—

Pebros Servizi Srl vārdā – N. Maione, avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Salvatorelli, avvocato dello Stato,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Kemper, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Moro un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV 2004, L 143, 15. lpp.), 3. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, kuru ierosinājusi Itālijā reģistrēta sabiedrība Pebros Servizi Srl, lai par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē apstiprinātu galīgu spriedumu, kurš aizmuguriski taisīts pret Apvienotajā Karalistē reģistrētu sabiedrību Aston Martin Lagonda Ltd (turpmāk tekstā – “Aston Martin”).

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 preambulas 5., 6., 10., 12., 17. un 20. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Regulas Nr. 805/2004 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Šīs regulas mērķis ir izveidot Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, lai, nosakot minimālos standartus, varētu notikt brīva spriedumu, izlīgumu un publisku aktu aprite visās dalībvalstīs, atsakoties no vajadzības uzsākt sprieduma izpildes dalībvalstī tiesas starpprocesu pirms sprieduma atzīšanas un izpildes.”

5

Šīs regulas 3. panta “Izpildu dokumenti, kas jāapstiprina par Eiropas izpildu rīkojumiem” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz spriedumiem, izlīgumiem un publiskiem aktiem par neapstrīdētiem prasījumiem.

Prasījumu uzskata par neapstrīdētu, ja:

6

Minētās regulas 6. panta “Prasības sprieduma apstiprināšanai par Eiropas izpildes rīkojumu” 1. punktā ir noteikts:

“Spriedumu lietā par neapstrīdētu prasījumu, kas pieņemts kādā dalībvalstī, apstiprina par Eiropas izpildes rīkojumu, iesniedzot pieprasījumu izcelsmes tiesai, ja:

7

Regulas Nr. 805/2004 9. panta “Eiropas izpildes rīkojuma apstiprinājuma izsniegšana” 1. punktā ir noteikts:

“Eiropas izpildes rīkojuma apstiprinājumu izsniedz, izmantojot I pielikumā sniegto veidlapas paraugu.”

8

Regulas Nr. 805/2004 III nodaļā, kurā ir ietverts tās 12.–19. pants, ir paredzēti minimālie procesuālie standarti neapstrīdētiem prasījumiem. Šie standarti, ar kuriem tiek aizsargātas parādnieka tiesības uz aizstāvību, attiecas ne tikai uz pieteikuma par lietas ierosināšanu izsniegšanu vai paziņošanu, bet arī uz šī pieteikuma informatīvo saturu, jo parādnieks ir jāinformē par prasījumu, kā arī procedūru, lai to apstrīdētu. Šīs regulas 12. panta “Minimālo standartu piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:

“Spriedumu par prasījumu, kas ir neapstrīdēts 3. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunkta izpratnē, var apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumu tikai tad, ja tiesas process izcelsmes dalībvalstī ir atbildis šajā nodaļā minētajiem procesuālajiem noteikumiem.”

9

Atbilstoši Regulas Nr. 805/2004 27. pantam “Saistība ar Regulu (EK) Nr. 44/2001”:

“Šī regula neietekmē iespēju panākt sprieduma, izlīguma vai publiska akta, kuru pamatā ir neapstrīdēts prasījums, atzīšanu un izpildi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 44/2001.”

10

Itālijas tiesībās aizmuguriska lietas izskatīšana ir regulēta Codice di procedura civile (Civilprocesa kodekss) II grāmatas I sadaļas VI nodaļā. Minētajā VI nodaļā ir ietverts šī kodeksa 290.–294. pants.

11

Civilprocesa kodeksa 291. panta “Atbildētāja neierašanās” pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja atbildētājs nav ieradies un lietu izskatošais tiesnesis konstatē pārkāpumu, kā rezultātā tiesas pavēstes izsniegšana tiek atzīta par nenotikušu, tad tiesnesis nosaka saistošu termiņu, kurā ir atkārtoti jāizsniedz pavēste. Ar atkārtotu pavēstes izsniegšanu tiek pārtraukts noilgums.”

