ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 19. septembrī ( 1 )
Lieta C‑253/23
ASG 2 Ausgleichsgesellschaft für die Sägeindustrie Nordrhein‑Westfalen GmbH
pret
Land Nordrhein‑Westfalen,
piedaloties:
Otto Fuchs Beteiligungen KG,
Bundeskartellamt
(Landgericht Dortmund (Dortmundes apgabaltiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Konkurence – Prasības atlīdzināt konkurences noteikumu pārkāpumu dēļ nodarīto kaitējumu – Direktīva 2014/104/ES – Kolektīva parādu piedzīšana zaudējumu atlīdzināšanas jomā – Cesiju juridisku pakalpojumu sniedzējam spēkā esamība – Valsts tiesību, ar kurām šādas cesijas netiek pieļautas, nepiemērojamība
I. Ievads
|
1. |
Tādu justīcijas jomā darbojošos personu parādīšanās, kuru mērķis ir apvienot līdzekļus, pamatojoties uz tiesībām par tādu zaudējumu atlīdzību, ko izraisījuši Savienības konkurences tiesību pārkāpumi, nav pilnīgi jauna parādība ( 2 ). Tomēr šī lieta sniedz Tiesai nebijušu iespēju lemt par to, vai Savienības tiesībām atbilst aizliegums šādiem dalībniekiem piedzīt ar aizliegtu vienošanos radītiem zaudējumiem saistītus prasījumus, izmantojot prasījuma tiesību cesijas mehānismu. Precīzāk ir runa par šāda aizlieguma atbilstību LESD 101. pantam, Direktīvai 2014/104/ES ( 3 ) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pirmajai daļai. |
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
|
2. |
Direktīvas 2014/104 1. panta 1. punktā paredzēts: “Šajā direktīvā ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums, jo uzņēmums vai uzņēmumu apvienība ir pārkāpis konkurences tiesību aktus, var efektīvi īstenot tiesības prasīt pilnīgu atlīdzinājumu par šo kaitējumu no minētā uzņēmuma vai apvienības. Tajā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai nodarīts šāds kaitējums.” |
|
3. |
Šīs direktīvas 2. pantā noteikts: “Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas: [..]
[..].” |
|
4. |
Minētās direktīvas 3. panta “Tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu” 1. punktā paredzēts: “Dalībvalstis nodrošina, ka ikvienai fiziskai vai juridiskai personai, kurai nodarīts kaitējums konkurences tiesību aktu pārkāpuma rezultātā, ir iespēja prasīt un saņemt pilnīgu atlīdzinājumu par šo kaitējumu.” |
|
5. |
Saskaņā ar tās pašas direktīvas 4. pantu “Efektivitātes un līdzvērtīguma principi”: “Saskaņā ar efektivitātes principu dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi un procedūras attiecībā uz to, kā īstenojamas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, ir izstrādāti un tiek piemēroti tā, lai nodrošinātu, ka tie nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina īstenot Savienības sniegtās tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par konkurences tiesību aktu pārkāpuma radītu kaitējumu. Saskaņā ar līdzvērtīguma principu valstu noteikumi un procedūras attiecībā uz prasībām atlīdzināt zaudējumus, ko radījuši LESD 101. vai 102. panta pārkāpumi, nedrīkst būt iespējamām cietušajām personām mazāk labvēlīgi nekā noteikumi un procedūras, kas reglamentē līdzīgas prasības par valsts tiesību pārkāpuma radītu kaitējumu.” |
|
6. |
Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā noteikts: “Dalībvalstis nodrošina, ka valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celta to valsts tiesās saskaņā ar LESD 101. vai 102. pantu vai valstu konkurences tiesībām.” |
B. Vācijas tiesības
|
7. |
Saskaņā ar 2007. gada 12. decembraGesetz über außergerichtliche Rechtsdienstleistungen (Ārpustiesas juridisko pakalpojumu likums) ( 4 ), kurā grozījumi izdarīti ar 2023. gada 10. marta likumu ( 5 ) (turpmāk tekstā – “RDG”), 1. panta 1. punktu: “Šis likums reglamentē pilnvarojumu sniegt ārpustiesas juridiskos pakalpojumus Vācijas Federālajā Republikā. Tā mērķis ir aizsargāt juridisko pakalpojumu saņēmējus, tiesiskos darījumus un tiesību sistēmu pret nekvalificētiem juridiskajiem pakalpojumiem. [..]” |
|
8. |
RDG 2. pantā “Jēdziens “juridisks pakalpojums”” noteikts: “1) Juridisks pakalpojums ir jebkura darbība citas personas konkrētās lietās, ja tās īstenošanai nepieciešama atsevišķā gadījuma juridiska pārbaude. 2) Neatkarīgi no 1. punktā minētajiem nosacījumiem juridisks pakalpojums ir citu personu prasījumu piedziņa vai tādu prasījumu piedziņa, kas cedēti ar mērķi veikt piedziņu citu personu interesēs, ja prasījumu piedziņas darbība tiek veikta kā atsevišķa darbība, tostarp attiecībā uz juridisko pārbaudi un konsultācijām saistībā ar piedziņu (piedzīšanas pakalpojums). Cedētie prasījumi attiecībā uz pirmo kreditoru netiek uzskatīti par citu personu prasījumiem. [..]” |
|
9. |
Saskaņā ar RDG 3. pantu “Pilnvarojums sniegt ārpustiesas juridiskos pakalpojumus”: “Patstāvīga ārpustiesas juridisko pakalpojumu sniegšana ir pieļaujama tikai, ciktāl tā ir atļauta ar šo likumu, ar citiem likumiem vai uz citu likumu pamata.” |
|
10. |
RDG 10. pantā tostarp paredzēts: “1) Kompetentajā iestādē reģistrētas fiziskās un juridiskās personas, kā arī sabiedrības, kam nav juridiskās personas statusa (reģistrētās personas), pamatojoties uz īpašām ekspertzināšanām, drīkst sniegt juridiskos pakalpojumus šādās jomās: 1. parādu piedziņas pakalpojumi [..]”. |
|
11. |
RDG 11. panta “Īpašās ekspertzināšanas, profesionālie nosaukumi” 1. punktā noteikts: “Parādu piedziņas pakalpojumu sniegšanai vajadzīgas īpašas ekspertzināšanas tiesību jomās, attiecībā uz kurām pieprasīta atļauja parādu piedziņas darbības veikšanai, it īpaši civiltiesībās, komerctiesībās, vērtspapīru tiesībās un uzņēmumu tiesībās, civilprocesa tiesībās, tostarp piespiedu izpildes tiesībās un maksātnespējas tiesībās, kā arī tiesību jomā, kas attiecas uz izmaksām un izdevumiem.” |
|
12. |
RDG 12. pantā noteikti nosacījumi reģistrācijai reģistrā un tiesiskajā regulējumā paredzētā pilnvarojuma piešķiršanai. Tajā minētas teorētiskās un praktiskās ekspertzināšanas šī likuma 10. panta 1. punktā minētajā jomā. |
|
13. |
Saskaņā ar Rechtsdienstleistungsverordnung (Juridisko pakalpojumu noteikumi) ( 6 ) 2. un 4. pantu pierādījums par teorētiskajām ekspertzināšanām, kas vajadzīgas saskaņā ar RDG 12. pantu, var izrietēt tostarp no apliecības par tādas vismaz 120 stundu ilgas apmācības sekmīgu pabeigšanu, kas var ļaut iegūt visas tās zināšanas, kuras nepieciešamas reģistrācijai RDG 10. pantā minētajā reģistrā. |
III. Pamatlietas pamatā esošie fakti, tiesvedība Tiesā un prejudiciālie jautājumi
|
14. |
2020. gada 31. martāASG 2 Ausgleichsgesellschaft für die Sägeindustrie Nordrhein‑Westfalen GmbH (turpmāk tekstā – “ASG 2”) cēla prasību iesniedzējtiesā – Landgericht Dortmund (Dortmundes apgabaltiesa, Vācija), pamatojoties uz tiesībām, kuras tai bija cedējušas 32 kokzāģētavas Vācijā, Beļģijā un Luksemburgā. ASG 2 prasa atlīdzināt zaudējumus saistībā ar aizliegtas vienošanās radītiem zaudējumiem. Šajā procedūrā Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālajai zemei (Vācija) tiek pārmests, ka tā, pārkāpjot LESD 101. pantu, laikposmā vismaz no 2005. gada 28. jūnija līdz 2019. gada 30. jūnijam, ir noteikusi vienotu cenu skujkoku baļķiem (turpmāk tekstā – “apaļkoks”) pati sev un citiem mežu īpašniekiem šajā federālajā zemē. |
|
15. |
Iesniedzējtiesa skaidro, ka Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija) veica izmeklēšanu par šo praksi pirms pamatlietas ierosināšanas. 2009. gadā, pamatojoties uz Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen (Konkurences ierobežojumu novēršanas likums, turpmāk tekstā – “GWB”) 32.b pantu, šī iestāde pieņēma saistību lēmumu, kas pamatots ar Vācijas tiesībām un LESD 101. pantu, attiecībā uz Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālo zemi un citām federālajām zemēm, kas līdzīgā veidā iesaistītas apaļkoka tirdzniecībā (turpmāk tekstā – “2009. gada saistību lēmums”). |
|
16. |
2012. gadā Federālais karteļu birojs uzsāka jaunu izmeklēšanu par attiecīgā tirgus nosacījumiem attiecībā uz Bādenes‑Virtembergas federālo zemi (Vācija). Balstoties uz šīs izmeklēšanas rezultātā izdarītajiem secinājumiem, šī iestāde atcēla 2009. gada saistību lēmumu un atbilstoši GWB 32. pantam izdeva rīkojumu pārtraukt darbību, kuru tomēr vēlāk Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) atcēla. Attiecībā uz Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālo zemi nepastāv neviens cits lēmums, izņemot 2009. gada saistību lēmumu. |
|
17. |
Šobrīd attiecīgās kokzāģētavas pieprasa, lai Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme atlīdzina zaudējumus, kas nodarīti kopš 2005. gada 28. jūnija un, kā apgalvots, saistīti ar pārmērīgām cenām, par kādām tās iegādājušās apaļkoku no Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes, attiecīgās aizliegtās vienošanās dēļ. |
|
18. |
Ikviena no iesaistītajām kokzāģētavām ir pilnvarojusi ASG 2 īstenot to tiesības uz zaudējumu atlīdzību, jo tās savas tiesības šajā nolūkā ir cedējušas. ASG 2 kā “juridisko pakalpojumu sniedzējam”RDG izpratnē ir šajā likumā paredzētā licence. |
|
19. |
ASG 2 ir īstenojusi cedentu tiesības pati savā vārdā un par saviem līdzekļiem, bet kolektīvi cedentu interesēs vispirms ārpustiesas ceļā un pēc tam tiesas ceļā iesniedzējtiesā ar advokāta starpniecību. |
|
20. |
Zaudējumu atlīdzības prasījuma par aizliegtas vienošanās radītajiem zaudējumiem pamatā ir attiecīgo kokzāģētavu apaļkoka iepirkumi par vairākiem simtiem tūkstošu euro. Attiecībā uz katru no cedentiem šo iepirkumu skaits sasniedzot vairākus tūkstošus, vai pat desmitiem tūkstošu darījumu. Kā atlīdzību cedenti apsolījuši ASG 2 samaksāt honorārus labvēlīga iznākuma gadījumā. |
|
21. |
Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme apstrīd prasību attiecībā uz tās būtību un uz ASG 2 locus standi. Proti, cesijas par labu ASG 2 esot veiktas, pārkāpjot RDG, un tādējādi tās neesot spēkā atbilstoši Vācijas tiesībām. |
