Ievads

1.

Atklājot katru jauno House of Commons (Apvienotās Karalistes parlamenta Apakšpalāta) sasaukumu, speaker (priekšsēdētājs) vēršas pie karaļa (vai – kā tas ir pašlaik – pie karalienes) ar lūgumu nodrošināt Palātai “vārda brīvību, aizsardzību pret apcietināšanu, kā arī iespēju vajadzības gadījumā vērsties pie Viņa(‑as) Augstības un to, ka Palātas veikums tiks uztverts ar vislielāko labvēlību”. Karalis atbild, apstiprinot visas privilēģijas, kuras viņš pats vai citi viņa priekšgājēji ir piešķīruši  ( 2 ).

2.

Parlamentārās imunitātes, kas tiek saukta par parliamentary privilege, saknes ir rodamas Apvienotās Karalistes parlamenta vēsturē. Vissvarīgākā šīs privilēģijas sastāvdaļa – vārda brīvība – tika institucionalizēta XVI gadsimta beigās un kodificēta Tiesību deklarācijā (Bill of Rights) 1689. gadā. No šīs deklarācijas ir radusies pašreizējā neatbildība par deputāta pilnvaru laikā pausto viedokli vai rīcību (jeb imunitāte pēc būtības).

3.

Kontinentālajās tiesībās parlamentārās imunitātes parādīšanās parasti tiek saistīta ar Franču revolūciju. Proti, šīs revolūcijas laikā izveidotajai jaunajai institūcijai – Valsts Asamblejai – bija nepieciešama aizsardzība no monarhijas varas, kas līdz tam vēl bija absolūta. Šīs imunitātes pirmā izpausme ir rodama pašas Valsts Asamblejas dekrētos. Tajā jau bija ietvertas divas parlamentārās imunitātes sastāvdaļas, kas pašlaik ir pazīstamas kā imunitāte pēc būtības (neatbildība), pildot parlamentāros pienākumus  ( 3 ), un procesuālā imunitāte (neaizskaramība) attiecībā uz citu darbību, ja vien Asambleja nav devusi atļauju sākt kriminālvajāšanu  ( 4 ). Vēlāk parlamentārā imunitāte tika apstiprināta konstitucionālā līmenī 1791. gada Konstitūcijā.

4.

Šis Franču revolūcijas laikā iedibinātās un no divām daļām – neatbildības un neaizskaramības – sastāvošās imunitātes veids ir plaši pieņemts kontinentālās Eiropas valstu parlamentārajās tiesībās.

5.

Lai arī parlamentārā imunitāte izpaužas kā katram parlamenta loceklim personiski piešķirta aizsardzība, tās mērķis tomēr ir cits. Tā ir nevis deputāta privilēģija, kuras mērķis būtu izvairīties no vispārpiemērojamiem likumiem, bet gan mehānisms visa parlamenta aizsardzībai kopumā  ( 5 ).

6.

Runājot it īpaši par neaizskaramību, viens no šīs aizsardzības mērķiem ir nodrošināt, ka pilnīgi visi parlamenta locekļi var sanākt un ka ļaunprātīgas vai kaitnieciskas kriminālvajāšanas (vai pat civiltiesiskas vajāšanas) dēļ dažiem no tiem netiek liegta iespēja piedalīties debatēs  ( 6 ).

7.

Šīs imunitātes pamatojums pašlaik bieži vien tiek apšaubīts. Proti, tiek uzskatīts, ka tas ir anahronisms, ka tā ir palieka no laikiem, kad parlamenti bija pakļauti gan izpildvaras, gan tai nereti kalpojošās tiesu varas uzbrukumiem. Savukārt mūsdienu tiesiskā valstī tiesnešu neatkarība esot labākā garantija pret nepamatotiem uzbrukumiem, kas apdraud parlamenta darbību vai tā sastāvu, tādējādi procesuālā imunitātes esības jēga esot zudusi. Turklāt šī imunitāte radot auglīgu augsni gan ļaunprātīgai izmantošanai, gan tam, ka tiek aizskartas to personu pamattiesības vērsties tiesā, kuras ir cietušas no nodarījumiem, ko parlamenta locekļi izdarījuši nesaistīti ar savu pienākumu izpildi  ( 7 ).

8.

Nav šaubu, ka šī kritika ir lielā mērā pamatota.

9.

Tomēr, pirmkārt, man šķiet, ka tās pamatā ir visnotaļ optimistisks situācijas redzējums: ne visur tiesiskuma attīstības pakāpe ir vienāda un politisko notikumu attīstības gaita ne vienmēr to tikai nostiprina. Turklāt, lai arī tiesneši principā ir neatkarīgi, tas ne vienmēr ir sakāms par tiesībaizsardzības iestādēm vai prokuratūru  ( 8 ).

10.

Otrkārt, tādi pasākumi kā lēmumu par imunitātes atņemšanu pārbaude tiesā, minētās imunitātes apjoma vai tvēruma ierobežojums, kā arī parlamentu praktizētā šīs imunitātes principiāla atņemšana – to paturot tikai fumus persecutionis gadījumā – ļauj novērst ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus un aprobežot imunitāti līdz apjomam, kādā tai jābūt, lai tā varētu būt parlamenta vairogs.

11.

Pareizi izmantota, deputātu imunitāte ir viena no viņu neatkarības garantijām un līdz ar to arī jebkura parlamenta, tostarp Eiropas Parlamenta, neatkarības garantija.

12.

Tomēr, lai iegūtu šo imunitāti, vispirms ir jāiegūst parlamenta locekļa statuss. Eiropas Savienības institucionālajā kārtībā šā statusa iegūšanas procesu daļēji reglamentē dalībvalstu tiesību normas un daļēji – Savienības tiesību normas. Šajā lietā rodas jautājums par šo dažādo tiesību sistēmu piemērojamības jomu sadalījumu. Tātad šīs lietas konstitucionālais nozīmīgums krietni vien pārsniedz pamatlietā esošā prasītāja personiskās situācijas un saistībā ar to valstī notiekošo politisko debašu kontekstu vien. Šajā lietā radušos juridiskos jautājumus ierosinu aplūkot tieši no šā konstitucionālā skatpunkta.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

13.

Saskaņā ar LES un LESD pievienotā Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā  ( 9 ) (turpmāk tekstā – “Protokols”) 9. pantu:

14.

Parlamenta locekļu ievēlēšanas procedūru reglamentē Akts par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kas pievienots Padomes Lēmumam 76/787/EOTK, EEK 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom  ( 10 ) un grozījumi kurā ir izdarīti ar Padomes Lēmumu 2002/772/EK Euratom (2002. gada 25. jūnijs un 23. septembris)  ( 11 ) (turpmāk tekstā – “1976. gada akts”). Saskaņā ar šā akta 5. pantu:

15.

Saskaņā ar minētā akta 6. panta 2. punktu:

16.

Šā akta 8. panta pirmajā daļā ir noteikts:

17.

Saskaņā ar 1976. gada akta 12. pantu:

18.

Visbeidzot šā akta 13. panta 1. punktā ir noteikts:

Spānijas tiesības

19.

Spānijas Konstitūcijas 71. pantā ir noteikts:

20.

