Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2026. gada 15. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2010/13/ES – Audiovizuālo mediju pakalpojumi – 1. panta 1. punkta i) apakšpunkta i) punkts – Jēdziens “audiovizuālo mediju pakalpojumi” – 6. panta 1. punkts – Cilvēka cieņas aizsardzība – Valsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz raidījumus, kuri ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem – Pakalpojumu sniedzēja atbildība – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 11. pants – Vārda brīvība – 52. panta 1. punkts – Pamattiesību hartā atzīto tiesību un brīvību ierobežojumi
Lietā C‑591/24
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2024. gada 29. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 11. septembrī, tiesvedībā
“Golf Bulgaria” EOOD
pret
Savet za elektronni medii,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente), tiesneši B. Smulderss [B. Smulders], J. Regans [E. Regan], J. Pasers [J. Passer] un D. Gracijs [D. Gratsias],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: V. Di Buči [V. Di Bucci],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Bulgārijas valdības vārdā – T. Mitova un R. Stoyanov, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – O. Gariazzo, C. Georgieva, P.‑J. Loewenthal un G. Meeßen, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV 2010, L 95, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīvu (ES) 2018/1808 (OV 2018, L 303, 69. lpp.) (turpmāk – Direktīva 2010/13), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 11. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibinātu sabiedrību “Golf Bulgaria” EOOD un Savet za elektronni medii (Elektronisko mediju padome, Bulgārija; turpmāk – SEM) par tāda tās lēmuma tiesiskumu, ar kuru šai sabiedrībai ir uzlikts administratīvs naudas sods par vispārpieņemtiem morāles principiem pretēja video pārraidi (turpmāk – apstrīdētais lēmums).
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
Harta
3 Hartas 11. panta 1. punktā paredzēts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.”
4 Hartas 52. panta 1. punkts formulēts šādi:
“Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.”
Direktīva 2010/13
5 Saskaņā ar Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punktu:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
a) “audiovizuālo mediju pakalpojums” ir:
i) pakalpojums, kā definēts [LESD] 56. un 57. pantā, kura vai no kura nošķiramas daļas galvenais nolūks ir ar mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālu atbildību piedāvāt raidījumus plašākai sabiedrībai, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV 2002, L 108, 33. lpp.)] 2. panta a) punkta nozīmē; šādi audiovizuālo mediju pakalpojumi ir vai nu televīzijas apraide, kā definēts šā punkta e) apakšpunktā, vai arī audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma, kā definēts šā punkta g) apakšpunktā;
ii) audiovizuāls komercpaziņojums;
[..]
b) “raidījums” ir kustīgu attēlu kopums ar skaņu vai bez tās, kas neatkarīgi no tā garuma veido atsevišķu vienību raidījumu programmā vai katalogā, kuru izveidojis mediju pakalpojumu sniedzējs, tostarp pilnmetrāžas filmas, videoklipi, sporta pasākumi, situāciju komēdijas, dokumentālās filmas, bērnu raidījumi un oriģināllugas;
c) “redakcionāla atbildība” ir efektīva kontrole gan attiecībā uz raidījumu izvēli, gan uz to organizāciju, kuru nodrošina vai nu hronoloģisku raidījumu programmu televīzijas apraides gadījumā, vai arī katalogā, ja tie ir audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma. Redakcionāla atbildība ne vienmēr ietver juridisku atbildību saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas attiecas uz saturu vai sniegtajiem pakalpojumiem.
d) “mediju pakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kurai ir redakcionāla atbildība par audiovizuālo mediju pakalpojuma audiovizuālā satura izvēli un kura nosaka veidu, kādā tas tiek organizēts;
[..]
e) “televīzijas apraide” (t.i., lineārs audiovizuālo mediju pakalpojums) ir audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz mediju pakalpojumu sniedzējs raidījumu vienlaicīgai skatīšanai, pamatojoties uz raidījumu programmu;
[..]
g) “audiovizuālo mediju pakalpojums pēc pieprasījuma” (t.i., nelineārs audiovizuālo mediju pakalpojums) ir audiovizuālo mediju pakalpojums, ko sniedz mediju pakalpojumu sniedzējs raidījumu skatīšanai brīdī, ko izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla lūguma, pamatojoties uz mediju pakalpojuma sniedzēja piedāvātu raidījumu katalogu;
[..].”
6 Direktīvas 2010/13 4. panta 1. punktā paredzēts:
“Dalībvalstis patur tiesības pieprasīt, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji ievērotu sīkāk izstrādātus vai stingrākus noteikumus jomās, ko koordinē ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka šādi noteikumi atbilst Savienības tiesību aktiem.”
7 Šīs direktīvas 6. pants formulēts šādi:
“1. Neskarot dalībvalstu pienākumu ievērot un aizsargāt cilvēka cieņu, tās ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošina, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi, kurus sniedz to jurisdikcijā esoši mediju pakalpojumu sniedzēji, nesatur nekādu:
a) kūdīšanu uz vardarbību vai naida kurināšanu pret personu grupu vai grupas locekli jebkura Hartas 21. pantā minēta motīva dēļ;
b) publisku provokāciju izdarīt teroristu nodarījumu, kā izklāstīts [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/541 (2017. gada 15. marts) par terorisma apkarošanu un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI un groza Padomes Lēmumu 2005/671/TI (OV 2017, L 88, 6. lpp.)] 5. pantā.
2. Šā panta vajadzībām veiktajiem pasākumiem jābūt vajadzīgiem un samērīgiem, un ar tiem jāievēro Hartā izklāstītās tiesības un principi.”
8 Direktīvas 2010/13 28.a un 28.b pantā paredzēti noteikumi, kas piemērojami video koplietošanas platformas pakalpojumiem.
Direktīva (ES) 2018/1972
9 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1972 (2018. gada 11. decembris) par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (OV 2018, L 321, 36. lpp.) 2. panta 1. punktu, ar kuru aizstāts Direktīvas 2002/21 2. panta a) punkts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1) “elektronisko sakaru tīkls” ir pārraides sistēmas, kas var būt un var nebūt bāzētas pastāvīgā infrastruktūrā vai centralizētas administrācijas jaudās, un attiecīgos gadījumos komutācijas vai maršrutēšanas ierīces un citi resursi, tostarp tīkla pasīvie elementi, kas neatkarīgi no pārvadītās informācijas veida ļauj signālus pārvadīt ar vadiem, radioviļņiem, optiskiem vai citādiem elektromagnētiskiem līdzekļiem, ieskaitot satelītsakaru tīklus, fiksētos (ķēžu un pakešu komutācijas, ieskaitot internetu) un mobilos tīklus, elektrības kabeļu sistēmas, ciktāl tās izmanto signālu pārraidīšanai, tīklus, ko izmanto radio un televīzijas apraidei, un kabeļtelevīzijas tīklus.”
Bulgārijas tiesības
10 1998. gada 23. septembra Zakon za radioto i televisiata (Likums par radio un televīziju; 1998. gada 24. novembra DV Nr. 138), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk – ZRT), 10. panta 1. punktā paredzēts:
“Mediju pakalpojumu sniedzēji savā darbībā ņem vērā šādus principus:
1. tiesību uz vārda brīvību nodrošināšana;
2. tiesību uz informāciju nodrošināšana;
3. informācijas avotu konfidencialitātes ievērošana;
4. pilsoņu privātās dzīves aizsardzība;
5. tādu raidījumu aizliegums, kas veicina neiecietību starpā pilsoņiem;
6. nav pieļaujami raidījumi, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, it īpaši, ja tie satur pornogrāfiju, slavina vai attaisno cietsirdību vai vardarbību vai kurina naidu rases, dzimuma, reliģijas vai tautības dēļ;
7. tiesību sniegt atbildi nodrošināšana programmās;
8. autortiesību un blakustiesību uz raidījumiem un programmām nodrošināšana;
9. bulgāru valodas tīrības saglabāšana.”
11 Šī likuma 17. panta 1. un 2. punktā norādīts:
“1. Mediju pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par mediju pakalpojumu saturu.
2. Mediju pakalpojumu sniedzēji nepieļauj, ka tiek veidoti un izplatīšanai kļūst pieejami raidījumi, kas pārkāpj 10. panta principus, un raidījumi, kas kurina nacionālo, politisko, etnisko, reliģisko vai rasu neiecietību, slavina vai attaisno cietsirdību vai vardarbību.”
12 Minētā likuma 20. panta 1. un 2. punktā formulēts šādi:
“1. [SEM] ir neatkarīga specializēta iestāde, kas reglamentē mediju pakalpojumus un video koplietošanas platformu pakalpojumus šajā likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā.
2. Veicot darbības, [SEM] īsteno savas pilnvaras objektīvi un pārredzami un saskaņā ar [Direktīvas 2010/13] mērķiem, tā vadās pēc sabiedrības interesēm, nodrošinot vārda brīvību, mediju pakalpojumu sniedzēju neatkarību, mediju plurālismu, kultūru un valodu daudzveidību, patērētāju aizsardzību, pieejamību, nediskrimināciju, iekšējā tirgus pienācīgu darbību un godīgas konkurences veicināšanu.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
13 2023. gada 5. aprīlī Golf Bulgaria, kas šajā datumā bija ierakstīta SEM publiskajā reģistrā kā nelineāro mediju pakalpojumu sniedzējs, tīmeklī publicēja rakstu “Emily Trotinetkata [Skrejriteņu Emīlija] izsmej zēnu ar īpašām vajadzībām”, kurā bija iekļauts video no sociālā tīkla Facebook. Šajā video, kas filmēts tirdzniecības centrā, redzams zēns ar īpašām izglītošanas vajadzībām, kas pārvietojas uz rokām un kājām, atdarinādams suni, kamēr persona, kura norādīta kā Emily [Emīlija], viņu tur aiz pavadas, un gan pēdējā minētā, gan citi grupas, kurā tā ietilpst, locekļi viņam dod rīkojumu “sēdēt”, “dot ķepu” vai “ķert” viņam pamesto glāzi un saka “labs suns”, paklapēdami viņam pa galvu, kad zēns izpilda viņu rīkojumus.
14 Ar 2023. gada 29. jūnija lēmumu SEM konstatēja, ka, publicēdama šo video, Golf Bulgaria ir izdarījusi administratīvu pārkāpumu, proti, ZRT 17. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar tā 10. panta 1. punkta 6. apakšpunktu, pārkāpumu, jo tā ir izplatījusi video, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem.
15 Ar apstrīdēto lēmumu, kas pieņemts 2023. gada 27. jūlijā, SEM uzlika Golf Bulgaria administratīvu naudas sodu 3000 Bulgārijas levas (BGN) (aptuveni 1534 EUR). Tā kā pārsūdzībā Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) šo lēmumu apstiprināja, Golf Bulgaria iesniedza apelācijas sūdzību Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija), kas ir iesniedzējtiesa.
16 Apelācijas sūdzībā Golf Bulgaria apgalvo, pirmkārt, ka Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa) nolēmums ir prettiesisks un kļūdains, jo tas pieņemts, pārkāpjot materiālās tiesības un būtiskas formas prasības, otrkārt, ka, pieņemot lēmumu, ar kuru konstatēts administratīvs pārkāpums attiecībā uz video pārraidi, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, SEM ir pārsniegusi savas pilnvaras satura kontroles jomā, jo pamatlietā aplūkotā video pārraidīšana neietilpst jēdzienā “audiovizuālo mediju pakalpojums”, un, treškārt, ka šī video kvalificēšana par tādu, kas ir pretrunā “vispārpieņemtiem morāles principiem”, nebija pietiekami pamatota, jo minētais video atspoguļoja notikumu, kas tika filmēts sabiedriskā vietā un kas jau bija izplatīts sociālajos tīklos.
17 Savukārt SEM atsaucas uz valsts judikatūru par jēdzienu “vispārpieņemtie morāles principi” un it īpaši uz Konstitutsionen sad (Konstitucionālā tiesa, Bulgārija) nolēmumu, saskaņā ar kuru ir nospriests, ka sabiedrības morāle ir joma, kurā nacionālās tradīcijas un kultūra ir noteicošais faktors, ka vispārpieņemto morāles principu aizskāruma aizliegums neaprobežojas tikai ar to, ka ir jāievēro labas sociālās uzvedības prasības, ko veido konkrētas sabiedrības tradīcijas, ka sabiedrības interesēs ir, piemēram, lai labi tikumi būtu pusaudžu apmācības kritērijs, un tādēļ nav nepieciešams, lai visos gadījumos faktiski tiktu nodarīts kaitējums. No šī nolēmuma izriet, ka apsvērumus par vispārpieņemto morāles principu ievērošanu var uzskatīt par labas sociālās uzvedības kritērijiem, kas izveidoti sabiedrības aizsardzībai, un galvenā interese šajā ziņā ir sabiedrības morālās integritātes saglabāšana. Turklāt SEM apgalvo, ka šajā gadījumā nav strīda par to, ka persona ar īpašām izglītošanas vajadzībām ir tikusi pazemota un cietusi no cilvēka cieņas pārkāpuma. Tiesības uz vārda brīvību neesot neierobežotas, un tām nebūtu jāizraisa tāda satura izplatīšana, kuram raksturīgs “ļaunums” un “ciniska un rupja izturēšanās pret neaizsargātu personu”. SEM arī uzsver, ka mediju pakalpojumu sniedzēji būtiski veicina sabiedriskās domas veidošanos un ka līdz ar to tāds audiovizuālais materiāls, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, nacionālajām tradīcijām un kultūrai, kā pamatlietā aplūkotais video, nevar tikt pieļauts.
18 Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru jēdziens “vispārpieņemtie morāles principi” ir vispārējs princips, kas pats par sevi ir uzvedības norma, kas kā tāda ir jānosaka ar konkrētu tiesību normu, kuras mērķis ir reglamentēt sociālās attiecības, lai tā būtu spēkā esoša norma. Šajā kontekstā Varhoven Kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) norādījusi, ka “jēdziena “vispārpieņemtie morāles principi” saturs ir jāsecina no objektīvām morāles kategorijām, kas ir atzītas sabiedrībā, bet nav nostiprinātas likumā to sociāli ētiskā rakstura dēļ un būtībā ir saistītas ar aizliegumu kaitēt citai personai, izmantojot tās nelabvēlīgo stāvokli vecuma, [sociālās situācijas], veselības vai ekonomisko apstākļu ziņā”.
19 Šajā kontekstā un ņemot vērā Direktīvas 2010/13 4. panta 1. punkta citātu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir iespējams uzskatīt, ka vispārpieņemtiem morāles principiem pretēju raidījumu apraides aizlieguma ieviešana attiecīgajos valsts tiesību aktos var tikt uzskatīta par detalizētāku vai stingrāku pasākumu šīs tiesību normas izpratnē salīdzinājumā ar citiem šajā direktīvā paredzētajiem pasākumiem.
20 Turklāt šī tiesa vaicā, vai atsauce uz vispārpieņemtiem morāles principiem kā pamatu sodu noteikšanai to pārkāpuma gadījumā ierobežo vai neierobežo Hartas 11. pantā nostiprināto vārda brīvību.
21 Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai saskaņā ar Savienības tiesībām ir pieļaujams valsts tiesiskais regulējums, kas, iekļaujot valsts tiesībās tādu vispārēju tiesību principu kā “vispārpieņemtie morāles principi”, ļauj dalībvalstij ieviest papildu pasākumus, tostarp tādus, ka konkrēta informācijas sabiedrības pakalpojuma atbildība [Direktīvas 2010/13] izpratnē tiek noteikta, pamatojoties uz vispārpieņemtiem morāles principiem, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādā mērā šā abstraktā principa kā pamata atbildībai par pārkāpumiem piemērošana neierobežo vārda brīvību, kas nostiprināta [Hartas] 11. pantā?”
Tiesvedība Tiesā
22 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 14. novembra lēmumu šī tiesvedība tika apturēta, gaidot galīgo nolēmumu lietās C‑555/23 un C‑556/23.
23 Pēc 2025. gada 26. jūnija sprieduma Makeleio un Zougla (C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484) pasludināšanas Tiesas priekšsēdētājs 2025. gada 1. jūlijā paziņoja par šo spriedumu iesniedzējtiesai, aicinot to norādīt, vai, ņemot vērā minēto spriedumu, tā vēlas uzturēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
24 2025. gada 30. jūlija vēstulē šī tiesa norādīja, ka vēlas uzturēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā ziņā tā norādīja, ka atšķirībā no lietas, kurā pasludināts minētais spriedums, pamatlietas priekšmets bija par iespēju īstenot Direktīvu 2010/13, iekļaujot valsts tiesību sistēmā tādu vispārējo tiesību principu kā “vispārpieņemtie morāles principi”, kā arī par to, cik lielā mērā šāda abstrakta principa izmantošana par pamatu atbildībai tā aizskāruma gadījumā ierobežo Hartas 11. pantā paredzēto vārda brīvību.
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
25 Bulgārijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, atsaucoties, pirmkārt, uz saiknes neesību starp Tiesai uzdoto jautājumu un pamatlietas priekšmetu un, otrkārt, uz to, ka nav norādītas konkrētas Savienības tiesību normas, kas būtu jāinterpretē, lai atrisinātu šo strīdu.
26 It īpaši attiecībā uz apgalvoto saiknes neesību šī valdība apgalvo, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka tas attiecas uz video koplietošanas platformas pakalpojumu sniedzējiem. Šajā ziņā atbilstošo tiesību normu izklāstā iesniedzējtiesa esot citējusi Direktīvas 2010/13 28.a un 28.b panta, kas piemērojami video koplietošanas platformas pakalpojumiem, formulējumu, lai gan šiem pantiem neesot nozīmes pamatlietas atrisināšanā. Turklāt Tiesai uzdotais jautājums, kā to formulējusi iesniedzējtiesa, attiecoties uz “informācijas sabiedrības pakalpojuma Direktīvas 2010/13 izpratnē” sniedzēju un tā iespēju tikt sauktam pie atbildības dalībvalsts tiesībās noteikto prasību pārkāpuma gadījumā. Tomēr informācijas sabiedrības pakalpojumus regulē nevis minētā direktīva, bet gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (OV 2022, L 277, 1. lpp.). Turklāt no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem faktiem izrietot, ka Golf Bulgaria ir nelineāro mediju pakalpojumu sniedzējs, un tas atšķiroties no jēdziena “informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs”.
27 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2026. gada 30. aprīlis, Nekilnojamojo turto valdymas, C‑544/24, EU:C:2026:356, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Šajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverts detalizēts pamatlietas apstākļu apraksts un pārņemts to valsts tiesību normu saturs, kuras iesniedzējtiesa uzskata par piemērojamām šim strīdam, un valsts judikatūra, kuru tā arī uzskata par atbilstošu. Turklāt šajā lūgumā ietvertais pamatojums ļauj saprast, ka šīs tiesas paustās šaubas attiecas uz ZRT atbilstību Direktīvai 2010/13 un Hartas 11. pantam un ka to pamatā ir fakts, ka ZRT 17. panta 2. punkts, kas ir bijis pamats, lai sodītu Golf Bulgaria par šī sprieduma 13. punktā aprakstītā video pārraidi, ir balstīts uz valsts tiesību vispārējo principu, proti, “vispārpieņemtiem morāles principiem”. Bez tam saikne starp Direktīvu 2010/13 un Hartas 11. pantu, kā arī pamatlietā piemērojamajām ZRT normām pietiekami izriet no minētajā pieteikumā ietvertās informācijas.
29 Ir taisnība, kā norādījusi Bulgārijas valdība, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa atsaucas gan uz audiovizuālo mediju pakalpojumiem, gan uz video koplietošanas platformu pakalpojumiem un citē gan Direktīvas 2010/13 tiesību normas par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzējiem, gan šīs direktīvas tiesību normas par šādu platformu pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt prejudiciālā jautājuma formulējumā šī tiesa atsaucas uz informācijas sabiedrības pakalpojumu un vispārīgi atsaucas uz Direktīvu 2010/13, nenorādot konkrētas šīs direktīvas tiesību normas, kas būtu jāinterpretē.
30 Tomēr vispirms jāņem vērā, ka, pirmkārt, no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā faktu izklāsta izriet, ka Golf Bulgaria bija reģistrēta SEM publiskajā reģistrā kā nelineāro mediju pakalpojumu sniedzēja. Otrkārt, ZRT 10. panta 1. punkta 6. apakšpunkts un 17. pants, uz kuru pamata SEM konstatējusi, ka Golf Bulgaria ir izdarījusi pārkāpumu, par kuru ar apstrīdēto lēmumu uzlikts sods, atbilstoši to formulējumam attiecas uz mediju pakalpojumu sniedzējiem. Treškārt, no šī lūguma pamatojuma izriet, ka iesniedzējtiesa ir vēlējusies uzdot Tiesai pirmo no pieciem jautājumiem, kurus Golf Bulgaria tai ir ierosinājusi uzdot kā prejudiciālus jautājumus, jo pirmajā jautājumā ir tieša atsauce uz “nelineāriem audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzējiem”.
31 Līdz ar to šie elementi liek uzskatīt, ka, lai gan, pirmkārt, prejudiciālā jautājuma formulējumā ir izmantoti vārdi “informācijas sabiedrības pakalpojums” un, otrkārt, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atsauce uz “video koplietošanas platformas pakalpojumiem”, minētais jautājums attiecas uz “audiovizuālo mediju pakalpojumu” Direktīvas 2010/13 izpratnē.
32 Arī tas, ka Tiesai uzdoto jautājumu formulējumā nav norādītas konkrētas Savienības tiesību normas, nepadara lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamu, ciktāl šajā lūgumā ietvertā informācija ļauj Tiesai identificēt Savienības tiesību normas, kuru interpretācija ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu atrisināt pamatlietu. Tā tas ir šajā gadījumā, jo šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums ļauj Tiesai identificēt Direktīvas 2010/13 tiesību normas, kas jāinterpretē šajā nolūkā, kā tas tiks izklāstīts šī sprieduma 50.–54. punktā.
33 Visbeidzot tas, ka iesniedzējtiesas ieskatā piemērojamo tiesību normu izklāstā tā citē Savienības tiesību normas, kurām nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā, neietekmē lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
34 Tādēļ šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālo jautājumu
Ievada apsvērumi
Par to, vai, pirmkārt, pamatlietā aplūkotā video pārraide ir kvalificējama par “audiovizuālo mediju pakalpojumu” un, otrkārt, vai prasītāja pamatlietā ir kvalificējama par “mediju pakalpojumu sniedzēju” Direktīvas 2010/13 izpratnē
35 Kā izriet no šī sprieduma 30. un 31. punkta, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz “audiovizuālo mediju pakalpojumu” Direktīvas 2010/13 izpratnē, un līdz ar to kā tāds, kas ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru video pārraidīšana, par ko piemērots sods ar apstrīdēto lēmumu, ietilpst šajā jēdzienā.
36 Kā norādīts šī sprieduma 16. punktā, apelācijas sūdzībā, kas ir šīs lietas pamatā, Golf Bulgaria apgalvoja, ka šī video pārraidīšana neietilpst minētajā jēdzienā.
37 Šajā ziņā jāatgādina, ka, ņemot vērā kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valsts tiesām, principā valsts tiesai jāpārliecinās, vai faktiskie nosacījumi, kas liek piemērot Savienības normu, tās izskatāmajā lietā ir ievēroti, un Tiesa vajadzības gadījumā, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var sniegt norādes, lai valsts tiesai palīdzētu veikt interpretāciju (spriedums, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
38 Tāpēc Tiesai jāsniedz iesniedzējtiesai nepieciešamie interpretācijas elementi attiecībā uz jēdzienu “audiovizuālo mediju pakalpojums” šīs direktīvas izpratnē, lai iesniedzējtiesa pārbaudītu, vai pamatlietā aplūkotā raidījumu pārraidīšana patiešām ietilpst šajā jēdzienā un vai attiecībā uz šādu pārraidi Golf Bulgaria tādējādi ir jāuzskata par “mediju pakalpojumu sniedzēju” minētās direktīvas izpratnē.
39 Šajā kontekstā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietverto definīciju jēdziens “audiovizuālo mediju pakalpojums” ir pakalpojums, kā definēts LESD 56. un 57. pantā, kura vai no kura nošķiramas daļas galvenais nolūks ir ar mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionālu atbildību piedāvāt raidījumus plašākai sabiedrībai, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus Direktīvas 2002/21 2. panta a) punkta nozīmē.
40 Turklāt, kā izriet no Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta, jēdziens “raidījums” šīs direktīvas izpratnē ir “kustīgu attēlu kopums [..], kas neatkarīgi no tā garuma veido atsevišķu vienību raidījumu programmā vai katalogā, kuru izveidojis mediju pakalpojumu sniedzējs, tostarp pilnmetrāžas filmas, videoklipi, sporta pasākumi, situāciju komēdijas, dokumentālās filmas, bērnu raidījumi un oriģināllugas”.
41 Bez tam saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu, šīs direktīvas mērķiem “mediju pakalpojumu sniedzējs” ir fiziska vai juridiska persona, kurai ir redakcionāla atbildība par audiovizuālo mediju pakalpojuma audiovizuālā satura izvēli un kura nosaka veidu, kādā tas tiek organizēts.
42 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotais video tika publicēts tīmekļvietnē, kura sabiedrībai sniedz piekļuvi rakstiem un audiovizuālam saturam.
43 Līdz ar to vispirms šķiet, ka šis video tika pārraidīts, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus Direktīvas 2018/1972 2. panta 1. punkta, ar kuru aizstāts Direktīvas 2002/21 2. panta a) punkts, izpratnē, tomēr tas ir jāapstiprina iesniedzējtiesai.
44 Turpinot – ar nosacījumu, ka šī tiesa pārbauda arī to, – var uzskatīt, ka minētais video ietilpst pamatlietā aplūkotajā tīmekļvietnē piedāvātā audiovizuālā piedāvājuma sarakstā vai katalogā tādējādi, ka tas ir “raidījums” Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 48. punkts) un ka šis audiovizuālais piedāvājums atbilst informatīviem vai izklaides mērķiem.
45 Turklāt nekas Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos neliecina, ka pamatlietā aplūkotajā tīmekļvietnē piedāvātajam video piedāvājuma saturam un funkcijai nebūtu autonoma satura un funkcijas salīdzinājumā ar citiem pakalpojumiem, kas, iespējams, tiek piedāvāti šajā vietnē. Tādējādi, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotā video pārraidīšana ir daļa no pakalpojuma, kura vai no kura nošķiramas daļas galvenais mērķis ir raidījumu piedāvāt plašākai sabiedrībai.
46 Visbeidzot, kā izriet no Direktīvas 2010/13 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta, c) un d) apakšpunkta, Golf Bulgaria veiktā pamatlietā aplūkotā video publicēšana pamatlietā aplūkotajā tīmekļvietnē var ietilpt jēdzienā “audiovizuālo mediju pakalpojums” tikai tad, ja šī sabiedrība uzņemas “redakcionālo atbildību” šīs direktīvas izpratnē attiecībā uz šajā tīmekļvietnē piedāvātā audiovizuālā satura izvēli.
47 Tā tas it īpaši būtu gadījumā, ja Golf Bulgaria jālemj sevišķi par attiecīgajā tīmekļvietnē piedāvāto video izvietošanu tiešsaistē un izņemšanu no tās, par video pārraidīšanas grafiku un laiku šajā tīmekļvietnē, par laikposmu, kurā tie būs pieejami tīmekļa lietotājiem, par minētās tīmekļvietnes struktūru, par video noformēšanas un atlases veidu, par video meklēšanas sistēmu un par šīs pašas tīmekļvietnes satura atjaunināšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 53. punkts).
48 Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā ziņā nav nevienas norādes, iesniedzējtiesai, it īpaši, ņemot vērā nosacījumus, kas reglamentē lietotājiem pārraidīto video publicēšanu pamatlietā aplūkotajā tīmekļvietnē, būs jāizvērtē, vai Golf Bulgaria faktiski patur tiesības izlemt, kādi video tiek vai netiek publicēti šajā tīmekļvietnē. Ja no šī vērtējuma izriet, ka galīgais lēmums par šādu publikāciju jāpieņem šai sabiedrībai, redakcionālā atbildība par tā audiovizuālā satura izvēli, kas ir piedāvāts sabiedrībai minētajā tīmekļvietnē, tostarp pamatlietā aplūkotais video, būs minētai sabiedrībai, pat ja tiešsaistē izvietotos video lietotāji ir izveidojuši un nosūtījuši publicēšanai tajā pašā tīmekļvietnē.
49 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neskarot pārbaudes, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, uz šīs tiesas uzdoto jautājumu jāatbild, balstoties uz pieņēmumiem, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, video pārraidīšana, par kuru piemērots sods ar apstrīdēto lēmumu, ir “audiovizuālo mediju pakalpojums” Direktīvas 2010/13 izpratnē un, otrkārt, uz Golf Bulgaria attiecas jēdziens “mediju pakalpojumu sniedzējs” šīs direktīvas izpratnē.
Par pamatlietas atrisināšanai atbilstošo Direktīvas 2010/13 tiesību normu
50 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotajā video bija redzams, kā personu grupa pazemo cilvēku ar īpašām izglītošanas vajadzībām. Šī fakta dēļ SEM tostarp šo video kvalificēja kā pretēju “vispārpieņemtiem morāles principiem” valsts tiesību izpratnē un līdz ar to piemēroja šai sabiedrībai sodu par tāda raidījuma pārraidīšanu, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, turklāt SEM iesniedzējtiesā piebilda, ka šī persona tādējādi ir cietusi no cilvēka cieņas aizskāruma.
51 Jāatgādina, ka Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums ne tikai ievērot, bet arī aizsargāt cilvēka cieņu, jo šis pienākums konkrētāk nozīmē, ka šīm valstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka audiovizuālo mediju pakalpojumu, kurus sniedz to jurisdikcijā esoši mediju pakalpojumu sniedzēji, saturs neapdraud cilvēka cieņas vērtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 67. punkts).
52 Tāpēc pienākums ievērot cilvēka cieņas vērtību un aizliegums izplatīt saturu, kas apdraud šo vērtību, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 73. punkts).
53 Līdz ar to tādā kontekstā kā pamatlietā, kurā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegts izplatīt vispārpieņemtiem morāles principiem neatbilstošu saturu, ir bijis pamats lēmumam, kas pieņemts, lai sodītu par cilvēka cieņas aizskārumu, šis valsts tiesiskais regulējums var ietilpt Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Savukārt šāds tiesiskais regulējums, ciktāl tā mērķis ir tikai īstenot pienākumu ievērot cilvēka cieņu un ar cilvēka cieņas aizskārumu saistītais aizlieguma pamats, kas paredzēts šī 6. panta 1. punktā, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ietver “sīkākus” vai “stingrākus” noteikumus šīs direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc pēdējā minētā tiesību norma uz to neattiecas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 78. punkts).
54 Tādējādi, ņemot vērā pamatlietas īpašos apstākļus, uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu jāatbild, ņemot vērā Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punktu.
Par jautājumu
55 Ņemot vērā ievada apsvērumus, jāuzskata, ka ar uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punkts, lasot to Hartas 11. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru, pamatojoties uz šīs valsts vispārēju tiesību principu, ir aizliegti raidījumi, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, var sodīt mediju pakalpojumu sniedzēju par tāda video pārraidīšanu, ar kuru tiek aizskarta cilvēka cieņa.
56 Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā jau ar pašu LESD 288. panta trešās daļas formulējumu dalībvalstīm ir izvēles iespēja izmantot to direktīvu ieviešanas formu un veidu, kas vislabāk ļauj nodrošināt tādu rezultātu, kādu ir paredzēts ar tām sasniegt, un no šīs tiesību normas izriet, ka direktīvas transpozīcija valsts tiesībās katrā dalībvalstī obligāti neprasa pieņemt likumdošanas aktus (spriedums, 2012. gada 14. februāris, Flachglas Torgau, C‑204/09, EU:C:2012:71, 60. punkts).
57 Konkrētāk, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar vispārējo principu vai vispārējo noteikumu esību var būt pietiekami, lai neveiktu transponēšanu ar īpašiem papildu leģislatīviem vai reglamentējošiem pasākumiem, tomēr ar nosacījumu, ka šīs normas efektīvi nodrošina šīs direktīvas pilnīgu piemērošanu un ka gadījumā, ja ar attiecīgo direktīvas normu ir paredzēts radīt tiesības privātpersonām, no šiem principiem izrietošā tiesiskā situācija ir pietiekami precīza un skaidra un labuma guvējiem ir dota iespēja zināt savu tiesību apjomu, kā arī vajadzības gadījumā atsaukties uz tām valsts tiesās (spriedums, 2021. gada 10. jūnijā, Ultimo Portfolio Investment (Luxembourg), C‑303/20, EU:C:2021:479, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Ņemot vērā šo judikatūru, var uzskatīt, ka, lai gan atbilstoši šī sprieduma 51. un 52. punktā norādītajam, Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punktā dalībvalstīm audiovizuālo mediju pakalpojumu jomā ir noteikts pienākums aizsargāt cilvēka cieņas vērtību, nodrošinot tāda satura aizliegumu, kas apdraud šo vērtību, principā nav izslēgts, ka šī tiesību norma tiek transponēta dalībvalsts tiesību sistēmā, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kurš saskaņā ar šīs valsts tiesību vispārējo principu aizliedz raidījumus, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, ciktāl no šī valsts tiesiskā regulējuma izrietošā tiesiskā situācija ir pietiekami precīza un skaidra, lai mediju pakalpojumu sniedzēji varētu zināt, ka jēdziena “raidījums, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem” tvērumā ietilpst video pārraide, kas apdraud cilvēka cieņas vērtību.
59 Jāatgādina arī, ka tiesiskās drošības princips prasa, pirmkārt, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un, otrkārt, lai to piemērošana personām būtu paredzama, it īpaši tad, ja tās var radīt nelabvēlīgas sekas. Šis princips tostarp prasa, lai tiesiskais regulējums ļautu ieinteresētajām personām precīzi zināt tajā noteikto pienākumu apjomu un lai šīs personas nepārprotami zinātu savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (spriedums, 2026. gada 21. maijs, Across Fiduciaria u.c., C‑684/24 un C‑685/24, EU:C:2026:410, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
60 Turklāt tiesiskās drošības prasība ir īpaši stingri jāievēro tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var radīt finansiālas sekas. Tiesa tostarp ir nospriedusi, ka sodu, pat ja tas nav kriminālsods, var piemērot tikai tad, ja tas ir balstīts uz skaidru un nepārprotamu tiesisku pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 26. oktobris, Koninklijke Coöperatie Cosun, C‑248/04, EU:C:2006:666, 79. un 80. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
61 Šajā kontekstā jāatgādina, ka attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu un sodu tiesiskuma principu, kas nostiprināts Hartas 49. panta 1. punktā, kurš ir piemērojams krimināltiesību jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 1. augusts, BAJI Trans, C‑544/23, EU:C:2025:614, 62. punkts), šis princips, kas ir vispārējā tiesiskās drošības principa īpaša izpausme, tostarp nozīmē, ka likumā ir skaidri jādefinē noziedzīgi nodarījumi un par tiem paredzētie sodi, lai nodrošinātu paredzamību gan attiecībā uz noziedzīgā nodarījuma definīciju, gan uz soda noteikšanu. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma, un vajadzības gadījumā izmantojot attiecīgo valsts tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība (spriedums, 2025. gada 26. jūnijs, Makeleio un Zougla, C‑555/23 un C‑556/23, EU:C:2025:484, 88. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā un jebkurā gadījumā nevar būt citādi attiecībā uz sodiem, kuriem ir cits raksturs kā kriminālsoda raksturs.
62 Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai mediju pakalpojumu sniedzējs, ņemot vērā ZRT formulējumu un attiecīgā gadījumā izmantojot Konstitutsionen sad (Konstitucionālā tiesa) un Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) sniegto interpretāciju, var zināt, ka šajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais aizliegums pārraidīt raidījumus, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, ir piemērojams arī video, kas aizskar cilvēka cieņu, pārraidīšanai.
63 Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai ar valsts tiesisko regulējumu, kuram piemīt šī sprieduma 55. punktā minētās iezīmes un kurš atbilst skaidrības un precizitātes prasībām šī sprieduma 57.–61. punktā minētās judikatūras izpratnē, ir pārkāptas Hartas 11. pantā nostiprinātās tiesības uz vārda brīvību, jāatgādina, ka 11. pantā nostiprinātās tiesības un brīvības nav absolūtas prerogatīvas, bet tās jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tomēr atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem jābūt paredzētiem tiesību aktos, tiem jārespektē šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, jābūt nepieciešamiem un faktiski jāatbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (spriedums, 2026. gada 26. februāris, Komisija/Ungārija (Tiesības sniegt mediju pakalpojumus radiofrekvencē), C‑92/23, EU:C:2026:108, 365. un 367. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
64 Šajā ziņā saskaņā ar Hartas 1. pantu cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.
65 No Paskaidrojumiem attiecībā uz pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) izriet, ka cilvēka cieņa minētā 1. panta izpratnē ir ne tikai pamattiesības kā tādas, bet arī pats pamattiesību pamats. Šajā ziņā minētajos paskaidrojumos citastarp ir atsauce uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gada 10. decembrī un kuras preambulā tika ierakstīta cilvēka cieņa, precizējot, ka “visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un miera pamats pasaulē”. Atbilstoši šiem paskaidrojumiem no tā izriet, ka nevienas no Hartā ietvertajām tiesībām nedrīkst izmantot cieņas aizskaršanai un ka cilvēka cieņa ir tajā garantēto tiesību būtības daļa Tātad to nedrīkst aizskart, pat ja kādas tiesības tiek ierobežotas (spriedums, 2026. gada 21. aprīlī, Komisija/Ungārija (Savienības vērtības), C‑769/22, EU:C:2026:326, 486. punkts).
66 No iepriekš minētā izriet, ka pienākums ievērot vispārpieņemtus morāles principus, ciktāl tas ir līdzeklis, kas ļauj aizsargāt cilvēka cieņas vērtību, aizliedzot izplatīt saturu, kas apdraud šo vērtību, kā tas noteikts Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punktā, pirmkārt, atbilst leģitīmam iemeslam vārda brīvības ierobežošanai un, otrkārt, ņemot vērā no tā izrietošo šīs brīvības ierobežojumu, noteikti ir samērīgs pasākums Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.
67 Tādējādi šādā mērā ar valsts tiesisko regulējumu, kuram piemīt šī sprieduma 55. punktā minētās iezīmes un kurš atbilst skaidrības un precizitātes prasībām šī sprieduma 57.–61. punktā minētās judikatūras izpratnē, netiek pārkāptas Hartas 11. pantā nostiprinātās tiesības uz vārda brīvību.
68 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2010/13 6. panta 1. punkts, lasot to Hartas 11. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru, pamatojoties uz šīs valsts vispārēju tiesību principu, ir aizliegti raidījumi, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, var sodīt mediju pakalpojumu sniedzēju par tāda video pārraidīšanu, kas aizskar cilvēka cieņas vērtību, ciktāl šādu pakalpojumu sniedzēji, ņemot vērā šī valsts tiesiskā regulējuma formulējumu un vajadzības gadījumā izmantojot valsts tiesu sniegto tā interpretāciju, var zināt, ka šāds aizliegums attiecas uz raidījumiem, kas apdraud šo vērtību.
Par tiesāšanās izdevumiem
69 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra Direktīvu (ES) 2018/1808, 6. panta 1. punkts, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. panta gaismā,
jāinterpretē tādējādi, ka
tas pieļauj, ka dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru, pamatojoties uz šīs valsts vispārēju tiesību principu, ir aizliegti raidījumi, kas ir pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem, var sodīt mediju pakalpojumu sniedzēju par tāda video pārraidīšanu, kas aizskar cilvēka cieņas vērtību, ciktāl šādu pakalpojumu sniedzēji, ņemot vērā šī valsts tiesiskā regulējuma formulējumu un vajadzības gadījumā izmantojot valsts tiesu sniegto tā interpretāciju, var zināt, ka šāds aizliegums attiecas uz raidījumiem, kas apdraud šo vērtību.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – bulgāru.