12

Minētā kodeksa 293. pantā “Puses, kas nebija ieradusies, ierašanās” ir paredzēts:

“Puse, kura tika atzīta par tādu, kas nebija ieradusies, var ierasties jebkurā tiesvedības laikā līdz tiesas sēdei par prasījumu precizēšanu.

Ierašanās var notikt, kancelejai iesniedzot procesuālu rakstu, pilnvarojumu un dokumentus vai ierodoties tiesas sēdē.

Puse, kas nebija ieradusies, bet kas pēc tam ierodas, visos gadījumos pirmajā tiesas sēdē vai termiņā, kuru ir noteicis izmeklēšanas tiesnesis, var apstrīdēt pret to iesniegtos rakstveida apsvērumus.”

13

Šī paša kodeksa 294. panta “Prasības celšanas termiņa izklāsts” pirmajā daļā ir noteikts:

“Puse, kas nebija ieradusies, bet kas pēc tam ierodas, var lūgt izmeklēšanas tiesnesim, lai tai atļauj veikt darbības, attiecībā uz kuru veikšanu tai ir iestājies termiņš, ja tā pierāda, ka pavēstes vai tās izsniegšanas atzīšanas par nenotikušu dēļ tā nebija varējusi uzzināt par tiesvedību vai ka tā nevarēja ierasties no viņas neatkarīga iemesla dēļ.”

14

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Pebros Servizi cēla prasību Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa, Itālija) pret vairākām sabiedrībām, tostarp Aston Martin.

15

Tiesvedība starp Pebros Servizi un Aston Martin šajā tiesā norisinājās, nepiedaloties pēdējai minētajai, lai arī saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu par prasību tai tika pienācīgi paziņots un tā bija uzaicināta piedalīties šajā tiesvedībā.

16

Ar 2014. gada 24. janvāra spriedumu, ar kuru tika izbeigta minētā tiesvedība, Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa) piesprieda Aston Martin samaksāt Pebros Servizi summu EUR 18000, pieskaitot likumiskos procentus no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz samaksas veikšanai, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus EUR 835 un EUR 9500 apmērā attiecīgi par tiesāšanās izdevumiem un par speciālistu honorāriem, pieskaitot pievienotās vērtības nodokli un citas papildu sociālā nodrošinājuma iemaksas atbilstoši valsts tiesību aktiem.

17

Tā kā šis spriedums netika pārsūdzēts, tas kļuva galīgs.

18

2014. gada 14. oktobrīPebros Servizi vērsās Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa) ar prasību apstiprināt minēto spriedumu par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē, lai varētu uzsākt izpildes procedūru, kas ļautu piedzīt tās prasījumu.

19

Iesniedzējtiesai ir šaubas par Regulas Nr. 805/2004 piemērojamību pamatlietā, ciktāl Itālijas tiesību sistēmā nepiedalīšanās tiesvedībā nenozīmē atbildētāja piekrišanu pret to celtajai prasībai. Līdz ar to esot jautājums par to, vai aizmuguriska atzīšana par atbildīgu var tikt pielīdzināta atzīšanai par atbildīgu attiecībā uz neapstrīdētu prasījumu.

20

Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka ir iespējamas divas jēdziena “neapstrīdēšana” interpretācijas. Pirmā interpretācija, kuru ir ieteikusi minētā tiesa un kura balstīta uz valsts tiesībām, izslēdzot Regulas Nr. 805/2004 piemērošanu, ņemot vērā, ka Itālijas tiesību sistēmā paredzētā aizmuguriska lietas izskatīšana nav pielīdzināma prasījuma neapstrīdēšanai. Savukārt saskaņā ar otru interpretāciju šis jēdziens “neapstrīdēšana” esot definēts autonomi Savienības tiesībās un aptverot arī nepiedalīšanos tiesvedībā.

