1.

Tiesa jau ir izspriedusi, kādos apstākļos kāda atbilstoši Pamatlēmumam 2002/584/TI  ( 2 ) izsniegta Eiropas apcietināšanas ordera (turpmāk tekstā – “EAO”) izpildes tiesu iestāde var apturēt pieprasītās personas nodošanu, ja tiek konstatēts reāls šīs personas pamattiesību neievērošanas risks.

2.

Tiesas virspalāta atzina, ka tādu šo tiesību pārkāpumu vidū, kuri spēj attaisnot pieprasītas personas nenodošanu, ir tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants) pārkāpums. Tā varētu notikt, kad sistēmiskās vai vispārējās nepilnības saistībā ar EAO izsniegšanas valsts tiesu iestāžu neatkarību apdraud šīs pamattiesības  ( 3 ).

3.

Lai nonāktu pie šā rezultāta, Tiesa spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) izmantoja to pašu metodi, ko tā bija agrāk izmantojusi tādu sistēmisko vai vispārējo nepilnību gadījumā, kas ietekmēja nevis tiesu iestāžu neatkarību, bet gan situāciju cietumos, kas potenciāli varēja skart tās personas cieņu, par kuras nodošanu tika izlemts EAO ietvaros  ( 4 ).

4.

Saskaņā ar šo metodi EAO izpildes tiesu iestādei ir konkrēti un precīzi jāizvērtē, vai papildus sistēmiskām un vispārējām nepilnībām, kas skar izsniegšanas valsts tiesu neatkarību, pastāv būtiski un pamatoti iemesli uzskatīt, ka pieprasītās personas nodošanas gadījumā iespējami tiks ievērotas tai Hartas 47. pantā paredzētās tiesības.

5.

Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) jautā, vai, ņemot vērā Polijas tiesu varas īstenošanā esošo vispārējo nepilnību pasliktināšanos pēc sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), minētās valsts tiesas iesniegtu nodošanas pieprasījumu var noraidīt bez nepieciešamības sīki analizēt konkrētos EAO apstākļus.

6.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ ieteikšu Tiesai apstiprināt spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) iedibināto judikatūru. Tātad piekrītu nostājai, ko šajā lietā ieņem Openbaar Ministerie (Prokuratūra, Nīderlande), Beļģijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija  ( 5 ).

I.

Tiesiskais regulējums

A.

Savienības tiesības

1.

Līgums par Eiropas Savienību

7.

Tā 7. pantā ir noteikts:

2.

Eiropas Savienības Pamattiesību harta

8.

Tās 47. pantā (“Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”) ir noteikts:

3.

Pamatlēmums 2002/584

9.

Pamatlēmuma 10. apsvērumā ir noteikts:

10.

Tā 1. pantā (“Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt”) ir noteikts:

11.

Tā 6. pantā (“Kompetento tiesu iestāžu noteikšana”) ir norādīts:

12.

Pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir uzskaitīti EAO neizpildes obligātie un fakultatīvie iemesli.

13.

Tā 15. pantā (“Lēmums par nodošanu”) ir paredzēts:

B.

Valsts tiesības

14.

Pamatlēmums tika transponēts Nīderlandes tiesībās ar Wet tot implementatie van het kaderbesluit van de Raad van de Europese Unie betreffende het Europees aanhoudingsbevel en de procedures van overlevering tussen de lidstaten van de Europese Unie  ( 6 ), kas pieņemts 2004. gada 29. aprīlī  ( 7 ) un grozīts ar 2017. gada 22. februāra Likumu  ( 8 ).

II.

Tiesvedības un prejudiciālie jautājumi

A.

Lieta C‑354/20 PPU

15.

2020. gada 7. februārī officier van justitie (prokurors, Nīderlande) vērsās iesniedzējtiesā ar lūgumu izskatīt tāda EAO izpildi, ko 2015. gada 31. augustā izsniegusi Sąd Rejonowy w Poznaniu (Poznaņas rajona tiesa, Polija) par Polijas pilsoņa, kuram nav nedz domicila, nedz pastāvīgās dzīvesvietas Nīderlandē, apcietināšanu un nodošanu, lai īstenotu kriminālvajāšanu par narkotiku tirdzniecību un viltota personu apliecinoša dokumenta turēšanu.

16.

