Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 4. jūnijā (1)
Lieta C‑229/25
GQ,
IF
pret
MVCI Management, S.L.,
MVCI Holidays, S.L.,
MVCI Playa Andaluza Holidays, S.L.
(Juzgado de Primera Instancia No 2 de Marbella (Marveljas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesību uz laiku izmantot nekustamo īpašumu iegūšana – Direktīva 94/47/EK – Līgumi nekustamā īpašuma izmantošanai uz laiku – Direktīva 2008/122/EK – Daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīgu līgumu atcelšanas prasība – Prasība par tādu summu atlīdzināšanu, kas samaksātas saskaņā ar līgumu, kurš atzīts par spēkā neesošu – Prasība atgūt to līguma cenas daļu, kas samaksāta kā sankcija par avansa maksājumu aizlieguma neievērošanu – Efektivitātes princips – Noilguma termiņš – Noilguma termiņa sākums
I. Ievads
1. Daļlaika lietojuma tiesību līgums Direktīvā 2008/122/EK (2) definēts kā “līgums, kura termiņš ir ilgāks par vienu gadu un ar kuru patērētājs par atlīdzību iegūst tiesības izmantot vienu vai vairākas naktsmītnes uz vairāk nekā vienu apmešanās laikposmu”. Daļlaika lietojuma tiesību līgumi galvenokārt attiecas uz brīvdienu mītnēm (3). Tie sākotnēji bija reglamentēti Direktīvā 94/47/EK (4), kas tika atcelta ar Direktīvu 2008/122 (abas kopā – daļlaika lietojuma tiesību direktīvas). Ar pēdējo minēto direktīvu patērētāju tiesību aizsardzība tika attiecināta arī uz tādiem brīvdienu produktiem, kas ir līdzīgi daļlaika lietojuma tiesību produktiem.
2. Daļlaika lietojuma tiesību direktīvu mērķis ir uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu jomā, kuriem saskaņā ar Eiropas Komisijas ziņojumu par Direktīvas 2008/122 izvērtējumu ir raksturīgas ilgtermiņa saistības vai ievērojami finanšu riski patērētājiem (5). To nodrošina noteikumi par pirmslīguma un līgumisko informāciju, atteikuma tiesības un avansa maksājumu aizliegums.
3. Šī lieta attiecas uz iespējamiem ierobežojumiem, ko efektivitātes princips rada valsts tiesību normām par noilguma termiņu, kas piemērojams valsts tiesībās paredzētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem gadījumos, kad ir pārkāpti daļlaika lietojuma tiesību direktīvās paredzētie noteikumi par informēšanu un avansa maksājumu aizliegumu. Tā Tiesai pirmo reizi sniedz iespēju izvērtēt Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumus daļlaika lietojuma tiesību jomā, ņemot vērā procesuālās autonomijas principu, kuru ierobežo efektivitātes princips.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 94/47
4. Direktīvas 94/47 3. pantā bija paredzēts:
“1. Dalībvalstis paredz savos tiesību aktos pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu, ka pārdevējam būtu pienākums sniegt ikvienai personai, kas lūdz informāciju par nekustamu īpašumu vai īpašumiem, dokumentu, kas papildus vispārējam īpašuma vai īpašumu aprakstam sniedz vismaz īsu un precīzu informāciju par sastāvdaļām, kas minētas pielikuma a) līdz g), i) un l) punktā, kā arī par to, kā iespējams iegūt sīkāku informāciju.
2. Dalībvalstis paredz savos tiesību aktos, ka visi dati, kas paredzēti 1. punktā un kam ir jābūt šā panta 1. punktā minētajā dokumentā, ir līguma sastāvdaļa.
[..]”
5. Saskaņā ar Direktīvas 94/47 4. pantu:
“Savos tiesību aktos dalībvalstis paredz, ka:
– līgumā, kas sagatavots rakstiski, ir vismaz pielikumā minētās sastāvdaļas,
[..].”
6. Direktīvas 94/47 6. pantā bija noteikts:
“Dalībvalstis paredz savos tiesību aktos pasākumus, kas aizliedz jebkādus pircēja avansa maksājumus pirms atsaukšanas tiesību izmantošanas termiņa beigām.”
2. Direktīva 2008/122
7. Direktīvas 2008/122 4. panta “Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas” 1. punkta a) apakšpunktā noteikts:
“1. Laikus, pirms patērētājam kļūst saistošs jebkurš līgums vai piedāvājums, tirgotājs patērētājam skaidrā un saprotamā veidā sniedz precīzu un pietiekamu informāciju, kā norādīts turpmāk:
a) daļlaika lietojuma tiesību līguma gadījumā: izmantojot I pielikumā norādīto standarta informācijas veidlapu, un informāciju, kas uzskaitīta minētās veidlapas 3. daļā;”.
8. Direktīvas 2008/122 5. panta “Daļlaika lietošanas tiesību, ilgtermiņa brīvdienu produktu, tālākpārdošanas vai apmaiņas līgums” 2. punktā noteikts:
“Direktīvas 4. panta 1. punktā minētā informācija ir līguma daļa, un to nemaina, ja vien puses nav skaidri vienojušās citādi [..].”
9. Minētās direktīvas 9. panta “Avansa maksājums” 1. punktā noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz daļlaika lietojuma tiesību, ilgtermiņa brīvdienu produktu un apmaiņas līgumiem tiek aizliegti jebkādi patērētāja veikti avansa maksājumi, garantiju sniegšana, naudas rezervēšana patērētāja kontos, skaidra norāde par parādsaistībām vai jebkāda cita atlīdzība tirgotājam vai jebkurai citai trešajai personai pirms [6. pantā] minētā atteikuma termiņa beigām.”
B. Spānijas tiesības
1. Likums 42/1998
10. 1998. gada 15. decembra Ley 42/1998 sobre derechos de aprovechamiento por turno de bienes inmuebles de uso turístico y normas tributarias (Likums 42/1998 par tūrisma vajadzībām paredzētu nekustamo īpašumu daļlaika lietojuma tiesībām un nodokļu pasākumiem; 1998. gada 16. decembra BOE Nr. 300, 42076. lpp.) 1. panta 7. punktā bija noteikts:
“Līgums, uz kura pamata, pārkāpjot šo likumu, tiek nodibinātas vai nodotas citas lietu [(in rem)] vai personiskās [(in personam)] tiesības uz laiku, kas ilgāks par trim gadiem, un kurš attiecas uz viena vai vairāku īpašumu lietošanu noteiktā vai nosakāmā laika periodā gadā, ir spēkā neesošs, un visas samaksātās nomas maksas vai atlīdzības tiek atdotas atpakaļ pircējam vai tiesību pārņēmējam, kā arī tiek atlīdzināti nodarītie zaudējumi.”
11. Šī paša likuma 11. pantā bija noteikts:
“1. Aizliegti jebkādi avansa maksājumi, kas pircējam būtu jāmaksā īpašumtiesības nododošajai personai pirms atteikuma tiesību izmantošanas termiņa beigām vai kamēr pircējam ir iepriekšējā pantā minētās atteikuma tiesības.
2. Ja pircējs īpašumtiesības nododošajai personai samaksājis avansa maksājumu, viņam ir tiesības jebkurā laikā pieprasīt divkāršas summas atmaksāšanu, un viņš var izvēlēties vai nu izbeigt līgumu triju mēnešu laikā pēc tā noslēgšanas, vai arī pieprasīt tā pilnīgu izpildi.”
2. Likums 4/2012
12. Likums 42/1998 tika aizstāts ar 2012. gada 6. jūlija Ley 4/2012 de contratos de aprovechamiento por turno de bienes de uso turístico, de adquisición de productos vacacionales de larga duración, de reventa y de intercambio y normas tributarias (Likums 4/2012, kas attiecas uz līgumiem par nekustamā īpašuma daļlaika lietojuma tiesībām tūrisma vajadzībām, līgumiem par ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem, kā arī nodokļu pasākumiem; 2012. gada 7. jūlija BOE Nr. 162, 49192. lpp.).