Spānijas vēlēšanu sistēmu reglamentē 1985. gada 19. jūnija Ley orgánica 5/1985 del Régimen Electoral General (Konstitutīvais likums 5/1985 par vispārējo vēlēšanu sistēmu)  ( 13 ), redakcijā ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Vēlēšanu likums”). Šā likuma VI nodaļā ir ietverti īpaši noteikumi par Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Konkrēti minētā likuma 224. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

21.

Saskaņā ar 1882. gada 14. septembra Real Decreto por el que se aprueba la Ley de Enjuiciamiento Criminal (Karaļa dekrēts, ar ko apstiprina Kriminālprocesa kodeksu, turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”)  ( 14 ), 384.bis pantu:

22.

Šā kodeksa 750.–755. pants ir formulēti šādi:

Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

23.

Prasītājs pamatlietā Oriol Junqueras Vies bija Gobierno autonómico de Cataluña (Katalonijas Autonomās kopienas valdība, Spānija) priekšsēdētāja vietnieks, kad Parlamento de Cataluña (Katalonijas parlaments, Spānija) pieņēma 2017. gada 6. septembra Ley 19/2017 del referéndum de autodeterminación (Likums 19/2017 par pašnoteikšanās referendumu)  ( 15 ) un 2017. gada 8. septembra Ley 20/2017 de transitoríedad jurídica y fundacional de la República (Likums 20/2017 par juridisko pāreju un Republikas dibināšanu)  ( 16 ), kā arī tad, kad 2017. gada 1. oktobrī tika rīkots pašnoteikšanās referendums, kas bija paredzēts pirmajā no šiem likumiem, kurā ietverto tiesību normu izpilde pa šo laiku tika apturēta saskaņā ar Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) nolēmumu.

24.

Pēc šiem notikumiem Ministerio fiscal (prokuratūra, Spānija), Abogado del Estado (Valsts juridiskā dienesta pārstāvis, Spānija) un politiskā partija VOX ierosināja kriminālprocesu pret vairākām personām, tostarp O. Junqueras Vies, kurām tie pārmeta piedalīšanos separātiskā procesā un saistībā ar to izdarītos nodarījumus, kuriem ir piemērojamas trīs noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijas, proti, pirmkārt, “sacelšanās” vai pakārtoti “dumpis”, otrkārt, “nepakļaušanās” un, treškārt, “publisko līdzekļu nelikumīga piesavināšanās”.

25.

Šā kriminālprocesa izmeklēšanas stadijā O. Junqueras Vies saskaņā ar 2017. gada 2. novembra lēmumu tika piemērots apcietinājums. Šis lēmums kopš tā laika ir pastāvīgi ticis atjaunots.

26.

Pēc tam, kad pret O. Junqueras Vies tika uzsākta kriminālprocesa iztiesāšanas stadija, viņš kandidēja Congreso de los Diputados (Deputātu kongress, Spānija) vēlēšanās, kas tika organizētas 2019. gada 28. aprīlī. Viņu ievēlēja par deputātu.

27.

Ar 2019. gada 14. maija rīkojumu  ( 17 ) Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nosprieda, ka tai nav jālūdz Deputātu kongresam Spānijas Konstitūcijas 71. panta 2. punktā, kā arī Kriminālprocesa kodeksa 755. pantā paredzētā iepriekšēja atļauja, ciktāl O. Junqueras Vies bija ievēlēts pēc tam, kad pret viņu ierosinātajā kriminālprocesā bija uzsākta iztiesāšanas stadija (tiesvedība). Proti, pēc minētās tiesas domām, šīs Konstitūcijas tiesību normā paredzētā imunitāte attiecas tikai uz kriminālprocesiem, kuros pret attiecīgo deputātu vai senatoru nav uzsākta iztiesāšanas stadija.

28.

Ar šo pašu rīkojumu minētā tiesa, saņēmusi O. Junqueras Vies lūgumu piešķirt viņam ārkārtas atļauju pamest ieslodzījuma vietu, atļāva viņam policijas uzraudzībā un viņa drošību garantējošos apstākļos piedalīties Deputātu kongresa pirmajā plenārsēdē un tur izpildīt Deputātu kongresa Reglamenta 20. pantā noteiktās prasības amata vietas ieņemšanai, proti, dot solījumu.

29.

Pēc tam, kad O. Junqueras Vies bija izpildījis šīs prasības un ieņēmis savu amata vietu, kā arī atgriezies apcietinājuma vietā, viņš tika atstādināts no deputāta amata pienākumu pildīšanas saskaņā ar Deputātu kongresa prezidija lēmumu, kas tika pieņemts 2019. gada 24. maijā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 384.bis pantu.

30.

O. Junqueras Vies kandidēja arī 2019. gada 26. maijā rīkotajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Viņš tika ievēlēts par Eiropas Parlamenta locekli, un saskaņā ar Vēlēšanu likuma 224. panta 1. punktu Centrālā vēlēšanu komisija šos rezultātus paziņoja 2019. gada 13. jūnija lēmumā “2019. gada 26. maijā notikušajās vēlēšanās ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu paziņošana”  ( 18 ).

31.

Ar 2019. gada 14. jūnija rīkojumu (turpmāk tekstā – “2019. gada 14. jūnija rīkojums” Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) pieņēma nolēmumu par O. Junqueras Vies lūgumu piešķirt viņam ārkārtas atļauju pamest ieslodzījuma vietu, lai Centrālajā vēlēšanu komisijā dotu solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju, kas ir Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā noteikts pienākums personām, kuras ir ievēlētas par Eiropas Parlamenta locekļiem. Minētā tiesa lūgto atļauju nepiešķīra.

32.

2019. gada 20. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu, kurā tā konstatēja, ka O. Junqueras Vies nebija devis Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto solījumu, paziņoja, ka attiecīgās personas Eiropas Parlamenta locekļa amata vieta ir brīva, kā arī apturēja visas prerogatīvas, kas viņam pienākas saistībā ar viņa amata pienākumu pildīšanu. Vienlaikus šī komisija Eiropas Parlamentam paziņoja Spānijā ievēlēto deputātu sarakstu, kurā O. Junqueras Vies vārds nebija iekļauts.

33.

2019. gada 2. jūlijā notika Eiropas Parlamenta devītā sasaukuma pirmā sanāksme.

34.

Starpposmā O. Junqueras Vies cēla prasību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) par 2019. gada 14. jūnija rīkojumu, kurā viņš atsaucās uz Protokola 9. pantā paredzēto imunitāti.

35.

Šajos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) uzsvēra, ka tā vēršas Tiesā, lai uzdotu jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju, kuri tai bija radušies saistībā nevis ar sprieduma pēc būtības taisīšanu pret O. Junqueras Vies ierosinātajā kriminālprocesā, bet gan ar procesuālu lēmumu par attiecīgās personas celto prasību, kas vērsta pret 2019. gada 14. jūnija rīkojumu. Tā arī norādīja, ka tai kā tiesai, kura saskaņā ar Spānijas Konstitūcijas 71. panta 3. punktu pieņem nolēmumu pirmajā un pēdējā instancē, ir pienākums uzdot šos jautājumus Tiesai.

37.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā ir iesniegts 2019. gada 1. jūlijā. Rakstveida apsvērumus iesniedza O. Junqueras Vies, prokuratūra, politiskā partija VOX, Spānijas valdība, Parlaments un Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 14. oktobrī.

38.

Šajā pašā dienā iesniedzējtiesa pasludināja spriedumu Nr. 459/2019 (turpmāk tekstā – “2019. gada 14. oktobra spriedums”), ar ko tā konkrēti O. Junqueras Vies piesprieda brīvības atņemšanas sodu uz trīspadsmit gadiem un atņēma pilsoniskās tiesības uz tikpat ilgu laikposmu (inhabilitación absoluta). Vēstulē, kuru šī tiesa adresēja Tiesai tajā pašā dienā, tā norādīja, ka tā uztur spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Vērtējums

39.

Iesniedzējtiesa uzdod Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus, kas būtībā attiecas uz Protokola 9. pantā paredzētās Parlamenta locekļu imunitātes piemērojamību personām un laikā. Tomēr no apsvērumiem, kurus šajā lietā ir iesnieguši vairāki lietas dalībnieki, izriet, ka prasītāja pamatlietā gadījumā vispirms ir jālemj par krietni būtiskāku jautājumu: vai O. Junqueras Vies ir Parlamenta deputāta statuss  ( 19 )? Tāpēc vērtējuma sākumā iztirzāšu šo jautājumu.

Parlamenta locekļa statuss

40.

Protokola 9. pantā paredzētā parlamentārā imunitāte attiecas uz Parlamenta locekļiem. Taču apsvērumus iesniegušie pamatlietas dalībnieki, izņemot, protams, prasītāju pamatlietā, tomēr uzskata, ka viņš šo statusu nav ieguvis vai katrā ziņā nav ieguvis to pilnībā. Proti, viņi uzskata, ka saskaņā ar 1976. gada aktu Parlamenta vēlēšanu procesu reglamentē dalībvalstu tiesības. Pēc lietas dalībnieku domām, Parlamentā ievēlētajiem locekļiem Vēlēšanu likuma 224. pantā paredzētais pienākums dot solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju ir Spānijā noteiktā vēlēšanu procesa posms, un tādējādi persona, par kuras ievēlēšanu ir paziņots, Parlamenta deputāta mandātu un visas ar to saistītās prerogatīvas, tostarp imunitāti, iegūst tikai pēc šā pienākuma izpildīšanas. Ievērojot šo loģiku, Centrālā vēlēšanu komisija Parlamentam paziņoja ievēlēto personu sarakstu, kurā nebija minēts prasītāja pamatlietā vārds.

41.

Šai argumentācijai savos šajā lietā iesniegtajos apsvērumos piekrīt Parlaments un būtībā arī Komisija. Šādu nostāju lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šķiet paužam arī iesniedzējtiesa.

42.

Savukārt es šai argumentācijai nepiekrītu un turpinājumā izklāstīšu, kāpēc.

Ievada piezīmes

43.

Saskaņā ar LES 14. panta 2. punktu Parlaments sastāv no Savienības pilsoņu pārstāvjiem. Saskaņā ar LES 14. panta 3. punktu viņus ievēl vispārējās tiešās vēlēšanās. Šīs vēlēšanas reglamentē 1976. gada akta normas. Šajā aktā ir noteikts, ka, neskarot jau saskaņotos jautājumus, vēlēšanu procesu reglamentē dalībvalstu tiesības (minētā akta 8. pants). Šī atsauce uz valsts tiesībām attiecas ne tikai uz vēlēšanu procesu, bet arī uz tādiem jautājumiem kā tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās, vēlēšanu derīguma pārbaude vai daļēja pārkāpumu esamība.

44.

Savukārt tiešās vēlēšanās ievēlētu Parlamenta deputātu kā Savienības pilsoņu pārstāvju un Savienības iestādes amatpersonu statusu var reglamentēt tikai Savienības tiesības. Proti, ja dalībvalstīm tiktu piešķirtas tiesības reglamentēt Parlamenta deputātu statusu, tas ietekmētu ne tikai Parlamenta neatkarību no dalībvalstīm, bet arī Savienības tiesību sistēmas autonomiju kopumā.

45.

Jautājums par Parlamenta locekļa statusa iegūšanu ir jāizvērtē tieši no šā institucionālās neatkarības un tiesiskās autonomijas skatpunkta.

Tiešo vēlēšanu būtība

46.

Pirmkārt, argumentācija, ka Parlamenta deputāta statuss tiek iegūts tikai tad, ja tiek izpildītas tādas valsts tiesībās paredzētās formalitātes kā solījuma došana, manuprāt, ir pretrunā pašai domai par vispārējām tiešām vēlēšanām un pārstāvja mandātu. Proti, šāda mandāta iegūšana var izrietēt tikai no vēlētāju balsojuma un nav pakārtojamai nevienai vēlākai formalitātei, kuras nokārtošana, kā parāda šī lieta, ne vienmēr ir atkarīga no pašas ievēlētās personas. Vēlētāji ievēl nevis “deputātu kandidātus”, bet gan deputātus. Viņu balsojumā paustais lēmums nav pakārtots nekādai “atzīšanai” vai “apstiprināšanai”.

47.

Protams, lai iegūtu deputāta mandātu un lai tas tiktu piešķirts, ir jāizpilda noteiktas formālas prasības un jāievēro ierobežojumi attiecībā uz kandidāta tiesībām kandidēt vēlēšanās, neatbilstībām un vēlēšanu derīgumu. Tomēr tie ir objektīvi apstākļi, kas attiecas uz ievēlētās personas īpašībām vai vēlēšanu procesu. Ja šīs prasības netiek ievērotas, mandāta iegūšana vai saglabāšana kļūst juridiski neiespējama un tas var izraisīt tā priekšlaicīgu atsaukšanu.

48.

Taisnība ir arī tas, ka dažādās parlamentārajās sistēmās ir paredzēti formāli pienākumi, kas parlamenta locekļiem ir jāizpilda, pirms viņi faktiski var sākt darbu savā amatā, kā, piemēram, jādod solījums, jādeklarē finanšu intereses vai ir jāizpilda citas prasības. Taču šie pienākumi attiecas uz parlamenta locekļiem, proti, personām, kuras jau ir ieguvušas mandātu. Tie turpretim nav priekšnosacījums šai iegūšanai, kas var izrietēt tikai no vēlēšanās paustās tautas gribas  ( 20 ).

49.

Tādējādi rezultātu paziņošana ir darbība, ar kuru tiek pabeigts vēlēšanu process un ar kuru ievēlētās personas iegūst mandātu  ( 21 ). Visas formalitātes, kas ir jānokārto pēc šīs darbības, izņemot vēlēšanu iespējamu atzīšanu par spēkā neesošām, ir tikai deklaratīvas un nav uzskatāmas par mandāta iegūšanas nosacījumu.

50.

Tāpēc varu piekrist, ka saskaņā ar Spānijas tiesībām solījuma došana ievērot Spānijas Konstitūciju, kas ir Vēlēšanu likuma 224. pantā paredzētais pienākums, kurš ir jāpilda Spānijā ievēlētajiem Parlamenta deputātiem, var būt priekšnosacījums tam, lai minētie deputāti faktiski varētu sākt pildīt savus amata pienākumus  ( 22 ). Tas turpretim nevar būt priekšnosacījums Parlamenta locekļa statusa un ar to saistīto prerogatīvu, tostarp imunitātes, iegūšanai. Pieņemot argumentāciju, saskaņā ar kuru deputāta statuss un tātad arī no tā izrietošā imunitāte esot tikai personai, kas ir mierīgi uzsākusi faktiski pildīt savus amata pienākumus, mēs nonāktu apburtā lokā: ievēlētā persona nevarētu atsaukties uz savu imunitāti, jo tai nebūtu deputāta statusa, bet šīs imunitātes neesamības dēļ tā nevarētu izpildīt pienākumu, kas tai ļautu iegūt šo statusu un no tā izrietošo imunitāti. Liegt publiskā amatā likumīgi ievēlētai personai dot solījumu, kas ir obligāts priekšnosacījums tam, lai varētu sākt pildīt šos publiskā amata pienākumus, ir lielisks veids, kā minētajai personai atņemt attiecīgo amatu, lai gan to vēlas personas, kuru ziņā pēc likuma ir veikt šo iecelšanu amatā.

51.

Saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 3. pantu deputātu pilnvaru pārbaude tiek veikta, pamatojoties uz paziņojumu, kurā dalībvalstu kompetentās iestādes dara zināmus ievēlēto personu vārdus. Ir gluži loģiski, ka Parlaments ir oficiāli jāinformē par vēlēšanu rezultātiem, jo tam nav pienākuma meklēt šo informāciju, šķirstot katras dalībvalsts oficiālo vēstnesi. Tomēr šis paziņojums ir tikai tehniska darbība, kas – pretēji tam, ko apgalvo tostarp Komisija, – nevar būt mandāta iegūšanas cēlonis. Turklāt tiek prezumēts, ka šajā paziņojumā vēlēšanu rezultāti ir atspoguļoti precīzi, jo saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 3. panta 3. punkta otro daļu pilnvaru pārbaude ir balstīta “uz katras dalībvalsts oficiālu paziņojumu par pilnīgiem vēlēšanu rezultātiem, minot ievēlēto kandidātu vārdus”. Turklāt saskaņā ar 1976. gada akta 12. pantu Parlaments, pārbaudot savu locekļu pilnvaras, ņem vērā “rezultātus, kurus ir oficiāli paziņojušas dalībvalstis”  ( 23 ). Savukārt 1976. gada akts kā normatīvs akts ir pārāks pār Parlamenta Reglamentu  ( 24 ).

Atbilstība 1976. gada aktam

52.

Otrkārt, sekas, kas saskaņā ar Spānijas tiesībām ir saistītas ar solījuma ievērot Spānijas Konstitūciju nedošanu, proti, paziņojums par amata vietas (pagaidu) atbrīvošanos un no šā amata izrietošo prerogatīvu apturēšana līdz brīdim, kad tiks izpildīts pienākums dot šo solījumu, manuprāt, ir nesaderīgas ar attiecīgajām 1976. gada akta tiesību normām.

53.

Proti, lai arī ar šo aktu dalībvalstīm ir uzticēts rīkot Parlamenta deputātu vēlēšanas, ar to tām nav atļauts brīvi rīkoties ar deputātu mandātu. Dalībvalstīm patiešām ir pirmām kārtām jau pilnvaras pārbaudīt vēlēšanu derīgumu. Tas šķiet esam loģiski, jo tieši dalībvalstis ir tās, kas uzņemas atbildību par balsu skaitīšanu. Ja tiek konstatēti pārkāpumi, vēlēšanas līdz ar to rezultātiem var tikt atceltas, un tā rezultātā principā ir rīkojama jauna balsošana. Dalībvalstis var arī atsaukt Parlamenta deputāta mandātu. Šīs atsaukšanas iemesls tostarp var būt tas, ka deputāts zaudē tiesības kandidēt vēlēšanās, vai arī konstatējums par neatbilstību Parlamenta deputāta mandātam.

54.

Taču izskatāmajā lietā neviens no šiem apstākļiem – vismaz līdz 2019. gada 14. oktobra sprieduma pasludināšanas dienai – nav konstatēts. Proti, tas, ka prasītājs pamatlietā nav devis prasīto solījumu, izraisa nevis viņa mandāta atsaukšanu, bet, izsakoties pašas iesniedzējtiesas vārdiem, tikai “[tā faktiskas iegūšanas] atlikšanu līdz brīdim, kad atbilstoši šīs tiesvedības iespējamam iznākumam zudīs šķēršļi, kas liedz viņam iegūt Parlamenta deputāta statusu”. Tomēr nedz 1976. gada aktā, nedz kādā citā Savienības tiesību normā dalībvalstīm nav piešķirtas pilnvaras (īslaicīgi) apturēt Parlamenta deputāta mandātu uz nenoteiktu laikposmu, kas iespējami var ilgt visu sasaukuma laiku.

Spānijas tiesības

55.

Treškārt, apgalvojums, ka Vēlēšanu likuma 224. pantā paredzētais pienākums dot solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju ir vēlēšanu procesa sastāvdaļa, manuprāt, neizriet no pašām Spānijas tiesībām.

56.

Proti, saskaņā ar Vēlēšanu likuma 108. panta 8. punktu šis pienākums ir jāizpilda katrai ievēlētajai personai. Tomēr šajā pantā ir noteikts, ka attiecīgais solījums ir jādod “amatā stāšanās brīdī, lai pilnībā varētu pildīt savus amata pienākumus”. Tātad – pretēji Spānijas valdības tiesas sēdē apgalvotajam – no minētā panta neizriet, ka attiecīgais pienākums būtu mandāta iegūšanas priekšnosacījums.

57.

Apstiprinājums šim secinājumam ir rodams tostarp Cortes Generales (Spānijas parlaments) ievēlēto locekļu gadījumā. Minēto pienākumu reglamentē katras Spānijas parlamenta palātas reglaments. Solījums tiek dots attiecīgajā šā parlamenta palātā, principā – tās pirmajā plenārsēdē. Tomēr šo pienākumu locekļi var izpildīt trīs plenārsēdes, un tikai pēc tam var tikt piemērota sankcija – amata vietas atbrīvošana.

58.

Tādējādi, manuprāt, acīmredzami tā ir formalitāte, kas ir jānokārto Spānijas parlamenta locekļiem, kuriem vienīgajiem ir saistoši Reglamenta noteikumi un kuri var piedalīties palātu plenārsēdēs. Lai arī šī formalitāte var būt faktiskas amata pienākumu pildīšanas priekšnosacījums, tā nebūt nav mandāta iegūšanas priekšnosacījums, jo šī iegūšana izriet tikai no vēlēšanu rezultātiem.

59.

To ir skaidri apstiprinājusi Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa), kas attiecībā uz pienākumu dot solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju ir norādījusi, ka “tā iespējamās neizpildes dēļ netiek atņemts deputāta vai senatora statuss, jo tas izriet tikai no tautas vēlēšanām, bet gan vienīgi liegts pildīt šā amata pienākumus”  ( 25 ). Tātad runa ir nevis par mandāta iegūšanu, bet par parlamenta deputāta amata pienākumu pildīšanu.

60.

Tomēr, ja šādi ir Spānijas parlamenta locekļu gadījumā, nesaprotu, kā tas varētu būt citādi Eiropas Parlamenta deputātu gadījumā. Proti, deputātam (vai senatoram) uzliktais formālais pienākums, proti, dot solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju, kas ir priekšnosacījums, lai faktiski sāktu pildīt savus amata pienākumus, nevar pēkšņi mainīt savu iedabu un pārtapt vēlēšanu procesa nepieciešamā elementā, ar kuru tiktu iegūts Parlamenta deputāta mandāts.

Nevienlīdzīga attieksme pret Parlamenta deputātiem salīdzinājumā ar valsts deputātiem

61.

Visbeidzot, ceturtkārt, pievēršoties ar Protokola 9. panta interpretāciju tieši saistītajiem jautājumiem, ir jānorāda, ka apgalvojums, ka pienākuma dot solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju izpilde ir priekšnosacījums, lai Spānijā ievēlētā persona iegūtu Eiropas Parlamenta deputātu mandātu, radītu šiem deputātiem, kā arī pašam Parlamentam būtiski nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar Spānijas parlamentu un tā locekļiem attiecībā uz parlamentāro imunitāti un pilnvarām atņemt vai saglabāt šo imunitāti.

62.

Proti, Spānijas Parlamenta locekļi dod šo solījumu savas attiecīgās parlamenta palātas priekšā, parasti tas notiek pirmajā plenārsēdē, kurā viņi piedalās. Šo solījuma došanu reglamentē katras palātas reglaments. Tātad tā ir attiecīgās palātas iekšēja procedūra, kurā nav iesaistīta neviena cita iestāde. Turklāt, kā jau esmu norādījis, šis pienākums ir priekšnosacījums, lai iegūtu nevis parlamenta locekļa statusu, bet tikai iespēju pilnībā pildīt šā amata pienākumus. Turklāt vismaz attiecībā uz Deputātu kongresa deputāta prerogatīvu apturēšanas sankcija tiek piemērota tikai pēc tam, kad ir notikušas trīs plenārsēdes, kurās attiecīgais deputāts nav izpildījis šo pienākumu  ( 26 ). Turklāt nav skaidrs, vai šī apturēšana attiecas arī uz parlamentāro imunitāti  ( 27 ).

63.

Savukārt Eiropas Parlamenta locekļi dod solījumu Centrālajā vēlēšanu komisijā, kas nav piederīga Parlamentam un kuras darbā tas nekādi neiejaucas. Ja Eiropas Parlamenta deputāts (vai “ievēlētais kandidāts”, lietojot Vēlēšanu likuma 224. panta formulējumu) neizpilda šo pienākumu, tostarp no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, viņa amata vieta tiek nekavējoties un automātiski paziņota par atbrīvojušos, tādējādi viņa kā ievēlēta deputāta vārds Parlamentam pat netiek paziņots un – kā apgalvots – viņam nav parlamentārās imunitātes.

64.

Tomēr saskaņā ar Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktu Parlamenta locekļiem viņu valsts teritorijā ir “imunitāte, ko piešķir attiecīgās valsts parlamenta locekļiem”, un saskaņā ar Protokola 9. panta trešo daļu pilnvaras atņemt šo imunitāti ir Eiropas Parlamentam. Tomēr, manuprāt, šī imunitāte nav uzskatāma par līdzvērtīgu valsts parlamenta locekļu imunitātei, ja piekļuves nosacījumi parlamenta locekļa statusam pirms imunitātes atzīšanas nav vienādi.

Secinājumi un nobeiguma piezīmes

65.

No visa iepriekš minētā izriet, ka – pretēji šo secinājumu 40. un 41. punktā izklāstītajiem lietas dalībnieku apgalvojumiem – solījuma ievērot Spānijas Konstitūciju došana nav procesuāls posms Eiropas Parlamenta vēlēšanām Spānijā, jo šis process ir jāuzskata par pabeigtu brīdī, kad tiek oficiāli paziņoti rezultāti. Tādējādi ir jāuzskata, ka Parlamenta locekļa statuss tiek iegūts jau ar šo paziņošanu vien un no brīža, kad tā tiek izdarīta.

66.

Turklāt saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī Spānijas valdības apsvērumos rodamo informāciju prasītājs pamatlietā tika atstādināts no savu valstī ievēlēta deputāta (Katalonijas reģionālā parlamenta deputāta un Spānijas parlamenta apakšpalātas locekļa) amata pienākumu pildīšanas saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 384.bis pantu.

67.

Manuprāt – atkal pretēji Spānijas valdības apgalvotajam – ir acīmredzami, ka šāds apturēšanas pasākums nevar attiekties uz prasītāju pamatlietā kā Eiropas Parlamenta locekli. Tā ir taisnība, ka Parlamenta deputāti tiek ievēlēti dalībvalstīs saskaņā ar viņu valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem, kas virknē aspektu ir saskaņoti ar 1976. gada aktu. Šo vēlēšanu nolūkā Līgumā amata vietas Parlamentā ir sadalītas starp dalībvalstīm saskaņā ar “līdzsvarotās proporcionalitātes” principu (LES 14. panta 2. punkta trešais teikums). Šā paša iemesla dēļ dalībvalstis piemēro ne tikai savas gluži procesuālās normas, bet arī savus noteikumus attiecībā tostarp uz tiesībām kandidēt vēlēšanās. Tām ir arī tiesības attiecīgajā teritorijā ievēlētiem Parlamenta locekļiem piemērot savus noteikumus par neatbilstību papildus 1976. gada akta 7. pantā minēto neatbilstību sarakstam. Ir dabiski arī, ka vēlēšanu derīguma pārbaudi reglamentē dalībvalstu tiesības.

68.

Tomēr, līdzko Parlamenta locekļi ir ievēlēti, viņiem ir mandāts, ko reglamentē Savienības tiesības un ko dalībvalstis nevar nedz atsaukt, nedz ierobežot, ja vien šādas pilnvaras no šīm tiesībām skaidri neizriet. Taču vienīgais iemesls Parlamenta locekļa mandāta izbeigšanai pirms noteiktā termiņa, izņemot atkāpšanos no amata vai nāvi, ir mandāta atsaukšana (1976. gada akta 13. panta 1. punkts). Šī atsaukšana var izrietēt no tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā attiecīgais deputāts tika ievēlēts. Tas ir dabiski, jo Eiropas Parlamenta locekļa mandāts parasti tiek atsaukts, ja attiecīgā persona zaudē tiesības kandidēt vēlēšanās vai ir konstatēta neatbilstība; šos divus elementus, no kuriem otro minēto tikai daļēji, reglamentē dalībvalstu tiesības.

69.

Savukārt ar 1976. gada aktu dalībvalstij nekādā gadījumā nav atļauts apturēt Eiropas Parlamenta locekļa mandātu, ne arī atņemt ar to saistītās prerogatīvas neatkarīgi no tā, vai viņš ir ievēlēts šajā vai citā dalībvalstī  ( 28 ). Neskarot 1976. gada akta 13. panta 1. punktā paredzētos mandāta izbeigšanās gadījumus, Parlamenta loceklis saglabā šo statusu visā parastajā savu pilnvaru laikā.

70.

Šīs daļas noslēgumā secinu, ka persona, par kuras ievēlēšanu Eiropas Parlamentā oficiāli ir paziņojusi tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā notika šīs vēlēšanas, ar šo paziņošanu vien un no tās brīža iegūst Eiropas Parlamenta locekļa statusu neatkarīgi no nevienas formalitātes, kas šai personai vēlāk ir jānokārto saskaņā ar Savienības tiesībām vai attiecīgās dalībvalsts tiesībām. Šī persona saglabā šo statusu līdz sava pilnvaru termiņa beigām, neskarot tā izbeigšanos 1976. gada akta 13. panta 1. punktā minētajos gadījumos.

Eiropas Parlamenta locekļu imunitāte

71.

Iesniedzējtiesa uzdod Tiesai trīs jautājumus par Protokola 9. panta interpretāciju. Konkrēti – pirmie divi jautājumi attiecas uz Protokola 9. panta pirmās daļas a) punkta piemērojamību laikā un personām. Trešais jautājums attiecas uz minētā Protokola 9. panta otrās daļas piemērojamību un tvērumu.

Ievada piezīmes

72.

Eiropas Parlamenta locekļu parlamentārā imunitāte ir paredzēta Protokola 8. un 9. pantā.

73.

Protokola 8. pantā ir noteikta šo locekļu neatbildība par viņu amata pienākumu pildīšanas laikā pausto viedokli un balsojumu (imunitāte pēc būtības). Acīmredzami, ka šajā lietā šis pants nav piemērojams.

74.

Savukārt Protokola 9. pantā ir paredzēta Parlamenta locekļu neaizskaramība (procesuālā imunitāte). Saskaņā ar Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktu šiem locekļiem viņu valsts teritorijā ir imunitāte, kas ir piešķirta viņu valsts parlamenta locekļiem  ( 29 ). Tieši par šo tiesību normu ir abi pirmie prejudiciālie jautājumi. Saskaņā ar šā Protokola 9. panta pirmās daļas b) punktu minētajiem locekļiem citu dalībvalstu teritorijā ir “imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību”. Atbilstoši minētā Protokola 9. panta otrajai daļai Parlamenta locekļiem ir imunitāte arī tikmēr, kamēr viņi dodas uz Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās. Par šo tiesību normu ir vaicāts trešajā jautājumā. Protokola 9. panta trešajā daļā ir noteikts, ka šajā pantā – gan tā pirmās daļas a) un b) punktā, gan otrajā daļā – paredzēto imunitāti var atņemt Parlaments. Šī kompetence izslēdz jebkuras citas iestādes – lai tā būtu kāda valsts iestāde vai Savienības iestāde – kompetenci.

75.

Protokola 9. panta pirmās daļas pašreizējais formulējums ir palicis praktiski negrozīts kopš 1951. gada Protokola par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas privilēģijām un imunitāti. Piekrītu juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, saskaņā ar kuru atsauce uz valsts tiesībām, runājot par Parlamenta deputātu imunitāti viņu dalībvalstī, ir tā laika palieka, kad Asamblejas locekļi vienlaikus bija valsts parlamentu locekļi. Toreiz viņiem jau bija valsts tiesībās paredzētā imunitāte un tāpēc bija lieki viņiem piešķirt vēl vienu imunitāti. Šis risinājums kļuva anahronisms jau kopš brīža, kad tika ieviestas Parlamenta locekļu vēlēšanas tiešās vēlēšanās, un vēl jo vairāk – no brīža, kad tika aizliegts apvienot abus mandātus. Turklāt tas tiek asi kritizēts gan pats par sevi, gan tāpēc, ka tas rada nevienlīdzīgu attieksmi  ( 30 ).

76.

Jānorāda, ka Parlamenta iesniegtie priekšlikumi par parlamentārās imunitātes unifikāciju netika pieņemti  ( 31 ).

77.

Tomēr Protokola 9. panta pirmās daļas a) punkts ir jāinterpretē, saglabājot Parlamenta locekļu statusa saskaņotību un vienotību.

Par pirmo prejudiciālo jautājumu: Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā paredzētās aizsardzības ilgums

78.

Saskaņā ar Protokola 9. panta pirmo daļu tajā paredzētā imunitāte ir piemērojama “Eiropas Parlamenta sesijās”. Šī tiesību norma attiecas gan uz valsts tiesībās paredzēto imunitāti (minēta šā Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā), gan uz “Eiropas” imunitāti (minēta šā Protokola 9. panta pirmās daļas b) punktā). Proti, lai arī valsts tiesībās paredzētās imunitātes materiālais saturs ir noteikts valsts tiesībās, visiem Parlamenta deputātiem nodrošinātās aizsardzības ilgumu vienādi reglamentē Savienības tiesības. Tā kā dalībvalstu tiesību akti attiecībā uz parlamentārās imunitātes piemērojamību laikā ir atšķirīgi, jebkura cita interpretācija vairotu nevienlīdzīgu attieksmi pret Parlamenta deputātiem atkarībā no dalībvalsts, kurā viņi tika ievēlēti. Tāpēc jēdziens Parlamenta “sesijas” ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens  ( 32 ).

79.

Saskaņā ar LESD 229. pantu Parlaments sanāk gadskārtējās sesijās. Jaunievēlētais Parlaments sanāk uz pirmo sesiju pirmajā otrdienā pēc tam, kad ir pagājis viens mēnesis kopš vēlēšanu perioda (1976. gada akta 11. panta 3. punkts)  ( 33 ). Gadskārtējo sesiju beigu termiņa noteikšana ir Parlamenta iekšējās darba organizācijas pasākums. Saskaņā ar pašreizējo praksi sesija ilgst gadu, tādējādi Parlamenta sesija turpinās pastāvīgi  ( 34 ). Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt par to, ka jēdziens “sesija” Protokola 9. panta pirmās daļas izpratnē attiecas uz visu šo laikposmu neatkarīgi no tā, vai Parlaments faktiski rīko vai nerīko sanāksmes  ( 35 ).

80.

Tādējādi uz pirmo iesniedzējtiesas prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Parlamenta sesijas Protokola 9. panta pirmās daļas izpratnē sākas jaunievēlētā Parlamenta pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas brīdī, proti, 1976. gada akta 11. panta 3. punktā minētajā dienā. Šajā pašā dienā sāk piemērot šo Protokola tiesību normu.

Par otro prejudiciālo jautājumu: Protokola 9. panta pirmajā daļā paredzētās imunitātes piemērojamība personām

81.

Otrais prejudiciālais jautājums ir par to, vai Protokola 9. panta pirmajā daļā paredzētā imunitāte ir piemērojama arī personai, kas tika ievēlēta par Parlamenta deputātu, bet nevarēja sākt pildīt savus amata pienākumus, jo nebija izpildījusi Spānijas tiesībās paredzēto pienākumu dot solījumu.

82.

Kā esmu norādījis šo secinājumu pirmajā daļā, persona, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamatlietā, ir jāuzskata par personu, kas ir ieguvusi Parlamenta deputāta mandātu un līdz ar to – Parlamenta locekļa statusu. Tātad šai personai var būt Protokola 9. panta pirmajā daļā paredzētā imunitāte. Tomēr vēl ir jānoskaidro, no kura brīža šim deputātam ir minētā imunitāte.

83.

Parlamenta locekļiem Protokola 9. panta pirmajā daļā paredzētā imunitāte principā ir no jaunievēlētā Parlamenta pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas brīža. Šajā brīdī sākas šo deputātu pilnvaru termiņš (1976. gada akta 5. panta 2. punkts). Tā kā Parlamenta sesija norisinās pastāvīgi, attiecīgās imunitātes ilgums atbilst pilnvaru termiņam.

84.

Saskaņā ar 1976. gada akta 5. panta 2. punktu, skatot to kopsakarā ar šā akta 5. panta 1. punktu, “katra” Parlamenta deputāta pilnvaru termiņš sākas no pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas pēc vēlēšanām  ( 36 ). Ne šajā, ne arī kādā citā tiesību normā nav noteikts, ka nosacījums pilnvaru termiņa sākumam ir Eiropas Parlamenta deputāta faktiska piedalīšanās jaunievēlētā Parlamenta pirmajā sanāksmē, faktiska viņa amata pienākumu pildīšana vai kāds cits apstāklis. Tādējādi ir jāuzskata, ka Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru termiņš, lai arī viņš nav faktiski sācis pildīt savus amata pienākumus tāpēc, ka nav izpildījis visas valsts tiesībās paredzētās formalitātes, arī sākas jaunievēlētā Parlamenta pirmās sasaukuma sēdes atklāšanas dienā. Tādējādi no šā brīža šim deputātam ir Protokola 9. panta pirmajā daļā paredzētā parlamentārā imunitāte.

Par trešo prejudiciālo jautājumu: Protokola 9. panta otrā daļa

85.

Trešais prejudiciālais ir par Protokola 9. panta otrās daļas interpretāciju.

86.

Saskaņā ar šo tiesību normu Parlamenta deputātiem ir parlamentārā imunitāte arī tikmēr, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu vai prom no tās. Vispirms ir jāprecizē, kāda tieši ir šīs imunitātes būtība.

87.

Attiecīgās tiesību normas formulējums šajā ziņā nevieš skaidrību: tajā ir lakoniski minēta “imunitāte” vien. Uzskatu, ka šis jēdziens ir jāsaprot kā atsauce uz Protokola 9. panta pirmās daļas a) un b) punktā paredzēto imunitāti. Tādējādi deputātam, kas dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu vai prom no tās, savas dalībvalsts teritorijā ir imunitāte, kas ir piešķirta šīs dalībvalsts parlamenta locekļiem.

88.

Šo interpretāciju apstiprina arī tas, ka Protokola 9. panta trešajā daļā, kas attiecas tostarp uz Eiropas Parlamenta deputātu imunitātes atņemšanu, arī tiek lietots jēdziens “imunitāte”, to sīkāk neprecizējot. Taču nav apstrīdams, ka tā ir šā Protokola 9. panta pirmajā daļā paredzētā imunitāte.

89.

Jautājumā par Protokola 9. panta otrajā daļā paredzētās imunitātes piemērošanu laikā Tiesai jau ir bijusi izdevība norādīt, ka to var piemērot arī ārpus Parlamenta sesijas laika, proti, pēc tās slēgšanas  ( 37 ).

90.

Nesaskatu nevienu iemeslu, kāpēc šī imunitāte nebūtu piemērojama arī pirms minētā laikposma, tostarp pirms tiek atklāta pirmā sasaukuma sēde pēc vēlēšanām. Tas, manuprāt, būtu pat visai loģiski, jo uz Parlamenta sanāksmes vietu deputātiem ir jādodas pirms šo sanāksmju sākuma.

91.

Nepiekrītu Komisijas rakstveida apsvērumos paustajam un tiesas sēdē atkārtotajam apgalvojumam, ka Protokola 9. panta otrajai daļai esot bijusi nozīme tikai pagātnē, kad Parlamenta sesija neturpinājās pastāvīgi, un kopš tā laika tā esot novecojusi. Dokuments ir spēkā un ir jāinterpretē, atsaucoties nevis uz hipotētiskām funkcijām, kurām esot bijusi nozīme iepriekšējā normatīvajā situācijā, bet gan uz pašreizējiem apstākļiem. Saskaņā ar šo Komisijas domu gājienu par novecojušu varētu atzīt arī Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā minēto atsauci uz valsts tiesībām.

92.

Tas patiešām nozīmē, ka imunitāte būtu piemērojama pat pirms deputātu pilnvaru termiņa sākuma. Tomēr, manuprāt, tajā nav nekā pārsteidzoša. Dalībvalstu tiesībās nereti ir noteikts, ka imunitāte ir piemērojama no vēlēšanu rezultātu paziņošanas brīža, lai arī pilnvaru termiņš vai to īstenošana oficiāli sākas vēlāk  ( 38 ). Šis risinājums ir pilnībā saderīgs ar parlamentārās neaizskaramības mērķi, kas ir nodrošināt to, ka Parlaments var pilnībā sākt savu darbu. Savukārt, kā atzīst pati iesniedzējtiesa, šā mērķa sasniegšana varētu tikt apdraudēta, ja pēc ievēlēto deputātu vārdu paziņošanas viņiem nebūtu imunitātes.

93.

Vēl tikai ir jāinterpretē vārdkopa “kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu”. Saskaņā tikai ar gramatisko interpretāciju tas būtu vienīgi laiks, kad deputāts dodas uz Parlamenta sanāksmes vietu. Tomēr šāda šaura interpretācija, manuprāt, liegtu attiecīgajai tiesību normai lietderīgo iedarbību.

94.

Proti, svarīgākā nozīme ir nevis tam, ka deputāts netiek aizturēts, kamēr viņš dodas uz Parlamenta sanāksmes vietu, bet tas, ka viņš var lietderīgi veikt šo pārvietošanos, proti, ka, dodoties uz šo sanāksmes vietu, viņš pilnīgi brīvi var veikt visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai viņš varētu faktiski sākt pildīt savus amata pienākumus. Tieši šādi Protokola 9. pantā paredzētā Parlamenta deputātu imunitāte būs pilnīga un ar pilnīgu lietderīgo iedarbību. Proti, imunitātes, ar ko ir nodrošināta Parlamenta darbības un neatkarības aizsardzība, uzdevums nav, lai pirms sesiju sākuma Parlamenta locekļi būtu aizsargāti pret jebkādu pasākumu, kas var izraisīt kriminālvajāšanu. Tās uzdevums turpretim ir nodrošināt, ka viņiem netiktu liegts sākt pildīt savus amata pienākumus no šo sesiju atklāšanas brīža.

95.

Tātad dalībvalsts, kurā attiecīgais deputāts tika ievēlēts, valstu iestādēm ir pienākums atturēties no jebkādām šo formalitāšu kārtošanu iespējami kavējošām darbībām un apturēt šādas jau uzsāktās darbības, ja vien šīs iestādes nav panākušas, ka Eiropas Parlaments šo imunitāti atņem. Tā kā Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā imunitātes materiālā satura ziņā ir atsauce uz valsts tiesībām, šis pienākums, protams, aptver tikai darbības, uz kurām attiecas parlamentārā imunitāte saskaņā ar šīm valsts tiesībām.

Par 2019. gada 14. oktobra sprieduma sekām

96.

Atgādināšu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar tiesvedību, kurā tika apstrīdēts iesniedzējtiesas atteikums piešķirt prasītājam pamatlietā atļauju uz laiku pamest ieslodzījuma vietu, lai dotu solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju, kas ir prasība, lai varētu faktiski sākt pildīt Eiropas Parlamenta deputāta amata pienākumus.

97.