2020. gada 24. martā rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) apturēja krimināllietas izmeklēšanu, lai pieprasītā persona un Prokuratūra, ievērojot spriedumu Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), varētu izklāstīt savus apsvērumus par nesenākajiem notikumiem Polijā saistībā ar tiesiskumu, tāpat kā šo notikumu iespējamo ietekmi uz minētās personas nodošanu.

17.

2020. gada 12. jūnijā pēc šo apsvērumu iesniegšanas rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) lūdza Prokuratūru uzdot vairākus jautājumus izsniegšanas tiesai. Tā atbildēja uz uzdotajiem jautājumiem, izņemot tos, kas bija adresēti Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), – atbildes saņemšanai uz tiem tā ieteica iesniedzējtiesai vērsties tieši pie Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa).

18.

Prokuratūra uzdeva Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) interesējošos jautājumus, taču atbildi nesaņēma.

19.

Minētajā kontekstā rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

B.

Lieta C‑412/20 PPU

20.

2020. gada 23. jūnijā officier van justitie (prokurors, Nīderlande) vērsās iesniedzējtiesā ar lūgumu izskatīt tāda EAO izpildi, ko 2015. gada 26. maijā izsniegusi Sąd okręgowy w Sieradzu (Seradzas apgabaltiesa, Polija), lai apcietinātu un nodotu personu, kurai kāda cita Polijas tiesa ir piespriedusi brīvības atņemšanas sodu  ( 9 ).

21.

2020. gada 17. augustā pieprasītā persona lūdza minēto tiesu pagaidīt, līdz tiks saņemta Tiesas atbilde uz lietā C‑354/20 PPU uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, un pret to prokuratūra neiebilda.

22.

Pēc 2020. gada 20. augustā notikušās tiesas sēdes rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) piekrita lietā C‑354/20 PPU jau uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem pievienot vēl vienu šādu prejudiciālu jautājumu:

III.

Tiesvedība Tiesā

23.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēti 2020. gada 31. jūlijā (lieta C‑354/20 PPU) un 2020. gada 3. septembrī (lieta C‑412/20 PPU).

24.

Tiesa piekrita izskatīt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedībā un tos apvienoja.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pieprasīto personu pārstāvji, Prokuratūra, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija. Tie visi piedalījās atklātajā tiesas sēdē, kura notika 2020. gada 12. oktobrī un kurā piedalījās arī Beļģijas un Īrijas valdības.

IV.

Analīze

A.

Ievada apsvērumi

1.

Piemērojamā Pamatlēmuma tiesību norma

26.

Gan lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu rezolutīvajā daļā, gan pamatojumos ir vispārīga atsauce uz Pamatlēmumu, neprecizējot, kura panta interpretācija tiek lūgta.

27.

Tomēr tāpat kā lietā, kurā tika taisīts spriedums Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), no minētajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu var secināt, ka iesniedzējtiesa netieši norāda uz Pamatlēmuma 1. panta 3. punktā noteikto.

2.

Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums

28.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑354/PPU rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) apgalvo, ka tā neredz pamatojumu EAO izpildes atteikumam neviena no Pamatlēmuma 3.–5. pantā minētajiem iemesliem dēļ  ( 10 ). Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑412/20 PPU nav iekļauts šāds apsvērums, ir jāprezumē, ka tas tā ir arī šajā lietā.

29.

Tā tomēr uzskata, ka “nesenās izmaiņas Polijas Republikas tiesību aktos, kas skar šīs valsts tiesu varas neatkarību”  ( 11 ), varētu būt pietiekams iemesls, lai atteiktu EAO izpildi. Tiek jautāts, vai šīs leģislatīvās reformas pašas par sevi ietekmē EAO izpildi tāpēc, ka pastāv risks, ka tiks pārkāptas pieprasītajai personai Hartas 47. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā.

30.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑354/20 ir teikts, ka pirms minētajiem grozījumiem un pēc sprieduma Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) iesniedzējtiesa uzskatīja, ka Polijā pastāv reāls minēto tiesību pārkāpuma risks šīs dalībvalsts tiesu varas neatkarību ietekmējošo sistēmisko vai vispārējo nepilnību dēļ.

31.

Pamatojoties uz šo premisu, Polijas tiesu iestāžu izsniegtos EAO rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) parasti izvērtēja divkāršā aspektā, kas noteikts spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības). Šī metode ļāva tai noskaidrot: a) vai šādas nepilnības var ietekmēt tiesu iestādes, kuru piekritībā ir pieprasītās personas tiesāšana; un b) ja atbilde ir apstiprinoša, vai pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šai personai draudēs reāls risks, ka tiks pārkāptas viņas tiesības uz neatkarīgu tiesu.

