Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2026. gada 15. oktobris (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Privilēģijas un imunitāte Eiropas Savienībā – LESD 343. pants – 7. protokols par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā – Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki – 12. pants – Neaplikšana ar valsts nodokļiem – Dāvinājuma nodoklis – 13. panta pirmā daļa – Šī nodokļa piemērošana ierēdņa dzīvesvietas dalībvalstī, kas nav ne izcelsmes valsts, ne valsts, kurā šis ierēdnis pilda savus pienākumus – Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu rezidence
Lietā C‑275/25 [Kolwager] (i)
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2024. gada 20. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2025. gada 9. aprīlī, tiesvedībā
Finanzamt B
pret
A,
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), A. Kumins [A. Kumin], I. Ziemele un M. Bošņaks [M. Bošnjak],
ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– A vārdā – D. Salm, Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un P.‑L. Krüger, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un L. Hohenecker, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2026. gada 23. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2012, C 326, 266. lpp.; turpmāk – 7. protokols) 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu.
2 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts tiesvedībā starp Eiropas Investīciju bankas (EIB) darbinieku A un Finanzamt B (nodokļu administrācija, Vācija) par dāvinājuma nodokļa samaksu Vācijā.
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
LESD
3 LESD 343. pantā paredzēts:
“Atbilstīgi nosacījumiem, kas izklāstīti 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā, dalībvalstīs [Eiropas] Savienībai ir visas privilēģijas un imunitāte, kas vajadzīga, lai veiktu tās uzdevumus. Tas pats attiecas arī uz Eiropas Centrālo banku un Eiropas Investīciju banku.”
7. protokols
4 7. protokolā ir iekļauts tikai viens apsvērums, kas formulēts šādi:
“Ņemot vērā to, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 343. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma, saīsinājumā – “EAEK”, 191. pantu Eiropas Savienībai un EAEK dalībvalstīs ir privilēģijas un imunitāte, kas vajadzīga, lai pildītu to uzdevumus.”
5 Saskaņā ar šī protokola 12. pantu:
“Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki maksā Savienībai nodokļus no algas un citas atlīdzības, ko tiem maksā Savienība, saskaņā ar nosacījumiem un Eiropas Parlamenta un [Eiropas Savienības] Padomes noteiktu procedūru, pieņemot regulas atbilstīgi parastajai likumdošanas procedūrai un pēc apspriešanās ar attiecīgajām iestādēm.
Viņi ir atbrīvoti no valstu nodokļiem no algas un citas atlīdzības, ko viņiem maksā Savienība.”
6 Minētā protokola 13. pantā noteikts:
“Piemērojot ienākumu nodokli, īpašuma nodokli un mantojuma nodokli, kā arī piemērojot starp Savienības dalībvalstīm noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kas tikai tādēļ, lai veiktu savus pienākumus Savienības dienestā, apmetas uz dzīvi tādā dalībvalstī, kas nav valsts, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, stājoties Savienības dienestā, gan valsts, kurā viņi faktiski dzīvo, gan valsts, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, pieņem, ka to pastāvīgā dzīvesvieta ir valstī, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, ja tā ir Savienības dalībvalsts. Šis noteikums attiecas arī uz laulāto, ja vien viņš nav atsevišķi iesaistījies algotā darbā, un uz apgādājamiem bērniem, kas ir šajā pantā minēto personu aprūpē.
Kustams īpašums, kas pieder pirmajā panta daļā minētajām personām un atrodas tajā valstī, kurā tās uzturas, ir atbrīvots no šīs valsts mantojuma nodokļiem; lai aprēķinātu šādu nodokli, pieņem, ka šāds īpašums nodokļu uzlikšanas nolūkos atrodas valstī, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, ievērojot trešo valstu tiesības, kā arī, iespējams, starptautiskas konvencijas attiecībā uz nodokļu dubulto uzlikšanu.
Piemērojot šo pantu, neņem vērā pastāvīgu dzīvesvietu, kas iegūta vienīgi tādēļ, lai pildītu pienākumus citās starptautiskās organizācijās.”
7 Protokola 17. pants formulēts šādi:
“Privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem piešķir vienīgi Savienības interesēs.
[..]”
8 7. protokola 21. panta pirmajā daļā paredzēts:
“Šis Protokols attiecas arī uz Eiropas Investīciju banku, tās struktūru locekļiem, tās personālu un uz dalībvalstu pārstāvjiem, kas piedalās tās darbā, [..].”
Vācijas tiesības
Mantojuma un dāvinājuma nodokļu likums
9 Erbschaft- und Schenkungsteuergesetz (Mantojuma un dāvinājuma nodokļu likums), kas publicēts 1997. gada 27. februārī (BGBl I, 1997, 378. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. pantā “Ar nodokli apliekami darījumi” noteikts:
“(1) Mantojuma (dāvinājuma) nodokli piemēro:
1. mantojumiem;
2. dāvinājumiem inter vivos;
[..].
(2) Ciktāl nav noteikts citādi, šī likuma noteikumi par mantojumu ir piemērojami arī dāvinājumiem un dāvinājumiem ar uzlikumu, [..].”
10 Šā likuma 2. pantā “Personīgs nodokļa maksāšanas pienākums” paredzēts:
“(1) Nodoklis jāmaksā:
1. 1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos – par visu nodoto īpašumu (neierobežots nodokļa maksāšanas pienākums), ja mantojuma atstājējs nāves brīdī, dāvinātājs dāvinājuma izdarīšanas brīdī vai ieguvējs nodokļa iekasējamības gadījuma rašanās brīdī (9. pants) ir rezidents [Inländer]. Par rezidentiem uzskata:
a) fiziskas personas, kuru domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir valsts teritorijā [..].”
11 Minētā likuma 7. pantā “Dāvinājums inter vivos” noteikts:
“(1) Par dāvinājumiem inter vivos uzskata:
1. jebkuru bezatlīdzības dāvinājumu inter vivos, ciktāl apdāvinātais ar to kļuvis turīgāks uz dāvinātāja rēķina;
[..].”
12 Šī paša likuma 9. pants “Nodokļa iekasējamības gadījums” formulēts šādi:
“(1) Nodoklis kļūst iekasējams
1. mantojuma gadījumā – mantojuma atstājēja nāves brīdī, [..]
2) dāvinājumu inter vivos gadījumā – dāvinājuma izpildes brīdī; [..]”
[..].”
Nodokļu kodekss
13 Abgabenordnung (Nodokļu kodekss), kas publicēts 2002. gada 1. oktobrī (BGBl I, 2002, 3866. lpp., labots ar BGBl I, 2003, 61. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 8. pantā “Domicils” noteikts:
“Personas domicils ir tur, kur tai ir mājoklis apstākļos, kas liecina, ka tā saglabās un izmantos šo mājokli.”
14 Šī kodeksa 9. pantā “Pastāvīgā dzīvesvieta” paredzēts:
“Personas pastāvīgā dzīvesvieta ir tur, kur tā dzīvo apstākļos, kas liecina par to, ka tā neuzturas šajā vietā vai valstī tikai uz laiku. Šā likuma darbības jomā par pastāvīgo dzīvesvietu katrā ziņā un jau sākotnēji ir uzskatāma nepārtraukta uzturēšanās, kas ilgst vairāk nekā sešus secīgus mēnešus; īstermiņa pārtraukumus neņem vērā. Otro teikumu nepiemēro, ja uzturēšanās pamatā ir vienīgi apmeklējums, atpūta, ārstēšanās vai līdzīgi privāti mērķi un tās ilgums nepārsniedz vienu gadu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 A ir EIB darbinieks kopš 1995. gada, kad viņš savu dzīvesvietu no Austrijas pārcēla uz Luksemburgu, lai pildītu pienākumus šajā iestādē. Pēc laulības noslēgšanas 2010. gadā viņš no jauna pārcēlās, lai dzīvotu ar sievu Vācijā. Tajā pašā laika viņš turpināja izmantot savu dzīvokli Luksemburgā.
16 2013. gadā viņš no Austrijā dzīvojošā brāļa saņēma naudas dāvinājumu 300 000 EUR.
17 Ar 2017. gada 13. aprīļa lēmumu Vācijas nodokļu administrācija noteica nodokļa summu 56 000 EUR, kas A bija jāmaksā par šo dāvinājumu.
18 Sūdzība, kuru A iesniedza par šo lēmumu un kurā viņš atsaucās uz 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu un apgalvoja, ka viņu būtu jāuzskata par tādu, kam nodokļu rezidence ir tikai Austrijā, ar 2019. gada 1. augusta lēmumu tika noraidīta. Šī administrācija uzskatīja, ka A bija izveidojis papildu nodokļu rezidenci Vācijā paralēli nodokļu rezidencei Austrijā, ka pēdējā minētā rezidence bija fiktīva un ka tādējādi A bija neierobežots dāvinājuma nodokļa maksāšanas pienākums Vācijā.
19 Ar 2021. gada 16. septembra spriedumu Finanzgericht Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas Finanšu tiesa, Vācija) apmierināja A celto prasību, pamatojoties uz to, ka 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteiktais kritērijs par dzīvesvietas izveidošanas iemeslu valstī, kas nav nodokļu rezidences valsts, jāvērtē dienā, kad A stājās Savienības dienestā. Atbilstoši judikatūrai – vēlākas izmaiņas, it īpaši pārcelšanās personisku iemeslu dēļ, neesot būtiskas tik ilgi, kamēr darbinieks turpina strādāt Savienības dienestā un faktiskajai dzīvesvietai ir teritoriāla saikne ar pienākumu izpildes vietu.
20 Vācijas nodokļu administrācija iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, norādot uz 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma pārkāpumu. Šī administrācija apgalvo, ka minētā tiesību norma neesot piemērojama dāvinājuma nodoklim un katrā ziņā neesot atbilstoša tādā gadījumā kā šajā lietā, kad Savienības darbinieks pēc stāšanās dienestā izveido papildu dzīvesvietu citā dalībvalstī personisku iemeslu dēļ.
21 Iesniedzējtiesa uzskata, ka ir iespējams, ka dāvinājuma nodoklis ietilpst 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma piemērošanas jomā, taču tai šajā ziņā ir šaubas.
22 Šīs tiesa ieskatā – ja šī tiesību norma būtu piemērojama dāvinājuma nodoklim, varētu uzskatīt, ka A nav nodokļu rezidences Vācijā šī nodokļa vajadzībām. Tā tas būtu gadījumā, ja šī tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka papildus nodokļu rezidencei izcelsmes dalībvalstī, šajā gadījumā Austrijā, Savienības ierēdnim vai citam darbiniekam nevar būt neviena cita nodokļu rezidence. Tomēr minētā tiesa vilcinās pieņemt šādu interpretāciju, ja karjeras laikā Savienības ierēdnis vai cits darbinieks izveido dzīvesvietu dalībvalstī, šajā gadījumā Vācijā, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš pilda savus pienākumus, šajā gadījumā Luksemburgā, vienlaikus saglabājot faktisko dzīvesvietu pēdējā minētajā dalībvalstī.
23 Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka, pirmām kārtām, jānoskaidro, vai 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums ir piemērojams dāvinājuma nodoklim.
24 Šī tiesa norāda, ka dāvinājuma nodoklis atšķirībā no ienākuma nodokļa, kā arī īpašuma nodokļa un mantojuma nodokļa, šajā tiesību normā nav skaidri minēts. Tā arī norāda, ka Vācijas tiesībās dāvinājuma nodoklis tiek uzskatīts par neatkarīgu nodokļa veidu, kas turklāt atšķiras no ienākuma nodokļa, īpašuma nodokļa un mantojuma nodokļa, un tas liecina pret dāvinājuma nodokļa iekļaušanu 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma materiālajā piemērošanas jomā.
25 Tomēr iesniedzējtiesa atzīst, ka dāvinājuma nodokli varētu pielīdzināt ienākuma nodoklim, kas ietverts 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā, jo ar to tiek aplikta apdāvinātā kļūšana turīgākam. Šī tiesa norāda, ka dažas dalībvalstis, piemēram, Dānijas Karaliste, Igaunijas Republika, Lietuvas Republika un Čehijas Republika, dāvinājumiem piemēro ienākuma nodokli.
26 Iesniedzējtiesa uzskata, ka dāvinājuma nodokli varētu arī pielīdzināt mantojuma nodoklim 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma izpratnē. Proti, šis nodoklis esot nepieciešams papildinājums mantojuma nodoklim, jo ar dāvinājumu šie nodokļi ir viegli apejami. Kā izriet no Vācijas tiesībām, dāvinājuma nodoklis atbilstoši idejai par “paredzamo mantojumu” būtībā tiekot iekasēts saskaņā ar tām pašām tiesību normām kā mantojuma nodoklis. Citas dalībvalstis, piemēram, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Itālijas Republika un Polijas Republika, rīkojoties tāpat.
27 Gadījumā, ja 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums būtu piemērojams dāvinājuma nodoklim, iesniedzējtiesa jautā, otrām kārtām, vai šai tiesību normai ir pretrunā tas, ka aplikšanas ar šādu nodokli vajadzībām Savienības ierēdnim, kurš tikai tādēļ, lai pildītu pienākumus Savienības dienestā, ir izveidojis dzīvesvietu citā dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, var būt nodokļu rezidence citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš pilda pienākumus.
28 Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [7.] protokola 13. panta 1. punkta pirmais teikums ir piemērojams dāvinājuma nodokļa iekasēšanai?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai ar šo tiesību normu netiek pieļauts, ka Savienības ierēdnis vai cits darbinieks, kas tikai tādēļ, lai veiktu savus pienākumus Savienības dienestā, apmetas uz dzīvi tādā dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, izveido vēl vienu nodokļu rezidenci citā dalībvalstī, kas nav pienākumu izpildes valsts, ja tas vienlaikus saglabā faktisko dzīvesvietu pienākumu izpildes valstī?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
29 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams dāvinājuma nodoklim.
30 Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā tās teksts, konteksts, kādā tā iekļaujas, un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedumi, 1983. gada 17. novembrī, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 91. punkts).
31 Pirmām kārtām, atbilstoši 7. protokola 13. panta pirmajai daļai, “piemērojot ienākumu nodokli, īpašuma nodokli un mantojuma nodokli, kā arī piemērojot starp Savienības dalībvalstīm noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kas tikai tādēļ, lai veiktu savus pienākumus Savienības dienestā, apmetas uz dzīvi tādā dalībvalstī, kas nav valsts, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, stājoties Savienības dienestā, gan valsts, kurā viņi faktiski dzīvo, gan valsts, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, pieņem, ka to pastāvīgā dzīvesvieta ir valstī, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi, ja tā ir Savienības dalībvalsts”.
32 No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tā nošķir, pirmkārt, Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu rezidenci, par kuru var uzskatīt, ka tie to ir saglabājuši dalībvalstī, kurā šī dzīvesvieta bija izveidota to stāšanās Savienības dienestā brīdī (turpmāk – izcelsmes valsts), un, otrkārt, faktisko dzīvesvietu, ko šie ierēdņi un pārējie darbinieki izveido dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts (turpmāk – dzīvesvietas valsts), tikai tādēļ, lai pildītu pienākumus Savienības dienestā.
33 Tādējādi minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki, kas apmetušies uz dzīvi citā dalībvalstī tikai tādēļ, lai pildītu pienākumus Savienības dienestā, saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī, lai piemērotu ienākuma un īpašuma nodokļus, kā arī mantojuma nodokli, lai arī viņi ir izveidojuši dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav to izcelsmes valsts.
34 Jākonstatē, ka dāvinājuma nodoklis nav minēts 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā, kurā ir skaidri norādītas tikai trīs nodokļu kategorijas, proti, ienākuma un īpašuma nodokļi, kā arī mantojuma nodokļi, tos nedefinējot.
35 Šajā ziņā Vācijas valdība apgalvo, ka ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa, kā arī mantojuma nodokļa jēdzieni jādefinē, atsaucoties uz valsts tiesībām.
36 Ir taisnība, ka Tiesa ir nospriedusi, ka ienākumu aplikšana ar nodokli, kas ierēdņa izcelsmes valstī bija jāmaksā par mājokļa, kas viņam pieder dzīvesvietas valstī, īres vērtību, jānosaka saskaņā ar izcelsmes valsts tiesību kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 25. maijs, Kristoffersen, C‑263/91, EU:C:1993:207, 11.–13. punkts). Tomēr tas, ka 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ir ietverts noteikums, kas nosaka Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu rezidenci, lai piemērotu valsts nodokļus, nenozīmē, ka nodokļu kategorijas, uz kurām attiecas šis noteikums, atbilst definīcijām, kas tām sniegtas dalībvalstu tiesību aktos.
37 Šāda interpretācija nebūtu saderīga ar nepieciešamību nodrošināt ar 7. protokolu ieviestā Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu režīma vienveidīgu piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 17. jūnijs, X, C‑88/92, EU:C:1993:246, 14. punkts).
38 Pirmkārt, tā rezultātā 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma piemērošanas joma būtu atkarīga no valsts tiesībās noteikto dažādo nodokļu kategoriju konkrētajām definīcijām. Atkarībā no tā, vai ienākuma nodokļa, kā arī īpašuma nodokļa un mantojuma nodokļa jēdzieni saskaņā ar valsts tiesībām ietver vai neietver dāvinājuma nodokli, Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu rezidence pēdējā minētā nodokļa iekasēšanas nolūkā vairs neesot atkarīga no šīs 7. protokola normas, bet gan no dalībvalstu izdarītās izvēles.
39 Otrkārt, šī interpretācija 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma piemērošanā radot nenoteiktību, kas var radīt konfliktus attiecībā uz kompetenci nodokļu jomā, atstājot atklātu jautājumu par to, vai ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa, kā arī mantojuma nodokļa jēdzieni jāsaprot atbilstoši izcelsmes valsts vai dzīvesvietas valsts tiesībām. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 32. punktā, gadījumā, ja vienas no šīm divām valstīm tiesību sistēmā dāvinājuma nodoklis ir definēts kā ienākuma nodokļa veids, bet otras valsts tiesību sistēmā tas tiek uzskatīts par nodokli, kas pilnībā atšķiras no 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā minētajām kategorijām, šī tiesību norma būtu vai nebūtu piemērojama saskaņā ar valsts tiesībām, uz kurām ir atsauce.
40 No iepriekš minētā izriet, ka ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa, kā arī mantojuma nodokļa 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma izpratnē jēdzieni ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kas jāinterpretē vienveidīgi, neatkarīgi no dalībvalstīs izmantotās kvalifikācijas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, Finanzamt Saarbrücken, C‑288/19, EU:C:2021:32, 39. punkts).
41 Protams, kā jau norādīts šī sprieduma 34. punktā, 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma formulējumā nav ietverta šo jēdzienu definīcija. Tomēr no šīs tiesību normas sistēmas, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 44. un 45. punktā, izriet, ka dāvinājuma nodoklim ir kopīgas būtiskas iezīmes gan ar mantojuma nodokli, gan ar ienākuma nodokli, kas skaidri minēts šajā formulējumā, ciktāl tas attiecas uz īpašuma bezmaksas nodošanu vai iedzīvošanos, kas izriet no šādas nodošanas. Ņemot vērā šīs kopīgās iezīmes, dāvinājumi lielākajā daļā dalībvalstu tiesību sistēmu ietilpst vai nu mantojuma nodokļa, vai ienākuma nodokļa piemērošanas jomā.
42 Otrām kārtām, attiecībā uz šīs tiesību normas kontekstu un 7. protokola mērķiem, pirmkārt, no LESD 343. panta, kas atgādināts šī protokola vienīgajā apsvērumā, izriet, ka ar minēto protokolu Savienībai ir piešķirtas “privilēģijas un imunitāte, kas vajadzīga, lai veiktu tās uzdevumus”.
43 No tā izriet, ka Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku privilēģijas, imunitāte un atvieglojumi jāinterpretē tādā nozīmē, kas ir vislabvēlīgākā tās uzdevumu izpildei.
44 Šajā ziņā, lai padarītu pievilcīgu ierēdņu un citu darbinieku stāšanos Savienības dienestā, tās interesēs ir, lai skaidri noteikumi ļautu mazināt administratīvās grūtības, kas raksturīgas mobilitātei starp dalībvalstīm un kas visbiežāk ir saistītas ar pieņemšanu darbā Savienības iestādē. Šādā perspektīvā iepriekš pastāvošās nodokļu rezidences saglabāšana saskaņā ar 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu aiztaupa Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem neskaidrību un pasākumus, kas būtu saistīti ar to nodokļu rezidences pārcelšanu uz citu dalībvalsti, ja šāda noteikuma nebūtu.
45 Dāvinājuma nodokļa izslēgšana no 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma piemērošanas jomas nozīmētu, ka Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kuri ir devušies prom no izcelsmes valsts, lai stātos Savienības dienestā, būtu divas nodokļu rezidences: pirmā – šajā valstī, lai piemērotu ienākuma un īpašuma nodokļus, kā arī mantojuma nodokli, un otrā – dalībvalstī, kurā Savienības ierēdnim vai citam darbiniekam ir faktiskā dzīvesvieta, ar vienīgo mērķi piemērot dāvinājuma nodokli.
46 Turklāt otrās nodokļu rezidences noteikšana varētu izrādīties sarežģītāka. Saskaņā ar 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu Savienības ierēdņa vai cita darbinieka nodokļu rezidences saglabāšana savā izcelsmes valstī attiecas ne tikai uz šajā pantā minēto nodokļu piemērošanu, bet arī, “piemērojot starp Savienības dalībvalstīm noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu”. Līdz ar to gadījumā, ja starp izcelsmes valsti un dzīvesvietas valsti noslēgta divpusēja nodokļu konvencija būtu interpretējama kā tāda, kas ir piemērojama dāvinājumu aplikšanai ar nodokli, rastos jautājums, vai nodokļu rezidence dāvinājuma nodokļa piemērošanas nolūkā ir noteikta 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā un tādējādi tā joprojām ir izcelsmes valstī.
47 Tik sarežģīta un neskaidra 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma interpretācija, kas turklāt nav pamatota ar šīs tiesību normas sistēmu, būtu pretrunā Savienības interesēs izvirzītajam minētās tiesību normas mērķim ļaut vienkārši un paredzami noteikt Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu situāciju attiecībā uz nodokļiem, kuriem tā piemērojama, lai veicinātu Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru pievilcību.
48 Otrkārt, 7. protokola 17. pantā ir paredzēts, ka “privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem piešķir vienīgi Savienības interesēs”.
49 No šī panta izriet, ka šajā protokolā paredzētās privilēģijas, imunitāte un atvieglojumi, kas nav piešķirti ne Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku, ne dalībvalstu interesēs, jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecībā uz abu interesēm ir neitrāli.
50 Līdz ar to 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā paredzētā tiesību norma, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 40. un 41. punktā, nepiešķir nodokļu priekšrocību ne Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ne dalībvalstīm, kurās tie apmetušies uz dzīvi, lai varētu pildīt pienākumus, jo šajā tiesību normā minēto nodokļu piemērošanas nolūkā šie ierēdņi un pārējie darbinieki saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī. Tieši pretēji, tā nodrošina, ka izcelsmes valstij netiek nepamatoti atņemta nodokļu ieturēšanas kompetence attiecībā uz personām, kuru nodokļu rezidence citādi būtu šajā valstī.
51 Savukārt 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma interpretācija, atbilstoši kurai dāvinājuma nodoklis būtu izslēgts no nodokļu kategorijām, attiecībā uz kurām šajā pantā ir paredzēta nodokļu rezidences saglabāšana izcelsmes valstī, būtu pretrunā šī sprieduma 49. punktā minētajam neitralitātes mērķim.
52 Nodokļu rezidences pārcelšana, lai iekasētu dāvinājuma nodokli, uz dzīvesvietas valsti dažiem Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem atkarībā no attiecīgi izcelsmes valstī un dzīvesvietas valstī piemērojamā dāvinājuma nodokļa režīma būtu izdevīga nodokļu ziņā un citiem – neizdevīga. Šī pārcelšana nodokļu ziņā sniegtu priekšrocības dalībvalstīm, kurās ir Savienības iestāžu atrašanās vieta un kurās līdz ar to parasti atrodas Savienības ierēdņu un darbinieku dienesta vietas, un citām dalībvalstīm būtu nelabvēlīga.
53 Treškārt, 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma lietderīgā iedarbība tiktu daļēji apdraudēta, ja šī tiesību norma tiktu interpretēta tādējādi, ka tā neattiecas uz dāvinājuma nodokli. Proti, atbilstoši šai interpretācijai Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kuri savu dzīvesvietu esot pārcēluši uz citu dalībvalsti darbā pieņemšanas dienā, lai pildītu savus pienākumus, būtu nodokļu rezidence dažādās dalībvalstīs mantojuma nodokļa un dāvinājuma nodokļa piemērošanas nolūkā, un uz tiem tādējādi attiektos atšķirīgi valstu nodokļu režīmi attiecībā uz šiem abiem nodokļiem.
54 Šādos apstākļos pastāvētu risks, ka mantojuma nodoklis ar dāvinājumu varētu tikt apiets, ja nodoklis, kas tam piemērojams dzīvesvietas valstī, būtu izdevīgāks nekā izcelsmes valstī piemērojamais mantojuma nodoklis.
55 Šāda iespēja apdraudētu 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma lietderīgo iedarbību, jo ar šo tiesību normu mantojuma nodokļa iekasēšanai nodokļu rezidence tiek saglabāta izcelsmes valstī.
56 Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 45. punktā – ja 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums tiek interpretēts tādējādi, ka ar to tiek saglabāta arī Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu rezidence dāvinājuma nodokļa iekasēšanai izcelsmes valstī, tas, gluži pretēji, ļauj gan dāvinājumiem, gan mantojumiem, kas attiecas uz šiem ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, piemērot saskaņotu nodokļu režīmu, ņemot vērā līdzības, kas ir šiem abiem nodošanas veidiem, kā tas parasti ir dalībvalstu nodokļu tiesībās.
57 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams dāvinājuma nodoklim.
Par otro jautājumu
58 Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa ar otro jautājumu vēlas noskaidrot, vai 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums nepieļauj, ka “Savienības ierēdnis vai cits darbinieks, kas tikai tādēļ, lai veiktu savus pienākumus Savienības dienestā, apmetas uz dzīvi tādā dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, izveido vēl vienu nodokļu rezidenci citā dalībvalstī, kas nav pienākumu izpildes valsts, ja tas vienlaikus saglabā faktisko dzīvesvietu pienākumu izpildes valstī”.
59 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, Tiesai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt tajā izskatāmo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. (spriedums, 2026. gada 16. jūlijs, AEDT un État du Grand‑Duché de Luxembourg, C‑158/25, EU:C:2026:591, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
60 Šajā ziņā jāprecizē, ka iesniedzējtiesa otrajā jautājumā min iespēju, ka Savienības ierēdnim vai citam darbiniekam, kas ietilpst 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma piemērošanas jomā, papildus nodokļu rezidencei izcelsmes valstī var būt “cita nodokļu rezidence” dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā tas pilda savus pienākumus.
61 Tomēr, kā izriet no 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma formulējuma, kurā vienskaitlī izmantots jēdziens “valsts, kurai viņiem bijuši jāmaksā nodokļi”, Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki, kuri savu pienākumu izpildes dēļ atstāj izcelsmes valsti, lai izveidotu dzīvesvietu citā dalībvalstī, tiek uzskatīti par tādiem, kas saglabā tikai vienu nodokļu rezidenci, kura atrodas to izcelsmes valstī. Šādu interpretāciju apstiprina šī sprieduma 47. punktā atgādinātais šīs tiesību normas mērķis, proti, vienkārši un paredzami noteikt Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu situāciju attiecībā uz nodokļiem, kuriem tā piemērojama.
62 No tā izriet, ka atbilstoši 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajam teikumam nav iedomājams, ka A papildus nodokļu rezidencei, kas viņam ir izcelsmes valstī, ir papildu nodokļu rezidence dzīvesvietas valstī, šajā gadījumā Vācijā.
63 Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu šīs tiesību normas piemērošana Savienības ierēdnim vai citam darbiniekam ir pakļauta nosacījumam, ka viņš ir izveidojis dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, “tikai tādēļ, lai veiktu savus pienākumus Savienības dienestā”. Šajā gadījumā iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šis nosacījums ir izpildīts, jo EIB darbinieks A, kurš strādā šīs struktūras mītnē, kas atrodas Luksemburgā, savu dzīvesvietu ir pārcēlis uz Vāciju personisku iemeslu dēļ, pat ja viņš saglabā mājokli, ko izmanto Luksemburgā, kur tādējādi viņam ir faktiskā dzīvesvieta.
64 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrais jautājums jāpārformulē, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi.
65 Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums jāinterpretē tādējādi, ka Savienības ierēdnis vai cits darbinieks, kurš, lai pildītu savus pienākumus, ir izveidojis dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, bet pēc tam personisku iemeslu dēļ ir pārcēlis dzīvesvietu uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā viņš pilda savus pienākumus, saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī.
66 Pirmām kārtām, jānorāda, ka konkrētu un nepārprotamu atbildi uz otro jautājumu nevar izsecināt tikai no 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma formulējuma. Lai gan šajā tiesību normā ir skaidri paredzēts, ka vienīgajam iemeslam, lai izveidotu dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav izcelsmes valsts, jābūt pienākumu pildīšanai Eiropas Savienības dienestā, tā formulējumu var interpretēt divos atšķirīgos veidos.
67 Atbilstoši pirmajai interpretācijai 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu varētu interpretēt tādējādi, ka tas ir piemērojams Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem ar nosacījumu, ka viņi izveido dzīvesvietu tikai tajā dalībvalstī, kurā tie pilda savus pienākumus. Par šādu interpretāciju liecinātu norāde uz ierēdņa vai cita darbinieka dzīvesvietas izveidošanu citā dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, “tikai tādēļ, lai veiktu savus pienākumus Savienības dienestā”. Šim dzīvesvietas izveidošanas iemeslam varētu būt nianses, kā ģenerāladvokāts ierosinājis secinājumu 77. un 78. punktā, jo dzīvesvietas izveidošanai citā dalībvalstī esot jābūt ne tikai saistītai ar pienākumu pildīšanu Savienības dienestā, bet šai saistībai jābūt izšķirošai. Šādi interpretējot, 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums neesot piemērojams, kad ierēdnis vai cits darbinieks personisku iemeslu dēļ izveido dzīvesvietu citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš pilda pienākumus.
68 Saskaņā ar otro interpretāciju 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā minētais dzīvesvietas izveidošanas iemesls dalībvalstī, kas nav izcelsmes valsts, attiecas tikai uz ierēdņa vai cita darbinieka lēmumu pārcelt dzīvesvietu uz dalībvalsti, kas nav viņa izcelsmes valsts, lai varētu pildīt pienākumus Savienības dienestā, un šāda interpretācija neprasa, lai dzīvesvietas valsts obligāti būtu tā, kurā viņš pilda pienākumus. Šādi interpretējot, šī tiesību norma pati par sevi neizslēdz iespēju, ka attiecīgā persona var saglabāt nodokļu rezidenci izcelsmes valstī, pat ja tā personisku iemeslu dēļ apmetas uz dzīvi citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā tā pilda pienākumus.
69 Otrām kārtām, tā kā 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma formulējums vien nesniedz norādes par labu kādai no iepriekš minētajām interpretācijām, jāizvērtē šīs tiesību normas konteksts.
70 Šajā ziņā, pirmkārt, no 7. protokola 17. panta izriet, ka tā noteikumi ir izstrādāti vienīgi Savienības interesēs. Otrkārt, 7. protokola 12. un 13. pantā ir paredzēts kompetenču nodokļu jomā sadalījums starp Savienību, valsti, kurā bija ierēdņa nodokļu rezidence pirms stāšanās Savienības dienestā, un valsti, kurā šis ierēdnis ir apmeties uz dzīvi, lai pildītu pienākumus Savienības dienestā. No šīm tiesību normām Tiesa ir secinājusi, ka 7. protokola 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka Savienības ierēdņa vai cita darbinieka nodokļu rezidences noteikšana nevar būt atkarīga no attiecīgās personas gribas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1993. gada 17. jūnijs, X, C‑88/92, EU:C:1993:246, 10., 11. un 13. punkts).
71 Tā tas būtu gadījumā, ja ierēdnis vai cits darbinieks personisku iemeslu dēļ varētu pārcelt savu dzīvesvietu uz citu dalībvalsti, kas nav valsts, kurā viņš pilda savus pienākumus Savienības dienestā un tur izveido savu nodokļu rezidenci, tādējādi izvēloties citu nodokļu rezidenci, kas nav viņa izcelsmes valsts nodokļu rezidence, lai gan šo pienākumu pildīšana nav beigusies.
72 Līdz ar to konteksts, kādā iekļaujas 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums, kā to interpretējusi Tiesa, ļauj uzskatīt, ka šajā tiesību normā minētais iemesls izveidot dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav izcelsmes valsts, nav jāinterpretē tādējādi, ka tādēļ ierēdnim vai citam darbiniekam, kas pārceļ savu dzīvesvietu uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā viņš pilda pienākumus, šī tiesību norma nebūtu piemērojama tik ilgi, kamēr viņš strādā Savienības dienestā.
73 Trešām kārtām, šo interpretāciju apstiprina 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma mērķis, kas atgādināts šī sprieduma 47. punktā, proti, ļaut viegli un paredzami noteikt Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku nodokļu situāciju attiecībā uz nodokļiem, kuriem tas ir piemērojams, Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru pievilcības interesēs.
74 Šim mērķim pretrunā būtu tas, ka 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmajā teikumā paredzētais iemesls dzīvesvietas izveidošanai dalībvalstī, kas nav izcelsmes valsts, saistībā ar pienākumu pildīšanu Savienības dienestā tiktu interpretēts tādējādi, ka ar to no šīs tiesību normas piemērošanas jomas tiek izslēgti Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki, kuri izveidojuši dzīvesvietu citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā pilda pienākumus.
75 Dzīvesvietas izvēle parasti izriet no vairākiem apsvērumiem, kas ir ne tikai profesionāli, bet arī ekonomiski, personīgi un ģimenes apsvērumi, kuri atspoguļo virkni vēlmju un ierobežojumu.
76 Kaut arī visbiežāk ierēdņi vai pārējie darbinieki, atstājot savu izcelsmes valsti, lai stātos Savienības dienestā, dzīvo dalībvalstī, kurā viņi pilda savus pienākumus, viņi arī var būt spiesti vai izvēlēties izveidot vai pārcelt savu ģimenes interešu centru uz citu dalībvalsti, nevis to, kurā pilda pienākumus.
77 Pat pieņemot, ka 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma formulējums pieļauj šī sprieduma 67. punktā minēto niansi un līdz ar to pienākumu pildīšana Savienības dienestā būtu tikai noteicošais, nevis vienīgais dzīvesvietas izvēles kritērijs, šāda interpretācija padarītu neskaidru šīs tiesību normas piemērošanu, kas ir atkarīga no tā subjektīvā pamatojuma vērtējuma, kurš šīs izvēles brīdī Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem bija noteicošais.
78 Savukārt 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmā teikuma interpretācija, atbilstoši kurai šī tiesību norma ir piemērojama Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kuri pārceļ savu dzīvesvietu uz dalībvalsti, kas nav viņu izcelsmes valsts, tikai tādēļ, lai pildītu pienākumus Savienības dienestā, tostarp, ja viņi dzīvo dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā viņi pilda savus pienākumus, un rezultātā šie Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī, ļauj skaidri un paredzami noteikt ierēdņu un darbinieku nodokļu rezidenci, neradot piemērošanas grūtības.
79 Atbilstoši šai interpretācijai Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī neatkarīgi no viņu iespējamās izvēles vēlāk izveidot vai pārcelt savu dzīvesvietu uz dalībvalsti, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņi pilda pienākumus. Tādējādi šāda izvēle nemaina nodokļu rezidenci, kas noteikta, piemērojot 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmo teikumu.
80 Tomēr lietderības labad jāatgādina, ka Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku dzīvesvietas izvēle ir ierobežota tostarp ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 20. pantu, kurā paredzēts, ka Savienības ierēdnim “jādzīvo sava dienesta vietā vai tādā attālumā, kas netraucē veikt savus pienākumus”. Tāpat EIB Personāla reglamenta, ko 1960. gada 20. aprīlī pieņēmusi EIB Direktoru padome, redakcijā, kas piemērojama A, 10. pantā ir paredzēts, ka tad, “ja vien nav īpašas atļaujas, darbiniekiem jādzīvo dienesta vietā vai tās tuvumā”.
81 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka 7. protokola 13. panta pirmās daļas pirmais teikums jāinterpretē tādējādi, ka Savienības ierēdnis vai cits darbinieks, kurš, lai pildītu savus pienākumus, ir izveidojis dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, bet pēc tam personisku iemeslu dēļ dzīvesvietu ir pārcēlis uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā viņš pilda savus pienākumus, saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī.
Par tiesāšanās izdevumiem
82 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 13. panta pirmās daļas pirmais teikums jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams dāvinājuma nodoklim.
2) 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 13. panta pirmās daļas pirmais teikums jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības ierēdnis vai cits darbinieks, kurš, lai pildītu savus pienākumus, ir izveidojis dzīvesvietu dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes valsts, bet pēc tam personisku iemeslu dēļ dzīvesvietu ir pārcēlis uz dalībvalsti, kas nav dalībvalsts, kurā viņš pilda savus pienākumus, saglabā nodokļu rezidenci savā izcelsmes valstī.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.