<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-46/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CJ0046</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:706">EU:C:2019:706</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>10</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>10</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20190911">11.9.2019</DATE>. – Lieta C‑46/18</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Caseificio Sociale San Rocco</HT> u.c.</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (otrā palāta)</P><P><DATE ISO="20190911">2019. gada 11. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – itāļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Piena un piena produktu nozare</KEYWORD><KEYWORD>Kvotas</KEYWORD><KEYWORD>Papildmaksājums</KEYWORD><KEYWORD>Regula (EEK) Nr. 3950/92 – 2. pants</KEYWORD><KEYWORD>Apstāklis, ka maksājumu iekasē pircējs</KEYWORD><KEYWORD>Piegādes, pārsniedzot ražotājam pieejamo references daudzumu</KEYWORD><KEYWORD>Piena cenas apmērs</KEYWORD><KEYWORD>Atskaitījuma obligāta piemērošana</KEYWORD><KEYWORD>Pārmērīgi iekasētās maksājuma summas atmaksāšana</KEYWORD><KEYWORD>Regula (EK) Nr. 1392/2001 – 9. pants</KEYWORD><KEYWORD>Pircējs</KEYWORD><KEYWORD>Pienākuma veikt papildmaksājumu neizpilde</KEYWORD><KEYWORD>Ražotāji</KEYWORD><KEYWORD>Pienākuma veikt ikmēneša maksājumu neizpilde</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskās paļāvības aizsardzība</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑46/18</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20171121">2017. gada 21. novembrī</DATE> un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20180125">2018. gada 25. janvārī</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Caseificio Sociale San Rocco Soc. coop. arl,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">S.s. Franco e Maurizio Artuso,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Claudio Matteazzi,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Roberto Tellatin,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Sebastiano Bolzon</HT></HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (AGEA),</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Regione Veneto,</HT></HT></P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (otrā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [<HT TYPE="ITALIC">A. Arabadjiev</HT>], tiesneši L. Bejs Larsens [<HT TYPE="ITALIC">L. Bay Larsen</HT>] (referents) un K. Vajda [<HT TYPE="ITALIC">C. Vajda</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: M. Bobeks [<HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT>],</P><P>sekretārs: R. Skjāno [<HT TYPE="ITALIC">R. Schiano</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20190117">2019. gada 17. janvāra</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><?PAGE NO="2"?><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Caseificio Sociale San Rocco Soc. coop. arl</HT>, <HT TYPE="ITALIC">S.s. Franco e Maurizio Artuso</HT>, <HT TYPE="ITALIC">C. Matteazzi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">R. Tellatin</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">M. Aldegheri</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avvocatessa</HT>,</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">S. Bolzon</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">M. Aldegheri</HT> un <HT TYPE="ITALIC">E. Ermondi</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avvocati</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Itālijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G. Palmieri</HT>, pārstāve, kurai palīdz <HT TYPE="ITALIC">P. Gentili</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avvocato dello Stato</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">F. Moro</HT> un <HT TYPE="ITALIC">D. Bianchi</HT>, pārstāvji,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marta</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 3950/92 (<DATE ISO="19921228">1992. gada 28. decembris</DATE>), ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="405" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 405, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1256/1999 (<DATE ISO="19990517">1999. gada 17. maijs</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="160" PAGE.FIRST="73" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 160, 73. lpp.</REF.DOC.OJ>), (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Regula Nr. 3950/92<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) 2. pantu, kā arī Komisijas Regulas (EK) Nr. 1392/2001 (<DATE ISO="20010709">2001. gada 9. jūlijs</DATE>), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu Nr. 3950/92 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="187" PAGE.FIRST="19" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 187, 19. lpp.