I.

Ievads

1.

Izskatāmās lietas ir par divām apelācijas sūdzībām, ko Turcijas uzņēmumi iesnieguši par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumiem lietās T‑629/21  ( 2 ) un T‑630/21  ( 3 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētie spriedumi”) antidempinga maksājuma jomā. Apelācijas sūdzību iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, izskatot to atcelšanas prasības, kuras vērstas pret Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2021/1100 (2021. gada 5. jūlijs), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts konkrētu Turcijas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importam (turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”)  ( 4 ).

2.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos uzmanība būs pievērsta abu apelācijas sūdzību kopīgajam pamatam, kurā galvenokārt izvirzīts jautājums par to, kā interpretējams Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (turpmāk tekstā – “pamatregula”)  ( 5 ), 2. panta 10. punkta j) apakšpunkts. Precīzāk – jānosaka, vai Eiropas Komisijai, lai konstatētu dempinga esamību, ir jāņem vērā valūtas riska ierobežošanas līgumi, kuri noslēgti starp uzņēmumiem, kas nodarbojas ar starptautisko tirdzniecību, vai arī tā, gluži pretēji, var turpināt piemērot savu metodi valūtas konvertēšanas jomā.

3.

Šai problemātikai ir īpaša nozīme starptautiskās tirdzniecības praksē, kur darījumi parasti tiek veikti dažādās valūtās. Nereti saimnieciskās darbības subjekti slēdz riska ierobežošanas nolīgumus, lai nodrošinātos pret ievērojamām valūtas kursu svārstībām, kas var izkropļot attiecīgo preču faktisko cenu. Tomēr jāatgādina, ka Eiropas Savienībai kā pilntiesīgai daudzpusējās starptautiskās tirdzniecības sistēmas dalībniecei ir leģitīmas intereses nodrošināt šo preču faktiskās cenas noteikšanu, lai garantētu savas pret dempingu vērstās politikas efektivitāti. No šāda viedokļa raugoties, Tiesai būs jānosaka, vai šādi nolīgumi, kas noslēgti starp privātiem saimnieciskās darbības subjektiem, var ietekmēt to uzdevumu izpildi, kuri ar Savienības tiesībām ir uzticēti Komisijai, īstenojot pamatregulu.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

PTO tiesības

4.

Ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē  ( 6 ), Eiropas Savienības Padome apstiprināja 1994. gada 15. aprīlī Marakešā parakstīto Līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī nolīgumus, kas ietverti minētā līguma 1.–3. pielikumā, tostarp Nolīgumu par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI panta īstenošanu (turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”)  ( 7 ).

5.

Antidempinga nolīguma 2. pantā “Dempinga noteikšana” paredzēts:

B.

Savienības tiesības

1.

Pamatregula

6.

Pamatregulas 1. pantā noteikts:

7.

Šīs regulas 2. pantā “Dempinga konstatēšana” noteikts:

2.

Strīdīgā regula

8.

Strīdīgās regulas 96.–101. apsvērumā teikts:

III.

Tiesvedību priekšvēsture, tiesvedības Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi

A.

Lieta C‑498/24 P (Çolakoğlu Metalurji un Çolakoğlu Dış Ticaret/Komisija)

1.

Tiesvedības priekšvēsture

9.

Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma lietā C‑498/24 P 2.–10. punktā, var rezumēt šādi.

10.

Çolakoğlu Metalurji AŞ (turpmāk tekstā – “CM”) ir Turcijas karsti velmētu plakanu velmējumu ražotājs eksportētājs, un Çolakoğlu Dış Ticaret AŞ (turpmāk tekstā – “ÇOTAŞ”) ir ar to saistīts Turcijas tirdzniecības un eksporta uzņēmums.

11.

Komisija 2020. gada 14. maijā sāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Turcijas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu (turpmāk tekstā – “attiecīgais ražojums”) importu Eiropas Savienībā.

12.

Izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude tika veikta par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām.

13.

Komisija 2021. gada 6. janvārī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2021/9, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu konkrētu Turcijas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importam (turpmāk tekstā – “pagaidu regula”)  ( 8 ), piemērojot apelācijas sūdzības iesniedzēju attiecīgā ražojuma eksportam uz Savienību pagaidu antidempinga maksājumu 7,6 % apmērā.

14.

2021. gada 5. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumu 7,3 % apmērā apelācijas sūdzības iesniedzēju ražotā attiecīgā ražojuma importam Savienībā.

2.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums lietā C‑498/24 P

15.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 29. septembrī, CM un ÇOTAŞ cēla prasību atcelt strīdīgo regulu.

16.

Prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz pamatregulas 2. panta 10. punkta i) apakšpunkta pārkāpumu. Otrais pamats attiecas uz pamatregulas 2. panta 10. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, pieprasot samaksāt ievedmuitas nodokļus, lai veiktu korekciju. Trešais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakoties veikt ceturkšņa dempinga starpības aprēķinu, un līdz ar to uz pamatregulas 2. panta 10. punkta pārkāpumu. Ceturtais pamats attiecas uz pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta pārkāpumu, noraidot korekciju peļņas un zaudējumu riska ierobežošanai.

17.

Ar pārsūdzēto spriedumu lietā C‑498/24 P Vispārējā tiesa noraidīja šos četrus pamatus un līdz ar to prasību noraidīja pilnībā.

B.

Lieta C‑499/24 P (Ereğli Demir ve Çelik Fabrikaları u.c./Komisija)

1.

Tiesvedības priekšvēsture

18.

Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma lietā C‑499/24 P 2.–10. punktā, var rezumēt šādi.

19.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas ir saskaņā ar Turcijas tiesībām dibinātas sabiedrības. Ereğli Demir ve Çelik Fabrikaları TAŞ un İskenderun Demir ve Çelik AŞ nodarbojas ar karsti velmētu plakanu velmējumu ražošanu un pārdošanu. Erdemir Çelik Servis Merkezi Sanayi ve Ticaret AŞ ir ar tām saistīts vairumtirgotājs.

20.

Eiropas Komisija 2020. gada 14. maijā sāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Turcijas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importu Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “izmeklēšana”).

21.

Izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim. Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude tika veikta par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām. Izmeklēšanas laikā apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza rakstiskas piezīmes.

22.

2021. gada 6. janvārī Komisija pieņēma pagaidu regulu, piemērojot apelācijas sūdzības iesniedzēju attiecīgā ražojuma eksportam uz Savienību pagaidu antidempinga maksājumu 5,4 % apmērā.

23.

2021. gada 5. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo regulu, nosakot antidempinga maksājumu 5 % apmērā apelācijas sūdzības iesniedzēju ražotā attiecīgā ražojuma importam Savienībā.

2.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums lietā C‑499/24 P

24.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 29. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību atcelt strīdīgo regulu.

25.

Atcelšanas prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja četrus pamatus. Pirmais pamats attiecās uz pamatregulas 2. panta 10. punkta un 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta pirmo trīs teikumu, kā arī piektā teikuma pārkāpumu, kā arī uz šīs regulas 2. panta 5. punkta pārkāpumu. Otrais pamats attiecās uz to, ka, Komisijai noraidot korekciju peļņas un zaudējumu riska ierobežošanai, esot pārkāpts pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkts un Antidempinga nolīguma 2.4. pants, kā arī labas pārvaldības princips. Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoja, ka ir pārkāpts pamatregulas 2. panta 5. un 6. punkts un šīs regulas 2. panta 10. punkta pirmie trīs teikumi. Visbeidzot ceturtais pamats attiecās uz pamatregulas 2. panta 6. punkta un Antidempinga nolīguma 2.2.2. panta pārkāpumu.

26.

Ar pārsūdzēto spriedumu lietā C‑499/24 P Vispārējā tiesa noraidīja šos četrus pamatus un līdz ar to prasību noraidīja pilnībā.

C.

Tiesvedības Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

27.

Apelācijas sūdzības lietās C‑498/24 P un C‑499/24 P tika iesniegtas 2024. gada 17. jūlijā, un tajā pašā dienā tās tika reģistrētas Tiesas kancelejā.

28.

Attiecīgajās apelācijas sūdzībās to iesniedzējas lūdz Tiesu:

–

galvenokārt – atcelt pārsūdzētos spriedumus, atcelt strīdīgo regulu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tām radušies apelācijas tiesvedībā, kā arī tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā un

–

pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībā.

29.

Komisija lūdz Tiesu:

–

noraidīt apelācijas sūdzības un

–

piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām segt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

30.

Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

IV.

Juridiskā analīze

A.

Ievada piezīmes

1.

Eiropas Savienība daudzpusējā tirdzniecības sistēmā

31.

PTO nodrošina, ka tiek ievērota daudzpusēja tirdzniecības sistēma, kuras pamatā ir saistoši noteikumi. Eiropas Savienībai kā reģionālai organizācijai, kas ir juridiska persona, ir īpašs statuss PTO, kurā tā ir pilntiesīga dalībniece līdzās tās dalībvalstīm  ( 9 ). Ņemot vērā ekskluzīvo kompetenci, kas saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku Savienībai piešķirta ar LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu, tā ir pārņēmusi savu dalībvalstu starptautiskās saistības, it īpaši tās, kuras izriet no PTO līgumiem. Antidempinga nolīgumā, kas ir šā kopuma neatņemama sastāvdaļa, ir reglamentēti gan būtiskie nosacījumi, gan procesuālie noteikumi attiecībā uz antidempinga pasākumu pieņemšanu, īstenošanu un saglabāšanu. Šo prasību neievērošanas gadījumā pieņemtos pasākumus var apstrīdēt, izmantojot PTO strīdu izšķiršanas mehānismu  ( 10 ).

32.

Lai transponētu šīs starptautiskās saistības Savienības tiesību sistēmā, Eiropas likumdevējs, pamatojoties uz LESD 207. panta 2. punktu, ir pieņēmis pamatregulu tirdzniecības aizsardzības jomā. Šajā tiesību aktā ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem Komisijai ir tiesības iejaukties, lai novērstu negodīgu komercpraksi, ko īsteno trešās valstīs reģistrēti eksportētāji, ja šī prakse nodara kaitējumu Eiropas ražošanas nozarei. Šajā ziņā, kā izriet no pamatregulas 6. panta un 9. panta 4. punkta, Komisija veic izmeklēšanas un lēmumu pieņemšanas iestādes funkcijas. Tomēr saskaņā ar tiesiskuma pamatprincipu ikviens lēmums, kas rada tiesiskas sekas, ir pakļauts efektīvai pārbaudei tiesā. Šajā ziņā Komisijas tiesību akti antidempinga jomā var būt atcelšanas prasības priekšmets Vispārējā tiesā un apelācijas sūdzības gadījumā Tiesa var tos pārbaudīt. Izskatāmā lieta ilustrē, kā tiek īstenota šī tiesiskuma pārbaude, kuras mērķis ir nodrošināt Komisijas tiesību aktu atbilstību Savienības noteikumiem, kā arī starptautiskajām saistībām, kas izriet no Antidempinga nolīguma  ( 11 ).

33.

Lietā C‑498/24 P izvirzītais ceturtais pamats un lietā C‑499/24 P izvirzītais sestais pamats ir identiski, ciktāl to mērķis būtībā ir apšaubīt tiesību normas, proti, pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta, interpretāciju, kā arī tās piemērošanu, ko veikusi Komisija, nosakot dempinga starpību. Šajā kontekstā Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā ir pārņēmusi Komisijas juridisko nostāju attiecībā uz iepriekš minētās tiesību normas interpretāciju, neievērojot riska ierobežošanas līgumu nozīmīgumu starptautiskos tirdzniecības darījumos.

34.

Tā kā apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti attiecas tikai uz atsevišķiem aplūkojamā tiesiskā regulējuma aspektiem un nav iespējams skaidri noteikt, kādi ir to nodomi, kas pamato šos argumentus, skaidrības labad sākšu ar šī tiesiskā regulējuma izklāstu, lai ļautu labāk izprast izskatāmo lietu problemātiku. Šajā nolūkā it īpaši izskaidrošu, kā praksē notiek dempinga starpības aprēķināšana  ( 12 ) un kā rīkoties saistībā ar darījumiem, kuri ietver dažādas valūtas  ( 13 ). Turklāt izskaidrošu riska ierobežošanas līgumu, uz kuriem atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzējas, uzdevumu, kā arī jautājumu, vai Komisijai šādas vienošanās, kas noslēgtas starp privātpersonām, ir jāņem vērā savos aprēķinos  ( 14 ). Šie sākotnējie paskaidrojumi ļaus labāk izvērtēt lietas dalībnieku argumentu pamatotību. Kopīgais apelācijas sūdzību pamats tiks padziļināti izvērtēts secinājumu pēdējā daļā  ( 15 ).

2.

Noteikumi, kas reglamentē dempinga starpības noteikšanu

35.

Saskaņā ar pamatregulas 1. panta 2. punktu izstrādājumu uzskata par dempinga izstrādājumu, ja to eksportē uz Savienību par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīga izstrādājuma cenu. Tātad dempingu nosaka, salīdzinot divas vērtības: pirmā vērtība, kas atbilst ražojuma cenai attiecīgās trešās valsts iekšzemes tirgū, tiek saukta par “normālo vērtību”; otrā vērtība ir attiecīgā ražojuma “eksporta cena” uz Eiropas Savienību. Iegūtais rezultāts veido “dempinga starpību”, kas pamatregulas 2. panta 12. punktā ir definēta kā “summa, par kādu normālā vērtība pārsniedz eksporta cenu”.

36.

Kā norādīts Tiesas judikatūrā  ( 16 ), ražojuma normālās vērtības noteikšana ir viens no svarīgākajiem posmiem, kas ļauj konstatēt, vai, iespējams, pastāv dempings. Šajā ziņā pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka normālo vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī parastajās tirdzniecības operācijās faktiski ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti. Runājot par eksporta cenu, no pamatregulas 2. panta 8. punkta izriet, ka tā atbilst cenai, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par izstrādājumu, kuru eksportētājvalsts eksportē uz Savienību pārdošanai. Šeit runa ir par ražojuma cenu uz Savienības robežas, t.i., pirms tā nonākšanas Savienības tirgū, nevis par cenu, kas tiek maksāta, ražojumu pārdodot Savienībā.

37.

Kad šīs divas vērtības ir noteiktas, tās jāsalīdzina, un šī salīdzināšana jāveic “taisnīgi” un “izmantojot vienādus tirdzniecības līmeņus” atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta prasībām. Lai īstenotu šo salīdzināšanu, tiek veiktas korekcijas. Ja puse lūdz veikt šādas korekcijas, tai ir jāiesniedz pierādījums, ka tās lūgums ir pamatots  ( 17 ). Praksē Komisija salīdzina cenas – t.i., normālo vērtību un eksporta cenu – “ex‑factory (rūpnīcas cenu)” līmenī, atskaitot izmaksas, kas rodas, pārdodot ražojumu.

38.

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 11. punktu dempinga starpību nosaka, vai nu izmantojot tā saukto “simetrisko” metodi, saskaņā ar kuru vidējo svērto normālo vērtību salīdzina ar visu uz Savienību orientēto eksporta darījumu vidējo svērto cenu, vai izmantojot tā saukto “asimetrisko” metodi, salīdzinot vidējo svērto normālo vērtību ar katra atsevišķa eksporta uz Savienību darījuma cenām. Lai kāda arī būtu izmantotā metode, tai ir jāļauj precīzi atspoguļot konstatētā dempinga faktisko apmēru. Precīzs dempinga starpības aprēķins praksē ir īpaši svarīgs, jo iespējamais uzliktais antidempinga maksājums nedrīkst pārsniegt šo dempinga starpību  ( 18 ).

3.

Praktiskās grūtības, kas saistītas ar dempinga starpības aprēķināšanu, it īpaši attiecībā uz dažādu valūtu ņemšanu vērā

39.

Precīzs dempinga starpības aprēķins praksē bieži rada grūtības. Īpaša stingrība ir nepieciešama jo sevišķi pamatregulas 2. panta 10. punktā paredzētās prasības dēļ, saskaņā ar kuru eksporta cenas un normālās vērtības salīdzinājumam ir jābūt “taisnīgam”. Šajā Savienības tiesību normā nav definēts, ko ietver jēdziens “taisnīgs salīdzinājums”. Tomēr atbilstošais jēdziens, kas izklāstīts Antidempinga nolīguma 2.4. pantā, uz kuru ir balstīts pamatregulas 2. panta 10. punkts, PTO līmenī ir interpretēts tādējādi, ka salīdzinājumam jābūt “neitrālam un objektīvam”  ( 19 ). Pienākumu nodrošināt “taisnīgu salīdzinājumu” saprot tādējādi, ka tas attiecas uz visiem Antidempinga nolīguma 2. panta noteikumiem  ( 20 ).

40.

PTO tiesībām atbilstošas interpretācijas interesēs  ( 21 ) šie paši principi būtu jāpiemēro tiesību normām, kuras noteiktas pamatregulas 2. pantā. Šādu pieeju it īpaši pamato skaidra Savienības likumdevēja izvēle precīzi atkārtot PTO tiesību normas antidempinga jomā Savienības tiesībās  ( 22 ).

41.

Eksporta cenas un cenas, kas tiek piemērota patēriņam eksportētājvalsts iekšzemes tirgū, atbilstošs salīdzinājums loģiski prasa, lai šīs abas vērtības tiktu izteiktas vienā un tajā pašā valūtā – šis nosacījums starptautiskās tirdzniecības kontekstā praksē sistemātiski netiek pildīts  ( 23 ). No tā izriet vajadzība veikt kādas no cenām valūtas konvertēšanu cita tirgus atsauces valūtā, un tā ir darbība, kas, neņemot vērā šķietamo tehnisko neitralitāti, rada vairākas metodoloģiskas un juridiskas problēmas, kuras jāizklāsta turpinājumā.

42.

Īpašas grūtības dempinga starpības aprēķinā rodas it īpaši tad, ja tiek izmantotas dažādas valūtas, jo valūtas kursu svārstības var izkropļot attiecīgo preču faktisko vērtību un līdz ar to mainīt dempinga starpības apmēru  ( 24 ). Proti, maiņas kurss starp piemērojamām valūtām var atšķirties atkarībā no datuma, kas tiek izmantots cenu noteikšanai. Ja konvertēšana netiek veikta, izmantojot piemērotu valūtas kursu, izmeklēšanas iestādes veiktā cenu salīdzināšana var novest pie dempinga starpības kļūdaina novērtējuma, pārkāpjot “taisnīga salīdzinājuma” prasību  ( 25 ). Līdz ar to šādos apstākļos ir vajadzīgi vienoti kritēriji, kas kompetentajai iestādei ļauj novērst tādus izkropļojumus aprēķinā, kuri izriet no valūtas maiņas kursu svārstībām.

43.

Pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā, uz kuru attiecas šīs tiesvedības, ir ietverti īpaši noteikumi par valūtas konvertēšanu, lai salīdzinātu eksporta cenu un normālo vērtību. Parasti eksporta cenas nav izteiktas eksportētājvalsts valūtā, bet gan kādā no starptautiski visvairāk tirgotajām valūtām. Tātad valūtas konvertēšana ir “nepieciešama” saskaņā ar šīs tiesību normas pirmo teikumu, ja normālā vērtība ir izteikta eksportētāju vietējā valūtā, kas atšķiras no eksporta pārdošanas darījumos izmantotās valūtas. Tajā pašā laikā šai tiesību normai pretrunā būtu veikt valūtas konvertēšanu, ja salīdzināmās cenas jau ir denominētas vienā un tajā pašā valūtā  ( 26 ). Praktiski, lai noteiktu, vai valūtas konvertēšana ir vajadzīga, izmeklēšanas iestādēm ir jāpārliecinās, vai pārdošanas darījumi tiek veikti vienā un tajā pašā valūtā.

44.

Pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka parasti konvertēšanai jābalstās uz “pārdošanas datuma valūtas kursu”. Otrajā teikumā ir precizēts, ka “pārdošanas datums parasti ir arī rēķina izrakstīšanas datums, bet var izmantot līguma noslēgšanas datumu, pirkuma pasūtījuma datumu vai pasūtījuma apstiprinājuma datumu, ja tie labāk parāda pārdošanas darījuma būtiskos nosacījumus”  ( 27 ). Katrā ziņā ir svarīgi noteikt datumu, kas sniedz labākās garantijas pārdošanas darījuma būtisko nosacījumu identificēšanai. Pierādījums katrā atsevišķā gadījumā jāsniedz Komisijai vai attiecīgajai pusei. Pamatlīgumi vai vienkāršas nodomu deklarācijas parasti neatbilst šiem kritērijiem  ( 28 ). Atkāpjoties no šā vispārīgā noteikuma, “nākotnes darījuma valūtas kurss” jāizmanto, ja valūtas pārdošana gaidāmajos tirgos ir tieši saistīta ar attiecīgo eksporta noietu. Šo pēdējo variantu detalizēti aplūkošu šo secinājumu turpinājumā.

45.

Paredzot noteikumu par piemērotu brīdi valūtas maiņas kursa noteikšanai (“pārdošanas datums”), Antidempinga nolīgums un pamatregula gluži dabiski pamatojas uz principu, ka konvertēšanu var veikt, tikai balstoties uz valūtas maiņas kursu. Tādējādi jebkura cita konvertēšanas metode ir skaidri izslēgta. Par noteicošām atsaucēm nevar uzskatīt it īpaši tādas abstraktas vērtības kā patērētāju pirktspējas paritātes, ko citastarp aprēķinājušas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Tāpat importa par dempinga cenām konkrēto ietekmi uz Savienības ražošanas nozari nosaka saskaņā ar oficiālajiem valūtas maiņas kursiem, kas ir starptautisko tirdzniecības darījumu pamatā.

46.

Ne Antidempinga nolīgumā, ne pamatregulā nav precizēts avots, no kura jāiegūst valūtas maiņas kursi. Praksē izmanto Eiropas Centrālās bankas publicētos valūtas kursus. Ja ECB nesniedz valūtas kursu konkrētai valūtai, parasti piemēro Starptautiskā Valūtas fonda noteikto valūtas kursu. Komisija izmanto mēneša vidējos valūtas maiņas kursus, izņemot ievērojamas devalvācijas gadījumus, kad tā var balstīties uz dienas valūtas maiņas kursiem. Līdz ar to nav nozīmes tam, ka ražotājs eksportētājs savās grāmatvedības sistēmās iekšējām vajadzībām izmanto vai neizmanto atšķirīgus valūtas kursus, lai gan praktisku iemeslu dēļ Komisija datu vākšanai un pārbaudei daudzās izmeklēšanas procedūrās bieži pamatojas uz uzņēmuma parasti izmantoto valūtas kursu ( 29 ).

47.

Papildus Antidempinga nolīguma 2.4.1. pantā izklāstītajiem vispārīgajiem noteikumiem, kas Savienības tiesību sistēmā atspoguļoti pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā, izmeklēšanas iestādēm ir rīcības brīvība attiecībā uz citiem valūtas konvertēšanas aspektiem. Piemēram, šīs iestādes parasti konvertē eksporta darījumiem piemērojamo valūtu eksportētājvalsts valūtā. Tomēr tās var arī izvēlēties vietējās pārdošanas valūtu konvertēt valūtā, kas tiek izmantota eksporta pārdošanas darījumiem  ( 30 ). Parasti eksporta cenu konvertē eksportētājvalsts nacionālajā valūtā, pamatojoties uz vidējo valūtas maiņas kursu izmeklēšanas periodā  ( 31 ).

48.

Visbeidzot jānorāda, ka Savienības likumdevējs, atkāpjoties no Antidempinga nolīguma normām, ir iekļāvis noteikumus par valūtas konvertēšanu tiesību normā, kas saimnieciskās darbības subjektiem piešķir tiesības pieprasīt tādu vērtību korekciju, kuras ir saistītas ar faktoriem, kas noteikti kā tādi, kuri ietekmē cenas un līdz ar to arī šo cenu salīdzināmību. Tas ir īpaši svarīgi, jo tas ļauj uzņēmumiem aktīvi sadarboties ar Komisiju attiecībā uz dempinga starpības aprēķina korekcijām un labojumiem.

4.

Par riska ierobežošanas nolīgumu nozīmīgumu starptautiskajā tirdzniecībā

49.

Lai nodrošinātos pret finanšu riskiem, kuri saistīti ar valūtas kursu svārstībām vai izejvielu cenu izmaiņām, saimnieciskās darbības subjekti bieži izmanto riska ierobežošanas līgumus vai savās vienošanās iekļauj noteikumus par līgumisku konvertēšanu. Ar valūtas riska ierobežošanas instrumentiem tiek fiksēts valūtas maiņas kurss, kas piemērojams nākotnes darījumam. Piemēram, šāds mehānisms pieļauj to, ka tad, ja euro vērtība samazinās pēc tam, kad eksportētājs ir noteicis savas cenas euro, valūtas riska ierobežošana tomēr garantē, ka paredzamo summu tas saņems savas valsts valūtā.

50.

Šie riska ierobežošanas līgumi ir nolīgumi, kuri noslēgti starp privātpersonām un kuru mērķis ir risku iekšējā pārvaldība, un tie principā nerada nekādas tiesiskās sekas attiecībā uz izmeklēšanas iestādes piemēroto dempinga starpības aprēķināšanas metodi. Šiem līgumiem it īpaši nav nekādas ietekmes uz Komisijas politiku valūtas kursa jomā. Tie arī nevar atbrīvot no atbildības saistībā ar antidempinga maksājumiem. Šajā kontekstā jānorāda, ka pagātnē Komisija ir sistemātiski atteikusies pieņemt tādu valūtas maiņas kursu, kas nav oficiālais tūlītējais valūtas maiņas kurss, tādējādi izslēdzot jebkādu nākotnes līgumu vai riska ierobežošanas darbību ņemšanu vērā  ( 32 ).

