<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.15-->
  <head>
    <title>2026-07-202607C116202305590-00-TRA-DOC-LV-ARRET-C-0559-23-202606301-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="true" name="ParExtraits_2021"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="0" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ContentBits"/>
    <meta content="Commission Use" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Name"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="31/08/2026 16:23:13" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="ARR" name="TypeDoc"/>
    <meta content="GL+9guSB5gBt9/JY29x1wtvaQsp7F2WJvgxKdMCuZ58IoYQuz3hsPsNyHyBe5054IXEdr6i9EZ4xnu2tJylJo63YVs/ghB9cgy7B/NLRmUARCuW/v6ByyXb7v1A6y1+SxNHNtefTM0pVsXCdTIOCZXCyD+h9TmEHipsvoCHrbPo=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="svc_wsgendoc" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="10, 3, 0, 1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Tag"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="true" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Enabled"/>
    <meta content="965decee-c578-4d6a-a83c-a75d2e8c8370" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ActionId"/>
    <meta content="0559" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2023" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="b24c8b06-522c-46fe-9080-70926f8dddb1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SiteId"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="ARR_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 15-07-26 10:31:30" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="2026-07-22T06:51:45Z" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SetDate"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="4ffd1e9ac926491f85939815d80b5c9b" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0559" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="PV" name="NatureAff"/>
    <meta content="PV" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
    <meta content="Standard" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Method"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId24" style="first"/>
      <div id="rId20" style="even">Spriedums, 16.7.2026. – Lieta C‑559/23 P</div>
      <div id="rId21" style="default">IMG/Komisija</div>
    </div>
    <p class="C19Centre" id="para-1" title="page-1">
      TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
    </p>
    <p class="C19Centre" id="para-2" title="page-1">
      2026. gada 16. jūlijā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">*</a>
</span>)
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-3" title="page-1">
      Apelācija – Ārpuslīgumiskā atbildība – Izmeklēšana, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) – Konfidencialitāte – Izmeklēšanas ziņojuma neatļauta izpaušana presē – Vainojamība informācijas noplūdē – Regulas (ES) Nr. 883/2013 10. panta 3. punkts – Mantisks un morāls kaitējums – Pierādīšanas pienākums – Prasības par zaudējumu atlīdzību noilgums – Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. panta pirmā daļa – Juridisko atzinumu konfidencialitāte
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-4" title="page-1">
      Lietā C‑559/23 P
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-5" title="page-1">
      par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2023. gada 7. septembrī iesniegusi
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-6" title="page-1">
      International Management Group (IMG), Brisele (Beļģija), ko pārstāv J.‑Y. de Cara un L. Levi, advokāti,
    </p>
    <p class="C72Alineadroite" id="para-7" title="page-1">
      apelācijas sūdzības iesniedzēja,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-8" title="page-1">
      otra lietas dalībniece –
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-9" title="page-1">
      Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Baquero Cruz, J.‑F. Brakeland un S. Delaude, pārstāvji,
    </p>
    <p class="C72Alineadroite" id="para-10" title="page-1">
      atbildētāja pirmajā instancē,
    </p>
    <p class="C19Centre" id="para-11" title="page-1">
      TIESA (piektā palāta)
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-12" title="page-1">
      šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], tiesneši J. Pasers [J. Passer], J. Regans [E. Regan], D. Gracijs [D. Gratsias] (referents) un B. Smulderss [B. Smulders],
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-13" title="page-1">
      ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-14" title="page-1">
      sekretārs: F. Kataņs [F. Cathagne], administrators,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-15" title="page-1">
      ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 11. decembra tiesas sēdi,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-16" title="page-1">
      noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2026. gada 12. martā tiesas sēdē,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-17" title="page-1">
      pasludina šo spriedumu.
    </p>
    <p class="C75Debutdesmotifs" id="para-18" title="page-1">
      Spriedums
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar apelācijas sūdzību International Management Group (IMG) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 28. jūnija spriedumu IMG/Komisija (T‑752/20, turpmāk – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2023:366), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas tai esot nodarīts ar Eiropas Komisijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) prettiesisko rīcību saistībā ar OLAF sagatavoto ziņojumu attiecībā IMG.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesiskais regulējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (2013. gada 11. septembris) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (OV 2013, L 248, 1. lpp.), 3. un 4. panta priekšmets ir attiecīgi ārējā izmeklēšana, kura ietver OLAF veiktas pārbaudes uz vietas un inspekcijas dalībvalstīs un – saskaņā ar spēkā esošiem sadarbības un savstarpējās palīdzības nolīgumiem un citiem juridiskiem instrumentiem – trešās valstīs un starptautisku organizāciju telpās, kā arī iekšējā izmeklēšana, ko veic Eiropas Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs regulas 9. panta 4. punktā paredzēts, ka pēc izmeklēšanas pabeigšanas un pirms tiek sagatavoti secinājumi, kuros minēts attiecīgās personas vārds, minētajai personai dod iespēju komentēt faktus, kas uz viņu attiecas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās regulas 10. panta 1.–3. punktā noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-24" title="page-1">
      “1. Ārējas izmeklēšanas gaitā nodotu vai iegūtu informāciju neatkarīgi no tās veida aizsargā attiecīgi noteikumi.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-25" title="page-1">
      2. Iekšējas izmeklēšanas gaitā nodota vai iegūta informācija neatkarīgi no tās veida ir dienesta noslēpums, un to aizsargā noteikumi, ko piemēro Savienības iestādēm.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-26" title="page-2">
      3. Attiecīgās iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras nodrošina, ka tiek ievērota Biroja veiktās izmeklēšanas konfidencialitāte un attiecīgo personu likumīgās tiesības un, ja ir sākta tiesvedība, ka tiek stingri ievēroti visi šādai tiesvedībai piemērojamie valsts noteikumi.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs pašas regulas 11. panta 1. un 3.–6. punktā paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-28" title="page-2">
      “1. Kad Birojs ir pabeidzis izmeklēšanu, ģenerāldirektora vadībā sagatavo ziņojumu. Minētajā ziņojumā norāda izmeklēšanas juridisko pamatu, veiktās procedūras, konstatētos faktus un to provizorisku juridisko klasifikāciju, konstatēto faktu aptuveno finanšu ietekmi, informāciju par 9. pantā noteikto procesuālo garantiju ievērošanu un izmeklēšanas secinājumus.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-29" title="page-2">
      Ziņojumam pievieno ģenerāldirektora ieteikumus attiecībā uz to, vai būtu vai nebūtu jāveic kādas darbības. Piemērotos gadījumos minētajos ieteikumos norāda disciplinārus, administratīvus, finanšu un/vai tiesvedības pasākumus, kas būtu jāveic iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, un jo īpaši dara zināmas aptuvenās atgūstamās summas, kā arī konstatēto faktu provizorisku juridisko klasifikāciju.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-30" title="page-2">
      [..]
