1.

Lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir plašas izmeklēšanas pilnvaras. Tādēļ Regulā Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic OLAF ( 2 ), personām, attiecībā uz kurām tiek veikta šāda izmeklēšana, ir paredzētas procesuālās pamatgarantijas. To mērķis ir nodrošināt, ka to tiesības tiek ievērotas OLAF veiktās izmeklēšanas darbību laikā. Tas tādēļ, ka ir skaidrs, ka šī izmeklēšana ietekmē to personu tiesības, uz kurām tā attiecas.

2.

Savukārt pastāv domstarpības un, cik noprotams, vēl nav galīgi precizēts tas, vai un attiecīgā gadījumā kādā mērā galīgie ziņojumi, kurus OLAF sagatavo savas veiktās izmeklēšanas beigās, var tikt apstrīdēti Savienības tiesās. Ir gan tiesa, ka šajā apelācijas tiesvedībā par to galu galā nav jālemj, jo šim jautājumam šajā gadījumā nav nozīmes strīda atrisināšanā. Proti, neatkarīgi no tā, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs būtu varējis Vispārējā tiesā apstrīdēt divus šeit aplūkotos attiecīgos OLAF ziņojumus, viņa celtā prasība šajā ziņā būtu bijusi novēlota.

3.

Taču jautājums, kas ir šīs apelācijas tiesvedības pamatā, attiecas uz saistīto problemātiku par piekļuvi izmeklēšanas lietas materiāliem personai, kura pati sevi uzskata par tādu, uz ko attiecas izmeklēšana, bet kuru OLAF nav kvalificējis par attiecīgo personu Regulas Nr. 883/2013 izpratnē. It īpaši rodas jautājums, kāda šajā gadījumā ir mijiedarbība starp tiesībām piekļūt lietas materiāliem, no vienas puses, un tiesībām piekļūt Komisijas dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ( 3 ), no otras puses.

4.

No Regulas Nr. 883/2013 1. panta 1. punkta izriet, ka OLAF izmeklēšanas pilnvaru mērķis ir pastiprināti apkarot krāpšanu, korupciju un jebkādas citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses.

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 2. panta 4. punktu ““administratīva izmeklēšana” (“izmeklēšana”) ir visas inspekcijas, pārbaudes un citi pasākumi, ko Birojs veic saskaņā ar 3. un 4. pantu, lai sasniegtu 1. pantā izklāstītos mērķus un lai vajadzības gadījumā konstatētu izmeklējamo darbību nelikumību [..]”.

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punktu “attiecīgā persona”, uz kuru attiecas OLAF veiktā izmeklēšana “ir jebkura persona vai uzņēmējs, kuru tur aizdomās par krāpšanas, korupcijas vai jebkādu citu nelikumīgu darbību veikšanu, kuras ietekmē Savienības finanšu intereses, un attiecībā uz kuru [OLAF] veic izmeklēšanu”.

7.

Regulas Nr. 883/2013 3. un 4. pantā ir paredzēts, ka OLAF veic ārēju izmeklēšanu uz vietas dalībvalstīs, trešās valstīs un starptautisku organizāciju telpās, kā arī iekšēju izmeklēšanu Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās.

8.

Regulas Nr. 883/2013 5. panta nosaukums ir “Izmeklēšanas sākšana”, un tā 1., 2. un 4. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ģenerāldirektors var sākt izmeklēšanu, ja pastāv pietiekami nopietnas aizdomas, kuru pamatā var būt arī trešās personas sniegta informācija vai anonīma informācija, ka ir notikusi krāpšana, korupcija vai jebkāda cita nelikumīga darbība, kas ietekmē Savienības finanšu intereses. Pieņemot lēmumu sākt vai nesākt izmeklēšanu, ģenerāldirektors ņem vērā izmeklēšanas politikas prioritātes un Biroja gada pārvaldības plānu, kas izstrādāti saskaņā ar 17. panta 5. punktu. Minētajā lēmumā ņem vērā arī prasību nodrošināt, lai Biroja resursi tiktu izlietoti lietderīgi un lai izmantotie līdzekļi būtu samērīgi. Saistībā ar iekšēju izmeklēšanu īpaši ņem vērā to, kura iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra izmeklēšanu var veikt vislabāk, jo īpaši ievērojot faktu būtību, lietas faktisko vai potenciālo finansiālo ietekmi un to, vai ir iespējama tiesvedība.

2.   Lēmumu sākt ārēju izmeklēšanu pieņem ģenerāldirektors pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, kas saņemts no attiecīgās dalībvalsts vai no jebkuras Savienības iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras.

Lēmumu sākt iekšēju izmeklēšanu pieņem ģenerāldirektors pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, kas saņemts no iestādes, struktūras, biroja vai aģentūras, kurā jāveic izmeklēšana, vai no kādas dalībvalsts.

[..]

4.   Divos mēnešos pēc tam, kad Birojs ir saņēmis 2. punktā minēto pieprasījumu, pieņem lēmumu sākt vai nesākt izmeklēšanu. To nekavējoties paziņo tai dalībvalstij, iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai, kas iesniedza pieprasījumu. Lēmumu nesākt izmeklēšanu pamato. Ja minētajā divu mēnešu laikposmā Birojs nav pieņēmis lēmumu, uzskata, ka Birojs ir pieņēmis lēmumu izmeklēšanu nesākt.

Ja kāds ierēdnis, cits darbinieks, iestādes vai struktūras loceklis, biroja vai aģentūras vadītājs vai personāla loceklis, rīkojoties saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22.a pantu, Birojam sniedz informāciju, kas ir saistīta ar aizdomām par krāpšanu vai pārkāpumu, Birojs minēto personu informē par to, vai saistībā ar konkrētajiem faktiem ir nolemts sākt vai nesākt izmeklēšanu.”

9.

Regulas Nr. 883/2013 9. pantā ir uzskaitītas procesuālās garantijas par labu personām, uz kurām attiecas OLAF veiktā izmeklēšana. Minētā panta 4. punktā it īpaši ir paredzēts, ka ikvienai personai tiek dota iespēja sniegt komentārus, pirms tiek sagatavoti secinājumi, kuros minēts tās vārds.

10.

Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 11. pantu (“Izmeklēšanas ziņojums un turpmākā rīcība”) pēc tam, kad OLAF ir pabeidzis izmeklēšanu, sagatavo ziņojumu, kurā it īpaši norāda veiktās procedūras, konstatētos faktus un to provizorisku juridisko klasifikāciju, kā arī vajadzības gadījumā pievieno ieteikumus attiecībā uz to, vai Savienības iestādēm vai attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm būtu vai nebūtu jāveic kādas darbības.

11.