</REF.DOC.OJ>), 9. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp <HT TYPE="ITALIC">Caseificio Sociale San Rocco Soc. coop. arl</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>pirmais pircējs<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), kas ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta kooperatīva sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kā arī <HT TYPE="ITALIC">S.s. Franco e Maurizio Artuso</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Claudio Matteazzi</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Roberto Tellatin</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sebastiano Bolzon</HT>, kas ir Itālijas piena ražotāji, no vienas puses, un <HT TYPE="ITALIC">Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura</HT> <HT TYPE="ITALIC">(AGEA)</HT> [Atbalsta piešķiršanas lauksaimniecības nozarē aģentūra (<HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT>), Itālija] un <HT TYPE="ITALIC">Regione Veneto</HT> (Veneto reģions, Itālija), no otras puses, par piena kvotām un papildmaksājumiem par piena un piena produktu tirdzniecības laikposmu no <DATE ISO="20030401">2003. gada 1. aprīļa</DATE> līdz <DATE ISO="20040331">2004. gada 31. martam</DATE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>references laikposms<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 3950/92</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Regulas Nr. 3950/92 6. un 8. apsvērumā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Tā kā, ja dalībvalstij noteiktie kopējie garantētie daudzumi tiek pārsniegti, ražotājiem, kuri pārsnieguši minētos daudzumus, ir jāsamaksā maksājums; [..]</P></CONSID><P>[..]</P><CONSID><P>tā kā, lai izvairītos, kā tas bija agrāk, no ilgas kavēšanās maksājuma iekasēšanā un samaksāšanā, kas ir pretrunā režīma mērķim, ir jāparedz, ka pircējs, kas šķiet labāk varētu veikt nepieciešamās darbības, ir atbildīgs par maksājuma samaksu, un labāk būtu viņam sniegt līdzekļus, lai nodrošinātu tā iekasēšanu no ražotājiem, kas ir šī maksājuma debitori.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Šīs regulas 1. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Astoņos jaunos secīgos divpadsmit mēnešu laikposmos no <DATE ISO="20000401">2000. gada 1. aprīļa</DATE> govs piena ražotāji maksā papildmaksājumu par piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā piegādāti pircējam vai pārdoti tiešam patēriņam, pārsniedzot daudzumu, kas vēl jānosaka.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Minētās regulas 2. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Maksājumu maksā par visiem attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā pārdošanā laistiem piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas pārsniedz attiecīgo 3. pantā minēto daudzumu. Maksājums tiek sadalīts starp ražotājiem, kas ir atbildīgi par pārsniegumu.</ALINEA><ALINEA>Ražotāja maksājamā maksājuma apjomu saskaņā ar dalībvalsts lēmumu nosaka pēc tam, kad neizmantotie references daudzumi ir vai nav pārdalīti, un to nosaka vai nu pircēja līmenī, ņemot vērā pārsniegumu, kas atlicis pēc neizmantoto references daudzumu pārdales proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem, vai valsts līmenī, ņemot vērā katra individuālā ražotāja references daudzuma pārsniegumu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Attiecībā uz piegādēm par maksājuma samaksu atbildīgais pircējs līdz datumam un saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas vēl jāparedz, samaksā dalībvalsts kompetentajai struktūrai summu, kuru tas atskaita no piena cenas, kas maksājama ražotājiem, kuriem jāmaksā maksājums, vai, ja tas neizdodas, iekasē citā atbilstīgā veidā.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA><ALINEA>Ja ražotāja piegādātie daudzumi pārsniedz viņa references daudzumu, pircējam ir tiesības kā avansu atbilstīgi maksājamajam maksājumam atskaitīt daļu no tā piena cenas, ko šis ražotājs piegādājis, pārsniedzot references daudzumu, saskaņā ar dalībvalsts paredzētiem sīki izstrādātiem noteikumiem.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Attiecībā uz tiešo pārdošanu ražotājs līdz datumam un saskaņā ar noteikumiem, kas vēl jāparedz, samaksā dalībvalsts kompetentajai struktūrai attiecīgo maksājumu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Ja ir jāmaksā maksājums un iekasētā summa ir lielāka par šo maksājumu, dalībvalstis var izmantot pārpalikumu, lai finansētu 8. panta pirmajā ievilkumā minētos pasākumus, un/vai to atmaksāt ražotājiem, kuri atbilst dalībvalsts noteiktām prioritārām kategorijām, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, vai kuri ir ārkārtas situācijā, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kurš nav saistīts ar šo režīmu.