|
22. |
Šķiet, iesniedzējtiesa piekrīt Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes nostājai un uzskata, ka, ņemot vērā Vācijas tiesības, pamatlietā aplūkotās cesijas nav spēkā esošas. |
|
23. |
Šī tiesa skaidro, ka Vācijas tiesībās tiesību subjektu tiesības var tikt apvienotas, lai uz tām varētu atsaukties tiesā, izmantojot prasījuma tiesību cesijas mehānismu (“Abtretungsmodelle”), ko kvalificē arī kā “kolektīvo parādu piedziņas prasību” (“Sammelklage‑Inkasso”). Šī mehānisma ietvaros iespējamās cietušās personas cedē savus apgalvotos prasījumus juridisko pakalpojumu sniedzējam, kurš saņēmis RDG paredzēto licenci un kurš īsteno šos kolektīvos prasījumus savā vārdā par saviem līdzekļiem cedentu interesēs, kā atlīdzību saņemot komisijas maksu labvēlīga iznākuma gadījumā. |
|
24. |
Iesniedzējtiesas ieskatā kolektīvā parādu piedziņas prasība tiek pieļauta saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru dažādās tiesību jomās, proti, īres tiesībās, prasībās, kas pamatotas ar aviopasažieru tiesībām, kā arī zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas celtas tā sauktā “dīzelgeitas” skandāla ietvaros. |
|
25. |
Iesniedzējtiesa norāda, ka Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) vēl nav bijis iespējas lemt par kolektīvas parādu piedziņas prasības atbilstības problemātiku īpašajā aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzināšanas kontekstā. Taču zemākas instances tiesas šādu prasību šajā īpašajā kontekstā nepieļauj, it īpaši, ja runa ir par patstāvīgām prasībām, kas nav atkarīgas no iespējamām konkurences iestāžu konstatācijām (tā sauktās “stand‑alone” prasības). |
|
26. |
Proti, šo tiesu ieskatā aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzināšana ir īpaši sarežģīta un pastāv interešu konflikta risks. Turklāt, neraugoties uz tiesību aktos noteikto pienākumu apliecināt savas ekspertzināšanas, parādu piedziņas pakalpojumu sniedzēji, uz kuriem attiecas RDG piemērošanas joma, reti esot eksperti šajā jomā. |
|
27. |
Iesniedzējtiesas ieskatā šīs aizliegtas vienošanās radīto zaudējumu atlīdzināšanas īpatnības ir īpaši svarīgas patstāvīgas (“stand‑alone”) prasības kontekstā. Proti, ja nav konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, šāda prasība nozīmējot, ka jāpārbauda daudzi elementi, uz kuriem neattiecas galvenokārt civiltiesības un kurus “nav iespējams kontrolēt uzreiz un bez grūtībām”. |
|
28. |
Iesniedzējtiesa norāda – ja nav šādas pārkāpuma konstatācijas, kolektīvas parādu piedziņas prasības celšana, lai saņemtu aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzinājumu, nepārprotami pārsniedz tādu ārpustiesas darbību ietvaru, uz kurām var attiecināt jēdzienu “parādu piedziņas pakalpojumi”RDG 2. panta 2. punkta izpratnē, t.i., pakalpojumi, kuri aprobežojas ar prasījumu juridisku pārbaudi un eksperta padomu un kuru mērķis ir prasījumu piedziņa RDG 2. un 11. panta kopsakarā ar Juridisko pakalpojumu noteikumu 2. un 4. pantu izpratnē. |
|
29. |
Iesniedzējtiesa apgalvo, ka šādos apstākļos pamatlietā aplūkotās cesijas nav spēkā un līdz ar to uz tām balstītā kolektīvā parādu piedziņas prasība jānoraida, neizskatot to pēc būtības, ar pamatojumu, ka nav locus standi. Turklāt šai prasībai arī neesot noilguma apturošas iedarbības attiecībā uz cedentiem, kuri tātad vairs nevarētu izvirzīt prasījumus tādā prasībā, kas celta, pamatojoties uz savām personīgajām tiesībām. |
|
30. |
Turklāt iesniedzējtiesa skaidro, ka Vācijas tiesībās nav paredzēti citi līdzvērtīgi veidi, lai nodrošinātu tiesību uz atlīdzinājumu par “masveida kaitējumu” vai “izkliedētu kaitējumu” efektīvu īstenošanu aizliegto vienošanos lietās. |
|
31. |
Šajā ziņā vispirms iesniedzējtiesa norāda, ka liela daļa Vācijas tiesībās paredzēto mehānismu nav piemērojama prasībām par zaudējumu atlīdzību, ko cēluši uzņēmumi. |
|
32. |
Turpinājumā iesniedzējtiesa norāda, ka ir taisnība – Vācijas tiesībās pastāv prasījuma tiesību cesija “patiesa” faktoringa formā, proti, nevis vienkārša fiduciāra nodošana, bet pilnīga trešās personas prasījuma tiesību nodošana. Taču, ņemot vērā zaudējumu atlīdzināšanas īpatnības aizliegto vienošanos jomā, šis mehānisms neesot derīga iespēja. Pirkuma cenas noteikšana un novērtējums pēc grāmatvedības standartiem radot ievērojamas grūtības, jo atlīdzinājuma apmērs nav zināms. Tādēļ prasījumi varētu tikt pārdoti par daļu no to nominālās vērtības tādējādi, ka cietušajām personām būtu tendence pilnībā atteikties no izredzēm saņemt atlīdzinājumu. Šāda prasījuma tiesību cesija neļautu faktiski piedzīt zaudējumu atlīdzības prasījumus. |
|
33. |
Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka prasījumu apvienošana, izmantojot litis consortium shēmu, proti, vairāku cedentu kopīgas prasības formā arī neesot derīga iespēja. Proti, pirmkārt, tādu prasību esot grūti iedomāties bez pakalpojumu sniedzēja, kas nodrošinātu tās organizāciju. Otrkārt, prasība, kas celta saskaņā ar litis consortium shēmu, izraisot tikai prasību formālu apvienošanu, jo prasības tik un tā paliek nodalāmas. |
|
34. |
Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka šo secinājumu 26.–28. punktā minēto iemeslu dēļ un neraugoties uz to, ka nepastāv citas derīgas iespējas, tai jāatzīst, ka pamatlietā aplūkotās cesijas nav spēkā un jānoraida tajā celtā prasība. |
|
35. |
Šādā kontekstā rodas jautājums par to, vai Savienības tiesības pieļauj iesniedzējtiesas veikto RDG interpretāciju, kura paredz tādas aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu piedziņas aizliegumu, kas tiek īstenota, izmantojot prasījuma tiesību cesijas mehānismu (turpmāk tekstā – “aplūkotais aizliegums”). Proti, ja ar Savienības tiesībām netiek pieļauta šādas sekas izraisoša RDG interpretācija, iesniedzējtiesai šis likums nebūtu jāpiemēro un cesijas tādējādi būtu jāuzskata par spēkā esošām. Šī tiesa uzskata, ka Savienības tiesībām atbilstoša RDG interpretācija nav iespējama, jo šī interpretācija esot contra legem. |
|
36. |
Iesniedzējtiesa uzskata, ka, RDG interpretācija, no kuras izriet pamatlietā aplūkotais aizliegums var būt pretrunā Direktīvai 2014/104, kā arī Savienības tiesību efektivitātes principam un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam. |
|
37. |
Konkrētāk – pirmām kārtām, runājot par Direktīvu 2014/104, iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz šīs direktīvas 3. panta 1. punktu un 2. panta 4. punkta trešo gadījumu. Šīs tiesas ieskatā šīs tiesību normas apstiprina cietušo personu tiesības saņemt aizliegtas vienošanās radīto zaudējumu pilnīgu atlīdzinājumu un attiecina šīs tiesības uz personām, “kas ir pārņēmu[šas] iespējamās cietušās personas tiesības, tostarp [uz] person[u], kas ir pārņēmusi tās prasījumu”. Turklāt, runājot par minētās direktīvas 2. panta 4. punkta trešo gadījumu, tas attiecoties konkrēti uz pamatlietā aplūkoto cesijas mehānismu, un minētā direktīva neparedzot dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību. Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan šī 2. panta 4. punktā minētajā otrajā gadījumā ir atsauce uz dalībvalsts tiesību aktiem (“kāds, kas rīkojas vienas vai vairāku iespējamo cietušo personu vārdā, ja Savienības vai valsts tiesību aktos ir paredzēta šāda iespēja” ( 7 )), trešais gadījums nesatur salīdzināmu atsauci attiecībā uz cesiju. |
|
38. |
Otrām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir šaubas par pamatlietā aplūkotā aizlieguma atbilstību LESD 101. pantam un LES 4. panta 3. punktam. Ja, kā paredzēts judikatūrā ( 8 ), “jebkura persona” var prasīt pilnīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tai nodarīti aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpuma dēļ, dalībvalstīm ir jāgarantē šo tiesību efektivitāte un it īpaši nav jāpadara to īstenošana pārmērīgi grūta vai praktiski neiespējama. Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa jau ir konstatējusi attiecībā uz autortiesībām, ka cietušajām personām nav jāliedz iespēja, kas “izplatīta dažādās tiesību jomās”, nodot to tiesības uz zaudējumu atlīdzību specializētiem uzņēmumiem it īpaši to grūtību dēļ, ar ko šīs personas var saskarties, pašām piedzenot šos parādus ( 9 ). |
|
39. |
Visbeidzot, trešām kārtām, iesniedzējtiesai ir šaubas par pamatlietā aplūkotā aizlieguma saderību ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas noteikts Hartas 47. panta pirmajā daļā. Šis princips ikvienai personai piešķirot tiesības uz tādu efektīvu tiesību aizsardzību, kas faktiski spētu panākt ar Savienības tiesībām aizsargātās tiesiskās situācijas ievērošanu. Ikvienai personai būtu iespēja saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. |
|
40. |
Iesniedzējtiesa atzīst, ka saskaņā ar spriedumu Alassini u.c. ( 10 ) izņēmuma kārtā var paredzēt tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā apdraudējumu, “ja [apdraudējums] faktiski atbilst vispārējām interesēm [vispārējo interešu mērķiem], uz ko ir vērsts konkrētais pasākums, un ja attiecībā uz izvirzīto mērķi [tas] nav uzskatām[s] par pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas aizskar tādējādi garantēto tiesību pašu būtību”. Tomēr iesniedzējtiesas ieskatā ar pamatlietā aplūkoto aizliegumu šie nosacījumi nav izpildīti. Proti, pirmkārt, var iedomāties pasākumus, kas nav tik ierobežojoši kā pilnīgs zaudējumu piedziņas aizliegums. Otrkārt, pamatlietā aplūkotais aizliegums ietekmē tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtību, jo personām, kurām var būt nodarīts kaitējums aizliegtas vienošanās dēļ, tiek pilnīgi atteikta efektīva aizsardzība. |
|
41. |
Šādos apstākļos Landgericht Dortmund (Dortmundes apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
|
|
42. |
Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Vācijas valdība un Komisija. Visi šie lietas dalībnieki, izņemot Otto Fuchs Beteiligungen KG (turpmāk tekstā – “Otto Fuchs”), piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 7. maijā. |
IV. Juridiskā analīze
|
43. |
Šajā lietā iesniedzējtiesa ir formulējusi trīs prejudiciālus jautājumus. |
|
44. |
Pirmie divi jautājumi ir pat to, vai Savienības tiesībām atbilst valsts tiesību interpretācija, kura paredz tādas aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu piedziņas aizliegumu, kas tiek īstenota, izmantojot prasījuma tiesību cesijas mehānismu. Trešais jautājums attiecas uz to, vai iesniedzējtiesa var nepiemērot valsts tiesību normas, kas neatbilst Savienības tiesībām. Šis pēdējais jautājums ir uzdots tikai gadījumam, ja Tiesa sniegtu apstiprinošu atbildi uz vismaz vienu no diviem pirmajiem jautājumiem. |
|
45. |
Pirms pievēršos šo pirmo divu jautājumu būtībai, šķiet, jāsniedz daži īsi ievada apsvērumi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. |
A. Pirmais un otrais prejudiciālais jautājums – prasījuma tiesību cesijas mehānisms
1. Par pieņemamību
a) Par pirmo prejudiciālo jautājumu
|
46. |
Otto Fuchs, Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme un Komisija apgalvo – tā kā iesniedzējtiesā celtā prasība nav “follow‑on” prasība, bet gan patstāvīga prasība, pirmais jautājums nav pieņemams, jo tam acīmredzami nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu. |
|
47. |
Es šim argumentam piekrītu. |
|
48. |
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prejudiciālajiem jautājumiem par Savienības tiesībām ir piemērojama nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 11 ). |
|
49. |
Argumenti par prejudiciālo jautājumu nepieņemamību ir jāizvērtē, ņemot vērā šo iedibināto judikatūru. |
|
50. |
Šajā lietā iesniedzējtiesa nošķir pirmo jautājumu no otrā, atsaucoties uz Direktīvas 2014/104 9. pantu. Proti, lai arī pirmais jautājums attiecas uz situāciju, kurā zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir celta pēc tam, kad “ar saistošu spēku” šīs tiesību normas izpratnē ir konstatēts konkurences tiesību pārkāpums ar valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgu nolēmumu (“follow‑on” prasība), otrais jautājums attiecas uz situāciju, kurā zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir celta, nepastāvot šādam nolēmumam (“stand‑alone” prasība). |
|
51. |
Šādos apstākļos, ņemot vērā to, ka ASG 2 ir cēlusi iesniedzējtiesā vienotu prasību, kas attiecas uz vienu un to pašu konkurences tiesību pārkāpumu, viens no diviem pirmajiem jautājumiem neatbilst nedz pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, nedz tās priekšmetam. |
|
52. |
Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celta to valsts tiesās saskaņā ar LESD 101. vai 102. pantu vai valstu konkurences tiesībām. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 11. punktu “nolēmums par pārkāpumu” ir konkurences iestādes lēmums vai pārsūdzības tiesas nolēmums, ar kuru konstatēts konkurences tiesību aktu pārkāpums. Minētās direktīvas 2. panta 12. punktā ir skaidrots, ka tāds nolēmums ir galīgs, ja to vairs nevar pārsūdzēt ar parastiem pārsūdzības līdzekļiem. |
|
53. |
Iesniedzējtiesa norāda, ka attiecībā uz Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālo zemi nepastāv neviens cits nolēmums, kā vien 2009. gada saistību lēmums ( 12 ). Tādēļ jānosaka, vai ar šo nolēmumu konstatēts pārkāpums un vai tādējādi tas rada Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā aprakstītās tiesiskās sekas. |
|
54. |
Iesniedzējtiesas ieskatā Federālais karteļu birojs 2009. gada saistību lēmumā ir noteicis Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālajai zemei konkrētus sliekšņus sadarbības jomā koka tirdzniecībai, kā arī pasākumus, lai ierobežotu tās stāvokli tirgū. Turklāt šī tiesa norāda, ka minētais nolēmums ticis pieņemts, pamatojoties uz GWB 32.b pantu. |
|
55. |
Lai arī GWB 32.b pants nav minēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tomēr jākonstatē, ka tā formulējums, kā to atzīst Federālais karteļu birojs, atbilst Regulas (EK) Nr. 1/2003 9. panta formulējumam ( 13 ). Proti, šī Vācijas tiesību norma tāpat kā šīs regulas 9. panta 1. punkta pirmais teikums paredz – ja šīs iestādes veiktā procedūrā uzņēmums piedāvā uzņemties saistības, lai izpildītu prasības, kuras tam paudusi minētā iestāde savā sākotnējā vērtējumā, šī pati iestāde var ar lēmumu atzīt šo saistību saistošo spēku attiecībā uz uzņēmumiem ( 14 ). Turklāt, kā paredzēts minētās regulas 9. panta 1. punkta otrajā teikumā, šāda lēmuma iedarbība var būt ierobežota laikā ( 15 ), taču tajā katrā ziņā secināts, ka vairs nav nepieciešama attiecīgās iestādes rīcība ( 16 ). Visbeidzot Federālais karteļu birojs var atsaukt savu nolēmumu gandrīz tādos pašos gadījumos kā tie, kuri uzskaitīti Regulas Nr. 1/2003 9. panta 2. punktā, un atsākt lietas izskatīšanu ( 17 ). |
|
56. |
Pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 9. pantu pieņemts nolēmums par saistībām nesatur galīgu konstatējumu par LESD 101. un 102. panta pārkāpumu. Proti, pret uzņēmumiem uzsāktās pārkāpuma procedūras izbeigšana pēc saistību lēmuma ļauj tiem novērst konkurences tiesību pārkāpuma konstatēšanu un iespējama naudas soda uzlikšanu ( 18 ). Saskaņā ar šo domu gaitu, kā tas skaidrots Regulas Nr. 1/2003 13. apsvērumā, šādos nolēmumos jābūt konstatētam, ka vairs nav pamata Komisijas rīcībai “bez secinājumu izdarīšanas par to, vai ir bijis vai joprojām ir pārkāpums”. Tādēļ procedūrā, kas ierosināta saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, Komisija ir atbrīvota no pienākuma kvalificēt un konstatēt pārkāpumu, ierobežojot tās lomu ar pārbaudi un attiecīgo uzņēmumu piedāvāto saistību iespējamo atzīšanu, ievērojot problēmas, ko tā ir konstatējusi sākotnējā vērtējumā un ņemot vērā tās mērķus ( 19 ). |
|
57. |
Ir taisnība – Tiesa ir precizējusi, ka valstu tiesas nedrīkst atstāt bez ievērības Komisijas pieņemtos saistību lēmumus un ka “mērķis efektīvi un vienveidīgi piemērot Savienības konkurences tiesības prasa, lai Komisijas sākotnējo vērtējumu valsts tiesa ņemtu vērā un uzskatītu par pazīmi vai pat pirmšķietamu pierādījumu, kas liecina par attiecīgā nolīguma neatbilstību konkurences noteikumiem, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktu” ( 20 ). Tomēr šo citātu nevar saprast tādējādi, ka saistību lēmums satur jelkādu konkurences tiesību pārkāpuma konstatāciju. |
|
58. |
Proti, minētais citāts attiecas nevis uz jelkādu saistību lēmumu, bet uz Komisijas “sākotnējo vērtējumu”, kurā attiecīgā gadījumā var darīt zināmus faktus, kuriem ir noteikta pierādījuma vērtība attiecībā uz valsts tiesā celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Kā ir skaidrojusi pati Tiesa, šī pierādījuma vērtība ir salīdzināma ar norādes vai pirmšķietama pierādījuma vērtību, kas tomēr nav tāds pierādījums, kurš, ja to aplūkotu atsevišķi, ļautu konstatēt konkurences tiesību pārkāpuma esamību. |
|
59. |
Nekas neliek domāt, ka Vācijas tiesībās uz GWB 32.b panta pamata pieņemts saistību lēmums izraisītu sekas, kas pārsniedz uz Regulas Nr. 1/2003 9. panta pamata pieņemta Komisijas nolēmuma sekas. Tādējādi, neskarot pārbaudi, kas ir valsts tiesas kompetencē, tā kā 2009. gada saistību lēmumā nav konstatēta konkurences tiesību pārkāpuma esamība, šis lēmums nevar izraisīt sekas, kuras minētas Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā. Tādēļ jāuzskata, ka pirmais jautājums neatbilst pamatlietas faktiskajiem apstākļiem un priekšmetam un tātad ka tas ir nepieņemams. |
|
60. |
Šo apsvērumu neatspēko Federālā karteļu biroja argumentācija par to, ka tā iemesla dēļ, ka pastāv 2009. gada saistību lēmums, kā arī ar šo lēmumu saistītu Vācijas tiesās uzsāktu tiesvedību dēļ pamatlieta esot hibrīdveida “follow‑on” prasība. Šīs iestādes ieskatā šāda prasība esot kaut kas pa vidu starp “follow‑on” prasību un patstāvīgu (“stand‑alone”) prasību. Minētā iestāde gan atzīst, ka tādas hibrīdveida “follow‑on” prasības ietvaros kaitējuma pierādīšanu atvieglojot tas, ka pastāv iepriekšējs valsts iestādes nolēmums par faktiem, kuri pilnībā vai daļēji ir salīdzināmi ar pamatlietā aplūkotajiem faktiem. Tomēr pamatlietas puses nevarot balstīties uz valsts iestādes nolēmuma saistošām sekām Direktīvas 2014/104 9. panta izpratnē. |
|
61. |
Tādēļ jāuzskata, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams. Neskarot argumentu par pamatlietā aplūkotās zaudējumu atlīdzināšanas prasības patstāvīgo raksturu, kuru pirmīt analizēju, pārējie Otto Fuchs un Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes argumenti nevar likt konstatēt pirmā jautājuma nepieņemamību. Tomēr es šos argumentus analizēšu, ciktāl, pirmkārt, to pārbaude varētu izrādīties lietderīga gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manai nostājai par pirmā jautājuma nepieņemamību, un, otrkārt, tie izvirzīti, lai pamatotu apgalvojumu, ka otrais jautājums arī nav pieņemams. |
b) Par otro prejudiciālo jautājumu
|
62. |
Otto Fuchs un Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme izvirza virkni argumentu, lai pamatotu apgalvojumu, ka otrais prejudiciālais jautājums nav pieņemams. |
|
63. |
Šajā ziņā, pirmām kārtām, šie lietas dalībnieki apgalvo, ka, tā kā iesniedzējtiesa neformulē atvērtu jautājumu, kuru papildina dažādas iespējamās atbildes, tai nav nekādu šaubu par Savienības tiesību interpretāciju. Proti, šī tiesa balstoties uz tādu Savienības tiesību interpretāciju, kas tai ļauj uzskatīt, ka valsts tiesību akti tām neatbilst. |
|
64. |
Šis arguments ir jānoraida. Otrais prejudiciālais jautājums attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju un ir saistīts ar pamatlietu. Iesniedzējtiesa ir vienīgā, kurai jānosaka, vai tai nepieciešami skaidrojumi no Tiesas par šo jautājumu. Atsevišķu šīs tiesas apsvērumu kategoriskais formulējums arī neliek apšaubīt tās prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Proti, savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu valsts tiesa var arī īsumā norādīt savu viedokli par atbildi, kas būtu sniedzama uz prejudiciālajiem jautājumiem ( 21 ), neriskējot ar to, ka tās nolēmums tiks noraidīts kā nepieņemams. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa tieši tā arī rīkojās. |
|
65. |
Otrām kārtām, nav arī jāapmierina arguments, ka otrais jautājums ir hipotētisks, ciktāl tas atsaucas uz tā saukto “izkliedētu” kaitējumu un balstās uz hipotēzi, ka “nelielu zaudējumu atlīdzības prasījumu tiesību īstenošana būtu praktiski neiespējama vai vismaz pārmērīgi sarežģīta”, ja zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kas pamatotas ar tiesībām aizliegto vienošanos jomā, nevarētu celt kolektīvi, izmantojot kolektīvu parādu piedziņas prasību, kaut gan pamatlieta neattiecas ne uz izkliedētu kaitējumu, ne uz neliela apmēra zaudējumiem. |
|
66. |
Šajā ziņā jānorāda, ka “izkliedēta” kaitējuma jēdziens vai “neliela apmēra” zaudējumu jēdziens nav Savienības tiesību jēdzieni. Iesniedzējtiesas nolēmumā šiem jēdzieniem ir tikai aprakstošs raksturs un valsts tiesa ir vienīgā, kam ir kompetence konstatēt un vērtēt pamatlietas faktus. Proti, jēdzienu “izkliedēts kaitējums” (“Streuschäden”) iesniedzējtiesa definē kā tādu, kas apzīmē zaudējumus, kuru iezīme ir, ka cietušajai personai radīts minimāls kaitējums, bet kuru apmērs ir liels, ja saskaita visas cietušās personas. Jēdzienu “masveida kaitējums” (“Massenschäden”), kas arī izmantots prejudiciālajos jautājumos, iesniedzējtiesa nedefinē, taču, šķiet, ka tā norāda uz situāciju, kurā vairākas personas apgalvo, ka cietušas kaitējumu tādu zaudējumu formā, kas radušies viena un tā paša izraisītājgadījuma dēļ. Doktrīnā apgalvots, ka masveida kaitējums atšķiras no izkliedēta kaitējuma arī ar katras personas individuāli ciestā kaitējuma apmēru. Masveida kaitējums ir pietiekami ievērojams, lai katram indivīdam būtu interese prasīt atlīdzību par nodarīto zaudējumu. Taču šāda tiesvedība ir sarežģīta un dārga katrai cietušajai personai ( 22 ). |
|
67. |
Trešām kārtām, Otto Fuchs un Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme pārmet iesniedzējtiesai, ka tā savu nolēmumu ir balstījusi uz hipotēzi, ka, pirmkārt, nepastāvot cita iespēja, izņemot kolektīvu parādu piedziņas prasību, un ka, otrkārt, ja zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kas pamatotas ar tiesībām aizliegto vienošanos jomā, nevar īstenot kolektīvi, izmantojot šādu kolektīvu parādu piedziņas prasību, būtu praktiski neiespējami vai katrā ziņā pārmērīgi sarežģīti īstenot neliela apmēra zaudējumu atlīdzināšanas prasību, un netiktu celta neviena prasība par LESD 101. panta pārkāpumu, nedz konkurences noteikumus īstenojot pēc publiskā sektora iniciatīvas (“public enforcement”), nedz, tos īstenojot pēc privātas iniciatīvas (“private enforcement”). |
|
68. |
Šajā ziņā, protams, konstatējumi par faktisko un tiesisko kontekstu ir premisām, uz kurām balstīti prejudiciālie jautājumi. Tāpat ir taisnība, ka atsevišķi lietas dalībnieki ir formulējuši piezīmes, kuru mērķis ir papildināt vai apstrīdēt pamatlietas faktisko un tiesisko kontekstu. Būtībā šie dalībnieki kritizē iesniedzējtiesas konstatējumu, ka Vācijas tiesībās, izņemot prasījuma tiesību cesijas mehānismu, neesot paredzēta neviena cita efektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa iespēja, kas ļautu nodrošināt cietušo personu tiesību aizsardzību. |
|
69. |
Uz vērtējumu par to, vai pastāv citi mehānismi, kas cietušajām personām ļauj īstenot to tiesības pret konkurences tiesību pārkāpuma autoru, attiecas valsts tiesību interpretācija. Šajā ziņā saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valstu tiesām, tā kā iesniedzējtiesa ir skaidri izklāstījusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, Tiesai nav jāpārbauda to precizitāte ( 23 ). Tāpat attiecībā uz kritiku par šajā lietā aplūkotā iesniedzējtiesas nolēmuma faktisko un tiesisko kontekstu Tiesa arī nevar aizstāt valsts tiesu un atbildēt uz šo kritiku. |
|
70. |
Tomēr, tā kā iesniedzējtiesas nolēmumā minētie konstatējumi par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir premisas, uz kurām balstīti prejudiciālie jautājumi, uzskatu, ka Tiesai būtu jāvērš iesniedzējtiesas uzmanība uz šo kritiku, lai tai ļautu noteikt, kā piemērot Savienības tiesības atbilstoši interpretācijai, kādu sniegusi Tiesa. Proti, tas, ka Tiesai ir jālemj par iesniedzējtiesas nolēmumu, neierobežo iesniedzējtiesas iespēju vajadzības gadījumā pārbaudīt premisas, uz kurām balstīti tās prejudiciālie jautājumi ( 24 ). |
|
71. |
Neskarot iepriekš minēto, jāuzskata, ka otrais jautājums ir pieņemams. |
2. Par lietas būtību
|
72. |
Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. pants, Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkts, 3. panta 1. punkts un 4. pants, kā arī Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda valsts tiesību interpretācija, no kuras izriet, ka tad, ja nav galīga nolēmuma, ar kuru konstatēta konkurences tiesību pārkāpuma esamība, tiek izslēgts, ka iespējami cietušās personas fiduciāri cedē tiesības uz aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzību licencētam juridisko pakalpojumu sniedzējam, lai tas īstenotu šīs tiesības kolektīvi, kad nepastāv citas tiesību aktos vai līgumos paredzētas, par līdzvērtīgām uzskatāmas iespējas apvienot zaudējumu atlīdzības prasījumus, un, ka tātad, pirmkārt, būtu praktiski neiespējami vai pārmērīgi sarežģīti celt neliela apmēra zaudējumu atlīdzināšanas prasību, un, otrkārt, netiktu celta neviena prasība par LESD 101. panta pārkāpumu, nedz konkurences noteikumus īstenojot pēc publiskā sektora iniciatīvas (“public enforcement”), nedz, tos īstenojot pēc privātas iniciatīvas (“private enforcement”). |
a) Par atbilstošajām tiesību normām
|
73. |
Otrais jautājums attiecas uz LESD 101. panta, Hartas 47. panta, kā arī Direktīvas 2014/104 tiesību normu interpretāciju. Tā kā šis jautājums skar šīs direktīvas interpretāciju, ir jāpievēršas tās piemērojamībai laikā. Turpinājumā īsumā analizēšu LES 4. panta 3. punkta nozīmīgumu. |
|
74. |
Iesniedzējtiesa balstās uz premisu, ka Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkts un 3. panta 1. punkts, kurus tā lūgusi interpretēt, ir piemērojami šajā lietā, neatkarīgi no tā, vai šīs tiesību normas ir procesuāli vai materiāltiesiski noteikumi. Proti, saskaņā ar šīs direktīvas 22. panta 2. punktu direktīvas atbilstošās tiesību normas esot piemērojamas zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas celtas pēc 2014. gada 26. decembra. Turklāt šī tiesa atgādina, ka prasība pamatlietā attiecas uz rīcību, kas, kā apgalvots, īstenota līdz 2019. gada 30. jūnijam – vēl ilgi pēc minētās direktīvas transponēšanas termiņa beigām. Saskaņā ar spriedumu Volvo un DAF Trucks ( 25 ) tās pašas direktīvas materiāltiesiskie noteikumi būtu jāpiemēro ne tikai aizliegtās vienošanās laikposma daļai pēc transponēšanas termiņa beigām, bet arī visam aizliegtās vienošanās laikposmam. |
|
75. |
Lai arī es uzskatu, ka tiesību normas, uz kurām attiecas otrais prejudiciālais jautājums, ir piemērojamas pamatlietā, mani nepārliecina iesniedzējtiesas veiktā analīze. |
|
76. |
Atgādinājumam – prasība tika celta 2020. gada 31. martā un tā attiecas uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, ko radījusi apgalvotā prakse, kas īstenota laikā no 2005. gada 28. jūnija līdz 2019. gada 30. jūnijam. |
|
77. |
Direktīvas 2014/104 transponēšanai noteiktais termiņš bija 2016. gada 27. decembris (21. panta 1. punkts). Turklāt valsts pasākumi šīs direktīvas materiālo noteikumu transponēšanai nevar tikt piemēroti ar atpakaļejošu spēku (22. panta 1. punkts), taču valsts noteikumi, ar kuriem transponētas citas šī direktīvas tiesību normas, proti, procesuālo tiesību normas, nevar tikt piemērotas zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas celtas valsts tiesā pirms 2014. gada 26. decembra (22. panta 2. punkts) ( 26 ). |
|
78. |
Tādējādi, a priori, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 tiesību normu piemērojamību laikā, ir jānoskaidro, vai attiecīgā tiesību norma ir vai nav materiālo tiesību norma. Tomēr attiecībā uz jautājumu par šīs direktīvas tiesību normu piemērojamību laikā ir jānošķir, vai šīs normas – ņemot vērā judikatūru – izriet no paša LESD 101. panta vai arī tās izriet tikai no minētās direktīvas, jo šādā gadījumā to piemērojamība laikā jāizvērtē no pašas direktīvas 22. panta skatpunkta ( 27 ). |
|
79. |
Tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par kaitējumu, kas izriet no konkurences tiesību pārkāpuma, nav noteiktas ar Direktīvu 2014/104, bet tās tieši izriet no primāro tiesību normām, kā tās interpretējusi Tiesa savā judikatūrā pirms šīs direktīvas pieņemšanas. Šo apsvērumu apstiprina vairāki minētās direktīvas apsvērumi ( 28 ). Līdz ar to Tiesas ieskatā tās pašas direktīvas 3. panta 1. punkta transponēšanai pieņemtajiem valstu pasākumiem “noteikti ir jābūt tūlītēji piemērojamiem attiecībā uz visām [Direktīvas 2014/104] piemērošanas jomā ietilpstošajām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kā apstiprināts tās 22. panta 2. punktā” ( 29 ). Šajā ziņā, ņemot vērā prasības pamatlietā celšanas datumu, kas ir 2020. gada 31. marts – tātad ilgi pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, uz pamatlietā aplūkoto prasību nenoliedzami attiecas tās piemērojamība laikā. Tātad minētās direktīvas 3. pants ir piemērojams pamatlietā. |