13. Likuma 4/2012 13. pantā noteikts:
“1. Daļlaika lietojuma tiesību, ilgtermiņa brīvdienu produktu un apmaiņas līgumos tiek aizliegti jebkādi patērētāja veikti avansa maksājumi, garantiju sniegšana, naudas rezervēšana patērētāja kontos, skaidra norāde par parādsaistībām vai jebkāda cita atlīdzība tirgotājam vai jebkurai citai trešai personai pirms minētā atteikuma termiņa beigām.
[..]
3. Darbības, kas veiktas pretēji šim aizliegumam, ir spēkā neesošas, un patērētājs var pieprasīt divkāršu summu, kas samaksāta vai garantēta par šādām precēm.”
14. Saskaņā ar Likuma 4/2012 23. panta 7. punktu:
“Līgums, uz kura pamata, pārkāpjot šo likumu (izņemot nākamajā punktā paredzēto izņēmumu), tiek nodibinātas vai nodotas citas lietu vai personiskās tiesības uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu, un kurš attiecas uz viena vai vairāku īpašumu lietošanu noteiktā vai nosakāmā laika periodā gadā, ir spēkā neesošs, un visas samaksātās nomas maksas vai atlīdzības tiek atdotas atpakaļ pircējam vai tiesību pārņēmējam, kā arī tiek atlīdzināti nodarītie zaudējumi.”
3. Civilkodekss
15. Código Civil (Civilkodekss) 1964. panta 2. punktā bija paredzēts 15 gadu noilguma termiņš personiskajām prasībām, kurām nav piemērojams konkrēts noilguma termiņš. Šobrīd, pēc minētajā pantā veiktajiem grozījumiem (6), tas formulēts šādi:
“Personiskas prasības, kurām nav piemērojams konkrēts noilguma termiņš, jāceļ piecu gadu laikā no brīža, kad var prasīt saistību izpildi.”
16. Civilkodeksa 1969. pantā arī noteikts – ja vien speciālā tiesību normā nav paredzēts citādi, noilguma termiņu visu veidu prasībām aprēķina, sākot no dienas, kurā prasību varētu celt.
III. Fakti, tiesvedība valsts tiesā un uzdotie prejudiciālie jautājumi
17. Divi patērētāji – GQ un IF – ar MVCI Management S.L., MVCI Holidays S.L. un MVCI Playa Andaluza Holidays S.L. (turpmāk – MVCI Holidays) noslēdza divus daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīgus līgumus; pirmais no tiem tika noslēgts 2007. gada 23. maijā, un otrais – 2016. gada 21. martā.
18. GQ un IF vērsās iesniedzējtiesā ar prasību atcelt šos līgumus to ilguma dēļ un tādēļ, ka nav skaidri noteikts to priekšmets. Viņi arī lūdza atlīdzināt summu, kas atbilst katra līguma cenai, atskaitot summu par izmantošanu (turpmāk – prasība par atlīdzināšanu), un atgūt to līguma cenas daļu, kas samaksāta kā sankcija par avansa maksājumu aizlieguma neievērošanu (turpmāk – avansa maksājumu atgūšanas prasība).
19. MVCI Holidays apgalvoja, ka atcelšanai nav pamata un ka avansa maksājumi nav veikti. Pakārtoti tā apgalvoja, ka prasībai par atlīdzināšanu un avansa maksājumu atgūšanas prasībai iestājies noilgums saskaņā ar Civilkodeksa 1964. panta 2. punktu.
20. Attiecībā uz prasību par atlīdzināšanu iesniedzējtiesa norāda, ka ir piemērojami vispārējie civiltiesību noteikumi. Atbilstoši valsts tiesību aktiem un judikatūrai – lai gan līguma atcelšanas prasībai nevar iestāties noilgums, tomēr prasībai par tādu maksājumu atlīdzināšanu, kas veikti saskaņā ar spēkā neesošu līgumu, ir piemērojami noteikumi par noilguma termiņu personiskām prasībām.
21. Saistībā ar avansa maksājumu atgūšanas prasību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) noteikusi, ka avansa maksājums par daļlaika lietojuma tiesībām vai līdzīgi maksājumi ir spēkā neesoši, daļas no līguma cenas summas samaksa, ko tirgotājs veicis dubultā apmērā, uzskatāma par civiltiesisku sodu un tās atgūšana nav atkarīga no atteikuma no līguma vai tā izbeigšanas.
22. Iesniedzējtiesa norāda, ka ne Tiesa, ne Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nav lēmusi par konkrēto jautājumu par to, kad sākas (dies a quo) prasības par atlīdzināšanu vai avansa maksājumu atgūšanas prasības noilguma termiņš.
23. Tomēr zemākas instances valsts tiesas ir transponējušas Tiesas judikatūru par tādu prasību par atlīdzināšanu noilgumu, kas izriet no negodīgu noteikumu atzīšanas par spēkā neesošiem saskaņā ar Direktīvu 93/13/EEK (7). Atbilstoši šai judikatūrai prasības par tādu maksājumu atlīdzināšanu, kas veikti saskaņā ar līguma noteikumu, kurš atzīts par negodīgu, noilguma termiņa sākuma noteikšana līguma noslēgšanas dienā var būt pretrunā efektivitātes principam (8). Turpretī noilguma termiņš, kas sākas dienā, kad kļūst galīgs lēmums, ar kuru konstatēts līguma noteikuma negodīgums, ir saderīgs ar efektivitātes principu.
24. Ievērojot šo judikatūru, šīs valsts tiesas uzskatīja, ka prasības par atlīdzināšanu vai avansa maksājumu atgūšanas prasības noilguma termiņa sākuma datums jānosaka brīdī, kad līgums par daļlaika lietojuma tiesību iegādi vai līdzīgs līgums tiek atzīts par spēkā neesošu.
25. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda noilguma noteikumu interpretācija nav pareiza, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp prasību par atlīdzināšanu daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma atcelšanas kontekstā un avansa maksājumu atgūšanas prasību, no vienas puses, un prasību par to summu atlīdzināšanu, kas samaksātas, pamatojoties uz negodīgu noteikumu, no otras puses. Proti, ja līguma noteikums tiek atzīts par negodīgu, šāda atzīšana ir atkarīga no tā, vai tiesa, piemērojot negodīguma un pārskatāmības kritēriju, konstatē, ka ir pārkāpti noteikumi patērētāju līgumu jomā. Tomēr gadījumos, kad līgums tiek atzīts par spēkā neesošu, jo tas ir noslēgts “neatbilstoši likumam”, vai ja ir veikti aizliegti avansa maksājumi, likumā noteikto prasību pārkāpums ir tieši konstatējams no paša līguma noslēgšanas vai avansa maksājumu veikšanas brīža.
26. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka šāda pieeja ir piemērojama situācijā, kad – kā tas ir izskatāmajā lietā – daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīgs līgums pārsniedz likumā atļauto maksimālo ilgumu vai kad tiek apgalvots, ka šādā līgumā nav ietverta īpašuma reģistra identifikācija un daļlaika lietojuma laikposms, uz kuru attiecas iegūtās tiesības. Minētās situācijas atbilst apstākļiem, kurus līgumslēdzējas puses var noteikt tieši, un nav nepieciešams, lai tos vispirms konstatētu tiesa. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad veikti neatļauti avansa maksājumi.
27. Šādās situācijās iesniedzējtiesa uzskata, ka prasības par atlīdzināšanu dies a quo var noteikt līguma noslēgšanas brīdī, savukārt atgūšanas prasības dies a quo – brīdī, kad tika veikti neatļautie avansa maksājumi.
28. Atbilstoši iesniedzējtiesas viedoklim šāda interpretācija ir saderīga ar efektivitātes principu turpmāk norādīto iemeslu dēļ. Pirmkārt, Spānijas tiesību sistēmā prasībām par atlīdzināšanu paredzēts ļoti ilgs noilguma termiņš, proti, 15 gadi tajā Civilkodeksa redakcijā, kas piemērojama līdz 2015. gadam, un 5 gadi pēc šī datuma. Otrkārt, lai pārtrauktu noilguma termiņu, pietiek ar vienkāršu ārpustiesas lūgumu. Treškārt, nepastāv risks, ka noilguma termiņš beigsies, pirms patērētājs uzzina, ka noslēgtais līgums vai veiktais maksājums nav spēkā, jo iespējamās atcelšanas pamatu var noteikt no līguma noslēgšanas vai maksājuma veikšanas brīža.
29. Iesniedzējtiesa norāda, ka šāda interpretācija turklāt veicina tiesisko drošību. Ja noilguma termiņa dies a quo būtu jānosaka no dienas, kad tiesa paziņojusi par līguma spēkā neesību, vai no dienas, kad tiesa paziņojusi par to, ka ir veikti aizliegti avansa maksājumi, attiecīgajai prasībai par atlīdzināšanu vai avansa maksājumu atgūšanas prasībai noilguma termiņš faktiski nebūtu piemērojams.
30. Visbeidzot, atšķirīga interpretācija būtu pretrunā tiesiskās drošības principam. Attiecīgās tiesiskās attiecības var būt veidojušās pirms vairākiem gadu desmitiem. Pastāv risks, ka varētu tikt veicināta to potenciālo prasītāju stratēģiskā rīcība, kuri vēlētos novilcināt prasību celšanu – izmantojot no tā izrietošās ekonomiskās priekšrocības, jo nokavējuma procenti tiek aprēķināti no līguma noslēgšanas dienas vai no avansa maksājumu veikšanas dienas.
31. Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia No 2 de Marbella (Marveljas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [94/47] un [2008/122] un Tiesas judikatūra par Eiropas Savienības tiesību efektivitātes principu jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums vai [valsts] judikatūra, kas gadījumos, kad līguma pilnīga spēkā neesība izriet no apstākļiem, kuri ir tieši konstatējami no tā noslēgšanas brīža, piemēram, pārāk ilgs līguma darbības laiks vai neskaidri noteikts līguma priekšmets, noilguma termiņa sākumu prasības par atlīdzināšanu celšanai nosaka daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīga līguma noslēgšanas brīdī?
2) Vai Direktīvas [94/47] un [2008/122] un Tiesas judikatūra par Savienības tiesību efektivitātes principu jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums vai [valsts] judikatūra, kas noilguma termiņa sākumu prasībai atgūt to [līguma cenas daļu, kas samaksāta kā] avansa maksājums, nosaka brīdī, kad aizliegtie maksājumi tika veikti saskaņā ar daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīgu līgumu?”
32. Rakstveida apsvērumus iesniedza GQ un IF, MVCI Holidays, Spānijas valdība un Komisija.
IV. Izvērtējums
A. Par pirmo jautājumu
33. Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļas ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (9).
34. Pamatlieta attiecas uz diviem daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīgiem līgumiem. 2007. gada 23. maijā noslēgtais līgums ietilpst Direktīvas 94/47 ratione temporis, savukārt 2016. gada 21. martā noslēgtais līgums ietilpst Direktīvas 2008/122 ratione temporis.
35. No lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtās informācijas izriet, ka pamatlietā aplūkoto daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu atcelšanas prasības kontekstā patērētāji apgalvo, ka ir pārkāptas tiesību aktu prasības, jo attiecīgie līgumi pārsniedz Spānijas tiesībās atļauto maksimālo termiņu. Viņi arī apgalvo, ka līgumos nav ietverta attiecīgā dzīvokļa reģistra identifikācija un daļlaika lietojuma tiesību laikposms, uz kuru iegūtās tiesības attiecas, līdz ar to tajos nav skaidri noteikts līguma priekšmets.
36. Saskaņā ar Direktīvas 94/47 3. panta 1. punktu un Direktīvas 2008/122 4. pantu tirgotājam pirms līguma noslēgšanas jāsniedz patērētājam noteikta informācija (10). No Direktīvas 94/47 3. panta 2. punkta un 4. panta un Direktīvas 2008/122 5. panta 2. punkta izriet, ka šī informācija jāietver līgumā un tā ir līguma daļa (11).
37. Tāpēc ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 94/47 3. un 4. pants, kā arī Direktīvas 2008/122 4. un 5. pants kopsakarā ar efektivitātes principu jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, kurā noteikts, ka gadījumos, kad līguma spēkā neesību var secināt no apstākļiem, kas tieši konstatējami tā noslēgšanas brīdī, piemēram, tā pārmērīgs ilgums vai līguma priekšmeta nenoteikšana, prasības atlīdzināt summas, ko patērētājs samaksājis saskaņā ar spēkā neesošu daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu, noilguma termiņš sākas līguma noslēgšanas dienā.
1. Pieņemamība
38. Komisija un Spānijas valdība pauž šaubas par pirmā jautājuma pieņemamību. Konkrētāk, abas ieinteresētās personas norāda, ka daļlaika lietojuma tiesību direktīvās nav ietverti noteikumi par daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma maksimālo ilgumu un līguma iespējamo spēkā neesību, ja šis termiņš tiek pārsniegts. Tāpēc noteikums par maksimālo ilgumu neietilpst šo direktīvu piemērošanas jomā. Komisija uzskata, ka tas pats attiecas uz īpašuma identificēšanu (Spānijas) kadastrā. Spānijas valdība apgalvo, ka, lai gan šīs direktīvas daļēji reglamentē precīzu līguma priekšmeta aprakstu, tam, ka tirgotājs nav sniedzis šādu aprakstu, nav nekādu īpašu seku.
39. Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un valsts tiesu sadarbībā, kas noteikta ar LESD 267. pantu, tikai valsts tiesai, kura izskata pamatlietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tātad, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums lemt. No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija (12).
40. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (13).
41. Šajā lietā saistībā ar pirmo uzdoto jautājumu jāprecizē tās pirmslīguma un līgumiskās informācijas apjoms, kas tirgotājam jāsniedz patērētājam. Tas attiecas arī uz sekām, ko dalībvalstis paredz gadījumā, ja tirgotājs neievēro valsts tiesību normas, kas pieņemtas, īstenojot daļlaika lietojuma tiesību direktīvas, kā arī uz piemērojamo valsts noteikumu par noilguma termiņu izvērtēšanu, ņemot vērā efektivitātes principu.
42. Šādos apstākļos uzskatu, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir pieņemams.
2. Par lietas būtību
43. Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, vispirms jāpārbauda, vai valsts tiesību normas, par kurām GQ un IF apgalvo, ka tās ir pārkāptas šajā lietā, ietilpst daļlaika lietojuma tiesību direktīvu piemērošanas jomā. Valsts noteikumiem, kas reglamentē tādas prasības par atlīdzināšanu, kas pamatota ar daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma spēkā neesību, noilguma termiņu, būtu jāatbilst šo direktīvu prasībām tikai tad, ja šis nosacījums ir izpildīts (14).
a) Informācijas sniegšanas prasības un daļlaika lietojuma tiesību direktīvu piemērošanas joma
44. Pirmkārt, attiecībā uz valsts prasību par daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma maksimālo ilgumu (15) jānorāda, tāpat kā to dara Spānijas valdība un Komisija, ka daļlaika lietojuma tiesību direktīvās šādas prasības nav. Daļlaika lietojuma tiesību direktīvās paredzēts daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma minimālais (16), bet ne maksimālais ilgums.
45. Direktīva 94/47 ir minimālās saskaņošanas direktīva (17). Tāpēc dalībvalstīm joprojām ir kompetence ieviest patērētājiem labvēlīgāku prasību par maksimālo līguma ilgumu.
46. Direktīvā 2008/122 izmantota maksimālas saskaņošanas pieeja. Kā skaidri izriet no tās 3. apsvēruma, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem. Tomēr, kā secināms no šī apsvēruma, ja šādu saskaņotu noteikumu nav, dalībvalstīm “būtu jāpatur tiesības saglabāt vai ieviest valsts tiesību aktus atbilstīgi Savienības tiesību aktiem”.