32.

Pēc iesniedzējtiesas domām, šādi vairs varētu nebūt jārīkojas, ievērojot Polijā pēdējo mēnešu laikā apstiprinātās leģislatīvās reformas. Šo grozījumu rezultātā sistēmiskās un vispārējās nepilnības saistībā ar Polijas tiesu neatkarību kļūst tādas, ka nevienai aizdomās turētajai personai šajās tiesās vairs netiek garantētas tiesības uz neatkarīgu tiesu, lai kāda būtu viņas personiskā situācija, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, raksturs un faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīts EAO.

33.

Šajos jaunajos apstākļos būtu iespējams atteikt EAO izpildi bez nepieciešamības konkrēti pārbaudīt, vai sistēmiskajām nepilnībām ir negatīvas sekas attiecībā uz konkrētām tiesu iestādēm, kurām jāveic pieprasītās personas tiesāšana, un vai šai personai viņas personiskās situācijas dēļ draud reāls risks, ka tiks pārkāptas viņas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu  ( 12 ).

34.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑412/20 PPU tiek arī uzsvērts, ka – atšķirībā no lietas C‑354/20 PPU – EAO: a) ir izsniegts, lai īstenotu brīvības atņemšanas sodu; un b) ir nosūtīts 2020. gada 26. maijā, proti, pēc notikumiem, kuru iestāšanās esot palielinājusi spiedienu uz Polijas tiesu iestāžu neatkarību.

B.

Par būtību

35.

No vispārīgā viedokļa vissvarīgākie ir iesniedzējtiesas jautājumi par iespēju atteikt EAO izpildi, ja sistēmisku vai vispārēju nepilnību dēļ, kas skar tiesu neatkarību, izsniegšanas dalībvalstī šādu neatkarīgu tiesu nav (otrais jautājums lietā C‑354/20 PPU un vienīgais jautājums lietā C‑412/20 PPU).

36.

Ja šāda vispārēja situācija tiktu konstatēta, būtu jāizlemj, vai var atteikt EAO izpildi, pat ja “[..] pieprasītā persona nav paudusi konkrētas bažas un ja viņas personiskā situācija, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, raksturs un faktiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīts EAO, [..] nerada iemeslu baidīties par to, ka izpildvara un/vai likumdošanas vara attiecīgajā kriminālprocesā konkrēti izdarīs spiedienu vai to ietekmēs” (trešais jautājums lietā C‑354/20 PPU).

37.

Atbildot uz šiem jautājumiem, būtu arī jānoskaidro, attiecībā uz kuru brīdi ir jākonstatē, vai EAO izsniegšanas tiesu iestāde ir neatkarīga (pirmais jautājums lietā C‑354/20 PPU un vienīgais jautājums lietā C‑412/20 PPU).

38.

Uz otro un trešo jautājumu lietā C‑354/20 PPU, manuprāt, loģiski būtu atbildēt vēl pirms pirmā jautājuma atbildēšanas, jo tikai pēc tam, kad ir atzīts, ka EAO izpildes tiesu iestāde var atteikties to pildīt ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmas neatkarību saistītu vispārēju vai sistēmisku nepilnību dēļ, būs jēga vērtēt, vai šāds atteikums ir piemērojams arī EAO, kas izsniegti pirms vai pēc tam, kad minētās nepilnības sasniedza iesniedzējtiesas aprakstītos apmērus.

1.

Sistēmisku vai vispārēju nepilnību saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāžu neatkarību ietekme uz EAO izpildi

39.

Tiesa ir atzinusi, ka papildus Pamatlēmumā (3.–5. pantā) konkrēti aplūkotajiem gadījumiem EAO izpildi var atteikt arī “ārkārtas apstākļos”, kas savas nopietnības dēļ liek ierobežot tos savstarpējas atzīšanas un paļāvības principus starp dalībvalstīm, uz kuriem pamatojas tiesu sadarbība krimināllietās.

40.