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> [Neoficiāls tulkojums]</ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 1392/2001</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 1392/2001 6. apsvērumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 3950/92 2. panta 4. punktu Komisija ir atbildīga par kritēriju atlasi, lai noteiktu prioritārās ražotāju kategorijas, kas var gūt labumu no maksājuma atmaksāšanas, ja dalībvalsts ir nolēmusi savā teritorijā pilnībā nepārdalīt neizlietotos daudzumus. Apspriežoties ar Komisiju, dalībvalstij var atļaut lietot citus kritērijus tikai tad, ja Komisijas noteiktos kritērijus minētajā dalībvalstī nevar pilnībā piemērot.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1392/2001 9. pants ir izteikts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="009.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Vajadzības gadījumā dalībvalstis nosaka ražotāju prioritārās kategorijas, kā minēts Regulas (EEK) Nr. 3950/92 2. panta 4. punktā, pamatojoties uz vienu vai vairākiem objektīviem kritērijiem, prioritātes secībā:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>dalībvalsts kompetentās iestādes oficiāls apliecinājums par to, ka viss maksājums vai daļa no tā ir nepareizi iekasēts;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>saimniecības ģeogrāfiskā atrašanās vieta, vispirms – kalnu apgabali [..];</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>maksimālais ganāmpulka blīvums saimniecībā nolūkā ekstensīvi paplašināt lopkopības produkcijas ražošanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>apjoms, par kuru individuālais references daudzums ir pārsniegts;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>ražotāja salīdzināmais daudzums.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ja finanšu resursi, kas pieejami attiecīgajam laika posmam, nav izlietoti saskaņā ar 1. punktā minētajiem kritērijiem, pēc apspriešanās ar Komisiju dalībvalsts pieņem citus objektīvus kritērijus.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Itālijas tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT><DATE ISO="20030328">2003. gada 28. marta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">decreto-legge n. 49, recante riforma della normativa in tema di applicazione del prelievo supplementare nel settore del latte e dei prodotti lattiero-caseari</HT> (Dekrētlikums Nr. 49 par tiesiskā regulējuma reformu saistībā ar papildmaksājuma piemērošanu piena un piena produktu nozarē), kas ar grozījumiem pārveidots par <DATE ISO="20030530">2003. gada 30. maija</DATE> Likumu Nr. 119 (<DATE ISO="20030530">2003. gada 30. maija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr.°124; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 119/2003), 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="005.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Nākamā mēneša laikā pēc references mēneša pircēji nosūta reģioniem un autonomajām provincēm, kas tiem piešķīruši atļaujas, datus, kuri izriet no ikmēneša uzskaites reģistra, kas tiek turēts, piemērojot Regulas Nr. 1392/2001 14. panta 2. punktu, atjauninājuma, pat ja viņi nav pieņēmuši piena piegādi. Pircēji atskaita saskaņā ar Regulas Nr. 3950/92 1. pantu, redakcijā ar grozījumiem, aprēķināto papildmaksājumu par pienu, kas piegādāts, pārsniedzot katram attiecīgajam ražotājam individuāli noteikto references daudzumu, ņemot vērā [attiecīgajā] laikposmā notikušās izmaiņas. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="005.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Nākamajās 30 dienās pēc tam, kad ir beidzies 1. punktā minētais termiņš, neskarot 10. panta 27.–32. punktu, pircēji iemaksā atskaitītās summas norēķinu kontā, kas atvērts <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT> finanses pārvaldošajā struktūrā [..].<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Likuma Nr. 119/2003 9. pantā par pārsniegtā maksājuma atmaksāšanu ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="009.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Katra perioda beigās <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT>:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>uzskaita veiktās piena piegādes un saskaita maksājumus, ko pircēji kopumā samaksājuši, pildot 5. pantā minētos pienākumus;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>veic valstī noteiktā maksājuma aprēķinu, kas kopumā jāiemaksā Eiropas Savienības budžetā par piegādēs pieļauto ražošanas kvotu pārsniegumu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>aprēķina pārmaksātā maksājuma summu.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><P>[..]</P><?PAGE NO="5"?><PARAG IDENTIFIER="009.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētās summas, kuras samazinātas ar 2. punkta normu, pārdale starp maksājumu samaksājušajiem ražotājiem‑kvotu īpašniekiem [..] tiek veikta saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>to ražotāju starpā, attiecībā uz kuriem ir nepamatoti iekasēts tiem piemērotais maksājums vai tā daļa vai tas vairs nav iekasējams;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>starp ražotājiem, kam pieder saimniecības kalnu reģionos [..];</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>starp ražotājiem, kam pieder saimniecības nabadzīgākās teritorijās [..];</TXT></NP></ITEM></LIST><P>c) <HT TYPE="ITALIC">bis</HT> starp ražotājiem, kuriem, piemērojot kompetentās veselības aizsardzības iestādes lēmumu, ir aizliegts pārvietot dzīvniekus apgabalos, kurus vismaz deviņdesmit dienas tirdzniecības periodā ir skārušas paplašinātas infekcijas slimības, un kuri šī iemesla dēļ bija spiesti ražot līdz 20 % lielāku daudzumu nekā piešķirtais references daudzums. [..]</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Ja minētās atmaksājamās summas ir mazākas par 3. punktā minēto summu, atlikums tiek pārdalīts starp maksājumu samaksājušajiem ražotājiem‑kvotu īpašniekiem, izņemot ražotājus, kuri ir vairāk nekā par 100 % pārsnieguši savu individuālo references daudzumu, saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā [..].<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT><DATE ISO="20040624">2004. gada 24. jūnija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">decreto legge n. 157 recante disposizioni urgenti per l’etichettatura di alcuni prodotti agroalimentari, nonché in materia di agricoltura e pesca</HT> (Dekrētlikums Nr. 157 par steidzamiem noteikumiem attiecībā uz dažu lauksaimniecības produktu marķēšanu, kā arī lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā) (<DATE ISO="20040625">2004. gada 25. jūnija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">GURI</HT> Nr.°147, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Dekrētlikums Nr. 157/2004<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) 2. panta 3. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Saskaņā ar [Likuma Nr.°119/2003] 9. pantu maksājuma summas, ko ražotāji, kuri ir izpildījuši samaksas pienākumu, ik mēnesi ir pārmaksājuši, tiek atdotas šiem ražotājiem. Pēc šo darījumu beigām, ja kopējais atlikušais piemērojamo maksājumu summu apjoms izrādās lielāks par Eiropas Savienības budžetā iemaksājamo maksājumu, kam pieskaitīti 5 %, <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT>, piemērojot tā paša 9. panta 3. un 4. punktā paredzētos prioritātes kritērijus, neskarot šī paša dekrētlikuma 5. panta 5. punktā minētos sodus, atceļ pārmērīgi aprēķināto maksājumu ražotājiem, kuri vēl nav veikuši ikmēneša maksājumus.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>References laikposmā prasītāji pamatlietā nav ievērojuši piemērojamo Itālijas tiesisko regulējumu, jo, pirmkārt, pirmais pircējs nav veicis atskaitījumu un papildmaksājuma ikmēneša pārskaitīšanu un, otrkārt, ražotāji tādējādi nav izpildījuši savu pienākumu veikt pārskaitīšanu Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. punkta un Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT><DATE ISO="20040728">2004. gada 28. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT> pirmajam pircējam nosūtīja paziņojumu par piena kvotām un papildmaksājumu references laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Šajā paziņojumā tostarp bija precizēts, ka <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT> ir piemērojusi Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru ražotāju, kuri ir izpildījuši samaksas pienākumu, pārsniegtais ik mēnesi veiktais maksājums ir jāatmaksā šiem pašiem ražotājiem un ka, ja minēto darījumu beigās kopējais atlikušais veicamo maksājumu summu apjoms izrādās lielāks nekā Savienības budžetā iemaksājamais maksājums, kam pieskaitīti 5 %, <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT>, piemērojot Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. un 4. punktā paredzētos prioritātes kritērijus, nepieprasot samaksāt pārmērīgi aprēķināto maksājumu ražotājiem, kuri vēl nav veikuši ikmēneša maksājumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Šī