TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2024. gada 11. jūlijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. pants – Valstij piederošu piejūras teritoriju koncesijas – Termiņa beigas un atjaunošana – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta pastāvīgu būvju, kas uzbūvētas uz valstij piederošas teritorijas, nodošana valstij bez maksas – Ierobežojums – Trūkums

Lietā C‑598/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniegusi ar 2022. gada 15. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 16. septembrī, tiesvedībā

Società Italiana Imprese Balneari Srl

pret

Comune di Rosignano Marittimo,

Ministero dell’Economia e delle Finanze,

Agenzia del demanio – Direzione regionale Toscana e Umbria,

Regione Toscana,

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda trešās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši N. Pisarra [N. Piçarra], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec] (referents),

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–

Società Italiana Imprese Balneari Srl vārdā – E. Nesi un R. Righi, avvocati,

–

Comune di Rosignano Marittimo vārdā – R. Grassi, avvocato,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Palmieri un L. Delbuno, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, L. Malferrari un M. Mataija, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2024. gada 8. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 49. un 56. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Società Italiana Imprese Balneari Srl (turpmāk tekstā – “SIIB”) un Comune Rosignano Marittimo (Roziņjāno Maritimo pašvaldība, Itālija; turpmāk tekstā – “pašvaldība”) par lēmumiem, ar kuriem pašvaldība konstatējusi, ka, beidzoties SIIB piešķirtajai valsts piejūras īpašuma izmantošanas koncesijai, būves, ko SIIB uzbūvējusi šajā īpašumā, bez maksas ieguvusi Itālijas valsts, un tāpēc noteikusi pienākumu maksāt palielinātu maksu par valsts īpašuma izmantošanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.) 44. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2009. gada 28. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.”

Itālijas tiesības

4

Codice della Navigazione (Navigācijas kodekss), kas apstiprināts ar 1942. gada 30. marta Karaļa dekrētu Nr. 327 (1942. gada 18. aprīļaGURI Nr. 93), 49. panta “Pastāvīgu būvju nodošana” 1. punktā noteikts:

“Ja vien koncesijas aktā nav citādas vienošanās, tad, beidzoties koncesijai, pastāvīgas būves, kas uzbūvētas uz valsts īpašuma, paliek valsts īpašumā bez jebkādas atlīdzības vai kompensācijas, neskarot koncesijas piešķīrējas iestādes tiesības izdot rīkojumu būves nojaukt un nododot valsts īpašumu tā sākotnējā stāvoklī.”

5

Saskaņā ar 2006. gada 27. decembralegge Nr. 296 – Disposizioni per la formazione del bilancio annuale e pluriennale dello Stato (legge finanziaria 2007) (Likums Nr. 296 par valsts gada un daudzgadu budžeta veidošanas noteikumiem (2007. gada Finanšu likums); 2006. gada 27. decembraGURI Nr. 299 kārtējais pielikums Nr. 244) 1. panta 251. punktu koncesionāra uzbūvēto īpašumu iekļaušanas valsts īpašumā rezultātā tiem tiek piemērota palielināta maksa par valsts īpašuma izmantošanu, jo šīs ēkas tiek uzskatītas par valsts īpašuma piederumu.

6

Ar Toskānas reģionālās valdības prezidenta 2013. gada 24. septembra Dekrēta Nr. 52/R 1. pantu tika grozīts Toskānas reģionālās valdības prezidenta 2001. gada Dekrēts Nr. 18/R, pievienojot tam 44.a pantu, kurā paredzēts:

“Ēkas un būves, ko izmanto tūrisma un atpūtas pasākumu veikšanai un kas ir uzbūvētas gan uz zemes, gan zem tās [..] koncesijā esošajā valsts piejūras īpašumā, [..] un ko var pilnībā demontēt, izmantojot parastas inženiertehniskās metodes, attiecīgi atjaunot šo īpašumu sākotnējo stāvokli ne ilgāk kā 90 dienu laikā, ir klasificējamas kā viegli nojaucamas un aizvedamas.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

7

Kopš 1928. gada SIIB pašvaldības teritorijā bez pārtraukuma pārvalda peldvietu, kuras lielākā daļa atrodas valsts piejūras īpašumā. SIIB apgalvo, ka uz šī zemesgabala ir likumīgi uzbūvējusi virkni ēku, no kurām daļa iekļauta inventarizācijas sarakstā 1958. gadā. Vēlāk no 1964. līdz 1995. gadam uzbūvētas citas ēkas.