Šādos “ārkārtas apstākļos” ietilpst tādi, kuri var izraisīt risku, ka pieprasītā persona tiks pakļauta faktiskam necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam Hartas 4. panta izpratnē  ( 13 ). Pie šādiem apstākļiem pieskaitāmi arī tie, kuri rada faktisku risku, ka tiks pārkāptas attiecīgās personas pamattiesības uz neatkarīgu tiesu un līdz ar to tās pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kā tas ir paredzēts Hartas 47. panta otrajā daļā  ( 14 ).

41.

Abos gadījumos – proti, tajos, par kuriem Tiesa jau ir spriedusi, – “ārkārtas apstākļi” prasa, lai tiktu konstatēta “sistēmisku vai vispārēju nepilnību” esamība izsniegšanas dalībvalstī vai nu attiecībā uz tās tiesu neatkarību, vai attiecībā uz noteiktu personu grupu situāciju vai situāciju noteiktās ieslodzījuma vietās.

42.

Konstatēt šāda veida “ārkārtas apstākļu” esamību ir izpildes tiesu iestādes ziņā, kuras rīcībā tālab jābūt “objektīva[i], ticama[i], precīza[i] un pienācīgi aktualizēta[i] informācija[i]”  ( 15 ), kas apliecina šādas sistēmiskas vai vispārējas nepilnības.

43.

Kā šādu informāciju Tiesa ir konkrēti minējusi “element[us], kuri ietverti Komisijas pamatotajā priekšlikumā, kas pieņemts, piemērojot LES 7. panta 1. punktu, un kuri vedina domāt, ka pastāv faktisks risks, ka tiks pārkāptas [..] pamattiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, jo pastāv sistēmiskas vai vispārējas nepilnības saistībā ar tiesu varas neatkarību”  ( 16 ).

44.

Tiesa ir atzinusi, ka šādu “ārkārtas apstākļu” esamības gadījumā izpildes tiesu iestāde var izbeigt Pamatlēmumā noteikto nodošanas procedūru. Proti, tā ir ārkārtas reakcija Pamatlēmuma kontekstā, kurā, kā jau teicu, nav paredzēti citi neizpildes iemesli kā vien tā 3.–5. pantā paredzētie. Tātad uz dalībvalstī konstatēto apstākļu ārkārtīgumu arī Savienības tiesības reaģē tikpat ārkārtīgā veidā  ( 17 ).

45.

Šai ārkārtas reakcijai ir savi ierobežojumi, kas ir pakārtoti noteiktu nosacījumu izpildei. Ārkārtīgums nesniedzas tiktāl, ka liktu automātiski nepildīt nevienu EAO, ko izsniegušas tās dalībvalsts tiesu iestādes, kuru skar sistēmiskas vai vispārējas nepilnības. Savienības tiesību reakcija, lai arī būdama barga, ir izturētāka, jo tā izpaužas kā izpildes tiesu iestādes pienākums pārbaudīt, vai tai izskatāmās lietas apstākļos šīs nepilnības var īstenoties kā pieprasītās personas pamattiesību reāls un faktisks pārkāpums.

46.

Ja sistēmiskās vai vispārējās nepilnības ir saistītas ar tiesu varas neatkarību, izpildes tiesu iestādei pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka tās var radīt reālu risku, ka tiks pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu, “otrkārt, ir konkrēti un precīzi jāizvērtē, vai lietas apstākļos pastāv būtiski un reāli iemesli uzskatīt, ka pieprasītajai personai būs šāds risks, ja tā tiks nodota izsniegšanas dalībvalstij”  ( 18 ).

47.

Tādējādi, lai varētu atteikt EAO izpildi kādu citu, nevis Pamatlēmuma 3.–5. pantā aplūkoto iemeslu dēļ, izpildes tiesu iestādei ir jāveic rūpīgs izvērtējums, kas īstenojams divos posmos:

48.

Tas, ko iesniedzējtiesa jautā, ir – vai sistēmisko vai vispārējo nepilnību pasliktināšanās izsniegšanas dalībvalstī var ļaut tai izlaist šīs divkāršās pārbaudes otro posmu.

49.

Tādā gadījumā izpildes tiesu iestādei nebūtu jāizskata konkrētā gadījuma apstākļi: tā varētu gluži vienkārši izbeigt nodošanas procedūru, ja nepilnības kļūst tik vērienīgas, ka rada situāciju, kas ir līdzvērtīga tam, ka izsniegšanas dalībvalstī nepastāv tiesu iestāde, kas būtu šā vārda cienīga.

50.