paziņojuma pielikumā <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT> bija pievienojusi veidlapu, kurā par references laikposmu attiecībā uz katru ražotāju ir norādītas jau pārskaitīto un apstiprināto maksājumu summas, kā arī atmaksājamās summas, kas aprēķinātas, piemērojot Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. un 4. punktu. <HT TYPE="ITALIC">AGEA</HT> turklāt paskaidroja, ka uzņēmumam, kas ir pircējs, ir jāmaksā atmaksātās summas attiecīgajiem ražotājiem un ražotāju vietā jāpārskaita prasītās un minētajā veidlapā norādītās summas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Ar prasību, kas celta <HT TYPE="ITALIC">Tribunale amministrativo regionale per il Lazio</HT> (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), prasītāji pamatlietā lūdza atcelt minēto paziņojumu, tostarp apgalvojot, ka pircējam atbilstoši Likuma Nr. 119/2003 5. panta 1. punktam noteiktais ikmēneša atskaitīšanas pienākums un prioritātes kritērijs pārsniegto maksājumu pārdalē – kurš rada priekšrocības ražotājiem, kas ir izpildījuši savu pienākumu veikt pārskaitīšanu, un kurš ir paredzēts Likuma Nr. 119/2003 9. panta 3. punktā, kā arī Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punktā – ir pretrunā Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punkta trešajai daļai un 4. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunale amministrativo regionale per il Lazio</HT> (Lacio Reģionā administratīvā tiesa) prasību noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa, kurā prasītāji pamatlietā bija iesnieguši apelācijas sūdzību, ar <DATE ISO="20171211">2017. gada 11. decembrī</DATE> pasludinātu spriedumu, kas nav galīgs, atzina par daļēji pamatotiem apelācijas instancē izvirzītos iebildumus, tostarp nospriežot, ka Likuma Nr. 119/2003 5. panta 1. punktā paredzētais pienākums nevar tikt piemērots attiecībā uz 2004. gada janvāra līdz marta mēnešiem tā nesaderības ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas ir konstatējuma par šī valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar Savienības tiesībām sekas attiecībā uz to ražotāju tiesībām un pienākumiem, kuri nav rīkojušies saderīgi ar šīs valsts tiesisko regulējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>1)</NO.P><TXT>Vai situācijā, kāda ir raksturota un aplūkota pamatlietā, Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesību normas neatbilstība Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punkta trešajai daļai izraisa to, ka tad, ja iestājas minētajā regulā paredzētie nosacījumi, ražotājiem nav pienākuma maksāt papildmaksājumu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai situācijā, kāda ir raksturota un aplūkota pamatlietā, Savienības tiesības, it īpaši vispārējais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādu subjektu tiesiskā paļāvība, kuri ir izpildījuši kādas dalībvalsts paredzētu pienākumu un ir guvuši labumu no šā pienākuma izpildes sekām, nevar tikt aizsargāta, ja attiecīgais pienākums izrādās esam pretrunā Savienības tiesībām?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai situācijā, kāda ir raksturota un aplūkota pamatlietā, Regulas Nr. 1392/2001 9. pantam un Savienības tiesībās paredzētajam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>prioritārās kategorijas<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> jēdzienam ir pretrunā tāda dalībvalsts tiesību norma kā Itālijas Republikas pieņemtais Dekrētlikuma Nr. 157/2004 2. panta 3. punkts, kurā ir noteikts, ka pārmērīgi aprēķināts papildmaksājums ir atmaksājams kārtībā, kas termiņu un procedūru ziņā atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgie ražotāji vai nu ir paļāvušies uz to, ka ir jāievēro valsts tiesību norma, kura gan izrādās esam pretrunā Savienības tiesībām, vai arī šo tiesību normu nav ievērojuši?<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 3950/92 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka konstatējums, ka ar to nav saderīga valsts tiesību norma – ar kuru ir reglamentēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu –, nozīmē, ka ražotāji, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums, nav vairs šī maksājuma debitori.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka papildmaksājuma iekasēšanas mehānisms, kas ir ieviests ar Regulu Nr. 3950/92, balstās uz patēriņam paredzētā piena tiešās pārdošanas nošķiršanu no piena piegādēm pircējam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Penycoed</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑230/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:20">EU:C:2004:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Tādējādi tiešo pārdošanu gadījumā dalībvalsts kompetentajai iestādei maksājamais maksājums ražotājam ir jāmaksā tieši atbilstoši šīs regulas 2. panta 3. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Penycoed</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑230/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:20">EU:C:2004:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Savukārt pircējs, kurš, kā izriet no minētās regulas 8. apsvēruma, vislabāk var nodrošināt maksājumu iekasēšanu no ražotājiem, šo maksājumu par piegādēm maksā šai iestādei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Penycoed</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑230/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:20">EU:C:2004:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Šajā nolūkā no šīs pašas regulas 2. panta 2. punkta pirmās un trešās daļas izriet, ka pircējam ir iespēja no ražotājam samaksātās piena cenas atskaitīt summu, kura ražotājam jāmaksā kā papildmaksājums, un ka, ja netiek izmantota šī iespēja, viņš šo summu var iekasēt jebkurā citā atbilstīgā veidā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990429">1999. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑288/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:214">EU:C:1999:214</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Tomēr, neraugoties uz šiem specifiskajiem noteikumiem attiecībā uz kārtību, kādā pircēji iekasē maksājumu no ražotājiem, ražotājs katrā ziņā paliek šī maksājuma debitors.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Proti, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šīs regulas 1. pantā noteiktais papildmaksājums tiek sadalīts starp ražotājiem, kuri ir sekmējuši references daudzumu pārsniegšanu. Tāpat šīs regulas 6. apsvērumā ir precizēts, ka viena vai otra kopējo daudzumu pārsniegšana izraisa to, ka maksājumi jāveic šiem ražotājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>No šī 2. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar minētās regulas 8. apsvērumu, izriet, ka ražotājam ir jāmaksā par visu pārdotā piena daudzumu maksājamais maksājums, ciktāl šis daudzums pārsniedz par tiešo pārdošanu piešķirto references daudzumu vai daudzumu, kas ir piešķirts par piegādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19990429">1999. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorzio Caseifici dell’Altopiano di Asiago</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑288/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:214">EU:C:1999:214</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Maksājuma pāriešana uz ražotāju turklāt ir cieši saistīta papildmaksājuma mērķi, kurš tostarp ir likt piena ražotājiem ievērot tiem piešķirtos references daudzumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040325">2004. gada 25. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cooperativa Lattepiù</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑231/00, C‑303/00 un C‑451/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:178">EU:C:2004:178</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 2018. gada 24. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑433/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:31">EU:C:2018:31</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Līdz ar to, lai gan maksājums par piegādēm ir jāveic pircējam, tomēr gan šajā gadījumā, gan tiešo pārdošanu gadījumā maksājums ir jāveic ražotājiem un turklāt tas ar noteiktiem nosacījumiem var tikt tieši atgūts no šiem ražotājiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Penycoed</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑230/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:20">EU:C:2004:20</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka iesniedzējtiesas konstatētā valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu, nesaderība ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu neatbrīvo šos ražotājus no pienākumu veikt šo maksājumu, kurš tiem katrā ziņā ir noteikts šīs regulas 2. panta 1. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Tieši pretēji, šī nesaderība nozīmē vienīgi, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 50. punktā, ka konkrētais valsts tiesiskais regulējums nav jāpiemēro un ka pircējam ir jāspēj iekasēt summas no ražotājiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>citā atbilstīgā veidā<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> atbilstoši minētās regulas 2. panta 2. punkta pirmajai daļai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3950/92 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu, nesaderības ar šo Savienības tiesību normu konstatējums nenozīmē, ka ražotāji, uz kuriem attiecas šis valsts tiesiskais regulējums, vairs nav šī maksājuma debitori.