8

Ar 2007. gada 20. novembra lēmumu pašvaldība klasificēja kā piejūras valsts īpašuma piederumus dažādas ēkas, kas atrodas šajā teritorijā un kas tika uzskatītas par grūti nojaucamām. Pēc koncesijas Nr. 36/2002, kas attiecās uz laikposmu no 1999. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim un kas ar koncesiju Nr. 27/2003 tika pagarināta līdz 2008. gada 31. decembrim, beigām pašvaldība šīs ēkas esot likumīgi ieguvusi.

9

2008. gada 23. septembrī pašvaldība paziņoja SIIB par vēl neiegūto valsts īpašuma piederumu iekļaušanas procedūras uzsākšanu, tomēr to nepabeidza.

10

Pēc tam tā šai sabiedrībai piešķīra koncesiju uz piejūras valsts īpašumu Nr. 181/2009, kas bija spēkā sešus gadus no 2009. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “2009. gada koncesija”).

11

Atsaucoties uz Toskānas reģionālās valdības prezidenta 2013. gada 24. septembra dekrēta Nr. 52/R 1. pantu, SIIB iesniedza paziņojumu, saskaņā ar kuru visas valsts īpašumā esošās būves var tikt nojauktas 90 dienu laikā, tāpēc tās jāuzskata par viegli nojaucamām.

12

Pašvaldība atzina šo kvalifikāciju attiecīgajām būvēm ar 2014. gada 3. februāra lēmumu un pēc tam ar 2014. gada 26. novembra lēmumu to atsauca, pamatojoties uz to, ka uz valsts īpašuma, kas nodots koncesijā, esošās ēkas valsts jau bija ieguvusi saskaņā ar Navigācijas kodeksa 49. pantu.

13

SIIB apstrīdēja pēdējo minēto lēmumu Tribunale amministrativo regionale per la Toscana (Toskānas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija).

14

Ar 2015. gada 16. aprīļa lēmumu pašvaldība atkārtoti apstiprināja, ka uz koncesijā nodotā zemesgabala uzbūvētās ēkas ir valsts īpašumam pakārtots īpašums. Tāpēc pašvaldība attiecībā uz to piemēroja palielinātu maksu par laikposmu no 2009. līdz 2015. gadam saskaņā ar 2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296 1. panta 251. punktu. Ar citiem tiesību aktiem pašvaldība noteica summas, kas jāmaksā par nākamajiem gadiem.

15

SIIB tajā pašā tiesā apstrīdēja arī iepriekšējā punktā minētos lēmumus. Pēdējā minētā ar 2021. gada 10. marta spriedumu noraidīja visas prasības, par kurām SIIB iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija), kas ir iesniedzējtiesa.

16

Consiglio di Stato (Valsts padome) norāda, ka Navigācijas kodeksa 49. pants interpretēts tādējādi, ka lietu iegūšana valsts īpašumā notiek automātiski pēc koncesijas termiņa beigām pat tās atjaunošanas gadījumā, jo tās atjaunošana pārtrauc valsts īpašuma izmantošanas tiesību turpinātību. Savukārt, ja koncesija tiek pagarināta pirms tās parastā termiņa beigām, koncesionāru valsts īpašumā uzbūvētās būves paliek koncesionāra ekskluzīvā privātā īpašumā līdz koncesijas faktiskai izbeigšanai vai priekšlaicīgai atsaukšanai un nekāda maksa par šīm būvēm nav jāmaksā.

17

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pirmajā instancē Tribunale amministrativo regionale per la Toscana (Toskānas Reģionālā administratīvā tiesa) ir nospriedusi, ka gan 1958. gada inventarizācija iekļaušanai, gan 2009. gada koncesija ir radījusi sekas, kas ir kļuvušas galīgas, jo SIIB tās nav savlaicīgi apstrīdējusi. Šī tiesa piebilda, ka būvju, ko SIIB uzbūvējusi uz valsts piejūras teritorijām kvalificēšana par būvēm, kuras ir grūti nojaukt, un par šai teritorijai piederošām lietām, izriet nevis no pašvaldības vienpusēja lēmuma, bet gan no kopīgas vienošanās, kas materializējas abu pušu parakstītajā koncesijā.