Lai cik iedvesmojošs varētu šķist iesniedzējtiesas piedāvātais risinājums  ( 19 ), tas nav saskanīgs ar Tiesas jau piedāvātajiem risinājumiem. Turklāt, kā rakstveida apsvērumos norāda Komisija, atteikums  ( 20 ) izpildīt visus kādas dalībvalsts izsniegtus EAO, iespējams, izraisītu daudzu noziedzīgo nodarījumu nesodāmību  ( 21 ).

51.

Uz pienākumu nepieļaut nesodāmību norāda arī Nīderlandes valdība. Arī Beļģijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka iesniedzējtiesas ierosinātais risinājums varētu kaitēt to personu tiesībām, kuras ir cietušas no noziegumiem, par kuru izdarīšanu tiek pieprasīta persona, par kuru izsniegts EAO  ( 22 ).

52.

Aplūkojot šo situāciju no cita skatpunkta, piekrišana iesniedzējtiesas tēzei varētu tikt uztverta kā visu Polijas Republikas tiesnešu profesionālās darbības noliegšana, kuri tādās delikātās jomās kā ar krimināltiesībām saistītās cenšas izmantot Pamatlēmumā paredzētos tiesu sadarbības mehānismus. Riskam, ko iepriekš minētās sistēmiskās vai vispārējās nepilnības rada viņu neatkarībai, klāt nāktu arī neiespējamība izsniegšanas iestāžu vai izpildes iestāžu statusā piedalīties šajos Eiropas iekšējās sadarbības mehānismos.

53.

Spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) Tiesa atzina – tas, ka pastāv saskaņā ar LES 7. panta 1. punktu iesniegts pamatots Komisijas priekšlikums, ar ko Padome var konstatēt skaidru risku, ka Polijas Republika pārkāps LES 2. pantā noteiktos principus, var kopā ar citiem datiem veidot pietiekamu pamatu, lai pierādītu sistēmisku vai vispārēju nepilnību pastāvēšanu minētajā dalībvalstī saistībā ar tās tiesu neatkarību  ( 23 ).

54.

Lai arī toreiz konstatētās nepilnības bija nopietnas, Tiesa tomēr izslēdza iespēju izpildes tiesu iestādei automātiski un nešķirojot atteikties izpildīt ikvienu EAO, ko izsniegušas Polijas Republikas tiesas.

55.

Tā tas ir tāpēc, ka tamlīdzīgs visaptverošs risinājums ir paredzēts tikai gadījumā, kad Eiropadome oficiālā veidā konstatē, ka izsniegšanas dalībvalsts neievēro LES 2. pantā noteiktās vērtības.

56.

Tiesas vārdiem runājot, “no pamatlēmuma [..] 10. apsvēruma izriet, ka [EAO] īstenošanas mehānisma īstenošana var tikt apturēta tikai gadījumā, ja kāda no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj LES 2. pantā paredzētos principus, ko, ievērojot LES 7. panta 2. punktu, konstatē Eiropadome, un šī apturēšana izraisa tā paša panta 3. punktā izklāstītās sekas”  ( 24 ).

57.

Piekrītu iesniedzējtiesai, ka apstākļi bija satraucoši jau toreiz, kad tika taisīts spriedums Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), savukārt vēlākā informācija, šķiet, liecina par situācijas pasliktināšanos  ( 25 ).

58.

Papildus leģislatīvajām reformām, kas minētas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑354/20 PPU, nesenākie Tiesas spriedumi, uz kuriem ir atsauce arī minētajā lūgumā  ( 26 ), uzsver, ka sistēmiskas vai vispārējas nepilnības, kas novērtējamas attiecībā uz Polijas Republikas tiesu neatkarību, var apdraudēt to jurisdikcijai pakļauto personu pamattiesības.

59.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai, izmantojot savā rīcībā esošos avotus, ir jānoskaidro, vai ir pasliktinājušās tās sistēmiskās vai vispārējās nepilnības, kuras pamudināja Tiesu 2018. gadā atzīt – izņēmuma kārtā un ar noteiktiem nosacījumiem –, ka kāda EAO izpildes iestāde var atteikt izpildīt EAO citu, nevis Pamatlēmumā konkrēti paredzētu iemeslu dēļ.

60.

