir cieši saistītas. Tādu iestāžu gadījumā, par kādām ir runa šajās lietās, riska līmenim pielāgoto iemaksu aprēķina, ņemot vērā katras iestādes nemainīgās iemaksas apmēru un to pielāgojot atbilstoši minētās iestādes riska profilam (68). Šī iemaksas pielāgošana iestādes riska profilam balstās uz šīs iestādes pakļautības attiecīgajiem riska faktoriem salīdzinājumu ar citu attiecīgo iestāžu pakļautību riska faktoriem (69).
107. Tādējādi no VNM regulas 70. panta 2. punkta otrās daļas a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka katru gadu nemainīgo iemaksu, kas tiek izmantota, lai noteiktu riska līmenim pielāgoto iemaksu, aprēķina proporcionāli attiecīgās iestādes neto saistību apmēram, attiecinot to uz visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja “iesaistīto dalībvalstu teritorijā”, kopējo neto saistību apmēru. Tāpat šīs normas 1. punktā attiecībā uz individuālo iemaksu aprēķināšanu ir atsauce uz kopējo neto saistību apmēru visām iestādēm, kas ir saņēmušas darbības atļauju “visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā”.
108. Līdz ar to, kā Vispārējā tiesa būtībā norādīja pārsūdzēto spriedumu 61. un 62. punktā, saskaņā ar VNM regulas 70. panta 1. un 2. punkta tekstu, visu iestāžu, kuras saņēmušas darbības atļauju visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējās neto saistības veido atbilstošos pamatā esošos datus, kas jāņem vērā, nosakot tās nemainīgās iemaksas apmēru, kura kalpos par pamatu riska profilam pielāgotās iemaksas aprēķināšanai. Turklāt šajās normās nav nekāda nošķīruma starp aprēķināšanas metodoloģiju, kas būtu piemērojama sākotnējā periodā, un metodoloģiju, kas būtu piemērojama pēc tā.
109. Tādējādi VNM regulas 70. panta 1. un 2. punktā nav nevienas skaidras norādes uz to, ka sākotnējā periodā, aprēķinot iemaksu sarūkošo procentuālo daļu, būtu jāņem vērā banku iestāžu dati, kas apkopoti valsts līmenī, saskaņā ar BRRD 103. panta 2. punktu. No tā secinu, ka šīs normas tekstā nav nekā tāda, kas liktu skaidri uzskatīt, ka tajā ietverto ex ante iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju var interpretēt kā tādu, kura daļēji un uz laiku ietver pamatā esošos datus, kas nav pamatā esošie banku savienības dati.
110. Neraugoties uz to, jākonstatē, ka pielāgotā aprēķināšanas metodoloģija paredzēja, ka daļa no ex ante iemaksām tiks aprēķināta uz valsts datu pamata, kā ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 58.–60. punktā un 63.–65. punktā. Šajā ziņā Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka katrā sākotnējā perioda gadā sarūkošu daļu no ikgadējām iemaksām aprēķina saskaņā ar BRRD 103. pantu un Deleģētās regulas 2015/63 4. pantu, proti, ņemot vērā visu attiecīgajā iesaistītajā dalībvalstī darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējās neto saistības (tātad valsts līmeni), savukārt pieaugošu iemaksu daļu aprēķina saskaņā ar VNM regulas 69. un 70. pantu un Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu, proti, ņemot vērā visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā visu darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējās neto saistības (tātad Savienības līmenī). Pielāgotajā aprēķināšanas metodoloģijā tātad ir paredzēts, ka dati, kurus ņem vērā, aprēķinot daļu no iemaksām, tiek iegūti valsts līmenī, savukārt, aprēķinot pārējo daļu, tie tiek iegūti Savienības līmenī. Tādējādi Padome ir būtiski atkāpusies no VNM regulas 70. panta 1. un 2. punkta konkrētajiem noteikumiem.
111. Tomēr apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā uzskata, ka valsts līmenī iegūto datu aizvien mazākā ņemšana vērā, kā paredzēts Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā, pamatoti balstās uz VNM regulu, ciktāl pastāvot savstarpēja saistība starp šīs regulas 70. pantu un BRRD 103. pantu, kā arī Deleģēto regulu 2015/63. Konkrētāk, iestāžu riska profilu, it īpaši tādus riska rādītājus kā, piemēram, “iestādes finansiālo stāvokli” un “iestādes nozīmi vienas vai vairāku dalībvalstu vai Savienības finanšu sistēmas vai ekonomikas stabilitātei”, kas minēti BRRD 103. panta 7. punkta c) un g) apakšpunktā, esot varējis ietekmēt tas, ka VNF izmantošanas gadījumā pakāpeniski kopīgoja valstu nodalījumus, kā paredzēts starpvaldību nolīgumā. Esot bijis nepieciešams pienācīgi ņemt vērā šo kontekstu, lai ievērotu samērīguma principu un neradītu izkropļojumus starp dalībvalstu banku nozares struktūrām, kā paredzēts VNM regulas 70. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Pielāgotā aprēķināšanas metodoloģija atbilstot visiem šiem mērķiem, un tas skaidri izrietot no Īstenošanas regulas 2015/81 14. un 15. apsvēruma.
112. Ciktāl šie argumenti ir saprotami tādējādi, ka pielāgotā aprēķināšanas metodoloģija bija nepieciešama VNM regulas īstenošanai un atbilda šīs regulas galvenajiem vispārējiem mērķiem, atgādinu, ka atbilstoši tam, kas izriet no šo secinājumu 99. punkta, šāds konstatējums nevar piešķirt Padomei tiesības neievērot aizliegumu papildināt vai grozīt VNM regulas saturu.
113. Turpretī, ja šie argumenti ir vērsti uz to, lai apgalvotu, ka VNM regulas 70. pantā ietvertā atsauce uz BRRD 103. panta 7. punktā minētajiem riska rādītājiem un Deleģēto regulu 2015/63, kā arī samērīguma principa un novēršamo izkropļojumu starp banku nozares struktūrām pieminēšana iekļauj iespēju ņemt vērā valsts līmenī iegūtos datus, aprēķinot ex ante iemaksas, uzskatu, ka tam vismaz būtu skaidri jāizriet no VNM regulas, kas ir pamata leģislatīvais akts, teksta (70).
114. Šajā saistībā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka VNM regulas 70. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka riska profilam pielāgotā iemaksa balstās uz kritērijiem, kas noteikti BRRD 103. panta 7. punktā. Tāpat VNM regulas 70. panta 7. punktā, atsaucoties uz šīs normas 6. punktu, kurā ir paredzēts, ka tiek piemēroti “deleģētie akti, kurus Komisija ir pieņēmusi [..] un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam,” izveido skaidru saikni ar BRRD 103. panta 7. punktu, kā arī ar Deleģēto regulu 2015/63. Tādējādi patiešām pastāv noteiktas līdzības starp individuālo iemaksu aprēķināšanas metodoloģiju, kas ieviesta ar VNM regulu, un metodoloģiju, kas ieviesta ar BRRD.
115. Proti, katrā no šīm aprēķināšanas metodoloģijām kā izejas punkts ir izmantotas attiecīgās iestādes neto saistības un tās prasa pielāgot nemainīgo iemaksu VNM regulas izpratnē (71) vai ikgadējo pamata iemaksu BRRD izpratnē (72) atbilstoši šīs iestādes riska profilam. Šim nolūkam ir jāņem vērā BRRD 103. panta 7. punktā noteiktie riska rādītāji un jāpiemēro atbilstošā korekcijas metode, kā precizēts Deleģētajā regulā 2015/63.
116. Tādējādi BRRD 103. panta 7. punktā ir izklāstīti astoņi elementi, kas Komisijai jāņem vērā, pieņemot deleģēto aktu, lai precizētu jēdzienu “iemaksu koriģēšana proporcionāli iestāžu riska profilam”, un Deleģētajā regulā 2015/63 ir izklāstīti un konkrēti īstenoti principi, kas ir jāpiemēro saistībā ar šo pielāgošanu. Pēdējā minētajā regulā ir ieviesta precīza aprēķināšanas metodoloģija, ko konkrēti izmanto, lai noteiktu iestāžu ex ante iemaksu apmēru atbilstoši to riska profila korekcijai, ir detalizēti izklāstīti šīs aprēķināšanas metodoloģijas dažādie posmi un noteiktas matemātiskās formulas, kas jāpiemēro VNV vai valstu noregulējuma iestādēm (73). Tādējādi Deleģētās regulas 2015/63 mērķis ir nodrošināt vienotu interpretāciju BRRD 103. panta 7. punktā izklāstītajiem kritērijiem, lai iestāžu riska rādītāju noteikšana to individuālo iemaksu aprēķināšanai tiktu veikta līdzīgi visā Savienībā, gan atbilstoši sistēmai, kas izveidota ar BRRD, gan atbilstoši sistēmai, kas izveidota ar VNM regulu (74).
117. Turpretī abas aprēķināšanas metodoloģijas atšķiras attiecībā uz datu bāzi, kas jāņem vērā, nosakot ikgadējās iemaksas. Atšķirībā no datu bāzes, kas kalpo par pamatu BRRD izklāstītajai aprēķināšanas metodoloģijai un kas sastāv vienīgi no valsts līmenī apkopotiem banku iestāžu datiem, VNM regulas 70. panta 1. un 2. punktā ir skaidri norādīta tikai Savienības datu bāze.
118. BRRD 103. panta 7. punktā, kas ir vienīgais šīs direktīvas noteikums, uz kuru ir skaidra atsauce VNM regulas 70. pantā, nav nevienas norādes uz pamatā esošajiem valsts datiem, uz kuriem balstās iemaksu aprēķināšanas metodoloģija, kura noteikta šīs direktīvas 103. panta 2. punktā, kā to konstatējusi Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 75. punktā. Tāpat no Deleģētās regulas 2015/63 neizriet, ka VNV, kad tā rīkojas noregulējuma iestādes statusā VNM regulas ietvaros, ex ante iemaksu mainīgās procentuālās daļas aprēķināšanai būtu jābalstās uz šādiem pamatā esošajiem valsts datiem. Turklāt, lai gan VNM regulas 109. apsvērumā ir precizēts – “lai nodrošinātu iemaksu taisnīgu aprēķināšanu un sniegtu stimulu darboties saskaņā ar mazāk riskantu modeli, [VNF] veicamo iemaksu noteikšanā būtu jāņem vērā tā riska pakāpe, kuru uzņēmusies kredītiestāde saskaņā ar [BRRD] un deleģētajiem aktiem, kas pieņemti, ievērojot to” (75), tajā tāpat nav noteikta nepieciešamība sarūkošu iemaksu daļu aprēķināt, ņemot vērā datus, kas apkopoti valsts līmenī.
119. Vēl jo lielākā neizpratnē esmu par argumentu, ka VNM regulas 70. pantā ietvertā atsauce uz BRRD 103. panta 7. punktu un uz Deleģēto regulu 2015/63 esot pilnvarojusi Padomi pieņemt koriģēto aprēķināšanas metodoloģiju, jo šāds arguments piešķir VNM regulas 70. pantam divkāršu nozīmi, kas man šķiet pretrunīga.
120. No vienas puses, saskaņā ar apelācijas sūdzību iesniedzēju viedokli VNM regulas 70. pants esot jāinterpretē tādējādi, ka tas netieši paredz ņemt vērā arvien pieaugošu daļu datu, kas apkopoti Savienības līmenī, un sarūkošu daļu datu, kas apkopoti valsts līmenī. Tomēr, no otras puses, šis pats pants saskaņā ar pašu Īstenošanas regulas 2015/81 tekstu ir saprotams kā tāds, kas atsaucas uz aprēķināšanas metodoloģiju, kurā ņem vērā tikai datus, kas apkopoti Savienības līmenī. Tādējādi Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta a) līdz h) apakšpunktā ir noteikts, ka pieaugošu ikgadējo iemaksu procentuālo daļu aprēķina “saskaņā ar [VNM regulas] 69. un 70. pantu un [šīs īstenošanas regulas] 4. pantu” un ka “sākotnējā laikposma astotajā gadā šīs iestādes maksā 100 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar [VNM regulas] 69. un 70. pantu un [minētās īstenošanas regulas] 4. pantu”. Tomēr atbilstoši šā 4. panta formulējumam aprēķināšanas metodoloģijai ir jābūt saskaņā ar VNM regulas 70. pantu un “Deleģētajā regulā [2015/63] izklāstīto metodoloģiju” (76). Visi lietas dalībnieki šīs normas ir interpretējuši tādējādi, ka sākotnējā perioda laikā pieaugošā proporcijā, līdz ir sasniegts 100 % līmenis pēdējā šā perioda gadā, tikai dati, kas apkopoti Savienības līmenī, tiek izmantoti par pamatu ikgadējo iemaksu aprēķināšanai. Tādējādi no tā izriet, pirmkārt, ka tikai atsauce uz Deleģēto regulu 2015/63 vien nevar tikt saprasta kā tāda, kas netieši nozīmē atsauci uz BRRD aprēķināšanas metodoloģiju un uz valsts līmenī apkopotu datu izmantošanu, un, otrkārt, ka VNM regulas 70. pantā noteiktā aprēķināšanas metodoloģija paredz izmantot tikai Savienības līmenī apkopotus datus par darbības atļauju saņēmušajām iestādēm.
121. Manuprāt, tas pats attiecas uz apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentu, ka BRRD 103. panta 7. punkta c) un g) apakšpunktā minēto riska rādītāju ņemšana vērā nozīmējot iestāžu iemaksu aprēķināšanu saskaņā ar metodoloģiju, kurā sarūkošā apjomā ņem vērā valstu līmenī apkopotus datus par darbības atļauju saņēmušajām iestādēm. Tā kā šos pašus riska rādītājus izmanto, arī nosakot iestāžu riska profilu un to iemaksas atbilstoši riska profilam aprēķinā, kas pilnībā balstās uz datiem Savienības līmenī, no VNM regulas neizriet, ka atsauce uz šo BRRD normu nozīmētu pakāpenisku pāreju no aprēķināšanas metodoloģijas, kas balstīta uz datiem valsts līmenī, uz aprēķināšanas metodoloģiju, kas balstīta uz datiem Savienības līmenī.
122. Otrkārt, attiecībā uz apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentu, ka VNM regulas mērķis esot nodrošināt saskaņotību starp VNF ieņēmumiem ikgadējo iemaksu veidā un valstu nodalījumu pakāpenisku kopīgošanu gadījumā, ja tiek izmantots VNF, kā paredzēts starpvaldību nolīgumā, uzskatu, tāpat kā būtībā ir norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 79. punktā, ka minētajā nolīgumā nekādā veidā netiek skatīts jautājums par aprēķināšanas metodoloģiju, kas jāievēro individuālo iemaksu iekasēšanai (77). Tas pats attiecas uz VNM regulu, kurā nav nevienas tiešā tekstā ietvertas norādes uz to, ka individuālo iemaksu iekasēšanai būtu jāatbilst VNF valstu nodalījumu kopīgošanas tempam gadījumā, ja tiek izmantots šis fonds. VNM regulas 67. panta 1. un 4. punktā, kā arī 77. pantā ir tikai atsauce attiecīgi uz minētā nolīguma noteikumiem par līdzekļu nodošanu un par VNF izmantošanu noregulējuma procedūrā (78). Tādējādi iespējamā saikne starp iemaksu aprēķināšanu sākotnējā periodā un VNF valstu nodalījumu pakāpenisko kopīgošanu pietiekami neizriet no VNM regulas.
123. Turklāt jānorāda, ka to iemaksu pakāpeniskās palielināšanās temps, kuras aprēķinātas, ņemot vērā pamatā esošos banku savienības datus, vienlaikus pakāpeniski atceļot iemaksas, kuras aprēķinātas, ņemot vērā pamatā esošos valsts datus, kā paredzēts pielāgotajā aprēķināšanas metodoloģijā, precīzi neatbilst VNF valstu nodalījumu kopīgošanas tempam, kas noteikts starpvaldību nolīgumā. Proti, kā Padome apstiprināja tiesas sēdē, to iemaksu procentuālā daļa, kas aprēķinātas, pamatojoties uz datiem valsts līmenī, precīzi neatbilst to līdzekļu procentuālajai daļai, kuri nav kopīgoti un atrodas valstu nodalījumos un kurus ir atļauts izmantot noregulējuma procedūrā (79). Šī neatbilstība ietekmē visus sākotnējā perioda gadus un, manuprāt, liek apšaubīt argumentu, ka pielāgotā aprēķināšanas metodoloģija ļauj nodrošināt, ka valstu nodalījumu faktiskā spēja finansēt noregulējumu ir saistīta ar iemaksām, kas iekasētas, ņemot vērā pamatā esošos valsts datus.
124. No iepriekš minētā izriet, ka tāpat nevar apgalvot, ka nepieciešamība ņemt vērā samērīguma principu, neradot izkropļojumus starp dalībvalstu banku nozares struktūrām, kas minēta VNM regulas 70. panta 2. punkta b) apakšpunktā, netieši ietver aprēķināšanas metodoloģiju, kura balstās uz pakāpenisku tādu iemaksu ieviešanu, kas aprēķinātas, ņemot vērā pamatā esošos banku savienības datus, vienlaikus pakāpeniski atceļot iemaksas, kas aprēķinātas, ņemot vērā pamatā esošos valsts datus. Manuprāt, samērīguma jēdzienam vai nepieciešamībai neradīt izkropļojumus starp banku nozares struktūrām nevar piešķirt tādu nozīmi, kas neatbilst apsvērumiem, kuri izriet no paša VNM regulas teksta.
125. Jāpiebilst, ka pretēji tam, ko Padome ir apgalvojusi savos Tiesai iesniegtajos procesuālajos rakstos, no tās Juridiskā dienesta atzinuma neizriet, ka tas būtu uzskatījis, ka īstenošanas regulas priekšlikuma 7. panta 1. punkts, kas kļuvis par Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, ir pilnībā saderīgs ar VNM regulā paredzēto pilnvaru piešķiršanu. Izskatījis pamatojumu, kas minēts īstenošanas regulas priekšlikuma 13. un 14. apsvērumā attiecībā uz nepieciešamību novērst izkropļojumus starp banku nozares struktūrām, Juridiskais dienests secināja, ka, ņemot vērā īstenošanas regulas priekšlikuma formulējumu, neviens tā elements neļauj uzskatīt, ka pielāgotā aprēķināšanas metodoloģija būtu saderīga ar VNM regulas 70. panta 1. un 2. punktā izklāstītajiem vispārējiem noteikumiem un principiem, un ka ir jāsniedz pietiekami pamatots skaidrojums, lai pierādītu faktisku saikni starp minēto metodoloģiju un riska faktoriem. Turklāt Padomes Juridiskā dienesta atzinuma mērķis nebija izteikt viedokli par šā pamatojuma ticamību (80).
126. Īstenošanas regulas priekšlikumā vēlāk tik tiešām tika veikti grozījumi, tostarp 13. un 14. apsvērumā, par kuriem ir runa Padomes Juridiskā dienesta atzinumā. Tomēr katrā ziņā Īstenošanas regulas 2015/81 13.–15. apsvērumā sniegtajiem sīkākajiem paskaidrojumiem, kas attiecas uz samērīguma principa ievērošanu, nepieciešamību novērst izkropļojumus starp banku nozares struktūrām un lietderību nodrošināt atbilstību iemaksām atbilstoši riska profilam un to valstu nodalījumu līdzekļu, kas nav kopīgoti, paredzētajai izmantošanai, nav skaidra pamatojuma VNM regulā, kas ir pamata leģislatīvais akts, kā izriet no šo secinājumu 114.–123. punkta.
127. Ja pielāgotās aprēķināšanas metodoloģijas mērķis bija nodrošināt, ka iemaksas, kas noteiktām iestādēm jāmaksā saskaņā ar vienoto noregulējuma mehānismu, pārmērīgi nepārsniedz to iemaksu apmēru, kuras tām būtu bijis jāmaksā saskaņā ar mehānismu, kas bija ieviests ar BRRD (81), tas no šīs regulas skaidri neizriet. Turklāt, kā norādīja Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank, ir tikpat iespējams, ka pielāgotā aprēķināšanas metodoloģija citām iestādēm ir radījusi iemaksu summas, kuras pārsniedz tās summas, ko tās būtu maksājušas, pamatojoties uz aprēķināšanas metodoloģiju, kurā tiek ņemta vērā vienīgi pamatā esošie banku savienības dati.
128. Tādējādi, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādīja pārsūdzēto spriedumu 71. un 72., kā arī 78. un 79. punktā, Padomei nebija tiesību, izmantojot VNM regulā tai piešķirtās īstenošanas pilnvaras, atkāpties no aprēķināšanas metodoloģijas, kura bija skaidri paredzēta minētās regulas 70. panta 1. un 2. punktā un kurā ir minēta vienīgi katras atsevišķas iestādes datu attiecināšana pret datiem, kas apkopoti Savienības līmenī, un grozīt šīs aprēķināšanas metodoloģijas pašu pamatu.
129. Protams, kā ir norādījis ģenerāladvokāts A. Rantoss [A. Rantos] savos secinājumos lietā Fenix International, atšķirība starp “papildināt vai grozīt” un “precizēt” leģislatīvu aktu nav acīmredzama (82). Turklāt var argumentēt, ka īstenošanas pasākumi, lai kādi tie būtu, vienmēr kaut ko “pievieno” pamata leģislatīvajam aktam, it īpaši tiktāl, ciktāl jau paša vienotu īstenošanas nosacījumu precizēšana pievieno tādu vai citādu elementu minētā leģislatīvā akta pilnvarojuma normai (83).
130. Tomēr – kā, citējot filozofu Stefanu Kērneru [Stefan Körner], ir norādījis ģenerāladvokāts N. Jēskinens savos secinājumos lietā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome,– “robežgadījumu esamība nenozīmē izteikti pozitīvu vai negatīvu gadījumu trūkumu” (84). Uzskatu, ka regulējumam, kas pieņemts, izmantojot īstenošanas pilnvaras, vismaz ir jābūt saskaņā ar pamata leģislatīvajā aktā noteiktās vispārējās normas nepārprotamo formulējumu.
131. Koriģētās aprēķināšanas metodoloģijas pagaidu raksturs nevar atspēkot šo secinājumu (85).
132. Līdz ar to uzskatu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 85. punktā pareizi secināja, ka koriģētā aprēķināšanas metodoloģija, kas ieviesta ar Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktu, maina VNM regulas normatīvo saturu un tādējādi Padome ir pārsniegusi īstenošanas pilnvaras, kas tai piešķirtas minētās regulas 70. panta 7. punktā (86).
133. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai noraidīt otro pamatu kopumā kā nepamatotu.
C. Par trešo pamatu
1. VNV un Savienības iestāžu argumenti
134. Apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 114.–122. punktā ir pieļāvusi daudzas tiesību kļūdas, uzskatot, ka 12,5 % maksimālais apjoms bija jāpiemēro jebkuros apstākļos visā sākotnējā periodā, pretēji mērķim sasniegt mērķapjomu, un pieprasot, lai VNV apzināti un nozīmīgi pārvērtē šo mērķapjomu. Vispārējās tiesas sniegtā interpretācija par saikni starp VNM regulas 69. panta 1. punktu un 70. panta 2. punkta pirmo un ceturto daļu esot pretrunā šo normu formulējumam, kontekstam un mērķim, kā arī labas pārvaldības, tiesiskās drošības un samērīguma principiem un pilnvaru deleģēšanas ierobežojumiem, kas noteikti judikatūrā ar spriedumu Meroni/Augstā iestāde (87). Turklāt Vispārējās tiesas argumentācijā šajā saistībā esot daudz pretrunu.
135. Vispirms no VNM regulas 69. panta 1. punkta formulējuma izrietot, ka mērķapjoms, kas atbilst “vismaz 1 % no segtajiem noguldījumiem visās kredītiestādēs visās iesaistītajās dalībvalstīs, kurās tās saņēmušas atļauju,” ir stingra minimālā prasība. Šī norma nosakot galveno mērķi, kas jāsasniedz sākotnējā perioda beigās, ko Tiesa jau esot atzinusi (88).
136. Turklāt pretēji tam, ko Vispārējā tiesa apgalvojot pārsūdzēto spriedumu 118. un 119. punktā, VNM regulas 70. panta 2. punkta pirmās un ceturtās daļas nozīme nepārprotami neizrietot no tās formulējuma. Tāpat Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pretrunu, interpretējot šo normu pretēji tās pašas formulējumam. Saskaņā ar šīs normas tekstu, to skatot kopsakarā ar šīs regulas 3. panta 1. punkta 35. apakšpunktu, “mērķapjoms”, uz kuru tajā ir atsauce, esot “galīgais mērķapjoms”, kas ir droši nosakāms tikai sākotnējā perioda beigās. Tādējādi maksimālais apjoms 12,5 % esot piemērojams šim galīgajam mērķapjomam, nevis “prognozētajam” mērķapjomam katrā sākotnējā perioda gadā, pretēji tam, ko pārsūdzēto spriedumu 115. punktā apgalvojusi Vispārējā tiesa. Turklāt šā noteikuma ievērošana esot pārbaudāma tikai vidējos lielumos, pamatojoties uz visām iemaksām, kas iekasētas minētā perioda beigās, kā tas esot bijis šajā lietā (89).
137. Tādējādi VNM regulas 69. panta 1. punkts un 70. panta 2. punkta pirmā un ceturtā daļa esot jāinterpretē kontekstuāli un teleoloģiski, lai salāgotu šīs normas un nodrošinātu to lietderīgu iedarbību.
138. Galvenais mērķis, kuru tiecas sasniegt ar VNM regulas 69. panta 1. punktu un kurš it īpaši izrietot no VNM regulas priekšlikuma pamatojuma izklāsta, esot nodrošināt to, ka finanšu nozare sniedz pietiekamus finanšu līdzekļus, lai vienotais noregulējuma mehānisms varētu pildīt savas funkcijas, tādējādi aizsargājot sistēmas finanšu stabilitāti, kā arī to, lai finanšu iestāžu iemaksas būtu samērīgas un prognozējamas.
139. Turklāt maksimālā apjoma 12,5 % orientējošais raksturs izrietot no VNM regulas 70. panta 2. punkta pirmās un ceturtās daļas konteksta un mērķa. Tādējādi VNM regulas priekšlikumam pievienotajā pamatojuma izklāstā bijis norādīts, ka banku nozares ikgadējā iemaksa sākotnējā periodā, kas tobrīd bija noteikts uz desmit gadiem, veidos “aptuveni” desmito daļu no mērķapjoma (90). Maksimālais apjoms 12,5 % tātad likumdošanas procesā esot noteikts tikai tāpēc, lai būtu ņemts vērā astoņu gadu sākotnējais periods, un tas esot jāsaskaņo ar principu, ka iemaksas ir jāsadala pēc iespējas vienmērīgāk, kā tas izriet no minētās regulas 69. panta 2. un 5. punkta, kā arī no Deleģētās regulas (ES) 2017/747 (91) 3. panta 1. punkta.
140. VNM regulas 69. panta 3. un 4. punkts, kas turklāt attiecoties uz īpašiem apstākļiem, kādos VNV varot nākties attiecīgi pagarināt sākotnējo periodu vai iekasēt jaunas iemaksas pēc minētā perioda, tāpat neļaujot uzskatīt, ka maksimālais apjoms 12,5 % ir stingri jāpiemēro katrā šā perioda gadā, nedz arī, ka sistēma būtu pieļāvusi mērķapjoma nesasniegšanu sākotnējā perioda beigās.
141. No konteksta viedokļa raugoties, VNV piebilst, ka Savienības likumdevējs – atšķirībā no sistēmas, kas izveidota saskaņā ar BRRD, kurā dalībvalstīm bija skaidri piešķirtas pilnvaras noteikt mērķapjomu, kas pārsniedz summu “vismaz 1 % [apmērā] no segtajiem noguldījumiem” – nebija iecerējis tai ļaut iekasēt lielākas iemaksas, nekā nepieciešams(92). Tai neesot atļauts tikai tādēļ, lai ievērotu 12,5 % maksimālo apjomu, apzināti noteikt mērķapjomu, kas ir mākslīgi augstāks par to, kāds izrietētu no precīza faktu atspoguļojuma un prognožu izstrādes brīdī pieejamajiem ekonomiskajiem novērtējumiem, pretēji tam, ko tomēr esot prasījusi Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 125.–127. punktā.
142. Turklāt šāda prasība pārvērtēt mērķapjomu pārkāpjot labas pārvaldības principu, kas nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, kā arī tiesiskās drošības un samērīguma principus. Tā arī neatbilstot ierobežojumiem, kuri attiecas uz pilnvaru deleģēšanu Savienības aģentūrai un kuri ir noteikti spriedumā Meroni/Augstā iestāde (93). Patiešām, ja VNV tiktu atļauts noteikt mērķapjomu kā brīvi izvēlētu procentuālo daļu, kas pārsniedz 1 % no segto noguldījumu summas, tas ietekmētu likumdevēja pilnvaras noteikt nepieciešamo un samērīgo summu, lai nodrošinātu VNF efektīvu un pietiekamu finansējumu, un būtībā nodotu VNV atbildību par atbilstoša galīgā mērķapjoma noteikšanu, tādējādi piešķirot VNV faktisku politisku rīcības brīvību.
143. Visbeidzot Vispārējās tiesas argumentācijā esot pieļautas pretrunas, ciktāl, no vienas puses, tā pārsūdzēto spriedumu 114. punktā norādot, ka VNV ir jāveic “pēc iespējas precīzāka galīgā mērķapjoma aplēse, ņemot vērā šīs aplēses laikā pieejamos datus,” un, no otras puses, šo spriedumu 125. un 126. punktā tā norādot, ka VNV bija pienākums, “pamatojoties uz piesardzīgām prognozēm, aplēst segto noguldījumu summas izmaiņas tādējādi, lai minētais mērķapjoms tiktu sasniegts, vienlaikus ievērojot 12,5 % maksimālo apjomu,” kas nozīmējot mērķapjoma pārvērtēšanu, lai gan to nepamato pieejamie dati.
144. Noslēgumā VNV norāda, ka pareizo līdzsvaru starp VNM regulas 69. panta 1. un 2. punktu, kā arī 70. panta 2. punktu varot saglabāt tikai tad, ja uzskata, ka 12,5 % maksimālais apjoms nav absolūta robežvērtība, bet ir piemērojams tādā veidā, kas saderīgs ar noteikumu par iemaksu iespējami vienmērīgu sadali sākotnējā periodā un ar galveno mērķi sasniegt galīgo mērķapjomu minētā perioda beigās. Būtu bijis faktiski neiespējami sasniegt šo mērķi, ja VNV būtu vajadzējis stingri piemērot šo maksimālo apjomu. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 123.–126. punktā arī esot kļūdaini uzskatījusi, ka bija iespējams rīkoties šādā veidā. Šāda analīze balstoties uz kļūdainiem pārbaudes kritērijiem, un tajā neesot ņemta vērā faktiskā un tiesiskā situācija, kāda pastāvēja brīdī, kad tika pieņemts VNV 2022. gada lēmums, proti, 2022. gada iemaksu periodā.
145. Parlaments uzskata – lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 123. punktā pamatoti secināja, ka nav neiespējami saskaņot mērķapjoma sasniegšanas mērķi ar noteikumu par 12,5 % maksimālo apjomu un prasību sadalīt gada iemaksas pēc iespējas vienmērīgāk, kā tas izriet no VNM regulas 69. un 70. panta gramatiskās interpretācijas, tā tomēr šo spriedumu 114.–116. punktā esot novirzījusies no šādas interpretācijas, uzskatot, ka maksimālais apjoms attiecas uz prognozēto galīgo mērķapjomu, nevis uz galīgo mērķapjomu, kas nosakāms sākotnējā perioda beigās. Šāda kļūda esot novedusi pie tā, ka Vispārējā tiesa pieprasīja VNV pārvērtēt mērķapjoma summu, kas neizrietot nedz no VNM regulas teksta, nedz no tās mērķa un neļaujot ievērot prasību par ikgadējo iemaksu vienmērīgu sadali. Pārējā daļā Parlamenta argumenti būtībā saskan ar VNV un Padomes argumentiem. Tas pats attiecas uz Komisiju, kura uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentācija padara gada mērķapjomu par noteicošo elementu, atņemot nozīmi sākotnējā perioda beigās zināmajam galīgajam mērķapjomam, un tādējādi apvērš sasniedzamo finanšu mērķu prioritāro kārtību.
2. Kredītiestāžu argumenti
146. Hypo Vorarlberg Bank, ko atbalsta Österreichischer Sparkassenverband, un Volkskreditbank, pirmkārt, norāda, ka gan no VNM regulas 70. panta 2. punkta formulējuma, gan no likumdošanas procesa skaidri izriet, ka sākotnējā periodā katrā ziņā bija jāievēro divreiz saistošā veidā formulētais 12,5 % maksimālais apjoms, jo šis maksimālais apjoms tika noteikts, lai aizsargātu finanšu iestādes no pārmērīgām iemaksām un lai neradītu nepamatotus šķēršļus banku nozares ekonomiskajai darbībai. Otrkārt, nevarot secināt, ka VNM regulas 69. panta 1. punktā noteiktajam mērķapjomam būtu imperatīva prioritāte, jo šai normai esot tāds pats statuss kā šīs regulas 70. pantam. Tās pievieno, ka iebildums attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa esot pieprasījusi, lai VNV apzināti pārvērtē mērķapjomu, ir balstīts uz pārsūdzēto spriedumu kļūdainu interpretāciju, jo Vispārējā tiesa esot vienīgi norādījusi, ka VNV bija pienākums veikt piesardzīgas prognozes par segto noguldījumu izmaiņām. Šādas prasības neesot pretrunīgas un izslēdzot jebkādu pārvērtēšanu.
3. Vērtējums
147. Lai izvairītos no atkārtošanās, atsaucos uz 45.–106. punktu secinājumos, kurus šodien iesniedzu lietās C‑454/24 P, VNV/Dexia un C‑705/24 P, VNV/BAWAG P.S.K., jo pārsūdzēto spriedumu 95.–133. punkts ir identiski 2024. gada 10. aprīļa sprieduma Dexia/VNV (2022. gada ex ante iemaksas) (T‑411/22, EU:T:2024:216) 27.–65. punktam un apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti būtībā ir tādi paši abās šajās lietās, kurās ierosinu Tiesai noraidīt šos argumentus kā nepamatotus.
148. Tā kā neviens no apelācijas sūdzību iesniedzēju šo sūdzību pamatošanai izvirzītajiem pamatiem nav apmierināts, apelācijas sūdzības jānoraida pilnībā.
IX. Par iedarbības saglabāšanu uz laiku
A. Lietas dalībnieku argumenti
149. Pakārtoti, ciktāl iebilde par prettiesiskumu attiecas uz VNM regulas 70. panta 7. punktu un skar gan Īstenošanas regulu 2015/81, gan VNV 2022. gada lēmumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka apgalvoto pārkāpumu novēršanai būtu nepieciešamas trīs secīgas procedūras, un tādēļ lūdz Tiesu atlikt šā lēmuma atcelšanas sekas vismaz par 30 mēnešiem no dienas, kad šajās lietās pasludinātie spriedumi kļūs galīgi.
150. Hypo Vorarlberg Bank norāda, ka neviens no pirmās instances tiesvedības dalībniekiem nelūdza saglabāt VNV 2022. gada lēmuma iedarbību 30 mēnešus ilgā laikposmā šā lēmuma atcelšanas gadījumā. Turklāt, ņemot vērā, ka VNV lūdza Vispārējo tiesu saglabāt minētā lēmuma iedarbību sešu mēnešu ilgā laikposmā, skaitot no dienas, kad Vispārējās tiesas spriedums kļūst galīgs, šī tiesa esot kļūdaini noteikusi minētā lēmuma iedarbības saglabāšanu divpadsmit mēnešus ilgā laikposmā. Tā piebilst – lai gan saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu atcelšanas parasto ex tunc iedarbību var ierobežot, tas ir izņēmums, kas jāinterpretē šauri.
151. Pirmkārt, VNV 2022. gada lēmums neesot atcelts būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu dēļ, bet gan VNM regulas normas materiāltiesiska pārkāpuma dēļ. Otrkārt, apelācijas sūdzību iesniedzējas nenorādot uz risku finanšu stabilitātei vai nopietnām negatīvām sekām, kas būtu saistītas ar minētā lēmuma tūlītēju atcelšanu vai tā iedarbības saglabāšanu ilgāk par divpadsmit mēnešiem. Šāda iedarbības saglabāšana turpretī radītu nopietnas negatīvas sekas banku iestādēm, kuras nesaņemtu ne nelikumīgi iekasēto summu atmaksu, ne procentu maksājumu kā vienreizēju kompensāciju.
152. Pakārtoti Hypo Vorarlberg Bank apgalvo, ka varētu apsvērt ne vairāk kā daļēju iedarbības saglabāšanu un tādējādi varētu atlīdzināt to iekasēto iemaksu daļu, kas pārsniedz galīgo mērķapjomu, kurš noteikts sākotnējā perioda beigās.
B. Vērtējums
153. Jānorāda, ka Tiesai būs jāizsakās par šo pamatu tikai tad, ja tā noraidīs apelācijas sūdzības un apstiprinās VNV 2022. gada lēmuma atcelšanu, kā to ierosinu.
154. Lai izvairītos no atkārtošanās, atsaucos uz 23.–30. punktu secinājumos, kurus šodien sniedzu lietā C‑671/24 P, BAWAG P.S.K./VNV, jo VNV 2022. gada lēmumā, par kuru ir runa šajā lietā, ir pieļauts tāds pats prettiesiskums kā VNV lēmumā, kas ir apstrīdēts minētajā lietā.
155. Līdz ar to ierosinu Tiesai saglabāt VNV 2022. gada lēmuma iedarbību, ciktāl tas attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank, saprātīgā termiņā, kas nedrīkst pārsniegt 30 mēnešus no dienas, kad pasludināti gaidāmie spriedumi lietās C‑454/24 P, C‑529/24 P, C‑536/24 P, C‑537/24 P, C‑585/24 P, C‑671/24 P un C‑705/24 P, līdz brīdim, kad stāsies spēkā jauns VNV lēmums, ar ko tiks noteiktas šo iestāžu ex ante iemaksas VNF.
X. Par tiesāšanās izdevumiem
156. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības jānoraida kopumā. Līdz ar to Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu.
157. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši šī reglamenta 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzību iesniedzējām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.
158. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. un 3. punktu, kas piemērojami apelācijas tiesvedībā atbilstoši šī reglamenta 184. panta 1. punktam, iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas, un Tiesa var nospriest, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav šā 140. panta 1. un 2. punktā minētā persona, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. Turklāt saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 4. punktu personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā, ja tā ir piedalījusies tiesvedības Tiesā rakstveida vai mutvārdu daļā. Līdz ar to Parlaments un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
159. Pamatojoties uz šīm normām, ir arī jānospriež, ka VNV un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas attiecīgi lietās C‑529/24 P un C‑585/24 P, kā arī C‑536/24 P un C‑537/24 P un ka Bundesverband deutscher Banken [Vācijas Banku federālā asociācija] un Fédération bancaire française [Francijas Banku federācija] sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas katrā no šīm lietām.
XI. Secinājumi
160. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi.
1) Apelācijas sūdzības noraidīt.
2) Vienotās noregulējuma valdes Lēmuma SRB/ES/2022/18 iedarbība, ciktāl šis lēmums attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank AG un Volkskreditbank, tiek saglabāta līdz brīdim, kad stāsies spēkā jauns akts, ar kuru aizstās šo lēmumu, un ne ilgāk kā 30 mēnešu termiņā no spriedumu pasludināšanas lietās C‑454/24 P, C‑529/24 P, C‑536/24 P, C‑537/24 P, C‑585/24 P, C‑671/24 P un C‑705/24 P.
3) Eiropas Savienības Padome sedz pati savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank tiesāšanās izdevumus lietās C‑529/24 P un C‑585/24 P.
4) Vienotā noregulējuma valde sedz pati savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank tiesāšanās izdevumus lietās C‑536/24 P un C‑537/24 P.
5) Padome sedz pati savus tiesāšanās izdevumus lietās C‑536/24 P un C‑537/24 P.
6) Vienotā noregulējuma valde sedz pati savus tiesāšanās izdevumus lietās C‑529/24 P et C‑585/24 P.
7) Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija, kā arī Bundesverband deutscher Banken eV un Fédération bancaire française sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp., turpmāk – VNM regula). “VNM” ir saīsinājums jēdzienam “vienotais noregulējuma mehānisms”.
3 Starpvaldību nolīgums par iemaksu pārskaitīšanu uz vienoto noregulējuma fondu (VNF) un to kopīgošanu, parakstīts Briselē 2014. gada 21. maijā (turpmāk – starpvaldību nolīgums).
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp., turpmāk – BRRD). “BRRD” ir saīsinājums jēdzienam “Bank Recovery and Resolution Directive” (Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīva).
5 Komisijas Deleģētā regula (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).
6 Padomes Īstenošanas regula (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā (OV 2015, L 15, 1. lpp.).
7 Skat. BRRD 1.–6. apsvērumu. Skat arī ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez-Bordona] secinājumus lietā State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:539, 33.–51. punkts).
8 Skat. BRRD 15., 104. un 131. apsvērumu, kā arī 3. pantu.
9 Skat. BRRD 105.–107. apsvērumu, kā arī 102., 103. un 130. pantu.
10 Skat. BRRD 102. panta 1. punkta otro teikumu.
11 Skat. BRRD 103. panta 2. punktu.
12 Skat. BRRD 103. panta 2. punkta otro daļu un 103. panta 7. punktu, kā arī Deleģētās regulas 2015/63 4. un nākamos pantus.
13 2010. gada 10. jūlija Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093, (COM(2013) 520 final) (turpmāk – priekšlikums VNM regulai).
14 Skat. VNM regulas 4. panta 1. punktu.
15 Skat. VNM regulas 10. un 11. apsvērumu, kā arī 1. pantu.
16 Skat. VNM regulas 76. panta 1. punktu.
17 Skat. VNM regulas 69. panta 1. punktu. Šīs regulas 3. panta 1. punkta 35. apakšpunktā mērķapjoms ir definēts kā “pieejamo finanšu līdzekļu apjoms, kas jāsasniedz saskaņā ar 69. panta 1. punktu”.
18 Skat. VNM regulas 70. panta 1. punktu.
19 Skat. VNM regulas 70. panta 2. punktu.
20 Skat. VNM regulas 70. panta 6. punktu.
21 Skat. VNM regulas 70. panta 2. punktu. Jānorāda, ka šis noregulējuma mehānisms lielā mērā ir balstīts uz mehānismu, kas valstu noregulējuma iestādēm jāievieš saskaņā ar BRRD, lai gan BRRD paredzētajā mehānismā nav noteikts 12,5 % maksimālais apjoms.
22 Skat. VNM regulas 5. pantu.
23 Skat. VNM regulas 20. apsvērumu, kā arī starpvaldību nolīguma 7. un 12. apsvērumu, 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 3. pantu.
24 Skat. starpvaldību nolīguma 12. apsvērumu, kā arī 1. pantu un 3. panta 3. punktu.
25 Noteikts, ka šis periods ilgst no 2016. gada 1. janvāra līdz dienai, kad VNF ir sasniedzis mērķapjomu, tomēr nepārsniedz astoņus gadus pēc starpvaldību nolīguma piemērošanas dienas (skat. minētā nolīguma 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu).
26 Skat. VNM regulas 20. apsvērumu un 1. pantu, kā arī starpvaldību nolīguma 9. apsvērumu, 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 4. un 5. pantu.
27 Skat. Īstenošanas regulas 2015/81 13.–15. apsvērumu, kā arī 4. pantu un 8. panta 1. punktu.
28 79 987 450 580 euro (skat. pārsūdzētos spriedumus (129. punkts)).
29 Skat. VNV 2022. gada lēmuma 60. un 61. apsvērumu.
30 14 253 573 821,46 euro (skat. VNV 2022. gada lēmuma 62. apsvērumu).
31 Skat. VNV 2022. gada lēmuma 6. sadaļu.
32 Pārsūdzētie spriedumi (134.–136. punkts).
33 Pārsūdzētie spriedumi (23.–42. punkts).
34 Pārsūdzētie spriedumi (45.–86. punkts).
35 Pārsūdzētie spriedumi (95.–133. punkts).
36 Pārsūdzētie spriedumi (141.–146. punkts).
37 Apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucas uz šādiem spriedumiem: 2005. gada 18. janvāris, Komisija/Padome (C‑257/01, turpmāk – spriedums Komisija/Padome, EU:C:2005:25, 53. punkts); 2016. gada 1. marts, National Iranian Oil Company/Padome (C‑440/14 P, turpmāk – spriedums National Iranian Oil Company/Padome, EU:C:2016:128, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 64. punkts), kā arī 2023. gada 28. februāris, Fenix International (C‑695/20, turpmāk – spriedums Fenix International, EU:C:2023:127, 37. punkts).
38 Vienotā Eiropas akta 10. pantā tādējādi bija paredzēts, ka EEK 145. pantu papildinās ar šādām normām:
“– ar tās pieņemtiem tiesību aktiem pilnvaro Komisiju īstenot Padomes pieņemtos noteikumus. Padome var izvirzīt noteiktas prasības, kas attiecas uz šo pilnvaru īstenošanu. Īpašos gadījumos Padome var arī paturēt tiesības tieši īstenot izpildes pilnvaras. Šīm procedūrām jāsaskan ar principiem un noteikumiem, ko Padome pēc Komisijas priekšlikuma, saņēmusi Eiropas Parlamenta atzinumu, iepriekš pieņēmusi ar vienprātīgu lēmumu” (mans izcēlums).
39 Skat. ģenerāladvokāta F. Ležē [P. Léger] secinājumus lietā Komisija/Padome (C‑257/01, EU:C:2004:226, 52. punkts).
40 Skat. spriedumus, 1989. gada 24. oktobris, Komisija/Padome (16/88, EU:C:1989:397, 10. punkts), National Iranian Oil Company/Padome (49. punkts), un 2016. gada 22. septembris, NIOC u.c./Padome (C‑595/15 P, turpmāk – spriedums NIOC u.c./Padome, EU:C:2016:721, 55. punkts).
41 51. punkts. Šajā saistībā ģenerāladvokāts F. Ležē savos secinājumus lietā Komisija/Padome (C‑257/01, EU:C:2004:226, 54. punkts) pauda viedokli – tā kā pamatojumam jābūt detalizētam, pamatojumā jānorāda ne vien faktiskie un juridiskie apsvērumi, kuri likuši pieņemt lēmumu, ka īstenošanas pilnvaras ir atstājamas Padomei, bet arī jāizskaidro, kāpēc ir svarīgi, ka izņēmuma kārtā šīs pilnvaras īsteno Padome, nevis Komisija.
42 C‑133/06, EU:C:2008:257, 47. punkts.
43 Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā EKL 202. panta trešajā ievilkumā ietvertā frāze “izpildes pilnvaras” aptvēra divus kompetenču veidus, pirmkārt, kompetenci Savienības līmenī ieviest tās leģislatīvos aktus vai konkrētas tiesību normas, kā arī, otrkārt, noteiktos apstākļos kompetenci pieņemt normatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, tika piedāvāts nošķīrums starp šiem abiem pilnvaru veidiem, un tas galu tika pārņemts Lisabonas līgumā, ar ko ieviests nošķīrums starp deleģētajām pilnvarām un īstenošanas pilnvarām LESD 290. un 291. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 18. marts, Komisija/Parlaments un Padome, (C‑427/12, EU:C:2014:170, 36. punkts).
44 Šajā nozīmē skat. spriedumus, Komisija/Padome (59. punkts), National Iranian Oil Company/Padome (60. punkts un tajā minētā judikatūra) un NIOC u.c./Padome (66. punkts un tajā minētā judikatūra).
45 Skat. Blumann, C., “Un nouveau départ pour la comitologie. Le règlement n o 182/2011 du 16 février 2011”, Cahiers de droit européen, Nr. 1, 2011, 26.–52. lpp.; autors interpretēja šīs izmaiņas Līguma tekstā kā tādas, kas nozīmē, ka īstenošanas pilnvaru piešķiršana Padomei ir sarežģītāka nekā saskaņā ar EEK un EK, vismaz teorētiski, ņemot vērā vēlmi atbrīvot šo iestādi no īstenošanas pilnvarām, lai tā varētu koncentrēties uz saviem pārējiem uzdevumiem.
46 Skat. spriedumus, National Iranian Oil Company/Padome (50. punkts un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra); NOIC u.c./Padome (56. punkts un tajā minētā judikatūra) un Fenix International (37. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Šajā jautājumā tiesas sēdē, šķiet, tika panākta vienprātība.
48 Šajā saistībā norādu, ka gan Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 35. punktā, gan VNV savos Tiesā iesniegtajos procesuālajos rakstos ir norādījušas uz saikni starp VNM regulas 24. apsvērumu un 18. panta 7. punktu.
49 Skat. Chamon, M., “The Sui Generis Framework for Implementing the Law of EMU : A Constitutional Assessment”, European Papers, 6. sēj., Nr. 3, 2021, 1463.–1484. lpp., it īpaši 1480.–1482. lpp.; autors par piemēru citē it īpaši 14. apsvērumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV 2011, L 55, 13. lpp.).
50 Skat. spriedumus, Komisija/Padome (33., 34., 38., 53.–56. un 59. punkts), kā arī Fenix International (39. un 40. punkts). Skat. arī 2022. gada 16. februāra spriedumu Ungārija/Parlaments un Padome (C‑156/21, EU:C:2022:97, 188. un 189. punkts), kurā Tiesa atzina, ka attiecīgajā regulā ietvertās norādes, kas precizēja, ka īstenošanas pilnvaras Padomei bija piešķirtas, lai nodrošinātu vienotus minētās regulas īstenošanas nosacījumus, ņemot vērā šādu pasākumu nozīmīgās finansiālās sekas, ir pietiekamas, lai uzskatītu, ka šo pilnvaru piešķiršana Padomei ir pienācīgi pamatota.
51 Skat. spriedumu National Iranian Oil Company/Padome (60.–65. punkts). Šajā nozīmē skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā National Iranian Oil Company/Padome (C‑440/14 P, EU:C:2015:545, 93.–97. punkts).
52 Skat. Chamon, M., “Only Fans of the Council’s implementing powers in Luxembourg : Fenix International”, Common Market Law Review, Nr. 6, 60. sēj., 2023, 1683.–1704. lpp., it īpaši 1693. lpp.
53 Skat. ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietā Komisija/Padome (C‑257/01, EU:C:2004:226, 54. punkts).
54 Tiesas sēdē Padome būtībā apgalvoja, ka Tiesas attiecīgā judikatūra ir jāanalizē, ņemot vērā to, ka šajā gadījumā parastajā likumdošanas procedūrā Padome un Parlaments, vienojoties ar Komisiju, apzināti nolēma piešķirt Padomei īstenošanas pilnvaras.
55 Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta F. Ležē secinājumus lietā Komisija/Padome (C‑257/01, EU:C:2004:226, 55. un 59. punkts). Attiecībā uz “slēptas pilnvaru izplešanās” (“competence creep”) risku skat. arī Dougan M., “EU Competences In An Age of Complexity And Crisis : Challenges And Tensions In the System of Attributed Powers”, Common Market Law Review, Nr. 1, 61. sēj., 2024, 93.–138. lpp., it īpaši 120.–124. lpp.
56 C‑65/13, EU:C:2014:2289.
57 Skat. priekšlikumu Padomes Īstenošanas regulai (2014. gada 24. novembris), ar ko attiecībā uz ex ante iemaksām vienotajā noregulējuma fondā nosaka vienādus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus (COM (2014) 710 final) (turpmāk – īstenošanas regulas priekšlikums).
58 Skat. Padomes Juridiskā dienesta 2014. gada 13. novembra atzinumu par pārejas noteikumu priekšlikuma 7. panta atbilstību VNM regulai (Dokuments 15506/14) (turpmāk – Padomes Juridiskā dienesta atzinums). Šā priekšlikuma 7. panta 1. punkts ir pārņemts Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā.
59 T‑389/21, EU:T:2023:827, 231.–236. punkts.
60 T‑389/21, EU:T:2023:827.
61 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija (C‑65/13, EU:C:2014:2289, 43.–46. punkts), un Fenix International (44.–49. punkts).
62 C‑65/13, EU:C:2014:2289.
63 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 23. oktobris, Parlaments/Komisija (C‑403/05, EU:C:2007:624, 49.–70. punkts), kurā Tiesa, neveicot turpmāku izskatīšanu, atcēla Komisijas lēmumu, secinājusi, ka ar to tiecās sasniegt mērķi, kas pārsniedza tās politikas ietvarus, kas noteikta regulā, saskaņā ar kuru Padome tai bija piešķīrusi īstenošanas pilnvaras.
64 Skat. tostarp spriedumus, 2014. gada 18. marts, Komisija/Parlaments un Padome (C‑427/12, EU:C:2014:170, 38. punkts), un 2016. gada 17. marts, Parlaments/Komisija (C‑286/14, EU:C:2016:183, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija (C‑65/13, EU:C:2014:2289, 45. punkts), un Fenix International (48. un 49. punkts). Sīkākai informācijai par nošķīrumu starp deleģēto aktu un īstenošanas aktu skat. tostarp ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumus lietā Komisija/Parlaments un Padome (C‑427/12, EU:C:2013:871, 21.–79. punkts); Blumann, C., “Un nouveau départ pour la comitologie. Le règlement n o 182/2011 du 16 février 2011”, op. cit.; Salomia, O.-M., “Delegated acts and implementing acts – New legal acts of the European Union”, Challenges of the Knowledge Society. Public Law, 2017. gads, 551.–556. lpp.; Chamon, M., “The Sui Generis Framework for Implementing the Law of EMU : A Constitutional Assessment”, op. cit.; Craig, P., “Comitology, Rulemaking, and the Lisbon Settlement : Tensions and Strains”, no: Rulemaking by the European Commission : The New System for Delegation of Powers, Bergström, C. F., un Ritleng, D., (red.), Oxford University Press, 2016, 173.–202. lpp.
66 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. oktobris, Parlaments/Komisija (C‑65/13, EU:C:2014:2289, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Skat. spriedumu Fenix International (50. punkts).
68 Kā VNV norādīja tiesas sēdē, “visa iemaksa kopumā ir atkarīga no riska profila”. Skat. arī īstenošanas regulas priekšlikuma pamatojuma izklāstu un 6. apsvērumu.
69 Skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden-Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 131. punkts).
70 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 23. oktobris, Parlaments/Komisija (C‑403/05, EU:C:2007:624, 52.–59. punkts), kurā Tiesa uzskatīja, ka regulā, kurā Komisijai bija piešķirtas pilnvaras nodrošināt finansiālas un tehniskas palīdzības, kā arī ekonomiskās sadarbības ar Latīņamerikas un Āzijas jaunattīstības valstīm pārvaldi, nebija ietverta neviena skaidra norāde uz cīņu pret terorismu un starptautisko noziedzību, jomu, uz kuru attiecās VNV 2022. gada lēmums, ko Komisija bija pieņēmusi, īstenojot regulu.
71 Skat. BRRD 70. panta 2. punkta a) apakšpunktu.
72 Skat. BRRD 103. panta 2. punkta otro daļu un Deleģētās regulas 2015/63 5. apsvērumu.
73 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden-Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 128. un 130. punkts).
74 Skat. Deleģētās regulas 2015/63 21. apsvērumu.
75 Mans izcēlums.
76 VNV tiesas sēdē apstiprināja, ka šī atsauce attiecas uz visu tekstu un aprēķināšanas metodoloģiju, kas precizēta Deleģētajā regulā 2015/63.
77 Skat. tostarp starpvaldību nolīguma 7. un 9. apsvērumu, no kuriem izriet – lai gan BRRD un VNM regulā ir noteikti vispārējie kritēriji, kas ļauj noteikt iemaksu apmēru un aprēķināšanas kārtību, šis nolīgums nosaka iesaistītajām dalībvalstīm pienākumu pārskaitīt VNF iemaksas, kas iekasētas valsts līmenī, saskaņā ar vienotiem kritērijiem, noteikumiem un nosacījumiem, it īpaši pārejas periodā valsts līmenī iekasēto iemaksu sadalīšanu dažādos nodalījumos, kas atbilst katrai līgumslēdzējai pusei, kā arī šo nodalījumu izmantošanas pakāpenisku kopīgošanu tādā veidā, lai tie pārejas perioda beigās vairs nepastāvētu.
78 Norādu, ka tiesas sēdē VNV atzina, ka pārejas periodā būtu bijis tehniski iespējams pakāpeniski kopīgot iemaksas VNF ietvaros, negrozot aprēķināšanas metodoloģiju.
79 Tādējādi Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka sākotnējā laikposma pirmajā gadā iestādes maksā 60 % no to gada iemaksām, kas aprēķinātas saskaņā ar BRRD metodoloģiju. Tomēr saskaņā ar starpvaldību nolīguma 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu pārejas perioda pirmajā gadā sākotnēji tiek izmantoti visi finanšu resursi, kuri pieejami tajos nodalījumos, kas atbilst līgumslēdzējām pusēm, kurās attiecīgā iestāde vai grupa, uz ko attiecas noregulējuma procedūra, ir reģistrēta vai saņēmusi darbības atļauju.
80 Skat. Padomes Juridiskā dienesta atzinuma 1. punktu, 2. zemsvītras piezīmi, kā arī 14., 18.–24. un 39. punktu.
81 Koriģētā aprēķināšanas metodoloģija, kas ietverta Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punktā, šķiet, bija rezultāts sarunām, ko iniciēja it īpaši Francijas Republika, kura vēlējās daļēji neitralizēt izkropļojumus, kas saistīti ar tās banku nozares īpatnībām, jo, pārejot uz vienoto noregulējuma mehānismu, Francijas iestāžu iemaksas kļuva lielākas nekā tās, kas bija jāmaksā tikai valsts noregulējuma sistēmā. Skat. Francijas Senāts [Sénat français], 2014.–2015. gada kārtējā sesija, Finanšu komisijas vārdā sagatavotais ziņojums Nr. 307 par projektu likumam, ar ko atļauj ratificēt nolīgumu par iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā nodošanu un kopīgošanu (Paātrinātā procedūra); sagatavojis A. de Montgolfier, iesniegts 2015. gada 4. martā, it īpaši 19.–20. lpp.; pieejams šādā tīmekļa vietnē: https://www.senat.fr/rap/l14-307/l14-3071.pdf.
82 C‑695/20, EU:C:2022:685, 42. punkts. Skat. arī ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome (C‑270/12, EU:C:2013:562, 78. punkts), kuros viņš norādīja, ka “ne vienmēr ir viegli novilkt robežlīniju starp leģislatīvā akta papildināšanu ar nebūtiskiem elementiem un detalizētāku īstenošanas normu sniegšanu”.
83 Skat. Craig, P., “ Comitology, Rulemaking, and the Lisbon Settlement : Tensions and Strains”, op. cit., it īpaši 177.–178. lpp.; Chamon, M., “Only Fans of the Council’s implementing powers in Luxembourg : Fenix International”, op. cit, it īpaši 1698.–1699. lpp.
84 C‑270/12, EU:C:2013:562, 78. punkts un 103. zemsvītras piezīme.
85 Norādu – tāpat kā pamatoti norāda Hypo Vorarlberg Bank un Volkskreditbank –, ka 2023. gada 20. decembra spriedumā Landesbank Baden-Württemberg/VNV (T‑389/21, EU:T:2023:827, 228.–237. punkts) Vispārējā tiesa vērtēja Komisijas pilnvaras saistībā ar deleģēto kompetenci attiecībā uz BRRD 103. panta 7. punkta īstenošanu. Šajā kontekstā Vispārējā tiesa būtībā atzina, ka plašā rīcības brīvība, kas Komisijai bija piešķirta aplūkojamo BRRD normu ieviešanā, varēja ietvert nepieciešamību paredzēt pārejas periodus, kuros noteikti šajā normā uzskaitītie riska rādītāji netiktu piemēroti, tostarp tādēļ, ka nav pieejami aprēķināšanai vajadzīgie dati.
86 Šeit neizsaku viedokli par konkrētāko jautājumu attiecībā uz to, vai koriģēto aprēķināšanas metodoloģiju vai, konkrētāk, izvēli veikt korekcijas pamatā esošajos datos, uz kuriem balstās iemaksu aprēķins, var kvalificēt par pamata leģislatīvā akta “būtisku elementu”, kura pieņemšanai ir jāizdara politiska izvēle, kas ietilpst Savienības likumdevēja pienākumos, un tādējādi uz to nevarētu attiekties pilnvaru deleģēšana, kā arī to nevarētu iekļaut īstenošanas aktos (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu Fenix International (41. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra)), kā arī attiecībā uz to, vai attiecīgā gadījumā šādu aspektu varētu deleģēt Komisijai, kā tas tika apsvērts likumdošanas procesa gaitā (skat. Komisijas sagatavotā VNM regulas priekšlikuma 66. pantu).
Tā kā šis jautājums, manuprāt, pārsniedz šīs apelācijas sūdzības ietvarus, tikai atgādināšu – lai gan Savienības likumdevējam ir rīcības brīvība, ja tas izvēlas piešķirt deleģētās pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu vai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu (skat. spriedumu, 2014. gada 18. marts, Komisija/Parlaments un Padome (C‑427/12, EU:C:2014:170, 40. punkts)), tā ir jāīsteno, ievērojot LESD 290. un 291. pantā paredzētos nosacījumus (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Parlaments un Padome (C‑88/14, EU:C:2015:499, 28. punkts)).
87 1958. gada 13. jūnija spriedums (9/56, EU:C:1958:7, 43. un 44. lpp.), kurā Tiesa būtībā nosprieda, ka diskrecionāru pilnvaru deleģēšana, kura ietver plašu rīcības brīvību un kuras izmantošana var izpausties kā patiesa ekonomikas politika, aizstāj deleģētājas iestādes izvēles ar tās iestādes izvēlēm, kurai rīcības brīvība deleģēta, un tādējādi rada patiesu atbildības pārnešanu. Šāda pilnvaru deleģēšana ietekmē pilnvaru līdzsvara pamatgarantiju, kas raksturo Savienības institucionālo struktūru.
88 Apelācijas sūdzību iesniedzējas it īpaši atsaucas uz šādiem spriedumiem: 2019. gada 14. novembris, State Street Bank International (C‑255/18, EU:C:2019:967, 41.–44. punkts), un 2021. gada 15. jūlijs, Komisija/Landesbank Baden-Württemberg un VNV (C‑584/20 P un C‑621/20 P, EU:C:2021:601, 113. punkts).
89 Šajā saistībā VNV precizē – ja maksimālā apjoma 12,5 % ievērošana būtu jāpārbauda, ņemot vērā galīgo mērķapjomu, kas zināms sākotnējā perioda beigās, kuras noteiktas 2023. gada 31. decembrī, tā katru gadu vidēji būtu iekasējusi 12,15 % no šā mērķapjoma.
90 Skat. VNM regulas priekšlikuma pamatojuma izklāsta 4.3.2. punktu.
91 Komisijas Deleģētā regula (2015. gada 17. decembris), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 par kritērijiem attiecībā uz ex ante iemaksu aprēķināšanu un par apstākļiem un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ārkārtas ex post iemaksu veikšanu var daļēji vai pilnībā atlikt (OV 2017, L 113, 2. lpp.).
92 Konkrētāk skat. BRRD 102. panta 1. punktu.
93 Spriedums, 1958. gada 13. jūnijs (9/56, EU:C:1958:7).