18

Minētā tiesa it īpaši izslēdza iespēju, ka Navigācijas kodeksa 49. panta piemērošana izraisītu koncesionāram faktisku ekspropriāciju bez atlīdzības. Tas, ka valsts bez maksas iegūst uz valsts īpašuma uzbūvētās pastāvīgas būves, saskaņā ar šo tiesību normu notiekot tikai tad, ja koncesijas aktā nav paredzēts pretējs noteikums. Tādējādi noteikums par bezmaksas ieguvi esot piemērojams tikai ar pušu piekrišanu.

19

SIIB tomēr apgalvo, ka koncesijas atjaunošanas gadījumā to būvju, kuras šajā īpašumā uzbūvējis koncesionārs un kuras ir grūti nojaukt, iekļaušana valsts piejūras īpašumā bez atlīdzības ir pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši LESD 49. un 56. pantam, kā tie interpretēti 2016. gada 28. janvāra spriedumā Laezza (C‑375/14, EU:C:2016:60). Saskaņā ar Consiglio di Stato (Valsts padome) judikatūru bezmaksas iekļaušana minētajā īpašumā esot pamatota ar nepieciešamību nodrošināt, lai pastāvīgās būves, kurām ir paredzēts tur palikt, būtu pilnībā pieejamas koncesijas piešķīrējam. Ja koncesija tā vietā, lai izbeigtu koncesiju, tiek atjaunota bez pārtraukuma, Navigācijas kodeksa 49. pantā paredzētā pievienošanas iedarbība neesot pamatota. Turklāt šīs sekas padarītu mazāk pievilcīgu citu dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektu, kurus interesē tas pats īpašums, uzņēmējdarbību un uzliktu koncesionāra tiesībām nesamērīgu kaitējumu, jo tam sava manta būtu jānodod valstij bez atlīdzības.

20

Savukārt pašvaldība atgādina, ka, atjaunojot koncesiju Nr. 27/2003, tā 2009. gada koncesiju neesot piešķīrusi automātiski, bet gan pēc īpašas instrukcijas, atbilstoši kurai tā ir izmantojusi savu rīcības brīvību. Tātad tika paredzēts, ka jaunā koncesija tiks uzskatīta par koncesiju, kas pilnībā atšķiras no iepriekšējās koncesijas. Turklāt tas, ka koncesijas aktā nav pretēju noteikumu, apliecinot, ka koncesionārs uzskatīja, ka uzcelto būvju īpašumtiesību zaudēšana bija saderīga ar koncesijas vispārējo saimniecisko līdzsvaru.

21

Atbildot uz Tiesas informācijas pieprasījumu, iesniedzējtiesa 2023. gada 8. septembrī norādīja, ka SIIB saglabā interesi celt prasību par pastāvīgu būvju, kuras tā uzbūvējusi uz valsts piejūras īpašuma, iekļaušanu tajā, un uz to tā tostarp var atsaukties, ceļot prasību par koncesijas piešķīrēja lēmumu, ar kuru tai ir uzlikts pienākums maksāt palielinātu maksu. Šī tiesa arī precizēja, ka šādu būvju īpašumtiesību nodošana valsts īpašumā notiek ex lege, beidzoties valsts īpašumu izmantošanas koncesijai. Iespējamai valsts īpašuma tiesību uz šīm būvēm konstatēšanai administratīvā vai tiesas ceļā ir tikai deklaratīvs raksturs, un tas ļauj koncesijas piešķīrējam palielināt maksu.

22

Minētā tiesa norādīja, ka šajā gadījumā SIIB uzbūvēto pastāvīgo būvju iekļaušana valsts piejūras īpašumā notika 2008. gada 31. decembrī, kad beidzās koncesijas Nr. 27/2003 termiņš. Šīs iekļaušanas rezultātā pašvaldība esot piemērojusi SIIB palielinātu maksu kopš 2009. gada.

23

Visbeidzot iesniedzējtiesa būtībā precizēja, ka Navigācijas kodekss vienādi ir piemērojams gan Itālijas, gan citu dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem.

24

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai LESD 49. un 56. pantam un no 2016. gada 28. janvāra sprieduma Laezza (С‑375/14, EU:C:2016:60) izrietošajiem principiem, ja tos uzskata par piemērojamiem, ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā [Navigācijas kodeksa] 49. pants interpretācija, atbilstoši kurai koncesijas termiņa beigās, kad koncesiju bez pārtraukuma pagarina – kaut arī saskaņā ar jaunu lēmumu –, koncesionāram bez atlīdzības, nesaņemot par to kompensāciju, ir jānodod būves, kas uzceltas valsts īpašumā esošā teritorijā un ir daļa no būvju kompleksa, kas īstenots aprīkotas pludmales ekspluatācijai, ja tūlītējas atsavināšanas ietekme var radīt ierobežojumu, kurš pārsniedz to, kas nepieciešams valsts likumdevēja faktiski izvirzītā mērķa sasniegšanai, un tātad ir nesamērīgs ar šo mērķi?”

Par pieteikumu mutvārdu procesa atkārtotai sākšanai

25

Ar dokumentu, kurš Tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī, SIIB saskaņā ar Tiesas Reglamenta 83. pantu lūdza atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

26

Lūguma pamatojumam SIIB apgalvo, ka ģenerāladvokāte secinājumu 103. punktā ir pārsniegusi prejudiciālā jautājuma priekšmetu, netieši, bet noteikti secinot, ka ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu nav pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pants.

27

Šādos apstākļos SIIB lūdz rīkot tiesas sēdi, lai jautājums par Hartas 17. panta atbilstību šajā lietā varētu tikt apspriests uz sacīkstes principu balstītā procesā.

28

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un tās Reglamentā nav paredzēta iespēja šo statūtu 23. pantā norādītajām ieinteresētajām personām sniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (rīkojums, 2000. gada 4. februāris, Emesa Sugar, C‑17/98, EU:C:2000:69, 2. punkts, un spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers et Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Otrkārt, atbilstoši LESD 252. panta otrajai daļai ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tātad runa nav par atzinumu, kurš adresēts tiesnešiem vai lietas dalībniekiem un kuru sniegusi ārpus Tiesas esoša iestāde, bet gan par individuālu, pamatotu un publiski izteiktu viedokli, ko pauž pašas iestādes loceklis. Šādos apstākļos lietas dalībnieki ģenerāladvokāta secinājumus nevar apspriest debatēs. Turklāt Tiesai nav saistoši nedz ģenerāladvokāta secinājumi, nedz šo secinājumu pamatojums. Tādējādi viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers et Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Tāpēc saskaņā ar Reglamenta 83. pantu Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja lieta jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas.

31

Šajā gadījumā tas tā nav.

32

Pirmkārt, jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir par to, kā interpretēt LESD 49. un 56. pantu, kuros attiecīgi ir nostiprināta brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība. Šī tiesa nav konkrēti uzdevusi Tiesai jautājumu, kā interpretēt Hartas 17. pantu par tiesībām uz īpašumu.

33

Otrkārt, secinājumu 103. punktā ģenerāladvokāte ir vienīgi minējusi pastāvošo Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru ar valsts tiesisko regulējumu atbilstoši LESD 49. pantam ieviesta ierobežojuma pārbaude attiecas arī uz iespējamiem Hartas 15.–17. pantā paredzēto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežojumiem, tāpēc Hartas 17. pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu atsevišķa pārbaude nav vajadzīga (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 20. decembris, Global Starnet, C‑322/16, EU:C:2017:985, 50. punkts, un 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c., C‑391/20, EU:C:2022:638, 56. punkts).

34

Ciktāl ar lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu SIIB patiesībā mēģina atspēkot šo pēdējo minēto vērtējumu, pietiek atgādināt: no šī sprieduma 29. punktā minētās judikatūras izriet, ka viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls.

35

Treškārt, šajā gadījumā Tiesa uzskata, ka tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai atbildētu uz tai uzdoto jautājumu.

36

Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

37

Rakstveida apsvērumos Itālijas valdība atsaucas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, jo Tiesai uzdotajam jautājumam neesot nozīmes pamatlietas izspriešanā.

38

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. No tā izriet, ka uz prejudiciālu jautājumu par Savienības tiesībām attiecas atbilstības prezumpcija, kuru var atspēkot it īpaši tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības vērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 16. decembris, Foglia, 244/80, EU:C:1981:302, 15. un 18. punkts; 1999. gada 7. septembris, Beck un Bergdorf, C‑355/97, EU:C:1999:391, 22. punkts, kā arī 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c., C‑391/20, EU:C:2022:638, 42. punkts).

39

Šajā gadījumā, atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju, iesniedzējtiesa norādīja, ka SIIB saglabā interesi celt prasību par pastāvīgu būvju, kuras tā uzbūvējusi uz valsts piejūras īpašuma, iekļaušanu tajā, jo šīs iekļaušanas rezultātā ir palielināta maksa par valsts īpašuma izmantošanu, kas tai bija jāmaksā. Šī tiesa uzskata, ka SIIB minēto iekļaušanu var apstrīdēt, ceļot prasību par lēmumu, ar kuru piešķīrējs tai saskaņā ar 2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296 1. panta 251. punktu nosaka pienākumu maksāt palielinātu maksu.

40

No tā izriet, ka Tiesas atbilde uz uzdoto jautājumu ir noderīga pamatlietas atrisināšanai.

41

Turklāt, lai gan šim strīdam ir tīri iekšējs raksturs, pietiek norādīt, tāpat kā to dara Eiropas Komisija, ka Navigācijas kodekss ir vienādi piemērojams gan Itālijas, gan citu dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektiem. Tāpat iesniedzējtiesas ieskatā nevar izslēgt, ka citās dalībvalstīs reģistrēti saimnieciskās darbības subjekti ir bijuši vai ir ieinteresēti izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus, lai veiktu darbības Itālijas teritorijā, un ka tādējādi šis tiesiskais regulējums var radīt sekas, kas neaprobežojas tikai ar minēto teritoriju.

42

Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, jo tas attiecas uz LESD 49. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 50. punkts).

43

Tātad par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jālemj.

Par prejudiciālo jautājumu

44

Ciktāl iesniedzējtiesa savā jautājumā atsaucas uz LESD 49. un 56. pantu, kuros attiecīgi ir nostiprināta brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, jāprecizē, ka koncesijas piešķiršana valsts piejūras īpašuma izmantošanai noteikti nozīmē koncesionāra piekļuvi uzņemošās dalībvalsts teritorijai, lai samērā ilgu laiku pastāvīgi un ilgstoši piedalītos šīs valsts ekonomiskajā dzīvē. No tā izriet, ka uz šādas koncesijas piešķiršanu attiecas LESD 49. pantā paredzētās tiesības veikt uzņēmējdarbību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 30. novembris, Gebhard, C‑55/94, EU:C:1995:411, 25. punkts; 2010. gada 11. marts, Attanasio Group, C‑384/08, EU:C:2010:133, 39. punkts, un 2016. gada 21. decembris, AGET Iraklis, C‑201/15, EU:C:2016:972, 50. punkts).

45

Turklāt saskaņā ar LESD 57. panta pirmo daļu Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību ir piemērojami tikai tad, ja nepiemēro tos, kas attiecas uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Tātad LESD 56. pants ir jānoraida.

46

Tā kā no Direktīvas 2006/123 44. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka tā pamatlietā nav piemērojama ratione temporis, prejudiciālais jautājums jāizskata, ņemot vērā tikai LESD 49. pantu.

47

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 49. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā paredzēts, ka, beidzoties koncesijai par valsts īpašuma izmantošanu, ja vien koncesijas aktā nav noteikts citādi, koncesionāram nekavējoties bez maksas un bez kompensācijas – pat koncesijas atjaunošanas gadījumā – jānodod pastāvīgās būves, kuras tas ir uzbūvējis saistībā ar koncesiju.

48

EKL 49. panta pirmajā daļā ir aizliegti ierobežojumi dalībvalstu pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, par šīs brīvības ierobežošanu jāuzskata visi pasākumi, kas, pat ja tie ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu LESD 49. pantā garantētās brīvības izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 5. oktobris, CaixaBank France, C‑442/02, EU:C:2004:586, 11. punkts; 2016. gada 21. decembris, AGET Iraklis, C‑201/15, EU:C:2016:972, 48. punkts, kā arī 2022. gada 7. septembris, Cilevičs u.c., C‑391/20, EU:C:2022:638, 61. punkts).

49

Ņemot to vērā, LESD 49. pantā noteikto aizliegumu nepārkāpj valsts tiesību akti, kuri ir saistoši visiem uzņēmējiem, kas darbojas valsts teritorijā, un kuru mērķis nav reglamentēt nosacījumus, kas attiecas uz attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu uzņēmējdarbību, un kuru iespējamā ierobežojošā ietekme uz brīvību veikt uzņēmējdarbību ir pārāk nejauša un pārāk netieša, lai tajos noteikto pienākumu varētu uzskatīt par tādu, kas var ierobežot šo brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 20. jūnijs, Semeraro Casa Uno u.c., no C‑418/93 līdz C‑421/93, no C‑460/93 līdz C‑462/93, C‑464/93, no C‑9/94 līdz C‑11/94, C‑14/94, C‑15/94, C‑23/94, C‑24/94 un C‑332/94, EU:C:1996:242, 32. punkts, kā arī 2022. gada 6. oktobris, Contship Italia, C‑433/21 un C‑434/21, EU:C:2022:760, 45. punkts).

50

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 23. punkta, nav strīda par to, ka uz Navigācijas kodeksa 49. panta 1. punktu var atsaukties attiecībā uz visiem uzņēmējiem, kas darbojas Itālijas teritorijā. Tādējādi, kā secinājumu 51. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, visi saimnieciskās darbības subjekti saskaras ar vienādām bažām par to, vai ir ekonomiski dzīvotspējīgi kandidēt un iesniegt piedāvājumu koncesijas piešķiršanai, zinot, ka pēc tās termiņa beigām uzceltās pastāvīgās būves tiks iekļautas valsts īpašumā.

51

Turklāt šī tiesību norma pati par sevi neattiecas uz tādu koncesionāru uzņēmējdarbības nosacījumiem, kuriem atļauts veikt ar tūrismu un atpūtu saistītu darbību Itālijas valsts piejūras īpašumā. Minētajā tiesību normā vienīgi paredzēts, ka tad, kad beidzas koncesijas termiņš un ja koncesijas aktā nav pretēja noteikuma, koncesionāra uzbūvētās pastāvīgās būves nekavējoties un bez finansiālas kompensācijas tiks iekļautas valsts piejūras īpašumā.

52

Kaut arī Navigācijas kodeksa 49. panta 1. punkta mērķis tādējādi nav reglamentēt attiecīgo uzņēmumu uzņēmējdarbības nosacījumus, jāpārbauda arī, vai tas tomēr nerada ierobežojošas sekas šī sprieduma 49. punktā minētās judikatūras izpratnē.

53

Šajā ziņā jānorāda, ka Navigācijas kodeksa 49. pantā vienīgi izdarīti secinājumi no valsts īpašuma pamatprincipiem. Proti, kā ģenerāladvokāte uzsvērusi secinājumu 47. punktā, tas, ka publiska persona, kas ir koncesijas piešķīrēja, bez maksas un bez atlīdzības iegūst valsts īpašumā koncesionāra uzbūvētās pastāvīgās būves, ir valsts īpašuma neatsavināmības būtība.

54

Neatsavināmības princips tostarp nozīmē, ka valsts īpašums paliek publisko tiesību subjektu īpašumā un ka atļaujas izmantot valsts īpašumu ir nestabilas tādā ziņā, ka tās ir uz noteiktu laiku un turklāt tās ir atsaucamas.

55

Saskaņā ar šo principu tiesiskajā regulējumā, kas šajā gadījumā ir piemērojams valsts īpašuma izmantošanas koncesijai, ir nepārprotami noteikts piešķirtās izmantošanas atļaujas termiņš. No tā izriet, ka SIIB no koncesijas līguma noslēgšanas brīža nevarēja nezināt, ka tai piešķirtā valsts īpašuma izmantošanas atļauja bija nestabila un atsaucama.

56

Turklāt šķiet, ka 49. panta 1. punkta iespējamā ierobežojošā ietekme uz brīvību veikt uzņēmējdarbību ir pārāk nejauša un pārāk netieša šī sprieduma 49. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai varētu uzskatīt, ka šī tiesību norma var ierobežot šo brīvību.

57

Tā kā minētajā 49. panta 1. punktā ir skaidri paredzēta iespēja ar līgumu atkāpties no principa par pastāvīgu būvju, kuras koncesionārs uzbūvējis valsts piejūras īpašumā, tūlītēju iekļaušanu bez jebkādas atlīdzības vai kompensācijas, šajā tiesību normā ir uzsvērta valsts īpašuma izmantošanas koncesijas līgumiskā un tātad konsensuāla dimensija. No tā izriet, ka pastāvīgu būvju, kuras koncesionārs ir uzbūvējis šajā īpašumā, tūlītēju iekļaušanu bez maksas un bez atlīdzības nevar uzskatīt par šo būvju piespiedu nodošanas veidu.

58

Visbeidzot – tam, vai runa ir par koncesijas atjaunošanu vai pirmo piešķiršanu, nav nekādas ietekmes uz Navigācijas kodeksa 49. panta 1. punkta vērtējumu. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka koncesijas par valsts īpašuma izmantošanu atjaunošana izpaužas nevis kā valsts īpašuma izmantošanas atļauju paturēšana spēkā vai pagarināšana, bet kā divu secīgu atļauju piešķiršana. Turklāt šāda interpretācija nodrošina, ka koncesija var tikt piešķirta tikai pēc konkursa procedūras, kurā visi kandidāti un pretendenti tiek nostādīti vienlīdzīgā situācijā.

59

Vēl jāprecizē, ka šī sprieduma 50.–58. punktā sniegto LESD 49. panta interpretāciju neatspēko “no 2016. gada 28. janvāra sprieduma Laezza (C‑375/14, EU:C:2016:60) izrietošie principi”, uz kuriem iesniedzējtiesa norāda jautājumā.

60

Šajā lietā, kas attiecās uz azartspēļu nozari, koncesionāri saimnieciskās darbības veikšanai izmantoja preces, kuras tiem patiešām piederēja. Savukārt, kā savos rakstveida apsvērumos norādījusi Itālijas valdība, šajā lietā SIIB piešķirtā atļauja izmantot valsts piejūras īpašumu tai deva tikai īslaicīgas apbūves tiesības attiecībā uz pastāvīgām būvēm, kuras tā bija uzbūvējusi šajā īpašumā.

61

Turklāt no 2016. gada 28. janvāra sprieduma Laezza (C‑375/14, EU:C:2016:60) 43. punkta izriet, ka pasākums, ar kuru tiek uzdots nodot bez atlīdzības azartspēļu rīkošanai nepieciešamā īpašuma izmantošanu, ir uzskatāms par sankciju, jo tas bija saistošs koncesionāram un koncesionārs to nevarēja apspriest. Savukārt jautājums šajā lietā par to, vai koncesionāra koncesijas laikā valsts īpašumā uzbūvētajām ēkām bez maksas jātiek iekļautām valsts īpašumā, izriet no līgumslēgšanas sarunām starp publisko tiesību subjektu, kas piešķir koncesiju, un tā koncesionāru. Saskaņā ar Navigācijas kodeksa 49. panta 1. punktu tikai papildinoši (“ja vien koncesijas līgumā nav citādas vienošanās”) ir noteikts, ka, “beidzoties koncesijai, pastāvīgas būves, kas uzbūvētas uz valsts īpašuma, paliek valsts īpašumā bez jebkādas atlīdzības vai kompensācijas, neskarot koncesijas piešķīrējas iestādes tiesības izdot rīkojumu būves nojaukt un nododot valsts īpašumu tā sākotnējā stāvoklī”.

62

Šādos apstākļos uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka LESD 49. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā paredzēts, ka, beidzoties koncesijai par valsts īpašuma izmantošanu, ja vien koncesijas aktā nav noteikts citādi, koncesionāram nekavējoties bez maksas un bez kompensācijas – pat koncesijas atjaunošanas gadījumā – jānodod pastāvīgās būves, kuras tas uzbūvējis saistībā ar koncesiju.

Par tiesāšanās izdevumiem

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

 

LESD 49. pants jāinterpretē tādējādi, ka

 

tas pieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā paredzēts, ka, beidzoties koncesijai par valsts īpašuma izmantošanu, ja vien koncesijas aktā nav noteikts citādi, koncesionāram nekavējoties bez maksas un bez kompensācijas – pat koncesijas atjaunošanas gadījumā – jānodod pastāvīgās būves, kuras tas uzbūvējis saistībā ar koncesiju.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.