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-31" title="page-2">
      3. Pēc ārējas izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un ieteikumus, kā arī citus atbilstīgus saistītus dokumentus nosūta attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz ārēju izmeklēšanu, un vajadzības gadījumā arī kompetentajiem Komisijas dienestiem.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-32" title="page-2">
      4. Pēc iekšējas izmeklēšanas sagatavotus ziņojumus un ieteikumus, kā arī citus atbilstīgus saistītus dokumentus nosūta attiecīgajai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai. Minētā iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra veic šādu darbību, jo īpaši disciplinārus vai tiesiskus pasākumus, kas izriet no iekšējās izmeklēšanas rezultātiem, un par to ziņo [OLAF], ievērojot ziņojumam pievienotajos ieteikumos noteikto termiņu un turklāt pēc [OLAF] pieprasījuma.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-33" title="page-2">
      5. Ja pēc iekšējas izmeklēšanas sagatavotā ziņojumā ir atklāts, ka pastāv fakti, kas varētu būt pamats kriminālprocesa ierosināšanai, minēto informāciju nodod attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādēm.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-34" title="page-2">
      6. Pēc [OLAF] pieprasījuma attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes [OLAF] savlaicīgi nosūta informāciju par darbību, kas veikta pēc tam, kad saskaņā ar 3. punktu ģenerāldirektors ir nodevis savus ieteikumus un saskaņā ar 5. punktu [OLAF] ir nodevis citu informāciju, ja šādi pasākumi ir bijuši.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesvedības priekšvēsture</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesvedības priekšvēsture izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 2.–18. punktā un šīs lietas vajadzībām to var apkopot, kā norādīts turpinājumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzēja tika dibināta 1994. gada 25. novembrī, lai valstīm, kas piedalās Bosnijas un Hercegovinas atjaunošanā, šim nolūkam būtu pieejama specializēta struktūra. Savas darbības laikā tā noslēgusi vairākus nolīgumus ar Eiropas Komisiju konkrēti saskaņā ar Eiropas Savienības budžeta izpildes metodi – tā saukto “netiešo un kopīgo pārvaldību”, kas paredzēta Savienības finanšu tiesiskajā regulējumā. Šī budžeta izpildes metode paredz, ka gadījumos, kad Komisija izpilda Savienības budžetu, īstenojot kopīgo pārvaldību, kura kopš 2012. gada kvalificēta kā netiešā pārvaldība, atsevišķi izpildes uzdevumi tiek deleģēti starptautiskām organizācijām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2012. gada 31. janvārī OLAF ģenerāldirektors uzsāka izmeklēšanu (izmeklēšana OF/2011/1002) par apelācijas sūdzības iesniedzējas kā “starptautiskas organizācijas” Savienības finanšu tiesiskā regulējuma izpratnē juridisko statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2014. gada 9. decembrī OLAF sagatavoja savu galīgo ziņojumu (turpmāk – OLAF ziņojums), kurā tas būtībā atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav “starptautiska organizācija” Savienības finanšu tiesiskā regulējuma izpratnē un ka tai pat varētu nebūt patstāvīgas juridiskas personas statusa. Tādējādi OLAF ieteica Komisijai piemērot apelācijas sūdzības iesniedzējai administratīvas un finanšu sankcijas un atgūt tai izmaksātās summas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2014. gada 12. decembrī OLAF ziņojums tika oficiāli nosūtīts Komisijai, kā arī Francijas un Beļģijas tiesu iestādēm.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2014. gada 16. decembrī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu C(2014) 9787 final par grozījumiem Īstenošanas lēmumā C(2013) 7682 final par 2013. gada rīcības programmu Mjanmas/Birmas labā, kas finansējama no Eiropas Savienības vispārējā budžeta (turpmāk – 2014. gada 16. decembra lēmums). Saskaņā ar 2014. gada 16. decembra lēmumu Savienības finansēto tirdzniecības attīstības programmu Mjanmā/Birmā bija paredzēts īstenot nevis apelācijas sūdzības iesniedzējai, kā bija paredzēts līdz tam, bet gan citai struktūrai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja par šo lēmumu Vispārējā tiesā cēla atcelšanas prasību, kas reģistrēta ar lietas numuru T‑29/15.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2015. gada 18. februārī apelācijas sūdzības iesniedzēja nosūtīja OLAF vēstuli, kurā bija norādīts uz iespējamu informācijas noplūdi presē par ziņojuma saturu, tostarp tā secinājumiem, un šīs informācijas izplatīšanu rakstā, ko 2015. gada 13. februārī publicējis Vācijas žurnāls Der Spiegel.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2015. gada 13. martā OLAF ģenerāldirektors nosūtīja vēstuli Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, norādot, ka ticis informēts par OLAF ziņojuma izplatīšanu Parlamenta Budžeta kontroles komitejā. Šajā vēstulē OLAF ģenerāldirektors atgādināja, ka minētais ziņojums Parlamentam nav ticis oficiāli izpausts, un lūdza šīs iestādes priekšsēdētāju veikt nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu šī dokumenta izplatīšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2015. gada 20. marta vēstulē OLAF apelācijas sūdzības iesniedzējai atbildēja, ka tā ziņojums ticis nosūtīts vienīgi kompetentajām valsts iestādēm un Komisijas Ģenerālsekretariātam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2015. gada 8. maijā Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējai nosūtīja vēstuli, lai to informētu par darbībām, ko Komisija plāno veikt saistībā ar OLAF ziņojumu. Ar šo vēstuli Komisija citastarp pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – 2015. gada 8. maija lēmums), saskaņā ar kuru, “līdz būs iegūta pilnīga pārliecība par [apelācijas sūdzības iesniedzējas] starptautiskas organizācijas statusu”, tās dienesti ar apelācijas sūdzības iesniedzēju neslēgs jaunus netiešās pārvaldības deleģēšanas nolīgumus Savienības finanšu tiesiskā regulējuma izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā cēla prasību, kas reģistrēta ar lietas numuru T‑381/15, lūdzot it īpaši atcelt 2015. gada 8. maija lēmumu un atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2015. gada 11. decembrī OLAF ziņojums bez pielikumiem tika publicēts laikraksta New Europe tīmekļvietnē. Apelācijas sūdzības iesniedzēja tika informēta, ka Komisijas ģenerālsekretārs un OLAF uzsākuši divas izmeklēšanas, lai noskaidrotu šīs informācijas noplūdes avotu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2017. gada 30. janvārī Komisijas ģenerālsekretārs nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējai vēstuli, to informējot, ka izmeklēšanas ir pabeigtas un ka informācijas noplūdes avotu tajās noskaidrot nav izdevies.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2017. gada 2. februāra spriedumiem International Management Group/Komisija (T‑29/15, EU:T:2017:56) un IMG/Komisija (T‑381/15, EU:T:2017:57) Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas celtās prasības, kas minētas šī sprieduma 11. un 16. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzēja 2018. gada 5. jūnijā saņēma OLAF ziņojumu ar pielikumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2019. gada 31. janvāra spriedumu International Management Group/Komisija (C‑183/17 P un C‑184/17 P, EU:C:2019:78) Tiesa atcēla šī sprieduma 19. punktā minētos spriedumus, 2014. gada 16. decembra lēmumu, kā arī 2015. gada 8. maija lēmumu. Tiesa lietu T‑381/15 nodeva atpakaļ Vispārējai tiesai, lai šī tiesa izlemtu apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atlīdzināt zaudējumus saistībā ar kaitējumu, kas tai esot nodarīts ar 2015. gada 8. maija lēmumu. Lemjot par atpakaļ nodoto lietu, Vispārējā tiesa ar 2020. gada 9. septembra spriedumu IMG/Komisija (T‑381/15 RENV, EU:T:2020:406) apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīja. Minētais spriedums tika atcelts ar 2022. gada 22. septembra spriedumu IMG/Komisija (C‑619/20 P un C‑620/20 P, EU:C:2022:722).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 21. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, lūdzot atlīdzināt mantisko un morālo kaitējumu, kas tai esot nodarīti ar OLAF ziņojuma – kurā apelācijas sūdzības iesniedzējas ieskatā pieļauti vairāki pārkāpumi – noplūdi presē. Apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās uz mantisko kaitējumu, ko veido tās darbības apjoma samazināšanās, kuru tai uztic tās partneri un ierastie līdzekļu devēji, un uz morālo kaitējumu, kas izpaužas, pirmkārt, kā tās piedzīvotā netaisnības un frustrācijas sajūta un, otrkārt, kā ļoti smags tās goda, tēla un reputācijas aizskārums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No pārsūdzētā sprieduma 22. punkta izriet, ka Komisija apstrīdēja pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tai esot iestājies noilgums. Tomēr, kā izriet no minētā sprieduma 24. punkta, Vispārējā tiesa nolēma izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas zaudējumu atlīdzības prasījumu pamatotību, iepriekš nelemjot par iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasības noilgumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pārsūdzētā sprieduma 25. un 26. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, kuri ir, pirmkārt, Savienības iestādes rīcības prettiesiskums, otrkārt, reāls kaitējums un, treškārt, cēloņsakarības pastāvēšana starp šīs iestādes rīcību un kaitējumu, uz ko atsaucas; ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts, prasība jānoraida pilnībā un pārējie nosacījumi nav jāizvērtē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētā sprieduma 27.–31. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaukusies uz četriem pārkāpumiem, kas esot tai nodarītā kaitējuma pamatā. Pirmo veidojot Regulas Nr. 883/2013 1. un 5. panta un Komisijas Lēmuma 1999/352/EK, EOTK, Euratom (1999. gada 28. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV 1999, L 136, 20. lpp.), 2. panta pārkāpums, kā arī rūpības pienākuma neizpilde. Otro veidojot, pirmām kārtām, OLAF pieļautais Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), 53. un 53.d panta, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Regulas Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 58. panta un Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) 43. panta pārkāpums, kā arī rūpības pienākuma neizpilde, un, otrām kārtām, OLAF pieļauta kļūda tā ziņojumā ietverto ieteikumu pieņemšanai izraudzīto juridisko pamatu izvēlē. Trešo veidojot tas, ka OLAF esot pārkāpis Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 41. pantā paredzēto labas pārvaldības principu, it īpaši objektivitātes principu, noteikumus attiecībā uz pierādījumu iegūšanu, kas ietverti arī OLAF darbiniekiem paredzēto izmeklēšanas procedūru pamatnostādņu 8.5. pantā, Regulas Nr. 883/2013 9. pantā reglamentētās tiesības tikt uzklausītam, kā arī nav izpildījis rūpības pienākumu un pārkāpis nevainīguma prezumpcijas principu. Visbeidzot, ceturto pārkāpumu veidojot Regulas Nr. 883/2013 10. pantā, iepriekš minēto pamatnostādņu 8. pantā un LESD 339. pantā paredzētā konfidencialitātes pienākuma neizpilde no OLAF un Komisijas puses, ņemot vērā, ka notikusi no OLAF ziņojuma izrietošās informācijas noplūde presē, kā arī rūpības pienākuma un pienākuma ņemt vērā civildienesta darbinieku intereses neizpilde no Komisijas puses.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ciktāl Komisija apgalvoja, ka starp pārkāpumiem, uz kuriem atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzēja, un pēdējai minētajai šķietami nodarīto kaitējumu nepastāv cēloņsakarība, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 32. punktā nolēma vispirms izvērtēt trešo nosacījumu, no kura atkarīga Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās, proti, nosacījumu, kas attiecas uz cēloņsakarības pastāvēšanu starp aplūkotās iestādes rīcību un apgalvoto kaitējumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 35. punktā atgādināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2013 10. panta 3. punktu un 11. panta 3.–6. punktu saistībā ar OLAF izmeklēšanu sagatavotie ziņojumi principā ir konfidenciāli un to mērķis ir sniegt valsts un Savienības iestādēm informāciju un pierādījumus, lai dotu tām iespēju novērtēt, vai ir lietderīga pasākumu noteikšana Savienības līmenī vai arī procesa uzsākšana no valsts tiesu iestāžu puses. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 36. punktā no tā secināja, ka vienīgais kaitējums, kas varētu tieši izrietēt no OLAF ziņojuma, ir kaitējums, kuru izraisījusi šī ziņojuma pilnīga vai daļēja izpaušana, konkrēti noplūdes presē dēļ.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No pārsūdzētā sprieduma 37. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa atzina – pirmais no apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotajiem pārkāpumiem, kuri atgādināti šī sprieduma 25. punktā, attiecas uz OLAF kompetences sākt izmeklēšanu neesību, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai kaitējumu, uz kuru tā atsaucas, varējusi izraisīt tikai ar informācijas par šo izmeklēšanu un OLAF ziņojuma noplūdi presē. Līdz ar to Vispārējās tiesas ieskatā starp šo pirmo pārkāpumu un kaitējumu, uz ko atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav pietiekami tiešas sakarības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Vispārējās tiesas apsvērumiem, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 38. un 39. punktā, tas pats attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto otro un trešo pārkāpumu, jo starp tiem un OLAF ziņojuma noplūdi presē arī neesot sakarības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savukārt, runājot par ceturto no šiem pārkāpumiem, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 40. un 41. punktā norādīja, ka tas attiecas uz OLAF un Komisijas konfidencialitātes pienākuma neizpildi, kā arī Komisijas pieļauto rūpības pienākuma un pienākuma ņemt vērā civildienesta darbinieku intereses neizpildi saistībā ar OLAF ziņojuma noplūdi presē. Vispārējā tiesa atzina – fakts, ka šīs informācijas noplūdes dēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas partneri un ierastie līdzekļu devēji uzzināja šajā ziņojumā ietverto konfidenciālo informāciju, varēja tiem radīt šaubas par apelācijas sūdzības iesniedzējas godīgumu, kā arī par tās tiesībspēju, rīcībspēju un juridiskās personas statusu un tātad tai izraisīt kaitējumu, ko tā lūgusi atlīdzināt. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka pietiekami tiešas cēloņsakarības pastāvēšana starp ceturto pārkāpumu un šo kaitējumu ir pierādīta. Tāpēc, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 42. punkta, Vispārējā tiesa nolēma Komisijai un OLAF pārmestās rīcības likumību izvērtēt vienīgi attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto ceturto pārkāpumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā Vispārējā tiesa atsevišķi izvērtēja, pirmkārt, Komisijas un OLAF pieļauto konfidencialitātes pienākuma neizpildi un, otrkārt, Komisijas pieļauto rūpības pienākuma un pienākuma ņemt vērā civildienesta darbinieku intereses neizpildi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmām kārtām, attiecībā uz konfidencialitātes pienākuma neizpildi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā norādīja, ka, pirms tiek izvērtēts, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotā pienākumu neizpilde atbilst pirmajam Savienības atbildības iestāšanās nosacījumam, kas attiecas uz šo pārkāpumu prettiesiskumu, jānosaka, vai OLAF vai Komisija ir vainojami OLAF ziņojuma noplūdē presē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 48. punktā Vispārējā tiesa atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru prasības par zaudējumu atlīdzību kontekstā prasītājs ir tas, kam jāpierāda, ka ir izpildīti Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi. Tomēr minētā sprieduma 49. punktā tā piebilda, ka saskaņā ar judikatūru šis noteikums ir mīkstināms, ja notikumu, kurš radījis kaitējumu, var būt izraisījuši dažādi cēloņi un ja Savienības iestāde nav sniegusi nekādus pierādījumus, kas ļautu noteikt, uz kuru no šiem cēloņiem šis notikums attiecināms, lai gan tā vislabāk varējusi sniegt attiecīgos pierādījumus, tā ka par neskaidrību, kas turpina pastāvēt, atbildība jāuzņemas šai iestāde.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pēc lietas faktisko apstākļu izvērtēšanas pārsūdzētā sprieduma 51.–60. punktā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 61. un 62. punktā secināja, ka datumā, kad notika OLAF ziņojuma pirmā noplūde presē, OLAF un Komisija vairs nebija vienīgās iestādes, kuru rīcībā bija šis ziņojums, un ka tāpēc nevar atzīt, ka pārsūdzētā sprieduma 49. punktā minētās un iepriekšējā punktā atgādinātās judikatūras izpratnē Komisija vislabāk varējusi sniegt pierādījumus, kuri ļautu noteikt, uz kādu cēloni attiecināma informācijas noplūde un tās šķietami izraisītais kaitējums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pārsūdzētā sprieduma 66. punktā Vispārējā tiesa norādīja, pirmkārt, ka pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi sūdzību Eiropas Ombudam, tas 2017. gada 14. decembrī bija pieņēmis Lēmumu 220/2015/ANA (turpmāk – Eiropas Ombuda lēmums), kurā uzsvēra, ka OLAF veicis nopietnu un padziļinātu izmeklēšanu un ka nav nekādu pierādījumu, ka tas būtu izraisījis informācijas noplūdi, un, otrkārt, ka Komisija arī veikusi iekšēju izmeklēšanu, lai noteiktu noplūdes avotu, bet tajā nav izdevies identificēt šādu avotu šīs iestādes iekšienē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67.–69. punktā atzina – tā kā nav attiecīgu norāžu, neskaidrība par informācijas noplūdes avotu nevar izraisīt to, ka tiek atzīts, ka par to ir atbildīga Komisija un OLAF, un, tā kā atbildību par pārkāpumu, ko šķietami izraisījusi šī noplūde, nevar likt uzņemties Savienībai, nav jāizvērtē, vai tas ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Tādējādi Vispārējā tiesa atzina, ka, runājot par apgalvoto konfidencialitātes pienākuma neizpildi, pirmais Savienības atbildības iestāšanās nosacījums nav izpildīts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 71.–101. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju attiecībā uz to, ka Komisija neesot izpildījusi rūpības pienākumu un pienākumu ņemt vērā civildienesta darbinieku intereses. Pēc šī izvērtējuma šī tiesa minētā sprieduma 102. punktā atzina – ceturtais pārkāpums, uz kuru atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja, ciktāl tas attiecas uz Komisijas šķietamo pienākuma ņemt vērā civildienesta darbinieku intereses un rūpības pienākuma neizpildi, nav būtisks; līdz ar to Vispārējā tiesa minētā sprieduma 103. un 104. punktā atzina, ka pirmais Savienības atbildības iestāšanās nosacījums nav izpildīts un ka līdz ar to prasība jānoraida.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Trešām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 107.–123. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas lūgumu izņemt no lietas materiāliem tās juridiskā dienesta 2015. gada 16. janvāra atzinumu, kas pievienots prasības pieteikumam (turpmāk – juridiskā dienesta atzinums). Šajā ziņā Vispārējā tiesa, minētā sprieduma 117.–121. punktā atgādinājusi Tiesas judikatūrā, it īpaši 2022. gada 16. februāra spriedumā Ungārija/Parlaments un Padome (C‑156/21, EU:C:2022:97, 54.–56. punkts) ietvertās atziņas, minētā sprieduma 122. punktā norādīja – pirmkārt, nav strīda par to, ka šis atzinums nav sniegts likumdošanas procedūrā, un, otrkārt – apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apgalvojusi, ka minētā atzinuma iesniegšana būtu saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Tāpēc minētā sprieduma 123. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijas lūgums jāapmierina.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku prasījumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">atcelt pārsūdzēto spriedumu,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">tāpēc apmierināt tās prasījumus pirmajā instancē;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarīto kaitējumu, kura aplēstais apmērs – ar iespēju to vēl mainīt – attiecībā uz morālo kaitējumu ir 10 000 EUR mēnesī par laikposmu no 2015. gada decembra vidus līdz pieņemamā sprieduma pasludināšanai un attiecībā uz mantisko kaitējumu – 2,1 miljoni EUR, kam pieskaitāmi nokavējuma procenti;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt kā nepieņemamu vai pakārtoti kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par apelācijas sūdzību</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par pieņemamību</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumenti</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasībai par zaudējumu atlīdzību jau tās celšanas brīdī bijis iestājies noilgums, tā ka apelācijas sūdzība neesot pieņemama. Šī iestāde atgādina, ka prasības pieteikumā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzēja bija apgalvojusi, ka tai nodarītais kaitējums materializējies “agrākais OLAF ziņojuma noplūdes brīdī”, proti, 2015. gada 11. decembrī, kad šis ziņojums ticis publicēts laikraksta New Europe tīmekļvietnē. Komisijas ieskatā no tā izriet, ka noilguma termiņš beidzies 2020. gada 11. decembrī, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība tika celta tikai desmit dienas vēlāk – 2020. gada 21. decembrī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotais kaitējums materializējies nevis agrākais, bet vēlākais OLAF ziņojuma noplūdes brīdī. Pārkāpumiem, uz kuriem atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja, esot saistība ar jautājumu par tās juridisko statusu. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja labu laiku pirms 2015. gada 11. decembra esot tikusi informēta par šaubām, ko šajā ziņā paudis OLAF un Komisija.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Komisijas argumentus un uzsver, ka tās prasībai nav iestājies noilgums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmo un otro daļu apelācijas sūdzību Tiesā par Vispārējās tiesas galīgajiem nolēmumiem var “iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka noilgums veido iebildi par nepieņemamību, kas atšķirībā no procesuālajiem termiņiem nav absolūts pamats, bet prasību sakarā ar atbildību izslēdz vienīgi tad, ja to lūdzis atbildētājs; Savienības tiesa noilguma termiņa ievērošanu nevar izvērtēt pēc savas ierosmes, bet uz to jānorāda attiecīgajam lietas dalībniekam (spriedums, 2019. gada 5. septembris, Eiropas Savienība/Guardian Europe un Guardian Europe/Eiropas Savienība, C‑447/17 P un C‑479/17 P, EU:C:2019:672, 99. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir taisnība, ka šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 22. punkta izriet, ka Komisija Vispārējā tiesā bija izvirzījusi iebildi par nepieņemamību saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības par zaudējumu atlīdzību noilgumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr Vispārējā tiesa minētā sprieduma 23. punktā atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 52. punkts, un 2022. gada 24. marts, GVN/Komisija, C‑666/20 P, EU:C:2022:225, 24. punkts) tai jāizvērtē, vai laba tiesu pārvaldība tādos apstākļos kā attiecīgajā lietā nepamato prasītāja prasības noraidīšanu pēc būtības, nelemjot par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Uzskatīdama, ka tā ir, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 24. punktā nolēma izvērtēt apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumu par zaudējumu atlīdzību pamatotību, iepriekš nelemjot par iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasības noilgumu. Pabeigusi šo izvērtējumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 104. punktā atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība jānoraida; tā to izdarīja minētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējai, kuras prasījumi Vispārējā tiesā netika apmierināti, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmo un otro daļu ir tiesības iesniegt Tiesā apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to apelācijas sūdzība ir pieņemama.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par lietas būtību</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza piecus pamatus, kuri attiecas, pirmkārt, uz LESD 340. panta pārkāpumu, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī omnia petita principa pārkāpumu, otrkārt, uz tiesību kļūdu, kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju, LESD 340. panta pārkāpumu un rīcības prettiesiskuma un vainojamības jēdzienu neievērošanu, kā arī lietas materiālu sagrozīšanu, treškārt, uz pienākuma ņemt vērā civildienesta darbinieku intereses, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ceturtkārt, uz rūpības pienākuma neizpildi, Regulas Nr. 883/2013 10. panta 3. punkta un LESD 340. panta pārkāpumu un rīcības prettiesiskuma jēdziena neievērošanu un, piektkārt, uz sacīkstes principa un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu saistībā ar Komisijas lūgumu izņemt no lietas materiāliem juridiskā dienesta atzinumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par piekto pamatu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumenti</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar piekto pamatu, kas jāizvērtē kā pirmais, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd pārsūdzētā sprieduma 116.–123. punktā izklāstīto pamatojumu, uz kuru balstoties Vispārējā tiesa apmierināja Komisijas lūgumu izņemt no lietas materiāliem juridiskā dienesta atzinumu. Tā uzsver, ka Vispārējās tiesas minētais 2022. gada 16. februāra spriedums Ungārija/Parlaments un Padome (C‑156/21, EU:C:2022:97) attiecas uz pavisam cita rakstura atzinumu, proti, kā izriet no minētā sprieduma 35. punkta, uz juridisku atzinumu, kas sniegts likumdošanas procesā par politiski jutīgu jautājumu ārkārtīgi svarīgā lietā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Juridiskā dienesta atzinums turpretim jau esot bijis publiski pieejams, jo bija notikusi tā noplūde presē, un šī iemesla dēļ nav ticis iesniegts pieteikums par piekļuvi šim dokumentam. Tādējādi neesot notikusi nekāda tiesiskajā regulējumā par piekļuvi dokumentiem paredzētās procedūras apiešana no apelācijas sūdzības iesniedzējas puses. Tās ieskatā šis atzinums tā rakstura un izpaušanas nosacījumu dēļ neapdraud ne konfidencialitāti, ne sevišķas sabiedrības intereses. Tas esot nozīmīgs dokuments, kas attiecoties vienīgi uz aplūkoto lietu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai pārmet arī, ka tā pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā balstījusies uz judikatūru, kurai neesot nozīmes, un nav ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības apspriest dokumentu, kuru tā pati nav izpaudusi. Šajā kontekstā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi sacīkstes principu un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu. Liegt prasītājam apspriest visus pierādījumus, aizbildinoties ar to, ka Komisija nav pamanījusi, ka tie tikuši izplatīti, esot pretrunā šiem principiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā Vispārējā tiesa pareizi atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 