3.noguldītājs ir fiziska vai juridiska persona, kurai ir noguldījums bankā, bankas meitasuzņēmumā vai krājaizdevu sabiedrībā, izņemot uzņēmējus, kuru noguldījumi nevar tikt nodrošināti saskaņā ar šo likumu. Ja fiziska vai juridiska persona (izņemot ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, kas pārvalda kopējos ieguldījumu fondus vai pensiju fondus), kurai pieder noguldījums, rīkojas kā fiduciārs, par noguldītāju ir uzskatāms fiduciants. Ja personu grupai saskaņā ar līgumu ir prasījuma tiesības uz līdzekļiem, katra no šīm personām ir uzskatāma par noguldītāju un līdzekļi to starpā tiek sadalīti vienādās daļās, izņemot gadījumu, ja kredītu līgumos vai tiesas nolēmumā ir noteikts citādi.4.noguldījums ir noguldītāja līdzekļu kopsumma (ieskaitot procentus) bankā, bankas meitasuzņēmumā vai krājaizdevu sabiedrībā saskaņā ar noguldījuma un/vai bankas konta līgumu, kā arī citi līdzekļi, uz kuriem noguldītājam ir prasījuma tiesības, kas izriet no kredītiestādes apņemšanās veikt darījumus ar noguldītāja līdzekļiem vai sniegt ieguldījumu pakalpojumus.

[..]

1)Vai [Direktīva 94/19] ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo direktīvu par noguldījumu var tikt uzskatīti naudas līdzekļi, kuri norakstīti ar personu piekrišanu vai kurus šīs pašas personas ir pārskaitījušas vai iemaksājušas kredītiestādes citā kredītiestādē atvērtā kontā?2)Vai [Direktīvas 94/19] 7. panta 1. punkts un 8. panta 3. punkts, skatot tos kopā, ir jāinterpretē tādējādi, ka noguldījumu garantija līdz [šīs direktīvas] 7. panta 1. punktā norādītajai summai ir jānodrošina ikvienai personai, kuras prasījumi var tikt konstatēti pirms datuma, kad veikta [šīs pašas direktīvas] 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētā konstatācija vai pieņemts lēmums?3)Vai [Direktīvas 94/19] izpratnē parasta banku darījuma definīcija ir saistīta ar noguldījuma jēdziena interpretāciju kā kredīta atlikumu, kas iegūts no banku darījumiem? Vai šī definīcija ir arī jāņem vērā, interpretējot noguldījuma jēdzienu valsts tiesību aktos, ar kuriem ieviesta [šī direktīva]?4)Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, kā ir jāizprot un jāinterpretē [Direktīvas 94/19] 1. panta 1. punktā lietotais parasta banku darījuma jēdziens:

a)kādi banku darījumi ir jāuzskata par parastiem, vai kādiem kritērijiem būtu jābūt pamatā, lai noteiktu, vai konkrēts banku darījums ir parasts?b)vai parasta banku darījuma jēdziens ir jāvērtē, ņemot vērā veikto banku darījumu mērķi vai personas, starp kurām veikti šādi banku darījumi?c)vai [Direktīvā 94/19] izmantotais jēdziens, ka noguldījums ir kredīta atlikums, kuru rada parastie banku darījumi, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz gadījumiem, kad visi darījumi, kuru rezultātā tiek radīts šāds atlikums, tiek uzskatīti par parastiem?

1)Vai gadījumos, ja kredītiestāde rīkojas kā ieguldījumu sabiedrība, kurai līdzekļi ir pārskaitīti, lai iegūtu īpašumā pašas kredītiestādes emitētus parāda vērtspapīrus, bet vērtspapīru emisija faktiski nav notikusi un vērtspapīri nav nodoti personas, kura ir iemaksājusi līdzekļus, īpašumā, kaut gan šie līdzekļi jau ir norakstīti no šīs personas konta un ieskaitīti uz kredītiestādes vārda atvērtā kontā, un tie vairs nav pieejami, un ja turklāt nav skaidra valsts likumdevēja griba attiecībā uz konkrētas aizsardzības sistēmas piemērošanu šajā situācijā, – ir iespējams tieši piemērot Direktīvas 94/19 1. panta 1. punktu un Direktīvas 97/9 1. panta 4. punktu, lai noteiktu šiem līdzekļiem piemērojamo aizsardzības sistēmu, un vai līdzekļu izlietojuma mērķis šajā ziņā ir galvenais kritērijs? Vai iepriekš minētās normas ir pietiekami skaidras, precīzas, beznosacījumu un tādas, ar ko ir piešķirtas subjektīvas tiesības tādējādi, ka privātpersonas uz tām var atsaukties valsts tiesā, lai pamatotu savus lūgumus izmaksāt kompensāciju, kas ir iesniegti pret valsts izveidotu garantijas iestādi?2)Vai Direktīvas 97/9 2. panta 2. punkts, kurā ir paredzēts, uz kādiem prasījumiem attiecas kompensāciju ieguldītājiem sistēma, ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz prasījumiem atmaksāt līdzekļus, kurus ieguldījumu sabiedrība ir parādā ieguldītājiem un kuri tajā netiek glabāti ieguldītāju vārdā?3)Apstiprinošas atbildes uz otro jautājumu gadījumā, vai Direktīvas 97/9 2. panta 2. punkts, kurā ir precizēts, uz kādiem prasījumiem attiecas kompensāciju sistēma, ir pietiekami skaidrs, precīzs, beznosacījumu un tāds, ar ko ir piešķirtas subjektīvas tiesības tādējādi, ka privātpersonas uz to var atsaukties valsts tiesās, lai pamatotu savus lūgumus izmaksāt kompensāciju, kas ir iesniegti pret valsts izveidotu garantijas iestādi?4)Vai Direktīvas 94/19 1. panta 1. punkts ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas izpratnē par noguldījumiem var tikt uzskatīti līdzekļi, kuri ir norakstīti no kādas personas personīgā konta ar tās piekrišanu un ieskaitīti uz šīs kredītiestādes vārda tajā atvērtā un šīs iestādes nākotnē emitējamo parāda vērtspapīru samaksai piesaistītā kontā?5)Vai Direktīvas 94/19 7. panta 1. punkts, to lasot kopā ar 8. panta 3. punktu, ir jāsaprot un jāinterpretē tādējādi, ka kompensācija kā noguldījumu garantija ir jāizmaksā līdz [šīs direktīvas] 7. panta 1. punktā norādītajai summai ikvienai personai, kuras prasījuma tiesības var tikt konstatētas pirms datuma, kad veikta [šīs direktīvas] 1. panta 3. punkta i) un ii) apakšpunktā minētā konstatācija vai pieņemts lēmums?