Tomēr, lai arī apdraudējums Polijas tiesu neatkarībai, iespējams, ir pieaudzis, tādēļ vien nav iespējams gluži vienkārši automātiski un nešķirojot apturēt Pamatlēmuma piemērošanu attiecībā uz ikvienu šo tiesu izsniegtu EAO.

61.

Šis galējais risinājums ir atkarīgs ne tik daudz no reālu aizdomās turētās personas tiesību pārkāpuma risku konstatēt ļaujošo pierādījumu skaita un nozīmīguma, cik no iestādes, kurai jāīsteno šī konstatācija un attiecīgi jārīkojas, statusa.

62.

Saskaņā ar spriedumu Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) EAO izpildes tiesu iestāde – pēc tam, kad ir konstatētas sistēmiskās vai vispārējās nepilnības izsniegšanas dalībvalstī, – ir tiesīga atteikt nodot pieprasīto personu, ja, ņemot vērā viņas personisko situāciju, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, raksturu un faktiskos apstākļus, uz kuriem ir balstīts EAO, šī iestāde nonāk pie pārliecības, ka minētās personas pamattiesības, kas garantētas Hartas 47. pantā, var tiešām tikt pārkāptas  ( 27 ).

63.

Tādā gadījumā izpildes tiesa piemēros Pamatlēmumu tādā veidā, kādā tas atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāinterpretē, lai EAO mehānismu samērotu ar Savienības pamattiesību ievērošanu.

64.

Šī interpretācija saglabā nodošanas principu, gan to koriģējot un izņēmuma gadījumā ļaujot nodošanu atteikt, kad, ievērojot konkrētos lietas apstākļus, pastāv reāls pieprasītās personas tiesību pārkāpuma risks.

65.

Turpretim automātiski atteikt ikvienu EAO izpildi, kad ir novērtēta izsniegšanas dalībvalstī konstatēto sistēmisko vai vispārējo nepilnību nopietnības pakāpe, nozīmētu gluži vienkāršu paša Pamatlēmuma nepiemērošanu.

66.

Kā esmu jau uzsvēris, Pamatlēmuma 10. apsvērums un Tiesas judikatūra neļauj šādos gadījumos gluži vienkārši nepiemērot EAO. Lai varētu īstenot šo galējo līdzekli, ir nepieciešams specifisks juridisks akts: Eiropadome saskaņā ar LES 7. panta 2. punktu konstatē, ka izsniegšanas dalībvalsts nopietni un vairākkārt pārkāpusi LES 2. pantā paredzētās tiesiskuma vērtības.

67.

Sistēmisko vai vispārējo nepilnību novērtējums var attaisnot kāda EAO neizpildi kādā atsevišķā gadījumā, savukārt Pamatlēmuma nešķirota nepiemērošana un līdz ar to visu EAO, ko izsniegušas attiecīgās dalībvalsts tiesas, neizpilde var tikt attaisnota tikai tad, ja Eiropadome oficiāli konstatē, ka tiek nopietni un vairākkārt pārkāptas LES 2. pantā nostiprinātās vērtības.

68.

Abi šie gadījumi risinās konceptuāli atšķirīgos ietvaros.

69.

Pirmajā (izpildes tiesu iestādes lēmums) nepilnības pārtop riskā, kura apjoms ir jāpārbauda konkrētajā gadījumā; no tā izriet nepieciešamība izpildes tiesai ņemt vērā tajā izskatāmās lietas īpašos apstākļus.

70.

Otrajā (Eiropadomes iesaistīšanās) jautājums vairs nav par risku, bet gan par notikušu LES 2. pantā nostiprināto vērtību pārkāpumu, kura sekas ir Pamatlēmuma nepiemērošana vispār.

71.

Jautājums nav vairs tikai par to, ka vienā gadījumā runa ir par tiesību aizskāruma risku un otrā – par LES 2. pantā nostiprināto principu pārkāpumu. Proti, pirmajā gadījumā runa ir par sistēmiskām vai vispārējām nepilnībām, kuras konstatētas tiesību garantiju sistēmā, kas minēto nepilnību dēļ nefunkcionē tādā formā, kā tas prasīts tiesiskajā regulējumā. Otrajā savukārt notiek pašu to nosacījumu izzušana, kuros tiesu sistēma spēj aizsargāt LES 2. pantā noteiktos tiesiskuma principus.

72.

Sistēmiskās vai vispārējās nepilnības, kas var tikt konstatētas saistībā ar Polijas tiesu neatkarību, manuprāt, neatņem šīm tiesām piemītošo tiesu iestāžu raksturu. Tās joprojām ir tiesu iestādes  ( 28 ), kaut gan tiesu varas – saprotot to kā jurisdikciju īstenojošu veidojumu kopumu – neatkarību apdraud valdības struktūras (vai pat disciplināro funkciju anomāla īstenošana). Minēto nepilnību novērtējums, lai cik tās būtu nopietnas, nevar tiesām atņemt šo statusu  ( 29 ).

73.

Minētās sistēmiskās vai vispārējās nepilnības patiešām var būt tik vērienīgas, ka neizbēgami rodas nopietnas šaubas par pamattiesību ievērošanu izsniegšanas dalībvalstī. Tā varētu notikt, ja Polijas tiesnešiem piemērojamo disciplināro pasākumu sistēma tiktu izmantota, kaitējot viņu neatkarībai, kā pastāvīgs drauds, lai panāktu viņu pakļaušanu izpildvarai, gan uzticot to piemērošanu struktūrām, tostarp tiesu struktūrām, kas nenodrošina atbilstošas garantijas  ( 30 ), gan izmantojot disciplinārus līdzekļus, lai apspiestu gluži leģitīmas tiesu darbības  ( 31 ).

74.

Tomēr izpildes tiesas kompetence stingri aprobežojas ar EAO, par ko tai jāspriež, un tās viedoklim par sistēmiskajām vai vispārējām nepilnībām ir jābūt saistītam ar šo nepilnību iespējamo ietekmi uz EAO. Tāpēc tās lēmums var skart tikai šā EAO izpildi.

75.

Savukārt viedoklis par LES 2. panta vērtību ievērošanu attiecas uz attiecīgās dalībvalsts situāciju kopumā un ir Eiropadomes ekskluzīvā kompetencē, kuras oficiālais konstatējums par minētā noteikuma pārkāpšanu tādējādi skar Pamatlēmuma piemērošanu in toto attiecībā uz konkrēto dalībvalsti.

76.

Tāpēc, ņemot vērā sistēmisko vai vispārējo nepilnību pasliktināšanos un to, ka nav Eiropadomes oficiāla konstatējuma, rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nāksies ārkārtīgi rūpīgi pārbaudīt tai izpildīt lūgtā EAO apstākļus  ( 32 ), taču tā nav atbrīvota no pienākuma veikt šo pārbaudi.

77.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka izsniegšanas tiesu iestādei saskaņā ar Pamatlēmuma 15. panta 2. punktu pieprasāmajai informācijai ir ne tikai jābūt tai, kas ir vajadzīga šīs konkrētās pārbaudes veikšanai, bet arī jāaprobežojas ar to, ko izsniegšanas tiesu iestāde saprātīgi ir spējīga sniegt  ( 33 ).

78.

Tādējādi atbilstoši spriedumā Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības) izdarītajām atziņām, kamēr Eiropadome nav oficiāli konstatējusi, ka izsniegšanas dalībvalsts nopietni un vairākkārt pārkāpj LES 2. pantā paredzētos principus, “izpildes tiesu iestāde, pamatojoties uz Pamatlēmuma [..] 1. panta 3. punktu, atteikties izpildīt [EAO] var vienīgi izņēmuma apstākļos, ja šī iestāde pēc konkrēta un precīza šīs lietas izvērtējuma konstatē, ka pastāv būtiski un reāli iemesli uzskatīt, ka personai, saistībā ar kuru ir izsniegts [EAO], ja tā tiks nodota izsniegšanas tiesu iestādei, būs faktisks risks, ka tiks pārkāptas viņas pamattiesības uz neatkarīgu tiesu un līdz ar to pārkāpts viņas pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtiskais saturs”  ( 34 ).

79.

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa neredz pamatojumu atteikt nodot abas šajās lietās pieprasītās personas neviena no Pamatlēmumā paredzētajiem iemesliem dēļ. Turklāt, ņemot vērā viņu personisko situāciju, noziedzīgā nodarījuma, kas ir pamatā kriminālvajāšanai, raksturu un faktiskos apstākļus, uz kuriem ir balstīti EAO, tiek izslēgta nepienācīga iejaukšanās viņu kriminālvajāšanā.

80.