47. Kā minēts iepriekš, Direktīvā 2008/122 daļlaika lietojuma tiesību līguma maksimālā ilguma aspekts nav saskaņots. Tāpēc dalībvalsts saglabā kompetenci paturēt vai ieviest šādu prasību, ja vien tā nevar ietekmēt kādu citu šīs direktīvas saskaņoto noteikumu. Attiecīgi valsts tiesību normas, kas reglamentē šīs prasības neievērošanas sekas un noilguma termiņu, kurā var celt prasību par atlīdzināšanu, ietilpst dalībvalstu saglabātajā kompetencē. Šādos apstākļos nav nepieciešams minētās valsts tiesību normas izvērtēt, ņemot vērā efektivitātes principu (18).
48. Otrkārt, attiecībā uz prasību precizēt līguma priekšmetu iesniedzējtiesa it īpaši atsaucas uz pienākumu informēt patērētāju par nekustamā īpašuma identifikāciju kadastrā un daļlaika lietojuma laikposmu, uz kuru attiecas iegādātās tiesības (19).
49. Jāuzsver – daļlaika lietojuma tiesību direktīvās noteikts, ka līgumā jāiekļauj precīzs un detalizēts īpašuma un tā atrašanās vietas apraksts (20). Šajās direktīvās nav citu norāžu par konkrētiem elementiem, kas atbilstu šai prasībai. Šajā ziņā jāatgādina, ka no LESD 288. panta izriet: dalībvalstīm, transponējot direktīvu, ir pienākums nodrošināt tās pilnīgu iedarbību, saglabājot plašu novērtēšanas brīvību īstenošanas veidu un līdzekļu izvēlē (21).
50. Prasības par precīzu un detalizētu aprakstu īstenošana saskaņā ar daļlaika lietojuma tiesību direktīvām ir atstāta dalībvalstu ziņā. Tāpēc dalībvalsts var paredzēt īpašuma identificēšanu kadastrā kā konkrētu līdzekli šādas prasības izpildei. Līdz ar to informācija par īpašuma identificēšanu jāuzskata par tādu, kas ietilpst daļlaika lietojuma tiesību direktīvu piemērošanas jomā.
51. Daļlaika lietojuma tiesību laikposms, uz kuru tiesības attiecas, ir daļa no informācijas, kas jāsniedz patērētājam (22).
52. Tāpēc valsts prasība skaidri precizēt līguma priekšmetu, vismaz attiecībā uz daļlaika lietojuma tiesību ilguma noteikšanu (23), jāuzskata par tādu, kas ietilpst Direktīvas 94/47 un Direktīvas 2008/122 piemērošanas jomā.
b) Prasības par atlīdzināšanu noilguma termiņš
53. Vispirms jāatgādina – ja būtiskā informācija patērētājam nav sniegta pirms daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma noslēgšanas, patērētājam ir tiesības uz pagarinātu atteikuma termiņu (24). Daļlaika lietojuma tiesību direktīvās nav paredzēta konkrēta sankcija, jo īpaši gadījumā, ja pēc atteikuma termiņa beigām tirgotājs nav izpildījis šajās direktīvās paredzētās informācijas sniegšanas prasības. Šādā situācijā atbilstoša sankcija papildus atteikuma tiesībām jāparedz dalībvalstīm (25). Tām atbilstoši Direktīvas 2008/122 15. panta 2. punktam jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.
54. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Spānijas tiesībās pienākuma sniegt pirmslīguma un līgumisko informāciju neizpildes sekas ir līguma spēkā neesība, un tā sniedz tiesības uz visas samaksātās atlīdzības atlīdzināšanu (26). Šādas tiesības uz atlīdzināšanu valsts judikatūrā interpretētas tādējādi, ka tās attiecas uz naudas summām, kas samaksātas proporcionāli atlikušajam līguma darbības laikam, lai ņemtu vērā īpašuma izmantošanu (27).
55. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka noilguma termiņus prasībai par daļlaika lietojuma tiesību līguma (vai līdzīga) līguma atcelšanu un atmaksāšanas prasībai reglamentē vispārējās civiltiesību normas par noilgumu. Saskaņā ar šiem vispārējiem noteikumiem uz prasību par līguma atcelšanu neattiecas noilguma termiņš. Turpretī prasībai par tādu maksājumu atgūšanu, kas veikti saskaņā ar spēkā neesošu līgumu, piemērojams vispārējais personiska rakstura prasību noilguma termiņš. Ja nav īpašas tiesību normas par pretējo, atmaksāšanas prasības celšanas sākumpunkts (dies a quo) ir brīdis, kad prasība var tikt likumīgi celta (28). Iesniedzējtiesa uzskata, ka daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma gadījumā par šo brīdi jāuzskata līguma noslēgšana.
56. Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai attiecībā uz daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgiem) līgumiem, kas pasludināti par spēkā neesošiem, ir piemērojami vispārējie noteikumi par noilgumu vai arī tai uz daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgiem) līgumiem jāattiecina Tiesas judikatūra par negodīgiem noteikumiem (29). Ja šī judikatūra ir piemērojama, noilguma termiņam drīzāk būtu jāsākas brīdī, kad tiek pasludināts galīgais spriedums par līguma atcelšanu.
57. Šajā ziņā jānorāda, ka daļlaika lietojuma tiesību direktīvās nav paredzēti īpaši noteikumi par noilguma termiņu, kas piemērojams valsts tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuri ir pieejami gadījumā, ja tirgotājs nav izpildījis informācijas sniegšanas prasības.
58. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāparedz procesuālie noteikumi tādu prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem ir piešķirtas ar Savienības tiesībām, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (30).
59. Efektivitātes princips atspoguļots arī Direktīvas 2008/122 13. pantā, kurā paredzēts vispārējs noteikums par tiesisko un administratīvo zaudējumu atlīdzību, saskaņā ar kuru dalībvalstis patērētāju interesēs nodrošina pienācīgus un efektīvus līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tirgotāji ievēro šīs direktīvas prasības.
60. Attiecībā uz minēto principu, kas ir vienīgais šajā lietā aplūkojamais princips, jānorāda – katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šajā aspektā attiecīgā gadījumā jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (31).
61. Pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa iezīmju analīzei jāattiecas uz noilguma termiņa ilgumu, kā arī detalizētiem tā piemērošanas noteikumiem, tostarp kārtību, kādā sāk skaitīt šo termiņu (32).
62. Pirmām kārtām, attiecībā uz noilguma termiņa piemērošanu prasībai par atlīdzināšanu atbilstoši daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgam) līgumam, kurš atzīts par spēkā neesošu, no Tiesas judikatūras izriet, ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai tiesiskās drošības interesēs nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu, ja šādi termiņi pēc būtības ir pietiekami, lai patērētājs varētu sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā (33).
63. Proti, Tiesa ir atzinusi, ka patērētāju tiesību aizsardzība nav absolūta un ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai tiesiskās drošības interesēs ir saderīga ar Savienības tiesībām (34).
64. Šajā lietā noilguma termiņš prasības par atlīdzināšanu celšanai vispirms bija 15 gadi, tad tas tika saīsināts līdz 5 gadiem. Ar nosacījumu, ka tie ir noteikti un iepriekš zināmi, šādi termiņi principā ir pietiekami, lai ļautu attiecīgajam patērētājam sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā (35). Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, kā paskaidrojusi iesniedzējtiesa, ka valsts tiesību normas ļauj pārtraukt noilguma termiņu, vienkārši iesniedzot ārpustiesas lūgumu (36).
65. Otrām kārtām, attiecībā uz noilguma termiņa sākumu Tiesa Direktīvas 93/13 kontekstā ir nospriedusi, ka līguma, kurā ietverts negodīgs noteikums, noslēgšanas datums kā tāds nevar būt noilguma termiņa sākums (37).