21

Šādos apstākļos Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Ja tiek taisīts aizmugurisks spriedums atbildētājam, kurš nav ieradies/nav klātesošs, tomēr skaidri neatzīstot neieradušās/klātneesošās personas tiesības, vai saskaņā ar valsts tiesībām ir jāizlemj, vai šāda procesuāla rīcība tiek uzskatīta par prasījumu neapstrīdēšanu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē? Saskaņā ar valsts tiesībām, iespējams, neapstrīdētais prasījums tiks noraidīts;

vai

aizmugurisks spriedums jau pēc savas būtības saskaņā ar Eiropas tiesībām nozīmē, ka prasījumi nav apstrīdēti, un līdz ar to ir jāpiemēro Regula Nr. 805/2004 neatkarīgi no valsts tiesas vērtējuma?”

22

Itālijas valdība apstrīd gan lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

23

Itālijas valdība uzskata, ka pamatlietā Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa) nav “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, jo tajā notiekošā procedūra, tai lemjot par prasību apstiprināt tiesas nolēmumu par Eiropas izpildes rīkojumu, neatbilst kritērijiem, lai šo procedūru varētu uzskatīt par tiesvedību, tā ka šī procedūra drīzāk ir jāpielīdzina tīri administratīvai procedūrai vai bezstrīdus procedūrai.

24

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai arī ar LESD 267. pantu iespēja vērsties Tiesā nav pakārtota nosacījumam, lai tiesvedībā, saistībā ar kuru valsts tiesa uzdod prejudiciālu jautājumu, tiktu ievērots pušu sacīkstes princips, valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un tām ir lūgts taisīt spriedumu procedūrā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu (spriedums, 2009. gada 25. jūnijs, Roda Golf & Beach Resort, C‑14/08, EU:C:2009:395, 33. un 34. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

25

Tas ir tādas procedūras gadījums, kurā tiesas nolēmums tiek apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu. Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka šajā procedūrā ir jāveic Regulā Nr. 805/2004 paredzēto nosacījumu juridiska pārbaude, lai izvērtētu, vai ir ievēroti minimālie standarti parādnieka tiesību uz aizstāvību nodrošināšanai (spriedums, 2014. gada 17. decembris, Imtech Marine Belgium, C‑300/14, EU:C:2015:825, 46. un 47. punkts).

26

Šajā regulā iestādei, kura apstiprina tiesas nolēmumu par Eiropas izpildes rīkojumu, ir jāveic vairākas pārbaudes attiecībā uz Regulas Nr. 805/2004 I pielikumā iekļautajā veidlapā uzskaitītajiem elementiem. Attiecībā uz tiesvedības, kuras noslēgumā tiek pieņemts nolēmums par apstiprināšanu, likumības pārbaudi, ko šī tiesa veic šīs apstiprināšanas posmā, šī pārbaude, kā savu secinājumu 29. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, nav citāda nekā tiesas veikta pārbaude, kura tai ir jāveic pirms savu tiesas nolēmumu pieņemšanas citās procedūrās. Turklāt šīs regulas 6. pantā minētajai tiesai papildus šīs iepriekšējās tiesvedības likumības pārbaudei un piekritības noteikumu ievērošanas pārbaudei ir jāpārbauda arī pieņemtā nolēmuma izpildu raksturs un prasījuma veids.

27

Turklāt, lai arī apstiprināšanas procedūra noris pēc tam, kad par strīdu ir ticis pieņemts galīgs tiesas nolēmums, bez apstiprināšanas šis nolēmums, kā savu secinājumu 32. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, vēl nevar nonākt brīvā apritē Eiropas tiesiskajā telpā.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī jēdziens “sniegt spriedumu” LESD 267. panta otrās daļas izpratnē ietver visu procesu, kas vainagojas ar iesniedzējtiesas spriedumu, tas ir jāinterpretē plaši, lai novērstu to, ka noteikts skaits procesuālu jautājumu tiks uzskatīti par nepieņemamiem un nevarēs būt Tiesas interpretācijas priekšmets, un lai Tiesa varētu lemt par visu to Savienības tiesību normu interpretāciju, kas iesniedzējtiesai ir jāpiemēro (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 17. februāris, Weryński, C‑283/09, EU:C:2011:85, 41. un 42. punkts, kā arī 2015. gada 11. jūnijs, Fahnenbrock u.c., C‑226/13, C‑245/13, C‑247/13 un C‑578/13, EU:C:2015:383, 30. punkts).

29

Tādējādi procedūra, kurā tiesas nolēmums tiek apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu, no funkcionālā viedokļa šķiet esam nevis no iepriekšējās tiesvedības nošķirta procedūra, bet gan kā tās pēdējais posms, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu tās pilnīgu iedarbību, tādējādi ļaujot kreditoram atgūt savu parādu.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka tiesas nolēmuma apstiprināšana par Eiropas izpildes rīkojumu ir tiesas nolēmums, kura pieņemšanas ietvaros valsts tiesa var vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālu jautājumu. Tādējādi šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

31

Itālijas valdība apgalvo, ka uzdotais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, uzskatot, ka, tā kā pamatlietā nav jāpiemēro Regula Nr. 805/2004, šim jautājumam nav nozīmes. Šī valdība uzskata, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) piemērošanu šajā strīdā var izvairīties no tajā ar neapstrīdēta prasījuma definīciju izvirzīta problēmjautājuma, ciktāl šajā pēdējā minētajā regulā nav ietverta atsauce uz valsts procesuālajām normām.

32

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, tā kā uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums, valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (it īpaši skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Fahnenbrock u.c., C‑226/13, C‑245/13, C‑247/13 un C‑578/13, EU:C:2015:383, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā lietā Pebros Servizi atbilstoši Regulai Nr. 805/2004 lūdza apstiprināt spriedumu par Eiropas izpildes rīkojumu. Tādējādi tiesai, kurā iesniegts šis pieteikums, ir jāpārbauda, vai ir izpildīti šajā regulā paredzētie nosacījumi. Neatkarīgi no tā, ka Regula Nr. 1215/2012 ratione temporis nav piemērojama pamatlietai, kuras fakti ir norisinājušies pirms dienas, sākot no kuras šī regula kļuva piemērojama, tas, ka šāda pieteikuma noraidīšanas gadījumā Pebros Servizi, kā uzskata Itālijas valdība, var uzsākt šajā pēdējā minētajā regulā paredzēto izpildes procedūru vai tieši izvēlēties šo procedūru, neietekmē uzdotā jautājuma atbilstību.

34

Tādējādi prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

35

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai nosacījumi, saskaņā ar kuriem aizmuguriska sprieduma gadījumā prasījums tiek uzskatīts par “neapstrīdētu” Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, ir jānosaka saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem vai autonomi saskaņā tikai ar šo regulu.

36

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no prasībām gan Savienības tiesības piemērot vienveidīgi, gan ievērot vienlīdzības principu izriet, ka Savienības tiesību normas teksts, kurā tās satura un tvēruma noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2013. gada 5. decembris, Vapenik, C‑508/12, EU:C:2013:790, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 805/2004 jēdziens “neapstrīdēts prasījums” nav definēts ar atsauci uz dalībvalstu tiesībām. Tieši pretēji, no šīs regulas 3. panta formulējuma, ņemot vērā minētās regulas preambulas 5. apsvērumu, izriet, ka šis jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Minētās regulas 3. panta 1. punkta otrās daļas b) un c) apakšpunktā ietvertā atsauce uz dalībvalstu tiesībām neattiecas uz šo jēdzienu veidojošajiem elementiem, bet gan konkrētiem tā piemērošanas aspektiem.

38

Šīs pašas regulas preambulas 5. apsvērumā ir noteikts, ka “neapstrīdētu prasījumu” koncepcijai būtu jāietver visas situācijas, kad pierādīts, ka parādnieks nav apstrīdējis naudas prasījuma veidu vai apmēru, un kreditors ir ieguvis tiesas nolēmumu pret minēto parādnieku.

39

Kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, Aston Martin kā parādniece, kura ir pienācīgi tikusi informēta un uzaicināta piedalīties tiesvedībā, ir bijusi neaktīva visā šajā tiesvedībā un vispār tajā nav piedalījusies. Šī iemesla dēļ attiecībā uz to tika pasludināts aizmugurisks spriedums. No tā izriet, ka uz šīs sabiedrības situāciju attiecas Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts, saskaņā ar kuru prasījumu uzskata par neapstrīdētu, “ja parādnieks tiesas procesa gaitā to nekad nav apstrīdējis saskaņā ar izcelsmes valsts tiesību aktos paredzētajām atbilstīgajām procesuālajām normām”.

40

Šīs regulas preambulas 6. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts – tas, ka no parādnieka nav saņemti iebildumi atbilstīgi šīs regulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam, var izpausties kā neierašanās uz lietas izskatīšanu tiesā vai neatbildēšana uz tiesas aicinājumu sniegt rakstisku paziņojumu par nodomu aizstāvēties.

41

Tādējādi prasījumu var uzskatīt par “neapstrīdētu” Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē, ja parādnieks neko nedara, lai pret to iebilstu, neatbildot uz tiesas aicinājumu sniegt rakstisku paziņojumu par nodomu aizstāvēties vai neierodoties uz lietas izskatīšanu tiesā.

42

Līdz ar to ir jākonstatē, ka apstāklim, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām aizmugurisks spriedums nav pielīdzināms spriedumam par atbildību par neapstrīdētu prasījumu, nav nozīmes, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktā paredzētā tiešā atsauce uz dalībvalsts procesuālajiem noteikumiem neskar parādnieka nepiedalīšanās tiesvedībā tiesiskās sekas, ciktāl tās ir jākvalificē autonomi saskaņā ar šo regulu, bet tā attiecas vienīgi uz procesuālajiem noteikumiem, saskaņā ar kuriem parādnieks var efektīvi iebilst pret prasījumu.

43

Jānorāda, ka Regulā Nr. 805/2004 ir vienīgi noteiktas minimālās procesuālās normas, kas vajadzīgas, lai ievērotu parādnieka, kurš neierodas, tiesības uz aizstāvību, un tajā tomēr nav regulēti visi prasījuma apstrīdēšanas aspekti kā, piemēram, apstrīdēšanas veids, apstrīdēšanas procesā iesaistītās iestādes vai piemērojamie termiņi. Tādējādi katrā dalībvalstī parādniekam šāda apstrīdēšana ir jāveic saskaņā ar spēkā esošajiem civilprocesa noteikumiem.

44

Turklāt attiecībā uz šīs regulas III nodaļā paredzētajām minimālajām procesuālajām normām, kuras minētas iepriekšējā šī sprieduma punktā, šo normu, kuru ievērošana saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir vajadzīga, lai kādā dalībvalstī pieņemts lēmums par neapstrīdētu prasījumu varētu tikt apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu, mērķis ir atbilstoši šīs pašas regulas preambulas 12. apsvērumam nodrošināt parādnieka informēšanu, pirmkārt, par tiesvedību, kas pret to uzsākta, par prasībām, ka tam aktīvi jāpiedalās procesā, lai apstrīdētu prasījumu, un, otrkārt, par sekām, kas iestājas, ja tas nav to darījis, paredzot informēšanai termiņu un veidu, kas ir pietiekami, lai tas varētu parūpēties par savu aizstāvību. Īpašajā aizmuguriski pieņemta nolēmuma gadījumā Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē minēto minimālo procesuālo normu mērķis ir nodrošināt pietiekamas garantijas attiecībā uz to, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību.

45

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka nosacījumi, saskaņā ar kuriem aizmuguriska sprieduma gadījumā prasījums tiek uzskatīts par “neapstrīdētu” Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē, ir jānosaka autonomi vienīgi atbilstoši šai regulai.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Nosacījumi, saskaņā ar kuriem aizmuguriska sprieduma gadījumā prasījums tiek uzskatīts par “neapstrīdētu” Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, 3. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta izpratnē, ir jānosaka autonomi vienīgi atbilstoši šai regulai.