<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T-29/17</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017TJ0029</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:717">EU:T:2018:717</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>11</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>11</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20181024">24.10.2018</DATE>. – Lieta T‑29/17</HT></P><P><HT TYPE="SC">RQ/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (septītā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P><DATE ISO="20181024">2018. gada 24. oktobrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Civildienests</KEYWORD><KEYWORD>Ierēdņi</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektors</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums par prasītāja imunitātes pret tiesvedību atcelšanu</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">Lis pendens</HT></KEYWORD><KEYWORD>Nelabvēlīgs akts</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums norādīt pamatojumu</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums sniegt palīdzību un rūpības pienākums</KEYWORD><KEYWORD>Tiesiskā paļāvība</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz aizstāvību</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā T‑29/17</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">RQ</HT>, Eiropas Komisijas ierēdnis, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">É. Boigelot</HT>, advokāts,</P><PARTY.STATUS>prasītājs,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisiju</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">K. Banks</HT>, <HT TYPE="ITALIC">J.‑P. Keppenne</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Baquero Cruz</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><P>par prasību, kura pamatota ar LESD 270. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu C(2016) 1449 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> (<DATE ISO="20160302">2016. gada 2. marts</DATE>) par pieteikumu atcelt prasītāja imunitāti pret tiesvedību, kā arī, ciktāl tas ir nepieciešams, atcelt Komisijas Lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Ares</HT>(2016) 5814495 (<DATE ISO="20161005">2016. gada 5. oktobris</DATE>), ar kuru ir noraidīta prasītāja sūdzība, kas iesniegta par pirmo lēmumu,</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomļenoviča [<HT TYPE="ITALIC">V. Tomljenović</HT>], tiesneši E. Bieļūns [<HT TYPE="ITALIC">E. Bieliūnas</HT>] (referents), A. Markulli [<HT TYPE="ITALIC">A. Marcoulli</HT>], R. Barentss [<HT TYPE="ITALIC">R. Barents</HT>] un A. Kornezovs [<HT TYPE="ITALIC">A. Kornezov</HT>],</P><P>sekretāre: Dž. Predoncāni [<HT TYPE="ITALIC">G. Predonzani</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un <DATE ISO="20180412">2018. gada 12. aprīļa</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesvedības rašanās fakti</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>2012. gada maijā sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Swedish Match</HT>, tabakas izstrādājumu ražotāja, Eiropas Komisijā iesniedza sūdzību, kurā bija ietvertas nopietnas apsūdzības par Komisijas locekļa, kas bija atbildīgs par veselības un patērētāju tiesību aizsardzību, <HT TYPE="ITALIC">John Dalli</HT> iesaistīšanos korupcijas mēģinājumos. Sūdzības iesniedzēja sabiedrība apgalvoja, ka Maltas uzņēmējs <HT TYPE="ITALIC">Silvio Zammit</HT> ir izmantojis savas attiecības ar <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT>, lai no tās un apvienības <HT TYPE="ITALIC">European Smokeless Tobacco Council</HT> (<HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT>) iegūtu finansiālas priekšrocības apmaiņā pret viņa iesaistīšanos tabakas industrijas labā, ietekmējot iespējamo nākamā tiesību akta priekšlikumu par tabakas izstrādājumiem. Sūdzībā konkrēti bija minēta telefonsaruna, kas notikusi <DATE ISO="20120329">2012. gada 29. martā</DATE> starp <HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT> ģenerālsekretāru un <HT TYPE="ITALIC">S. Zammit</HT>, kuras laikā šis pēdējais minētais esot izteicis savu lūgumu par ļoti lielu maksājumu kā atlīdzību par tikšanos ar <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> viņa iespējamās iniciatīvas par labu tabakas industrijai sagatavošanas iepriekšējā posmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>) saistībā ar šo sūdzību uzsāka administratīvo izmeklēšanu, kas reģistrēta ar atsauces numuru OF/2012/0617. Pamatojoties uz pirmajā izmeklēšanas posmā iegūto informāciju, tas uzskatīja, ka var būt lietderīgi lūgt <HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT> ģenerālsekretāram noturēt jaunu telefonsarunu ar <HT TYPE="ITALIC">S. Zammit</HT>, kura varētu sniegt papildu pierādījumus, un tas ļautu labāk plānot turpmākās izmeklēšanas darbības un apstiprināt vai noliegt faktu par korupcijas mēģinājuma, par kuru tika ziņots, patiesumu un attiecīgā gadījumā precizēt tā apmēru. <HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT> ģenerālsekretārs apstiprināja savu pieejamību, lai šajā ziņā sadarbotos ar <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Šī otrā telefonsaruna starp <HT TYPE="ITALIC">S. Zammit</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT> ģenerālsekretāru notika <DATE ISO="20120703">2012. gada 3. jūlijā</DATE>. <HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT> ģenerālsekretārs veica zvanu ar <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektora RQ piekrišanu un viņam klātesot, izmantojot mobilo tālruni <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> telpās. <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> telefonsarunu ierakstīja un izklāstīja izmeklēšanas gala ziņojumā, kuru <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> pieņēma <DATE ISO="20121015">2012. gada 15. oktobrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="20121213">2012. gada 13. decembrī</DATE>, pēc tam, kad tika pabeigta administratīvā izmeklēšana, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> iesniedza pieteikumu par civilprasību krimināllietā Beļģijas tiesā, kurā viņš it īpaši norādīja uz nelikumīgu telefonsarunu noklausīšanos. Šis pieteikums ir licis Beļģijas pirmajam izmeklētājtiesnesim ar <DATE ISO="20130319">2013. gada 19. marta</DATE> vēstuli lūgt Komisiju atcelt arhīva materiālu neaizskaramību saistībā ar faktiem, uz kuriem attiecās izmeklēšana, kā arī atcelt ierēdņu, kuri bija piedalījušies šajā izmeklēšanā, pienākumu ievērot diskrētumu. <DATE ISO="20131121">2013. gada 21. novembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektors atbildēja apstiprinoši attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas komandas locekļu un to nodaļas vadītāja pienākuma ievērot diskrētumu atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Ar attiecīgajām <DATE ISO="20141121">2014. gada 21. novembra</DATE> un <DATE ISO="20150206">2015. gada 6. februāra</DATE> vēstulēm pirmais izmeklētājtiesnesis un otrais izmeklētājtiesnesis, kurš aizstāja pirmo tiesnesi, vērsās Komisijā, lai tiesas izmeklēšanas ietvaros, kuras mērķis bija konstatēt, vai iespējamā nelikumīgā telefonsarunu noklausīšanās patiešām ir notikusi, lūgtu atcelt imunitāti četriem <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbiniekiem, tostarp prasītājam, lai viņus nopratinātu kā apsūdzētos. Atbildot uz tām, proti, <DATE ISO="20141219">2014. gada 19. decembra</DATE> un <DATE ISO="20150303">2015. gada 3. marta</DATE> vēstulēs, Komisija lūdza sniegt detalizētākus paskaidrojumus, kuri tai ļautu pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Pēc tam Beļģijas federālā prokuratūra saņēma lietas materiālus un <DATE ISO="20150623">2015. gada 23. jūnija</DATE> vēstulē (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><DATE ISO="20150623">2015. gada 23. jūnija</DATE> vēstule<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) no jauna atkārtoja lūgumu atcelt imunitāti, kas pa šo laiku jau bija sašaurināts tikai attiecībā uz prasītāju. Beļģijas federālais prokurors norādīja uz noteiktiem faktiem, kuri, pēc viņa domām, pierādot, ka <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> veiktā izmeklēšana ietver netiešus pierādījumus par telefonsarunu nelikumīgu noklausīšanos, kas ir krimināli sodāma. Šajā ziņā tas<?PAGE NO="3"?> konkrēti atsaucās uz liecību, kuru Beļģijas tiesu iestādēs sniedzis <HT TYPE="ITALIC">ESTOC</HT> ģenerālsekretārs un saskaņā ar kuru prasītāja birojā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> bija ierakstījis telefonsarunu starp minēto ģenerālsekretāru un <HT TYPE="ITALIC">S. Zammit</HT>, šim pēdējam minētajam to nezinot. Turklāt šī saruna bija dzirdama skaļrunī, kas nozīmē, ka visas klātesošās personas varēja to noklausīties.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Apstrīdētais lēmums</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Tieši šādos apstākļos Komisija <DATE ISO="20160302">2016. gada 2. martā</DATE> pieņēma Lēmumu C(2016) 1449 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> par pieteikumu atcelt prasītāja imunitāti pret tiesvedību (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>). Ar šo lēmumu Komisija daļēji atcēla prasītāja imunitāti pret tiesvedību atbilstoši Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="266" DATE.PUB="2010">OV 2010, C 83, 266. lpp.</REF.DOC.OJ>) 17. panta otrajai daļai, proti, attiecībā uz faktu apgalvojumiem par telefonsarunas noklausīšanos, kas minēta <DATE ISO="20150623">2015. gada 23. jūnija</DATE> vēstulē, vienlaikus noraidot pieprasījumu atcelt imunitāti saistībā ar pārējiem apgalvojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma pamatojumā Komisija, pirmkārt, norādīja, ka Protokola Nr. 7 17. pantā ir noteikts pienākums pārliecināties, ka imunitātes atcelšana nekaitēs Eiropas Savienības interesēm un, it īpaši, Savienības iestāžu, struktūru un organizāciju neatkarībai un pienācīgai darbībai. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šajā gadījumā runa esot par vienīgo pamatkritēriju, kas ļauj atteikt imunitātes atcelšanu. Pretējā gadījumā imunitāte būtu jāatceļ sistemātiski, jo Protokolā Nr. 7 Savienības iestādēm neesot ļauts veikt kontroli attiecībā uz pieprasījuma pamatā esošās tiesvedības valsts tiesā pamatotību un taisnīgo raksturu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 10. apsvērumā Komisija uzsvēra, ka ir jāņem vērā ļoti specifiskās atbilstošās tiesību normas, kuras reglamentē <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšanas. Tādējādi ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (<DATE ISO="20130911">2013. gada 11. septembris</DATE>) par izmeklēšanu, ko veic [<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>], un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="248" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 248, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), Savienības likumdevējs esot uzticējis izmeklēšanas pilnvaras <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>, ko tas, vienlaikus būdams saistīts ar Komisiju, īsteno pilnīgi neatkarīgi, ieskaitot arī attiecībā uz pašu Komisiju. Ar šo īpašo tiesisko regulējumu Komisijai ir noteikts pienākums pārliecināties, ka, apmierinot pieteikumu par imunitātes atcelšanu, tā nelabvēlīgi neietekmē <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> kā neatkarīgas izmeklēšanas iestādes krāpšanas apkarošanai Savienībā neatkarību un pienācīgu darbību, ko pretējā gadījumā Savienības tiesa var aizliegt, ņemot vērā prasību, ko attiecīgais ierēdnis cēlis saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 17. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 11. apsvērumā Komisija turpināja savu argumentāciju, izklāstot, ka tā varētu atcelt <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektora imunitāti tikai tad, ja tā būtu pietiekami skaidri un precīzi informēta par iemesliem, kuru dēļ pieprasījuma iesniedzēja tiesu iestāde uzskata, ka apgalvojumi, kuri izteikti attiecībā uz viņu, vajadzības gadījumā varētu pamatot viņa kā apsūdzētā uzklausīšanu. Ja tas tā nebūtu, jebkura persona, kuru skar <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> izmeklēšana, izsakot acīmredzami nepamatotus apgalvojumus attiecībā uz tā ģenerāldirektoru, varētu panākt, ka šīs iestādes darbība tiek paralizēta, bet tas būtu pretrunā Savienības interesēm. Šajā lietā saistībā ar apgalvojumiem par telefonsarunu nelikumīgu noklausīšanos Komisija uzskatīja, ka pēc <DATE ISO="20150623">2015. gada 23. jūnija</DATE> vēstules tai bijušas ļoti skaidras un precīzas norādes, kuras liecināja par to, ka pieprasījuma iesniedzēja tiesu iestāde, katrā ziņā nerīkojoties patvaļīgi vai ļaunprātīgi, varēja pamatoti uzskatīt, ka apgalvojumi, kuri izteikti attiecībā uz prasītāju, pamato izmeklēšanas veikšanu saistībā ar viņu. Šādā situācijā atteikums atcelt prasītāja imunitāti būtu pretrunā lojālas sadarbības ar valsts iestādēm principam. Tādējādi Komisijai esot jāapmierina pieprasījums atcelt imunitāti attiecībā uz šiem apgalvojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Tomēr apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā Komisija norādīja, ka uz prasītāju attiecas nevainīguma prezumpcija un ka lēmumā atcelt viņa imunitāti nav ietverts nekāds vērtējums par apgalvojumu, kuri izteikti attiecībā uz viņu, pamatotību un par uzsāktā valsts procesa taisnīgo raksturu. Turklāt apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā tā uzsvēra, ka prasītājam esot tiesības tai lūgt juridisko palīdzību, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Civildienesta<?PAGE NO="4"?> noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>) 24. panta pirmo daļu, kura ietver tiesas un advokāta izdevumus gadījumā, ja Beļģijas iestāžu veiktā izmeklēšana attiecībā uz viņu nonāktu līdz tiesvedības posmiem, kuros var rasties tiesāšanās izdevumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Tādējādi apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā Komisija nolēma atcelt prasītāja imunitāti pret tiesvedību tikai attiecībā uz tiem faktiskajiem apgalvojumiem, kas attiecas uz telefonsarunas noklausīšanos <DATE ISO="20120703">2012. gada 3. jūlijā</DATE>. Savukārt šī paša panta 2. punktā tā noraidīja pieteikumu daļā par citiem faktu apgalvojumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Notikumi pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Apstrīdētais lēmums prasītājam tika paziņots <DATE ISO="20160311">2016. gada 11. martā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>2016. gada martā un aprīlī Komisija sniedza publiskus paziņojumus, vēlreiz apstiprinot, ka tā prasītājam joprojām uzticas, un viņa nevainīguma prezumpciju. Turklāt tā publiski uzsvēra, ka apstrīdētais lēmums neietekmē ne <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> darbību, ne prasītāja kā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektora autoritāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Tāpat <DATE ISO="20160401">2016. gada 1. aprīlī</DATE> pēc prasītāja lūguma Komisija viņam piešķīra palīdzību, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 24. panta pirmajā daļā, lai segtu viņa advokāta izdevumus saistībā ar kriminālvajāšanu, ko uzsākušas Beļģijas iestādes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Visbeidzot, ar <DATE ISO="20160412">2016. gada 12. aprīļa</DATE> vēstuli Beļģijas federālā prokuratūra lūdza Komisiju atcelt prasītāja pienākumu ievērot diskrētumu, lai varētu viņu nopratināt. Komisija ar <DATE ISO="20160428">2016. gada 28. aprīļa</DATE> vēstuli apmierināja šo lūgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Tad <DATE ISO="20160610">2016. gada 10. jūnijā</DATE> prasītājs iesniedza sūdzību par apstrīdēto lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Šo sūdzību Komisijas iecēlējinstitūcija ar Lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Ares</HT>(2016) 5814495 (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>iecēlējinstitūcijas lēmums<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) <DATE ISO="20161005">2016. gada 5. oktobrī</DATE> noraidīja.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20170117">2017. gada 17. janvārī</DATE>, prasītājs cēla šo prasību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170208">2017. gada 8. februāra</DATE> vēstuli Komisija lūdza apturēt tiesvedību atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam, līdz tiks pieņemts galīgais nolēmums lietā, kas reģistrēta ar numuru T‑251/16, <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektors/Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT><DATE ISO="20170316">2017. gada 16. martā</DATE> Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs, uzklausījis prasītāju, noraidīja pieteikumu par tiesvedības apturēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Pēc Vispārējās tiesas septītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu;</P></ITEM><ITEM><P>ciktāl tas ir nepieciešams, atcelt iecēlējinstitūcijas lēmumu;</P></ITEM><?PAGE NO="5"?><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>prasību noraidīt;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Savas prasības pamatošanai prasītājs izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais pamats attiecas uz Civildienesta noteikumu 23. panta un Protokola Nr. 7 17. panta otrās daļas pārkāpumu, kā arī acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar imunitātes pret tiesvedību atcelšanu, otrais pamats – uz Civildienesta noteikumu 24. panta un rūpības pienākuma pārkāpumu, trešais pamats – uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ceturtais pamats ir saistīts ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un piektais pamats – ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Komisija sākotnēji bija izvirzījusi jautājumu par attiecīgās prasības pieņemamību, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">lis pendens</HT> dēļ ar lietu, kas reģistrēta ar numuru T‑251/16, un, otrkārt, nelabvēlīga akta neesamības dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka tā atsakās no sava pirmā nepieņemamības iemesla saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">lis pendens</HT> iebildi prasītāja kā <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektora dienesta attiecību izbeigšanas dēļ, un tas ir norādīts tiesas sēdes protokolā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka, pirms tiek izskatīts, pirmkārt, otrais nepieņemamības iemesls, kuru ir izvirzījusi Komisija un kurš ir saistīts ar nelabvēlīga akta neesamību, un tiek izskatīta, otrkārt, lieta pēc būtības, šajā ziņā vispirms lemjot par piekto pamatu saistībā ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānosaka prasības priekšmets.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par prasības priekšmetu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Savā otrajā prasījumu daļā prasītājs lūdz atcelt, ciktāl tas ir nepieciešams, iecēlējinstitūcijas lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar prasījumiem, kas vērsti pret sūdzības noraidījumu, tiek ierosināta lieta par aktu, par kuru bija iesniegta sūdzība, un tiem pašiem nav autonoma satura. Tādēļ ir jāuzskata, ka otrajai prasījumu daļai, kas attiecas uz iecēlējinstitūcijas lēmuma atcelšanu, un pirmajai prasījumu daļai, kura ir saistīta ar apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir viens un tas pats priekšmets (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20071120">2007. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ianniello</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑205/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:346">EU:T:2007:346</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šī prasība atcelt tiesību aktu ir jāuzskata par tādu, kas ir vērsta tikai pret apstrīdēto lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par prasības pieņemamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Sava otrā nepieņemamības iemesla, kas ir saistīts ar nelabvēlīga akta neesamību, pamatošanai Komisija apgalvo, ka Protokola Nr. 7 11. panta a) punktā Savienības ierēdņiem nav piešķirtas subjektīvas tiesības uz imunitāti pret tiesvedību. Šķiet, ka minētā protokola 17. panta formulējums, konteksts un mērķis nepieļauj šādu interpretāciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Tā piebilst, ka attiecībā uz ierēdni lēmums atcelt imunitāti esot tikai sagatavojošs akts, ar kuru vienīgi tiek ļauts normāli turpināt īstenot valsts tiesvedību. Vienīgi galīgs valsts nolēmums krimināllietā notiesāšanas gadījumā varot ietekmēt ierēdņa tiesisko stāvokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Visbeidzot Komisija uzskata, ka <DATE ISO="20100113">2010. gada 13. janvāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>A un G/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>F‑124/05 un F‑96/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:F:2010:2">EU:F:2010:2</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā ir atzīts, ka ierēdņa imunitātes pret tiesvedību atcelšana ir attiecīgajam ierēdnim vai darbiniekam nelabvēlīgs akts, ir Civildienesta tiesas izolēts spriedums, kuru nav apstiprinājusi Vispārējā tiesa vai Tiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Prasītājs apgalvo, ka no judikatūras izriet, ka apstrīdētais lēmums, tā kā ar to ir atcelta viņa imunitāte, ir nelabvēlīgs akts, par kuru var iesniegt sūdzību un pēc tam prasību Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka ierēdnim nelabvēlīgi akti ir pasākumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var tieši un nekavējoties skart attiecīgās personas intereses, konkrētā veidā grozot tās tiesisko stāvokli (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161123">2016. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alsteens</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑328/15 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:671">EU:T:2016:671</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0113">113.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Kaut arī privilēģijām un imunitātei, kas ar Protokolu Nr. 7 piešķirtas Savienībai, ir tikai funkcionāls raksturs tādā ziņā, ka to mērķis ir novērst šķēršļus Savienības darbībai un neatkarībai, tās tomēr skaidri tikušas piešķirtas Eiropas Parlamenta locekļiem, kā arī Savienības iestāžu ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem. Fakts, ka privilēģijas un imunitāte ir paredzētas Savienības publiskajās interesēs, pamato iestādēm piešķirtās pilnvaras vajadzības gadījumā atcelt imunitāti, bet tas nenozīmē, ka šīs privilēģijas un imunitāte ir tikušas piešķirtas tikai Savienībai, nevis arī tās ierēdņiem, pārējiem darbiniekiem un Parlamenta locekļiem. Tādēļ ar Protokolu attiecīgajām personām ir radītas subjektīvas tiesības, kuru ievērošana tiek nodrošināta ar tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kas noteikta Līgumā (skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gollnisch</HT>/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑346/11 un T‑347/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:23">EU:T:2013:23</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Protokola Nr. 7 11. pantā paredzētā imunitāte pret tiesvedību aizsargā ierēdņus un darbiniekus pret dalībvalstu iestāžu izmeklēšanām sakarā ar viņu darbībām, kas veiktas to oficiālajā statusā. Tādējādi lēmums par ierēdņa vai darbinieka imunitātes atcelšanu groza viņa tiesisko stāvokli tā iemesla dēļ vien, ka, izbeidzot šādu aizsardzību, tiek atjaunots viņa tādas personas statuss, kas ir pakļauta dalībvalstu vispārējām tiesībām, un tādējādi bez jebkādiem starpnoteikumiem attiecībā uz viņu var tikt piemēroti šajās vispārējās tiesībās paredzētie pasākumi, tostarp aizturēšana un tiesvedība (skat. spriedumu, 2010. gada 13. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>A un G/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>F‑124/05 un F‑96/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:F:2010:2">EU:F:2010:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0231">231.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Pēc imunitātes atcelšanas valsts iestāžu novērtējuma brīvībai attiecībā uz procesa, kas uzsākts pret ierēdni vai darbinieku, atjaunošanu vai izbeigšanu nav nekādas ietekmes uz faktu, ka ir tieši skarts šīs personas tiesiskais stāvoklis, jo no lēmuma par imunitātes atcelšanu izrietošās sekas ir ierobežotas ar aizsardzības, kas viņam piešķirta ierēdņa vai darbinieka statusā, izbeigšanu, neparedzot nekādus papildu ieviešanas pasākumus (skat. spriedumu, 2010. gada 13. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>A un G/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>F‑124/05 un F‑96/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:F:2010:2">EU:F:2010:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0232">232.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka lēmums, ar kuru Komisija ir atcēlusi prasītāja imunitāti pret tiesvedību, ir viņam nelabvēlīgs akts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Ar Komisijas argumentiem šo secinājumu nevar atspēkot.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jānoraida Komisijas arguments, ka <DATE ISO="19601216">1960. gada 16. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Humblet</HT>/<HT TYPE="ITALIC">État belge</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>6/60‑IMM</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1960:48">EU:C:1960:48</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kas attiecās uz Savienības ierēdņu un darbinieku atbrīvošanu no jebkura valsts nodokļa attiecībā uz atlīdzībām, algām un citiem maksājumiem, ko maksā Savienība, neesot apstiprināts, ka ierēdnis varētu celt prasību par iestādes lēmumu atcelt viņa imunitāti. Proti, šajā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka prasības, kas pamatota ar <DATE ISO="19510418">1951. gada 18. aprīļa</DATE> Protokola par<?PAGE NO="7"?> privilēģijām un imunitāti Eiropas Ogļu un tērauda kopienā (EOTK) 16. pantu, mērķis ir aizsargāt minētajā protokolā paredzētās privilēģijas un imunitāti, nenošķirot dažādās privilēģijas un imunitāti, kuras piešķirtas Savienības ierēdņiem un darbiniekiem. Tādējādi tā vispārīgi norādīja, ka, lai gan privilēģijas un imunitāte ir piešķirtas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>vienīgi Kopienas interesēs<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>, nedrīkst aizmirst faktu, ka tās skaidri ir tikušas piešķirtas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Kopienas iestāžu ierēdņiem<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>. Visbeidzot tā uzskatīja, ka ar protokolu, nevis tā vienu vai otru pantu ir radītas subjektīvas tiesības minēto personu labā. Tādējādi neviens elements šajā spriedumā neļauj uzskatīt, ka dažādās privilēģiju un imunitātes kategorijas, kuras piešķirtas Savienības ierēdņiem un darbiniekiem, būtu jāizskata atšķirīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Otrkārt, saistībā ar <DATE ISO="20081015">2008. gada 15. oktobra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mote</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑345/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2008:440">EU:T:2008:440</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), lai gan ir taisnība, kā apgalvo Komisija, ka tas attiecās uz Parlamenta deputāta, nevis uz ierēdņa situāciju, tomēr šajā spriedumā Vispārējā tiesa precīzi nolēma pēc analoģijas piemērot risinājumu, kāds ir rasts <DATE ISO="19601216">1960. gada 16. decembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Humblet</HT>/<HT TYPE="ITALIC">État belge</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>6/60‑IMM</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1960:48">EU:C:1960:48</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), lai gan tas attiecās uz ierēdni. Līdz ar to Komisijas argumentam, ka neesot iespējams pēc analoģijas piemērot <DATE ISO="20081015">2008. gada 15. oktobra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mote</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑345/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2008:440">EU:T:2008:440</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), šajā lietā trūkst tiesiskā pamatojuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Treškārt un pēdējokārt, vienīgi ar apstākli, ka <DATE ISO="20100113">2010. gada 13. janvāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>A un G/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>F‑124/05 un F‑96/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:F:2010:2">EU:F:2010:2</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) patiešām ir vienīgais precedents, kas attiecas gan uz imunitāti pret tiesvedību, gan uz ierēdņiem, kā to apgalvo Komisija, nepietiek, lai ignorētu tajā noteiktos principus. Taču, tā kā pārējie Komisijas izvirzītie argumenti, lai secinātu, ka lēmums par imunitātes pret tiesvedību atcelšanu nav nelabvēlīgs akts, ir tikuši noraidīti, nav jāatkāpjas no judikatūras, kas izriet no šī sprieduma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas ir par to, ka lēmumi atcelt imunitāti nav ierēdņiem un darbiniekiem nelabvēlīgi akti, jo tie nekādi negrozot viņu tiesisko stāvokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Sava piektā pamata, kurš ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, pamatošanai prasītājs izvirza trīs iebildumus, no kuriem pirmais iebildums ir par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais – par nevainīguma prezumpcijas neievērošanu un objektivitātes pienākuma pārkāpumu un trešais – par pienācīgas pārbaudes pienākuma pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Ir jāizvērtē pirmais iebildums par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Šajā ziņā prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav viņu uzklausījusi pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai gan runa bija par viņam nelabvēlīgu aktu un viņš atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam esot bijis jāuzklausa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Viņš uzsver, ka Komisija kļūdaini atsaucoties uz izmeklēšanas konfidencialitātes aizsardzību, lai pamatotu to, ka tā nav viņu uzklausījusi, lai gan, pirmkārt, Komisija viņu bija informējusi par to, ka ir iesniegts pieteikums atcelt imunitāti, un, otrkārt, šeit nevarot būt izmeklēšanas konfidencialitātes pārkāpuma, jo faktus, par kuriem viņš būtu varējis sniegt paskaidrojumus, <HT TYPE="ITALIC">J. Dalli</HT> vai pat Beļģijas tiesu iestādes bija padarījušas par publiskiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka uz valsts lietu tika attiecināta izmeklēšanas konfidencialitāte un ka ikviens minētās konfidencialitātes pārkāpums var tikt sodīts atbilstoši Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">code pénal</HT> [Kriminālkodekss] 458. pantam, no kā izriet, ka tā, nepārkāpjot piemērojamās valsts krimināltiesību normas, nevarēja uzklausīt prasītāju, pirms tika pieņemts tās lēmums. Tomēr Komisija norāda, ka tā kompetentajām valsts iestādēm bija lūgusi iespēju nosūtīt attiecīgajiem ierēdņiem un vismaz <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektoram informāciju, kas ietverta vēstulē saistībā ar pieteikumu atcelt imunitāti, bet bija saņēmusi kategorisku otrā izmeklētājtiesneša atteikumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Informācijas noplūde presē, kuru minējis prasītājs, tāpat kā tas, ka fakti attiecās uz senāku laiku, vai vēlāka šīs informācijas izpaušana prasītājam pēc tam, kad Beļģijas iestādes to atļāva, nekādi nemainītu šo vērtējumu. Proti, tā kā Beļģijas iestādes joprojām uz lietu attiecināja izmeklēšanas konfidencialitāti, Komisija neesot varējusi prasītāju pienācīgi uzklausīt, viņam nenosūtot dažādos dokumentus, ar kuriem notikusi apmaiņa tiesvedības laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret personu un kuru iznākumā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs tiesību akts, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas nodrošināms pat tad, ja nav nekāda tiesiskā regulējuma saistībā ar attiecīgo procesu. Šis princips turklāt ir paredzēts Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gollnisch</HT>/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑346/11 un T‑347/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:23">EU:T:2013:23</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0175">175.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Atbilstoši šim principam ieinteresētajai personai ir jābūt iespējai, pirms tiek pieņemts lēmums attiecībā uz viņu, lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par faktu un apstākļu, pamatojoties uz kuriem šis lēmums ir pieņemts, patiesumu un atbilstību (skat. spriedumu, 2013. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gollnisch</HT>/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑346/11 un T‑347/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:23">EU:T:2013:23</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0176">176.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>No tā izriet, ka saskaņā ar šiem principiem lēmums nevar tikt pieņemts, pamatojoties uz faktiem un apstākļiem, par kuriem ieinteresētā persona nav varējusi pirms šī lēmuma pieņemšanas lietderīgi darīt zināmu savu viedokli (spriedums, 2013. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gollnisch</HT>/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑346/11 un T‑347/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:23">EU:T:2013:23</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0177">177.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Tomēr saskaņā arī ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tādas pamattiesības kā tiesības uz aizstāvību nav absolūta priekšrocība, bet var ietvert ierobežojumus – ar nosacījumu, ka tie patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, ja attiecībā uz izvirzīto mērķi tie nav pārmērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas pašā būtībā aizskar šādi garantētās tiesības (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141211">2014. gada 11. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Boudjlida</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑249/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2431">EU:C:2014:2431</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Proti, atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Turklāt, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumu drīkst noteikt tikai tad, ja tas ir nepieciešams un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Šajā lietā starp lietas dalībniekiem, kā tas izriet gan no to procesuālajiem dokumentiem, gan tiesas sēdes, nav strīda par to, ka Komisija nav uzklausījusi prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tādēļ – vienlaikus respektējot tiesību tikt uzklausītam būtisko saturu – ir jāpārbauda, vai tiesību tikt uzklausītam ierobežojums, kas tiek aplūkots šajā lietā, ir paredzēts tiesību aktā, patiešām atbilst Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem un ir nepieciešams un samērīgs ar sasniedzamo mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Komisija prasītāja neuzklausīšanu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir pamatojusi ar nepieciešamību respektēt izmeklēšanas konfidencialitāti, kā to bija pieprasījušas Beļģijas iestādes. Šajā ziņā tā piemin Beļģijas Kriminālkodeksa 458. pantu, uz kuru ir atsaucies izmeklētājtiesnesis savā <DATE ISO="20141121">2014. gada 21. novembra</DATE> vēstulē (saistībā ar pirmo pieprasījumu atcelt imunitāti).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka dalībvalstīs, kurās tas ir paredzēts, izmeklēšanas konfidencialitāte ir sabiedriskās kārtības princips, kura mērķis ir ne tikai aizsargāt izmeklēšanu, lai izvairītos no krāpnieciskas darbību saskaņošanas, kā arī no mēģinājumiem slēpt pierādījumus un netiešos pierādījumus, bet arī pasargāt aizdomās turētos un apsūdzētos, kuru vaina nav pierādīta.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Tādējādi attiecīgās personas neuzklausīšana objektīvi var tikt pamatota ar izmeklēšanas konfidencialitāti, kuras nosacījumi ir paredzēti tiesību aktos, ciktāl tā ir nepieciešama un samērīga ar sasniedzamo mērķi, proti, efektīvu kriminālprocesa norisi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Šajā gadījumā Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">code d’instruction criminelle</HT> (Kriminālpocesa kodekss) 57. panta 1. punktā un 61.<HT TYPE="ITALIC">ter</HT> panta 1. punktā ir nostiprināts izmeklēšanas konfidencialitātes princips, vienlaikus precizējot, ka izņēmumi no minētā principa ir paredzēti tiesību aktos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Tādējādi Komisijai, ņemot vērā lojālas sadarbības principu, kurš paredzēts LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā un saskaņā ar kuru Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai veikt no Līgumiem izrietošos uzdevumus, nevar pārmest, ka tā ir ņēmusi vērā izmeklēšanas konfidencialitāti, kas ir paredzēta šī sprieduma 61. punktā minētajās valsts tiesību normās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Tādējādi attiecīgās personas iepriekšēja neuzklausīšana principā var tikt objektīvi pamatota ar izmeklēšanas konfidencialitāti atbilstoši Hartas 52. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Turklāt ir jāpārbauda, vai šī neuzklausīšana šķiet nepieciešama un samērīga ar sasniedzamo mērķi, proti, izmeklēšanas konfidencialitātes saglabāšanu un, <HT TYPE="ITALIC">in fine</HT>, efektīvu kriminālprocesa norisi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka vispārīgi ieinteresētās personas neuzklausīšana pirms tās imunitātes atcelšanas ir veids, kā garantēt izmeklēšanas konfidencialitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Tomēr ir jāuzsver, ka tad, ja pienācīgi pamatotos gadījumos valsts iestāde, izvirzot ar izmeklēšanas konfidencialitāti saistītus iemeslus, iebilst pret precīzu un pilnīgu attiecīgās personas informēšanu par apsvērumiem, ar kuriem ir pamatots pieteikums par imunitātes atcelšanu, Komisijai, sadarbojoties ar valsts iestādēm atbilstoši lojālas sadarbības principam, ir jāīsteno pasākumi, kuru mērķis ir saskaņot leģitīmos apsvērumus saistībā ar izmeklēšanas konfidencialitāti, no vienas puses, ar nepieciešamību pietiekami nodrošināt tādu indivīda pamattiesību kā tiesības tikt uzklausītam ievērošanu, no otras puses (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130604">2013. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>ZZ</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑300/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:363">EU:C:2013:363</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Proti, tā kā Komisijai ir jāievēro tiesības tikt uzklausītam, kad tā pieņem nelabvēlīgu aktu, tai vislielākā uzmanība ir jāpievērš veidam, kā var saskaņot ieinteresētās personas minēto tiesību ievērošanu un leģitīmos apsvērumus, kurus ir izvirzījušas valsts iestādes. Tieši šī līdzsvarošana ļauj vienlaikus nodrošināt to tiesību aizsardzību, kas Savienības tiesību sistēmā ir piešķirtas Savienības ierēdņiem un darbiniekiem, – un tādējādi Savienības interešu aizsardzību saskaņā ar Protokola Nr. 7 17. panta otro daļu – un valsts kriminālprocesu efektīvu un objektīvu norisi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāprecizē, ka noteikumus, kuri valsts tiesību aktos, kam ir krimināltiesisks raksturs, nepieļauj, ka noteiktām personām tiek paziņoti kriminālprocesa dokumenti, var izmantot attiecībā pret Komisiju, ciktāl šie paši ierobežojumi ir izmantojami attiecībā pret valsts pārvaldi (spriedums, 1980. gada 10. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE>, <NO.CASE>267/78</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1980:6">EU:C:1980:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tādējādi dalībvalsts sadarbības pienākums varētu tikt ierobežots tādējādi, ka tai nevar būt pienākuma paziņot Komisijai kriminālprocesa dokumentus, kurus konkrētā valsts iestāde nepaziņotu pat citām šīs valsts iestādēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Tomēr ir jākonstatē, ka šajā lietā no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Komisija ir veikusi šī sprieduma 67. punktā minēto līdzsvarošanu tā, kā tas ir prasīts un norādīts šī sprieduma 68. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Proti, pirmkārt, gan no lietas dalībnieku procesuālajiem rakstiem, gan no procesuālajiem dokumentiem izriet, ka Komisija nav jautājusi valsts iestādēm, kā prasītāja iepriekšēja uzklausīšana ietvertu riskus attiecībā uz izmeklēšanas konfidencialitātes ievērošanu un, <HT TYPE="ITALIC">in fine</HT>, kriminālprocesa efektīvu norisi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Otrkārt, lai gan, protams, saistībā ar izmeklēšanas konfidencialitāti noteiktos gadījumos var tikt pieprasīts, lai, ja pastāv, piemēram, pierādīts risks, ka minētā persona aizbēgs, iznīcinās pierādījumus, vai arī tad, ja pārsteiguma efekts ir būtisks, pieprasījums atcelt imunitāti netiktu paziņots attiecīgajai personai pirms lēmuma par šo pieprasījumu pieņemšanas, ir jākonstatē, ka šajā lietā Beļģijas iestādes šādus apstākļus nav izvirzījušas. Turklāt ir jānorāda, kā izriet no lietas materiāliem, ka noteikta informācija par notiekošo izmeklēšanu jau bija publiskota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Treškārt, ar faktu, kā apgalvo Komisija, ka tā ir prasījusi Beļģijas izmeklētājtiesnešiem un federālajam prokuroram dot iespēju uzklausīt prasītāju saistībā ar to pieteikumiem par imunitātes atcelšanu, ko patiešām apstiprina sarakste, kas pievienota iebildumu raksta pielikumā, šajā lietā nepietiek, lai uzskatītu, ka Komisija prasītāja intereses tikt uzklausītam pareizi ir līdzsvarojusi ar izmeklēšanas konfidencialitātes ievērošanu. Proti, Beļģijas valsts iestāžu atbildes bija nepilnīgas, lai gan atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas ir noteikts gan Savienības iestādēm, gan dalībvalstīm, no šīm iestādēm būtu bijis sagaidāms, ka tās sniedz vairāk informācijas Komisijai, lai tā varētu saprast viņu atteikumu uzklausīt prasītāju pamatojošos iemeslus. Katrā ziņā no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Komisija ir iztaujājusi Beļģijas valsts iestādes par iespēju tām sagatavot nekonfidenciālu pieteikuma par imunitātes atcelšanu versiju, kas varētu tikt paziņota prasītājam, vai vismaz norādīt elementus, kuri ietverti minētajos pieteikumos un kurus tās uzskata par sensitīviem, jo šāda informēšana attiecīgā gadījumā varētu nodrošināt atbilstīgu līdzsvarošanu, lai pēc iespējas gan saglabātu izmeklēšanas konfidencialitāti, gan ievērotu tiesības tikt uzklausītam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Savukārt prasītāja arguments, ka Beļģijas iestādes nav iebildušas pret visas informācijas apmaiņas, kas notikusi starp Komisiju, Beļģijas federālo prokuroru un Beļģijas izmeklēšanas tiesnešiem, nodošanu viņam, ir neiedarbīgs. Proti, kā norāda pats prasītājs, šī informācijas apmaiņa ir notikusi pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tomēr vienīgi Beļģijas iestādēm bija jānosaka, vai situācija ir mainījusies, padarot par iespējamu minētās informācijas apmaiņas paziņošanu prasītājam, tādējādi šo apstākli nevar izmantot, lai pārmestu Komisijai, ka tā nav uzklausījusi prasītāju pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>No visa iepriekš minētā izriet, ka fakts, ka prasītājs nav uzklausīts pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, kas izpaužas kā izmeklēšanas konfidencialitātes garantēšana, un tādējādi ar to nav ievērota Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprināto tiesību tikt uzklausītam būtība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Tādējādi Komisija ir pārkāpusi prasītāja tiesības tikt uzklausītam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka prasītājam nevar tikt noteikts pienākums pierādīt, ka Komisijas lēmumam, nepastāvot konstatētajam pārkāpumam, būtu bijis cits saturs, bet tam ir tikai jāpierāda, ka šāda iespēja nevar tikt pilnībā izslēgta, jo prasītājs, ja nebūtu procesuālā pārkāpuma, būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091001">2009. gada 1. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Foshan Shunde Yongjian Housewares</HT> &amp; <HT TYPE="ITALIC">Hardware</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑141/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:598">EU:C:2009:598</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0094">94.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Taču šajā lietā, ja Komisija būtu nodrošinājusi prasītājam iespēju pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par viņa imunitātes pret tiesvedību atcelšanu un, it īpaši, kā prasītājs norāda savos procesuālajos rakstos, viedokli attiecībā uz Savienības interesēm un viņam kā ierēdnim, kas ieņem <HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT> ģenerāldirektora amatu, nepieciešamās neatkarības aizsardzību, šādu iespēju pilnībā nevar izslēgt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, piektais pamats ir jāapmierina daļā, kas ir saistīta ar tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, un tādējādi apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un nav jāizvērtē ne pārējie piektā pamata iebildumi, ne citi prasītāja izvirzītie pamati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atcelt Komisijas Lēmumu C(2016) 1449 <HT TYPE="ITALIC">final</HT> (<DATE ISO="20160302">2016. gada 2. marts</DATE>) par pieteikumu atcelt RQ imunitāti pret tiesvedību.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Tomljenović</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Bieliūnas</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Marcoulli</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Barents</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Kornezov</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20181024">2018. gada 24. oktobrī</DATE>.</P><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>