66. Šī Tiesas secinājuma pamatā ir vairāki būtiski apsvērumi, kuri būtībā ir saistīti ar patērētāja nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju, to, ka patērētāji nav informēti par negodīgiem noteikumiem vai neapzinās savu tiesību apjomu, kā arī – attiecīgā gadījumā – ar līguma, kurā negodīgais noteikums ietverts, ilglaicīgumu (38).
67. Šajā kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka noilguma termiņa, kas sākas no līguma noslēgšanas brīža, piemērošana, ciktāl tā nozīmē, ka patērētājs maksājumus, kas veikti, izpildot par negodīgu atzītu līguma noteikumu, var lūgt atmaksāt tikai noteiktā laikā pēc šī līguma parakstīšanas neatkarīgi no tā, vai viņš zināja vai varēja saprātīgi zināt par šī noteikuma negodīgumu, var pārmērīgi apgrūtināt Direktīvā 93/13 paredzēto šī patērētāja tiesību īstenošanu un tādējādi ar to var tikt pārkāpts efektivitātes princips kopsakarā ar tiesiskās drošības principu (39).
68. Turpretim dienā, kad stājas spēkā nolēmums, ar kuru konstatēts līguma noteikuma negodīgums un šī iemesla dēļ tas atzīts par spēkā neesošu, principā jāuzskata, ka patērētājs noteikti zināja par šī noteikuma prettiesiskumu. Tāpēc principā no šīs dienas minētais patērētājs var efektīvi izmantot viņam ar Direktīvu 93/13 piešķirtās tiesības (40).
69. Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka Direktīva 93/13 pieļauj, ka pārdevējam vai piegādātājam ir iespēja pierādīt, ka patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par šo faktu, pirms ir pasludināts spriedums, ar kuru minētais noteikums ir atzīts par spēkā neesošu (41).
70. Šajā ziņā jānorāda, ka – tāpat kā Direktīvā 93/13 un citās Savienības direktīvās patērētāju tiesību aizsardzības jomā – arī daļlaika lietojuma tiesību direktīvās ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni; šī situācija viņam liek piekrist tirgotāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (42).
71. Daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgiem) līgumiem bieži ir pārrobežu raksturs, proti, tie tiek noslēgti valstī, kas nav patērētāja izcelsmes valsts, un attiecīgais nekustamais īpašums atrodas ārvalstī (43). Turklāt, kā norādīts iepriekš, šie līgumi ir noslēgti ilgā laikposmā un tiem ir raksturīgas ilgtermiņa saistības un ievērojami finanšu riski patērētājiem (44).
72. Informācija, kas sniegta pirms daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma noslēgšanas un tās laikā, par tā noteikumiem un šī līguma parakstīšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga. Tieši pamatojoties uz šo informāciju, patērētājs nolemj, vai vēlas tikt saistīts ar tirgotāja iepriekš formulētajiem nosacījumiem (45).
73. Tāpēc prasība sniegt informāciju ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka patērētājs zina savus pienākumus. Konkrētāk, patērētāja zināšanas un pareiza izpratne par informāciju, kurai daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgā) līgumā obligāti jābūt, ir vajadzīgas pienācīgai šī līguma izpildei un it īpaši patērētāja tiesību izmantošanai (46).
74. Ņemot vērā informācijas sniegšanas prasību būtisko nozīmi un patērētāja informētību par viņa tiesībām, ir svarīgi pārbaudīt, vai pastāv risks, ka tiesības pieprasīt atlīdzināšanu, pamatojoties uz spēkā neesošu daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu, var beigties, pirms patērētāji var pārliecināties, ka informācija nav pieejama.
75. Attiecībā uz konkrētiem informācijas elementiem, kuri ir aprakstošāki, piemēram, tirgotāja identitāti, nekustamā īpašuma aprakstu vai informāciju par resursiem un pakalpojumiem, sākotnēji šķiet, ka samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs var konstatēt šīs informācijas neesību, tiklīdz viņš ar īpašumu iepazīstas.
76. Tomēr galīgais vērtējums par patērētāja faktisko iespēju zināt attiecīgo trūkstošo informāciju ir atkarīgs no precīzas līguma redakcijas un apstākļiem. Lai arī informācijas trūkumu par īpašumu, šķiet, vieglāk ir konstatēt tad, ja daļlaika lietojuma tiesības attiecas uz konkrētu nekustamā īpašuma vienību, tas tā varētu nebūt, ja šīs tiesības attiecas uz dažādām iespējamām izmitināšanas vienībām (47).
77. Neinformētības risks ir lielāks saistībā ar tādu informāciju, kas attiecas uz tiesību izmantošanu atbilstoši daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgam) līgumam. Konkrētāk, tā ir informācija, kura ilgtermiņā ietekmē patērētāja finansiālās saistības un kuras trūkums, visticamāk, patērētāja uzmanību piesaistīs tikai līguma izpildes laikā, kas ir ļoti ilga.
78. Šajā ziņā īpaši ilustratīva ir informācija par izmaksām, tiesībām izbeigt līgumu un tiesībām tālākpārdot līgumiskās tiesības (48). Visticamāk, patērētājs trūkstošo informāciju par to, kā aprēķināt iespējamo izmaksu un uzturēšanas izdevumu pieaugumu, apzināsies tad, kad tirgotājs šīs izmaksas mēģinās no viņa piedzīt. Tas pats attiecas, piemēram, uz informāciju par līguma izbeigšanu vai iespēju pievienoties līgumisko tiesību tālākpārdošanas sistēmai. Patērētājs var nebūt informēts par iespējamiem ierobežojumiem un izmaksām, kas saistītas ar tiesībām izbeigt vai tālākpārdot līgumiskās tiesības, līdz brīdim, kad viņš faktiski mēģina izmantot šīs tiesības (49).
79. Tāpat jāņem vērā, ka Direktīvas 2008/122 4. panta 1. punktā skaidri norādīts, ka “skaidrā un saprotamā veidā sniedz precīzu un pietiekamu” informāciju. Neskaidra vai nepilnīga informācija var ietekmēt patērētāja spējas izvērtēt viņa tiesību un pienākumu apjomu un liegt tam iespēju izmantot savas tiesības (50).
80. Visās šajās situācijās – ja patērētājs tādu maksājumu, kas veikti, pamatojoties uz spēkā neesošu līgumu, atlīdzināšanu varētu prasīt tikai pirmo piecu gadu laikā (atbilstoši šobrīd civiltiesībās piemērojamam noilguma termiņam) pēc daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma parakstīšanas – pastāvētu risks, ka noilguma termiņš varētu beigties pirms daļlaika lietojuma tiesību līguma beigām, pat ja trūkstošās informācijas nozīmība kļūtu acīmredzama tikai vēlākā līguma izpildes posmā.
81. Šāds noilguma termiņa regulējums var sistemātiski liegt patērētājiem tādu iespēju pieprasīt veikto maksājumu atgūšanu, pamatojoties uz līguma spēkā neesību, kas valsts tiesībās paredzēta informācijas sniegšanas prasību neievērošanas dēļ.
82. Tas var arī apdraudēt līguma spēkā neesības, kas izriet no informācijas sniegšanas prasību pārkāpuma, efektivitāti un preventīvo raksturu. Ja patērētājiem būtu tiesības prasīt līguma atcelšanu, bet nebūtu tiesību uz veikto maksājumu atlīdzināšanu, tiktu radīts risks, ka viena puse varētu iegūt nepamatotu priekšrocību par sliktu otrai pusei. Kā būtībā apgalvo GQ un IF, tirgotājs pēc tam, kad ir ieguvis pilnīgas īpašuma lietošanas tiesības, varētu to no jauna ievietot daļlaika lietojuma tiesību (vai izīrēšanas / nekustamā īpašuma) tirgū, savukārt patērētājs zaudētu īpašuma turpmākas izmantošanas iespējas un naudu, kas par minēto izmantošanas iespēju jau samaksāta.
83. Tāpēc, runājot par pamatlietā aplūkotā noilguma termiņa sākumu, pastāv ievērojams risks, ka, ņemot vērā tā noteikšanas veidu, patērētājam būs praktiski neiespējami vai pārmērīgi apgrūtinoši izmantot savas tiesības situācijā, kad pastāv informācijas sniegšanas prasību pārkāpums.
84. Turpretī brīdī, kad tiek pieņemts galīgais lēmums par līguma atcelšanu, patērētājs principā zina savas tiesības pilnā apmērā un var uzsākt atlīdzināšanas procedūru.
85. Visbeidzot, ciktāl iesniedzējtiesa vaicā, vai noilguma termiņa sākuma noteikšana pēc līguma noslēgšanas varētu būt pretrunā tiesiskās drošības principam un veicināt stratēģiskas patērētāju tiesvedības, jānorāda, ka, nesniedzot obligāto informāciju pirmslīguma vai līguma noslēgšanas stadijā un nesniedzot šādu informāciju jebkurā vēlākā līguma izpildes stadijā, tirgotājs pats rada situāciju, kas ir aizliegta ar daļlaika lietojuma tiesību direktīvām (51). Turklāt, kā paskaidrojusi valsts tiesa, prasība par atlīdzināšanu neattiecas uz visām samaksātajām summām, jo tiek izslēgts laikposms, kurā īpašums tika izmantots (vai vismaz bija pieejams izmantošanai).
86. Tomēr efektivitātes principam nav pretrunā tas, ka tirgotājam ir tiesības pierādīt, ka patērētājs zināja vai varēja saprātīgi zināt par informācijas sniegšanas prasību neievērošanu, pirms tiek pasludināts spriedums, ar kuru (šo prasību neievērošanas dēļ) līgums atzīts par spēkā neesošu. Šādā situācijā noilguma termiņš sākas brīdī, kad prasītājs uzzinājis par prasību neievērošanu (52).
87. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 97/47 3. un 4. pants, kā arī Direktīvas 2008/122 4. un 5. pants kopsakarā ar efektivitātes principu jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, kurā noteikts, ka prasības atlīdzināt summas, ko patērētājs samaksājis saskaņā ar spēkā neesošu daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu, noilguma termiņš sākas līguma noslēgšanas dienā neatkarīgi no tā, vai patērētājs zināja vai varēja uzzināt informāciju, ko tirgotājs nav sniedzis vai ir sniedzis neskaidrā veidā. Patērētājs principā savas tiesības pilnā apmērā uzzina brīdī, kad tiek pieņemts galīgais nolēmums, ar kuru līgums atzīts par spēkā neesošu. Tomēr efektivitātes principam nav pretrunā tas, ka tirgotājam ir tiesības pierādīt, ka patērētājs pirms šī datuma zināja vai pamatoti varēja zināt par elementiem, kuri veido līguma spēkā neesību.
B. Par otro jautājumu
88. Direktīvas 94/47 6. pants un Direktīvas 2008/122 9. pants aizliedz patērētājam veikt avansa maksājumus pirms tā laikposma beigām, kurā viņš var izmantot atteikuma tiesības.
89. Ar otro jautājumu, ņemot vērā šo secinājumu 33. punktā atgādināto judikatūru, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 94/47 6. pants un Direktīvas 2008/122 9. pants kopsakarā ar efektivitātes principu jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, kurā paredzēts, ka noilguma termiņš prasībai atgūt to (līguma cenas daļu, kas samaksāta kā) avansa maksājums, sākas brīdī, kad minētie maksājumi tika veikti saskaņā ar daļlaika lietojuma tiesību vai līdzīgu līgumu.
90. No Direktīvas 94/47 11. un 12. apsvēruma, kā arī no Direktīvas 2008/122 11. apsvēruma izriet, ka avansa maksājumu aizlieguma mērķis ir stiprināt patērētāju tiesību aizsardzību, ko nodrošina atteikuma tiesības. Atteikuma tiesības paredzētas, lai patērētājiem sniegtu iespēju pilnībā saprast, kādas ir viņu tiesības un pienākumi saskaņā ar līgumu. Ja tirgotājs varētu pieprasīt avansa maksājumu laikposmā, kurā var izmantot atteikuma tiesības, tas varētu atturēt patērētāju no šo tiesību izmantošanas.
91. Tāpat no Direktīvas 94/47 10. panta un Direktīvas 2008/122 15. panta izriet, ka sankciju sistēmas noteikšana par avansa maksājumu aizlieguma pārkāpumu ir dalībvalstu atbildība.
92. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām avansa maksājumi ir aizliegti un šī aizlieguma neievērošana uzliek tirgotājam pienākumu summas, kas saņemtas kā avansa maksājumi, atmaksāt divkāršā apmērā.
93. Rodas jautājums, vai efektivitātes principam (53) ir pretrunā tas, ka noilguma termiņa sākums avansa maksājumu atgūšanas prasībai tiek noteikts dienā, kad šie maksājumi veikti (saskaņā ar vispārējām civiltiesību normām). Tāpat kā pirmajā jautājumā, iesniedzējtiesai ir šaubas it īpaši par to, vai Tiesas judikatūra, kas izstrādāta negodīgu noteikumu kontekstā, jāattiecina uz daļlaika lietojuma tiesību direktīvām.
94. Šajā ziņā, kā norādīts iepriekš (54), jāatgādina, ka Tiesas judikatūra par valsts tiesību normām par noilguma termiņu tādu summu atgūšanai, kas samaksātas, pamatojoties uz negodīgiem noteikumiem, ir balstīta uz vairākiem apsvērumiem, tostarp uz patērētāja nelabvēlīgāko situāciju un to, ka patērētājs var nezināt par līgumā iekļauta noteikuma negodīgumu vai neizvērtēt savu tiesību apjomu.
95. Kā norādīts iepriekš (55), daļlaika lietojuma tiesību līgumu kontekstā patērētājs ir nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tirgotāju. Tieši šī iemesla dēļ Savienības likumdevējs aizliedz avansa maksājumus, lai patērētājs netiktu atturēts no atteikuma tiesību izmantošanas.
96. Tomēr atšķirībā no negodīgiem noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 93/13, un informācijas sniegšanas prasībām, kas noteiktas daļlaika lietojuma tiesību direktīvās, apmērs, kādā patērētāji var tikt pakļauti riskam, ka noilguma termiņš var beigties, pirms viņi uzzina par savām tiesībām, nav tikpat liels attiecībā uz aizliegumu veikt avansa maksājumus.
97. Ilgtermiņa līgumu gadījumā patērētājs par noteikuma negodīgumu var uzzināt vēlākā posmā, kad šis noteikums ietekmē viņa līgumsaistības vai tiek vērsts pret viņu. Tāpat iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ (56) patērētājs par trūkstošo vai neskaidro informāciju (kas var ietekmēt viņa spēju novērtēt savu tiesību apjomu) var uzzināt tikai vēlākā daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīga) līguma izpildes posmā. Sekas, ko rada tas, ka tirgotājs nav izpildījis saistības, visticamāk, var izpausties tikai līgumattiecību laikā. Piemērojamo juridisko prasību pārkāpums turpinās tik ilgi, kamēr tirgotājs nesniedz informāciju.
98. Savukārt avansa maksājumu aizliegums attiecas tikai uz vienu pārkāpumu, kura sekas var izpausties agrākā līgumattiecību stadijā. Nav reāla riska, ka patērētājs par aizliegumu uzzinās tikai vairākus gadus pēc samaksas, piemēram, tad, kad viņam tiek piemērota nodeva, vai brīdī, kad viņš vēlas izmantot noteiktas tiesības.
99. Jānorāda arī, ka aizlieguma veikt avansa maksājumus aizsargājošais mērķis ir spēcīgs līgumattiecību sākumā. Aizliegums ir noteikts, lai patērētājs netiktu atturēts atteikties no līguma. Tomēr šis mērķis gadu gaitā līguma izpildes laikā vājinās. Tas, šķiet, vēl jo vairāk ir tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, kad patērētājs ne tikai nav atteicies no līguma, bet pat ir noslēdzis jaunu daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu deviņus gadus pēc pirmā līguma.