Regulas Nr. 1049/2001 6. panta nosaukums ir “Pieteikumi”, un tā 1. punkts ir formulēts šādi:

“1. Pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentam iesniedz rakstiski, arī elektroniski, vienā no EK līguma 314. pantā minētajām valodām; tiem ir jābūt skaidri formulētiem, lai iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli.”

12.

Regulas Nr. 1049/2001 7. panta nosaukums ir “Sākotnējo pieteikumu izskatīšana”, un tā 1., 2. un 4. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Pieteikumus attiecībā uz piekļuvi dokumentiem izskata ātri. Pieteikuma iesniedzējam nosūta saņemšanas apstiprinājumu. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus, kā arī informē pieteikuma iesniedzēju par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šā panta 2. punktu.

2.   Saņemot pilnīgu vai daļēju atteikumu, pieteikuma iesniedzējs 15 darba dienu laikā pēc iestādes atbildes saņemšanas var iesniegt atkārtotu pieteikumu ar lūgumu iestādei mainīt savu nostāju.

[..]

4.   Nesaņemot iestādes atbildi paredzētajā laikā, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu.”

13.

Regulas Nr. 1049/2001 8. panta (“Atkārtotu pieteikumu izskatīšana”) 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Atkārtotus pieteikumus izskata ātri. Iestāde 15 darba dienu laikā pēc tāda pieteikuma reģistrācijas dod atļauju piekļūt pieprasītajam dokumentam un šajā laikā nodrošina to saskaņā ar 10. pantu vai rakstiskā atbildē paskaidro pilnīgā vai daļējā atteikuma iemeslus. Pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestāde, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgi EK Līguma 230. un 195. pantā, informē pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi vai sūdzības iesniegšanu ombudam.

[..]

3.   Ja iestāde nesniedz atbildi paredzētajā termiņā, uzskata, ka atbilde ir noraidoša, un pieteikuma iesniedzējam ir tiesības saskaņā ar attiecīgajiem EK līguma noteikumiem iesūdzēt iestādi tiesā un/vai iesniegt sūdzību ombudam.”

14.

2015. gada 10. februārī OLAF uzsāka divas izmeklēšanas (OF/2015/0124/B5 un OF/2015/0125/B5) saistībā ar iespējamu krāpšanu. Tās attiecās uz diviem ceļu būves projektiem. Teleormanas [Teleorman] apgabala iestāde Rumānijā bija piešķīrusi projektus, un tos finansēja Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) (turpmāk tekstā – “iepriekšējās izmeklēšanas”) ( 4 ).

15.

Savos galīgajos ziņojumos par šīm izmeklēšanām, kas datēti ar 2016. gada 30. maiju (OF/2015/0124/B5) un 2016. gada 16. septembri (OF/2015/0125/B5), OLAF konstatēja, ka ir dibinātas divas noziedzīgas organizācijas un, iespējams, ir viltots liels skaits dokumentu, lai nelikumīgi iegūtu Savienības līdzekļus.

16.

OLAF arī ieteica Eiropas Komisijai atgūt attiecīgās summas; Rumānijas korupcijas novēršanas iestādei tas ieteica uzsākt kriminālizmeklēšanu par Savienības finanšu interešu pārkāpumiem.

17.

OLAF kvalificēja Teleormanas apgabala iestādi kā “attiecīgo personu”, uz kuru attiecas iepriekšējās izmeklēšanas Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punkta izpratnē. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējs, Liviu Dragnea, kurš izskatāmo faktisko apstākļu rašanās laikā bija šīs iestādes priekšsēdētājs, netika kvalificēts par “attiecīgo personu”.

18.

2017. gada 13. novembrī Rumānijas korupcijas novēršanas iestāde paziņoja, ka pret apelācijas sūdzības iesniedzēju ir uzsākts kriminālprocess par krāpšanu saistībā ar Savienības līdzekļiem, kriminālas organizācijas dibināšanu un pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.

19.

Tajā pašā dienā arī OLAF publicēja paziņojumu presei, kurā tas savukārt paziņoja par valsts kriminālprocesa uzsākšanu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju. Šajā ziņā OLAF minēja apelācijas sūdzības iesniedzēja vārdu un norādīja uz tā veikto iepriekšējo izmeklēšanu nozīmi valsts iestāžu veiktā kriminālprocesa uzsākšanā:

“The Romanian National Anticorruption Directorate (DNA) has accused Liviu Dragnea, the leader of the Romanian Social Democrat Party (PSD), of fraud with European Union (EU) funds, of creating an organised criminal group, and of misusing his position for personal gain. [..]

The contribution of the European Anti‑Fraud Office (OLAF) to this outcome has been emphasised by the DNA. The DNA has explained that their case comes as a result of two investigations conducted by the OLAF into projects financed by the European Regional Development Fund for road construction in Romania, which were concluded in May and September 2016.

[..]” ( 5 )

20.

2018. gada 1. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzējs nosūtīja OLAF vēstuli, kurā viņš kritizēja OLAF pieeju iepriekšējo izmeklēšanu ietvaros, kā arī galīgajos ziņojumos ietvertos secinājumus. Vietām viņš atsevišķus šo ziņojumu punktus komentēja detalizēti.

21.

Ar 2018. gada 10. jūlija vēstuli OLAF atteicās uz to atbildēt un sniegt komentārus par saviem galīgajiem ziņojumiem. Šajā ziņā tas atsaucās uz saviem vispārīgajiem procesuālajiem noteikumiem, Vispārējās tiesas judikatūru par galīgo ziņojumu juridisko raksturu, kompetenču sadalījumu starp OLAF un valsts iestādēm, kā arī uz to veikto izmeklēšanu.

22.

2018. gada 22. augustā apelācijas sūdzības iesniedzējs OLAF nosūtīja vēl vienu vēstuli. Tajā viņš iebilda pret OLAF sniegtajiem apsvērumiem, kas bija ietverti tā 2018. gada 10. jūlija vēstulē. Turklāt viņš vēlreiz izteica kritiku par galīgajiem ziņojumiem, darbības likumību, secinājumu pareizību un OLAF juridisko viedokli. Turklāt šī iestāde neesot ievērojusi procesuālos noteikumus. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza OLAF uzsākt izmeklēšanu attiecībā uz iepriekšējo izmeklēšanu norisi un piešķirt viņam piekļuvi vairākiem dokumentiem, kas ietverti šo izmeklēšanu lietas materiālos.

23.

Ar 2018. gada 1. oktobra vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”) OLAF atkārtoti pauda viedokli, ko tas jau bija paudis 2018. gada 10. jūlija vēstulē, un noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja lūgumu. Kā pamatojumu tas norādīja, pirmkārt, to, ka viņa uzsvērtie punkti neattaisno izmeklēšanas uzsākšanu attiecībā uz iepriekšējo izmeklēšanu norisi. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs neesot bijis persona, uz kuru attiecās šīs izmeklēšanas. Tādēļ Regulas Nr. 883/2013 9. panta 4. punktā paredzētās procesuālās tiesības viņam nav piemērojamas. OLAF atteica piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

24.

Ar 2018. gada 11. decembra procesuālo dokumentu apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējā tiesā cēla atcelšanas prasību attiecībā uz apstrīdēto vēstuli. Turklāt viņš lūdza Vispārējo tiesu uzdot Komisijai iesniegt dokumentus, kas jau tika pieprasīti procedūrā OLAF.

25.

Ar 2019. gada 6. marta procesuālo dokumentu Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību un lūdza prasību noraidīt kā nepieņemamu.

26.

Ar 2019. gada 18. aprīļa vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza Vispārējo tiesu noraidīt iebildi par nepieņemamību, izskatīt prasību pēc būtības un piešķirt viņam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

27.

Ar 2020. gada 12. maija rīkojumu Dragnea/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”) ( 6 ) Vispārējā tiesa apmierināja Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, noraidīja prasību kā nepieņemamu un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28.

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi pirmajā instancē formāli bija vērsti uz konstatējumu veikšanu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasības mērķis kopumā bija atcelt apstrīdēto vēstuli, ar kuru OLAF bija noraidījis apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumus, pirmkārt, veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi un, otrkārt, piekļūt dokumentiem ( 7 ). Pēc Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību Vispārējā tiesa vispirms izvērtēja prasības pieņemamību attiecībā uz OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi ( 8 ). Pēc tam tā izvērtēja prasības pieņemamību attiecībā uz atteikumu piekļūt pieprasītajiem dokumentiem ( 9 ). Noslēgumā tā uzskatīja, ka abas prasījumu daļas ir nepieņemamas.

29.

Ar 2020. gada 30. jūlija procesuālo dokumentu apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto rīkojumu. Viņš lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu, atzīt viņa prasību pirmajā instancē par pieņemamu un konstatēt, ka Komisija:

30.

Papildus apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu lemt par pierādījumu savākšanas pasākumiem un uzdot Komisijai tiesvedības laikā iesniegt apelācijas sūdzībā uzskaitītos dokumentus. Visbeidzot viņš lūdz piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

31.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu, noraidīt pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

32.

Ar saviem apelācijas sūdzības pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzējs iebilst gan pret Vispārējās tiesas konstatējumiem par viņa prasības nepieņemamību attiecībā uz OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi (1), gan Vispārējās tiesas konstatējumiem par viņa prasības nepieņemamību attiecībā uz atteikumu piekļūt pieprasītajiem dokumentiem (2).

33.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pirmajā instancē izvirzītais prasījums atcelt OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējās izmeklēšanas norisi ir nepieņemams trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, tādēļ, ka Regulā Nr. 883/2013 fiziskām un juridiskām personām nav atzītas tiesības lūgt OLAF uzsākt izmeklēšanu, tādējādi attiecīga pieteikuma noraidīšana nevar radīt juridiskas sekas un līdz ar to nevar būt apstrīdams akts ( 10 ); otrkārt, tādēļ, ka OLAF galīgie ziņojumi nav apstrīdami akti, bet tikai ieteikumi vai atzinumi, līdz ar to arī nevar tikt apstrīdēts pieteikuma grozīt šādu ziņojumu noraidījums ( 11 ); treškārt, tādēļ, ka katrā ziņā tas nozīmētu apiet termiņu prasības celšanai par galīgajiem ziņojumiem, ja strīdīgais pieteikums tiktu atzīts par pieņemamu, jo prasība pirmajā instancē tika celta pēc termiņa beigām šo ziņojumu apstrīdēšanai ( 12 ).

34.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējās tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru viņa prasījums atcelt OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi bija nepieņemams, ir balstīts, pirmkārt, uz kļūdaino pieņēmumu, ka viņš šajās izmeklēšanās nebija “attiecīgā persona”, un, otrkārt, uz kļūdaino pieņēmumu, ka OLAF izmeklēšanas ziņojumiem nebija būtiskas ietekmes uz turpmākajiem valsts kriminālprocesiem. Taču esot tieši otrādi. Tādēļ tas esot pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai, ja uz OLAF nelikumīgām izmeklēšanas darbībām un procesuālajiem pārkāpumiem varētu atsaukties tikai prasības par zaudējumu atlīdzināšanu ietvaros, nevis atcelšanas prasības ietvaros.

35.

No šīs argumentācijas izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja kritika ir koncentrēta uz izteikumu, kurā Vispārējā tiesa, atsaukdamās uz savu pastāvīgo judikatūru, ir konstatējusi, ka ziņojumi, ko OLAF sagatavo savas izmeklēšanas beigās, nav apstrīdami akti atbilstoši LESD 263. pantam, jo tie ir tikai ieteikumi vai atzinumi, kas nerada saistošas tiesiskās sekas ( 13 ).

36.

Līdz šim Tiesa, cik noprotams, vēl nav izskatījusi jautājumu par šo ziņojumu apstrīdamību, bet gan vienīgi ir nospriedusi, ka OLAF veiktā informācijas nodošana valsts iestādēm nav apstrīdams akts ( 14 ).

37.

Tomēr nav nepieciešams šīs tiesvedības ietvaros turpināt izskatīt jautājumu par OLAF galīgo ziņojumu apstrīdamību. Gluži otrādi – šīs tiesvedības vajadzībām nav būtiski, vai Vispārējās tiesas attiecīgā judikatūra ir vai nav jāatstāj spēkā. Tas tādēļ, ka, pat pieņemot, ka OLAF galīgie ziņojumi ir apstrīdami akti, šeit aplūkotais prasījums atcelt OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi nebūtu pieņemams.

38.

Proti, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētajā rīkojumā – un tās šajā sakarā konstatētais šajā apelācijas tiesvedībā nav apšaubīts – apelācijas sūdzības iesniedzējs iepriekšējo izmeklēšanu galīgos ziņojumus nav apstrīdējis noteiktajā termiņā. No tā izriet, ka termiņš prasības celšanai par šiem ziņojumiem apelācijas sūdzības iesniedzējam beidzās 2018. gada 12. augustā. Taču prasība pirmajā instancē tika celta tikai 2018. gada 11. decembrī ( 15 ).

39.

Proti, prasība pirmajā instancē formāli bija vērsta nevis pret pašiem iepriekšējās izmeklēšanas galīgajiem ziņojumiem, bet gan pret apstrīdēto OLAF2018. gada 1. oktobra vēstuli, kurā OLAF noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu uzsākt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi.

40.

