C-264/0462004J02640014.000152771529216CJ2006. GADA 15. JONIJA SPRIEDUMS — LIETA C-264/04BADISCHER WINZERKEUER<TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (trešā palāta)</P><P><DATE ISO="20060615">2006. gada 15. jūnijā</DATE><NOTE NOTE.ID="E0001" NUMBERING="STAR"><P>Tiesvedības valoda — vācu.</P></NOTE></P></TI>

Lieta C-264/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Amtsgericht Breisach (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 7. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 22. jūnijā, tiesvedībā

Badischer Winzerkeller eG

pret

Land Baden-Württemberg.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši S. fon Bārs [S. von Bahr] (referents) un E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet],

generāladvokats D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 17. novembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Land Baden-Württemberg vārdā — K. Ëmans [K. Ehmann], pārstāvis,

Vācijas valdības vārdā — A. Tīmane [A. Tiemann], pārstāve,

Austrijas valdības vārdā — H. Dosi [H. Dossi], pārstāvis,

Polijas valdības vārdā — T. Novakovskis [T. Nowakowski], pārstāvis,

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — L. Strema van Lira [L. Strom van Lier] un F. Hofmeisters [F. Hoffmeister], pārstāvji,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

<TI><P>Spriedums</P></TI>1Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz 10. panta c) apakšpunkta un 12. panta interpretāciju Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvā 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvu 85/303/EEK (OV L 156, 23. lpp., turpmāk tekstā — Direktīva).2Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp kooperatīvu Badischer Winzerkeller eG (turpmāk tekstā — Badischer Winzerkeller) un Land Baden-Württemberg [Bādenes-Virtenbergas federālā zeme] par nodevas iekasēšanu par pārgrozījumu izdarīšanu zemesgrāmatā.<TI><P>Atbilstošās tiesību normas</P></TI><TI><P>Kopienu tiesiskais regulējums</P></TI>3Direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā ir uzskaitītas darbības, par kurām uzliek un var turpināt uzlikt kapitāla nodokli.4Direktīvas 10. pantā ir noteikts:

Neskaitot kapitāla nodokli, dalībvalstis no uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kas darbojas, lai gūtu peļņu, neiekasē nekādus nodokļus:

a)par 4. pantā minētiem darījumiem;b)par iemaksām, aizdevumiem vai pakalpojumu sniegšanu, kas pieder pie 4. pantā minētiem darījumiem;c)par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kuras darbojas, lai gūtu peļņu, attiecas to juridiskās formas dēļ.

5Direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka neatkarīgi no 10. un 11. panta dalībvalstis var iekasēt nodokļus par īpašuma tiesību maiņu, ieskaitot zemes reģistrācijas nodokļus, ja nekustamos īpašumus vai uzņēmumu, kas ir dalībvalstu teritorijā, nodod sabiedrībai, apvienībai vai juridiskai personai, kas darbojas, lai gūtu peļņu.6Atbilstoši Direktīvas 12. panta 2. punktam maksājumi un nodokļi, kas minēti šī panta 1. punkta b) apakšpunktā, nevar būt lielāki par tiem, kurus tādiem pašiem līdzīgiem darījumiem piemēro dalībvalsts, kas tos iekasē.<TI><P>Valsts tiesiskais regulējums</P></TI>71994. gada 26. maija Zemesgrāmatu likuma (Grundbuchordnung, BGBl. 1994 I, 1114. lpp.) 82. pants nosaka:

Ja tiesību nodošanas rezultātā, kas nav atspoguļota zemesgrāmatā, īpašnieka ieraksts vairs nav pareizs, Grundbuchamt [Zemesgrāmatu pārvalde] ir jāuzliek pienākums īpašniekam vai testamenta izpildītājam, kas pārvalda nekustamo īpašumu, lügt pārgrozīt ierakstu zemesgrāmatā un iesniegt šim pārgrozījumam nepieciešamos dokumentus zemesgrāmatā.

81957. gada 26. jūlija Federālā likuma par nodevām bezstrīdu jurisdikcijas lietās (Gesetz über die Kosten in Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit, turpmāk tekstā — Kostenordnung, BGBl. 19571, 960. lpp.) 60. panta 1.-4. punkts nosaka:

1)Nodevu pilnā apmērā iekasē par īpašnieka vai kopīpašnieku ierakstīšanu.2)Nodeva tiek samazināta uz pusi ierakstīta īpašnieka laulātā, partnera vai lejupējo ierakstīšanas gadījumā, tas ir ari tad, ja šī ierakstīšana notiek pēc kopīpašuma izbeigšanās vai mantojuma sadales vai ja šīs personas tiek ierakstītas vēlāk kā kopīpašumā ietilpstošu nekustamo īpašumu kopīpašnieki; ierakstīšanas pēc mantojuma sadales vai kopīpašuma izbeigšanās gadījumā nav nozīmes, vai pa šo laiku mantinieki vai kopīpašuma pārņēmēji ir ierakstīti zemesgrāmatā.3)Ja uz nodevu attiecas gan 1. punkts, gan 2. punkts, vispirms ir jāaprēķina pilna nodeva, pamatojoties uz kopējo vērtību; šādi aprēķinātā nodeva ir samazināma uz pusi personām, kurām par ierakstīšanu tiek prasīta puse no nodevas atbilstoši 2. punktam.4)Ierakstītā īpašnieka mantiniekiem par ierakstīšanu nav jāmaksā 1.-3. punktā paredzētās nodevas, ja lūgums izdarīt pārgrozījumu ir iesniegts Zemesgrāmatu nodaļā divu gadu laikā pēc mantojuma atklāšanās.

<TI><P>Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi</P></TI>9Amtsgericht Breisach [Breizahas Pirmās instances tiesa] norāda, ka kooperatīva Weinbau- und Vertriebsgenossenschaft Baden eG (turpmāk tekstā — Weinbau), kas atrodas Reinas Breizahā [Breisach am Rhein], saplūšana, to pārņemot Badischer Winzerkeller, 1995. gada 3. augustā tika ierakstīta Amtsgericht Freiburg [Freiburgas Pirmās instances tiesa] kooperatīvu reģistrā.10Amtsgericht Breisach paskaidroja, ka Weinbau bija ierakstīta Breisach zemesgrāmatā kā vairāku nekustamo īpašumu īpašniece.111997. gada 10. jūnijā Grundbuchamt pārgrozīja īpašnieka vārda ierakstu uz Badischer Winzerkeller. Par šo pārgrozījumu saskaņā ar Kostenordnung 19., 20. pantu un 60. panta 1. punktu tika prasīta summa apmēram EUR 5100 apmērā, pamatojoties uz nekustamā īpašuma vērtību, kas ir apmēram EUR 3400000.12Ar 2001. gada 19. marta vēstuli Badischer Winzerkeller iesniedza sūdzību par paziņojumu par nodevu, ko tā būtībā pamatoja ar Direktīvu.13Amtsgericht Breisach uzskata, ka nodeva, kas piedzīta, piemērojot Kostenordnung 60. pantu, būtībā ietilpst Direktīvas 10. panta c) apakšpunktā noteiktajā aizliegumā, kā formalitāte, kas uz juridisko personu, kura darbojas, lai gūtu pelņu, attiecas tās juridiskās formas dēļ.14Amtsgericht Breisach uzskata, ka ir jāpārbauda, vai šī nodeva, kā uzskata dažas Vācijas tiesas, ir nodoklis par īpašuma tiesību maiņu, kas ir atļauts šīs Direktīvas 12. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā.15Amtsgericht Breisach vērš uzmanību uz to, ka, ja Tiesa uzskata, ka tāda nodeva kā Kostenordnung 60. pantā minētā ietilpst Direktīvas 12. panta 1. punktā noteiktajā izņēmumā, tai saskaņā ar šīs Direktīvas 12. panta 2. punktu ir jāpārliecinās, ka šī nodeva nav lielāka par maksājumiem vai nodokļiem, ko līdzīgiem darījumiem piemēro attiecīgā dalībvalsts. Šajā sakarā Amtsgericht Breisach atzīmē, ka Kostenordnung 60. pants neparedz nodevu par pārgrozījumu izdarīšanu zemesgrāmatā mantošanas gadījumā, ja lūgums izdarīt pārgrozījumus ir iesniegts divu gadu laikā pēc mantojuma atklāšanās.16Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Amtsgericht Breisach nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

1)Vai Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīva 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1973. gada 9. aprīļa Direktīvu 73/79/EEK, ar ko dažādo kapitāla nodokļa samazinātās likmes piemērošanas iespējas attiecībā uz atsevišķu uzņēmumu rekonstrukcijas operācijām saskaņā ar Direktīvas par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Padomes 1973. gada 9. aprīļa Direktīvu 73/80/EEK, ar ko nosaka kapitāla nodokļa vispārējās likmes, Padomes 1974. gada 7. novembra Direktīvu 74/553/EEK, kas groza Direktīvas 69/335 5. panta 2. punktu, un Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvu 85/303/EEK, kas groza Direktīvu 69/335, (turpmāk tekstā — Direktīva), ir jāinterpretē tādējādi, ka Direktīvas 10. panta c) apakšpunktā minētais aizliegums attiecas uz visām tajā norādītajām darbībām, neatkarīgi no 4. panta nosacījumiem?2)Vai, piemērojot Direktīvu, nav jāievēro atšķirība starp nodevām un nodokļiem par valsts pakalpojumu, tādējādi nodevas Kostenordnung nozīmē pielīdzinot nodoklim par īpašuma tiesību maiņu?3)Ja Tiesa atbild apstiprinoši uz otro jautājumu, tiek uzdots šāds jautājums: vai Direktīvas 12. panta 2. punkta pēdējais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka izņēmumu rada tas, ka Kostenordnung [..] 60. pants paredz, ka, piemēram, no mantiniekiem netiek iekasēta nodeva par pārgrozījumu izdarīšanu zemesgrāmatā, ja iesniegums par pārgrozījumu izdarīšanu tiek iesniegts divu gadu laikā pēc mantojuma atklāšanās?

<TI><P>Par prejudiciālajiem jautājumiem</P></TI><TI><P>Par pirmo jautājumu</P></TI>17Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz nodevu, kas iekasēta par pārgrozījumu izdarīšanu zemesgrāmatā divu juridisku personu saplūšanas gadījumā, kā tas ir pamata prāvā, var attiekties Direktīvas 10. panta c) apakšpunktā paredzētais aizliegums.18Ir jāatgādina, ka šī tiesību norma aizliedz dalībvalstīm papildus kapitāla nodokļiem iekasēt nodokļus vai nodevas par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz juridiskām personām, kuras darbojas, lai gūtu peļņu, attiecas to juridiskas formas dēļ.19Tiesai jau bija iespēja paskaidrot, ka Direktīvas 10. panta c) apakšpunktā izteiktais aizliegums papildina šīs Direktīvas 10. panta a) un b) apakšpunktā nosauktos aizliegumus, kas attiecas uz Direktīvas 4. pantā aprakstītajiem gadījumiem (šajā sakarā skat. 1998. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-152/97 AGAS, Recueil, I-6553. lpp., 21. punkts). Šo aizliegumu pamato tas, ka, kaut arī attiecīgo maksājumu neiekasē par pašām kapitāla iemaksām, tomēr to iekasē saistībā ar formalitātēm, kas uz sabiedrību attiecas tās juridiskās formas dēļ, tātad saistība ar kapitāla piesaistīšanas instrumentu, līdz ar to šo nodokļu uzturēšana spēkā var apdraudēt šīs Direktīvas mērķus (1996. gada 11. jūnija spriedums lietā C-2/94 Denkavit Internationaal u.c., Recueil, I-2827. lpp., 23. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā AGAS, 21. punkts).20Lai noteiktu, vai uz pamata prāvā aplūkoto nodevu attiecas Direktīvas 10. panta c) apakšpunktā noteiktais aizliegums, ir jāpārbauda, vai tas atbilst šajā normā noteiktajiem nosacījumiem.21No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Badischer Winzerkeller ir juridiska persona, kas darbojas, lai gūtu peļņu, Direktīvas 3. panta 2. punkta nozīmē. Tātad attiecībā uz to ir jāpiemēro šīs Direktīvas 10. panta c) apakšpunkts.22Vēl ir jāpārbauda vienīgi, vai pamata prāvā aplūkotā nodeva ir iekasēta par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz juridiskām personām, kuras darbojas, lai gūtu peļņu, attiecas to juridiskās formas dēļ.23Attiecībā uz to, vai pamata prāvā pārgrozījumu zemesgrāmatā pamatā ir Badischer Winzerkeller juridiskā forma, ir jānorāda, ka šis pārgrozījums apliecina Weinbau nekustamā īpašuma nodošanu Badischer Winzerkeller, kas ir šo abu kooperatīvu saplūšanas tiešas sekas. Tātad pārgrozījums ir formalitāte, kas uz sabiedrību attiecas tās juridiskās formas dēļ.24Turpretim, šauri raugoties, pārgrozījumi zemesgrāmatā nav uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgā formalitāte tādai juridiskai personai kā Badischer Winzerkeller.25Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jānosaka, vai pārgrozījumi zemesgrāmatā, arī tad, ja tas formāli nav uzskatāms par attiecīgās juridiskās personas darbības sākšanai vajadzīgu procedūru, tomēr ir nosacījums šīs darbības veikšanai un turpināšanai (attiecībā uz kapitāla pieauguma reģistrāciju skat. 1997. gada 2. decembra spriedumu lietā C-188/95 Fantask u.c., Recueil, I-6783. lpp., 22. punkts, un 1999. gada 29. septembra spriedumu lietā C-56/98 Modelo, sauktu par Modelo I, Recueil, I-6427. lpp., 25. punkts).26Šajā sakarā ir jānorāda, ka Tiesa ir vairākkārt konstatējusi, ka, ja valsts tiesības attiecībā uz kādu juridiskās personas darbību, kā, piemēram, tās pamatkapitāla pieaugums vai statūtu izmaiņas, prasa obligāti veikt tiesiskas formalitātes, šī formalitāte ir nosacījums šīs juridiskās personas darbības veikšanai un turpināšanai (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Modelo I, 26. punkts; 2000. gada 21. septembra spriedumu lietā C-19/99 Modelo, sauktu par Modelo II, Recueil, I-7213. lpp., 26. punkts; 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C-134/99 IGI, Recueil, I-7717. lpp., 24. punkts; 2001. gada 21. jūnija spriedumu lietā C-206/99 SONAE, Recueil, I-4679. lpp., 30. punkts, un 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C-426/98 Komisija/Grieķija, I-2793. lpp., 30. punkts).27Tādi paši apsvērumi attiecas uz pamata prāvā aplūkoto darbību, proti, nekustamā īpašuma iegūšanu juridiskās personas īpašumā ar saplūšanas-pārņemšanas palīdzību, kas saskaņā ar Vācijas tiesībām ir obligāti jāieraksta zemesgrāmatā.28No tā izriet, ka par zemesgrāmatā izdarītu pārgrozījumu iekasēta nodeva, kāda ir pamata prāvā, ir nodoklis vai nodeva par uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz juridiskām personām, kuras darbojas, lai gūtu peļņu, attiecas to juridiskās formas dēļ.29Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka pamata prāvā aplūkotā nodeva, kas iekasēta par pārgrozījuma zemesgrāmatā izdarīšanu, būtībā ietilpst Direktīvas 10. panta c) apakšpunktā paredzētajā aizliegumā.<TI><P>Par otro un trešo jautājumu</P></TI>30Ar otro un trešo jautājumu valsts tiesa būtībā jautā, vai pamata prāvā aplūkotā nodeva, kas iekasēta par pārgrozījumu izdarīšanu zemesgrāmatā, ar noteiktiem nosacījumiem var tikt uzskatīta par šīs Direktīvas 12. pantā atļauto nodokli par īpašuma tiesību maiņu neatkarīgi no Direktīvas 10. panta c) apakšpunkta.31Šajā sakarā ir jānorāda, ka Direktīvas 12. panta 1. punktā ir izsmeļošs nodokļu un nodevu saraksts, ko, atkāpjoties no šīs Direktīvas 10. un 11. panta, var iekasēt no kapitālsabiedrībām par šajās tiesību normās minētajām darbībām, neskaitot kapitāla nodokli (šajā sakarā skat. 1988. gada 2. februāra spriedumu lietā 36/86 Dansk Sparinvest, Recueil, 409. 1pp., 9. punkts, un 1993. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-71/91 un C-178/91 Ponente Carni un Cispadana Costruzioni, Recueil, I-1915. lpp., 24. punkts).32Direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītie nodokļi par īpašuma tiesību maiņu ir jāuzskata par reģistrācijas nodevām, ko iekasē saistībā ar noteiktām nekustamo īpašumu vai uzņēmumu nodošanas darbībām, izmantojot vispārējus un objektīvus kritērijus (1997. gada 11. decembra spriedums lietā C-42/96 Immobiliare SIF, Recueil, I-7089. lpp., 34. punkts).33Šajā tiesību normā nav nošķirti dažādi nodokļi par īpašuma tiesību maiņu, ko var iekasēt dalībvalstis. Tā vispārīgā veidā ļauj dalībvalstīm bez kapitāla nodokļa iekasēt nodokļus, kuru rašanās ir objektīvi saistīta ar nekustamā īpašuma vai uzņēmuma nodošanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Immobiliare SIF, 35. punkts).34Šajā sakarā ir jākonstatē, ka pamata prāvā aplūkotā nodeva, kas tiek iekasēta, izmantojot vispārējus un objektīvus kritērijus — proti, kā norādīts iesniedzējtiesas lēmumā, pamatojoties uz darījuma objekta vērtību —, faktiski ir saistīta ar Weinbau nekustamā īpašuma nodošanu Badischer Winzerkeller ar saplūšanas-pārņemšanas starpniecību.35Turklāt ir skaidrs, ka pamata prāvā aplūkotās nodevas iekasēšana ir nodoklis par īpašuma tiesību maiņu Direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.36Tomēr faktiski šī nodeva var tikt atļauta tikai, ja tā saskaņā ar Direktīvas 12. panta 2. punktu nav lielāka par maksājumiem vai nodokļiem, kurus līdzīgiem darījumiem piemēro dalībvalsts, kas to iekasē.37Šajā sakarā iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesiskais regulējums neparedz ar noteiktiem nosacījumiem nodevu par pārgrozījumu izdarīšanu zemesgrāmatā mantošanas gadījumā, ja lūgums izdarīt pārgrozījumus ir iesniegts divu gadu laikā pēc mantojuma atklāšanās.38Lai noteiktu, vai mantošana var tikt uzskatīta par darbību, kas ir līdzīga pamata prāvā aplūkotajai darbībai, ir jāņem vērā gan tās priekšmets, gan sekas.39Ir jākonstatē, ka nekustamo īpašumu nodošanu mantošanas ceļā priekšmeta un seku ziņā nevar pielīdzināt pamata prāvā aplūkotajai darbībai, kas attiecas uz nekustamo īpašumu nodošanu divu uzņēmumu saplūšanas rezultātā.40to Turklāt tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā nodeva nav noteikta vai tā ir samazināta noteiktām darbībām, kā, piemēram, mantošanai, obligāti nenozīmē, ka darbībai pamata prāvā piemērojamā nodeva ir pretēja Direktīvas 12. panta 2. punktam.41Šādu secinājumu var izdarīt tikai visaptveroši novērtējot nodokļus un nodevas, kas piemērojamas darbībām, kuras priekšmeta un seku ziņā ir līdzīgas darbībai pamata prāvā, proti, kooperatīva nekustamo īpašumu nodošanai citam saplūšanas rezultātā.42Izdarot šo vērtējumu, ir jāņem vērā faktiskie apstākļi pamata prāvā un ir jāveic valsts tiesību interpretācija.43Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 234. pantā minētā procesa ietvaros, kas ir balstīts uz skaidru valsts tiesu un Tiesas uzdevumu sadali, valsts tiesību interpretācija, kā arī katrs faktisko apstākļu vērtējums atrodas valsts tiesas kompetencē (skat. it īpaši 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-295/97 Piaggio, Recueil, I-3735. lpp., 29. punkts; 1999. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-175/98 un C-177/98 Lirussi un Bizzaro, Recueil, I-6881. 1pp., 37. punkts, un 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C-282/00 RAR, Recueil, I-4741. 1pp., 46. punkts).44Turklāt valsts tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai pamata prāvā aplūkotā nodeva ir lielāka par to, kuru līdzīgiem darījumiem piemēro dalībvalsts, kas to iekasē.45Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka pamata prāvā aplūkotā nodeva, atkāpjoties no Direktīvas 10. panta c) apakšpunkta, var tikt uzskatīta par nodokli par īpašuma tiesību maiņu, kas ir atļauts Direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ja tā nav lielāka par to, kuru līdzīgiem darījumiem piemēro dalībvalsts, kas tos iekasē. Valsts tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai šī nodeva atbilst Direktīvas 12. panta 2. punktam.<TI><P>Par tiesāšanās izdevumiem</P></TI>46Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)pamata prāvā aplūkotā nodeva, kas iekasēta par pārgrozījumu zemesgrāmatā izdarīšanu, būtībā ietilpst aizliegumā, kas paredzēts 10. panta c) apakšpunktā Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvā 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, kas ir grozīta ar Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvu 85/303/EEK;2)pamata prāvā aplūkotā nodeva, atkāpjoties no 10. panta c) apakšpunkta Direktīvā 69/335/EEK, kas ir grozīta ar Direktívu 85/303/EEK, var tikt uzskatīta par nodokli par īpašuma tiesību maiņu, kas ir atļauts 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā Direktīvā 69/335/EEK, kas ir grozīta ar Direktīvu 85/303/EEK, ja tā nav lielāka par to, kuru līdzīgiem darījumiem piemēro dalībvalsts, kas tos iekasē;

valsts tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai šī nodeva atbilst 12. panta 2. punktam Direktīvā 69/335/EEK, kas ir grozīta ar Direktīvu 85/303/EEK.

[Paraksti]