100. Turklāt, kā būtībā norādījusi Komisija, faktiskas spējas patērētājam konstatēt savas tiesības negodīga noteikuma gadījumā nav tādas pašas kā gadījumā, ja likumā ir noteikts avansa maksājumu aizliegums. Lai arī negodīgs noteikums tiek uzskatīts par tādu, kurš nekad nav pastāvējis, tā negodīguma konstatēšanai principā nepieciešams tiesas vērtējums par līguma noteikumu, un nevar gaidīt, ka to veiks patērētājs. Tiesas interpretācija var būt nepieciešama arī jautājumam par atbilstību informācijas sniegšanas prasībām, kas noteiktas daļlaika lietojuma tiesību direktīvās.
101. Tomēr avansa maksājumu aizliegumu nav nepieciešams interpretēt. Šādi maksājumi ir aizliegti, un tas ir skaidri norādīts daļlaika lietojuma tiesību direktīvās un valstu īstenošanas noteikumos. Samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs aizliegumu var konstatēt. Pietiek ar to, ka patērētājs aprēķina, vai avansa maksājumi ir veikti (pagarinātajā) atteikuma termiņā.
102. Neuzskatu, ka atšķirīgu secinājumu varētu izdarīt no Tiesas judikatūras, kurā norādīts, ka nevar gaidīt, ka patērētājs veiks ar juridisko pētniecību saistītus pasākumus (57). Šī judikatūra attiecas uz situāciju, kurā nevarēja prezumēt, ka patērētājs varēja saprātīgi zināt, ka viņa līgumā ietverta noteikuma tvērums ir līdzvērtīgs standarta noteikumam, kuru dalībvalsts augstākā tiesa atzinusi par negodīgu. Tas skaidri atšķiras no situācijas, kad aizliegumu nosaka likumdevējs.
103. Saprātīga noilguma termiņa noteikšana pēc maksājumu veikšanas arī nodrošina tiesisko drošību situācijām, kad skaidri noteikts aizliegums. Naudas soda pieprasīšana par sen izmaksātu avansa maksājumu var radīt pierādīšanas problēmas un ietekmēt pretējās puses tiesības uz aizstāvību (58). Turklāt, kā paskaidrojusi iesniedzējtiesa, tiek radīts risks, ka puse, kas prasa sodu, tā piemērošanu lūgs pēc iespējas vēlāk, lai saņemtu procentus par atgūto summu, lai arī aizlieguma apstākļi bijuši skaidri jau līgumattiecību sākumā.
104. Pamatlietā saskaņā ar vispārējām civiltiesību normām noilguma termiņš, kurā patērētājs var celt prasību par avansa maksājumu atgūšanu, ir 5 gadi (un 15 gadi saskaņā ar iepriekš spēkā esošo Civilkodeksa redakciju) no brīža, kad šie maksājumi ir veikti. Šķiet, ka šis termiņš ir pietiekami ilgs, lai patērētājs varētu pieprasīt sankciju. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai pārtrauktu šo termiņu, pietiek ar ārpustiesas lūgumu, kā norādījusi iesniedzējtiesa.
105. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka efektivitātes principam nav pretrunā valsts tiesību norma par noilgumu līguma cenas atgūšanas prasībai, kas, pamatojoties uz vispārējām civiltiesībām, paredzēts gadījumā, ja tiek pārkāpts aizliegums veikt avansa maksājumus.
106. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 94/47 6. pants un Direktīvas 2008/122 9. pants kopsakarā ar efektivitātes principu jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, kurā paredzēts, ka noilguma termiņš prasībai atgūt to (līguma cenas daļu, kas samaksāta kā) avansa maksājums, sākas brīdī, kad aizliegtie maksājumi ir veikti saskaņā ar daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu.
V. Secinājumi
107. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia No 2 de Marbella (Marveljas pirmās instances tiesa Nr. 2, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/47/EK (1994. gada 26. oktobris) par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu, 3. un 4. pants, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/122/EK (2009. gada 14. janvāris) par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem, 4. un 5. pants kopsakarā ar efektivitātes principu
jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, kurā noteikts, ka prasības atlīdzināt summas, ko patērētājs samaksājis saskaņā ar spēkā neesošu daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu, noilguma termiņš sākas līguma noslēgšanas dienā neatkarīgi no tā, vai patērētājs zināja vai varēja uzzināt informāciju, ko tirgotājs nav sniedzis vai ir sniedzis neskaidrā veidā. Patērētājs principā savas tiesības pilnā apmērā uzzina brīdī, kad tiek pieņemts galīgais nolēmums, ar kuru līgums atzīts par spēkā neesošu. Tomēr efektivitātes principam nav pretrunā tas, ka tirgotājam ir tiesības pierādīt, ka patērētājs pirms šī datuma zināja vai pamatoti varēja zināt par elementiem, kuri veido līguma spēkā neesību.
2) Direktīvas 94/47 6. pants un Direktīvas 2008/122 9. pants kopsakarā ar efektivitātes principu
jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums vai judikatūra, kurā paredzēts, ka noilguma termiņš prasībai atgūt to (līguma cenas daļu, kas samaksāta kā) avansa maksājums, sākas brīdī, kad aizliegtie maksājumi ir veikti saskaņā ar daļlaika lietojuma tiesību (vai līdzīgu) līgumu.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2009. gada 14. janvāris) par patērētāju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanas un apmaiņas līgumiem (OV 2009, L 33, 10. lpp.).
3 Staudinger, A., “Timeshare Contracts”, no: Max‑Planck Encyclopaedia of European Private Law, Max‑EuP, 2012. Par daļlaika lietojuma tiesību nozari skat. Edmonds, J., International Timesharing, 3. izd., Longman, Londona, 1991, 1. lpp.
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (1994. gada 26. oktobris) par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu (OV 1994, L 280, 83. lpp.).
5 Komisijas 2015. gada 16. decembra ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Ziņojums par [Direktīvas 2008/122] izvērtējumu”, COM(2015) 644 final (turpmāk – Komisijas ziņojums par Direktīvas 2008/122 izvērtējumu).
6 Grozījums tika izdarīts ar 2015. gada 5. oktobra Ley 42/2015 de reforma de la Ley 1/2000, de 7 de enero, de Enjuiciamiento Civil (Likums 42/2015 par grozījumiem [2000. gada] 7. janvāra Likumā 1/2000 par civilprocesu; 2015. gada 6. oktobra BOE Nr. 239, 90240. lpp.).
7 Padomes Direktīva (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).
8 Spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Banco Santander (Noilguma termiņa sākums) (C‑561/21, EU:C:2024:362, 34. punkts).
9 Spriedums, 2026. gada 16. aprīlis, Nitrogénművek (C‑519/24, EU:C:2026:297, 19. un 20. punkts un tajos minētā judikatūra).
10 Informācija tiek sniegta dokumentā, kurš Direktīvā 2008/122 saukts par “standarta informācijas veidlapu”. Skat. šo secinājumu 4. un 7. punktu.
11 Skat. šo secinājumu 5. un 8. punktu.
12 Spriedums, 2025. gada 2. decembris, Stichting Right to Consumer Justice un Stichting App Stores Claims (C‑34/24, EU:C:2025:936, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
13 Turpat.
14 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Sogefinancement (C‑50/22, EU:C:2023:177, 26. punkts).
15 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minētas valsts tiesību normas, kurās būtu noteikta prasība par maksimālo ilgumu. Tomēr no Spānijas valdības un Komisijas apsvērumiem izriet, ka šāda prasība ir noteikta Likuma 42/1998 3. pantā un Likuma 4/2012 24. pantā.
16 Saskaņā ar Direktīvas 94/47 2. panta pirmo ievilkumu daļlaika lietojuma tiesību līgums jānoslēdz “vismaz uz trim gadiem”. Atbilstoši “daļlaika lietojuma tiesību līguma” definīcijai Direktīvas 2008/122 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā šis laikposms tika samazināts līdz termiņam, kurš ir ilgāks par vienu gadu.
17 Saskaņā ar Direktīvas 94/47 11. pantu dalībvalstis varēja pieņemt vai saglabāt pircēju tiesību aizsardzībai labvēlīgākus noteikumus.
18 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 9. marts, Sogefinancement (C‑50/22, EU:C:2023:177, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minētas valsts tiesību normas, kurās būtu noteiktas šādas prasības. Tomēr no Spānijas valdības un Komisijas apsvērumiem izriet, ka šādas prasības ir paredzētas Likuma 42/1998 9. panta 1. punkta 1. apakšpunktā un Likuma 4/2012 30. panta 1. punkta 3. apakšpunktā.
20 Skat. Direktīvas 94/47 pielikuma c) punktu un Direktīvas 2008/122 I pielikuma 3. daļas 2. punkta pirmo ievilkumu.
21 Spriedums, 2020. gada 11. jūnijs, Prezident Slovenskej republiky (C‑378/19, EU:C:2020:462, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
22 Direktīvas 94/47 pielikuma b) punktā ir plašāka atsauce uz līguma priekšmeta tiesību “īstenošanas nosacījumiem”. Laikposmu, kurā var īstenot tiesības, var uzskatīt par daļu no šiem nosacījumiem. Direktīvas 2008/122 I pielikuma 1. daļā kā informācija par daļlaika lietojuma tiesībām minēts “precīzs termiņš, kad var izmantot līgumā paredzētās tiesības, un, ja vajadzīgs, to ilgums”.
23 Izteikšu šo atrunu gadījumam, ja Tiesa uzskatītu, ka prasība sniegt reģistra identifikāciju neietilpst daļlaika lietojuma tiesību direktīvu piemērošanas jomā.
24 Šādā gadījumā atteikuma termiņš beidzas pēc Direktīvas 94/47 5. panta 1. punkta trešajā ievilkumā un Direktīvas 2008/122 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā termiņa.
25 Valsts atbildība sankciju paredzēšanā izriet no Direktīvas 94/47 10. panta un Direktīvas 2008/122 15. panta. Atbilstoši Direktīvas 2008/122 6. panta 3. punkta otrajai daļai dalībvalstīm papildu atteikuma tiesībām jāparedz atbilstīgas sankcijas saskaņā ar 15. pantu, jo īpaši attiecībā uz gadījumu, ja pēc atteikuma termiņa beigām tirgotājs nav izpildījis šajā direktīvā paredzētās informācijas sniegšanas prasības.
26 Skat. šo secinājumu 10. un 14. punktu. Līguma spēkā neesība ir sekas tam, ka ir pārkāpta kāda no attiecīgajos valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, tostarp pienākums precizēt līguma priekšmetu.
27 Šajā ziņā GQ un IF atsaucas uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2016. gada 29. marta spriedumu Nr. 192/2016 (ES:TS:2016:1298).
28 Skat. šo secinājumu 15. un 16. punktu.
29 Skat. šo secinājumu 23. punktu.
30 Spriedums, 2026. gada 19. marts, UniCredit Bank un Momentum Credit (C‑679/24, EU:C:2026:223, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
31 Turpat, 63. punkts un tajā minētā judikatūra.
32 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance (no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 30. punkts).
33 Spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Raiffeisen Bank un BRD Groupe Société Générale (C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance (no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 32. punkts).
35 Spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, BNP Paribas Personal Finance (no C‑776/19 līdz C‑782/19, EU:C:2021:470, 41. punkts).
36 Skat. šo secinājumu 28. punktu.
37 Spriedums, 2026. gada 19. marts, UniCredit Bank un Momentum Credit (C‑679/24, EU:C:2026:223, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Detalizētu Tiesas argumentāciju skat. spriedumā, 2026. gada 19. marts, UniCredit Bank un Momentum Credit (C‑679/24, EU:C:2026:223, 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).
39 Spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Banco Santander (Noilguma termiņa sākums) (C‑561/21, EU:C:2024:362, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Banco Santander (Noilguma termiņa sākums) (C‑561/21, EU:C:2024:362, 35. punkts).
41 Spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Banco Santander (Noilguma termiņa sākums) (C‑561/21, EU:C:2024:362, 38. punkts).
42 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 259. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Skat. Direktīvas 94/47 11. apsvērumu un Komisijas ziņojumu par Direktīvas 2008/122 izvērtējumu, 5. zemsvītras piezīme, minēts iepriekš, 2. lpp.
44 Skat. šo secinājumu 2. punktu.
45 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2025. gada 30. oktobris, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank (C‑143/23, EU:C:2025:837, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2025. gada 30. oktobris, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank (C‑143/23, EU:C:2025:837, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 Ja šīs izmitināšanas vienības ir pieejamas, piemēram, dažādās viesnīcās, kas pieder vienai un tai pašai grupai.
48 Skat. attiecīgo informāciju Direktīvas 94/47 pielikuma j), k) un l) punktā un Direktīvas 2008/122 I pielikuma 3. daļas 4.–6. punktā.
49 Komisijas ziņojumā par Direktīvas 2008/122 izvērtējumu, 5. zemsvītras piezīme, minēts iepriekš, 7. un nākamās lpp., norādīts, ka patērētāju tiesību aizsardzības problēmas rodas it īpaši saistībā ar uzturēšanas vai pakalpojumu izmaksām, ja tās tiek palielinātas bez objektīva iemesla, kā arī attiecībā uz līguma izbeigšanas procedūrām un nosacījumiem un daļlaika lietojuma tiesību apmaiņu. Skat. arī Conway, L., “Timeshares: Common problems faced by UK owners – Research briefing”, House of Commons Library, 2025. gada 25. jūlijs, kur to kopējo problēmu vidū, ar kurām sastopas daļlaika īpašumtiesību turētāji, minēta pārmērīga ikgadējo maksu palielināšana, tālākpārdošanas problēmas, līguma izbeigšanas problēmas un beztermiņa noteikumi (kuru dēļ patērētājam ir ļoti grūti izbeigt līgumu).
50 Ja noteikums, kurā ietverta informācija, ir negodīgs un nepārskatāms, patērētājam ir pieejami papildu patērētāju tiesību aizsardzības līdzekļi atbilstoši Direktīvai 93/13. Ja līguma parakstīšanai izmantotas spiedienu izraisošas metodes, patērētājs var atsaukties arī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) (OV 2005, L 149, 22. lpp.). Skat. Komisijas ziņojumu par Direktīvas 2008/122 izvērtējumu, 5. zemsvītras piezīme, minēts iepriekš, 10. lpp.; Downes, N., “More about timeshare: A revised directive or a regulation? Incidence of other instruments of consumer protection”, European Review of Private Law, 16. sēj., Nr. 4., 2008, 607.–625. lpp.
51 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 25. aprīlis, Banco Santander (Noilguma termiņa sākums) (C‑561/21, EU:C:2024:362, 40. punkts).
52 Tā tas būtu, piemēram, gadījumā, ja ir pierādījumi par iepriekšēju saziņu starp tirgotāju un patērētāju, kuras laikā tirgotājs patērētājam sniedz trūkstošo informāciju. Šādā situācijā noilguma termiņš sākas brīdī, kad patērētājam tiek sniegta šī informācija.
53 Skat. šo secinājumu 58. punktā minēto judikatūru.
54 Skat. šo secinājumu 66. punktu.
55 Skat. šo secinājumu 70. punktu.
56 Šo secinājumu 75. un 76. punkts.
57 Spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Banco Santander (Noilguma termiņa sākums) (C‑561/21, EU:C:2024:362, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka lietas dalībnieki nav vienisprātis par to, vai tika izdarīti aizliegti avansa maksājumi. Tas liecina par grūtībām saistībā ar tiesu pienākumu lemt par sankcijas piemērošanu vairāk nekā 15 gadus pēc šiem maksājumiem (tā tas ir pirmā pamatlietā norādītā daļlaika lietojuma tiesību līguma gadījumā – tas tika noslēgts 2007. gadā).