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība ir nepieņemama, ja tā ir vērsta pret aktu, ar ko ir vienīgi apstiprināts agrāks akts, kurš nav apstrīdēts paredzētajā termiņā ( 16 ). Aktu uzskata par vienīgi apstiprinošu, ja tajā nav neviena jauna elementa salīdzinājumā ar agrāko aktu un pirms tā nav tikusi pārskatīta attiecīgās personas, uz kuru attiecas šis agrākais akts, situācija ( 17 ). Akts, ar ko tiek izskatīts pieteikums, kurā iestādei tiek lūgts pārskatīt agrāko aktu, ir uzskatāms par vienīgi apstiprinošu aktu, ja pieteikums nav pamatots ar jauniem un būtiskiem faktiem un iestāde nepieņem lēmumu par šādiem faktiem ( 18 ). Līdz ar to prasītājs, kurš ir pieļāvis termiņa izbeigšanos pārsūdzības iesniegšanai par aktu, nevar atjaunot šo termiņu, attiecīgajai iestādei lūdzot atcelt pirmo aktu un ceļot prasību par atteikumu, ar ko tiek apstiprināts agrākais akts ( 19 ).

41.

Tāpat tas ir šajā gadījumā. Tas tādēļ, ka, aizbildinoties ar izmeklēšanas pieprasījumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs patiesībā vēlējās pamudināt OLAF apšaubīt galīgos ziņojumus par iepriekšējām izmeklēšanām.

42.

Proti, apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikums uzsākt izmeklēšanu nekādā ziņā nebija pieteikums OLAF uzsākt izmeklēšanu par nepilnībām Savienībā, dalībvalstīs vai citviet, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses Regulas Nr. 883/2013 izpratnē. Tieši pretēji, viņš iesniedza pieteikumu izmeklēšanas uzsākšanai par paša OLAF darbībām divās procedūrās, kas tika pabeigtas ar galīgajiem ziņojumiem ( 20 ).

43.

Saturiski apelācijas sūdzības iesniedzējs savās OLAF adresētajās vēstulēs vienīgi kritizēja tā galīgajos ziņojumos ietvertos secinājumus un procesuālās darbības, kuru rezultātā tika izdarīti šie secinājumi, nesniegdams jaunus un būtiskus faktus. Turklāt OLAF atbildes vēstulēs un it īpaši 2018. gada 1. oktobra apstrīdētajā vēstulē arī nebija ietverti jauni elementi salīdzinājumā ar iepriekšējo izmeklēšanu galīgajiem ziņojumiem, un pirms tām netika veikta nedz apelācijas sūdzības iesniedzēja situācijas pārskatīšana, nedz tika pieņemts OLAF lēmums par jauniem un būtiskiem faktiem ( 21 ).

44.

Tādējādi, izņemot pieteikuma par piekļuvi dokumentiem noraidīšanu, uz ko attiecas apelācijas sūdzības otrais pamats un kas ir jāvērtē atsevišķi ( 22 ), apstrīdētā vēstule attiecībā uz iepriekšējo izmeklēšanu galīgajiem ziņojumiem ir vienkārši apstiprinošs akts. Attiecīgi jautājums par to, vai šie ziņojumi bija apstrīdami, var palikt atklāts. Tas tādēļ, ka pat tad, ja tas tā būtu, tas prasību attiecībā uz OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējām izmeklēšanām nepadarītu par pieņemamu.

45.

Ir taisnība, ka judikatūra par apstiprinošiem aktiem galvenokārt attiecas uz gadījumiem, kuros pirmais akts, ko apstiprina otrais akts, ir apstrīdams akts ( 23 ), kas arī ir saistīts ar tiesību aizsardzības apsvērumiem ( 24 ). Proti, ja attiecīgajai personai nebija iespējams paredzēt, ka akts tai radīs tiesiskas sekas, fakts, ka tā to nav apstrīdējusi noteiktajā termiņā, protams, nevar tikt pret to vērsts. Tomēr šeit aplūkotā situācija neatbilst šādai situācijai.

46.

Tas tādēļ, ka šajā gadījumā pastāv domstarpības un nav pieņemts galīgais lēmums par to, vai OLAF galīgie ziņojumi ir apstrīdami akti. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējam, kurš šajā gadījumā tieši tā uzskata, bija jābūt skaidram, ka gadījumā, ja viņš vēlējās apšaubīt OLAF secinājumus šajos ziņojumos, ceļot atcelšanas prasību, tad viņš to katrā ziņā varēja darīt tikai, ceļot prasību, kas vērsta pret pašiem šiem ziņojumiem, vai vismaz termiņā, kas paredzēts šo ziņojumu apstrīdēšanai.

47.

Tāpat apstāklis, ka savā pieteikumā uzsākt izmeklēšanu par iepriekšējām izmeklēšanām apelācijas sūdzības iesniedzējs īpaši ir uzsvēris OLAF procesuālo darbību iespējamo prettiesiskumu, nemaina faktu, ka šis pieteikums būtībā bija tikai šo izmeklēšanu galīgo ziņojumu kritika. Protams, ideja ierosināt izmeklēšanu par OLAF izmeklēšanu norisi nav pilnīgi aplama. Par to liecina nesen un tādējādi pēc šajā gadījumā nozīmīgā laikposma ar Regulu 2020/2223, ar ko groza Regulu Nr. 883/2013, ieviestā institūcija – procesuālo garantiju kontrolieris, kā arī iespēja šim kontrolierim iesniegt iebildumus par OLAF pieļauto šo garantiju pārkāpumu ( 25 ).

48.

Tomēr, pat pieņemot, ka šī procedūra šajā gadījumā ir piemērojama, tādi iebildumi, kādi ir apelācijas sūdzības iesniedzējam, būtu jāsaprot kā tādi, kas ir vērsti pret ziņojumu, ar kuru izbeidz procedūru.

49.

Proti, no vienas puses, nesen ieviestā procesuālo garantiju pārbaude, ko veic kontrolieris, ir paredzēta, lai nodrošinātu procesuālo tiesību ievērošanu uzsāktās procedūras laikā vai brīdī, kurā pārkāpumus vēl var novērst, taču ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc izmeklēšanas pabeigšanas ( 26 ). No otras puses, ir skaidri paredzēts, ka sūdzību izskatīšanas mehānisms, ko veic kontrolieris, neskar tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas pieejami saskaņā ar Līgumiem ( 27 ).

50.

Saistībā ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas ir pieejami saskaņā ar Līgumiem, OLAF procesuālās darbības, vismaz pēc galīgo ziņojumu saņemšanas, visticamāk, būtu jākvalificē vienkārši kā sagatavošanās pasākumi, kurus varētu apstrīdēt prasībā par šiem ziņojumiem ( 28 ). Gadījumā, ja galīgie ziņojumi netiktu kvalificēti par apstrīdamiem aktiem, kas šajā gadījumā nav jāpārbauda, šīs OLAF darbības varētu tikt vērtētas tiesā prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros ( 29 ).

51.

No visa iepriekš minētā izriet, ka Vispārējās tiesas konstatējums, ka gadījumā, ja prasība attiecībā uz OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējām izmeklēšanām tiktu atzīta par pieņemamu, tas radītu pamatu, lai apietu termiņu prasības celšanai par galīgajiem ziņojumiem ( 30 ), bija pamatots. Ar apstrīdēto OLAF vēstuli nevarēja aizsākties jauns termiņš prasības celšanai, jo tā katrā ziņā bija akts, kuram attiecībā pret galīgajiem ziņojumiem bija tikai apstiprinošs raksturs.

52.

Tas, ka Vispārējā tiesa nav tieši atsaukusies uz judikatūru par apstiprinošiem aktiem un nav izvērtējusi apstrīdētās vēstules apstiprinošo raksturu galīgo ziņojumu kontekstā, neliedz Tiesai to konstatēt. Pirmkārt, iepriekš minētā Vispārējās tiesas konstatējuma pamatā netieši un noteikti ir pieņēmums, ka apstrīdētajai vēstulei attiecībā uz galīgajiem ziņojumiem ir tikai apstiprinošs raksturs. Otrkārt, Tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt Vispārējā tiesā celtās prasības pieņemamības nosacījumus ( 31 ). Līdz ar to Tiesa pati var pārbaudīt apstrīdētās vēstules apstiprinošo raksturu attiecībā uz galīgajiem ziņojumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka lietas dalībnieki gan Vispārējā tiesā, gan šajā tiesvedībā varēja pietiekami izteikt savu viedokli par šo dokumentu saturu.

53.

Līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida un nav nepieciešams pēc būtības izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus par OLAF galīgo ziņojumu apstrīdamību. Tas tādēļ, ka pat tad, ja Vispārējā tiesa, konstatējot, ka OLAF galīgie ziņojumi nav apstrīdami akti, būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, šāda kļūda katrā ziņā nevar būt pamats pārsūdzētā rīkojuma atcelšanai, jo tā secinājumi ir pareizi cita tiesiskā pamatojuma dēļ ( 32 ).

54.

Vispārējā tiesa to, vai ir pieņemams pirmajā instancē izvirzītais prasījums atcelt OLAF atteikumu piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējam piekļuvi dokumentiem, kas uzskaitīti tā 2018. gada 22. augusta vēstulē ( 33 ), ir izvērtējusi tikai un vienīgi saistībā ar Regulu Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (šajā ziņā skat. tālāk b) apakšpunktu). Tomēr rodas jautājums, vai nebija jāpārbauda arī tas, vai attiecīgais pieteikums nebija pieņemams, ņemot vērā personas, uz kuru attiecas OLAF izmeklēšana, tiesības piekļūt lietas materiāliem (šajā ziņā skat. tālāk a) apakšpunktu).

55.

Pārsteidzošs ir pamatojums, ar kuru Vispārējā tiesa ir atzinusi par nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē izvirzīto prasījumu atcelt OLAF atteikumu piešķirt viņam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

56.

Proti, saskaņā ar Komisijas argumentāciju Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu par piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem OLAF ir sapratis un izskatījis kā pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem, ko ir iesniegusi persona, kura sevi uzskatīja par tādu, uz kuru attiecas izmeklēšana, nevis kā pieteikumu par publisku piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001.

57.

Tālāk Vispārējā tiesa nekādi nav izvērtējusi prasības, kas celta par atteikumu piekļūt pieprasītajiem dokumentiem, pieņemamību, ņemot vērā personas, uz kuru attiecas izmeklēšana saskaņā ar Regulu Nr. 883/2013, tiesības piekļūt lietas materiāliem. Gluži pretēji, tā jautājumu par pieņemamību izskatīja vienīgi saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001.

58.

Šajā ziņā tā secināja, ka prasība attiecībā uz atteikumu piekļūt dokumentiem ir nepieņemama, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs pēc tam, kad OLAF bija noraidījis viņa pirmo pieteikumu, vairs nebija iesniedzis atkārtotu pieteikumu šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē un OLAF atteikums nav uzskatāms par galīgu noraidošu lēmumu šīs regulas 7. un 8. panta izpratnē. Apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu, ka OLAF viņu nebija informējis par viņa tiesībām iesniegt šādu atkārtotu pieteikumu, Vispārējā tiesa noraidīja. OLAF nevar pārmest to, ka tas nav sniedzis šo informāciju, jo tas apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu ir sapratis kā pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem, kuru iesniedz persona, kas sevi uzskata par tādu, uz kuru attiecas izmeklēšana, nevis kā pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ( 34 ).

59.

Vispārējā tiesa nav nedz paskaidrojusi, nedz tas ir acīmredzams, kāpēc tā nav pārbaudījusi, vai prasība, kas celta par OLAF atteikumu apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, bija pieņemama kā prasība, kas celta par pieteikuma par piekļuvi lietas materiāliem noraidīšanu. Tas ir vēl jo vairāk pārsteidzoši tāpēc, ka Komisijas galvenais arguments par prasības pirmajā instancē nepieņemamību, ņemot vērā Regulu Nr. 1049/2001, ietvēra tieši apgalvojumu, ka OLAF bija tiesīgs pieteikumu par piekļuvi šiem dokumentiem uzskatīt par tādas personas pieteikumu piekļūt lietas materiāliem, kas sevi uzskata par tādu, uz kuru attiecas izmeklēšana. Vispārējā tiesa šo argumentāciju bija pārņēmusi. Tādēļ būtu tikai loģiski prasību pirmajā instancē par OLAF atteikumu izskatīt arī no tiesību piekļūt lietas materiāliem viedokļa.

60.

Ir taisnība, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzējs formāli ir atsaucies tikai uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā un Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto tiesību piekļūt dokumentiem pārkāpumu ( 35 ). Tomēr pēc būtības no viņa argumentācijas izriet, ka viņš ir sūdzējies arī par to, ka OLAF viņam ir atteicis piekļuvi izmeklēšanas lietas materiāliem, pamatojoties uz to, ka tas kļūdaini viņu netika uzskatījis par attiecīgo personu. Tādējādi savā prasības pieteikumā pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzējs tostarp ir norādījis, ka personai ir jābūt piekļuvei lietas materiāliem procedūrā, kas uz viņu tieši attiecas. Viņam, īstenojot savas tiesības uz aizstāvību, esot tiesības piekļūt izmeklēšanas lietas materiālu dokumentiem, kas tieši skar viņa tiesības. It īpaši viņam esot jānodrošina piekļuve jebkuram lēmumam, kas attiecas uz viņu kā Teleormanas apgabala iestādes priekšsēdētāju. Turklāt jebkāda sarakste starp OLAF un Rumānijas korupcijas novēršanas iestādi, kas attiecas uz viņu, būtiski ietekmējot viņa tiesības.

61.

Šī argumentācija nozīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs OLAF atteikumu viņam piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem apstrīdēja, ņemot vērā ne tikai Regulu Nr. 1049/2001, bet arī viņa tiesības piekļūt lietas materiāliem kā attiecīgajai personai izmeklēšanā saskaņā ar Regulu Nr. 883/2013 ( 36 ). Tas tādēļ, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli. Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējs savu pieteikumu pamatoja ar viņa tiešu skārumu un viņa tiesībām uz aizstāvību. Taču tiesības piekļūt lietas materiāliem tieši ir personas, uz kuru attiecas pasākums, tiesību uz aizstāvību faktiskas izmantošanas obligātas sekas ( 37 ). Nav būtiski tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā ziņā nav tieši atsaucies uz savām tiesībām uz aizstāvību vai Pamattiesību hartas 41. pantu. Tas tādēļ, ka Vispārējai tiesai saskaņā ar iura novit curia principu ir jāveic faktu un argumentu, kurus tai iesnieguši lietas dalībnieki, juridiskā kvalifikācija ( 38 ).

62.

Turklāt prasības pieņemamības nosacījumi Vispārējai tiesai ir jāpārbauda pēc savas ierosmes ( 39 ). Attiecīgi Vispārējai tiesai šajā gadījumā bija vismaz jāvērtē, vai prasība, kas celta par OLAF atteikumu piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējam piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, bija pieņemama, ņemot vērā ikvienas personas tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas uz viņu attiecas. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka pamatojums, uz kura pamata Vispārējā tiesa prasību par atteikumu piekļūt dokumentiem ir uzskatījusi par nepieņemamu, proti, atkārtota pieteikuma un galīga noraidoša lēmuma neesamība Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, nav atbilstošs, ņemot vērā Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētās tiesības piekļūt lietas materiāliem.

63.

Tādēļ pārsūdzētajam rīkojumam trūkst pamatojuma.

64.

Pamatojuma neesamību Tiesa apelācijas tiesvedībā var konstatēt pēc savas ierosmes ( 40 ). Tas tā vēl jo vairāk ir tad, ja tas attiecas uz prasības Vispārējā tiesā pieņemamības nosacījumiem, kuri Tiesai attiecīgā gadījumā arī ir jāpārbauda pēc savas ierosmes ( 41 ).

65.

Turklāt no apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā tiesvedībā izvirzītās argumentācijas izriet, ka viņš, lai arī netieši, atsaucas uz savu tiesību piekļūt lietas materiāliem pārkāpumu kā attiecīgajai personai izmeklēšanā saskaņā ar Regulu Nr. 883/2013. Proti, viņš savu otro apelācijas sūdzības pamatu formāli balsta uz Regulas Nr. 1049/2001 pārkāpumu, kas noteikti ir saistīts arī ar Vispārējās tiesas koncentrēšanos uz šo regulu. Taču būtībā viņš norāda, ka piekļuve izmeklēšanas laikā izmantotajiem dokumentiem ir tiesību uz aizstāvību jautājums, jo šīs izmeklēšanas viennozīmīgi attiecās uz viņu un pat galvenokārt bija attiecinātas uz viņu.

66.

Līdz ar to pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību, kas celta par atteikumu piekļūt pieprasītajiem dokumentiem, neizvērtējot šīs prasības pieņemamību saistībā ar attiecīgās personas tiesībām piekļūt lietas materiāliem.

67.

Kā jau iepriekš minēts, attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001 Vispārējā tiesa pirmajā instancē celto prasību par OLAF atteikumu apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem atzina par nepieņemamu. Apstrīdētais OLAF atteikums 2018. gada 1. oktobra vēstulē ( 42 ) nevar tikt uzskatīts par galīgu pieteikuma par piekļuvi dokumentiem noraidījumu atbilstoši šīs regulas 7. un 8. pantam ( 43 ).

68.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs savā 2018. gada 22. augusta vēstulē ( 44 ) ir pamatojies tikai un vienīgi uz Regulu Nr. 883/2013, un viņa pieteikums ir attiecies uz dokumentiem saistībā ar OLAF izmeklēšanām, kas uz viņu šķietami attiecās.

69.

Otrkārt, viņš OLAF nav iesniedzis atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktam. Šajā ziņā pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, OLAF nevar pārmest, ka tas viņu nav informējis par viņa tiesībām iesniegt šādu atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šīs tiesību normas 1. punktu. Proti, OLAF ir bijis tiesīgs uzskatīt viņa pieteikumu kā pieteikumu piekļūt lietas materiāliem, nevis kā sākotnējo pieteikumu Regulas Nr. 1049/2001 6. un 7. panta izpratnē.

70.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vispārējās tiesas tiesību interpretācija neatbilst Regulai Nr. 1049/2001. Tās 6. pantā attiecībā uz pieteikumu saistībā ar piekļuvi dokumentiem neesot izvirzītas citas prasības kā tikai nepieciešamība šo pieteikumu formulēt vienā no Savienības valodām un pietiekami precīzi, lai attiecīgā iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Šos nosacījumus viņš esot izpildījis savā 2018. gada 22. augusta vēstulē. Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktu OLAF esot bijis jāinformē apelācijas sūdzības iesniedzējs par viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar šīs tiesību normas 2. punktu, ko tas neesot izdarījis. Tādēļ viņa pieteikuma noraidīšana ar apstrīdēto vēstuli esot jāuzskata par galīgu noraidošu lēmumu, par kuru var celt atcelšanas prasību.

71.

Šai argumentācijai var piekrist.

72.

Ir gan tiesa, ka procedūra par piekļuvi Komisijas dokumentiem norisinās divos posmos. Tādēļ atbilde uz sākotnējo pieprasījumu Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punkta izpratnē būtībā ir tikai pirmā nostāja, kas principā nav apstrīdama ( 45 ). Katrā ziņā izņēmuma gadījumā, ja Komisija savu nostāju pauž galīgi ar šādas atbildes palīdzību, par šo atbildi var tikt celta atcelšanas prasība ( 46 ).

73.

Pretēji uzskatam, ko Vispārējā tiesa ir paudusi pārsūdzētā rīkojuma 69. punktā, no šīs tiesvedības apstākļiem tomēr tieši izriet, ka OLAF atbilde apstrīdētajā vēstulē attiecībā uz pieteikumu par piekļuvi dokumentiem bija uzskatāma par galīgu. Turklāt šis jautājums, kā to apgalvo Komisija, neattiecas uz Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, bet gan uz to juridisko kvalifikāciju, ko apelācijas tiesvedībā var pārbaudīt ( 47 ).

74.

Saskaņā ar judikatūru ar Regulu Nr. 1049/2001 pamatotās divu posmu procedūras mērķis ir ļaut Komisijai ātri pieņemt lēmumus par piekļuvi dokumentiem un attiecīgā gadījumā vēlreiz pārskatīt negatīvos lēmumus. Tā mērķis it īpaši ir novērst turpmākus juridiskus strīdus ( 48 ). Tomēr šādai divposmu procedūrai ir nozīme tikai tad, ja Komisija pēc pirmā negatīvā lēmuma arī faktiski vēlas saglabāt iespēju grozīt šo lēmumu. Tā pauž šo gribu, norādot pieteikuma iesniedzējam, ka viņam ir tiesības iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu. Vispārējā tiesa iepriekšējos nolēmumos attiecīgi jau ir nospriedusi, ka šādas norādes neesamības gadījumā prasība par tāda sākotnējā pieteikuma noraidīšanu, kas attiecas uz piekļuvi dokumentiem, ir pieņemama ( 49 ). Tas tādēļ, ka tādējādi tieši tiek norādīts, ka noraidījums ir bijis galīgs.

75.

Tam, ka norādes neesamība par iespēju iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Vispārējās tiesas analīzi šajā gadījumā ir saistīta ar to, ka OLAF pieteikumu ir sapratis kā pieteikumu piekļūt lietas materiāliem, šajā ziņā nav nozīmes.

76.

Tas tādēļ – kā pamatoti norāda apelācijas sūdzības iesniedzējs –, ka Regulā Nr. 1049/2001 nav paredzēti nekādi citi pieteikuma par piekļuvi dokumentiem pieņemamības nosacījumi kā tikai nepieciešamība šo pieteikumu formulēt vienā no Savienības valodām un pietiekami precīzi, lai attiecīgā iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Tādējādi netiek prasīts, lai pieteikuma iesniedzējs savu pieteikumu skaidri balstītu uz Regulu Nr. 1049/2001. Gluži otrādi – Savienības iestādēm, uz kurām attiecas šī regula, ir jāapzinās, ka Savienības tiesībās ir noteiktas vispārējas tiesības piekļūt dokumentiem, kuru pamatā ir šīs regulas noteikumi. Tas nozīmē, ka jebkurš pieteikums par piekļuvi dokumentiem, iespējams, ietilpst tās tvērumā un ka tā atteikums ir jāizvērtē, ņemot vērā tajā paredzētos izņēmuma iemeslus. Tas, ka pieteikums par piekļuvi dokumentiem tiek iesniegts saistībā ar procedūru, kuru reglamentē cits tiesiskais regulējums, šajā gadījumā – Regula Nr. 883/2013, neizslēdz, ka šis pieteikums tomēr ietilpst Regulas Nr. 1049/2001 tvērumā ( 50 ).

77.

Tādēļ Savienības iestādei, uz kuru attiecas šī regula, ir jānorāda pieteikuma iesniedzējam uz viņa tiesībām iesniegt atkārtotu pieteikumu saskaņā ar 7. panta 2. punktu, ja tā sev vēlas saglabāt iespēju pārskatīt pieteikuma par piekļuvi dokumentiem noraidījumu. Pretējā gadījumā tai ir jāpieņem, ka šis noraidījums ir uzskatāms par galīgu un to var tieši pārbaudīt tiesā.

78.

Turklāt, ja prasība par noraidošu lēmumu arī bez šādas informēšanas atkārtota pieteikuma neesamības dēļ būtu nepieņemama, tiktu pat radīts stimuls ļaunprātīgi nenorādīt informāciju par tiesību aizsardzības līdzekļiem. It īpaši politiski jutīgos gadījumos, kā tas ir šajā gadījumā, šis stimuls būtu vēl jo lielāks.

79.

Šajā gadījumā tātad bija jāuzskata, ka OLAF apstrīdētajā vēstulē bija galīgi paudis savu noraidošo nostāju attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem. Tādēļ tas tieši varēja būt atcelšanas prasības priekšmets. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo ir atzinusi par nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzēja pieteikumu atcelt OLAF atteikumu piešķirt viņam piekļuvi noteiktiem dokumentiem.

80.

No visa iepriekš minētā izriet, ka pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, ciktāl tajā apelācijas sūdzības iesniedzēja celtā prasība par OLAF atteikumu piešķirt viņam piekļuvi noteiktiem dokumentiem tika atzīta par nepieņemamu. Savukārt Vispārējā tiesa pamatoti ir noraidījusi prasību kā nepieņemamu, ciktāl tā attiecās uz OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi ( 51 ).

81.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja tā ir izskatāmā stāvoklī, vai nodot lietu atpakaļ nolēmuma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

82.

Šajā gadījumā jautājums par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai rodas tikai saistībā ar pirmajā instancē izvirzīto prasījumu atcelt OLAF atteikumu piešķirt apelācijas sūdzības iesniedzējam piekļuvi noteiktiem dokumentiem.

83.

Šajā ziņā lieta ir izskatāmā stāvoklī, jo Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu par pirmajā instancē izvirzītā prasījuma pieņemamību. Tas tādēļ, ka no otrā apelācijas sūdzības pamata vērtējuma izriet, ka šis prasījums ir pieņemams.

84.

Tādējādi, pirmkārt, šī pārbaude pierādīja, ka OLAF veiktais pieteikuma par piekļuvi dokumentiem noraidījums ir galīgs noraidošs lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. un 8. pantu, ar ko OLAF ir galīgi noteicis savu nostāju un kas tādējādi var būt tieši atcelšanas prasības priekšmets ( 52 ).

85.

Otrkārt, no šīs pārbaudes izriet, ka Vispārējā tiesa savukārt nav pārbaudījusi, vai prasība, kas celta par OLAF atteikumu apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi noteiktiem dokumentiem, bija pieņemama, ņemot vērā personas, uz kuru attiecas OLAF izmeklēšana, tiesības piekļūt lietas materiāliem ( 53 ). Tomēr nav redzamu iemeslu, kuru dēļ prasībai šajā ziņā būtu jābūt nepieņemamai.

86.

Tādējādi savā prasības pieteikumā pirmajā instancē apelācijas sūdzības iesniedzējs, lai arī netieši, ir atsaucies uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem ( 54 ).

87.

Proti, ne tikai atbilde uz jautājumu, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs saistībā ar tiesībām piekļūt lietas materiāliem var saņemt piekļuvi iepriekšējo izmeklēšanu lietas materiāliem, bet arī atbilde uz jautājumu, vai atteikums piekļūt šiem lietas materiāliem vispār rada tiesiskas sekas attiecībā uz viņu, un tādējādi ir apstrīdams akts, ir atkarīga no tā, vai viņš ir jāuzskata par tādu, uz kuru attiecas šie lietas materiāli, ko OLAF ir noliedzis. Tomēr lietas dalībnieku šajā ziņā pausto argumentu vērtējums attiecas uz prasības par pieteikuma piekļūt lietas materiāliem noraidījumu pamatotību vai katrā ziņā ir tik cieši ar to saistīta, ka, izskatot jautājumu par pieņemamību, uz to nevar atbildēt.

88.

Katrā ziņā prasības, kas celta par atteikumu piekļūt lietas materiāliem, pieņemamība nevar tikt noraidīta, pamatojoties uz argumentu, ka ar to tiktu apiets termiņš prasības celšanai par galīgajiem ziņojumiem ( 55 ), jo šajā ziņā ir jāvērtē, vai apelācijas sūdzības iesniedzējs šajos ziņojumos kļūdaini nav kvalificēts kā “attiecīgā persona” Regulas Nr. 883/2013 2. panta 5. punkta izpratnē.

89.

Papildus tam, ka šo ziņojumu apstrīdamība atcelšanas prasības ietvaros nav skaidra un nav galīgi precizēta ( 56 ), personas, uz kuru (iespējams) attiecas OLAF izmeklēšana, tiesības piekļūt lietas materiāliem katrā ziņā ir jāvar īstenot neatkarīgi no tā, vai šī persona (iespējams, sekmīgi) ir apstrīdējusi izmeklēšanas galīgo ziņojumu. Tas tādēļ, ka ir pilnīgi iespējams, ka nepieciešamība lūgt piekļuvi OLAF izmeklēšanas lietas materiāliem nerodas jau brīdī, kurā šī persona uzzina par izmeklēšanas ziņojumu, bet gan tikai vēlāk, it īpaši balstoties uz secinājumiem, kādus valsts iestādes izdara no OLAF secinājumiem uz to veikto darbību pamata vai prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros.

90.

No tā izriet, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju – saistībā ar viņa tiesību piekļūt lietas materiāliem pārbaudi – nevar atsaukties uz to, ka viņam ir liegts apgalvot, ka OLAF kļūdaini nav kvalificējis viņu kā “attiecīgo personu”.

91.

Visbeidzot, nevar arī uzskatīt, ka nav būtiski, vai pirmajā instancē izvirzītais prasījums atcelt OLAF atteikumu pieteikuma iesniedzējam piešķirt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem tiek izskatīts saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 vai saskaņā ar personas tiesībām piekļūt lietas materiāliem procedūrā, kas uz viņu attiecas. Tas tādēļ, ka katram no šiem abiem juridiskajiem pamatiem ir atšķirīgs nolūks. Ikviena Savienības pilsoņa tiesības piekļūt dokumentiem ir paredzētas, lai sniegtu sabiedrībai cik vien iespējams plašu piekļuvi Savienības dokumentiem ( 57 ), savukārt tiesības piekļūt lietas materiāliem ir daļa no personas, uz kuru attiecas pasākums, tiesībām uz aizstāvību ne tikai procedūras laikā, bet arī pēc procedūras beigām ( 58 ).

92.

Līdz ar to ir pilnīgi iespējams, ka jautājuma par to, vai pieteikuma iesniedzējam tiek sniegta piekļuve konkrētam dokumentam, izskatīšana rezultātā atšķiras atkarībā no tā, pamatojoties uz kuru juridisko pamatu to izskata. Tādējādi, piemēram, var iztēloties, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums pārbaužu, izmeklēšanas un revīzijas mērķiem attaisno pieteikuma par piekļuvi dokumentiem noraidījumu šīs regulas izpratnē, savukārt to nevar attiecināt uz pieteikuma iesniedzēju, kurš lūdz piekļuvi lietas materiāliem, kas uz viņu attiecas, un pamatoti apgalvo savu skārumu. Un otrādi, ir iedomājams, ka persona, kas sekmīgi nepierāda, ka uz viņu attiecas izmeklēšana, īstenojot vispārējās tiesības piekļūt dokumentiem, tomēr var iegūt piekļuvi noteiktiem izmeklēšanas lietas materiālos esošiem dokumentiem.

93.

No visa iepriekš minētā izriet, ka Tiesa var noraidīt Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasījumu atcelt OLAF atteikumu apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi noteiktiem dokumentiem. Lai lemtu par šī prasījuma pamatotību, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai gan attiecībā uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem, gan attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001.

94.

Līdz ar to nav jālemj par apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegto pieteikumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem ( 59 ).

95.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Reglamenta 138. panta 3. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz 184. panta 1. punktu, ir paredzēts, ka tad, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz paši savus tiesāšanās izdevumus. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var arī nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

96.

Šajā gadījumā ir gan tā, ka, no vienas puses, apelācijas sūdzība tiek noraidīta, ciktāl tā attiecas uz prasību, kas celta par OLAF atteikumu veikt izmeklēšanu par iepriekšējo izmeklēšanu norisi, un pārsūdzētais rīkojums tiek apstiprināts, ciktāl tajā kā nepieņemams ir noraidīts šajā ziņā izvirzītais prasījums.

97.

No otras puses, apelācijas sūdzība tiek apmierināta, ciktāl tā attiecas uz prasību, kas celta par OLAF atteikumu apelācijas sūdzības iesniedzējam piešķirt piekļuvi noteiktiem dokumentiem, Komisijas attiecībā uz šo prasījumu izvirzītā iebilde par nepieņemamību tiek noraidīta un lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai par šo pašu prasījumu. Turklāt, izvērtējot otro apelācijas sūdzības pamatu, ir atklājies, ka Komisijas rīcība nav bijusi konstruktīva, jo tās iebildē par nepieņemamību bija pieļauta tāda pati pretruna kā Vispārējās tiesas argumentācijā ( 60 ).

98.

Ņemot vērā šos apstākļus, šķiet pamatoti šajā gadījumā nolemt, ka Komisija atlīdzina gan tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies šajā instancē un pirmajā instancē saistībā ar iebildi par nepieņemamību, gan pusi no tiesāšanās izdevumiem, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam radušies šajā instancē un pirmajā instancē saistībā ar iebildi par nepieņemamību.

99.

Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpiespriež atlīdzināt pusi no tiesāšanās izdevumiem, kas tam radušies šajā instancē un pirmajā instancē saistībā ar iebildi par nepieņemamību.

100.

Lēmuma par pārējiem tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek ( 61 ).

101.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai nolemt šādi: