1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 24. oktobra spriedumu Grau Ferrer/ITSB – Rubio Ferrer (“Bugui va”) (T‑543/12, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2014:911), ar kuru tā atcēla EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2012. gada 11. oktobra lēmumu apvienotajās lietās R 274/2011‑4 un R 520/2011‑4 attiecībā uz iebildumu procesu starp Xavier Grau Ferrer, no vienas puses, un Juan Cándido Rubio Ferrer, kā arī Alberto Rubio Ferrer, no otras puses (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) ir kodificēta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.).

3

Regulas Nr. 207/2009 15. panta ar nosaukumu “Eiropas Savienības preču zīmju izmantošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja piecos gados pēc Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi Savienībā patiesi [faktiski] izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz Eiropas Savienības preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.

Pirmās daļas izpratnē par izmantošanu tiek uzskatīta arī:

[..].”

4

Šīs regulas 41. panta 3. punktā, kas reglamentē iebildumu iesniegšanu pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrāciju, ir noteikts:

“Iebildumi jāformulē rakstveidā, un tajos jānorāda pamatojums. [..] Biroja noteiktā termiņā persona, kas iebilst, lai pamatotu savu nostāju, var iesniegt savus faktus, pierādījumus un argumentus.”

5

Minētās regulas 76. panta “Faktu pārbaude, ko Birojs veic pēc savas iniciatīvas” 2. punktā ir paredzēts:

“Birojs var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.”

6

Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV 1995, L 303, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2005. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1041/2005 (OV 2005, L 172, 4. lpp.) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 15. noteikuma ar nosaukumu “Paziņojums par iebildumu” 2. punktā ir noteikts:

“Paziņojums par iebildumiem ietver:

[..]

[..].”

7

Īstenošanas regulas 19. noteikumā “Iebilduma pamatojums” ir paredzēts:

8

Šīs regulas 20. noteikuma “Iebildumu izskatīšana” 1. punktā ir noteikts:

“Ja līdz 19. noteikuma 1. punktā minētā termiņa beigām iebilduma iesniedzēja puse nav pierādījusi tās agrākās [preču] zīmes vai agrāko tiesību pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu un nav pierādījusi, ka tai ir tiesības iesniegt iebildumu, iebildumu noraida kā nepamatotu.”

9

Saskaņā ar minētās regulas 50. noteikuma 1. punkta trešo daļu:

“Ja apelācija ir vērsta pret Iebildumu nodaļas lēmumu, Padome, izskatot apelāciju, aprobežojas ar faktiem un pierādījumiem, kas sniegti līdz termiņiem, ko saskaņā ar Regulu un šajā pantā iekļautajiem noteikumiem noteikusi vai precizējusi Iebildumu nodaļa, ja vien Padome neuzskata, ka saskaņā ar Regulas [Nr. 40/94] 74. panta 2. punktu[, kura redakcija ir identiska Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta redakcijai,] jāņem vērā papildu vai papildinoši fakti un pierādījumi.”

10

Vispārējā tiesa tiesvedības priekšvēsturi izklāstījusi šādi:

[..]

[..]

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 18. decembrī (lieta T‑543/12), Grau Ferrer cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

12

Savas prasības pamatojumam Grau Ferrer izvirzīja trīs pamatus, kas saistīti ar, pirmkārt, Regulas Nr. 207/2009 75. panta un 76. panta 2. punkta un Īstenošanas regulas 50. noteikuma pārkāpumu, otrkārt, agrākās Eiropas Savienības grafiskās preču zīmes Nr. 2087534, ko Grau Ferrer reģistrējusi 2002. gada 14. jūnijā (turpmāk tekstā – “agrākā preču zīme”), faktisku izmantošanu un, treškārt, sajaukšanas iespēju starp agrāko preču zīmi, kā arī agrāko Spānijas grafisko preču zīmi, no vienas puses, un Eiropas Savienības grafisko preču zīmi, kuras reģistrācijas pieteikumu ir iesniedzis Rubio Ferrer, no otras puses.

13

Vispārējā tiesa apmierināja prasību atcelt tiesību aktu, pārsūdzētā sprieduma 48. punktā nospriežot, ka EUIPO Apelācijas padome nav īstenojusi savu rīcības brīvību un nav pamatojusi savu atteikumu ņemt vērā agrāko Spānijas preču zīmi, un pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā nospriežot, ka Apelācijas padomē iesniegtajos dokumentos bija ietverts apzīmējums, kas atšķīrās no agrākās preču zīmes tikai ar nenozīmīgiem elementiem, kā rezultātā tie bija attiecināmi uz šīs agrākās preču zīmes faktisku izmantošanu.

14

Vispārējā tiesa pārējos Grau Ferrer izvirzītos pamatus uzskatīja par neiedarbīgiem vai nepamatotiem.

15

Tādēļ Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.

16

Ar savu apelācijas sūdzību EUIPO lūdz Tiesu:

17

Neviens no pārējiem lietas dalībniekiem Tiesā nav iesniedzis procesuālu rakstu.

18

Ar savu apelācijas sūdzību EUIPO izvirza trīs pamatus saistībā ar attiecīgi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta, Īstenošanas regulas 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas un Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunkta pārkāpumu.

19

Ar savu otro pamatu, kurš ir jāizvērtē vispirms, EUIPO būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45.–48. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka apelācijas padomei ir rīcības brīvība, kas izriet no Īstenošanas regulas 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas un Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta “pat neatkarīgi no” novēloti iesniegto pierādījumu “papildinošā vai nepapildinošā rakstura” un līdz ar to arī attiecībā uz “jauniem” pierādījumiem.

20

Pārsūdzētā sprieduma 45. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz apelācijas padomes rīcības brīvību un novēloti iesniegto pierādījumu ņemšanas vērā iemesliem nenošķir jaunus pierādījumus no papildinošiem pierādījumiem, turpinot šī sprieduma 46. punktā noraidīja argumentu, saskaņā ar kuru Apelācijas padome nevarēja pamatoti ņemt vērā Grau Ferrer iesniegtos pierādījumus, jo tie bija jāuzskata par jauniem pierādījumiem.

21

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 48. punktā būtībā nosprieda, ka apelācijas padomei ir rīcības brīvība un pienākums pamatot savu atteikumu, nenošķirot “jaunus” pierādījumus no “papildinošiem” pierādījumiem.

22

EUIPO apgalvo, ka šī rīcības brīvība un šis pierādīšanas pienākums neattiecas uz jauniem pierādījumiem. Tas šo argumentu pamatojumam norāda uz atšķirībām dažādās 2013. gada 3. oktobra sprieduma Rintisch/ITSB (C‑120/12 P, EU:C:2013:638), 2013. gada 3. oktobra sprieduma Rintisch/ITSB (C‑121/12 P, EU:C:2013:639) un 2013. gada 3. oktobra sprieduma Rintisch/ITSB, (C‑122/12 P, EU:C:2013:628) valodu versijās. EUIPO ieskatā, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktu un Īstenošanas regulas 20. noteikuma 1. punktu, ja Iebildumu nodaļā nav iesniegti pilnīgi pierādījumi, iebildumi tiek noraidīti, tos neizvērtējot pēc būtības. Līdz ar to esot neiespējami atjaunot iespēju iesniegt iebildumus apelācijas padomes līmenī.

23

Attiecībā uz Īstenošanas regulas 50. noteikuma 1. punkta trešās daļas redakciju ir jānorāda, ka šīs tiesību normas franču valodas versija atšķiras no spāņu valodas, vācu valodas un angļu valodas versijas kāda būtiska elementa ziņā. Proti, šajās pēdējās minētās versijās ir paredzēts, ka apelācijas padome var ņemt vērā tikai papildu vai papildinošus faktus un pierādījumus, savukārt franču valodas versijā šie paši fakti un pierādījumi kvalificēti kā “jauni vai papildinoši”.

24

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību normas teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma vispārējai struktūrai un mērķim, kurā šī norma ietilpst (šajā ziņā skat. tostarp spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Kurcums Metal, C‑558/11, EU:C:2012:721, 48. punkts, un 2014. gada 9. aprīlis, GSV, C‑74/13, EU:C:2014:243, 27. punkts).

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktā, kas veido Īstenošanas regulas 50. noteikuma juridisko pamatu, ir noteikts, ka Birojs var neņemt vērā faktus, ko attiecīgās puses nav izvirzījušas laicīgi, vai pierādījumus, ko tās nav iesniegušas laicīgi.

26

Tiesa ir nospriedusi, ka, ja Biroja noteiktajā termiņā nav iesniegti nekādi pierādījumi par attiecīgās preču zīmes izmantošanu, Birojam pēc savas ierosmes ir jānoraida iebildumi. Savukārt, ja [šīs izmantošanas] pierādījumi ir iesniegti Birojā noteiktajā termiņā, joprojām var iesniegt papildinošus pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, New Yorker SHK Jeans/ITSB, C‑621/11 P, EU:C:2013:484, 28. un 30. punkts).

27

Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 55. un 57. punktā, tā pati Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punkta interpretācija ir jāattiecina uz pierādījumiem par preču zīmes pastāvēšanu, spēkā esamību un aizsardzības apjomu, jo minētajai tiesību normai šīs regulas sistēmā piemīt horizontāla loma, ciktāl tā ir piemērojama neatkarīgi no konkrētā procesa rakstura. No tā izriet, ka Īstenošanas regulas 50. noteikumu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to apelācijas padomes rīcības brīvība ir paplašināta, to attiecinot arī uz jauniem pierādījumiem.

28

Ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45., 46. un 48. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, paziņojot, ka Apelācijas padome nav īstenojusi rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta, lai izlemtu, vai bija vai nebija jāņem vērā jauni pierādījumi.

29

Tomēr ir jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja Vispārējās tiesas sprieduma motīvu daļā ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet šī sprieduma rezolutīvā daļa, šķiet, ir pamatota, ņemot vērā kādu citu juridisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida (skat. tostarp spriedumus, 1994. gada 15. decembris, Finsider/Komisija, C‑320/92 P, EU:C:1994:414, 37. punkts; 1999. gada 16. decembris, EESK/E, C‑150/98 P, EU:C:1999:616, 17. punkts, un 2000. gada 13. jūlijs, Salzgitter/Komisija, C‑210/98 P, EU:C:2000:397, 58. punkts).

30

Tā tas ir šajā lietā. Proti, Vispārējā tiesa ir izmantojusi ne tikai aplūkoto iemeslu, bet ir balstījusies arī uz faktu, ka Apelācijas padome ir noraidījusi konkrēto pierādījumu, neizvērtējot, vai to varēja uzskatīt par “papildinošu”. Neveicot šādu vērtējumu, Apelācijas padome, kā secinājusi Vispārējā tiesa, patiešām ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 76. panta 2. punktu.

31

Šajos apstākļos apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā, nevērtējot pārējos EUIPO savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītos pamatus, kas tādējādi nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

32

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 137. pantam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 2. punktu, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver spriedumā par tiesvedības izbeigšanu. Tā kā neviens no lietas dalībniekiem Tiesā nav iesniedzis procesuālu rakstu, ir jānospriež, ka EUIPO sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: