–

Firma Hans Bühler KG vārdā – P. Schulte, Rechtsanwalt,

–

Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, F. Koppensteiner un S. Pfeiffer, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Lozano Palacios un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 2010/45/ES (2010. gada 13. jūlijs) (OV 2010, L 189, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 141. panta c) punktu, kā arī 42. un 265. pantu, tos interpretējot kopā ar PVN direktīvas 41. panta pirmo daļu, kā arī ar tās 197. un 263. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp sabiedrību Firma Hans Bühler KG un Finanzamt Graz‑Stadt (Grācas pilsētas Finanšu pārvalde, Austrija) saistībā ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) maksājumiem par darījumiem, kas veikti no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada martam.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

PVN direktīvas preambulas 10. un 38. apsvērumā ir noteikts:

4

PVN direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) punktā ir noteikts:

5

PVN direktīvas 20. panta pirmajā daļā ir noteikts:

6

PVN direktīvas 40. pantā ir noteikts:

7

Atbilstoši PVN direktīvas 41. pantam:

8

PVN direktīvas 42. pantā ir paredzēts:

9

PVN direktīvas 141. pants ir formulēts šādi:

10

PVN direktīvas 197. pantā ir noteikts:

11

PVN direktīvas 262. pantā ir noteikts:

12

Saskaņā ar PVN direktīvas 263. pantu:

13

Šīs direktīvas 265. pantā ir paredzēts:

Austrijas tiesības

14

1994. gada 23. augusta Umsatzsteuergesetz (Federālais likums par apgrozījuma nodokli) Anhang (Binnenmarkt) (Pielikums (iekšējais tirgus)) (BGBl. 663/1994, turpmāk tekstā – “1994. gada UStG”) 3. panta 8. punktā ir noteikts:

15

1994. gada UStG redakcijā, kas bija piemērojama 2012. gadā (BGBl. I, 34/2010), 25. pants “Trijstūra darījums” ir formulēts šādi:

–

tieša norāde par trijstūra darījuma Kopienas iekšienē esamību un pēdējā pircēja nodokļa maksāšanas pienākumu;

–

PVN identifikācijas numurs, kuru uzņēmums (pircējs) ir izmantojis preču iegādei Kopienas iekšienē un to turpmākai piegādei, un

–

piegādes saņēmēja PVN identifikācijas numurs.

–

PVN identifikācijas numurs valsts teritorijā, kuru tas ir izmantojis preču iegādei Kopienas iekšienē un turpmākai piegādei;

–

turpmākas uzņēmēja veiktās piegādes saņēmēja PVN identifikācijas numurs, kas tam ir ticis piešķirts nosūtīto vai transportēto preču galamērķa dalībvalstī;

–

attiecībā uz katru no šiem saņēmējiem atlīdzību par uzņēmēja šādā veidā veiktajām piegādēm nosūtīto vai transportēto preču galamērķa dalībvalstī summa. Šīs summas ir jādeklarē par kalendārā gada ceturksni, par kuru ir jāmaksā nodoklis.

16

No 2013. gada 1. janvāra šīs tiesību normas 4. punkts tika grozīts tādējādi, ka tas (redakcijā, kas ietverta BGBl. I, 112/2012) tagad ir formulēts šādi:

–

tieša norāde par trijstūra darījuma Kopienas iekšienē esamību un pēdējā pircēja nodokļa maksāšanas pienākumu;

–

PVN identifikācijas numurs, kuru uzņēmums (pircējs) ir izmantojis preču iegādei Kopienas iekšienē un to turpmākai piegādei, un

–

piegādes saņēmēja PVN identifikācijas numurs.”

17

Kopsavilkuma paziņojumi saskaņā ar 1994. gada UStG 21. panta 3. punktu ir jāiesniedz līdz tā kalendārā mēneša beigām, kas seko pēc laikposma, uz kuru attiecas paziņojums.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

18

Komandītsabiedrībai Firma Hans Bühler, kas reģistrēta un identificēta PVN nolūkā Vācijā, šajā dalībvalstī pieder ražošanas un tirdzniecības uzņēmums. Laikposmā no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada martam tas bija arī PVN nolūkā identificēts Austrijā, kur šis uzņēmums vēlējās izveidot meitasuzņēmumu.

19

Šajā laikposmā Firma Hans Bühler izmantoja Austrijas PVN identifikācijas numuru vienīgi darījumiem, kas norisinājās šādi: tā iegādājās preces no Vācijā reģistrētiem piegādātājiem, kuras tā pārdeva tālāk Čehijas Republikā reģistrētam un PVN nolūkā identificētam klientam. Šīs preces Vācijas piegādātāji tieši piegādāja galīgajam Čehijas Republikas pircējam.

20

Vācijas piegādātāji Firma Hans Bühler adresētajos rēķinos norādīja šī uzņēmuma Austrijas PVN identifikācijas numuru, kā arī savu Vācijas PVN identifikācijas numuru. Savukārt Firma Hans Bühler nosūtīja rēķinus galīgajam pircējam, kuros tā norādīja savu Austrijas PVN identifikācijas numuru un sava klienta Čehijas Republikas PVN identifikācijas numuru. Šajos rēķinos turklāt bija precizēts, ka darījumi ir “trijstūra darījumi Kopienas iekšienē” un ka galīgais pircējs tātad ir atbildīgs par PVN nomaksu.

21

2013. gada 8. februārī Firma Hans Bühler iesniedza Austrijas nodokļu administrācijai kopsavilkuma paziņojumus par laikposmu no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada janvārim, kuros tā norādīja savu Austrijas PVN identifikācijas numuru, kā arī galapircēja Čehijas Republikas PVN identifikācijas numuru. Sadaļā “trijstūra darījumi” nebija izdarīta neviena atzīme. Tikai ar 2013. gada 10. aprīļa vēstuli Firma Hans Bühler veica labojumus šajos kopsavilkuma ziņojumos, norādīdama, ka deklarētie darījumi bija trijstūra darījumi. Šajā pašā datumā tā iesniedza arī kopsavilkuma paziņojumus par 2013. gada februāri un martu.

22

Grācas pilsētas Finanšu pārvalde uzskatīja, ka Firma Hans Bühler deklarētie darījumi ir “iztrūkstoši trijstūra darījumi”, jo šis nodokļa maksātājs nebija izpildījis savus speciālos deklarēšanas pienākumus un nebija sniedzis pierādījumus, ka darījums ir aplikts ar PVN galīgās iegādes līmenī Čehijas Republikā. Grācas pilsētas Finanšu pārvalde arī uzskatīja, ka pat tad, ja iegādes Kopienas iekšienē bija veiktas Čehijas Republikā, ir jāuzskata, ka tās ir veiktas arī Austrijā, ciktāl Firma Hans Bühler bija izmantojusi Austrijas PVN identifikācijas numuru. Grācas pilsētas Finanšu pārvalde līdz ar to nolēma piemērot PVN Firma Hans Bühler veiktajām iegādēm Kopienas iekšienē.

23

Firma Hans Bühler pārsūdzēja šo lēmumu Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa, Austrija), kas šo prasību noraidīja. Šīs tiesas ieskatā, lai noteiktu, vai Firma Hans Bühler varēja saņemt atbrīvojumu no PVN par tās iegādēm Kopienas iekšienē, tai bija jāizpilda speciālie deklarēšanas pienākumi. Savukārt sākotnējos kopsavilkuma paziņojumos, kuri bija sastādīti par laikposmu no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada janvārim, nebija izdarīta atzīme par trijstūra darījumiem. Šī iemesla dēļ tai zūd tiesības saņemt atbrīvojumu atbilstoši 1994. gada UStG 25. panta 2. punktam. Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) turklāt arī uzskatīja, ka Firma Hans Bühler Austrijas PVN identifikācijas numurs vairs nebija spēkā 2013. gada 10. aprīlī un ka tādēļ šis uzņēmums arī neesot izpildījis deklarēšanas pienākumus par 2013. gada februāra un marta darījumiem.

24

Firma Hans Bühler cēla prasību Revision kārtībā par šo Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) nolēmumu Verwaltungsgerichtshof (Federālā administratīvā tiesa, Austrija). Iesniedzējtiesai ir šaubas par Grācas pilsētas Finanšu pārvaldes un Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa) veikto novērtējumu par attiecīgo darījumu aplikšanu ar nodokļiem.

25

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 141. panta c) punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais nosacījums nav izpildīts, ja nodokļa maksātājs attiecīgajā dalībvalstī, no kuras preces tiek nosūtītas vai transportētas, ir reģistrēts un identificēts PVN nolūkā, arī tad, ja šis nodokļa maksātājs attiecīgajai preču iegādei Kopienas iekšienē izmanto citas dalībvalsts PVN identifikācijas numuru.

27

PVN direktīvas 141. pantā ir paredzēts atkāpes režīms no PVN direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās normas, atbilstoši kurai PVN uzliek preču iegādei Kopienas iekšienē, ko par atlīdzību veic kādas dalībvalsts teritorijā.

28

Šajā 141. pantā ir paredzēti kumulatīvi nosacījumi, kādos katra dalībvalsts nosaka īpašus pasākumus, lai netiktu piemērots PVN preču iegādēm Kopienas iekšienē, kas ir veiktas tās teritorijā saskaņā ar PVN direktīvas 40. pantu, proti, tad, ja šī dalībvalsts ir nosūtīšanas vai transportēšanas Kopienas iekšienē galamērķis.

29

Starp šiem nosacījumiem PVN direktīvas 141. panta a) punktā tiek prasīts, lai preču iegādi veiktu nodokļa maksātājs, kas nav reģistrēts nosūtīšanas vai transportēšanas Kopienas iekšienē galamērķa dalībvalstī, bet kas PVN nolūkā ir identificēts citā dalībvalstī.

30

PVN direktīvas 141. panta b) punktā turklāt ir minēts, ka preču iegāde Kopienas iekšienē notiek, lai veiktu šo pašu preču tālāku piegādi šajā dalībvalstī, kuru veic PVN direktīvas 141. panta a) punktā minētais nodokļu maksātājs.

31

PVN direktīvas 141. panta c) punktā, kas ir vienīgā šī panta norma, par kuru iesniedzējtiesai ir šaubas, tiek prasīts, lai preces, par kurām tiek veikta attiecīgā iegāde Kopienas iekšienē, tiktu tieši nosūtītas vai transportētas no dalībvalsts, kas nav tā pati dalībvalsts, kurā PVN nolūkā ir identificēts nodokļa maksātājs, un kas nav tā pati dalībvalsts, uz kuru preces tieši nosūta vai transportē personai, kurai tas veic turpmāku preču piegādi.

32

Šajā pēdējā tiesību normā ir paredzēts nosacījums par dalībvalsti, no kuras tiek uzsākta transportēšana Kopienas iekšienē, lai iegādei Kopienas iekšienē varētu piemērot PVN direktīvas 141. pantā noteikto vienkāršošanas pasākumu.

33

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar Savienības tiesību normu interpretāciju ir jāņem vērā ne tikai to teksts, bet arī konteksts un regulējuma, kurā tās ietilpst, mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 50. punkts, un 2017. gada 26. jūlijs, Jafari, C‑646/16, EU:C:2017:586, 73. punkts).

34

Šajā ziņā PVN direktīvas 141. panta c) punkta teksts vien jau var likt domāt, ka, tā kā preces pamatlietā ir nosūtītas uz Čehijas Republiku no Vācijas un tā kā Firma Hans Bühler bija Vācijas PVN identifikācijas numurs, šim uzņēmumam ir jāatsaka atbrīvojums no PVN.

35

Tomēr, kā to norāda Eiropas Komisija savos rakstveida apsvērumos, no PVN direktīvas 141. panta c) punkta konteksta, kā arī šīs direktīvas mērķiem izriet, ka šajā normā paredzētais nosacījums norāda uz dalībvalsti, kas ir cita dalībvalsts, nevis tā, kurā pircējs ir identificēts PVN nolūkā konkrētajai iegādei, kuru tas veic.

36

Šajā ziņā PVN direktīvas 141. panta c) punkts kontekstā ar pārējām PVN direktīvas normām ir interpretējams, pirmkārt, ņemot vērā faktu, ka, ja dalībvalsts, no kuras tiek uzsākta transportēšana Kopienas iekšienē, bija arī dalībvalsts, kurā pircējs ir identificēts PVN nolūkā preču iegādei, kuras tika transportētas, tas nozīmētu, ka šis darījums ir noticis tajā pašā dalībvalstī un tātad to nevar kvalificēt par “darījumu Kopienas iekšienē” PVN direktīvas 20. panta pirmās daļas izpratnē. Šādā gadījumā PVN direktīvas 141. pants par iegādēm Kopienas iekšienē nebūtu piemērojams.

37

Otrkārt, kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 70. punktā, PVN direktīvas 141. panta c) punkts ir interpretējams atbilstoši šīs direktīvas 42. un 265. pantam, kuros ir precizēti un papildināti nosacījumi PVN direktīvas 141. pantā paredzētā vienkāršošanas pasākuma piemērošanai. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka PVN direktīvas 265. pants attiecas uz dalībvalsti, kas ir piešķīrusi pircējam PVN identifikācijas numuru, ar kuru tas veic iegādes.

38

No tā izriet, ka, tiklīdz pircējs PVN identifikācijas nolūkā ir reģistrēts vairākās dalībvalstīs, ir jāņem vērā vienīgi PVN identifikācijas numurs, kas ir ticis izmantots iegādei Kopienas iekšienē, lai novērtētu, vai ir izpildīts PVN direktīvas 141. panta c) punktā minētais nosacījums.

39

Šāda interpretācija atbilst PVN direktīvā izvirzītajiem mērķiem, konkrētāk, ar vienkāršošanas pasākumu izvirzītajam mērķim, kas ir paredzēts PVN direktīvas 42., 141., 197. un 265. pantā. Pirmkārt, ar PVN pārejas noteikumiem, kas ir piemērojami Kopienas iekšējai tirdzniecībai un kas ir paredzēti Padomes Direktīvā 91/680/EEK (1991. gada 16. decembris), kas papildina pievienotās vērtības nodokļu kopējo sistēmu un groza Direktīvu 77/388/EEK nolūkā atcelt fiskālās robežas (OV 1991, L 376, 1. lpp.), ir domāts pārnest nodokļu ienākumus uz dalībvalsti, kurā ir noticis piegādāto preču galapatēriņš (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, Santogal M‑Comércio e Reparação de Automóveis, C‑26/16, EU:C:2017:453, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Otrkārt, no PVN direktīvas preambulas 38. apsvēruma izriet, ka attiecībā uz vietējā tirgus darbībām, par kurām uzliek nodokli, kuras ir saistītas ar tirdzniecību Kopienas iekšienē un kuras pārejas periodā veic nodokļa maksātāji, kas neveic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā notiek preču iegāde, tostarp virknes darījumi, Kopienas iekšienē, ir jāparedz vienkāršošanas pasākumi, nodrošinot vienādu režīmu visās dalībvalstīs.

41

Šajā ziņā, kā to norāda ģenerāladvokāts secinājumu 57. punktā, PVN direktīvas 141. panta mērķis ir izvairīties no tā, lai starpniekam tādā darījumu virknē kā tā, kas ir definēta šajā pašā 141. pantā, nebūtu jāizpilda identifikācijas un deklarēšanas pienākumi preču galamērķa dalībvalstī.

42

Šādā perspektīvā nevar atteikt priekšrocības, kādas izriet no vienkāršošanas kārtības, kas ir paredzēta PVN direktīvas 42., 141., 197. un 265. pantā, nodokļa maksātājam, kas veic iegādi atbilstoši PVN direktīvas 141. pantā paredzētajiem nosacījumiem, tādēļ vien, ka šis nodokļa maksātājs ir identificēts PVN nolūkā arī dalībvalstī, no kuras preces ir nosūtītas vai transportētas Kopienas iekšienē. Kā to ir arī norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 72. punktā, šāds atteikums radītu būtisku atšķirību attieksmē pret nodokļa maksātājiem un tas radītu risku ierobežot bez attaisnojuma saimniecisko darbību veikšanu, balstoties uz nodokļa maksātāja PVN identifikāciju.

43

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 141. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais nosacījums ir izpildīts tad, ja nodokļa maksātājs attiecīgajā dalībvalstī, no kuras preces tiek nosūtītas vai transportētas, ir reģistrēts un identificēts PVN nolūkā pat tad, ja šis nodokļa maksātājs attiecīgajai preču iegādei Kopienas iekšienē izmanto citas dalībvalsts PVN identifikācijas numuru.

Par otro jautājumu

44

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 42. un 265. pants, tos lasot kopā ar PVN direktīvas 263. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts nodokļu iestāde piemēro PVN direktīvas 41. panta pirmo daļu tikai tādēļ vien, ka saistībā ar iegādi Kopienas iekšienē, ko veic, lai preces nosūtītu tālāk dalībvalsts teritorijā, šajā dalībvalstī PVN nolūkā identificētais nodokļa maksātājs nav termiņā iesniedzis PVN direktīvas 265. pantā minēto kopsavilkuma ziņojumu.

45

Ir jāatgādina, ka atkāpjoties no PVN direktīvas 41. panta pirmās daļas, kas attiecas uz dalībvalsti, kura ir piešķīrusi PVN identifikācijas numuru, ar ko pircējs veic attiecīgo iegādi Kopienas iekšienē, PVN direktīvas 42. pantā ir noteikts, ka iegādei Kopienas iekšienē piemēro PVN transportēšana Kopienas iekšienē galamērķa dalībvalstī, ja ir izpildīti abi kumulatīvie nosacījumi, kas ir paredzēti attiecīgi 42. panta a) un b) punktā.

46

Saskaņā ar PVN direktīvas 42. panta a) punktu starpniekam pircējam ir jāpierāda, ka viņš ir veicis attiecīgo iegādi, lai veiktu turpmāku piegādi tās dalībvalsts teritorijā, kas noteikta saskaņā ar 40. pantu, ja šīs piegādes saņēmējs saskaņā ar PVN direktīvas 197. pantu ir noteikts par personu, kas atbildīga par PVN nomaksu.

47

PVN direktīvas 42. panta b) punktā ir pievienots nosacījums, atbilstoši kuram pircējam ir jāizpilda PVN direktīvas 265. pantā paredzētie pienākumi saistībā ar kopsavilkuma paziņojuma iesniegšanu. Šajā pēdējā tiesību normā ir detalizēti izklāstīta specifiskā informācija par darījumu virkni, kas ir definēta PVN direktīvas 141. pantā un kas starpniekam ir jāsniedz kopsavilkuma ziņojumā tās dalībvalsts nodokļu iestādei, kura tam ir piešķīrusi PVN identifikācijas numuru, ar kuru tas veic iegādi Kopienas iekšienē.

48

Attiecībā uz PVN direktīvas 263. pantu tajā ir paredzētas normas saistībā ar termiņiem kopsavilkuma ziņojuma iesniegšanai.

49

Pretēji tam, ko Tiesā apgalvo Austrijas valdība, ir jānorāda, ka, lai gan PVN direktīvas 42. panta a) punktā ir precizēts materiālais priekšnosacījums, lai tādu iegādi kā pamatlietā varētu uzskatīt par tādu, kam piemēro PVN atbilstoši PVN direktīvas 40. pantam, tomēr PVN direktīvas 42. panta b) punktā ir precizēta kārtība, kādā ir jāiesniedz pierādījumi par aplikšanu ar nodokļiem transportēšanas vai nosūtīšanas Kopienas iekšienē galamērķa dalībvalstī, ar atsauci uz speciālajiem pienākumiem, kādi pircējam ir jāizpilda, iesniedzot kopsavilkuma paziņojumu. Šādi pienākumi saistībā ar kopsavilkuma paziņojumiem ir jāuzskata par saistošiem formāliem nosacījumiem.

50

Tomēr saskaņā ar nodokļu neitralitātes principu tas, ka nodokļa maksātājs nav izpildījis PVN direktīvas 42. panta b) punktā noteiktās formālās prasības, nevar izraisīt to, ka tiek atteikta šīs direktīvas 42. panta piemērošana, ja citādi šī 42. panta a) punktā minētie materiālie priekšnosacījumi ir izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. septembris, VSTR, C‑587/10, EU:C:2012:592, 46. punkts, un 2017. gada 9. februāris, Euro Tyre, C‑21/16, EU:C:2017:106, 36. punkts). Patiesībā atteikums piemērot PVN direktīvas 42. pantu varētu izraisīt dubulto aplikšanu ar nodokļiem, ciktāl nodoklis tiktu uzlikts arī pircējam starpniekam atbilstoši PVN direktīvas 41. panta 1. punktam dalībvalstī, kura tam ir piešķīrusi PVN identifikācijas numuru, ko tas ir izmantojis šim darījumam, turklāt arī galīgais pircējs tiktu aplikts ar nodokļiem atbilstoši PVN direktīvas 141. panta e) punktam un 197. pantam. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru PVN direktīvas 41. un 42. pants ir domāti, lai garantētu PVN piemērošanu attiecīgajai iegādei Kopienas iekšienē galīgā pircēja līmenī, vienlaikus izvairoties no šāda darījuma dubultas aplikšanas ar nodokļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. aprīlis, X un fiscale eenheid Facet‑Facet Trading, C‑536/08 un C‑539/08, EU:C:2010:217, 35. punkts).

51

No tā izriet, ka PVN direktīvas 42. pants ir piemērojams, tiklīdz ir izpildīti materiālie priekšnosacījumi. Šajā ziņā nozīmīgs ir fakts, lai pircēja PVN identifikācijas numurs būtu derīgs darījuma veikšanas brīdī. Turpretī nav nozīmes apstāklim, ka šis numurs vairs nav derīgs kopsavilkuma paziņojumu iesniegšanas dienā.

52

Katrā ziņā dalībvalsts nevar paredzēt, nepārsniegdama to, kas ir strikti nepieciešams precīzai nodokļa iekasēšanai, iespēju veikt grozījumu kopsavilkuma paziņojumos attiecībā uz trijstūra darījumiem, vienlaikus atņemot šiem grozījumiem jebkādu spēkā esamību, atsakot pircējam starpniekam piemērot PVN direktīvas 42. pantu ar atpakaļejošu spēku, ja šis starpnieks sniedz pierādījumus, ka ir izpildīti materiālie priekšnosacījumi. Tomēr, lai sodītu par formālo prasību neievērošanu, dalībvalstis var noteikt cita veida sodus, nevis PVN direktīvas 42. panta piemērošanas atteikšanu, piemēram, var tikt noteikts samērīgs naudas sods vai finansiāls sods atbilstoši pārkāpuma smagumam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Senatex, C‑518/14, EU:C:2016:691, 42. punkts).

53

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka sākotnējie kopsavilkuma paziņojumi no 2012. gada oktobra līdz 2012. gada decembrim bija pilnīgi, tomēr iesniegti ar nokavēšanos 2013. gada 8. februārī. Grācas pilsētas Finanšu pārvalde turklāt uzskatīja, ka Firma Hans Bühler nav izpildījusi savus deklarēšanas pienākumus par 2013. gada februāri un martu, ievērojot to, ka šī uzņēmuma PVN identifikācijas numurs vairs nebija spēkā, iesniedzot kopsavilkuma paziņojumus par šajā laikposmā veiktajiem darījumiem.

54

Attiecībā uz šo pēdējo laikposmu ir jānorāda, ka apstāklis vien, ka Firma Hans Bühler PVN identifikācijas numurs vairs nebija spēkā brīdī, kad tika iesniegti attiecīgie kopsavilkuma paziņojumi pamatlietā, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir pretrunā PVN direktīvas 265. pantam. Šajā tiesību normā netiek prasīts, lai nodokļu maksātāja PVN identifikācijas numurs joprojām būtu spēkā kopsavilkuma paziņojuma iesniegšanas dienā. Saskaņā ar pašu minētās tiesību normas tekstu kopsavilkuma paziņojumā ir jābūt minētam tam PVN identifikācijas numuram, ar kuru nodokļa maksātājs “ir veicis” attiecīgās iegādes Kopienas iekšienē, nevis numuram, kāds tam ir piešķirts kopsavilkuma paziņojuma iesniegšanas dienā.

55

Attiecībā uz kopsavilkuma paziņojumiem, kas ir iesniegti ar nokavēšanos, nodokļu neitralitātes princips prasa, lai PVN 42. pants tiktu piemērots, ja ir izpildīti PVN direktīvas 42. panta a) punkta materiālie nosacījumi, pat ja noteiktajā termiņā nav izpildīts PVN direktīvas 42. panta b) punkta formālais nosacījums. Tātad dalībvalsts nodokļu iestāde principā nevar aplikt ar nodokli iegādi Kopienas iekšienē tikai tādēļ vien, ka pircējs nav iesniedzis pareizi aizpildītu kopsavilkuma paziņojumu attiecībā uz tā veikto darījumu.

56

Tomēr ir jāpiebilst, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 91. punktā, ka pastāv divi gadījumi, kuros formāla nosacījuma neievērošana var attaisnot PVN direktīvas 42. panta nepiemērošanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 20. oktobris, Plöckl, C‑24/15, EU:C:2016:791, 43., 44. un 46. punkts).

57

Pirmkārt, formāla nosacījuma pārkāpums var izraisīt atteikumu piemērot PVN direktīvas 42. pantu, ja nodokļa maksātājs ir apzināti piedalījies krāpšanā nodokļu jomā, apdraudot kopējās PVN sistēmas darbību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, Euro Tyre, C‑21/16, EU:C:2017:106, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Pamatlietā nekas no lietas materiāliem neliecina, ka Firma Hans Bühler bija iesaistīta krāpšanā.

59

Otrkārt, formāla nosacījuma pārkāpums var izraisīt atteikumu piemērot PVN direktīvas 42. pantu, ja šādu formālu nosacījumu neievērošanas rezultātā tiktu kavēta drošu pierādījumu iesniegšana par to, ka ir ievēroti materiālie priekšnosacījumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, Euro Tyre, C‑21/16, EU:C:2017:106, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai faktam, ka sākotnējie kopsavilkuma paziņojumi par laikposmu no 2012. oktobra līdz 2012. gada decembrim tika iesniegti ar nokavēšanos, bija tādas sekas, ka tika aizkavēta drošu pierādījumu iesniegšana par to, ka ir ievēroti materiālie priekšnosacījumi.

61

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 42. un 265. pants, tos lasot kopā ar PVN direktīvas 263. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts nodokļu iestāde piemēro PVN direktīvas 41. panta pirmo daļu tikai tādēļ vien, ka saistībā ar iegādi Kopienas iekšienē, ko veic, lai preces nosūtītu tālāk dalībvalsts teritorijā, šajā dalībvalstī PVN nolūkā identificētais nodokļa maksātājs nav termiņā iesniedzis PVN direktīvas 265. pantā minēto kopsavilkuma ziņojumu.

Par tiesāšanās izdevumiem

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2010/45/ES (2010. gada 13. jūlijs), 141. panta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais nosacījums ir izpildīts tad, ja nodokļa maksātājs attiecīgajā dalībvalstī, no kuras preces tiek nosūtītas vai transportētas, ir reģistrēts un identificēts pievienotās vērtības nodokļa (PVN) nolūkā pat tad, ja šis nodokļa maksātājs attiecīgajai preču iegādei Kopienas iekšienē izmanto citas dalībvalsts PVN identifikācijas numuru.

2)

Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/45, 42. un 265. pants, tos lasot kopā ar Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/45, 263. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts nodokļu iestāde piemēro Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/45, 41. panta pirmo daļu tikai tādēļ vien, ka saistībā ar iegādi Kopienas iekšienē, ko veic, lai preces nosūtītu tālāk dalībvalsts teritorijā, šajā dalībvalstī PVN nolūkā identificētais nodokļa maksātājs nav termiņā iesniedzis Direktīvas 2006/112, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2010/45, 265. pantā minēto kopsavilkuma ziņojumu.