Ja tas tā ir, tad Polijas tiesu neatkarības regulējuma sistēmisko vai vispārējo nepilnību iespējamā pasliktināšanās nedod iesniedzējtiesai tiesības gluži vienkārši atteikt apstrīdēto EAO izpildi.

2.

Brīdis, attiecībā uz kuru jānovērtē EAO izsniegšanas iestādes kā neatkarīgas tiesu iestādes raksturs

81.

Tā kā izpildes tiesu iestāde pēc nopietnu sistēmisko vai vispārējo nepilnību konstatēšanas attiecībā uz izsniegšanas dalībvalsts tiesu neatkarību, manuprāt, nevar pārtraukt nodošanas procesu, neizskatījusi šo nepilnību iespējamo reālo un faktisko ietekmi katra konkrētā EAO apstākļos, man šķiet nebūtiski tas, vai šo nepilnību pasliktināšanās ir iestājusies pirms vai pēc EAO izsniegšanas.

82.

Vai minēto nepilnību pasliktināšanās būtu notikusi pirms EAO izsniegšanas vai pēc tam, noteicošais faktors ir tas, ka izsniegšanas tiesu iestāde (kurai pēc pieprasītās personas nodošanas ir jālemj par viņas likteni) joprojām var neatkarīgi izspriest par minētās personas situāciju bez ārējas iejaukšanās, draudiem vai spiediena.

83.

Pieprasītās personas nodošanu lūdzošās iestādes gadījumā Pamatlēmuma procedūras judikatīvā iedaba ar EAO izsniegšanu vēl nebeidzas.

84.

Kā izriet no Pamatlēmuma 15. panta, izpildes tiesu iestādei ir jāspēj ikvienā brīdī sazināties ar tiesu partnerstruktūru izsniegšanas dalībvalstī tādējādi, ka tā var nospriest par nodošanu, pamatojoties uz pietiekamu un ticamu informāciju, ko tai tieši sniegusi izsniegšanas tiesu iestāde.

85.

Ņemot vērā, cik nopietni nodošanas procedūras var ietekmēt brīvību  ( 35 ), var izrādīties nepieciešams saņemt papildinformāciju, kas ļauj izpildes tiesu iestādei konstatēt konkrētos EAO izsniegšanas pamatā esošos apstākļus un – it īpaši – nosacījumus, kādos pieprasītā persona nonāks pēc nodošanas.

86.

Augsto uzticības pakāpi, uz kuru jāpaļaujas izpildes tiesu iestādei, lemjot, vai nodošana ir izpildāma, var nodrošināt tikai tāda izsniegšanas iestāde, kas starplaikā nav zaudējusi savu neatkarīgas tiesas statusu.

87.

Tāpēc izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda, vai katra konkrētā tai izsniegtā EAO apstākļos pieprasītās personas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu var izrādīties nopietni un faktiski apdraudētas. Un tas, kā jau teicu, ir darāms neatkarīgi no apstākļa, vai nepilnības bija sistēmiskas vai vispārējas jau EAO izsniegšanas brīdī vai tās iestājušās vēlāk un vēl pastāv minētās personas iespējamās nodošanas brīdī.

88.

Pirmajā gadījumā izpildes tiesa varēs leģitīmi paust šaubas par EAO izsniegšanas pareizību. Otrajā gadījumā tā varēs šaubīties par iespējamo attieksmi pret pieprasīto personu pēc tam, kad viņa būs nodota izsniegšanas tiesu iestādei.

89.

Svarīgi abos gadījumos ir tas, ka izpildes tiesa izvērtē apmēru, kādā viens vai otrs apstāklis var reāli apdraudēt pieprasītās personas tiesības, ja tiks īstenota viņas nodošana.

90.

Tomēr ir skaidrs, ka Hartas 47. panta pārkāpuma konkrēts risks izsniegšanas tiesu iestādes neatkarības trūkuma dēļ ievērojami samazinās, ja minētā tiesu iestāde bija neatkarīga EAO izsniegšanas brīdī, pat ja (teorētiski) tā vēlāk šo neatkarību ir zaudējusi.

91.

Tāpat arī šis risks samazinās, ja EAO tiek izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas pieprasītajai personai tika piespriests brīdī, kad vēl nebija nekādu šaubu par kriminālsodu piespriedušās tiesas neatkarīgumu.

V.

Secinājumi

92.

Saskaņā ar visu izklāstīto iesaku Tiesai uz rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) jautājumiem atbildēt šādi: