<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-281/18 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0281</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:426">EU:C:2019:426</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>14</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>14</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Bordona</HT> secinājumi – Lieta C‑281/18 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa-Bordonas [<HT TYPE="ITALIC">m. campos sánchez-bordona</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190516">2019. gada 16. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – spāņu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑281/18 P</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT></P><P>pret</P><P>Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>)</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības preču zīme</KEYWORD><KEYWORD>Spēkā neesamības atzīšanas process</KEYWORD><KEYWORD>Apelācijas padomes sākotnējā lēmuma, ar ko daļēji noraidīts pieteikums par Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> atzīšanu par spēkā neesošu, atsaukšana</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šī apelācijas sūdzība kopumā ir par juridisko pamatu, kas ļauj <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apelācijas padomēm atsaukt pašām savus lēmumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Strīds radās, kad apvienība <HT TYPE="ITALIC">repowermap.org</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) mēģināja panākt, lai tiktu anulēta Eiropas Savienības preču zīme (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), kuras īpašnieks bija cits uzņēmums (<HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT>), attiecībā uz visām precēm un pakalpojumiem, par kuriem iesniegts reģistrācijas pieteikums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Pēc administratīvā procesa <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Apelācijas piektā padome ar <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu daļēji atzina pieteikumu par preču zīmes spēkā neesamības atzīšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Lēmums, 2016. gada 8. februāris, lieta R 2311/2014‑5.</P></NOTE>. Tā kā <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> apstrīdēja šo lēmumu Vispārējā tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Lieta T‑188/16, <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO – Repower</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>), apturēta Vispārējā tiesā.</P></NOTE>, pati Apelācijas padome (<DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augustā</DATE>) to atsauca, uzskatot to par nepietiekami pamatotu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Līdz ar to <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> cēla prasību par <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> lēmumu Vispārējā tiesā, kura to noraidīja ar <DATE ISO="20180221">2018. gada 21. februāra</DATE> spriedumu, par kuru ir iesniegta šī apelācijas sūdzība.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas. Regula (EK) Nr. 207/2009<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Padomes Regula (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="078" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 78, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Lietu reglamentē <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> Regula Nr. 207/2009 tās sākotnējā redakcijā, kas grozīta 2015. gadā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2015/2424 (<DATE ISO="20151216">2015. gada 16. decembris</DATE>), ar ko groza Padomes Regulu Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi, Komisijas Regulu (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, un atceļ Komisijas Regulu (EK) Nr. 2869/95 par maksām, kas jāmaksā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="341" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 341, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un vēlāk aizstāta ar Regulu (ES) 2017/1001<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20170614">2017. gada 14. jūnijs</DATE>) par Eiropas Savienības preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="154" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2017">OV 2017, L 154, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 80. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="080.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja Birojs iekļāvis reģistrā ierakstu vai pieņēmis lēmumu, kurā ir acīmredzama procesuāla kļūda, kas attiecināma uz Biroju, tas nodrošina, ka šo ierakstu anulē vai lēmumu atceļ. Ja procesā ir tikai viena puse un ieraksts vai akts skar tās tiesības, anulēšanu vai atcelšanu nosaka pat tad, ja kļūda nav bijusi šai pusei acīmredzama.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="080.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Anulēšanu vai atcelšanu, kas minēta 1. punktā, pienākuma dēļ vai pēc vienas no procesā iesaistītās puses pieprasījuma nosaka nodaļa, kas izdarījusi ierakstu vai pieņēmusi lēmumu. Anulēšanu vai atcelšanu pēc apspriešanās ar procesā iesaistītajām pusēm vai jebkuras reģistrā iekļautas attiecīgās Kopienas preču zīmes tiesību īpašnieku nosaka sešu mēnešu laikā no dienas, kurā izdarīts ieraksts reģistrā vai pieņemts lēmums.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="080.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šis pants neskar pušu tiesības iesniegt apelāciju saskaņā ar 58. un 65. pantu vai iespēju saskaņā ar procedūrām un nosacījumiem, kas paredzēti īstenošanas regulā, labot jebkādas valodas kļūdas vai transkripcijas kļūdas un acīmredzamas kļūdas Biroja lēmumos, vai kļūdas, ko Birojs pieļāvis, reģistrējot preču zīmi vai publicējot tās reģistrāciju.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 83. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Ja šajā regulā, īstenošanas regulā, noteikumos par samaksu vai Apelācijas padomes procesa noteikumos nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība EUIPO</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> ir Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>, kas reģistrēta precēm un pakalpojumiem, kuras ietilpst 4., 9., 37., 39., 40. un 42. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (<DATE ISO="19570615">1957. gada 15. jūnijs</DATE>), grozīts <DATE ISO="19790928">1979. gada 28. septembrī</DATE>.</P></NOTE>, īpašnieks. Šīs preču un pakalpojumu kategorijas citu starpā iekļauj vai attiecas uz elektroenerģiju, tās ražošanu, kā arī citiem tehniskiem aspektiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT><DATE ISO="20130603">2013. gada 3. jūnijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> lūdza atzīt par spēkā neesošu preču zīmi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>, uzskatot, ka tā ir aprakstoša zīme un tai neesot atšķirtspējas attiecībā uz visām ar to reģistrētajām precēm un pakalpojumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Šajā ziņā tā pamatojās uz Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktu saistībā ar 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> Anulēšanas nodaļa <DATE ISO="20140709">2014. gada 9. jūlija</DATE> lēmumā:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>daļēji apmierināja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu saistībā ar dažām precēm un pakalpojumiem, kas ietverti 37.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Norādīja šādus: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>būvniecība; remonts; uzstādīšanas pakalpojumi; pārvades un sadales iekārtu, vidēja un zema sprieguma iekārtu, apgaismes iekārtu, kā arī elektroiekārtu būvniecība un remonts, kā arī tehniskā apkope; elektrosadales iekārtu uzstādīšana, remonts un tehniskā apkope; elektroenerģijas transformatoru un sadales iekārtu uzstādīšana un tehniskā apkope; publiskā ielu apgaismojuma uzstādīšana un tehniskā apkope; lielo siltumsūkņu lielo rūpnīcu būvniecība, uzstādīšana un tehniskā apkope; konsultācijas iepriekš minēto pakalpoju jomā<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</P></NOTE>un 42. klasē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Konkrēti norādīja: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>pakalpojumi tehnoloģiju jomā, kā arī ar tiem saistītie pētniecības un attīstības pakalpojumi; tehniskās ekspertīzes attiecībā uz elektroiekārtām; inženiertehniskie un kvalitātes pārbaudes pakalpojumi piešķiršanas, uzskaites un kontroles darbību jomā, kā arī iekārtu pārbaudes pakalpojumi saistībā ar energoapgādi<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</P></NOTE>;</P></ITEM><?PAGE NO="3"?><ITEM><P>noraidīja šo pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu attiecībā uz visām pārējām precēm un pakalpojumiem;</P></ITEM><ITEM><P>attiecībā uz apzīmējuma atšķirtspēju tā uzsvēra, ka <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> nav pierādījusi, ka vārds <HT TYPE="ITALIC">REPOWER</HT> tirdzniecībā parasti tiek lietots, lai apzīmētu pārējās preces un pakalpojumus, tādējādi to uztverot kā preču zīmi.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repowermap</HT> apstrīdēja Anulēšanas nodaļas lēmumu Apelācijas padomē, kura to noraidīja ar <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu. Pēc Anulēšanas nodaļas domām, apzīmējums nav aprakstošs un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> nav iesniegusi pierādījumus, kuri apliecinātu tās ierasto raksturu attiecībā uz strīdīgajām precēm un pakalpojumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> par Apelācijas padomes <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt tiesību aktu (lieta T‑188/16).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Lai gan Vispārējā tiesa izskata lietu T‑188/16, Apelācijas padome <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augustā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Lieta R 2311/2014‑5 (REV).</P></NOTE> nolēma atsaukt <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu. Minēto atsaukumu tā pamatoja ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>[<DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma] pamatojuma nepietiekamību<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas veidoja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>acīmredzamu procesuālu kļūdu Regulas Nr. 207/2009 80. panta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>. Tāpat tā paziņoja, ka tā laikus pieņems jaunu lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P><DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> lēmuma 16.–18. punkts.</P></NOTE>, ko tā izdarīja <DATE ISO="20160926">2016. gada 26. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P><DATE ISO="20160926">2016. gada 26. septembra</DATE> lēmumam šajā apelācijas lietā nav nozīmes. Gan <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT>, gan <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> to apstrīdēja Vispārējā tiesā, kas ir apturējusi šīs lietas, gaidot spriedumu šajā apelācijas tiesvedībā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> par Apelācijas padomes <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augusta</DATE> lēmumu <DATE ISO="20161010">2016. gada 10. oktobrī</DATE> Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt tiesību aktu, izvirzot četrus spēkā neesamības pamatus: i) tā juridiskā pamata neesamību; ii) apelācijas padomju kompetences atsaukt savus lēmumus neesamību; iii) Regulas Nr. 207/2009 80. panta, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes pamatnostādņu, kā arī labas pārvaldības, tiesiskās drošības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principu pārkāpumu, un iv) tā pamatojuma neesamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šobrīd interesējošo no <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> prasībā Vispārējā tiesā apgalvotā uzsvēršu šo:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>Apelācijas padome ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, jo pamatojuma trūkums ir nevis procesuāla kļūda, bet gan materiāltiesiska [kļūda]<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Atbildot uz kādu Vispārējās tiesas jautājumu, tā piebilda, ka vispārējs tiesību princips, kas ļauj atsaukt prettiesisku administratīvu aktu, nevar būt juridiskais pamats apstrīdētajam lēmumam.</P></NOTE>;</P></ITEM><ITEM><P>saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> pārbaudes pamatnostādņu A daļas 6. nodaļas 1.3.1. punktu lēmums nevar tikt atsaukts, ja tas ir apstrīdēts apelācijas padomē. Minētais princips pēc analoģijas ir jāpiemēro Vispārējā tiesā apstrīdētajiem apelācijas padomju lēmumiem.</P></ITEM><ITEM><P>tas, ka jebkura <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> iestāde varētu brīvi grozīt strīda, kurš ir izskatīšanas stadijā, priekšmetu, nebūtu saderīgi ar labas pārvaldības, tiesiskās drošības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka principiem.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa ar <DATE ISO="20180221">2018. gada 21. februāra</DATE> spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO – repowermap.org</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) (T‑727/16, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:88">EU:T:2018:88</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> noraidīja šos četrus spēkā neesamības pamatus un tādējādi – <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> prasību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa pamatojās uz apgalvojumu, ka pamatojuma nepietiekamība nav klasificējama kā procesuāla kļūda. Tā no kāda iepriekšēja sprieduma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111122">2011. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">mPAY24</HT>/ITSB – <HT TYPE="ITALIC">Ultra</HT></NAME.CASE> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>MPAY24<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>) (<NO.CASE>T‑275/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:683">EU:T:2011:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> secināja, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>ka lēmuma pamatojuma papildināšana ietekmē šo pašu lēmumu pēc būtības un ka pamatojuma neesamība nevar tikt uzskatīta par kļūdu Regulas Nr. 207/2009 [..] 80. panta 1. punkta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>. Tādējādi Apelācijas padome <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>apstrīdēto lēmumu nevarēja pamatot ar Regulas Nr. 207/2009 [..] 80. panta 1. punktu<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Pārsūdzētais spriedums, 57. un 59. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa noteica, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>apelācijas padomes principā var balstīties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, lai atsauktu to lēmumus<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Turpat, 61. punkts.</P></NOTE>. Tā uzskata, ka konkrētas tiesību normas esamība (Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts) neaizliedz minētā principa piemērošanu, neatkarīgi no šā panta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Lai pamatotu šo apgalvojumu, no jauna tika izmantoti divi iepriekšēji pašas Vispārējās tiesas spriedumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">González</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Díez</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑25/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:257">EU:T:2007:257</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deutsche Post</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑421/07 RENV</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:654">EU:T:2015:654</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; skat. pārsūdzētā sprieduma 63.–65. punktu.</P></NOTE>, no kuriem izrietēja, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>ka pat gadījumā, kad likumdevējs ir reglamentējis iestādes aktu atsaukšanas procedūru, šī iestāde var atsaukt aktu, pamatojoties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku administratīvo aktu, ar nosacījumu, ka ir ievēroti noteikti nosacījumi [saprātīga termiņa un adresāta tiesiskās paļāvības ievērošana]<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Pārsūdzētais spriedums, 65. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa uzskata, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>acīmredzama procesuāla kļūda<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> nav definēts nevienā no regulām, uz kurām attiecas Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts, un šī tiesību norma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>nav nepārprotama un tātad nav pietiekami skaidra, lai izslēgtu Regulas Nr. 207/2009 83. panta piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Turpat, 66. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa savu analīzi galvenokārt veltīja iepriekš minēto tiesību vispārējā principa piemērošanas nosacījumiem, lai secinātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Turpat, 67.–82. punkts.</P></NOTE>, ka:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>apstrīdētais (atsaukuma) lēmums tika pasludināts saprātīgā termiņā, kas ir nedaudz mazāk kā sešus mēnešus pēc <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> [lēmuma pieņemšanas];</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> nevarēja atsaukties uz tiesisko paļāvību pēc tam, kad <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> bija apstrīdējusi <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>[Vispārējā tiesa] piebilda, ka nepietiekamajam <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma pamatojumam saistībā ar strīdīgās preču zīmes saikni ar pārējām precēm un pakalpojumiem <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> kā rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam būtu bijis jārada šaubas par tā tiesiskumu. Šajā nolūkā tā atsaucās uz <DATE ISO="20080212">2008. gada 12. februāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CELF</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ministre de la Culture et de la Communication</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑199/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:79">EU:C:2008:79</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19910620">1991. gada 20. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cargill</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑248/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:264">EU:C:1991:264</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa noraidīja to, ka atsaukšanas princips būtu pretrunā labas pārvaldības, tiesiskās drošības un <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka [principiem]. No vienas puses, koriģēt kļūdas un nepilnības, kuras ir pieļautas lēmumā, ir likumīgi un atbilst rūpīgas administratīvās pārvaldes interesēm. No otras puses, tā kā tas ir jāveic saprātīgā termiņā, tiek ievērotas ieinteresētās personas tiesības paļauties uz akta tiesiskumu. Visbeidzot, apelācijas padomju lēmumiem, kuriem ir nevis tiesas, bet gan administratīvs raksturs, nav nekāda <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēka<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Pārsūdzētā sprieduma 84.–86. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> savu apelācijas sūdzību Tiesas kancelejā iesniedza <DATE ISO="20180424">2018. gada 24. aprīlī</DATE>. <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> savus atbildes rakstus iesniedza attiecīgi <DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijā</DATE> un <DATE ISO="20180817">2018. gada 17. augustā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> Tiesai lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pēdējais minētais un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> aicina Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190314">2019. gada 14. martā</DATE> notika tiesas sēde, kurā piedalījās <HT TYPE="ITALIC">Repower AG, EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzības pārbaude</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Lai gan <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza piecus pamatus, Tiesa aicina ģenerāladvokātu savu analīzi galvenokārt veltīt otrajam un trešajam apelācijas pamatam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Pirmais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas Reglamenta 188. panta pārkāpumu, ceturtais – uz <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> tiesiskās paļāvības pārkāpumu un piektais – uz kļūdu pamatojumā.</P></NOTE>, ar kuriem šis uzņēmums apgalvo:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>administratīvo aktu atsaucamības vispārējā principa nepareizu piemērošanu, pārkāpjot Regulas Nr. 207/2009 80. un 83. pantu (otrais pamats), un</P></ITEM><ITEM><P>Regulas Nr. 207/2009 83. panta pārkāpumu, vēršot pierādīšanas pienākumu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju (trešais pamats).</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Lai gan ir mainīta apelāciju analīzes ierastā metode, uzskatu, ka izskatāmajā lietā skaidrību var rast, ja pirms atbildes sniegšanas uz katru no abiem pamatiem vispirms izklāstīšu dažus argumentus par šī strīda priekšmetu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tiesību vispārējais princips, kas pieļauj prettiesisku aktu atsaukšanu Savienības tiesībās</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Ar terminu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>atsaukšana<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, tā plašākā nozīmē, apzīmē divus juridiski atšķirīgus jēdzienus, kas var ietekmēt administratīvos aktus par labu ieinteresētajai pusei:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>no vienas puses, lēmumu, ar kuru iestāde atstāj negrozītu iepriekšēju pašas aktu, kurš var nebūt prettiesisks, saskaņā ar lietderīguma apsvērumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Šajā izpratnē <HT TYPE="ITALIC">atsaukšanas</HT> paradigmatisks piemērs ir paredzēts ES līguma 50. pantā.</P></NOTE>, un</P></ITEM><ITEM><P>no otras puses, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/><HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT> pārskatīšanu<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> tiesiskuma apsvērumu dēļ, ko veic (ievērojot noteiktu prasību izpildi), ja iepriekšējā tiesību aktā ir pieļautas kļūdas, kas izraisa tā prettiesiskumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Tā tas notiek konkrēti ar Regulas Nr. 207/2009 80. pantu. Valodu redakcijās, kuras esmu izmantojis (vācu, spāņu, franču, angļu, itāļu, holandiešu un portugāļu), ir lietots vārds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>atsaukšana<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> vai cits līdzīgs [vārds] attiecīgajā valodā, lai atsauktos uz aktu, kas padara par spēkā neesošu iepriekšēju aktu, ņemot vērā tā prettiesiskumu. Lai saglabātu atbilstību Savienības tiesību aktiem, izmantošu jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>atsaukšana<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> (nevis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/><HT TYPE="ITALIC">ex officio</HT> pārskatīšana<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>), kā arī tā darbības vārda formu.</P></NOTE>.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Šajā lietā aplūkotā atsaukšana atbilst otrajai no abām minētajām kategorijām, – patiesībā tā ir <HT TYPE="ITALIC">ex officio pārskatīšana</HT>, kuru vienpusēji veic Savienības struktūrvienība (apelācijas padome) attiecībā uz aktu, kuru tā pati ir pieņēmusi un kurš pēc tam tiek uzskatīts par kļūdainu, izraisot tā prettiesiskumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tiesas agrīnajā judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedumā, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19570712">1957. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Algera</HT> u.c./Kopējā asambleja</NAME.CASE> (<NO.CASE>7/56 un no 3/57 līdz 7/57</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1957:7">EU:C:1957:7</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 116. lpp.</P></NOTE> tāds kopīgs administratīvo tiesību vispārējais princips, kādu mēs pašlaik aplūkojam, bija noteikts visām sešām toreizējās Eiropas Ekonomikas Kopienas dalībvalstīm. Tas kopsavilkumā var tikt formulēts, izmantojot citātu no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">de Compte</HT>/Parlaments: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>lai gan ikvienai Kopienu iestādei, kas konstatē, ka akts, kuru tā pieņem, ir nelikumīgs, ir jāatzīst tiesības to atsaukt saprātīgā termiņā<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>, tomēr <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>labvēlīga administratīvā akta atsaukšana ar atpakaļejošu iedarbību ir vispārīgi pakļauta ļoti stingriem nosacījumiem<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970417">1997. gada 17. aprīlis</DATE> (<NO.CASE>C‑90/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:198">EU:C:1997:198</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Vēlāk šis princips ir piemērots tik dažādām jomām kā Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Papildus <DATE ISO="19570712">1957. gada 12. jūlija</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Algera</HT> u.c./Kopējā asambleja</NAME.CASE> (<NO.CASE>7/56 un no 3/57 līdz 7/57</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1957:7">EU:C:1957:7</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), skat. arī <DATE ISO="19780309">1978. gada 9. marta</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Herpels</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>54/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:45">EU:C:1978:45</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, ELVGF iemaksas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, 1987. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorzio Cooperative d’Abruzzo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>15/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:111">EU:C:1987:111</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 12. un nākamie punkti.</P></NOTE>, tērauda izstrādājumu produkcijas ražošanas kvotu noteikšana EOTK līguma ietvaros<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19820303">1982. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alpha Steel</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>14/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:76">EU:C:1982:76</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> vai kopienas atbalsta noteikšana eļļas augu sēklu nozarē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19910620">1991. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cargill</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑248/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:264">EU:C:1991:264</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> un citas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Šobrīd es neaplūkošu jautājumu par to, vai šim principam ir vai nav <HT TYPE="ITALIC">konstitucionāla nozīme</HT>, ko ieguvuši citi principi, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091015">2009. gada 15. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Audiolux</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑101/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:626">EU:C:2009:626</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> vai tiesiskās drošības [principi]<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 13. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kühne &amp; Heitz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑453/00</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:17">EU:C:2004:17</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, ar kuru galīga tiesību aktu atsaukšana rada iekšēju spriedzi. Pietiekami ir uzsvērt, ka pirmais ir jāpiemēro, mēģinot saskaņot tiesiskās drošības principu (ko atspoguļo akta adresāta tiesiskā paļāvība attiecībā pret tā spēkā esamību) ar tiesiskuma principu, tas ir, Savienības ieinteresētību pienācīgā tās institūciju un aģentūru darbībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Tā tas skaidri izskaidrots <DATE ISO="19610322">1961. gada 22. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Snupat</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>42/59 un 49/59</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1961:5">EU:C:1961:5</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 76. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Izmantojot savu kompetenci atsaukt [aktu] uz prettiesiskuma pamata, valsts iestāde upurē daļu pilsoņu tiesiskās drošības kopīgo interešu nolūkā, kas pieprasa administratīvu rīcību, kurā nav pieļauts juridisks pārkāpums. No tā izriet nepieciešamā piesardzība, ja nelabvēlīgi ir jāietekmē to subjektu juridiskā joma, kuri iepriekš guvuši labumu no pašas administrācijas labvēlīgā akta, ar ko tiem tikušas atzītas subjektīvas tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Tam pierādījums ir <HT TYPE="ITALIC">ReNEUAL Model Rules on EU Administrative Procedure – Book III – Single Case Decision-Making</HT> III‑36.(3.) panta trešā teikuma redakcija (<HT TYPE="ITALIC">ReNEUAL</HT> SC 2014, 94. lpp.), kura skaidrojumi norāda, ka minētais pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/><HT TYPE="ITALIC">empowers public authorities only under very restrictive conditions to withdraw such a decision</HT><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> (141. lpp., 138. punkts). Lai gan šie noteikumi nav saistoši, tie pierāda vispārēju jutīgumu administratīvajās tiesībās lielākajā daļā dalībvalstu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Savienības likumdevējam ir tiesības koriģēt atsaukšanas principa piemērošanu prettiesiskiem administratīvajiem aktiem, kuru saturs bijis labvēlīgs ietekmētajām personām. Tādējādi tas var noteikt ierobežojumus, kuri šajā jomā Savienības iestādēm ir jāievēro, vēl jo vairāk tad, ja ir jāsaglabā tiesiskā drošība. Šim ierobežojumam ir īpaša nozīme <HT TYPE="ITALIC">inter partes</HT> procesos, jo, ņemot vērā iesaistīto pušu pretstatītos stāvokļus, administrācijas pieņemtie atsaukšanas lēmumi nodara kaitējumu vieniem un vienlaicīgi sniedz labumu otriem, ietekmējot to subjektu tiesisko statusu, kuru interesēm lēmums jau bija labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tādējādi uzskatu, ka Savienības likumdevējam ir atļauts precizēt, kāda veida pārkāpumiem (pamata vai pēc būtības) un cik smagiem tiem ir jābūt, lai būtu pieļaujama atsaukšana. Tiesas sēdē <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> noliedza šīs tiesības, norādot uz tāda vispārējā principa neierobežoto raksturu, kas katrā ziņā ir labvēlīgs prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Šo apgalvojumu neuzskatu par pārliecinošu, – patiesībā ar to netiek ņemts vērā, ka pat pašreizējā redakcijā Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā minētās <HT TYPE="ITALIC">acīmredzamās</HT> kļūdas jau ierobežo šā principa piemērošanas jomu. Ja šis pēdējais minētais princips būtu absolūti piemērojams, Savienības likumdevējs vienkārši nevarētu aizliegt tā piemērojamību ar atvasinātu tiesību aktu noteikumiem, jo akta prettiesiskums nav atkarīgs no tā, vai apgalvotais pārkāpums ir vai nav acīmredzams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Principa piemērošana Eiropas Savienības preču zīmju tiesībām</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Eiropas Savienības preču zīmju tiesībās spriedze starp atsaukšanu un tiesisko drošību izpaužas Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā un 83. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Ar 80. pantu likumdevējs ir iecerējis ierobežot gadījumus, kuros <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> struktūrvienības var atsaukt savus lēmumus, proti, vienīgi tad, ja tajos <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>ir acīmredzama procesuāla kļūda<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Ar 83. pantu tas ir pieļāvis, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>ja šajā regulā [vai citās no tās izrietošās regulās] nav noteikti procesuāli noteikumi, Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus procesa tiesību principus<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Lai gan pie šo abu pantu izskaidrošanas pārsūdzētajā spriedumā es atgriezīšos vēlāk, vēlos vispirms paust viedokli par to, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā es nesaskatu nekādas neskaidrības. Vārdi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>acīmredzama procesuāla kļūda<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Šajā kontekstā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>acīmredzams<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> ir sinonīms vārdam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>pieļauts<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, kurš ir izmantots citās valodu redakcijās tā apzīmēšanai, piemēram franču valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>manifeste<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>) vai vācu valodā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>offensichtlich<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>). Angļu valodā ir izmantots <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>obvious<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>.</P></NOTE>, tāpat kā jebkurš juridisks jēdziens, paredz interpretācijas veikšanu, lai noskaidrotu, vai ir ieviesusies acīmredzama kļūda (un būtiska) procesa ietvaros. Tomēr, neraugoties uz šo interpretācijas veikšanu, kas kopīga visu tiesību normu piemērošanai, šajā noteikumā nesaskatu nekādas neskaidrības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Tāpat man nešķiet, ka šis pants ietvertu juridiskas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>nepilnības<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, un ne tikai tādēļ, ka to reglamentē <HT TYPE="ITALIC">inclusio unius, exclusio alterius</HT> princips. Manuprāt, tas, kas ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu ir ieviests, ir skaidrs atsaukšanas pilnvaru ierobežojums, kas ir piemērojams formas kļūdām, nevis kļūdām pēc būtības. Ja likumdevējs būtu gribējis paplašināt atsaukšanas pilnvaras ar šo pēdējo kļūdu veidu, tas to noteikti būtu precizējis. Ja Savienības tiesa atzītu, ka šā noteikuma ietvaros atsaukšanas pilnvaras var tikt paplašinātas, lai atrisinātu šīs iespējamās nepilnības, tā uzņemtos likumdevēja funkciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas padomju lēmumu atsaukšana</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>No teorijas viedokļa var apšaubīt, vai apelācijas padomēm ir pilnvaras atsaukt pašām savus lēmumus, ja par tiem ir celta prasība Vispārējā tiesā. Neraugoties uz to administratīvo raksturu, pastāv zināma vienprātība par šo padomju kvazitiesu funkciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>ITSB/<HT TYPE="ITALIC">National Lottery Commission</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑530/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:782">EU:C:2013:782</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0093">93.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; saistībā ar tām pašām padomēm, tikai ar Kopienas Augu šķirņu biroju (CPVO), skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150521">2015. gada 21. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schräder</HT>/CPVO</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑546/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:332">EU:C:2015:332</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> vispārēji un par <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> apelācijas padomju kvazitiesu funkciju konkrēti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Tās kompetence nemazinās, pārbaudot valsts iestādes aktus, – ar to tiek sagatavots pamats, lai vērstos Savienības tiesā, konkretizējot faktiskos un tiesiskos jautājumus, kas jāizskata Vispārējā tiesā. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070313">2007. gada 13. marts</DATE>, <NAME.CASE>ITSB/<HT TYPE="ITALIC">Kaul</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑29/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:162">EU:C:2007:162</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Pēc analoģijas tām varētu piemērot to pašu kritēriju, kas reglamentē tiesas <HT TYPE="ITALIC">stricto sensu</HT>, tas ir, neiespējamību pašai atsaukt savus spriedumus, lai gan <HT TYPE="ITALIC">a posteriori</HT> tajos tiek atklāta būtiska vai formāla kļūda.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>No šā skatu punkta (uzsveru, vairāk teorētiski), apelācijas padomju pieņemtie lēmumi var tikt pasludināti par spēkā neesošiem vienīgi parastajā kārtībā, ko noteicis Savienības likumdevējs tā institūciju un aģentūru aktu pārskatīšanai, – tas ir, ar prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā, uz kuru ir atsauce Regulas Nr. 207/2009 65. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Regulas 2017/1001 72. pantā tas ir saglabāts tāds pats.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tomēr šis jautājums izriet no Savienības likumdevēja brīvības izdot tiesību aktus. Izmantojot tam piešķirto rīcības brīvību, pēdējais minētais var gan pieļaut, gan aizliegt apelācijas padomēm atsaukt savus lēmumus, kuri tiek pārbaudīti tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā attiecībā uz lēmumiem, ciktāl tajā ir minēti lēmumi, kuros ir acīmredzami pieļauta procesuāla kļūda, nav nošķirti tie, kurus izdod dažādās <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> struktūrvienības, no kurām viena ir tieši Apelācijas padome. Nedz pēdējo minēto procesuālie noteikumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Komisijas Regula (EK) Nr. 216/96 (1996. gada 5. februāris), ar ko paredz Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes un dizainparaugi) Apelācijas padomes procesuālos noteikumus (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="028" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="1996">OV 1996, L 28, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), kura grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2082/2004 (<DATE ISO="20041206">2004. gada 6. decembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="360" PAGE.FIRST="8" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 360, 8. lpp.</REF.DOC.OJ>) un atcelta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2017/1430 (<DATE ISO="20170518">2017. gada 18. maijs</DATE>), ar ko papildina Padomes Regulu Nr. 207/2009 un atceļ Komisijas Regulas (EK) Nr. 2868/95 un Nr. 216/96 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="205" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2017">OV 2017, L 205, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, nedz arī īstenošanas regulas, kas bija spēkā faktu rašanās brīdī, neietver šādu attiecīgu izņēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Komisijas Regula (EK) Nr. 2868/95 (<DATE ISO="19951213">1995. gada 13. decembris</DATE>), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1995">OV 1995, L 303, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par otro apelācijas pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> kritizē, ka Vispārējā tiesa, lai apstiprinātu pārsūdzēto lēmumu, ir izmantojusi prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas vispārējo principu. Tā uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 83. pants ir <HT TYPE="ITALIC">lex specialis</HT>, kas pilnvaro <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> izmantot vispārējos principus, kas tiek pieļauti dalībvalstīs šajā jomā, ja minētā regula ietver juridiskas nepilnības. Turklāt šis pants ļaujot vienīgi izmantot dalībvalstu kopējos principus, nevis Savienības tiesību vispārējos principus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 80. pantā neesot nevienas juridiskas nepilnības, proti, ar to ir ieviesta atkāpe no neatsaucamā rakstura, tādējādi ļaujot <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> atsaukt lēmumu tikai tad, ja tajā ir pieļauta acīmredzama procesuāla kļūda. Ja šīs tiesības tiktu paplašinātas uz citiem pārkāpumu veidiem, 80. pants zaudētu savu jēgu, jo likumdevējs vēlējās šīs kļūdas atstāt ārpus izņēmuma piemērojamības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tāpat <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> izsaka iebildumus, ka Vispārējā tiesa atsaucas uz spriedumiem par Komisijas lēmumu atsaukšanu valsts atbalsta jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Tas attiecas uz spriedumiem, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">González</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Díez</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑25/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:257">EU:T:2007:257</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150918">2015. gada 18. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deutsche Post</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑421/07 RENV</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:654">EU:T:2015:654</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> vai aizliegtas vienošanās starp uzņēmumiem jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Piemin spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Socitrel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Companhia Previdente</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑413/10 un T‑414/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:500">EU:T:2015:500</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0187">187.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, kurās ir aplūkoti no Regulas Nr. 207/2009 atšķirīgi noteikumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Visbeidzot, tā apgalvo, ka no sistēmiskā viedokļa vienīgi Regulas Nr. 207/2009 61. pantā ir paredzēts atsaukt tādas <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> struktūrvienības aktu, kuras lēmums ir apstrīdēts Apelācijas padomē <HT TYPE="ITALIC">ex parte</HT> procesa ietvaros. No tā <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> secina, ka līdzīga noteikuma neesamības dēļ, lai pārskatītu <HT TYPE="ITALIC">inter partes</HT> lietas, likumdevējs esot vēlējies, lai Vispārējā tiesā celta prasība atcelt tiesību aktu liegtu iespēju apelācijas padomei pašai atcelt savu lēmumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> galvenokārt iebilst, ka šis apelācijas pamats ir nepieņemams, jo tajā ir vienīgi atspoguļoti pirmajā instancē izvirzītie argumenti par juridisko nepilnību neesamību Regulā Nr. 207/2009, skaidri nenosakot Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Pakārtoti attiecībā uz lietas būtību <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> iebilst pret <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> viedokli par to spriedumu atbilstību, kuri ir saistīti ar Komisijas tiesībām atsaukt pašai savus lēmumus. Šī judikatūra paužot vienīgi tādu prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas vispārēju principu, kas rada subjektīvas tiesības. Nosacījumi, kuri jāievēro atsaukšanā (proti, samērīga termiņa ievērošana un adresāta tiesiskā paļāvība), šajā lietā esot izpildīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repowermap</HT> uzsver, ka apelācijas sūdzībā nav paskaidrots, cik lielā mērā atšķirība starp nozarēm (valsts atbalsts/preču zīmju tiesības) ietekmē administratīvu lēmumu atsaucamības principa piemērošanas nosacījumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzības pamata analīze</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos precīzi norāda apstrīdētos Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punktus<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Lai gan šā noteikuma piemērošanas brīdī nav jāievēro pārliekas formalitātes, tomēr no tās nevar izvairīties. Tieši Eiropas Savienības preču zīmju jomā Tiesa ir precizējusi, ka tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas sūdzības ietvaros no jauna var tikt izskatīti pirmajā instancē pārbaudītie tiesību argumenti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu balstīt savu apelācijas sūdzību uz pamatiem un argumentiem, kurus tas jau izmantojis Vispārējā tiesā, tad minētā tiesvedība zaudētu daļu no savas jēgas.<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120510">2012. gada 10. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rubinstein</HT> un <HT TYPE="ITALIC">L’Oréal</HT>/ITSB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑100/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:285">EU:C:2012:285</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0110">110.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160317">2016. gada 17. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Naazneen Investments</HT>/ITSB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑252/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:178">EU:C:2016:178</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tā kā <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> Vispārējā tiesā bija izvirzījusi Regulas Nr. 207/2009 80. panta pārkāpumu un tās atcelšanas pamats šajā ziņā ar spriedumu tika noraidīts, nebūtu nekas neierasts, ka pirmajā instancē iesniegtie argumenti, kas šajā procesuālajā posmā vērsti pret Vispārējās tiesas attiecīgajiem apsvērumiem, tiktu izvirzīti arī apelācijas stadijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tomēr ir neiespējami neņemt vērā, ka <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT>, kurai bija <HT TYPE="ITALIC">jāprecizē</HT> pārsūdzētā sprieduma <HT TYPE="ITALIC">apstrīdētās daļas</HT>, savas apelācijas sūdzības 31.–41. punktā, kas saistīti ar apelācijas otro pamatu, nav skaidri norādījusi konkrētus sprieduma punktus vai daļas, kurus tā apstrīd. Tādējādi tā nav izpildījusi Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktā noteikto, kā arī judikatūru, kurā tas interpretēts, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda tās sprieduma apstrīdētās daļas, kuru atcelšanu lūdz apelācijas sūdzības iesniedzējs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">mobile.de</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑418/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:128">EU:C:2018:128</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Ir skaidrs, ka tiesas sēdē, atbildot uz kādu [Apelācijas] padomes jautājumu, <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> precizēja, ka otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 65. un 66. punktu. Ja neņem vērā šā precizējuma novēlotību, Tiesa, veicot ne pārāk stingru savas judikatūras interpretāciju, šo pamatu varētu pieņemt. Proti, neraugoties uz to, pārējie lietas dalībnieki un pati Tiesa, it īpaši procesa mutvārdu posmā, spēja noteikt strīdīgos, otrā apelācijas sūdzības pamatā esošos punktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Kopumā – no procesuālās <HT TYPE="ITALIC">precizitātes</HT> viedokļa un burtiski ievērojot judikatūru, apelācijas sūdzības otrais pamats būtu jānoraida. Tomēr, ja Tiesa tā nenospriestu, sniegšu savu viedokli par kļūdām tiesību piemērošanā, kas (bez prasītās precizitātes) ir norādītas saistībā ar pārsūdzēto spriedumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> norāda<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Apelācijas sūdzības 36. punkts.</P></NOTE>, ka likumdevējs neesot paredzējis apelācijas padomju kompetenci pēc savas iniciatīvas pārskatīt pašām savus aktus, tas ir trešajā pamatā paustais arguments<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Apelācijas sūdzības 48. punkts.</P></NOTE>. Iepriekš pausto iemeslu dēļ neuzskatu, ka šis apgalvojums var tikt pieņemts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Turpretī, ja tiek pierādīts, ka Vispārējai tiesai bija jāpiemēro vienīgi Regulas Nr. 207/2009 80. pants, var tikt apmierināts otrais apelācijas sūdzības pamats.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">80. panta pašpietiekamība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Kā jau to norādīju iepriekšējos apsvērumos, uzskatu – tāpat kā <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> –, ka Savienības likumdevējs Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktā atsaukšanas iemeslus, kurus <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> var izmantot, ir centies ierobežot ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>acīmredzama[s] procesuāla[s] kļūda[s]<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> gadījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Šī iespēja, kas ir skaidri pausta tiesību normā, pierāda likumdevēja tiesības koriģēt, tostarp ierobežojot, ka Savienības iestādes un aģentūras piemēro atsaukšanas principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Skat. šo secinājumu 34. punktu.</P></NOTE>. Tādējādi tas ir attiecināms uz <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un tiesu instancēm, kas uzrauga šā biroja darbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkts, manuprāt, ir <HT TYPE="ITALIC">pašpietiekama</HT> tiesību norma tādā ziņā, ka tajā ir iezīmētas atsaukšanas pilnvaru robežas. Tādējādi, lai saprastu, ka tajā neietvertie atsaukšanas pamati (piemēram, kļūdas pēc būtības) var tikt <HT TYPE="ITALIC">atgūti</HT>, pamatojoties vai nu uz vispārējo principu, vai arī tās pašas regulas 83. pantu, nedrīkst pārsniegt šīs robežas. Šī pēdējā tiesību norma ir piemērojama tikai tad, ja <HT TYPE="ITALIC">nepastāv</HT> citi regulas (vai atvasinātu regulu) noteikumi, kas šajā gadījumā tā nav.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>No šāda viedokļa nepiekrītu Vispārējai tiesai, kad tā atsaucas uz dažiem pašas spriedumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Citēts šo secinājumu 44. zemsvītras piezīmē.</P></NOTE>, lai pamatotu šā gadījuma analoģiju ar Regulas Nr. 659/1999 9. pantā ietverto<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>Komisija var atcelt lēmumu [par valsts atbalstu], kas pieņemts saskaņā ar 4. panta 2. vai 3. punktu vai 7. panta 2., 3. [vai] 4. punktu, pēc tam, kad attiecīgai dalībvalstij dota iespēja iesniegt savas piezīmes, ja attiecīgais lēmums pamatojas uz nepareizu informāciju, kas sniegta saskaņā ar procedūru un kas bija izšķirošais faktors lēmuma pieņemšanā<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>. Padomes Regula (EK) Nr. 659/1999 (<DATE ISO="19990322">1999. gada 22. marts</DATE>), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="083" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 83, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Šajos spriedumos Vispārējā tiesa bija interpretējusi, ka Komisija jebkurā gadījumā (ievērojot noteiktus nosacījumus par termiņu un adresātu tiesisko paļāvību) var atsaukt savus prettiesiskos aktus neatkarīgi no minētā Regulas Nr. 659/1999 9. panta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Šobrīd nav jāpauž viedoklis par Regulas Nr. 659/1999 9. panta interpretāciju, pietiek norādīt, ka tam ir daudz atšķirīgāka juridiskā struktūra nekā Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktam. Manuprāt, Regulas Nr. 659/1999 9. pants īpaši attiecas uz situāciju (lietas dalībnieku sniegta nepareiza informācija), kas neizslēdz citus atsaukšanas pamatus. Savukārt 80. panta 1. punkts, tā teikt, <HT TYPE="ITALIC">izsmeļ</HT> sevi, pieļaujot atsaukšanu acīmredzamas procesuālas kļūdas pastāvēšanas gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Abu noteikumu atšķirīgā normatīvā struktūra nozīmē, ka teorētiski vispārējā prettiesisku aktu atsaukšanas principa piemērojamība var tikt paplašināta ar citiem gadījumiem nekā tie, kas paredzēti Regulas Nr. 659/1999 9. pantā, tomēr saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu tas tā nav.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tādējādi šajā ziņā otrais apelācijas sūdzības pamats ir apmierināms. Tomēr šī pamata apmierināšana noteikti neizraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, ja, neraugoties uz visu, Vispārējā tiesa pienācīgi ir kvalificējusi kļūdu, kas pieļauta Apelācijas padomes pirmajā lēmumā. Tādējādi turpinājumā paudīšu iemeslus, kuru dēļ, manuprāt, Vispārējā tiesa nav veikusi šo kvalificēšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Kļūdas atsauktajā lēmumā raksturs</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Pārsūdzētajā spriedumā atkārtoti atsaucoties uz citu savu spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Attiecībā uz spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111122">2011. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MPAY24</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑275/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:683">EU:T:2011:683</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Vispārējā tiesa apgalvo, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>lēmuma pamatojuma papildināšana ietekmē šo pašu lēmumu pēc būtības un ka pamatojuma neesamība nevar tikt uzskatīta par kļūdu Regulas Nr. 207/[2009] [..] 80. panta 1. punkta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Pārsūdzētais spriedums, 57. punkts.</P></NOTE>. Balstoties uz to, tā padarīja par spēkā neesošu Apelācijas padomes vērtējumu, kura savā pirmajā lēmumā to bija klasificējusi par procesuālu kļūdu nepietiekama pamatojuma dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Turpat, 59. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Taču uzskatu, ka šis apgalvojums nav juridiski pareizs un ka Apelācijas padomei bija taisnība, nepietiekamu pamatojumu klasificējot par procesuālu kļūdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Proti, Tiesas pastāvīgajā judikatūrā tiek uzskatīts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tas attiecas uz apstrīdētā tiesību akta likumību pēc būtības<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Citu starpā spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Spānija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑588/17 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:607">EU:C:2018:607</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160914">2016. gada 14. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Trafilerie Meridionali</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑519/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:682">EU:C:2016:682</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Systraval</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brink’s France</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑367/95 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:154">EU:C:1998:154</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ja netiek izpildīts pienākums pamatot aktu (jo nepastāv pamatojums vai tas ir nepietiekams, ja šī nepietiekamība ir būtiska), šajā aktā ir pieļauta <HT TYPE="ITALIC">formāla</HT> vai procesuāla kļūda, bet ne kļūda pēc būtības. Pamatojums ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>būtiska formalitāte<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101014">2010. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deutsche Telekom</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑280/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:603">EU:C:2010:603</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0130">130.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, tas ir, nepieciešama daļa procesā, kura rezultātā tiek pieņemts galīgais lēmums un rodas tā ārējā forma. Turpretim jautājums par to, vai lēmumā paustie pamati ir juridiski pareizi, ir jānoskaidro pēc būtības, tas ir, veicot šī akta <HT TYPE="ITALIC">materiāltiesisko</HT> pārbaudi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Lai izvērtētu, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ir jāņem vērā ne tikai akta formulējums, bet arī tā konteksts un to tiesību normu kopums, kas reglamentē attiecīgo jomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Spriedumi, 2018. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">American Express</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑643/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:67">EU:C:2018:67</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gauweiler</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑62/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:400">EU:C:2015:400</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Pamatojuma pārbaudei ir kazuistisks raksturs, un tādējādi atkarībā no lēmuma konteksta un jomas, kā arī apstākļiem līdzīgas intensitātes izpildi var klasificēt kā pietiekamu, nepietiekamu vai neesošu pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>No <DATE ISO="20160622">2016. gada 22. jūnijā</DATE> Apelācijas padomes lietas dalībniekiem nosūtītā rakstveida paziņojuma izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>pēc prasības Eiropas Savienības Vispārējā tiesā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> (tā atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> celto prasību, kas ir pamatā lietai T‑188/16, bet šobrīd apturēta) celšanas padome bija konstatējusi pamatojuma nepietiekamību Regulas Nr. 207/2009 75. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Faktiski savas prasības Vispārējā tiesā 94. un 95. punktā <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> kritizē, ka Apelācijas padomes lēmums (vēlāk atsaukts) neietvēra nevienu punktu, pat ne teikumu, kurā tā būtu pārbaudījusi iemeslus, kuru dēļ strīdus apzīmējums attiecībā uz precēm un pakalpojumiem nav aprakstošs. Atkārtoju, ka pēc šiem apgalvojumiem Apelācijas padome atsauca savu <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tādējādi kļūda, kuru Apelācijas padome bija atzinusi, ietekmēja tās <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmuma pamatojuma nepietiekamību. Kā vēlāk Apelācijas padome bija pareizi novērtējusi, to varēja klasificēt par procesuālu kļūdu. Patiesībā neviens no lietas dalībniekiem neapstrīd pamatojuma nepietiekamību vai šīs kļūdas <HT TYPE="ITALIC">acīmredzamību</HT> Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos uzskatu, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā atzīstot, ka Apelācijas padome nevarēja balstīt apstrīdēto lēmumu uz šo tiesību normu, ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Otrā apelācijas sūdzības pamata apmierināšanas procesuālās sekas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Atbilstoši pastāvošajai judikatūrai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>ja [Vispārējās] tiesas sprieduma tiesiskais pamatojums atklāj Savienības tiesību pārkāpumu, bet rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citiem tiesību pamatiem, šāds pārkāpums nevar izraisīt šī sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj ar citu pamatojumu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110609">2011. gada 9. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diputación Foral de Vizcaya</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑465/09 P līdz C‑470/09 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:372">EU:C:2011:372</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0171">171.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra; un nesenāku rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181122">2018. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">King</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑412/18 P</NO.CASE>, nav publicēts; <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:947">EU:C:2018:947</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Turpretim šis pārkāpums rada pamatojuma neesamību un līdz ar to sprieduma, kas uz to balstās, sekojošā pamatojuma neefektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Vismaz pārsūdzētā sprieduma 60.–91. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Šajā lietā Vispārējā tiesa galu galā apstiprināja <DATE ISO="20160803">2016. gada 3. augustā</DATE> Apelācijas padomes pieņemto atsaukšanas lēmumu, lai gan ar tādiem argumentiem, kurus uzskatu par kļūdainiem. Ja, kā uzskatu, šī atsaukšana tika pamatota ar Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu, tad (ja ir pārsniegts nepieņemamības slieksnis) sprieduma attiecīgie apsvērumi būtu jāaizstāj ar citiem, kas apstiprinātu pieļautās procesuālās kļūdas klasifikāciju, uz kuru atsaucas Apelācijas padome, lai atsauktu savu <DATE ISO="20160208">2016. gada 8. februāra</DATE> lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par trešo apelācijas sūdzības pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir apvērsusi un tādējādi pārkāpusi pierādīšanas pienākuma noteikumus, piemērojot Regulas Nr. 207/2009 83. pantu. Tā apgalvo, ka, tā kā <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> piemēroja prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas vispārējo principu, šai iestādei bija jāpierāda šāda principa esamība visās dalībvalstīs. Pretēji Vispārējās tiesas apgalvotajam, <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> nevarēja pieprasīt sniegt datus par kādu dalībvalsti, kurā netiek atzīts minētais princips.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 83. pants attiecas vienīgi uz dalībvalstu procesuālajiem noteikumiem preču zīmju jomā. Tomēr šajās valstīs nav kopēja principa, kas paredz iespēju valstu preču zīmju birojiem atsaukt pašiem savus lēmumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> un <HT TYPE="ITALIC">repowermap</HT> uzskata, ka trešais apelācijas sūdzības pamats izriet no nepareizas pārsūdzētā sprieduma izpratnes un ka Vispārējā tiesa nav apvērsusi pierādīšanas pienākumu. Tā esot vienkārši atgādinājusi, ka prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas princips ir kopīgs dalībvalstīs, kā to bija atzinusi Tiesa tās pirmajos spriedumos un kā tas nemainīgi bija atkārtots Savienības tiesu iestāžu nolēmumos. Šādos apstākļos pārsūdzētajā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> tika pārmests, ka tā nav iesniegusi nekādus pierādījumus par šī principa neesamību nevienas dalībvalsts tiesību sistēmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Repowermap</HT> piebilst, ka vispārēja tiesību principa funkcija ir būt par interpretācijas modeli un labot nevēlamas noteikumu sekas, kā rezultātā tā atzīšana judikatūrā pierādījumu sniegšanu padara par nelietderīgu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzības pamata analīze</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē tika diskutēts, vai Vispārējā tiesa vispārējo prettiesisku administratīvo aktu atsaukšanas principu ir piemērojusi <HT TYPE="ITALIC">tieši</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">atsaucoties uz</HT> Regulas Nr. 207/2009 83. pantu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Šaubas rodas, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 66. punkta pēdējās daļas redakciju, kas ir viena no retajām, kurā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz minēto 83. pantu. Šajā daļā tā it īpaši apgalvo, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>tiktāl, ciktāl jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>acīmredzama procesuāla kļūda<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> iepriekš minētajās regulās nav definēts, Regulas Nr. 207/2009 [..] 80. panta 1. punkts nav nepārprotams un tātad nav pietiekami skaidrs, lai izslēgtu Regulas Nr. 207/2009 83. panta piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>No pārsūdzētā sprieduma 62.–65. punkta, manuprāt, izriet, ka Vispārējā tiesa, paziņojot, ka Regulas Nr. 207/2009 80. pantā ir nepilnības, vispārējo prettiesisku aktu atsaukšanas principu vēlējās piemērot tieši. Uzskatu, ka šis ir īstais sprieduma <HT TYPE="ITALIC">ratio</HT> un ka tā 66. punktā ir vienīgi hipotētiska papildu atsauce uz 83. pantu. Patiesībā vienīgais pārsūdzētā sprieduma punkts (93. punkts), kas īpaši ir veltīts šim noteikumam, ir formulēts kā atbilde uz prasītāja papildu prasību, nevis kā galvenais arguments prasības noraidīšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tādējādi šajā kontekstā Vispārējās tiesas atsauce uz Regulas Nr. 207/2009 83. pantu ir <HT TYPE="ITALIC">ad abundantiam</HT>, nevis <HT TYPE="ITALIC">ratio decidendi</HT>. No tā izriet, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru trešais pamats ir jāklasificē par neefektīvu, jo tā iespējamā izvērtēšana nevarētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Skat., piemēram, rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150611">2015. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Faci</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑291/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:398">EU:C:2015:398</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tomēr, ja Tiesa šo vērtējumu neatzītu, es pakārtoti sniegšu savu viedokli par pamata pamatojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas ieskatā <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> apgalvoja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/><HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> valsts vispārējie tiesību principi esot bijuši jāizklāsta, balstoties uz principiem, kas bez izņēmumiem ir piemērojami visās dalībvalstīs<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Pārsūdzētā sprieduma 93. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa noraidīja šo argumentu, uzskatot, ka prettiesisku aktu atsaukšanas princips, kā Tiesa to bija norādījusi savos pirmajos spriedumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Tika izvirzīti spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19570712">1957. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Algera</HT> u.c./Kopējā asambleja</NAME.CASE> (<NO.CASE>7/56 un no 3/57 līdz 7/57</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1957:7">EU:C:1957:7</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 115. un 116. lpp.; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19610322">1961. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Snupat</HT>/Augstā iestāde</NAME.CASE> (<NO.CASE>42/59 un 49/59</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1961:5">EU:C:1961:5</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 160. lpp., un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19650713">1965. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lemmerz-Werke</HT>/Augstā iestāde</NAME.CASE> (<NO.CASE>111/63</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1965:76">EU:C:1965:76</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 852. lpp.</P></NOTE> un vēlāk apstiprinājusi Tiesa un Vispārējā tiesa, ir kopīgs visās dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Citēti spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19820303">1982. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Alpha Steel</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>14/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:76">EU:C:1982:76</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001205">2000. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gooch</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑197/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2000:282">EU:T:2000:282</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">González</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Díez</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑25/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:257">EU:T:2007:257</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130711">2013. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BVGD</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑104/07 un T‑339/08</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:366">EU:T:2013:366</NO.ECLI>), <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tomēr, ja ievērojot premisu, ka 83. pants bija piemērojams, šajā lietā – pēc tam, kad tika izslēgta Regulas Nr. 207/2009 80. panta piemērojamība –, būtu bijis lietderīgi ne tik daudz aplūkot atsaukšanas principa iezīmes vispārīgi vai tā kvalificēšanu judikatūrā, bet gan interpretēt Regulas Nr. 207/2009 83. pantu, ņemot vērā, ka, tā kā šajā regulā nav noteikti procesuālie noteikumi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>Birojs ievēro dalībvalstīs vispārēji atzītus <HT TYPE="ITALIC">procesa</HT> tiesību principus<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem, pieņemot, ka Regulas Nr. 207/2009 80. pantā ir nepilnības (<HT TYPE="ITALIC">quod non</HT>), bija jāizskata, vai un ar kādiem nosacījumiem minētais princips bija piemērojams valstu preču zīmju biroju (tostarp Apelācijas padomes) lēmumu atsaukšanai atbilstoši valstu tiesībām. <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> bija šis fakts jāpierāda.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> pārmeta, ka tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>[nebija iesniegusi] nevienas dalībvalsts, kurā šis princips nebūtu atzīts, piemēru<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Pārsūdzētā sprieduma 93. punkts.</P></NOTE>. Taču patiesībā, atkārtoju, Vispārējai tiesai būtu bijis jāpieprasa <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> šis pierādījums konkrētajā <HT TYPE="ITALIC">jomā</HT> (nevis vispārīgi), lai pierādītu, kādos apstākļos dalībvalstu tiesībās valsts preču zīmju birojiem ir ļauts atsaukt savus lēmumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Kopumā, ja mana analīze par pamata neefektivitāti netiktu atbalstīta, būtu jāizskata šis apelācijas sūdzības pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Šim vērtējumam, ņemot vērā, ka, lai pamatotu savu labvēlīgo nostāju pret Apelācijas padomes nolemto atsaukšanu, <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT> nevienā brīdī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Kritiskā atsauce uz šo noteikumu radās, atbalstot apelācijas padomju tiesības atsaukt aktu pamatojuma neesamības dēļ, balstoties uz Regulas Nr. 207/2009 80. panta 1. punktu.</P></NOTE> nebija balstījies uz Regulas Nr. 207/2009 83. pantu, nevar būt citas sekas kā lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Vispārējai tiesai bija jānosaka termiņš <HT TYPE="ITALIC">EUIPO</HT>, lai tas varētu iesniegt pierādījumu, kā citu dalībvalstu tiesībās tiek piemērots preču zīmju biroju pieņemto lēmumu atsaucamības princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Par informācijas apmaiņu starp Biroju un dalībvalstu iestādēm skat. Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2018/626 (<DATE ISO="20180305">2018. gada 5. marts</DATE>), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Regulā 2017/1001 un atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2017/1431 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="104" PAGE.FIRST="37" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 104, 37. lpp.</REF.DOC.OJ>), 20. pantu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka šajos secinājumus ir runa vienīgi par diviem no pieciem apelācijas pamatiem, nevaru paust savu viedokli par tiesāšanās izdevumiem, kas būtu jāpiemēro (saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu), ja <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> apelācija būtu pilnībā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Atzīt par nepieņemamu vai, pakārtoti, noraidīt otro pamatu, kuru <HT TYPE="ITALIC">Repower AG</HT> ir iesniegusi savas apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas <DATE ISO="20180221">2018. gada 21. februāra</DATE> spriedumu, kas pieņemts lietā T‑727/16, <HT TYPE="ITALIC">Repower</HT>/<HT TYPE="ITALIC">EUIPO – repowermap.org</HT> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>REPOWER<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>), pamatojumam.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Noraidīt kā neefektīvu minētās apelācijas sūdzības trešo pamatu vai, pakārtoti, to apmierināt un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>