Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, pirmkārt, ka tām ir bijis nodoms ar savu rīcību veicināt kopējos mērķus, kas bija visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, otrkārt, ka tām bija zināms par citu uzņēmumu paredzēto vai īstenoto prettiesisko rīcību šo mērķu īstenošanā un, treškārt, ka tās bija gatavas uzņemties risku. Šis pamats ir iedalīts piecās daļās.

Par pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 59. punktā, konstatējot, ka attiecīgo prettiesisko darbību mērķis ir ļaut apelācijas sūdzības iesniedzējām kopīgi vērsties pret vairumtirgotājiem attiecībā uz trim preču apakšgrupām, tostarp keramikas izstrādājumiem, ir acīmredzami sagrozījusi pierādījumus par to nodomu ar pašu rīcību veicināt visu dalībnieku kopēju mērķi vienotajā pārkāpumā. Proti, apstrīdētā lēmuma 931. apsvērums, uz ko atsaucas Vispārējā tiesa savu pamatojumu atbalstam, neļaujot izdarīt šādu secinājumu. Turklāt pretēji pārsūdzētā sprieduma 59. punktā teiktajam apelācijas sūdzības iesniedzējas, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tās tiesas sēdē, neesot atzinušas, ka prettiesiskās darbības bija paredzētas vienotai pretestībai pret vairumtirgotājiem.

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo pakārtoti, ka, lai gan tika uzskatīts, ka pārsūdzētā sprieduma 59. punkts nav par to, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām bija nodoms ar savu pašu rīcību veicināt kopējo mērķi, kas bija visiem uzņēmumiem vienotā pārkāpuma dalībniekiem, Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi šo jautājumu un tādējādi, nepiemērojot atbilstošos tiesību kritērijus, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

Ar pirmā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai pierādījumu sagrozīšanu par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas zināja par pārējo uzņēmumu paredzēto vai veikto prettiesisko rīcību šā mērķa īstenošanai. Šajā ziņā tās norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārējā tiesa kļūdaini izsecina no apelācijas sūdzības iesniedzēju piederības koordinēšanas organizācijām un daudzpreču apvienībām to, ka tās zināja par prettiesisko darbību kopumu. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēju piederība šādām organizācijām un apvienībām Beļģijā, Francijā vai Itālijā neesot tām ļāvusi zināt par keramikas izstrādājumu koordinētu cenu celšanu šo dalībvalstu teritorijā.

Ar pirmā pamata ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pareizi piemērojusi tiesību kritērijus par vienota pārkāpuma konstatēšanu, ciktāl tā nav pārbaudījusi, vai tās varēja saprātīgi paredzēt visas pretkonkurences darbības attiecībā uz keramikas izstrādājumiem.

Ar piektā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizskatot jautājumu par to, vai tās bija gatavas uzņemties risku saistībā ar pārējo uzņēmumu, kas tirgo keramikas izstrādājumus, iecerēto vai īstenoto rīcību visu aizliegtās vienošanās dalībnieku iecerētā kopējā mērķa īstenošanā. Taču no Tiesas judikatūras izrietot, ka šis nosacījums piemērojams arī tad, ja uzņēmums esot zinājis par pārējo uzņēmumu iecerēto vai īstenoto prettiesisko rīcību šā mērķa īstenošanā un tas esot ar nodomu saistīts elements, kas tiek prasīts, lai konstatētu šā uzņēmuma dalību visā pretkonkurences rīcībā.

Kā uzskata Komisija, pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, pat ja viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, arī var būt minētās normas pārkāpums. Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā”, to identiskā mērķa dēļ izkropļojot konkurenci iekšējā tirgū, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (spriedumi, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts, kā arī 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce, C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 156. punkts).

Uzņēmums, kas šādā vienotā un saliktā pārkāpumā ir piedalījies ar tādu savu rīcību, uz kuru attiecas tādi LESD 101. panta 1. punkta jēdzieni kā nolīgums vai saskaņotas darbības ar mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci, un kura ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu šī paša pārkāpuma ietvaros veiktu rīcību par visu laikposmu, kad tas minētajā pārkāpumā ir piedalījies. Tā tas ir gadījumā, ja tiek pierādīts, ka minētais uzņēmums ir centies ar savu rīcību veicināt kopīgo mērķu, uz kuriem tiecās visi dalībnieki, sasniegšanu un ka tas zināja par pārkāpjošo rīcību, ko bija iecerējuši vai īstenojuši citi uzņēmumi, lai sasniegtu tos pašus mērķus, vai ka tas varēja saprātīgi paredzēt šādu rīcību un ka tas bija gatavs uzņemties risku (spriedumi, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. punkts, kā arī 2015. gada 24. jūnijs, Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce, C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 157. punkts).

Šajā gadījumā ar pirmā pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā konstatējot, ka attiecīgās prettiesiskās darbības veidoja kopīga pretīstāvēšana, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas piemēroja vairumtirgotājiem attiecībā uz trīs preču apakšgrupām.

Šajā ziņā ir jānorāda, kā izriet no šā punkta interpretācijas, ka Vispārējā tiesa jebkurā gadījumā ir balstījusies uz šo konstatējumu vien ļoti pakārtoti, lai pierādītu kopēja plāna esamību un tā būtību, kas ļauj raksturot vienotu pārkāpumu; Vispārējās tiesas ieskatā, šis vērtējums faktiski izriet no vairākiem citiem Komisijas norādītiem elementiem apstrīdētajā lēmumā.

Tādējādi, tā kā argumentācija, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir norādījušas pirmā pamata pirmajā daļā, nevar likt apšaubīt secinājumu, kuru Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 58. un 62. punktā, ka Komisija varēja juridiski pamatoti secināt vienota pārkāpuma pastāvēšanu, šī daļa ir jānoraida kā neiedarbīga (šajā ziņā skat. rīkojumus, 2004. gada 28. oktobris, Komisija/CMA CGM u.c., C‑236/03 P, nav publicēts, EU:C:2004:679, 30.–32. punkts, kā arī 2014. gada 21. oktobris, Mundipharma/ITSB, C‑669/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2308, 36. punkts).

Ar pirmā pamata otro, ceturto un piekto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pārbaudījusi, vai ir tikuši izpildīti šā sprieduma 22. punktā uzskaitītie nosacījumi, un konkrētāk, pirmkārt, vai tās bija iecerējušas ar savu rīcību veicināt visu vienotā pārkāpuma dalībnieku iecerēto kopējo mērķu izpildi, otrkārt, vai tās varēja saprātīgi paredzēt visu pretkonkurences rīcību attiecībā uz keramikas izstrādājumiem un, treškārt, vai tās bija gatavas uzņemties risku.

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, ka principā Vispārējai tiesai nav jāatbild uz pamatiem un argumentiem, kuri netika norādīti vai netika norādīti pietiekami skaidri un precīzi tiesvedības laikā un it īpaši pieteikumā par lietas ierosināšanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2001. gada 6. marts, Connolly/Komisija, C‑274/99 P, EU:C:2001:127, 121. punkts, un 2014. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, C‑271/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:175, 17.–19. punkts).

Taču šajā lietā no Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtā pieteikuma par lietas ierosināšanu un replikas raksta, it īpaši no šā pieteikuma un replikas raksta punktiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas norādījušas šās apelācijas sūdzības atbalstam, pārbaudes izriet, ka, lai gan tās tika apstrīdējušas, ka tās būtu zinājušas par visām koluzīvajām darbībām, kuras attiecās uz trīs preču apakšgrupām, apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā nav norādījušas nevienu argumentu par to, ka tās nebūtu ar savu rīcību veicinājušas visu dalībnieku iecerētos kopējos mērķus, jo tās nevarēja saprātīgi paredzēt visas pārmestās pārkāpjošās rīcības, un ka tās nebija gatavas uzņemties ar šīm rīcībām saistīto risku.

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav skaidri pārbaudījusi šos jautājumus pārsūdzētajā spriedumā. Attiecībā uz argumentu, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja saprātīgi paredzēt visas pārmestās pārkāpjošās darbības un vai tās bija gatavas uzņemties risku, turklāt ir jākonstatē, ka tad, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. un 82. punktā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas zināja par šo rīcību, tā nepārbaudīja, vai tās varēja saprātīgi paredzēt minēto rīcību un bija uzņēmušās risku; šie abi nosacījumi, kā izriet no šā sprieduma 23. punkta, ir alternatīvi.

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītā argumentācija ir vērsta uz to, lai pierādītu, ka šā sprieduma 23. punktā izklāstītie nosacījumi šajā lietā nav izpildīti, tas nav pārbaudāms apelācijas instancē.

Proti, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz prasības pamatiem, kuri tikuši izvirzīti tiesā, kas lietu izskatīja pēc būtības (skat. šajā ziņā spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, FLSmidth/Komisija, C‑238/12 P, EU:C:2014:284, 42. punkts, un 2014. gada 22. maijs, ASPLA/Komisija, C‑35/12 P, EU:C:2014:348, 39. punkts).

No tā izriet, ka pirmā pamata otrā, ceturtā un piektā daļa ir jānoraida daļēji kā nepieņemamas un daļēji kā nepamatotas.

Pirmā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, ciktāl tā pārsūdzētā sprieduma 61. un 82. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka tās zināja par visām tām prettiesiskajām darbībām, tostarp par darbībām saistībā ar keramikas izstrādājumiem, kuras norisinājās Beļģijā, Francijā un Itālijā.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējā tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas tiesvedībā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2009. gada 24. septembris, Alcon/ITSB, C‑481/08 P, nav publicēts, EU:C:2009:579, 18. punkts; spriedumu, 2011. gada 13. janvāris, Media‑Saturn‑Holding/ITSB, C‑92/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:15, 27. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 3. marts, AgriCapital/ITSB, C‑440/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:144, 32. punkts).

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neizdarot atsauci uz jauniem pierādījumiem, jau esošo pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains. Tomēr šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana. Turklāt, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam ir precīzi jānorāda pierādījumi, kurus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ tā vērtējumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi šo sagrozīšanu (it īpaši skat. spriedumu, 2015. gada 3. decembris, Itālija/Komisija, C‑280/14 P, EU:C:2015:792, 52. punkts un tajā minētā judikatūra),

Taču attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 61. un 82. punktā esošajiem konstatējumiem par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas zināja par attiecīgajām prettiesiskajām darbībām, ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzībā tās nav norādījušas pierādījumu, kura Vispārējās tiesas vērtējums šķistu acīmredzami kļūdains šās judikatūras izpratnē.

To argumentācijas par apgalvotu pierādījumu sagrozīšanu aizsegā apelācijas sūdzības iesniedzējas patiesībā cenšas apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, atbilstoši kuram Komisija, it īpaši ņemot vērā saskaņotas cenu paaugstināšanas darbības saskaņošanas struktūrās, pie kurām piederēja apelācijas sūdzības iesniedzējas, varēja pamatoti uzskatīt, ka tās zināja par visām attiecīgajām pretkonkurences darbībām, tajā skaitā tām, kuras skāra keramikas izstrādājumus. Taču šāds faktu vērtējums neietilpst Tiesas kontrolē apelācijas kārtībā.

Tādējādi pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē pārsūdzētā sprieduma 59. punktu, jo, tā kā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi atsevišķus argumentus par apgalvoto apelācijas sūdzības iesniedzēju dalību vienotā pārkāpumā, pārsūdzētajam spriedumam trūkst pamatojuma.

Vispārējā tiesā neesot pārbaudījusi, pirmkārt, vai apelācijas sūdzības iesniedzēju mērķis bija ar savu rīcību piedalīties iecerētajā kopējā mērķī, otrkārt, vai tās varēja saprātīgi paredzēt visas prettiesiskās rīcības, kas bija iecerētas vai īstenotas keramikas izstrādājumu tirdzniecībā no pārējo uzņēmumu puses, cenšoties īstenot visu dalībnieku iecerētos kopējos mērķus, un, treškārt, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas bija gatavas uzņemties risku saistībā ar šādām rīcībām.

Šādi rīkodamās, Vispārēja tiesa neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

Komisija uzskata, ka otrais pamats ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

Ir jākonstatē, ka, ciktāl apelācijas sūdzības otrais pamats būtībā līdzinās pirmā pamata otrajai, ceturtajai un piektajai daļai, tas ir jānoraida tādu pašu iemeslu dēļ, kādi tika norādīti šā sprieduma 28.–33. punktā.

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem nav ticis apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.