51.

Iemesli, kas principā pamato atteikumu piešķirt jebkādu juridisku ietekmi šādiem riska ierobežošanas līgumiem, ir acīmredzami un izriet jau no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem par dempinga starpības aprēķināšanu. Pirmām kārtām, jānorāda, ka pamatregulā vispārīgajā noteikumā, kas izklāstīts 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā, šādi līgumi vispār nav minēti.

52.

Otrām kārtām, jāteic, ka tikai Komisijas izmantotā metode, kura ir balstīta uz oficiālo valūtas maiņas kursu izmantošanu, ir piemērota, lai nodrošinātu neitralitātes pakāpi, kas nepieciešama, lai konvertētu normālo cenu un eksporta cenu, jo šī metode izslēdz jebkādu tādu trešo personu ietekmi, kuras varētu īstenot savas finanšu intereses  ( 33 ).

53.

Turklāt šī metode pilnībā atbilst administratīvās darbības pārskatāmības prasībām, jo tā ļauj iesaistītajām pusēm – uzņēmumiem un trešām valstīm – saprast kārtību, saskaņā ar kuru Komisija izmanto savas pilnvaras, un pārliecināties par tās atbilstību daudzpusējās tirdzniecības sistēmas noteikumiem.

54.

Turklāt, ņemot vērā tās pastāvību, kā arī to, ka Komisija savos lēmumos – šajā gadījumā strīdīgās regulas 98. apsvērumā  ( 34 ) – regulāri pamato šādas prakses saglabāšanu, tā ļauj Savienības tiesām veikt efektīvu pārbaudi tiesā.

55.

Savukārt, ja Komisijai būtu jānosaka, ka vienīgi starp privātām pusēm noslēgtie nolīgumi ir noteicošais kritērijs valūtas konvertēšanas operācijai, aprēķinot dempinga starpību, pastāvētu nopietns risks, ka tās administratīvā prakse varētu attīstīties kazuistiskas pieejas virzienā, ko raksturo neparedzamība, kura nav saderīga ar tiesiskās drošības prasībām.

56.

Šāda attīstība apdraudētu Savienības tirdzniecības attiecību ar trešām valstīm stabilitāti. Tā kaitētu arī Komisijas institucionālajai uzticamībai, jo liktu kļūdaini noprast, ka piemērojamā konvertēšanas metode varētu būt pakļauta patvaļai vai privāto interešu ietekmei.

57.

Tāpat nevar izslēgt iespēju, ka, privātiem saimnieciskās darbības subjektiem līgumiski nosakot abstraktus vai autonomus valūtas maiņas kursus, trešās valstis varētu tikt mudinātas vēlēties īstenot nepamatotu ietekmi uz Komisijas administratīvo praksi  ( 35 ), un tas varētu apdraudēt Savienības suverenitāti kopējās tirdzniecības politikas jomā. Lai novērstu šādus riskus, ir svarīgi saglabāt Komisijas pastāvīgo praksi, kas turklāt ir skaidri apstiprināta Tiesas judikatūrā  ( 36 ).

58.

Neraugoties uz iepriekš minēto, riska ierobežošanas līgumi tomēr ir jāņem vērā saistībā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz nākotnes darījumiem. Kā izriet no šīs tiesību normas, “valūtas maiņas kurss nākotnes darījumos” tiek izmantots ar nosacījumu, ka valūtas pārdošana saistībā ar nākotnes darījumiem ir tieši saistīta ar eksporta darījumu. Citiem vārdiem sakot, riska ierobežošanas līgumam ir jābūt tieši saistītam ar cenu, kas faktiski tiek iekļauta rēķinā, kad tiek veikts eksporta pārdošanas darījums, uz kuru attiecas izmeklēšana.

59.

Terminoloģiskas skaidrības labad jāatgādina, ka ar “riska ierobežošanu” jāsaprot finanšu instruments, kas paredzēts, lai samazinātu vai neitralizētu finanšu risku, kuram pakļauts uzņēmums. Šajā ziņā valūtas pārdošanas nākotnes līgums darbojas kā stingras saistības, kas ir uzņemtas tā noslēgšanas datumā, nodot konkrētu valūtas summu atbilstoši iepriekš fiksētam valūtas kursam un noteiktā termiņā, tādējādi ļaujot nodrošināt valūtas maiņas darījuma rezultātu neatkarīgi no turpmākām tirgus svārstībām.

60.

Turklāt riska ierobežošanas instruments nedrīkst būt vispārīgs vai spekulatīvs, bet tam jābūt saistītam ar konkrētiem darījumiem vai pārdošanu, kura notiek izmeklēšanas periodā. Eksportētājam ir aktīvi un ar dokumentiem jāpierāda, ka riska ierobežošanas līgums ietekmē eksporta cenu tādējādi, ka korekcija ir pamatota. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, piemēro vispārīgo noteikumu, par pamatu ņemot pārdošanas datuma oficiālo valūtas kursu.

61.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, analīzes turpinājumā jāizvērtē lietā C‑498/24 P izvirzītais ceturtais pamats, kā arī lietā C‑499/24 P izvirzītais sestais pamats. Šie pamati, kas galvenokārt ir balstīti uz identiskiem argumentiem, šajā analīzē jāizskata kopā. Tomēr vispirms jāatgādina pārsūdzēto spriedumu pamatojums, kā arī argumenti, ko lietas dalībnieki pret to ir izvirzījuši apelācijas sūdzībās.

B.

Apelācijas sūdzību pamatu pārbaude

1.

Vispārējās tiesas sniegtais pamatojums pārsūdzētajos spriedumos

62.

Kā norādīts iepriekš  ( 37 ), pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzību iesniedzēju celtās atcelšanas prasības, kuras citastarp attiecās uz pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta pārkāpumu  ( 38 ).

63.

Vispārējā tiesa it īpaši atgādināja, ka riska ierobežošanas līgumi, uz kuriem apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucās, lai pamatotu korekciju, kas tika pieprasīta atbilstoši iepriekš minētajai tiesību normai, attiecās uz eksporta pārdošanas darījumiem, kuri denominēti euro, un ka ar valūtas konvertēšanu saistītais risks visos šajos līgumos tika ierobežots, izmantojot ASV dolāru. Tomēr, tā kā Komisijai bija jānodrošina taisnīgs salīdzinājums starp normālo vērtību, kas bija denominēta Turcijas lirās, un eksporta cenu, tā visus eksporta darījumus, kas denominēti euro, tieši konvertēja Turcijas lirās, jo taisnīga salīdzinājuma nodrošināšanai nebija nepieciešama starpposma konvertēšana ASV dolāros  ( 39 ).

64.

Vispārējā tiesa arī norādīja, ka euro un ASV dolāru maiņas kurss, kas paredzēts riska ierobežošanas līgumos, uz kuriem apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucās, lai pieprasītu korekciju saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktu, bija norādīts riska ierobežošanai ASV dolāros, bet tam nebija nekāda sakara ar konvertēšanu, kas Komisijai bija jāveic, lai nodrošinātu taisnīgu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu  ( 40 ). Līdz ar to, kā norādīts strīdīgās regulas 98. apsvērumā, apelācijas sūdzību iesniedzēju minētie riska ierobežošanas līgumi nebija būtiski saistībā ar šo konvertēšanu.

65.

Apelācijas sūdzību iesniedzēju pirmajā instancē izvirzītais arguments, ka Komisijai bija jāizmanto riska ierobežošanas līgumos paredzētais maiņas kurss, tātad tika noraidīts kā nepamatots  ( 41 ). Līdz ar to, ņemot vērā, ka riska ierobežošanas līgumi, uz kuriem apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucās, lai pamatotu korekciju, kas tika pieprasīta atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktam, nebija būtiski, Vispārējā tiesa noraidīja arī pārējos apelācijas sūdzību iesniedzēju apgalvojumus par iespējamo labas pārvaldības principa pārkāpumu, uz kuru tās atsaucās, pamatojoties uz apgalvoto pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta pārkāpumu  ( 42 ).

2.

Lietas dalībnieku apsvērumi

a)

Apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti

66.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo – ņemot vērā, ka pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā uzsvars esot likts uz pārdošanas datumu, nevis uz valūtu un maiņas kursu, kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētajos spriedumos  ( 43 ), tam vajadzētu būt atbilstošajam elementam, kas Komisijai jāņem vērā, jo valūtas maiņas kursi ir savstarpēji “saistīti”. Pēc apelācijas sūdzību iesniedzēju domām, tas nozīmē, ka eksporta cenai atbilstošā valūta būtu jākonvertē, izmantojot konvertēšanu ASV dolāros. Šāda pieeja esot apstiprināta vienā no pārsūdzētajiem spriedumiem  ( 44 ).

67.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas piebilst, ka tad, ja būtu jāpiekrīt Vispārējās tiesas interpretācijai, saskaņā ar kuru riska ierobežošanas darbības var ņemt vērā tikai tad, ja darījums attiecas uz rēķina valūtu un Komisijas izmantoto konvertēšanas valūtu, būtu pārāk viegli izvairīties no pienākuma, kas noteikts pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta pirmajā teikumā. Turklāt tās apstrīd Vispārējās tiesas papildu secinājumus pārsūdzētajos spriedumos  ( 45 ).

b)

Komisijas argumenti

68.

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas apstrīd tikai to pārsūdzētajos spriedumos izklāstīto argumentu, kas saistīts ar konceptuālo atšķirību starp euro un ASV dolāru maiņas kursu, kurš ietverts riska ierobežošanas līgumos, un maiņas kursu, ko piemēroja Komisija, lai salīdzinātu normālo vērtību un eksporta cenu  ( 46 ). Tās neapstrīd argumentāciju, ka līgumu mērķis bija ierobežot ar konvertēšanu ASV dolāros saistīto risku, un tāpēc to veiktajai atsaucei uz ASV dolāru nav nozīmes saistībā ar Komisijas veikto konvertēšanu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzību pamats ir neefektīvs.

69.

Komisija atgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 10. punktu tai ir plaša rīcības brīvība, kad tā veic valūtas konvertēšanu, lai salīdzinātu sarežģītas ekonomiskās vērtības. Apelācijas sūdzību iesniedzējām esot bijis jāpierāda, ka konvertēšana eksportētājvalsts valūtā ir acīmredzama kļūda, bet tās to nav darījušas un ir tikai atsaukušās uz šīs regulas noteikumu pārkāpumu. Pārsūdzētajos spriedumos esot apstiprināts, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti bija nepietiekami, lai apšaubītu izmantoto konvertēšanas metodi.

70.

Komisija atgādina, ka salīdzināšanai ir nepieciešama valūtas konvertēšana, lai nodrošinātu taisnīgumu starp normālo vērtību un eksporta cenu. Ierastā prakse ir veikt šādu salīdzināšanu eksportētājvalsts valūtā – šajā gadījumā Turcijas lirās. Atsauce uz ASV dolāriem riska ierobežošanas līgumos bija paredzēta vienīgi, lai ierobežotu ar valūtas konvertēšanu saistīto risku, un tādējādi tai nebija nozīmes kā taisnīga salīdzinājuma garantijai, vēl jo vairāk tāpēc, ka eksporta cena bija denominēta euro. Apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti par “pārdošanas datumu” un “valūtas kursu savstarpējo saistību” nemaina šo analīzi, un minētā judikatūra faktiski apstiprina Komisijas izmantoto konvertēšanas metodi.

3.

Viedoklis

a)

Vispārīgas piezīmes

71.

Iesākumā jāatgādina, ka no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī tai iesniegtos pierādījumus. Tātad šo faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, uz kuru attiecas Tiesas pārbaude apelācijas instancē  ( 47 ).

72.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, pirmajā instancē izskatītie tiesību jautājumi var tikt no jauna izskatīti apelācijas tiesvedībā. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādi pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kurus tas jau ir izmantojis Vispārējā tiesā, tad apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu  ( 48 ).

73.

Šīs vispārīgās piezīmes ir vajadzīgas, jo apelācijas sūdzību iesniedzējas pārmet gan Komisijai, gan Vispārējai tiesai, ka tās būtībā ir pieļāvušas vienas un tās pašas kļūdas pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta interpretācijā un piemērošanā. Tiesību kļūdas esot saistītas, pirmkārt, ar Komisijas atteikumu apmierināt apelācijas sūdzību iesniedzēju iesniegtos lūgumus veikt labojumus, pamatojoties uz šo tiesību normu, un, otrkārt, ar to, ka Vispārējā tiesa ir atbalstījusi šo nostāju. Konkrētāk, apelācijas sūdzību iesniedzējas pārmet Komisijai un Vispārējai tiesai, ka tās nav atzinušas nekādu juridisku ietekmi riska ierobežošanas līgumiem, kurus tās bija noslēgušas valūtas konvertēšanas nolūkā. Pēc apelācijas sūdzību iesniedzēju domām, euro nav bijis tieši jākonvertē Turcijas lirās, bet esot bijusi jāveic starpposma konvertēšana ASV dolāros.

b)

Pārsūdzēto spriedumu pamatojuma vērtējums

74.

Vispirms jākonstatē, ka neviens no tiesvedības dalībniekiem nav apstrīdējis pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunkta piemērojamību izskatāmās lietas faktiem. Aplūkojamie darījumi attiecās uz tādu preču tirdzniecību, par kurām izrakstīti rēķini dažādās valūtās, proti, euro un ASV dolāros, un kuras ražotas Turcijā un paredzētas eksportam uz Eiropas Savienību. Šajā kontekstā, lai salīdzinātu cenas, Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu bija jāveic valūtas konvertēšana. Starp Komisiju un apelācijas sūdzību iesniedzējām pastāvošais strīds, kas ir tiesvedību pirmajā instancē priekšmets, attiecas tikai uz jautājumu par šīs konvertēšanas kārtību.

75.

Ja prasītājas vēlas apgalvot, ka pārdošanas datums ir noteicošais kritērijs piemērojamā maiņas kursa noteikšanai, šādu apgalvojumu nevar apstrīdēt. Ņemot vērā valūtas tirgu raksturīgās svārstības, ir jāidentificē konkrēts brīdis kā atskaites punkts konvertēšanai. Izvēle par labu pārdošanas datumam ir juridiski saistošs lēmums, kas pieņemts daudzpusējā starptautiskās tirdzniecības sistēmā, un šī datuma noteikšanai var izmantot dažādus objektīvus elementus, proti, rēķina izrakstīšanas datumu, līguma noslēgšanas datumu, pirkuma pasūtījuma datumu vai pasūtījuma apstiprinājuma datumu. Uz šo aspektu esmu vērsis uzmanību savos sākotnējos skaidrojumos  ( 49 ). Tomēr neviens pārsūdzēto spriedumu elements neļauj uzskatīt, ka Vispārējā tiesa būtu pieņēmusi pretēju nostāju. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka ir pieļauta tiesību kļūda.

76.

Savukārt, ja prasītājas apgalvo – tā kā nav konkrētu Savienības tiesību normu par konvertēšanai piemērojamo valūtu, šī valūta būtu jānosaka vienīgi tirdzniecības partneriem savos riska ierobežošanas līgumos – šāda interpretācija ir jānoraida. Tajā nav ņemts vērā fakts, ka, pirmkārt, attiecīgās preces tika eksportētas uz Eiropas Savienību un tādējādi euro ir piemērojamā atsauces valūta, un, otrkārt, pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība, ja nav nevienas pretējas tiesību normas. Nav strīda par to, ka Komisija savus aprēķinus balsta uz eksportētājvalsts valūtas – šajā gadījumā Turcijas liras – maiņas kursu  ( 50 ). Šī izvēle par labu valūtas konvertēšanai attiecīgās valsts valūtā nav ne nejauša, ne patvaļīga. Komisija neveica valūtas konvertēšanu bez jebkādas saistības ar attiecīgajiem eksporta darījumiem un apelācijas sūdzību iesniedzējas turklāt nenorāda uz pretējo  ( 51 ).

77.

Šajā gadījumā apelācijas sūdzību iesniedzēju noslēgto riska ierobežošanas līgumu vienīgais mērķis bija neitralizēt iespējamos valūtas maiņas riskus, kas saistīti ar konvertēšanu starp euro un ASV dolāru. Tomēr Komisija euro tieši konvertēja Turcijas lirās, neveicot starpposma konvertēšanu ASV dolāros. Tātad Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka nav ne juridiska pamata, ne faktisku elementu, kas pamatotu citu valūtu, izņemot euro un Turcijas liras, ņemšanu vērā vai arī starpposma konvertēšanu ASV dolāros. Tā kā visas konvertējamās eksporta cenas bija denominētas euro  ( 52 ), kā tas izriet no strīdīgās regulas 98. apsvēruma, bez jebkādas acīmredzamas atsauces uz ASV dolāru un ņemot vērā preču galamērķi, pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā nebija prasīta starpposma konvertēšana ASV dolāros.

78.

Šo secinājumu neatspēko apelācijas sūdzību iesniedzēju arguments, ka Komisija esot veikusi starpposma konvertēšanu euro, nevis tieši konvertējusi ASV dolārus Turcijas lirās. Kā Vispārējā tiesa atgādina pārsūdzētā sprieduma lietā C‑499/24 P 20.–24. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas bija izrakstījušas rēķinus par noteiktiem iekšzemes pārdošanas darījumiem un deklarējušas savas ražošanas izmaksas ASV dolāros. Šajā kontekstā Komisija izvēlējās veikt konvertēšanu, izmantojot euro, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu. Lai gan šī metode var šķist apšaubāma – jo var rasties šaubas par šādas starpposma konvertēšanas nepieciešamību vai pievienoto vērtību, ņemot vērā valūtas maiņas kursu “savstarpējo saistību”  ( 53 ) –, šī atšķirība neietekmē analīzi. Proti, neviens juridisks pienākums neliek ņemt vērā tādus darījumus ārvalstu valūtā nākotnes tirgos, kuri veikti citā valūtā, nevis tajā, ko Komisija ir izmantojusi salīdzināšanai.

79.

Apelācijas sūdzību iesniedzēju noslēgtajiem riska ierobežošanas līgumiem nebija nozīmes saistībā ar strīdīgo valūtas konvertēšanu. Līdz ar to nebija nekāda objektīva iemesla tos ņemt vērā aprēķinā. Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos pamatoti secināja, ka riska ierobežošanas līgumos noteiktā konvertēšana starp euro un ASV dolāru neietekmēja Komisijas veikto konvertēšanu un to varēja neievērot.

80.

Pēc Vispārējās tiesas domām, ar šo konstatējumu pietiek, lai noraidītu apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzīto pamatu. Manuprāt, šeit nav pieļauta nekāda tiesību kļūda. Kā Vispārējā tiesa pareizi ir norādījusi, Komisijai nebija jāņem vērā riska ierobežošanas līgumos noteiktais valūtas maiņas kurss, bet – kā skaidri norādīts strīdīgās regulas 98. apsvērumā – tā varēja ievērot savu iedibināto administratīvo praksi un normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumam izmantot eksportētājvalsts valūtu, proti, Turcijas liru.

c)

Papildu apsvērumi

81.

Kaut gan pārsūdzēto spriedumu pamatojums jau ir pietiekami precīzs un detalizēts, lai noraidītu kopīgo apelācijas sūdzību pamatu, vēlos sniegt dažus papildu apsvērumus ar mērķi sīkāk izskaidrot juridisko kontekstu un ļaut Tiesai labāk izprast konkrēto lietu galvenos aspektus.

82.

Pirmkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka konvertēšana ASV dolāros būtu būtiski mainījusi aprēķina rezultātu, vēl jo vairāk tāpēc, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas nav iesniegušas nekādu pierādījumu par kaitējumu. Kā precizēts strīdīgās regulas 99. apsvērumā – tās tikai apgalvojušas, ka konvertēšana ietekmējusi cenu salīdzināmību, un sniegušas teorētisku piemēru tam, ka bija jāizmanto riska ierobežošanas līgumos paredzētais valūtas maiņas kurss. Kā norādīts strīdīgās regulas 100. apsvērumā, šis teorētiskais piemērs nav pierādījums, jo tas neatspoguļo ne apelācijas sūdzību iesniedzēju faktiskos darījumus, ne dempinga starpības aprēķinu. Tā kā apelācijas sūdzību iesniedzējas nav sniegušas nevienu pārliecinošu argumentu, lai apstrīdētu šo secinājumu, ir jāpiekrīt Komisijas analīzei.

83.

Turklāt apelācijas sūdzību iesniedzēju arguments par valūtu “savstarpēju saistību” nekādā ziņā nepierāda konvertēšanas Turcijas lirās nelabvēlīgās sekas; tas, gluži pretēji, ir vērsts uz to, lai atspēkotu šo pieņēmumu. Ja šāda savstarpēja saistība pastāvētu, būtu jāsecina, ka no konvertēšanas neizriet nekādas negatīvas sekas. Tātad Komisija pamatoti ir apgalvojusi, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas nav pierādījušas, ka acīmredzama kļūda tās rīcības brīvības īstenošanā būtu izraisījusi netaisnīgu normālās vērtības un eksporta cenas salīdzinājumu.

84.

Otrkārt, konstatējot, ka Komisijai nav jāņem vērā riska ierobežošanas līgumi, Vispārējā tiesa galu galā pauda viedokli, ka Komisijai nav pienākuma atkāpties no savas iedibinātās administratīvās prakses dempinga starpības noteikšanai. Šai juridiskajai atziņai jāpiekrīt. Kā izklāstīts šajos secinājumos, šīs administratīvās prakses saglabāšana starptautisko tirdzniecības attiecību jomā ir pamatota, jo tā garantē administratīvās darbības neitralitāti, objektivitāti, stabilitāti, neatkarību un pārskatāmību  ( 54 ).

85.

Šie vispārējo interešu mērķi ir pārāki par saimnieciskās darbības subjektu privātajām interesēm. Riska ierobežošanas līgumi ir privāttiesību nolīgumi, kuri attiecas tikai uz riska iekšējo pārvaldību, un principā nevar juridiski ietekmēt metodi, ko izmeklēšanas iestāde izmanto dempinga starpības aprēķināšanai. Tādēļ Komisijai nebija pienākuma pielāgot savus aprēķinus pušu izraudzītajām valūtām vai valūtas maiņas kursiem.

86.

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, ņemot vērā pamatā esošo analīžu tehnisko un ekonomisko sarežģītību  ( 55 ). Tas, ka tiktu ņemtas vērā valūtas vai valūtas maiņas kursi, kas izraudzīti tikai privāto finanšu interešu aizsardzībai, apdraudētu šo rīcības brīvību.

87.

Treškārt, riska ierobežošanas līgumi būtu jāņem vērā tikai tad, ja darījumi atbilstu nosacījumiem, kas ietverti pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā, kurā ir paredzēts izņēmums attiecībā uz nākotnes darījumiem, kas ir tieši saistīti ar eksportu. Jāatgādina, ka izņēmumi ir jāinterpretē šauri  ( 56 ). Šajā gadījumā Komisija ir paudusi šaubas par šo nosacījumu ievērošanu. Tā kā nav pārliecinošu pierādījumu, būtu jāuzskata, ka tie nav izpildīti.

88.

Šajā ziņā Komisija norādīja, ka pārdošana ASV dolāros ārvalstu tirgos nebija “tieši saistīta” ar eksporta noietu, kā prasīts pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktā. Strīdīgās regulas 101. apsvērumā turklāt ir precizēts, ka atsevišķas riska ierobežošanas darbības pēc pārdošanas varēja koriģēt, lai ņemtu vērā izmaiņas finanšu perspektīvās un optimizētu uzņēmumu rentabilitāti, bet apelācijas sūdzību iesniedzējas pirmajā instancē Vispārējā tiesā to apstrīdēja. Šī tiesa tomēr neizvērtēja šos argumentus, uzskatot, ka iemesli, kurus Komisija bija norādījusi strīdīgās regulas 98. apsvērumā, bija pietiekami, lai pamatotu atbilstoši pamatregulas 2. panta 10. punkta j) apakšpunktam pieprasītās korekcijas noraidīšanu. Savukārt, ja Tiesa nospriestu, ka šis pamatojums nebija pietiekams, lai noraidītu pamatu par šīs tiesību normas pārkāpumu, un nolemtu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, tad pēdējai minētajai būtu jāpārbauda šo darījumu iespējamais spekulatīvais raksturs.

89.

Noslēgumā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaude, ko Savienības tiesas īsteno attiecībā uz Komisijas veiktajiem ekonomiska rakstura vērtējumiem, tostarp antidempinga maksājumu jomā, aprobežojas ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kā arī vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras  ( 57 ). Tomēr man nešķiet, ka Vispārējās tiesas argumentāciju, pat ņemot vērā īpaši stingru pārbaudi tiesā, varētu uzskatīt par tādu, kurā ir pieļauta tiesību kļūda.

90.

Pamatojoties uz manā analīzē izklāstītajiem elementiem, manuprāt, lietā C‑498/24 P izvirzītais ceturtais pamats, kā arī lietā C‑499/24 P izvirzītais sestais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

V.

Secinājumi

91.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai ceturto pamatu, kas izvirzīts lietā C‑498/24 P (Çolakoğlu Metalurji un Çolakoğlu Dış Ticaret/Komisija), kā arī sesto pamatu, kas izvirzīts lietā C‑499/24 P (Ereğli Demir ve Çelik Fabrikaları u.c./Komisija), noraidīt.