Prasītāju pamatlietā notiesājoša nepārsūdzama sprieduma pasludināšana tieši tajā pašā dienā, kad šajā lietā notika tiesas sēde, liek apšaubīt pašu šīs tiesvedības priekšmetu un līdz ar to arī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmetu.

98.

Iesniedzējtiesa patiešām uztur spēkā savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, norādīdama, ka “[Tiesas] atbilde ir nepieciešama neatkarīgi no tā, vai [O. Junqueras Vies] atrodas apcietinājumā vai arī viņam notiesājoša sprieduma pasludināšanas rezultātā ir jau piemērots brīvības atņemšanas sods”.

99.

Tomēr problēmas pamatā ir nevis prasītāja pamatlietā apcietināšanas pamatojums, bet viņam piespriestais papildsods, kas ir pilsonisko tiesību atņemšana. Saskaņā ar pieejamo informāciju šis sods tostarp nozīmē galīgu jebkādu publisko amatu, tostarp vēlēto amatu, kā arī tiesību kandidēt vēlēšanās (pasīvās vēlēšanu tiesības)  ( 39 ) zaudēšanu. Tomēr, tā kā tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanās, uz kurām attiecas vēlēšanu tiesiskais regulējums, reglamentē valsts tiesības  ( 40 ), šo tiesību kandidēt vēlēšanās zaudēšana skar arī tiesības kandidēt Parlamenta vēlēšanās. Tātad tai ir jāizraisa mandāta atsaukšana 1976. gada akta 13. panta izpratnē.

100.

Tādējādi, ciktāl 2019. gada 14. oktobra spriedums izraisa prasītāja pamatlietā deputāta mandāta atsaukšanu  ( 41 ), manuprāt, nav jēgas izskatīt jautājumu par to, vai viņam bija jāpiešķir attiecīgā atļauja, jo iespējama solījuma došanai katrā ziņā vairs nav nozīmes.

101.

Tāpēc šaubos, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šajā lietā uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 100. panta 1. punkta pirmo teikumu Tiesa patiešām turpina izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tik ilgi, kamēr to neatsauc tiesa, kas ar šo lūgumu vērsusies Tiesā. Tomēr saskaņā ar šā Reglamenta 100. panta 2. punktu Tiesa jebkurā brīdī var konstatēt, ka vairs netiek izpildītas attiecībā uz tās kompetenci izvirzītās prasības. Savukārt saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir atbildēt uz Savienības tiesību interpretācijas jautājumiem lietās, ko faktiski izskata dalībvalstu tiesas. Tādējādi, ja pamatlieta vairs nav aktuāla, Tiesai zūd kompetence, jo tās atbilde būtu hipotētiska.

102.

Ar 2019. gada 14. oktobra spriedumu, skatot to kopsakarā ar 2019. gada 14. maija rīkojuma tvērumu, prasītājs pamatlietā, lai arī viņš tika ievēlēts par Eiropas Parlamenta deputātu un, kā esmu izklāstījis šajos secinājumos, bija ieguvis šo statusu, bet nevarēja faktiski sākt pildīt savus amata pienākumus, tika notiesāts krimināllietā, un Parlamentam nebija iespējas lemt par parlamentārās imunitātes atņemšanu vai tās iespējamo saglabāšanu.

103.

Viss ir kārtībā, ja Protokola 9. pantu interpretējam burtiski. Eiropas Parlamenta deputātam savā dalībvalstī ir šīs valsts tiesībās paredzētā imunitāte, ko var interpretēt tikai attiecīgās valsts tiesas.

104.

Tomēr, kā jau esmu norādījis, Protokola 9. panta formulējums nav ticis grozīts kopš EOTK līguma un tā Protokola (Nr. 7) pieņemšanas brīža. Tomēr, izņemot šo Protokolu, normatīvā vide ir pavisam izmainījusies.

105.

No vienkāršas konsultatīvās un kontroles asamblejas Parlaments ir kļuvis par galveno Savienības likumdošanas un politisko iestādi, kas nodrošina savu demokrātisko leģitimitāti. Tagad to veido nevis vairs dalībvalstu tautu pārstāvji, bet gan Savienības pilsoņu pārstāvji. Šos pārstāvjus nevis vairs deleģē valstu parlamenti, bet gan ievēl vispārējās tiešās vēlēšanās. Divu mandātu aizliegums nostiprina Eiropas Parlamenta neatkarību no valstu parlamentiem.

106.

Turklāt vēlēšanu tiesību aizsardzība ir nodrošināta pamattiesību līmenī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 39. panta 2. punktu. Proti, Tiesai jau ir bijusi izdevība nospriest, ka ar Hartas 39. panta 2. punktu, kurā ir teikts, ka “Parlamenta locekļus ievēlē[šana] vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā” ir “Hartā [..] paustas Savienības pilsoņu tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās”  ( 42 ). Ja ar Hartas 39. panta 2. punktu ir aizsargātas Savienības pilsoņu aktīvās vēlēšanu tiesības (tiesības vēlēt), noteikti tiek aizsargātas arī viņu pasīvās vēlēšanu tiesības, citiem vārdiem sakot, tiesības kandidēt vēlēšanās un tikt ievēlētam. Proti, tiesībām brīvi un tieši vēlēt nebūtu nekādas jēgas, ja kandidātiem netiktu nodrošinātas tiesības vispirms brīvi kandidēt vēlēšanās un ievēlētiem – pildīt savus pienākumus, vajadzības gadījumā izmantojot parlamentārās imunitātes piešķirto aizsardzību.

107.

Ņemot vērā šīs notikušās pārmaiņas, Protokola 9. panta gramatiskās interpretācijas iznākums ir ne visai apmierinošs. Tātad ir jāvaicā, vai šīs tiesību normas interpretācijai ir jāpaliek sastingušai ogļu un tērauda laikmetā vai arī jāiet kopsolī ar normatīvo un institucionālo evolūciju.

108.

Neskarot Protokola 9. panta pirmās daļas a) punktā minēto atsauci uz valsts tiesībām, šajā interpretācijā varētu pastiprināt Eiropas Parlamenta kompetenci ar savu locekļu imunitāti saistītajos jautājumos. Konkrēti, šajā tiesību normā attiecībā uz imunitātes materiālo saturu ir atsauce uz valsts noteikumiem, bet šo noteikumu piemērošana ir atstāta Parlamenta ziņā. Tāpēc, manuprāt, ir gluži dabiski, ka no brīža, kad dalībvalsts tiesībās ir atzīta parlamentāriešu imunitāte, iespēju prasīt šīs imunitātes atņemšanu neizvērtē kompetentā valsts tiesa, bet gan par iespēju to atņemt vai saglabāt spriež Eiropas Parlaments.

Nobeiguma piezīme

109.

Trešajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa iztirzā arī jautājumu par interešu izsvēršanu, kas būtu jāveic, lemjot par to, vai piešķirt prasītājam pamatlietā iespējamu atļauju uz laiku pamest ieslodzījuma vietu. Tomēr šis jautājums ir zaudējis priekšmetu, jo 2019. gada 14. oktobrī tika pasludināts spriedums. Nozīme ir tikai vienam jautājumam, proti, vai šā sprieduma pasludināšanas brīdī prasītājam pamatlietā bija imunitāte, kas pienākas Eiropas Parlamenta loceklim.

Secinājumi

110.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: