<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-347/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0347</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:370">EU:C:2019:370</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>15</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>15</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑347/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Salvoni</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190507">2019. gada 7. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑347/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Alessandro Salvoni</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Anna Maria Fiermonte</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība civillietās</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) Nr. 1215/2012</KEYWORD><KEYWORD>53. pants</KEYWORD><KEYWORD>Apliecība, kas apliecina, ka izcelsmes tiesas spriedums ir izpildāms</KEYWORD><KEYWORD>Procedūra</KEYWORD><KEYWORD>Izcelsmes tiesas pilnvaras</KEYWORD><KEYWORD>Patērētāju aizsardzība</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta versija)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ> (saukta arī par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Briseles Ia regulu<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE>, dalībvalsts tiesas pieņemts nolēmums ir jāatzīst citās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Ja spriedums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī, tas būs izpildāms citās dalībvalstīs bez nepieciešamības veikt eksekvatūras procedūru [<HT TYPE="ITALIC">exequatur</HT>].</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Tomēr, lai kādā dalībvalstī izpildītu citā dalībvalstī pieņemtu spriedumu, pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz kompetentajai izpildes iestādei sprieduma kopija un atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumiem izdota apliecība, kura apliecina, ka attiecīgais spriedums ir izpildāms, un kurā ir ietverts sprieduma izraksts (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>53. pantā paredzētā apliecība<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Kāda īsti ir šīs procedūras būtība un kādas ir izcelsmes tiesas pilnvaras šajā procedūrā? Tie būtībā ir jautājumi, ko <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa, Itālija) uzdod šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. It īpaši šī tiesa jautā, vai izcelsmes tiesa, kurai tiek lūgts izdot 53. pantā paredzēto apliecību, pēc savas ierosmes var pārbaudīt, vai, pieņemot spriedumu, kura izpilde tiek lūgta, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums, lai attiecīgā gadījumā tā varētu informēt patērētāju par jebkuru šādu pārkāpumu un ļautu tai apsvērt iespēju iebilst pret sprieduma izpildi uzrunātajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvērumā ir paredzēts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā attaisno principu, kas paredz, ka kādā dalībvalstī pieņemti spriedumi būtu jāatzīst visās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Turklāt mērķis padarīt pārrobežu tiesvedību mazāk laikietilpīgu un lētāku attaisno izpildāmības pasludināšanas atcelšanu, kas pirms izpildes jāveic uzrunātajā dalībvalstī. Tādējādi dalībvalsts tiesas pieņemts spriedums būtu jāuzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts uzrunātajā dalībvalstī.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu, ja:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>visos citos gadījumos – līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punkta noteikumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 42. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Kādā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildei citā dalībvalstī pieteikuma iesniedzējs kompetentajai izpildes iestādei iesniedz:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>sprieduma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem; un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>apliecību, kas izdota saskaņā ar 53. pantu, kura apliecina, ka spriedums ir izpildāms, un kurā ir ietverts sprieduma izraksts, kā arī attiecīgā gadījumā saistītā informācija par atgūstamajām tiesvedības izmaksām un procentu aprēķins.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma sprieduma atzīšana tiek atteikta:</P><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>ja spriedums ir pretrunā:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>II nodaļas 3., 4. vai 5. iedaļai, ja atbildētājs ir apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātais, apdrošināšanas atlīdzības saņēmējs, cietusī puse, patērētājs vai darbinieks; [..].<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 46. panta noteikumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde, sprieduma izpildi atsaka, ja ir konstatēts, ka pastāv viens no 45. pantā minētajiem pamatojumiem<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 53. pantam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>izcelsmes tiesa pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma izdod apliecību, izmantojot standarta veidlapu I pielikumā<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts <DATE ISO="20151103">2015. gada 3. novembrī</DATE>, advokāts <HT TYPE="ITALIC">Alessandro Salvoni</HT>, kura prakses vieta atrodas Milānā, lūdza <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa) izdot maksājuma rīkojumu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Anna Maria Fiermonte</HT> (ar dzīvesvietu Hamburgā) par summām, kas viņam pienākoties kā atlīdzība par profesionālo darbību, ko viņš veicis testamenta [apstrīdēšanas] tiesvedībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="20151026">2015. gada 26. oktobrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa) izdeva maksājuma rīkojumu par summu <FT TYPE="DECIMAL">53297,68</FT> EUR, kā arī procentiem un izdevumiem (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>attiecīgais maksājuma rīkojums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT> neapstrīdēja attiecīgo maksājuma rīkojumu, kas kļuva galīgs. Pēc tam <HT TYPE="ITALIC">A. Salvoni</HT> lūdza <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa) izdot 53. pantā paredzēto apliecību attiecībā uz šo rīkojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Tomēr pēc tam, kad iesniedzējtiesa pēc savas ierosmes bija veikusi meklēšanu internetā un pārbaudījusi <HT TYPE="ITALIC">A. Salvoni</HT> sniegto informāciju, tā konstatēja, ka i) attiecības starp <HT TYPE="ITALIC">A. Salvoni</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT> ir pielīdzināmas attiecībām starp patērētāju un uzņēmēju un ii) <HT TYPE="ITALIC">A. Salvoni</HT> veic darbību, kas ir vērsta uz patērētāja dalībvalsti Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šādos apstākļos šī tiesa uzskatīja, ka atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punktam <HT TYPE="ITALIC">A. Salvoni</HT> vajadzēja celt prasību pret savu klienti tās dalībvalsts tiesā, kurā ir pēdējās minētās domicils (Vācija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa), kas tagad rīkojas 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūras ietvaros, secināja, ka tā, iepriekš izdodot attiecīgo maksājuma rīkojumu, nav pārbaudījusi savu jurisdikciju saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012, kā noteikts tās 28. panta 1. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzskata, ka 53. pantā paredzētās apliecības automātiska izdošana varētu būt pretrunā Savienības tiesībām, jo tas varētu atņemt personai, pret kuru varētu tikt vērsta attiecīgā maksājuma rīkojuma izpilde, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Iesniedzējtiesa atzīst, ka, ņemot vērā to, ka attiecīgais maksājuma rīkojums ir kļuvis galīgs, tai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 42. un 53. pantu nav pilnvaru atteikt izdot apliecību. Taču iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumiem, kas tiek interpretēti, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā –<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) 47. pantu, tai tomēr tiek piešķirtas pilnvaras veikt citas darbības, lai aizsargātu patērētāju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā iesniedzējtiesa atsaucas uz Tiesas judikatūru, kurā ir paredzēts, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas vājākā pozīcijā un līdz ar to valsts tiesu pozitīva iejaukšanās, ja vajadzīgs pēc savas ierosmes, varētu būt vajadzīga, lai izlīdzinātu nevienlīdzību konkrētos apstākļos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Šī tiesa atsaucas tostarp uz spriedumiem, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asturcom Telecomunicaciones</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑40/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:615">EU:C:2009:615</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Español de Crédito</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑618/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:349">EU:C:2012:349</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150604">2015. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Faber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑497/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:357">EU:C:2015:357</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160218">2016. gada 18. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Finanmadrid EFC</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:98">EU:C:2016:98</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170126">2017. gada 26. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Primus</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑421/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:60">EU:C:2017:60</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādēļ tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānodrošina līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt ātru un efektīvu spriedumu izpildi Savienībā un nepieciešamību efektīvi aizsargāt patērētājus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa uzskata, ka pareizais līdzsvars tiktu nodrošināts, ja Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu interpretētu tādējādi, ka tas ļauj izcelsmes tiesai pēc savas ierosmes īstenot pilnvaras pārbaudīt, vai ir noticis regulas II nodaļas 4. iedaļā paredzēto jurisdikcijas noteikumu (proti, tās 17.–19. panta) pārkāpums, un attiecīgā gadījumā informēt patērētāju par iespējamo pārkāpumu. Tādējādi patērētajai kļūtu zināms, ka viņa būtu varējusi izmantot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 46. pantā paredzētos līdzekļus, lai iebilstu pret nolēmuma atzīšanu un izpildi tās dalībvalsts tiesā, kurā ir tās domicils.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apsvērumus, <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 53. pants un [Hartas] 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos izcelsmes valsts tiesai – kurai, pamatojoties uz likumīgā spēkā stājušos spriedumu, tiek lūgts izdot [53. pantā paredzēto apliecību] – ir liegta iespēja pēc savas ierosmes īstenot pilnvaras pārbaudīt, vai ir noticis [Regulas Nr. 1215/2012] II nodaļas 4. iedaļas normu pārkāpums, lai informētu patērētāju par, iespējams, konstatēto pārkāpumu un ļautu šim patērētājam apzināti izvērtēt iespēju izmantot šīs regulas 45. pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli?<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza Čehijas Republikas valdība, Īrija un Itālijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada piezīmes</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Vispirms izklāstīšu savu izpratni par šo lietu, lai iezīmētu tajā izvirzīto juridisko jautājumu analīzi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecīgo maksājuma rīkojumu izdeva <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa), kas ir arī valsts tiesa, kurai kā izcelsmes tiesai ir iesniegts pieteikums izdot 53. panta paredzēto apliecību attiecībā uz to pašu rīkojumu un kura nolēma lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu. Lai gan faktiski tā ir viena un tā pati tiesa, es pieņemu, ka sākotnējo maksājuma rīkojumu izdeva cits šīs tiesas sastāvs (vai cits tās tiesnesis).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecīgais maksājuma rīkojums nav Eiropas izpildes rīkojums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 805/2004 (<DATE ISO="20040421">2004. gada 21. aprīlis</DATE>), ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="143" PAGE.FIRST="15" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 143, 15. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>, izpratnē. Šķiet, tas ir tiesas nolēmums, kas ir balstīts tikai uz valsts tiesību normām, un, lai īstenotu tā pārrobežu atzīšanu un izpildi, ir jāpiemēro Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie mehānismi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Treškārt, iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēta nekāda informācija par to, ka <HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT>, atbildētajai, kuras domicils ir Vācijā, būtu izsniegti jebkādi dokumenti. Tādējādi nav skaidrs, vai <HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT> faktiski bija iespēja iebilst pret <HT TYPE="ITALIC">A. Salvoni</HT> pieprasītā maksājuma rīkojuma izdošanu un vai attiecīgie dokumenti viņai tiešām tika pienācīgi izsniegti. Lai gan tas noteikti nav šīs lietas priekšmets, varētu būt lietderīgi atgādināt, ka kopumā dokumentu savlaicīga neizsniegšana citā dalībvalstī, visticamāk, ietekmē pieņemtā nolēmuma galīgumu saskaņā (atkarībā no lietas īpatnībām) vai nu ar Savienības, vai valsts tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Ceturtkārt un visbeidzot, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts nekāds valsts tiesību aktos paredzēts juridisks pamats, kas pamatotu iesniedzējtiesas ierosināto rīcības gaitu. Pamatojoties uz minēto, var paredzēt divus scenārijus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>No vienas puses, var iedomāties, ka varētu būt valsts tiesību normas, kurās gadījumā, ja izcelsmes tiesai tiek lūgts izdot 53. pantā paredzēto apliecību, tai ir atļauts vai pat uzlikts pienākums īstenot kāda veida pārbaudi attiecībā uz nolēmumu, kura izpilde tiek lūgta. Ja tas tā būtu, tad jāpieņem, ka gadījumā, ja tiek konstatēta kāda problēma saistībā ar sākotnējo nolēmumu, valsts tiesību aktos būtu<?PAGE NO="5"?> paredzēta šāda nolēmuma sava veida pārskatīšana. Protams, tas, vai šāda procedūra faktiski būtu saderīga ar Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu, ir cits jautājums. Tomēr šķiet, ka var droši pieņemt, ka jebkāda iespējamā no šī pamata izrietošā juridiskā vai tiesas iestāžu reakcija būtu vērsta uz <HT TYPE="ITALIC">pamatā esošo nolēmumu</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>No otras puses, kā tas, šķiet, ir izskatāmajā lietā, valsts tiesību aktos nav paredzēts šāds pārbaudes mehānisms un Savienības tiesību normas ir vienīgais iespējamais iesniedzējtiesas ierosinātās rīcības gaitas pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Uz brīdi atvirzoties no jautājuma, vai šāda pārbaude būtu iespējama saskaņā ar Savienības tiesībām, man jāatzīst, ka mani mulsina tas, kā iesniedzējtiesa ir nodomājusi tālāk rīkoties, jo īpaši attiecībā uz to, kas tieši tiktu panākts ar šo pārbaudi, ja tā būtu iespējama. Ja mana izpratne par to, ko ierosina valsts tiesa, ir pareiza, tad šī tiesa izdotu 53. pantā paredzēto apliecību, bet tai pašā laikā brīdinātu vienu no sākotnējās tiesvedības pusēm un sniegtu tai norādījumus par to, ka tā var iebilst pret nolēmuma, ko tā nupat ir apliecinājusi, izpildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Lai cik arī labi domāta un atjautīga būtu šī ierosinātā rīcības gaita, kā arī neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem šāda saziņa starp tiesnesi un atbildētāju ir atļauta, uzskatu, ka šāda rīcības gaita ne pārāk atbilstu vairākiem juridiskajiem principiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Pirmkārt, tas, ka izcelsmes tiesa vienlaicīgi izdotu gan apliecību, kas autoritatīvi apliecina, ka tiesas nolēmums ir izpildāms, gan paziņojumu atbildētājai par šī nolēmuma iespējami kļūdaino raksturu, nelabvēlīgi ietekmētu savstarpējas uzticēšanās principu, kas ir spriedumu savstarpējas atzīšanas sistēmas pamats<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvērumu.</P></NOTE>. Patiešām, uzrunātās dalībvalsts izpildes iestādes visdrīzāk nebūtu vienīgās, kuras apšaubītu to, vai jebkuras šādas tiesas nolēmumi ir uzticami.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Otrkārt, iesniedzējtiesas ierosinātā rīcības gaita būtu arī pretrunā tiesiskās drošības principam, ciktāl ar to būtībā tiktu apšaubīts, ja ne gluži 53. pantā paredzētās apliecības un tās pamatā esošā galīgā sprieduma juridiskais spēks, tad to abu faktiskā darbība gan.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Treškārt – un, iespējams, vissvarīgāk – es stipri šaubos, ka iesniedzējtiesas ierosinātā rīcības gaita atbilst lietas taisnīgas izskatīšanas un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principiem, kas ir sīkāk precizēti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>acīmredzamo pilnvaru teorijā<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/><HT TYPE="ITALIC">doctrine of appearances</HT><QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>), ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērsa no vispārpieņemtā principa, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>tiesiskums ir ne tikai jānodrošina, bet tāpat ir jābūt redzamam, ka tas tiek nodrošināts<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/><HT TYPE="ITALIC">justice must not only be done; it must also be seen to be done</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>). Atbilstība Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punktam pieprasa, lai tiesvedība būtu taisnīga gan pēc būtības, gan pilnvaru īstenošanas ziņā. It īpaši tiesas locekļiem jābūt ne tikai objektīviem un neatkarīgiem, bet viņiem visā tiesvedības procesā ir jārīkojas tā, lai nerastos nekādas aizdomas par neobjektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. it īpaši ECT, 1970. gada 17. janvāris, <HT TYPE="ITALIC">Delcourt</HT> pret Beļģiju (CE:ECHR:1970:0117JUD000268965, 31. punkts), un <DATE ISO="20010607">2001. gada 7. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Kress</HT> pret Franciju (CE:ECHR:2001:0607JUD003959498, 41. punkts).</P></NOTE>. Pieņemu, ka tādi paši tiesību principi ir iestrādāti arī Savienības tiesību sistēmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. it īpaši neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180227">2018. gada 27. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Salīdzinot ar šiem standartiem, iesniedzējtiesas ierosinātā rīcības gaita praktiski nozīmētu to, ka tiesa vairāk nebūtu taisnīgs arbitrs, bet gan pēc savas iniciatīvas un acīmredzami ārpus jebkura procesuālā regulējuma faktiski būtu atbildētāja juridiskais padomdevējs, sniedzot vienai pusei juridisku konsultāciju par to, kā iebilst pret nolēmuma, ko tā pati ir nupat apliecinājusi, izpildi, kuru lūdz otra puse.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tādēļ šajos secinājumos valsts tiesas uzdoto jautājumu saprotu kā vispārīgu jautājumu, kurš faktiski nav piesaistīts konkrētajai rīcībai, ko acīmredzami apsver valsts tiesa, proti, vai valsts tiesai, izdodot 53. pantā paredzēto apliecību, ir tiesības (vai pat pienākums) saskaņā ar Savienības tiesībām pārbaudīt, vai, pieņemot apliecināmo tiesas nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Atbilde uz šādi formulētu jautājumu, protams, būs arī atbilde uz abām iepriekš minētajām iespējamajām permutācijām, proti, vai šāda darbība būtu atļauta (vai nepieciešama) tieši saskaņā ar pašas Savienības normām, kā arī – vai valsts tiesību normas, kurās ir paredzēta šāda pārbaude, būtu saderīgas ar tām pašām Savienības tiesību normām. Tomēr abu šo scenāriju gadījumā vienīgās iespējamās šādas pārbaudes procesuālās sekas būtu jāvērš attiecībā uz pašu pamatā esošo valsts [tiesas] nolēmumu, vai apliecināšanas procedūras iespējamu pārtraukšanu (neizdodot 53. pantā paredzēto apliecību) – citiem vārdiem sakot, sekas, kas ir savienojamas ar tiesas spriešanas funkciju, ko īsteno neatkarīgs arbitrs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī, pirms pievēršos izskatāmās lietas būtībai, ir jāsniedz dažas piezīmes par Tiesas kompetenci šajā tiesvedībā. Lai gan neviena no lietas dalībniecēm, kuras iesniedza apsvērumus, nav izvirzījusi šo jautājumu, Tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē, vai tās kompetencē ir izskatīt lietu gadījumā, ja nosacījumi par Tiesas kompetenci saskaņā ar LESD 267. pantu varētu nebūt izpildīti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesas kompetence (pirmais posms)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētajā procedūrā izcelsmes tiesa īsteno tiesas spriešanas funkciju? Vai arī galīga valsts [tiesas] nolēmuma faktiska <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>pārrakstīšana<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> I pielikuma veidlapā ir tikai tīri administratīva darbība, kas, iespējams, tādējādi neietilpst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> jēdziena definīcijā LESD 267. panta izpratnē?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tiesa zināmā mērā ir risinājusi šo jautājumu nesen pasludinātajā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT>, kurā tā noteica, ka procedūra, kurā izdod apliecību saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, ir tiesas process un tāpēc iesniedzējtiesa var lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190228">2019. gada 28. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Šie konstatējumi, kas ir attiecināti tikai uz tādiem apstākļiem, <HT TYPE="ITALIC">kādi ir šajā pamatlietā</HT>, rada jautājumu par to, vai 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūra <HT TYPE="ITALIC">vienmēr</HT> ir tiesas process, vai vismaz par to, vai šī procedūra ir tiesas process arī tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, lai noskaidrotu, vai iesniedzējiestāde ir uzskatāma par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>tiesu<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> LESD 267. panta izpratnē, kas ir vienīgi Savienības tiesību jautājums, ņem vērā virkni faktoru, kas pazīstami kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/><HT TYPE="ITALIC">Dorsch</HT> lietas kritēriji<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970917">1997. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dorsch Consult</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑54/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:413">EU:C:1997:413</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un nesenāk, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2088">EU:C:2014:2088</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Lai [iesniedzējiestāde] būtu uzskatāma par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>tiesu<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, kas var lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāpārbauda, vai attiecīgā valsts iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas un vai tā ir neatkarīga.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Turklāt, lai konstatētu, vai valsts iestāde, kurai likumā ir uzticētas dažāda rakstura funkcijas, ir atzīstama par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>tiesu<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> LESD 267. panta izpratnē, ir jānoskaidro, konkrēti kāda rakstura funkcijas, tiesas vai administratīva rakstura, tā veic konkrētajā normatīvajā kontekstā, kurā tai jāvēršas Tiesā, lai konstatētu, vai tām strīds ir jāizspriež tādā procesā, kura iznākumā paredzēts pieņemt lēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2088">EU:C:2014:2088</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. It īpaši valsts iestāde, pat ja tā ir tiesu iestāde saskaņā ar attiecīgajām valsts tiesību normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951019">1995. gada 19. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Job Centre</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑111/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:340">EU:C:1995:340</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0012">12.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, nav uzskatāma par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>tiesu<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> LESD 267. panta izpratnē tad, ja tā lemj, veicot ne tiesas funkcijas, piemēram, administratīva rakstura funkcijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130131">2013. gada 31. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Belov</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑394/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:48">EU:C:2013:48</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Šeit Tiesa varētu iesaistīties detalizētā diskusijā par to, vai ir jābūt izpildītiem visiem <HT TYPE="ITALIC">Dorsch</HT> lietas kritērijiem, lai konstatētu, vai tā faktiski var sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Tomēr es sev uzdodu jautājumu, cik lietderīga būtu šāda pieeja, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šajā lietā būtība nosaka pieņemamību un otrādi. Nesniedzot atbildi pēc būtības uz valsts tiesas uzdoto jautājumu (par 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūras piemērošanas jomu un raksturu), nevar noteikt, kādu funkciju (tiesas vai tikai administratīva rakstura) valsts tiesa īsteno saskaņā ar Savienības tiesībām šajā procedūrā, un līdz ar to nevar izlemt jautājumu par pieņemamību. Agrāk vai vēlāk diskusijā par pieņemamību būtu jāpievēršas jautājumam pēc būtības, vēlākais, diskutējot par Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētās procedūras raksturu (tiesas process, sacīkstes princips). Šīs diskusijas iznākums būtu jāpiemēro jautājumam par pieņemamību, izliekoties, ka visu laiku minētais nebija nekas vairāk kā vien vērtējums par pieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka šādai pieejai nav lielas praktiskas nozīmes. Tas nozīmētu, ka ir jādiskutē arī par vairākiem citiem <HT TYPE="ITALIC">Dorsch</HT> lietas kritērijiem, kuriem ir minimāla nozīme vai pat nav nekādas nozīmes attiecībā uz faktisko problemātiku, ko ir konstatējusi valsts tiesa, kā arī papildus būtu jāiedziļinās virknē valsts tiesību īpatnību, kas vienkārši nav pieejamas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tādējādi tā vietā, lai iesaistītos neapšaubāmi kaislīgās debatēs par to, vai ola bija pirms vistas un cik lielā mērā vista ietekmē olu, uzreiz sākšu analizēt olu no iekšpuses. Tātad vispirms pievērsīšos lietai pēc būtības un pēc tam secinājumu noslēgumā pilnības labad īsi atgriezīšos pie jautājuma par jurisdikciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. šo secinājumu 93.–104. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Prejudiciālā jautājuma vērtējums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Ar šo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 53. pants, kas interpretēts, ņemot vērā Hartas 47. pantu, liedz izcelsmes tiesai, kurai tiek lūgts izsniegt apliecību attiecībā uz galīgu tiesu nolēmumu, pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai, pieņemot šo nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Čehijas Republikas valdība, Īrija un Itālijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesas argumentācija ir pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 burtam un garam. Savukārt Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumi neliedz izcelsmes tiesai pārbaudīt, vai ir noticis šajā regulā minēto jurisdikcijas noteikumu pārkāpums, un attiecīgā gadījumā informēt par to patērētāju. Tomēr Komisija piebilst, ka minētajā tiesību normā nav paredzēts šāds pienākums izcelsmes tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Es lielā mērā piekrītu Čehijas Republika valdības, Īrijas un Itālijas valdības viedoklim.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">53. pantā paredzētās apliecības mērķis un funkcijas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Iesākumā ir svarīgi uzsvērt 53. pantā paredzētās apliecības mērķi un funkcijas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 42. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējs, kurš lūdz citā dalībvalstī pieņemta sprieduma izpildi, kompetentajai izpildes iestādei iesniedz attiecīgā sprieduma kopiju un 53. pantā paredzēto apliecību. Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 43. panta 1. punkta noteikumiem šī apliecība ir jāizsniedz personai, pret kuru lūgta izpilde, pirms pirmā izpildes pasākuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. arī Regulas Nr. 1215/2012 32. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>53. pantā paredzētās apliecības mērķis ir autoritatīvi apliecināt, ka spriedums ir izpildāms. Tajā ir ietverts sprieduma izraksts, kā arī attiecīgā gadījumā saistītā informācija par atgūstamajām tiesvedības izmaksām un procentu aprēķins. Tādēļ tā ir dokuments, kam ir nozīmīga informatīvā vērtība. Iegūstot pamatinformāciju no sprieduma, kura izpilde tiek prasīta, un padarot šo informāciju viegli saprotamu iestādēm un ikvienai ieinteresētajai personai, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 I pielikuma standarta veidlapu, 53. pantā paredzētā apliecības izdošana veicina ātru un efektīvu ārvalstīs pieņemtu spriedumu izpildi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120906">2012. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trade Agency</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑619/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:531">EU:C:2012:531</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī ģenerāladvokātes J Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus minētajā lietā (<REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:247">EU:C:2012:247</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Lai arī saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>, attiecīgā apliecība nebija jāizdod<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. Regulas Nr. 44/2001 53.–55. pantu. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120906">2012. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trade Agency</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑619/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:531">EU:C:2012:531</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tās izdošana kļuva par obligātu prasību ar Regulas Nr. 1215/2012 stāšanos spēkā. Tas ir tāpēc, ka jaunajā regulā, ar kuru tiek atcelta eksekvatūras procedūra, ir paredzēta vienkāršāka procedūra, kas balstīta uz principu, ka dalībvalstī pieņemtu nolēmumu uzskata par tādu, it kā tas būtu pieņemts uzrunātajā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat. Regulas Nr. 1215/2012 39. pantu.</P></NOTE>. Šī jauninājuma mērķis ir samazināt pārrobežu strīdu izskatīšanas ilgumu un ar to saistītos izdevumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1215/2012 26. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Jaunās sistēmas ietvaros uzrunātās dalībvalsts iestādes spriedumu izpilda, balstoties vienīgi uz informāciju, kas ir ietverta spriedumā un 53. pantā paredzētajā apliecībā. Tāpēc, kā Tiesa to ir konstatējusi, šī apliecība ir ārvalstīs pieņemtu spriedumu tiešas izpildes principa īstenošanas pamats<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190228">2019. gada 28. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Izsakoties vienkāršāk, bez šīs apliecības spriedums nevar nonākt brīvā apritē Eiropas tiesiskajā telpā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:863">EU:C:2018:863</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Svarīgi ir tas, ka atbilstoši Regulai Nr. 1215/2012 izcelsmes tiesa ir kļuvusi par <HT TYPE="ITALIC">vienīgo</HT> iestādi, kas izdod 53. pantā paredzēto apliecību, atšķirībā no iepriekšējā regulējuma, saskaņā ar kuru atbildīgā iestāde ne vienmēr bija tiesa, kas ir pieņēmusi attiecīgo spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 54. pantam apliecību izdod <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>tās dalībvalsts tiesa vai <HT TYPE="ITALIC">kompetentā iestāde</HT>, kurā pieņemts spriedums<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> (mans izcēlums).</P></NOTE>. Tādējādi ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs ir nolēmis, ka parasti tiesai, kurai tiek lūgts izdod 53. pantā paredzēto apliecību, nav jānosaka tās jurisdikcija attiecībā uz lietas būtību. Jurisdikcija jau būs noteikta, netieši vai tieši, pieņemot nolēmumu, kura izpilde tiek lūgta. Faktiski Regulas Nr. 1215/2012 I pielikuma veidlapā izcelsmes tiesai ir jāpauž nostāja par jurisdikciju attiecībā uz lietas būtību tikai gadījumā, ja šī tiesa ir pieņēmusi spriedumu, ar kuru paredz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. Regulas Nr. 1215/2012 I pielikuma standarta veidlapas 4.6.2.2. punktu. Skat. arī šīs Regulas 42. panta 2. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesas ierosinātā Regulas Nr. 1215/2012 53. panta interpretācija nevar tikt viegli saskaņota ar iepriekš minētajiem apsvērumiem. Konkrētāk, šī interpretācija faktiski nozīmētu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>virzību atpakaļgaitā<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> attiecībā uz vienu no galvenajiem tās jaunās sistēmas elementiem, kura izveidota ar Regulu Nr. 1215/2012. Patiešām, pārbaudes, ko uzrunātā dalībvalsts iepriekš veica, piemērojot eksekvatūras procedūru, netiktu atceltas, bet tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>pārvietotas<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> uz apliecības izdošanas posmu, ko veic izcelsmes dalībvalsts. Tādējādi šāda normas interpretācija būtu pretrunā Regulas Nr. 1215/2012 loģikai un būtībai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vairāki citi elementi apstiprina šo viedokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izcelsmes tiesas pilnvaras</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Trade Agency</HT> Tiesa secināja, ka saskaņā ar Regulā Nr. 44/2001 noteikto regulējumu attiecīgās apliecības izdošana (tolaik to paredzēja tās 54. pants) bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>gandrīz automātiska<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120906">2012. gada 6. septembris</DATE> (<NO.CASE>C‑619/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:531">EU:C:2012:531</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Savienības likumdevējs, nenoliedzami, ir apstiprinājis šo pieeju ar Regulas Nr. 1215/2012 53. panta noteikumiem. To apliecina arī šīs normas imperatīvais formulējums: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>izcelsmes tiesa pēc jebkuras ieinteresētās puses lūguma <HT TYPE="ITALIC">izdod</HT> apliecību<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tomēr, ko praksē nozīmē <HT TYPE="ITALIC">gandrīz automātiski</HT>? Manuprāt, tas nozīmē to, ka izcelsmes tiesai, veicot darbības saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 53. pantu, ir jāpārliecinās, ka ir izpildīti nosacījumi minētās normas piemērošanai. Konkrētāk, šai tiesai ir jāpārbauda, vai Regula Nr. 1215/2012 ir <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> piemērojama izskatāmajā lietā. Šai tiesai ir arī jākonstatē, ka tā ir pieņēmusi nolēmumu, kura izpilde tiek lūgta, un ka pieteikuma iesniedzējs ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>ieinteresētā puse<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> 53. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Izcelsmes tiesa nevar veikt dziļāku lietas pārbaudi, attiecinot to arī uz tiem strīda aspektiem, kuri neietilpst Regulas Nr. 1215/2012 53. panta piemērošanas jomā. Vēl jo vairāk, izcelsmes tiesa nevar atkārtoti izvērtēt materiāltiesiskos un jurisdikcijas jautājumus, kas ir izlemti spriedumā, kura izpilde tiek lūgta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Atšķirīga minētās tiesību normas interpretācija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>apietu<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> sistēmu, kas izveidota ar Regulu Nr. 1215/2012, paredzot papildu pārbaudes tiesā līmeni, pat tajos gadījumos, kad valsts tiesību normas neparedz (vai vairs neparedz) attiecīgā sprieduma pārsūdzēšanas procedūru. Tādējādi šī pieeja apdraudētu <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tiesa jau ir uzvērusi <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> principa nozīmīgumu gan Savienības tiesiskajā sistēmā, gan valstu tiesiskajās sistēmās. Lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, Tiesa secināja, ka ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izsmelti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādai pārsūdzībai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060316">2006. gada 16. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kapferer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑234/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:178">EU:C:2006:178</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tādējādi, kā iesniedzējtiesa uzskata, pat ja, izdodot maksājuma rīkojumu, ir noticis Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā paredzēto jurisdikcijas noteikumu pārkāpums, minētais fakts neietekmē maksājuma rīkojuma galīgo raksturu un līdz ar to arī tā pārrobežu izpildāmību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos problemātisks šķiet arī vēl tas aspekts, ka iesniedzējtiesa izmeklēšanu veica pēc savas ierosmes.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1215/2012 46. pantā ir skaidri noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>pēc pieteikuma, kas saņemts no personas, pret kuru lūgta izpilde<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>, sprieduma izpildi atsaka, ja ir konstatēts, ka pastāv 45. pantā minētie pamatojumi. Turklāt minētās regulas 45. panta 2. punktā ir precizēts, ka, pārbaudot 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētos [jurisdikcijas] pamatus, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>tiesai, kurā iesniegts pieteikums, ir saistoši konstatētie fakti, kas ir pamatā izcelsmes dalībvalsts tiesas jurisdikcijai<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Šo pieeju var pretstatīt citām Regulas Nr. 1215/2012 normām, kurās Savienības likumdevējs ir tieši paredzējis pienākumu tiesai rīkoties pēc savas ierosmes. It īpaši tas attiecas uz šīs regulas 27. un 28. pantu, kā arī 29. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Minētās normas, kopā ņemot, liecina, ka Savienības likumdevējs izvēli iebilst pret izpildi ir atstājis tās personas ziņā, pret kuru ir lūgta izpilde. Iespējams, šī izvēle ir saderīga ar mērķi pēc iespējas veicināt brīvu spriedumu apriti Savienībā. Šis mērķis paredz, ka ir jānosaka skaidri ierobežojumi gan attiecībā uz termiņu un veidu, kādā var iebilst pret ārvalstīs pieņemta sprieduma izpildi, gan arī šādas rīcības pamatiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, iesniedzējtiesa nav tiesīga pārbaudīt, vai attiecīgais maksājuma rīkojums tika izdots likumīgi, jo īpaši vai ir ievēroti Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie jurisdikcijas noteikumi. Vēl jo vairāk, iesniedzējtiesai nav pienākuma to darīt pēc savas ierosmes.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētā procedūra</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Šo secinājumu apstiprina arī apsvērumi par Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētās procedūras būtību. Regulā Nr. 1215/2012 nav ietvertas nekādas normas attiecībā uz procedūru, kas būtu jāievēro, izdodot 53. pantā paredzēto apliecību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Līdz ar to minētās procedūras administratīvos un praktiskos elementus (piemēram, iekšējā kompetence izcelsmes tiesā, iesniedzamie dokumenti, nodevu esamība un apmērs utt.) nosaka ar dalībvalstu tiesisko regulējumu. Tomēr tas tā ir tikai gadījumā, ja tiek nodrošināta Regulas Nr. 1215/2012 noteikumu ievērošana, ja tajā noteiktās sistēmas darbība netiek padarīta neefektīva un ja netiek kavēta šīs regulas mērķa sasniegšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Kā esmu norādījis iepriekš šo secinājumu 56.–61. punktā, gan no jaunās spriedumu atzīšanas un izpildes sistēmas civillietās un komerclietās, gan Regulas Nr. 1215/2012 53. panta formulējuma izriet, ka izcelsmes tiesa izdod 53. pantā paredzēto apliecību automātiski. Tad, kad ir konstatēts, ka 53. panta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, izcelsmes tiesa nevar atteikt izdot apliecību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tādējādi procedūra, kas ir jāievēro izcelsmes tiesai, pieprasa, es teiktu, ātru pieteikuma iesniedzēja lūguma izskatīšanu. Jebkāds papildu laikposms, kas izcelsmes tiesai būtu nepieciešams, lai izmeklētu jautājumu, kas pārsniedz Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā minēto nosacījumu izpildi, varētu radīt nevajadzīgu procedūras kavēšanos. Savukārt tas apdraudētu ar Regulu Nr. 1215/2012 ieviestās sistēmas efektivitāti, kavējot mērķi padarīt pārrobežu tiesvedību mazāk laikietilpīgu un lētāku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>It īpaši tas attiektos uz gadījumiem, kad izcelsmes tiesa nolemtu pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanu, lai atkārtoti izvērtētu jautājumus, kas tika izskatīti (vai bija jāizskata) spriedumā, kura izpilde tiek lūgta. Tas varētu ietvert, piemēram, to, vai šo spriedumu ir pieņēmusi valsts tiesa, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas noteikumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Manu secinājumu par šo jautājumu neliek apšaubīt judikatūra, kurā Tiesa vērtēja procedūru, saskaņā ar ko spriedums tiek apstiprināts par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Imtech Marine Belgium</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑300/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:825">EU:C:2015:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160616">2016. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pebros Servizi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑511/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:448">EU:C:2016:448</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Izcelsmes tiesas pienākums pārbaudīt, vai ir izpildītas visas prasības [sprieduma] apstiprināšanai par Eiropas izpildes rīkojumu, skaidri izriet no Regulas Nr. 805/2004 6. panta, kas ir norma, kura Regulā Nr. 1215/2012 nav ietverta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Patērētāju aizsardzība Regulā Nr. 1215/2012</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tagad ir jāpārbauda, vai apstāklis, ka jurisdikcijas noteikumi, kuru pārkāpumu, iespējams, ir pieļāvusi <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa), izdodot attiecīgo maksājuma rīkojumu, attiecībā uz prasībām, kas ir celtas pret patērētājiem, varētu tomēr novest pie atšķirīga secinājuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Kā minēts iepriekš 17. punktā, iesniedzējtiesa iedvesmojas no Tiesas judikatūras, kura jo īpaši izstrādāta attiecībā uz Padomes Direktīvu 93/13/EEK (<DATE ISO="19930405">1993. gada 5. aprīlis</DATE>) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="095" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="1993">OV 1993, L 95, 29. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> un saskaņā ar kuru patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas vājākā pozīcijā, un līdz ar to valsts tiesu pozitīva iejaukšanās, ja vajadzīgs pēc savas ierosmes, varētu būt vajadzīga, lai izlīdzinātu nevienlīdzību konkrētos apstākļos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Līdz ar to iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai šī judikatūra tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā ļauj izcelsmes tiesai pēc savas ierosmes informēt patērētāju par apgalvoto pārkāpumu, vienlaikus neiebilstot vai neatsakot izdot 53. pantā paredzēto apliecību. Minētā informācija ļautu patērētājai apzināti izvērtēt iespēju iebilst pret maksājuma rīkojuma atzīšanu un izpildi tās dalībvalsts tiesā, kurā ir tās domicils, izmantojot Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Par šo jautājumu, es – tāpat kā Čehijas Republikas valdība, Īrija un Itālijas valdība, kā arī Komisija – uzskatu, ka Tiesas judikatūru par Direktīvu 93/13 nevar vienkārši attiecināt uz Regulu Nr. 1215/2012.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Direktīva 93/13 bija vērsta galvenokārt uz dalībvalstu materiālo tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, ļaujot dalībvalstīm noteikt vajadzīgos procesuālos noteikumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. it īpaši Direktīvas 93/13 10. un 24. apsvērumu.</P></NOTE> saskaņā ar labi zināmo procesuālās autonomijas principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20061026">2006. gada 26. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mostaza Claro</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑168/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:675">EU:C:2006:675</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Līdz ar to judikatūra, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, izrietēja no situācijām, kurās Tiesa uzskatīja, ka valsts procesuālie noteikumi padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina to patērētāju tiesību īstenošanu, kas tiem piešķirtas ar Direktīvu 93/13.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāuzsver, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētajam. Kā Tiesa ir noteikusi, tā ir imperatīvā norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kuru līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120614">2012. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Español de Crédito</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑618/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:349">EU:C:2012:349</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Turpretim Regulā Nr. 1215/2012 ir paredzētas kopējas procesuālās normas. Tajā nav ietvertas uz rezultātu vērstas un tālejošas materiāltiesiskās normas, kas būtu pielīdzināmas Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tas nav nekāds pārsteigums. Regulā Nr. 1215/2012 ir ietvertas vairākas normas, kas konkrēti attiecas uz patērētājiem un paredz tiem konkrētas tiesības procedūrā. Kā tas ir precizēts 18. apsvērumā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, <HT TYPE="ITALIC">patērētāju</HT> līgumiem un darba līgumiem vājākajai pusei vajadzētu būt aizsargātai ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējie noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Mans izcēlums. Skat. arī Regulas Nr. 1215/2012 14. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Tādējādi saskaņā ar minētās regulas 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju [..], ja [..] līgums ir noslēgts ar personu, kas veic komercdarbību vai profesionālo darbību patērētāja domicila dalībvalstī vai jebkādā citā veidā vērš šādas darbības uz minēto dalībvalsti vai vairākām dalībvalstīm, tostarp uz minēto dalībvalsti, un līgums ietilpst šādu darbību jomā<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, jurisdikciju nosaka atbilstoši noteikumiem, kas ir paredzēti II nodaļas 4. iedaļā. Savukārt atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Turklāt Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punktā un 46. pantā patērētājiem ir paredzēts konkrēts sprieduma atzīšanas un izpildes atteikuma pamats gadījumos, kad spriedums ir pretrunā konkrētajiem iepriekš minētajiem jurisdikcijas noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Regulā Nr. 1215/2012 ietvertajos jautājumos Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā patērētāju īpašo situāciju un šajā nolūkā izstrādājis <HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> noteikumus. Tādēļ Regulā Nr. 1215/2012 jau ir ietvertas vairākas papildu procesuālās garantijas, kas tiek uzskatītas par patērētājiem nepieciešamām. Šādos ietvaros, kas jau paredz ļoti augstu patērētāju aizsardzību, nav vajadzības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>pārspīlēt<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> ar minētās regulas 53. pantu, lai interpretācijas ceļā ieviestu tādas papildu garantijas, kādas ierosina iesniedzējtiesa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Vai gadījumā, ja Regulas Nr. 1215/2012 normas tiek <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>interpretētas<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> kā tādas, kas paredz papildu aizsardzības līmeni patērētājiem, sistēmiskā izpratnē līdzīga aizsardzība būtu arī jāattiecina uz citām personu kategorijām, kuras Savienības likumdevējs ir uzskatījis par īpaši aizsargājamām, ja tās ir atbildētāji<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Piemēram, apdrošinājuma ņēmēji, apdrošinātie, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēji, cietušās puses, darbinieki (uzskaitot tikai tos, kas ir minēti Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punktā.</P></NOTE>?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā ir vērts arī norādīt, ka judikatūrā, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa, Tiesa ir atzinusi, ka patērētāju aizsardzība nav absolūta. Konkrēti, tā ir uzskatījusi, ka principā Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam piešķir <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas – neatkarīgi no tās rakstura – pārkāpumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170126">2017. gada 26. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Primus</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑421/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:60">EU:C:2017:60</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tomēr, kā esmu minējis šo secinājumu 59.–61. punktā, iesniedzējtiesas ierosināto rīcības gaitu varētu pielīdzināt tam, ka tiek apšaubīts tā nolēmuma galīgums, attiecībā uz kuru tiek lūgts izdot 53. pantā paredzēto apliecību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">5.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Hartas 47. pants</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Kā pēdējais ir jānorāda apstāklis, ka, pat ja šādu vienādojumu papildina ar Hartas 47. pantu, mans secinājums par pareizu Regulas Nr. 1215/2012 53. panta interpretāciju paliek nemainīgs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā vajadzību nodrošināt, ka ieinteresētās puses var vērsties tiesās, lai iebilstu pret ārvalstīs pieņemtu spriedumu izpildi. Regulas Nr. 1215/2012 29. apsvērumā Savienības likumdevējs ir uzsvēris, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>uzrunātajā dalībvalstī veiktai citā dalībvalstī pieņemta sprieduma tiešai izpildei bez izpildāmības pasludināšanas nebūtu jāapdraud aizstāvības tiesību ievērošana<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, 38. apsvērumā vēl paredzot, ka regulā tiek ievērotas pamattiesības, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>jo īpaši tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas garantētas Hartas 47. pantā<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Pastāv jau vairākas garantijas, kas pilnībā nodrošina šo mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ja, izdodot attiecīgo maksājuma rīkojumu, patiešām ir noticis Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļas jurisdikcijas noteikumu pārkāpums, <HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT> var iebilst pret tā atzīšanu un izpildi Vācijā, atsaucoties uz tās pašas regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) punkta un 46. panta apvienotajiem noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Otrkārt, <HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT> var izmantot arī atteikuma iemeslu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta b) apakšpunktā attiecībā uz spriedumiem, kuri pieņemti aizmuguriski, ja ir izpildīti šajā normā paredzētie nosacījumi. Atbilstoši šai normai aizmuguriski pieņemtu spriedumu neatzīst, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar kuru celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Treškārt, Regulas Nr. 1215/2012 noteikumos iestrādātā aizsardzības sistēma vēl ir papildināta ar principu par valsts atbildību. Ja <HT TYPE="ITALIC">A. M. Fiermonte</HT> uzskatītu, ka viņai ir nodarīts kaitējums izcelsmes tiesas pieļautā Regulas Nr. 1215/2012 noteikumu pārkāpuma dēļ, kā arī ņemot vērā izdevumus, kas jau, iespējams, ir radušies saistībā ar izcelsmes tiesas izdotu nelikumīgu nolēmumu, viņa, neatkarīgi no uzrunātās dalībvalsts kompetentās tiesas turpmākās rīcības, varētu pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no attiecīgās dalībvalsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbildības princips par privātpersonām radīto kaitējumu vai zaudējumiem tādu Savienības tiesību pārkāpumu rezultātā, par ko varētu būt vainojamas šīs valstis, ir spēkā visos gadījumos, kad dalībvalsts pārkāpj Savienības tiesības, lai arī kāda valsts iestāde būtu atbildīga par šo pārkāpumu, tostarp, kad pārkāpums ir pieļauts tiesas nolēmumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Köbler</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑224/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:513">EU:C:2003:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 53. pants liedz izcelsmes tiesai, kurai tiek lūgts izdot apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu, pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai, pieņemot šo nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesas kompetence (otrais posms)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Kad lieta ir izvērtēta pēc būtības, tikai pilnības labad noslēgumā atgriezīšos pie jautājuma par kompetenci.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Dažādi apsvērumi liek man uzskatīt, ka funkcijas, ko izcelsmes tiesa veic, izdodot 53. pantā paredzēto apliecību, ir tiesas funkcijas. Līdz ar to šāda tiesa var lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Pirmkārt, šo secinājumu 52. punktā esmu uzsvēris 53. pantā paredzētās apliecības nozīmīgumu Regulas Nr. 1215/2012 sistēmā. Minētā apliecība ir ārvalstīs pieņemtu spriedumu tiešas izpildes principa īstenošanas pamats. Pēc tam, kad 53. pantā paredzētā apliecība ir iesniegta kompetentajai izpildes iestādei, tā praktiski sāk patstāvīgu eksistenci. Visai informācijai, kas nepieciešama attiecīgā<?PAGE NO="14"?> sprieduma izpildei, principā būtu jābūt atrodamai apliecībā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>lietotājam draudzīgā veidā<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka ir maz ticams – ja vien tas netiek skaidri apšaubīts –, ka izpildes iestādes divkārši pārbaudīs minētās informācijas precizitāti, vērtējot attiecīgā sprieduma tekstu, kas bieži būs sagatavots valodā, kuru tās nespēj izlasīt. Tāpēc praksē 53. pantā paredzētā apliecība, visticamāk, būs sprieduma izpildes pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Otrkārt, tās iestādes funkcija, kura ir atbildīga par informācijas iegūšanu no izpildei paredzētā sprieduma un šīs informācijas norādīšanu īpašajā veidlapā, bieži vien ir diezgan mehāniska. Tomēr tas tā var nebūt vienmēr. Lai aizpildītu Regulas Nr. 1215/2012 I pielikumā paredzēto veidlapu, ir vajadzīga diezgan detalizēta informācija. Ir visnotaļ iespējams, ka daļa šīs informācijas nav atrodama izpildāmajā spriedumā. Protams, daži no šiem jautājumiem var būt strīdīgi. Attiecībā uz citiem varētu būt vajadzīgs interpretēt galīgo spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Turklāt pušu starpā domstarpības varētu rasties par to, vai ir ievēroti Regulas Nr. 1215/2012 53. panta piemērošanas nosacījumi, kas aplūkoti šo secinājumu 57. punktā. Labs piemērs tam ir spriedums <HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190228">2019. gada 28. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Visi šie elementi un iespējas liek man nepārprotami secināt, ka 53. pantā paredzētās apliecības aizpildīšanu ir grūti uzskatīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>administratīvu<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/> procedūru, ko var pielīdzināt situācijai, kad personai tiek lūgts apzīmogot dokumentu bez rūpīgas apdomāšanas vai nesniedzot būtisku ieguldījumu tā saturā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā šo izpratni, es neatbalstu tādu Regulas Nr. 1215/2012 53. panta interpretāciju, kura paredz, ka funkcijas (tiesas vai tikai administratīva rakstura), ko veic iestāde, kura izdod apliecību, katru reizi ir atkarīgas no to jautājumu veida, kas tām ir jāizskata šajā īpašajā procedūrā. Regulas Nr. 1215/2012 normās noteikto funkciju būtībai jābūt vienādai no procedūras sākuma līdz beigām neatkarīgi no tā, vai jautājumi, kas ir jārisina izcelsmes tiesai, izrādās vairāk vai mazāk sarežģīti vai arī tie ietver vērtējumus, kas zināmā mērā var pārsniegt to, kas ir skaidri iekļauts spriedumā, kura izpilde ir lūgta. Izsakoties vienkāršāk, man ir grūti atbalstīt pieeju, ar kuru konkrētās lietas īpatnības un (ne)veiksmes varētu padarīt Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzēto procedūru par mainīgu ģeometrijas procedūru, kura dažreiz būtu, savukārt citreiz nebūtu tiesas process.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Ceturtkārt un visbeidzot, vispārīgākā līmenī varētu būt lietderīgi atgādināt, ka 53. pantā paredzētās apliecības izdošanas procedūra praktiski tiek veikta valsts līmenī, izmantojot dažādus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>iekšējas deleģēšanas<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> veidus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Par šādas <HT TYPE="ITALIC">iekšējas</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ārējas</HT> deleģēšanas nošķiršanu skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pula Parking</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑551/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:825">EU:C:2016:825</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0096">96.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. 53. pantā paredzēto apliecību var izdot atsevišķs tiesnesis vai tās izdošanu var deleģēt tiesas darbiniekam vai citam tiesas ierēdnim, bet to joprojām <HT TYPE="ITALIC">veic valsts tiesā</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka gadījumos, kad iestāde, kura lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>tiesa<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> atbilstoši vispārīgai un institucionālai definīcijai saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ir jāizsaka pamatoti argumenti, lai pierādītu, ka, neskatoties uz tās vispārējo tiesas iedabu, šī iestāde acīmredzami veic tikai administratīva rakstura funkcijas konkrētajā pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [<HT TYPE="ITALIC">N Wahl</HT>] secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:265">EU:C:2014:265</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Man šķiet, ka Tiesa šo secinājumu ir attiecinājusi uz gadījumiem, kad nav bijis strīda par to, ka attiecīgās darbības rezultātā, neskatoties uz to, ka to veica tiesu iestāde, netika pieņemts tiesas nolēmums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19951019">1995. gada 19. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Job Centre</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑111/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:340">EU:C:1995:340</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turpretim gadījumos, kad situācija nav tik vienkārša, šķiet, Tiesa ir tulkojusi šaubas par labu valsts tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cartesio</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑210/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:723">EU:C:2008:723</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Šo pieeju es uzskatu par sapratīgu un, iespējams, vēl jo pamatotāku tās tiesiskās sadarbības sistēmas ietvaros, kas izveidota ar Regulu Nr. 1215/2012. Visas šīs sistēmas, kuras svarīgs elements ir 53. pants, darbība balstās uz tiesu iestādēm piešķirto galveno lomu. Tādējādi, ja tiesai ir šaubas par Regulas Nr. 1215/2012 normu piemērošanu, tiesību aktu vienotības un skaidrības nodrošināšanas interesēs ir tas, lai piekļuvei Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu netiktu interpretēta nepamatoti šauri.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Šajā lietā nav šaubu par to, ka <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa) un konkrētais tiesnesis, kura kompetencē ir izdot 53. pantā paredzēto apliecību, ir daļa no vispārējās Itālijas tiesu sistēmas. Turklāt Regulas Nr. 1215/2012 53. pantā paredzētā procedūra nav tikai administratīva rakstura funkcija iepriekš minēto iemeslu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, es uzskatu, ka Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šajā tiesvedībā uzdoto jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Es ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Tribunale di Milano</HT> (Milānas tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta versija) 53. pants liedz izcelsmes tiesai, kurai tiek lūgts izdot apliecību attiecībā uz likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu, pēc savas ierosmes izmantot pilnvaras pārbaudīt, vai, pieņemot šo nolēmumu, ir noticis jurisdikcijas noteikumu attiecībā uz patērētāju līgumiem pārkāpums.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>