117. punktā – principā, ja piekristu tam, ka prasītājs var pievienot lietas materiāliem iestādes juridisko atzinumu, kura izpaušanu šī iestāde nav atļāvusi, nebūtu ievērotas lietas taisnīgas izskatīšanas prasības un tiktu apieta piekļuves šādam dokumentam pieprasīšanas procedūra, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir taisnība, ka Tiesa atzinusi – jāņem vērā LES 1. panta otrajā daļā un 10. panta 3. punktā, kā arī LESD 15. panta 1. punktā un 298. panta 1. punktā paredzētais pārskatāmības princips, kas citastarp ļauj nodrošināt lielāku pārvaldes sistēmas leģitimitāti, efektivitāti un atbildību pilsoņu priekšā demokrātiskā iekārtā. Tā kā pārskatāmība pieļauj atšķirību starp dažādiem skatpunktiem atklātu apspriešanu, tā turklāt palīdz vairot šo pilsoņu uzticēšanos (spriedums, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr Tiesa ir atzinusi – pārskatāmības princips tikai izņēmuma kārtā var pamatot to, ka saistībā ar tiesvedību tiek izpausts tāds iestādes dokuments, kurš nav darīts pieejams sabiedrībai un kurā ietverts juridisks atzinums. Tādējādi tāda dokumenta saglabāšana lietas materiālos, kurā ietverts iestādes juridisks atzinums, nav saistīta ne ar kādām sevišķām sabiedrības interesēm, ja, pirmkārt, šis juridiskais atzinums neattiecas uz likumdošanas procedūru, attiecībā uz kuru tiek prasīta lielāka pārskatāmība, un, otrkārt, to iesniegušā lietas dalībnieka ieinteresētība šajā saglabāšanā saistīta tikai ar iespēju minēto juridisko atzinumu izmantot tiesvedībā. Šādos apstākļos, šķiet, ka šāda juridiskā atzinuma iesniegšanu noteikušas apelācijas sūdzības iesniedzējas pašas intereses pamatot savu argumentāciju, nevis jebkādas sevišķas sabiedrības intereses, piemēram, sabiedrību iepazīstināt ar procedūru, kuras noslēgumā pieņemts apstrīdētais akts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma 122. punktā Vispārējā tiesa norādīja – nav strīda par to, ka juridiskā dienesta atzinums nav sniegts likumdošanas procedūrā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šo Vispārējās tiesas konstatējumu apelācijas sūdzībā nav apšaubījusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Vispārējā tiesa minētajā 122. punktā konstatēja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija uzsvērusi, ka juridiskā atzinuma iesniegšana būtu saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Apelācijas sūdzības iesniedzēja Tiesā neapgalvo, ka būtu atsaukusies uz šādu interesi un Vispārējā tiesa to nebūtu ņēmusi vērā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, pareizi piemērojot atziņas, kas izriet no šī sprieduma 56.–58. punktā atgādinātās judikatūras, un nepieļaujot tiesību kļūdu, nolēma izslēgt juridiskā dienesta atzinumu no lietas materiāliem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzējas piektajā pamatā norādītie argumenti nevar šo vērtējumu atspēkot.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, šī sprieduma 56.–58. punktā atgādinātā judikatūra attiecas ne tikai uz juridisku atzinumu saistībā ar likumdošanas procedūru, bet jebkuru iestādes juridisko atzinumu. Tātad nav nozīmes faktam, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka juridiskais atzinums nav saistīts ar likumdošanas procedūru.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, izvērtējot jautājumu, vai juridiskais atzinums var vai nevar tikt saglabāts lietas materiālos, nav nozīmes faktam, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēja, ka pirms iesniegšanas Vispārējā tiesā bija notikusi juridiskā atzinuma noplūde presē, tāpat kā faktam, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pati nav atbildīga par šo noplūdi. Svarīgs ir tikai jautājums, vai šāda dokumenta izpaušanu atļāvusi attiecīgā iestāde vai uzdevusi Savienības tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra); kā konstatēja Vispārējā tiesa, šajā lietā tas tā nav.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, nevar piekrist arī apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijai attiecībā uz sacīkstes principu un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar sacīkstes principu parasti katram procesa dalībniekam tiek piešķirtas tiesības iepazīties ar dokumentiem un apsvērumiem, kurus tiesai iesniegusi pretējā puse, kā arī tos apspriest, un tas liedz Savienības tiesai savu nolēmumu balstīt uz faktiem un dokumentiem, ar kuriem lietas dalībnieki, vai kāds no tiem, nav varējuši iepazīties un par kuriem tiem tātad nav bijis iespējams paust nostāju. Tas parasti nozīmē arī, ka lietas dalībniekiem jābūt tiesībām gan iepazīties ar pamatiem, kurus pēc savas ierosmes izvirzījusi tiesa un uz kuriem tā plāno balstīt savu nolēmumu, gan šos pamatus apspriest. Lai izpildītu ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu saistītās prasības, lietas dalībniekiem jāzina gan faktiskie, gan tiesiskie apstākļi, kas ir izšķiroši tiesvedības iznākumam, un jābūt iespējai tos apspriest atbilstoši sacīkstes principam (spriedums, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 55. un 56. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču jautājums, vai lietas dalībniekam ir tiesības Savienības tiesā iesniegt juridisku atzinumu, kas sagatavots pēc Savienības iestādes pieprasījuma un izpausts bez šīs iestādes atļaujas, izlemjams, pirms tiek izvērtēta sacīkstes principa ievērošana. Kā izriet no iepriekšējā punktā minētās judikatūras, minētais princips attiecas nevis uz pierādījumu iesniegšanu tiesā pašu par sevi, bet gan uz katra lietas dalībnieka tiesībām iepazīties ar dokumentiem un apsvērumiem, ko tiesai iesniegusi pretējā puse, kā arī attiecīgā gadījumā ar pamatiem, kurus pēc savas ierosmes izvirzījusi tiesa, un sniegt apsvērumus saistībā ar tiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kas loģiski izriet no paša koncepta par lietas taisnīgu izskatīšanu, kura citastarp garantēta ar Hartas 47. pantu – šis princips paredz pienākumu katram lietas dalībniekam sniegt pieņemamu iespēju izklāstīt savu pozīciju atbilstoši nosacījumiem, kas tam nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 128. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No Tiesas judikatūras izriet arī, ka Savienības tiesībās piemērojamais princips ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kura izriet, ka laikus iesniegta pierādījuma pieņemamību Savienības tiesās var apstrīdēt, tikai pamatojoties uz faktu, ka tas iegūts neatļautā veidā (spriedumi, 2021. gada 30. septembris, Revīzijas palāta/Pinxten, C‑130/19, EU:C:2021:782, 104. punkts, un 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 129. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Gadījumā, ja kāds no lietas dalībniekiem neatļautā veidā iesniedzis pierādījumus, tādus kā Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie iekšējie dokumenti, kuru iesniegšanu nav ne atļāvusi attiecīgā iestāde, ne uzdevusi Savienības tiesa, jāapsver attiecīgo lietas dalībnieku intereses, kas saistītas ar to tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ņemot vērā intereses, kuras aizsargātas ar tiesību normām, kas pārkāptas vai apietas šādu pierādījumu iegūšanā (spriedums, 2022. gada 12. jūlijs, Nord Stream 2/Parlaments un Padome, C‑348/20 P, EU:C:2022:548, 130. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pārsūdzētā sprieduma 116.–121. punktā Vispārējā tiesa konkrēti apsvērusi attiecīgo lietas dalībnieku tajā notiekošajā tiesvedībā intereses un tādējādi ievērojusi no Tiesas judikatūras izrietošās atziņas. Šajā kontekstā, kā secināms no pārsūdzētā sprieduma 121. punkta, tā it īpaši apsvērusi faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas veikto juridiskā atzinuma iesniegšanu šķietami noteikušas tās pašas intereses pamatot savu argumentāciju, nevis jebkādas sevišķas sabiedrības intereses.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, piektais pamats jānoraida.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par otro pamatu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lietas dalībnieku argumenti</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar otro pamatu, kas jāizvērtē kā otrais, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 47.–69. punktā izklāstītajā argumentācijā pieļautas tiesību kļūdas, kā arī sagrozīti lietas materiālos ietvertie elementi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo – prasītajam uzliktā pierādīšanas pienākuma mīkstināšana, uz kuru Vispārējā tiesa atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, saistīta ar prasību, ka atbildētājai iestādei jāmin skaidrojums vai ticams pieņēmums par apstākļiem, kādos varējusi notikt noplūde. Tikai ar to vien, ka šī iestāde netieši norādījusi uz iespējamību, ka pārkāpumu, kas izraisījis informācijas noplūdi, izdarījusi persona, kura nav saistīta ar Savienības iestādēm, nepietiek. Tāpēc Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu un neesot ievērojusi 1986. gada 8. oktobra spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) ietvertās atziņas, kad tā vienīgi uz šādas Komisijas norādes pamata atzinusi, ka šī iestāde nebija tā, kas vislabāk var sniegt pierādījumus par informācijas noplūdi, un tāpēc tajā izskatāmā lieta atšķiras no tās, kas bija pamatā 2008. gada 8. jūlija spriedumam Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">75</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā noteiktas norādes, kuru mērķis bijis pierādīt, ka informācijas noplūdi veikusi kāda pie Savienības iestādēm piederoša persona.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">76</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentē – Vispārējās tiesas atzinums, ka nav pierādījumu tam, ka noplūdes avots ir OLAF, balstīts uz Komisijas 2017. gada 30. janvāra vēstules, kas minēta šī sprieduma 18. punktā, kā arī Eiropas Ombuda lēmuma sagrozīšanu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka lietas materiāli neietver nevienu norādi uz to, ka valsts iestādes, kurām bijis nosūtīts OLAF ziņojums, OLAF un Komisijas veiktajās izmeklēšanās būtu tikušas iztaujātas par informācijas noplūdes avotu. Turklāt Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai šīs izmeklēšanas veiktas rūpīgi, un neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, kurā apgalvots, ka tas tā nav.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">77</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot, ceturtām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo – pat pieņemot, ka noplūdi varētu izskaidrot vairāki ar Savienību saistīti un nesaistīti cēloņi, Vispārējās tiesas ziņā esot katra no šiem cēloņiem lomu izvērtēt no “nosacījumu līdzvērtības” teorijas vai “atbilstošā cēloņa” teorijas skatpunkta; Vispārējā tiesa šajā lietā to neesot darījusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">78</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Komisija uzskata, ka otrais pamats nav pamatots. Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju attiecībā uz pierādīšanas pienākuma mīkstināšanu, Komisija norāda, ka tas ir noteikuma izņēmums un tāpēc jāinterpretē šauri. Tā uzsver, ka atšķirībā no šīs lietas 1986. gada 8. oktobra sprieduma Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) un pārsūdzētā sprieduma 48. un 49. punktā minēto spriedumu pamatā esošajās lietās konkrēti elementi ļāvuši atbildētāju vainot prettiesiskā rīcībā. Komisijas ieskatā no tā secināms, ka šajā lietā Vispārējā tiesa nav tikai atsaukusies uz iespējamību, ka pārkāpumu izdarījusi persona, kas nav saistīta ar Savienības iestādēm.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">79</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā ir precīzi apkopojusi Eiropas Ombuda lēmumu un nav to sagrozījusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesas vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">80</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jau sākumā jānorāda, ka OLAF izmeklēšanas ziņojumos var būt ietverti apgalvojumi, kas var radīt ievērojamu kaitējumu tajos minētajām personām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">81</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir taisnība, ka Regulas Nr. 883/2013 9. panta 4. punktā paredzēts, ka pēc izmeklēšanas pabeigšanas un pirms tiek sagatavoti secinājumi, kuros minēts attiecīgās personas vārds, OLAF minētajai personai principā dod iespēju komentēt faktus, kas uz to attiecas. Ar šo tiesību normu īstenotas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā nostiprinātās ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz to tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 30. septembris, Revīzijas palāta/Pinxten, C‑130/19, EU:C:2021:782, 167. un 168. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">82</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr personām, attiecībā uz kurām OLAF veic izmeklēšanu, nav tiesību piekļūt OLAF lietas materiāliem, pirms tiek pieņemts tā galīgais ziņojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 30. novembris, Sistem ecologica/Komisija, C‑787/22 P, EU:C:2023:940, 155. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">83</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka OLAF ziņojumi nerada obligātas tiesiskās sekas (spriedums, 2023. gada 30. novembris, Sistem ecologica/Komisija, C‑787/22 P, EU:C:2023:940, 66. punkts). Līdz ar to šādā galīgajā ziņojumā minētajām personām nav arī tiesību par šo ziņojumu celt atcelšanas prasību atbilstoši LESD 263. pantam, lai apstrīdētu iespējamos minētajā ziņojumā ietvertus apgalvojumus, kuri attiecas uz tām un rada kaitējumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">84</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi no LESD 339. panta, kā arī Regulas Nr. 883/2013 10. panta 1.–3. punkta izrietošā pienākuma ievērot OLAF ziņojumu konfidencialitāti izpilde ir īpaši svarīga personām, attiecībā uz kurām veic izmeklēšanu un uz kurām attiecas šie ziņojumi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">85</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par tām pausto apgalvojumu, kas ietverti šādos ziņojumos, izpaušana var nopietni apdraudēt to reputāciju, lai gan personām, par kurām izteikti šie apgalvojumi, kamēr attiecībā uz tām nav veikti konkrēti pasākumi šajos ziņojumos ietverto ieteikumu izpildei, nav iespējas tos apstrīdēt tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">86</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā secināms, ka nepietiek ar to vien, ka Komisija, pie kuras pieder OLAF, garantē, ka tās dienesti OLAF ziņojumus nosūtīs tikai tiem, kuriem ir tiesības tos saņemt, un tos nepubliskos. Tai arī jānodrošina, ka šādu ziņojumu adresāti – gan Savienības iestādes, gan dalībvalstu kompetentās iestādes – būtu informēti paši par savu pienākumu tos neizpaust.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">87</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Komisijai arī jāveic pasākumi, piemēram, īpaši jāmarķē ārpus Komisijas nosūtīta OLAF ziņojuma fiziskās vai elektroniskās kopijas, lai šāda ziņojuma noplūdes gadījumā varētu identificēt šīs noplūdes avotu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">88</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā šī sprieduma 80.–87. punktā izklāstītos apsvērumus, nevar piekrist, ka tāda OLAF ziņojuma noplūdes gadījumā, kas ietver par kādu personu paustus apgalvojumus, kuri tai rada kaitējumu, lai šī persona varētu lūgt Komisijai tai ar ziņojuma publiskošanu nodarīto kaitējumu atlīdzināt, šai personai jāsniedz pierādījumi, ka noplūdes avots faktiski ir Komisijā, pie kuras pieder OLAF, un, ja šādu pierādījumu nebūtu, šīs personas prasība par zaudējumu atlīdzību būtu jānoraida kā nepamatota.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">89</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Runājot par noteikumiem, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, saistībā ar Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu, ir taisnība, ka lietas dalībniekam, kurš šo atbildību apstrīd, ar pārliecinošiem pierādījumiem jāpierāda, ka ir izpildīti šīs atbildības iestāšanās nosacījumi. Šim lietas dalībniekam tādējādi jāsniedz šādi pierādījumi par kaitējuma, uz kuru tas atsaucas, pastāvēšanu un apmēru. Šajā nolūkā minētais lietas dalībnieks var izmantot jebkāda veida pierādīšanas līdzekļus, jo Savienības tiesībās piemērojams brīvas pierādījumu iegūšanas princips (spriedums, 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex, C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">90</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr Tiesa jau ir atzinusi – tas, kā Vispārējā tiesa piemēro noteikumus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, nedrīkst apdraudēt Savienības tiesībās privātpersonām piešķirto tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti. Šāda piemērošana it īpaši nedrīkst izraisīt to, ka lietas dalībniekam tiek uzlikts pārmērīgs vai pat neizpildāms pierādīšanas pienākums (probatio diabolica) vai tiek apšaubīts pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, no kura izriet pienākums katram lietas dalībniekam sniegt pieņemamu iespēju izklāstīt savu pozīciju atbilstoši nosacījumiem, kas tam nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi. Līdz ar to, piemērojot šos noteikumus, Vispārējai tiesai jānodrošina Hartas 47. pantā garantēto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pilnīga ievērošana, ņemot vērā tajā izskatāmās lietas konkrētos apstākļus. Ja, ņemot vērā šos apstākļus, izrādās, ka minēto noteikumu piemērošana tiesvedības dalībniekam rada pārmērīgi grūtu vai pat neizpildāmu pierādīšanas pienākumu, šie noteikumi obligāti jāpielāgo (spriedums, 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex, C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 77. un 78. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">91</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir vispārzināms, ka tad, kad notiek konfidenciālu dokumentu – tādu kā OLAF ziņojums – noplūde, vairumā gadījumu plašai sabiedrībai, tostarp šādos dokumentos minētajām personām, nav iespējams noskaidrot noplūdes avotu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">92</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to atbilstoši šī sprieduma 89. un 90. punktā minētajai judikatūrai, ja šādas personas uzskata, ka tām OLAF ziņojuma neatļautas izpaušanas dēļ nodarīts kaitējums, noteikumi, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, obligāti jāpielāgo.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">93</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Konkrēti, ņemot vērā pienākumus, kuri Komisijai izriet no šāda ziņojuma konfidenciālā rakstura – kā tie precizēti šī sprieduma 86. un 87. punktā –, jāatzīst, ka Komisija vislabāk var sniegt pierādījumus, kas ļautu identificēt OLAF ziņojuma noplūdes avotu vai vismaz secināt, ka nevar pamatoti atzīt, ka noplūdi veikuši tās pašas dienesti, tostarp OLAF. Ja Komisija šādus pierādījumus nesniedz, tai jāuzņemas atbildība saistībā ar neskaidrību par šo avotu, tā ka jāatzīst – noplūdē vainojama Komisija un ir iestājusies tās atbildība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1986. gada 8. oktobris, Leussink/Komisija, 169/83 un 136/84, EU:C:1986:371, 17. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">94</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir taisnība, ka pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Vispārējā tiesa būtībā atgādināja judikatūru, kas izriet no 1986. gada 8. oktobra sprieduma Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">95</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr pēc tam, kad Vispārējā tiesa minētā sprieduma 61. punktā bija konstatējusi, ka datumā, kad notika OLAF ziņojuma pirmā noplūde presē, Komisija un OLAF vairs nebija vienīgās iestādes, kuru rīcībā bija šis ziņojums, šī tiesa minētā sprieduma 62. punktā secināja – nevar atzīt, ka iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē Komisija vislabāk varējusi sniegt pierādījumus, kuri ļautu noteikt, uz kādu cēloni attiecināma informācijas noplūde un tās šķietami izraisītais kaitējums, un ka līdz ar to šajā judikatūrā paredzētā pierādīšanas pienākuma noteikuma mīkstināšana šajā lietā nav piemērojama.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">96</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">97</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No šī sprieduma 88.–93. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka gadījums – kad ticis neatļauti izpausts OLAF ziņojums, kura izpaušanas brīdī Komisija un OLAF nebija vienīgās iestādes, kas varēja ar to rīkoties – ir tieši tāds, kurā noteikumus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, nepieciešams pielāgot. Ja minētajā brīdī šis ziņojums bija tikai Komisijas un OLAF rīcībā, ir pašsaprotami, ka tā neatļautā izpaušanā vainojamas var būt tikai šīs iestādes un, lai to pierādītu, noteikumus, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, pielāgot nav nepieciešams.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">98</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šo pašu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa tiesību kļūdu pieļāvusi arī, kad tā pārsūdzētā sprieduma 65. punktā būtībā atzinusi – Komisijai pietiek vien atsaukties uz iespējamību, ka OLAF ziņojuma noplūdes avots varētu nebūt saistīts ar Savienības iestādēm, lai būtu izslēgta prezumpcija, ka noplūdes avots ir OLAF.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">99</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos pārējo argumentāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja norādījusi otrā pamata pamatojumam, izvērtēt nav nepieciešams, šis pamats ir jāapstiprina un pārsūdzētais spriedums jāatceļ, un apelācijas sūdzības pirmais, trešais un ceturtais pamats nav jāizvērtē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par prasību Vispārējā tiesā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">100</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja to pilnībā vai daļēji ļauj tiesvedības stadija, Tiesa attiecīgā gadījumā var pati pieņemt galīgo spriedumu lietā vai tās daļā, kurā to ļauj tiesvedības stadija, un vajadzības gadījumā to daļu, kurā tas tā nav, nodot atpakaļ Vispārējai tiesai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">101</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā lietā tiesvedības stadija ļauj pieņemt galīgo spriedumu attiecībā uz Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības par zaudējumu atlīdzību noilgumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">102</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispārējā tiesā izvirzītajā iebildē par nepieņemamību Komisija uzsvēra, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasībai par zaudējumu atlīdzību bija iestājies noilgums būtībā to pašu iemeslu dēļ, kas apkopoti šī sprieduma 41. un 42. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">103</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. panta pirmo daļu lietas pret Savienību sakarā ar ārpuslīgumu saistībām nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt. Noilguma termiņu pārtrauc, ja Eiropas Savienības Tiesā ir ierosināta lieta vai ja pirms šādas lietas cietusī puse iesniegusi lūgumu attiecīgajai Savienības iestādei. Pēdējā gadījumā lieta jāierosina divos mēnešos, kā tas paredzēts [LESD] 263. pantā; vajadzības gadījumā piemēro [LESD] 265. panta otro daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">104</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Tiesas judikatūru Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzēto termiņu sāk skaitīt, tiklīdz ir izpildīti nosacījumi, kuriem pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, it īpaši, kad ir materializējies atlīdzināmais kaitējums (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pants, kurā paredzēts, ka procesuālos termiņus pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, neattiecas uz noilguma termiņu, kurš nav procesuālais termiņš (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 49. un 59. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">105</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasībā par zaudējumu atlīdzību lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot nodarīts ar to, ka laikraksta New Europe tīmekļvietnē publicēta OLAF ziņojuma pilnā versija. Šo kaitējumu veidojot, pirmkārt, mantiskais kaitējums, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai esot radies tās darbības apjoma samazināšanās dēļ, kuru tai uztic tās partneri un ierastie līdzekļu devēji, un, otrkārt, morālais kaitējums apelācijas sūdzības iesniedzējas piedzīvotās netaisnības un frustrācijas sajūtas, kā arī ļoti smagā tās goda, tēla un reputācijas aizskāruma dēļ.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">106</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Nav strīda par to, ka OLAF ziņojuma pilnā versija bez tā pielikumiem tika publicēta laikraksta New Europe tīmekļvietnē 2015. gada 11. decembrī un ka kopš šī datuma to varēja aplūkot jebkurš interesents, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējas partneri un līdzekļu devēji. Katru reizi, kad ziņojumu aplūkoja dažādas personas, apelācijas sūdzības iesniedzējai varēja rasties atšķirīgs morāls kaitējums tās reputācijas aizskāruma dēļ no tās personas skatpunkta, kura aplūkojusi ziņojumu; jāuzskata, ka šis morālais kaitējums šī sprieduma 104. punktā minētās judikatūras izpratnē materializējies šīs aplūkošanas brīdī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">107</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto mantisko kaitējumu – varētu atzīt, ka katra apelācijas sūdzības iesniedzējas partnera vai līdzekļu devēja gadījumā šis kaitējums materializējies tikai tajā brīdī, kad šis līdzekļu devējs pieņēmis lēmumu vairs neieguldīt apelācijas sūdzības iesniedzējas darbībā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">108</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība par zaudējumu atlīdzību tika celta 2020. gada 21. decembrī, proti, vairāk nekā piecus gadus pēc 2015. gada 11. decembra, kad laikraksta New Europe tīmekļvietnē tika publicēts OLAF ziņojums attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Līdz ar to jāatzīst, ka šai prasībai iestājies noilgums, ciktāl tā attiecas uz jebkādu apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarīto mantisko vai morālo kaitējumu, kas materializējies pirms 2015. gada 21. decembra, un, ciktāl tā attiecas uz šādu kaitējumu, prasība jānoraida kā nepieņemama.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">109</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka OLAF ziņojums kopš 2015. gada 21. decembra laikraksta New Europe tīmekļvietnē vairs nebūtu bijis pieejams. Līdz ar to nevar izslēgt, ka interesenti šo ziņojumu pirmo reizi aplūkojuši pēc šī datuma un tādējādi tiem par apelācijas sūdzības iesniedzēju radies nelabvēlīgs viedoklis, kas tai radījis morālu kaitējumu, kurš materializējies pēc 2015. gada 20. decembra.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">110</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt ir iespējams arī, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas partneri vai līdzekļu devēji neatkarīgi no datuma, kurā tie aplūkojuši OLAF ziņojumu, lēmumu vairs neieguldīt apelācijas sūdzības iesniedzējas darbībā pieņēmuši pēc 2015. gada 20. decembra; tas būtu mantisks kaitējums, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarīts pēc minētā datuma.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">111</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz iespējamo kaitējumu, kas minēts šī sprieduma 109. un 110. punktā, brīdī, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, noilguma termiņš nebija beidzies. Līdz ar to, ciktāl šī prasība attiecas uz šāda iespējamā kaitējuma atlīdzināšanu, tai nav iestājies noilgums un tā jāizskata pēc būtības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">112</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No pastāvīgās judikatūras izriet – lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, proti, jāpastāv pietiekami būtiskam tādas tiesību normas pārkāpumam, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, reālam kaitējumam un cēloņsakarībai starp darbības izdarītāja pienākuma neizpildi un cietušajām personām nodarīto kaitējumu (spriedums, 2025. gada 18. decembris, WS u.c./Frontex (Kopīga atgriešanas operācija), C‑679/23 P, EU:C:2025:976, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">113</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Runājot par pirmo nosacījumu, pietiekami būtiska pārkāpuma pastāvēšana atkarīga no rīcības brīvības, kāda ir Savienības iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai, kura esot šo tiesību normu pārkāpusi, un no tā, vai tie ir acīmredzami un nopietni pārsnieguši šai brīvībai noteiktās robežas, ņemot vērā it īpaši minētās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpi, interpretācijas vai piemērošanas grūtības, kas var no tās izrietēt, kā arī risināmās situācijas sarežģītību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, IMG/Komisija, C‑619/20 P un C‑620/20 P, EU:C:2022:722, 146. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">114</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, runājot par jautājumu, vai pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru privātpersonu tiesības rodas ne tikai tad, kad tās tiek tieši piešķirtas ar Savienības tiesību normām, bet arī tādu pozitīvu vai negatīvu pienākumu dēļ, kas ar tām skaidri noteikti gan privātpersonām, gan dalībvalstīm vai Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām (spriedums, 2024. gada 5. marts, Kočner/Eiropols, C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 119. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">115</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādu pienākumu neizpilde var radīt tādu tiesību aizskārumu, kas tādējādi ir netieši piešķirtas privātpersonām saskaņā ar attiecīgajām Savienības tiesību normām. Šo tiesību normu pilnīga efektivitāte un to tiesību aizsardzība, kuras ar tām paredzēts piešķirt, prasa, lai privātpersonām būtu iespēja saņemt atlīdzinājumu (spriedums, 2024. gada 5. marts, Kočner/Eiropols, C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">116</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jākonstatē – lai gan šajā lietā nav strīda par to, ka IMG nav atbildīga par OLAF ziņojuma noplūdi un ka Komisija šo ziņojumu bija likumīgi nosūtījusi tikai Francijas un Beļģijas tiesu iestādēm, un tādējādi tikai Komisija vai minētās iestādes varēja būt atbildīgas par šo noplūdi, Komisija nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas varētu apstiprināt, ka tā izpildījusi savus pienākumus, kuri minēti šī sprieduma 86. un 87. punktā, vai vismaz ļaut secināt, ka nevar pamatoti atzīt, ka OLAF ziņojuma noplūdi veikuši tās pašas dienesti. Līdz ar to no šī sprieduma 93. punkta izriet – jāatzīst, ka par šo noplūdi ir atbildīga Komisija.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">117</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt no Regulas Nr. 883/2013 10. un 11. panta, kā arī no šī sprieduma 80.–87. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, pirmkārt, ka Komisija, pie kuras pieder OLAF, nevar publiskot OLAF ziņojumu un tai šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības. Līdz ar to OLAF ziņojuma izpaušanu, ja tajā – neatkarīgi no tās cēloņa – vainojama Komisija, jāatzīst par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu šī sprieduma 113. punktā minētās judikatūras izpratnē, ar kuru aizliegta OLAF ziņojumu neatļauta izpaušana.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">118</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, atbilstoši šī sprieduma 114. un 115. punktā minētajai judikatūrai jāatzīst, ka šis aizliegums – kura mērķis ir aizsargāt privātpersonas no negatīvajām sekām, kas rodas no tā, ka tiek izpausts OLAF ziņojums, kurā var būt ietverti par tām pausti apgalvojumi, kas attiecīgajām personām rada kaitējumu, bet pret ko tām nebūtu iespējams aizstāvēties – ir tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">119</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā šī sprieduma 116.–118. punktā izklāstītos apsvērumus, jāatzīst, ka šajā lietā ir konstatēts, ka pastāv pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums no Komisijas puses, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">120</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos jāatzīst, ka pirmais nosacījums – kas attiecas uz konkrētās iestādes rīcības prettiesiskumu, no kuras atbilstoši šī sprieduma 112. punktā minētajai judikatūrai atkarīga Savienības atbildības iestāšanās – šajā lietā ir izpildīts un lemt par citiem šī sprieduma 25. punktā atgādinātajiem pārkāpumiem – uz ko atsaukusies apelācijas sūdzības iesniedzēja un kas notikuši pirms OLAF ziņojuma neatļautās izpaušanas – nav nepieciešams.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">121</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jāatzīst, ka ir izpildīts arī trešais no šiem nosacījumiem, kurš attiecas uz cēloņsakarības pastāvēšanu starp šī ziņojuma neatļautu izpaušanu, no vienas puses, un morālo kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai, iespējams, radies tās goda, tēla un reputācijas aizskāruma dēļ no to personu skatpunkta, kuras šo ziņojumu pirmo reizi aplūkojušas pēc 2015. gada 20. decembra, kā arī mantisko kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai radies tāpēc, ka tās partneri un līdzekļu devēji, iespējams, pēc šī datuma pieņēmuši lēmumus vairs neieguldīt tās darbībā, no otras puses.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">122</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr, runājot par otro nosacījumu, kas attiecas uz to, ka apgalvotajam kaitējumam jābūt reālam, jānorāda – lai gan Vispārējā tiesā notikusi apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības par zaudējumu atlīdzību rakstveida un mutvārdu apspriešana atbilstoši sacīkstes principam, šī tiesa nav lēmusi par to, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvotais kaitējums ir reāls. Turklāt no tiesvedības pirmajā instancē lietas materiālos ietverto dokumentu izvērtējuma izriet, ka Tiesai nav zināmi visi faktiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai tā ar pietiekamu pārliecību varētu veikt sarežģītus faktu vērtējumus, kas ietver vērtējumu par šī kaitējuma pastāvēšanu un attiecīgā gadījumā apmēru.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">123</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāpēc lieta jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par tāda apelācijas sūdzības iesniedzējai iespējami nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma pastāvēšanu un attiecīgā gadījumā apmēru, kas materializējies pēc 2015. gada 20. decembra.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par tiesāšanās izdevumiem</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">124</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā, jāatliek.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C41DispositifIntroduction" id="para-174" title="page-22">
      Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 28. jūnija spriedumu IMG/Komisija (T‑752/20, EU:T:2023:366).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasību noraidīt kā nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz jebkādu apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarīto mantisko vai morālo kaitējumu, kas materializējies pirms 2015. gada 21. decembra.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izlemtu prasību, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarīto mantisko vai morālo kaitējumu, kas materializējies kopš 2015. gada 21. decembra.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem atlikt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <div class="signatures">
<p class="C77Signatures" id="para-179" title="page-22">
<span class="signatory">[Paraksti]</span>
</p>
</div>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">*</a>
</span>) Tiesvedības valoda – franču.</p>
</body>
</html>