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par trešo jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Ar savu trešo jautājumu, kurš ir jāizskata kā otrais, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkts, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1392/2001 9. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka pārmērīgi iekasētais papildmaksājums prioritāri ir jāatmaksā ražotājiem, kuri atbilstoši valsts tiesību normai, kas nav saderīga ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>No Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izriet, ka gadījumos, kad ir jāmaksā maksājums un iekasētā summa ir lielāka par šo maksājumu, dalībvalsts var izlemt pārmērīgi iekasēto maksājumu atmaksāt ražotājiem, kuri, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, atbilst dalībvalsts noteiktām prioritārām kategorijām vai kuri ir ārkārtas situācijā, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kuram nav nekādas saiknes ar papildmaksājuma režīmu piena nozarē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi ir precizēti Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā, kurā ir noteikts, ka vajadzības gadījumā dalībvalstis ražotāju prioritārās kategorijas, kā minēts Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punktā, pamatojoties uz vienu vai vairākiem no pieciem minētajā tiesību normā uzskatītajiem objektīvajiem kritērijiem, nosaka prioritātes secībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Turklāt Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja šo kritēriju piemērošanas rezultātā pieejamie finanšu resursi nav izlietoti, pēc apspriešanās ar Komisiju dalībvalsts nosaka citus objektīvus kritērijus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Šīs regulas 6. apsvērumā turklāt ir precizēts, ka dalībvalstij var tikt atļauts izmantot citus kritērijus tikai tad, ja minētās regulas 9. panta 1. punktā minētie kritēriji minētajā dalībvalstī nevar tikt pilnībā piemēroti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>No minētā izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 71. punktā, ka Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā paredzētie kritēriji ir izsmeļoši un ka dalībvalstis tos var papildināt ar citiem kritērijiem vienīgi gadījumā, ja šo kritēriju piemērošanas saskaņā ar to prioritāro kārtību rezultātā attiecīgajam laikposmam pieejamie finanšu līdzekļi nav izlietoti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Nevienā no Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā uzskaitītajiem kritērijiem nav minēts, ka attiecīgajam ražotājam ir jāievēro pienākums veikt ikmēneša pārskaitījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Šajos apstākļos dalībvalsts nevar tiesiski veikt pārmērīgi iekasētā maksājuma atmaksāšanu, prioritāri veicot atmaksāšanu ražotājiem, kuri ir izpildījuši šo pienākumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Proti, ar šādu praksi tiktu iedibināts, ka ražotāji, kuri ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izpratnē tiktu nošķirti prioritārā kategorijā, pamatojoties uz kritēriju, kas tiek piemērots to kritēriju vietā, kuri paredzēti Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā, un ka nepastāvētu iespēja tiesiski ieviest papildu kritēriju atbilstoši šīs regulas 9. panta 2. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Šādā situācijā ražotājam, kurš ir iekļauts prioritārā kategorijā, piemērojot kādu no minētās regulas 9. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem, bet kurš nav izpildījis pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu, tātad varētu tikt piešķirts maksājamā maksājuma atvieglojums tikai pēc tam, kad ražotājiem, kuri ir izpildījuši šo pienākumu, būtu atmaksāts maksājums, pieņemot, ka līdzekļi vēl būtu pieejami pēc atmaksāšanas šiem ražotājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Turklāt, kā būtībā norāda Komisija, maksājuma pārskaitīšana tieši vai ar pircēja, kurš ir parādā, starpniecību, protams, principā ir uzskatāma par pārmērīgi iekasētā maksājuma atmaksāšanas loģisku priekšnosacījumu. Tomēr tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais prasa ne tikai šādu pārskaitīšanu, bet nosaka prioritāru secību atmaksāšanai, kas turklāt ir balstīta uz valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta maksājumu iekasēšanas kārtība un kurš nav saderīgs ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, ievērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Turklāt, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 75. punktā, ražotāji, kuri ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu, nevar šī apstākļa dēļ vien tikt uzskatīti par tādiem, kas ir ārkārtas situācijā, kura izriet no valsts tiesību normas, kam nav nekādas saiknes ar papildmaksājuma režīmu piena nozarē Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkts, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1392/2001 9. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka pārmērīgi iekasētais papildmaksājums prioritāri jāatmaksā ražotājiem, kuri atbilstoši valsts tiesību normai, kas nav saderīga ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 2. punktu, ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tas, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā papildmaksājuma summa – kas jāmaksā ražotājiem, kuri nav izpildījuši piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu veikt šī maksājuma ikmēneša pārskaitīšanu – ir jāpārrēķina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā par tiesiskās paļāvības aizsardzību, kas jānodrošina ražotājiem, kuri ir izpildījuši pienākumu veikt papildmaksājuma ikmēneša pārskaitīšanu. Šajā nolūkā tā vēlas noskaidrot, kādi secinājumi, iespējams, ir jāizdara pamatlietā no apstākļa, ka noteikumu, kuros paredzēta maksājumu veikšanas kārtība, atmaksājot pārmērīgi iekasēto papildmaksājumu, apšaubīšana galu galā nozīmētu visas vai daļas no šiem ražotājiem atmaksātās summas atgūšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Šajā ziņā un neatkarīgi no tā, vai ražotāji, kas ir izpildījuši pienākumu veikt ikmēneša pārskaitīšanu, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu iespējamo šiem ražotājiem atmaksātā maksājuma atgūšanu, ir jākonstatē, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā šā principa ievērošanas sekas nekādā ziņā nevar būt atļauja kompetentajām Itālijas iestādēm neveikt labojumus ar Savienības tiesībām nesaderīgos to pieņemtos lēmumos, atsakoties veikt jaunu vērtējumu attiecībā uz to, kādas summas pienākas ražotājiem, kuri nav izpildījuši šo pienākumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Tā kā šo ražotāju ciestā nelabvēlīgā attieksme, kā izriet no atbildes, kas sniegta uz trešo jautājumu, balstās uz to, ka Itālijas Republika ir piemērojusi kritēriju, kurš ir noteikts papildus objektīvajiem kritērijiem, kas izsmeļoši ir uzskaitīti Regulas Nr. 1392/2001 9. panta 1. punktā, lai gan tas acīmredzami neatbilst gadījumam, kas minēts šīs regulas 9. panta 2. punktā, minētajām iestādēm – tieši pretēji – ir jāpārrēķina papildmaksājuma summa, kura ir jāmaksā minētajiem ražotājiem, atstājot nepiemērotas ar Regulu Nr. 3950/92 un Regulu Nr. 1392/2001 nesaderīgas valsts tiesību normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā nav tas, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā papildmaksājuma summa – kas ir jāmaksā ražotājiem, kuri nav izpildījuši piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu veikt šī maksājuma ikmēneša pārskaitīšanu, – ir jāpārrēķina.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Padomes Regulas (EEK) Nr. 3950/92 (<DATE ISO="19921228">1992. gada 28. decembris</DATE>), ar ko ievieš papildmaksājumus piena un piena produktu nozarē, kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1256/1999 (<DATE ISO="19990517">1999. gada 17. maijs</DATE>), 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskā regulējuma, kurā paredzēta kārtība, kādā pircējs no ražotājiem iekasē papildmaksājumu, nesaderības ar šo tiesību normu konstatējums nenozīmē, ka ražotāji, uz kuriem attiecas šis tiesiskais regulējums, vairs nav šī maksājuma debitori.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Regulas Nr. 3950/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 1256/1999, 2. panta 4. punkts, lasot to kopsakarā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 1392/2001 (<DATE ISO="20010709">2001. gada 9. jūlijs</DATE>), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu Nr. 3950/92, 9. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka pārmērīgi iekasētais papildmaksājums prioritāri ir jāatmaksā ražotājiem, kuri atbilstoši valsts tiesību normai, kas nav saderīga ar Regulas Nr. 3950/92, kura grozīta ar Regulu Nr. 1256/1999, 2. panta 2. punktu, ir izpildījuši savu pienākumu veikt ikmēneša pārskaitījumu.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā nav tas, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā papildmaksājuma summa – kas ir jāmaksā ražotājiem, kuri nav izpildījuši piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto pienākumu veikt šī maksājuma ikmēneša pārskaitīšanu, – ir jāpārrēķina.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>