|
80. |
Jautājums par Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkta piemērojamību laikā pamatlietai ir problemātiskāks. Proti, minētais 2. pants, kā norādīts tā nosaukumā, ietver šajā direktīvā izmantoto jēdzienu definīcijas. Pirmšķietami Savienības tiesību aktā izmantota juridiska jēdziena definīcijai nav materiāla vai procesuāla rakstura. Tās būtību drīzāk nosaka specifiskā tiesību norma, ar kuru šis jēdziens saistīts. |
|
81. |
Tomēr otrais jautājums balstās uz tādu Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkta interpretāciju, atbilstoši kurai šajā direktīvā ir noteikts, kas var izmantot tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par kaitējumu, kurš izriet no Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, vai, iespējams, kādā veidā šādas tiesības var izmantot. Turklāt iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka ar šo tiesību normu garantētās sekas izriet no LESD 101. panta, kā to interpretējusi Tiesa savā judikatūrā. Tādēļ ierosinu uzskatīt, ka Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkts ir piemērojams pamatlietā saskaņā ar risinājumu, kuru Tiesa ir atzinusi savā judikatūrā par tādu tās pašas direktīvas tiesību normu piemērojamību laikā, kas apstiprina no primārajām tiesībām izrietošos risinājumus ( 30 ). Citiem vārdiem sakot, turpmāk manis piedāvātā interpretācija attiecas gan uz LESD 101. pantu, gan uz Direktīvas 2014/104 tiesību normām. |
|
82. |
Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas arī uz LES 4. panta 3. punktu. Lasot iesniedzējtiesas nolēmumu, rodas iespaids, ka šī tiesa pielīdzina šo tiesību normu efektivitātes principam vai LESD 101. panta lietderīgajai iedarbībai. Tomēr pietiek ar šīs pēdējās minētās tiesību normas interpretāciju, lai varētu lemt gan par efektivitātes principu, gan par tās lietderīgo iedarbību ( 31 ). Turklāt Direktīvas 2014/104 spēkā esamības laikā tieši tās 4. pants iemieso efektivitātes principu, tāpēc būtu jāinterpretē arī šī tiesību norma. Tādēļ ierosinu uzskatīt, ka iesniedzējtiesas otrais jautājums attiecas uz LESD 101. pantu, uz Hartas 47. pantu, kā arī uz Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punktu, 3. panta 1. punktu un 4. pantu. |
b) Par prasījuma tiesību cesijas mehānisma aizliegumu
1) Vispārīgi apsvērumi
|
83. |
Lai atbildētu uz otro prejudiciālo jautājumu, pirms tam jānosaka, vai tāda valsts tiesību interpretācija – no kuras izriet, ka tad, ja nav galīga nolēmuma, ar kuru konstatēta konkurences tiesību pārkāpuma esamība, tiek izslēgts, ka iespējami cietušās personas fiduciāri cedē tiesības uz aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzību licencētam juridisko pakalpojumu sniedzējam – skar aspektu, ko tieši reglamentē Savienības tiesības, vai uz jautājumu, uz kuru attiecas katras dalībvalsts tiesību sistēma. |
|
84. |
Šajā ziņā jāprecizē, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums nelaupa personai, kura cietusi aizliegtas vienošanās radītus zaudējumus, no konkurences tiesību pārkāpuma cietušas personas statusu. Taču šis aizliegums izriet no tā, ka nav spēkā šīs personas tiesību cesija licencētam juridisko pakalpojumu sniedzējam, kurš savā vārdā un par saviem līdzekļiem, taču cedentu interesēs kolektīvā veidā īsteno cedentu tiesības. Lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, jākonstatē, vai tiesību uz atlīdzinājumu par kaitējumu nodošanas spēkā esamības nosacījumus reglamentē Savienības tiesības vai piemērojamās valsts tiesības. |
2) Tiesību uz atlīdzinājumu par kaitējumu pamatnosacījumu nošķiršana no šo tiesību īstenošanas noteikumiem
|
85. |
Man šķiet, ka ir lietderīgi precizēt nošķīrumu, kuru veic ģenerāladvokāti J. Kokote [J. Kokott] un N. Vāls [N. Wahl] starp, pirmkārt, atbildības par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu pamatnosacījumiem vai pat tiesību prasīt zaudējumu atlīdzināšanu pamatnosacījumiem, un, otrkārt, tiesību uz atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts ar konkurences tiesību pārkāpumu, īstenošanas noteikumiem. Būtībā šo ģenerāladvokātu ieskatā, kaut arī uz pirmajiem minētajiem nosacījumiem tieši attiecas Savienības tiesības tādējādi, ka valsts pasākums, kurš atduras pret to tiešo iedarbību, ir jānoraida, uz otrajiem minētajiem attiecas valsts tiesības un tie ir pakļauti dalībvalstu procesuālās autonomijas tradicionālajiem ierobežojumiem ( 32 ). |
|
86. |
Es piekrītu šai interpretācija šādu iemeslu dēļ. |
|
87. |
Pirmām kārtām, šī dihotomija izriet no kompetenču sadalījuma starp Savienību un dalībvalstīm. Pirmkārt, saskaņā LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz iekšējā tirgus darbībai nepieciešamajiem konkurences noteikumiem. Otrkārt, citi konkurences jomā piemērojami noteikumi, kuri neiekļaujas šajā ekskluzīvajā kompetencē, ietilpst dalībvalstu kompetencē, ja nepastāv Savienības tiesību noteikumi. |
|
88. |
LESD 101. pants ietilpst konkurences noteikumos, kuri, kā, piemēram, LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētie noteikumi, ir nepieciešami iekšējā tirgus darbībai ( 33 ). |
|
89. |
Tiesības uz LESD 101. panta pārkāpuma izraisīta kaitējuma atlīdzināšanu pārsniedz vienkāršu cietušajām personām nodarīta kaitējuma atlīdzināšanu, jo tās vispārīgāk padara Savienības konkurences tiesību noteikumus iedarbīgākus un var atturēt no tādu vienošanos noslēgšanas vai darbību veikšanas, kas bieži vien tiek darītas slepus un var ierobežot vai kropļot konkurenci, tādējādi veicinot efektīvas konkurences saglabāšanu Savienībā ( 34 ). Konkurences tiesību īstenošana pēc privātas iniciatīvas arī ir nepieciešama iekšējā tirgus darbībai. Tādēļ tādu nosacījumu paredzēšanai, ar kuriem tiek noteikta tiesību uz LESD 101. panta pārkāpuma izraisīta kaitējuma atlīdzināšanu esamība un būtiskais saturs, ir jāietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Savukārt ikvienai dalībvalstij ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuālā kārtība tādu prasību celšanai, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības ( 35 ). |
|
90. |
Otrām kārtām, lai arī Tiesa nav konkrēti atzinusi ģenerāladvokātu veikto nošķīrumu, tā uz to atsaucas savā judikatūrā. It īpaši tā norādījusi, ka atšķirībā no noteikumiem par pierādījumu novērtējumu un vajadzīgo pierādīšanas standartu, kas, nebūdami reglamentēti Savienības tiesībās, ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā, lai varētu konstatēt, ka uzņēmums ir atbildīgs par saskaņotu darbību, jābūt izpildītiem pārkāpuma sastāva elementiem ( 36 ). Ievērojot šādu domu gaitu, Tiesa regulāri izskatījusi jautājumu par to, kas var izmantot tiesības uz tāda pārkāpuma radīta kaitējuma atlīdzinājumu, ņemot vērā LESD 101. panta lietderīgo iedarbību ( 37 ). |
|
91. |
Trešām kārtām, Direktīva 2014/104 apstiprina šo interpretāciju. Proti, šīs direktīvas 4. pantā “Efektivitātes un līdzvērtīguma principi” ir precizēts, ka saskaņā ar efektivitātes principu dalībvalstis nodrošina, ka visi valsts noteikumi un procedūras attiecībā uz to, kā īstenojamas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, ir izstrādāti un tiek piemēroti tā, lai nodrošinātu, ka tie nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina īstenot Savienības sniegtās tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par konkurences tiesību aktu pārkāpuma radītu kaitējumu. |
|
92. |
Šādos apstākļos jāuzskata, ka Savienības tiesībās ir paredzēti tiesību uz atlīdzinājumu par šāda pārkāpuma radītu kaitējumu pamatnosacījumi. |
|
93. |
Vispārīgi – privāttiesībās, izņemot situāciju, kad specifiska tiesību norma ierobežo to personu loku, kuras var uzskatīt par cietušām no tiesību normas pārkāpuma, jautājums par to, kam ir tiesības uz atlīdzinājumu, izriet no atbildības pamatnosacījumu, proti, zaudējuma esamības, cēloņsakarības starp zaudējumu un apgalvoto rīcību, kā arī pārmestās rīcības prettiesiskuma kombinētas piemērošanas. Pamatojoties uz šiem nosacījumiem, var konstatēt tās cietušās personas identitāti, kurai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu. Atbilstoši šim domu gājienam Savienības tiesībās ar atbildības par konkurences tiesību pārkāpumu pamatnosacījumiem palīdzību ir noteikts, kas var īstenot tiesības uz LESD 101. panta pārkāpuma izraisīta kaitējuma atlīdzināšanu. |
|
94. |
Lai arī Savienības tiesībās ir noteikts, kas var izmantot tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītu kaitējumu, vēl jānoskaidro, vai tajās arī ir noteikts šādu tiesību uz atlīdzinājumu pārnesamais raksturs un šo tiesību cesijas spēkā esamības nosacījumi. |
3) Cesijas spēkā esamības nosacījumi
|
95. |
Prasījuma tiesību vai pat tiesību pārnesamība ( 38 ) ir viena no īpašībām, kas nosaka, vai šīs tiesības var tikt cedētas. Būtībā privāttiesību jomā lielāka daļa vispārīgu finansiālo tiesību var tikt cedētas ( 39 ). |
|
96. |
Runājot par jautājumu, vai pret Savienību vērstu atlīdzinājuma prasījuma tiesību cesija ir spēkā, Tiesa atzinusi, ka šādas prasījuma tiesības var cedēt, bet, ka saskaņā ar dalībvalstu tiesībām kopīgo vispārējo principu, kas piemērojams Savienības tiesību sistēmā, ļaunprātīga cesija nav saistoša attiecīgajām iestādēm ( 40 ). Tomēr no šī apsvēruma nevarētu secināt, ka Savienības tiesībās ir noteikti jebkuru no Savienības tiesībām izrietošo tiesību uz zaudējumu atlīdzību spēkā esamības nosacījumi. Proti, saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu Savienības ārpuslīgumisko atbildību reglamentē vispārējie tiesību principi, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām. Tādēļ jautājums par kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm neizpaužas vienādi šīs atbildības kontekstā un gadījumā, ja Savienības tiesībās ir noteikti tikai attiecīgo prasījuma tiesību pamatnosacījumi, kā šajā lietā. |
|
97. |
Nesen ar Regulu (EK) Nr. 261/2004 ( 41 ) garantēto aviopasažieru tiesību uz kompensāciju kontekstā Tiesa aprakstīja šo tiesību cesiju trešai personai, kas veikta, lai izvairītos no grūtībām un izmaksām, kuras var atturēt pasažieri personīgi no formalitāšu veikšanas, kā minēto tiesību uz kompensāciju īstenošanas veidu ( 42 ). Tai pašā laikā Tiesa norādīja, ka pasažieris var nodot savu prasījumu trešai personai, “ja tas paredzēts attiecīgajos valsts tiesību aktos” ( 43 ). Šis apsvērums ir attiecināms uz šo lietu, ciktāl no tā izriet, ka tiesību uz atlīdzinājumu cesija var būt šo tiesību īstenošanas veids un ka šādas cesijas ierobežojumi ir noteikti valsts tiesībās. |
|
98. |
Proti, pavisam noteikti var uzskatīt, ka tiesību uz zaudējumu atlīdzinājumu pārnesamība pati par sevi izriet no šo tiesību būtības un tātad tieši no Savienības tiesībām. Tomēr šī lieta attiecas uz tiesību uz zaudējumu atlīdzināšanu, kas iespējamām cietušajām personām tāpat kā aviopasažieriem tieši izriet no Savienības tiesībām, cesijas spēkā esamības nosacījumiem. Tādējādi tiesību uz pilnīgu atlīdzinājumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītu kaitējumu cesija arī ir šo tiesību īstenošanas veids indivīdam, kurš tās izmanto. Tātad nosacījumi, ar kādiem šāda cesija var notikt, ir noteikti valsts tiesībās. |
|
99. |
Pretēji iesniedzējtiesas izteiktajām piezīmēm tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 44 ) šo interpretāciju neatspēko atziņas, ko var gūt no Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkta. |
4) Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkts
|
100. |
Apstāklis, ka Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punktā minētajā trešajā gadījumā ir atsauce uz prasībām, kuras cēlusi “fiziska vai juridiska persona, kas ir pārņēmusi iespējamās cietušās personas tiesības, tostarp persona, kas ir pārņēmusi tās prasījumu”, nenozīmē, ka ar Savienības tiesībām dalībvalstīm ir noteikta cesijas mehānisma forma vai tādas cesijas īpaši spēkā esamības nosacījumi. |
|
101. |
Proti, šī atsauce ir minēta tiesību normā, kurā definēts jēdziens “zaudējumu atlīdzināšanas prasība” Direktīvas 2014/104 vajadzībām. Tā kliedē šaubas, kas saistītas ar jautājumu par to, vai šīs direktīvas tiesību normas ir piemērojamas arī tādās tiesvedībās, ko uzsākušas personas, kas pārņēmušas cietušo personas tiesības ( 45 ). Savukārt, kā norāda Komisija savos rakstveida apsvērumos, šī jēdziena juridiskā definīcija nesatur nekādu pienākumu dalībvalstīm ieviest cesijas mehānismu materiālo tiesību plāksnē. Šī definīcija tātad arī nenosaka, vai un ar kādiem nosacījumiem persona, kurai konkurences pārkāpuma dēļ nodarīts kaitējums, var cedēt tiesības uz pilnīgu šāda pārkāpuma radīto zaudējumu atlīdzinājumu. |
|
102. |
Turklāt pienākumu atzīt cesijas mehānismu nevar secināt arī no atsauces uz valsts tiesībām, kas minēta Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkta otrajā gadījumā. Ir taisnība, ka šis gadījums satur atsauci uz valsts tiesībām (“kāds, kas rīkojas vienas vai vairāku iespējamo cietušo personu vārdā, ja Savienības vai valsts tiesību aktos ir paredzēta šāda iespēja” ( 46 )), taču šāda atsauce nav minēta trešajā gadījumā, kurš attiecas uz iespējamās cietušās personas tiesību pārņemšanu. |
|
103. |
Tomēr, pirmkārt, tiesas sēdē Komisija skaidroja atsauces uz valsts tiesībām neesamību Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkta trešajā gadījumā ar faktu, ka, pieņemot šo direktīvu, visas dalībvalstis atzina iespēju cedēt zaudējumu atlīdzības prasījumus. Proti, kā norādīts iepriekš ( 47 ), tāda prasījuma tiesību nodošana, kura pamatā ir prettiesisks nodarījums, ir pieļauta Savienības tiesību sistēmā, jo tā atspoguļo dalībvalstu tiesībām kopēju vispārēju principu. |
|
104. |
Otrkārt, tas, ka atšķirībā no trešā gadījuma, otrajā gadījumā, kurš paredzēts Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punktā, ir atsauce uz Savienības tiesībām un valsts tiesībām, ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas 13. apsvērumu. Proti, šajā apsvērumā noteikts, ka tiesības uz atlīdzinājumu tiek atzītas ikvienai fiziskai vai juridiskai personai – šajā kontekstā minētajiem“patērētājiem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm”, taču ka minētajai direktīvai nevajadzētu dalībvalstīm izvirzīt prasību ieviest kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus LESD 101. un 102. panta izpildei. |
|
105. |
Šobrīd uz kolektīvajām prasībām attiecas Direktīvas (ES) 2020/1828 ( 48 ) piemērošanas joma. Šajā direktīvā kolektīvā prasība ir aprakstīta kā prasība, kuru tiesīgā iestāde ir cēlusi patērētāju vārdā ( 49 ). Jautājums par konkurences tiesību pārkāpumu iekļaušanu minētās direktīvas piemērošanas jomā tika apspriests tās sagatavošanas darbu laikā. Ņemot vērā šaubas par to, kā rīkoties, šī iekļaušana visbeidzot nenotika ( 50 ). |
|
106. |
Tas, ka sagatavošanas darbu laikā tika paustas pretējas nostājas par kolektīvu prasību, kas attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumiem, reglamentēšanu Savienības tiesību līmenī, norāda, ka atšķirībā no tāda prasījuma tiesību nodošanas, kuras pamatā ir prettiesisks nodarījums un kura dalībvalstu tiesību sistēmās parasti ir atzīta ( 51 ), šādas prasības specifiska forma netika vienbalsīgi akceptēta Savienībā. Manā ieskatā šis apstāklis izskaidro, kādēļ likumdevējs Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punktā ir atsaucies uz valsts tiesībām un uz Savienības tiesībām attiecībā uz kolektīvo prasību pieejamību. |
|
107. |
Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka tiesību uz konkurences tiesību pārkāpuma radītu zaudējumu atlīdzību cesija licencētam juridisko pakalpojumu sniedzējam, kurš savā vārdā un par saviem līdzekļiem, bet cedentu interesēs īsteno to tiesības kolektīvā veidā, ir šo tiesību īstenošanas veids. |
c) Par prasījuma tiesību cesijas mehānisma aizlieguma atbilstību Savienības tiesībām
|
108. |
Tiesību uz konkurences tiesību pārkāpuma radītu zaudējumu atlīdzību cesijas licencētam juridisko pakalpojumu sniedzējam spēkā esamības nosacījumi ir reglamentēti nevis ar Savienības tiesībām, bet ar piemērojamajām valsts tiesībām. Tomēr saskaņā ar procesuālās autonomijas principu šie nosacījumi nevar būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nevar būt tāda, kas atlīdzinājuma saņemšanu padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu (efektivitātes princips) ( 52 ). Tā kā iesniedzējtiesas nolēmums attiecas vienīgi uz efektivitātes principu, es pievērsīšos tikai tam. Pirms šī principa pārbaudes, jānorāda, ka otrais jautājums attiecas gan uz efektivitātes principu, gan uz Hartas 47. pantu. Tātad jānoskaidro, vai pamatlietā aplūkotais aizliegums jāanalizē efektivitātes principa vai Hartas aspektā. |
1) Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips
|
109. |
Komisija uzsver, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums ierobežo iespējas vērsties tiesā veidus, nosakot robežas zaudējumu atlīdzības prasījuma tiesību, kas pamatotas ar konkurences tiesībām, cesijai. Tā šo aizliegumu vērtē no efektivitātes principa un Hartas 47. panta aspekta. |
|
110. |
Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka Hartas 47. panta pirmajā daļā ir nostiprinātas procesuālas tiesības ( 53 ), no tādas personas skatpunkta, kurai ar LESD 101. panta pārkāpumu nodarīts kaitējums, pamatlietā aplūkotais aizliegums izriet no cesijas spēkā neesamības materiālo tiesību plāksnē un tātad attiecas uz cesijas mehānismu, kas tiek īstenots pirms tiesvedības. A priori, varētu apgalvot, ka runa nav par personas, kurai ar konkurences tiesību pārkāpumu nodarīts kaitējums, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierobežojumu. Saskaņā ar šādu domu gaitu šīs spēkā neesamības procesuālās sekas, proti, locus standi neesamība, cesionāram nozīmētu tikai cesijas līgumu spēkā neesamības sekas. |
|
111. |
Tomēr Hartas 47. pantā ir nostiprināta ideja par to, ka pastāv saikne starp procesuālajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un no Savienības tiesībām izrietošām tiesībām. Proti, saskaņā ar šīs tiesības normas formulējumu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecas uz situāciju, kurā tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas. Nav ne mazāko šaubu, ka šīs pēdējās minētās var būt materiālas. Nav strīda par to, ka iespējamie cietušie no LESD 101. panta pārkāpuma var atsaukties uz Hartas 47. pantā garantētajām tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu ( 54 ). |
|
112. |
Turklāt Tiesa atzinusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kur paredzēts, ka noteikta laika darba ņēmējs, kura darba līgums tiek izbeigts ar uzteikumu, netiek nekavējoties rakstveidā informēts par šīs atlaišanas iemeslu(-iem), ierobežo šāda noteikta laika darba ņēmēja iespēju vērsties tiesā, kas tostarp ir garantēta Hartas 47. pantā. Proti, Tiesas ieskatā šādi šis darba ņēmējs būtībā nesaņem informāciju, kas ir svarīga, lai varētu izvērtēt viņa atlaišanas iespējamo nepamatoto raksturu un vajadzības gadījumā sagatavot prasību tiesā ar mērķi apstrīdēt šo atlaišanu ( 55 ). Tātad runa bija par valsts materiāltiesisku regulējumu, kas radīja tādas sekas procesuālajā plāksnē, kuras varēja uzskatīt par Hartas 47. pantā garantēto tiesību ierobežojumu. |
|
113. |
Šādos apstākļos pamatlietā aplūkotais aizliegums arī ir jāuzskata par efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa ierobežojumu. |
|
114. |
Kad runa ir par efektivitātes principu un Hartas 47. pantā nostiprināto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, Tiesai ir tendence noskaidrot, vai procesuālie noteikumi rada ievērojamu risku, ka Savienības tiesību sistēmā garantēto tiesību īpašnieki neīstenos savas tiesības ( 56 ). Citiem vārdiem sakot, no efektivitātes principa izrietošā prasība, ka tiesību īstenošanu nevar padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt, šādā gadījumā tiek interpretēta tādējādi, ka pastāv tiesību subjektu bezdarbības risks. |
|
115. |
Turklāt, kā norāda iesniedzējtiesa ( 57 ), efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips pavisam noteikti nav absolūts. Tomēr šī principa ierobežojumam jāatbilst Hartas 52. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru visiem pamattiesību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt “noteiktiem tiesību aktos”, un tajos jārespektē šo tiesību būtība, bet arī, jābūt ievērotam samērīguma principam, un tos drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. |
|
116. |
Taču, kā tas tiks norādīts turpinājumā, prasība, kas izriet no efektivitātes principa, var pieļaut piekāpšanos. |
|
117. |
Tādēļ es ierosinu analizēt pamatlietā aplūkoto aizliegumu, raugoties no aspekta par tā atbilstību efektivitātes principam kopā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu. |
2) Efektivitātes un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu kopīga piemērošana
|
118. |
Ja attiecīgajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, ņemot vērā procesuālās autonomijas principu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz procesuāli noteikumi prasībām, kas domātas tam, lai aizsargātu tiesības, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības. Efektivitātes princips prasa, lai tiesības, kas indivīdiem izriet no Savienības tiesībām, netiek pakļautas nosacījumiem, kuri šo tiesību īstenošanu var padarīt praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtinātu ( 58 ). |
|
119. |
Jāprecizē, ka valsts pasākumi, ar kuriem materiālo tiesību plāksnē reglamentēta prasījuma tiesību cesijas spēkā esamība, ir “procesuāli noteikumi” dalībvalstu procesuālās autonomijas jēdziena izpratnē ( 59 ). Tādēļ efektivitātes princips nav pretrunā pamatlietā aplūkotajam prasījuma tiesību cesijas mehānisma aizliegumam, ja vien šis aizliegums nepadara tiesību uz pilnīgu atlīdzinājumu par aizliegtas vienošanās radītiem zaudējumiem īstenošanu praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi neapgrūtina. Turklāt, kā norādīts iepriekš ( 60 ), no Hartas 47. panta izriet, ka šādi noteikumi nevar radīt ievērojamu risku, ka Savienības tiesību sistēmā garantētu tiesību īpašnieki neīstenos savas tiesības. |
|
120. |
Otrais prejudiciālais jautājums ir pamatots ar premisu, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums rada šādas sekas un padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina neliela apmēra zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanu. Lai arī var apstrīdēt, ka pamatlieta attiecas uz nelielām summām, šķiet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka tas tā ir. |
|
121. |
Katrā ziņā, pārbaudot valsts pasākumu, raugoties no efektivitātes principa aspekta, nepietiek ar šī pasākuma aplūkošanu izolētā veidā. Ir jāņem vērā visi aplūkotā valsts režīma elementi. |
|
122. |
Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka Vācijas tiesībās nepastāv neviena cita derīga iespēja, izņemot pamatlietā aplūkoto prasījuma tiesību cesijas mehānismu un, otrkārt, ka ar valsts tiesību aktiem šāds mehānisms netiek pieļauts un cesija tiek atzīta par spēkā neesošu. Lietas dalībnieki stingri apstrīd šīs divas premisas. Uzskatu, ka nav lietderīgi atkārtoti paust šajā ziņā izteikto kritiku ( 61 ). Katrā ziņā Tiesa nevar apšaubīt iesniedzējtiesas definēto tiesisko un faktisko kontekstu. Turpretim iesniedzējtiesai ir jāpārskata šo premisu pamatotība. Arī augstākas instances tiesas var tās pārbaudīt. |
|
123. |
Turklāt nav strīda par to, ka personas, kuras ir cietušas aizliegtas vienošanās radītus zaudējumus, var individuāli īstenot savas tiesības Vācijas tiesās. Taču iesniedzējtiesas ieskatā tiesību uz aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzinājumu īstenošana ir sarežģīta gan faktiski, gan ekonomiski un juridiski, un tas ir ilgs, dārgs un riskants process. Šāda ievērojama atvēlētā laika un finanšu līdzekļu ieguldījuma, kā arī tiesvedības riska iedarbība ir atturoša maziem un vidējiem uzņēmumiem, un tas izskaidro faktu, ka, īstenojot sava veida racionālu bezdarbību, tie parasti atsakās īstenot savas tiesības tiesā. |
|
124. |
Šādos apstākļos varētu uzdot jautājumu, vai individuālām prasībām piemērojamie procesuālie noteikumi paši par sevi nav pretrunā efektivitātes un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principiem. Proti, tādi noteikumi, kuri var atturēt no Savienības tiesību sistēmā garantēto tiesību izmantošanas valsts tiesās, ir pretēji šiem principiem ( 62 ). Protams, iesniedzējtiesas nolēmums neattiecas uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, ko individuāli cēlušas personas, kuras cietušas no konkurences tiesību pārkāpuma. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka individuāla prasība nav efektīvs indivīdu aizsardzības līdzeklis, pirms tā var atzīt, ka prasījuma tiesību cesijas mehānisms ir vienīgais derīgais līdzeklis, lai īstenotu tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu. |
|
125. |
Joprojām šajā kontekstā – iesniedzējtiesa, šķiet, norāda, ka pamatlietā aplūkotā aizlieguma dēļ un ņemot vērā piemērojamos noilguma termiņus, cedenti katrā ziņā vairs nebūtu spējīgi īstenot savus prasījumus individuāli ( 63 ). Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka valsts pasākums, ar kuru tiesību subjektam noteikts pienākums celt jaunu prasību – vajadzības gadījumā pat kādā citā tiesā, lai varētu noteikt pienācīgu sankciju par Savienības tiesību pārkāpumu, neatbilst efektivitātes principam, jo šim tiesību subjektam no tā noteikti rodas procesuālas neērtības, tostarp izmaksu, ilguma un pārstāvības noteikumu ziņā ( 64 ). |
|
126. |
Ņemot vērā iepriekš minēto un pieņemot, ka premisas, uz kurām balstās iesniedzējtiesa, ir pierādītas, būtu jāuzskata, ka aplūkotais aizliegums pārmērīgi apgrūtina tiesību uz pilnīgu atlīdzinājumu par aizliegtas vienošanās radītiem zaudējumiem īstenošanu un tādējādi rada ievērojamu risku, ka tiesību īpašnieki neīstenos savas tiesības. Tātad šīs aizliegums ir pretrunā efektivitātes principam un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam. |
|
127. |
Vēl jānosaka, vai šis aizliegums tomēr var tikt saskaņots ar efektivitātes principu, ņemot vērā mērķus, uz kuriem tas balstīts. |
3) Tiesu sistēmas pamatprincips
|
128. |
Pārbaudot valsts pasākumus no efektivitātes principa aspekta, jāņem vērā tādi principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un efektīva procesa norise, kuri ir attiecīgās valsts tiesu sistēmas pamatā ( 65 ). Tomēr dalībvalsts tiesu sistēmas pamatā esoša principa aizsardzība neļauj dalībvalstij pilnībā ignorēt efektivitātes principu. Turpretim jāpārbauda, vai valsts pasākums, kurš ir pretrunā šim principam, var tikt pamatots ar šāda tiesu sistēmas pamatā esoša principa aizsardzību ( 66 ). Turklāt Tiesa ir arī precizējusi, ka noteiktos apstākļos, veicot šādu pārbaudi, jāņem vērā attiecīgo situāciju un interešu īpatnības, lai panāktu līdzsvaru starp tā principa prasību, kas ir attiecīgās tiesu sistēmas pamatā, un sekām, kuras izriet no šī principa ievērošanas, attiecībā uz Savienības tiesību piemērošanu ( 67 ). |
|
129. |
Tādējādi nepieciešams, lai tāda piekāpšanās par labu attiecīgās tiesu sistēmas pamatā esošam principam, kuru pieļauj efektivitātes princips, atbilstu nosacījumiem, kas līdzīgi tiem, kuri attiecas uz pamattiesību ierobežojumiem. Kā norādīts iepriekš ( 68 ), pamattiesību ierobežojumā ir jārespektē šo tiesību būtība un, ievērojot samērīguma principu, šo tiesību ierobežojumu drīkst uzlikt tikai tad, ja tas ir nepieciešams un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. |
|
130. |
Tātad šajā lietā ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkoto aizliegumu var pamatot ar tādu pakalpojumu saņēmēju aizsardzību, ņemot vērā no tā izrietošās sekas attiecībā uz Savienības tiesību piemērošanu un attiecībā uz personām, kuras ir cietušas no konkurences tiesību pārkāpuma ( 69 ). |
|
131. |
Šķiet, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums ir pamatots ar apsvērumiem, kuri saistīti ar to personu aizsardzību, kas potenciāli cietušas no konkurences tiesību pārkāpuma. Proti, pirmkārt, šis aizliegums izriet no tā, ka nav ievērota prasība par juridisko pakalpojumu sniedzējam nepieciešamajām zināšanām, kura tika ieviesta, lai aizsargātu pakalpojumu saņēmēju no nekvalitatīvas juridisko pakalpojumu sniegšanas. Otrkārt, minētā aizlieguma mērķis ir izvairīties no interešu konflikta riska, kas var kaitēt šādu pakalpojumu saņēmēju interesēm ( 70 ). |
|
132. |
Lai arī iesniedzējtiesa par šo jautājumu neizsakās, nevar izslēgt, ka juridisko pakalpojumu saņēmēju aizsardzība ir princips, kas ir attiecīgās valsts tiesu sistēmas pamatā. Proti, tāpat kā obligāta pārstāvība, ko nodrošina persona, kura ir tiesīga praktizēt dalībvalsts tiesā ( 71 ), šādas aizsardzības mērķis, šķiet, ir nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesību subjektu tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesisko aizsardzību. |
|
133. |
Iesniedzējtiesas nolēmuma interpretācija rosina domāt, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums tiek automātiski noteikts ikreiz, kad tiek izmantots prasījuma tiesību cesijas mehānisms, lai celtu kolektīvu parādu piedziņas prasību konkurences tiesību jomā. Lai arī daži lietas dalībnieki norāda, ka šāda pieeja neatbilst valsts judikatūrai šajā jomā, iesniedzējtiesai tomēr jāpārbauda, vai šis aizliegums patiešām tiek noteikts automātiski, vai, gluži pretēji, tas balstās uz pārbaudi par to, vai pastāv iespējams interešu konflikts vai par to, ka cesionāram nav pietiekamas kompetences, ņemot vērā attiecīgās prasības priekšmetu un īpašības. Turpināšu savu analīzi, ņemot vērā hipotēzi, ka šis aizliegums tiek noteikts automātiski. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir tikai izklāstīti vispārīgi apgalvojumi, nepieminot šāda interešu konflikta vai šādas attiecīgā cesionāra nepietiekamas kompetences esamības ticamo iespējamību. Nekas arī neliek domāt, ka cesionārs varētu iesniegt papildu pierādījumus un apstrīdēt cesijas spēkā neesamību. |
|
134. |
Tādējādi iesniedzējtiesas nolēmums liek domāt, ka pamatlietā aplūkotais aizliegums katrā ziņā padara iluzoru to personu, kurām ar aizliegtu vienošanos nodarīti zaudējumi, iespēju īstenot tiesības, kas tām garantētas Savienības tiesību sistēmā. |
|
135. |
Šādos apstākļos, ņemot vērā no tā izrietošās sekas attiecībā uz Savienības tiesību piemērošanu un attiecībā uz personām, kuras ir cietušas no konkurences tiesību pārkāpuma, un ņemot vērā konkurences tiesību īstenošanas pēc privātas iniciatīvas izšķirīgo nozīmi Savienības tiesību sistēmā ( 72 ), pamatlietā aplūkoto aizliegumu nevar pamatot ar prasību ievērot tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību subjektu efektīvu tiesību aizsardzību. |
|
136. |
Tādēļ jāuzskata, ka LESD 101. pants, Direktīvas 2014/104 2. panta 4. punkts, 3. panta 1. punkts un 4. pants, kā arī Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda valsts tiesību interpretācija, no kuras izriet, ka tad, ja nav galīga nolēmuma, ar kuru konstatēta konkurences tiesību pārkāpuma esamība, tiek automātiski izslēgts, ka iespējami cietušās personas fiduciāri cedē tiesības uz aizliegtas vienošanās radītu zaudējumu atlīdzību licencētam juridisko pakalpojumu sniedzējam, lai tas īstenotu šīs tiesības kolektīvi, kad nepastāv citas tiesību aktos vai līgumos paredzētas, par līdzvērtīgām uzskatāmas iespējas apvienot zaudējumu atlīdzības prasījumus, un, ka tātad būtu praktiski neiespējami vai katrā ziņā pārmērīgi sarežģīti celt neliela apmēra zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Šo aizliegumu nevar pamatot ar prasību ievērot tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesību subjektu efektīvu tiesību aizsardzību. |
B. Trešais prejudiciālais jautājums
|
137. |
Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. pants, Direktīva 2014/104 un Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka iesniedzējtiesai nav jāpiemēro valsts tiesību normas, kas pamato tāda prasījuma tiesību cesijas mehānisma aizliegumu, ar kuru netiek ievēroti efektivitātes un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi. |
1. Par pieņemamību
|
138. |
Otto Fuchs un Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālā zeme apstrīd trešā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Būtībā šie lietas dalībnieki apgalvo, ka – pretēji tam, kas paredzēts LESD 267. pantā – šis jautājums attiecas nevis uz Savienības tiesību interpretāciju, bet gan uz Savienības tiesību piemērošanu valsts līmenī konkrētā gadījumā un uz secinājumiem, kas iesniedzējtiesai jāizdara par pieņemamo nolēmumu. |
|
139. |
Šī jautājuma formulējums faktiski var likt domāt, ka tas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu. Tomēr ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā pārākuma principu, LESD 101. pants, Direktīva 2014/104 un Hartas 47. pants ļauj nepiemērot valsts tiesību normu, kas neatbilst Savienības tiesībām. Šis jautājums nav nenozīmīgs, ņemot vērā to, ka pirmie divi prejudiciālie jautājumi attiecas tostarp uz atvasināto tiesību interpretāciju un ka pamatlietā strīds ir starp privātpersonām. Vēl jo svarīgāk – minētais jautājums attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju. |
2. Par lietas būtību
|
140. |
Atbilstoši manai atbildei uz otro prejudiciālo jautājumu, ņemot vērā iesniedzējtiesas aprakstīto faktisko un juridisko kontekstu, ar pamatlietā aplūkoto aizliegumu netiek ievēroti efektivitātes un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi. |
|
141. |
Jāuzsver – lai gan trešais prejudiciālais jautājums balstās uz premisu, ka Savienības tiesībām atbilstoša valsts tiesību normu interpretācija ir izslēgta, iesniedzējtiesa tomēr nepaskaidro, kādēļ šajā lietā nav iespējama niansēta RDG interpretācija. Ir jāatgādina, ka valsts tiesām, piemērojot valsts tiesības, tās jāinterpretē, cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās Savienības tiesību normas tekstam un mērķim, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu šīs tiesību normas pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tās mērķim ( 73 ). |
|
142. |
Turklāt ir taisnība, ka otrais jautājums attiecas tostarp uz Direktīvas 2014/104 tiesību normu interpretāciju un strīds pamatlietā ir starp privātpersonām. Tomēr šī direktīva apstiprina vienīgi tiesības uz pilnīgu atlīdzinājumu par konkurences tiesību pārkāpuma radītu kaitējumu, kas garantētas LESD 101. pantā. Pamatlietā aplūkotais aizliegums tātad ir tādu tiesību īstenošanas veids, kas izriet no tiesību normas, kurai ir tieša iedarbība ( 74 ). |
|
143. |
Tādējādi, ja iesniedzējtiesa neuzskatītu par iespējamu izmantot tādu pamatlietā aplūkotā aizlieguma pamatā esošo tiesību normu interpretāciju, kas atbilst efektivitātes un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principiem, tai vajadzētu nepiemērot šīs valsts tiesību normas un uzskatīt, ka prasījuma tiesību cesijas ir spēkā esošas ( 75 ). |
|
144. |
Tādēļ ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt, ka LESD 101. pants, Direktīva 2014/104 un Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka iesniedzējtiesai nav jāpiemēro valsts tiesību normas, kas pamato tāda prasījuma tiesību cesijas mehānisma aizliegumu, ar kuru netiek ievēroti efektivitātes un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principi. |
V. Secinājumi
|
145. |
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landgericht Dortmund (Dortmundes apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
|
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) Attiecībā uz šo parādību skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā CDC Hydrogen Peroxide (C‑352/13, EU:C:2014:2443, 29. punkts).
( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.).
( 4 ) BGBl. 2007 I, 2840. lpp.
( 5 ) BGBl. 2023 I, 1. lpp.
( 6 ) BGBl. I, 1069. lpp.
( 7 ) Mans izcēlums.
( 8 ) Iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz spriedumiem, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan (C‑453/99, EU:C:2001:465, 26. punkts); 2006. gada 13. jūlijs, Manfredi u.c. (no C‑295/04 līdz C‑298/04, EU:C:2006:461, 90. un 95. punkts); 2019. gada 12. decembris, Otis Gesellschaft u.c. (C‑435/18, EU:C:2019:1069, 22. punkts), kā arī 2012. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 33. punkts).
( 9 ) Skat. spriedumu, 2021. gada 17. jūnijs, M.I.C.M. (C‑597/19, EU:C:2021:492, 77. punkts), kā arī manus secinājumus šajā lietā (C‑597/19, EU:C:2020:1063, 88. punkts).
( 10 ) Spriedums, 2010. gada 18. marts (no C‑317/08 līdz C‑320/08, EU:C:2010:146, 63. punkts).
( 11 ) Skat. neseno spriedumu, 2024. gada 27. jūnijs, Peigli (C‑41/23, EU:C:2024:554, 32. punkts).
( 12 ) Skat. šo secinājumu 16. punktu.
( 13 ) Padomes Regula (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).
( 14 ) Skat. GWB 32.b panta 1. punkta pirmo teikumu.
( 15 ) Skat. GWB 32.b panta 1. punkta trešo teikumu.
( 16 ) Skat. GWB 32.b panta 1. punkta otro teikumu.
( 17 ) Skat. GWB 32.b panta 2. punktu.
( 18 ) Skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa (C‑441/07 P, EU:C:2010:377, 48. punkts).
( 19 ) Skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Alrosa (C‑441/07 P, EU:C:2010:377, 40. punkts).
( 20 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, Gasorba u.c. (C‑547/16, EU:C:2017:891, 29. punkts).
( 21 ) Skat. Ieteikumus valstu tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.), 18. punkts.
( 22 ) Skat. Wrbka, S., “European Consumer Protection Law: Quo Vadis? Thoughts on the Compensatory Collective Redress Debate”, no Wrbka, S., van Uytsel, S., un Siems, M. (dir.), Collective Actions. Enhancing Access to Justice and Reconciling Multilayer Interests?, Cambridge University Press, Kembridža, 2012, 43. lpp.
( 23 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 29. jūnijs, International Protection Appeals Tribunal u.c. (Atentāts Pakistānā) (C‑756/21, EU:C:2023:523, 37. un 38. punkts).
( 24 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. jūnijs, Altiner un Ravn (C‑230/17, EU:C:2018:497, 23. punkts).
( 25 ) Spriedums, 2022. gada 22. jūnijs (C‑267/20, EU:C:2022:494).
( 26 ) Tādējādi valsts pasākumi, ar kuriem transponētas Direktīvas 2014/104 procesuālo tiesību normas, ir piemērojami prasībām, kas celtas pēc tās transponēšanas datuma. Tātad dalībvalstīm bija rīcības brīvība, lai, transponējot šo direktīvu, izlemtu, vai valsts tiesību normas, ar kurām paredzēts transponēt minētās direktīvas procesuālos noteikumus, ir piemērojamas prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas pēc 2014. gada 26. decembra, bet pirms minētās direktīvas transponēšanas datuma. Skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, RegioJet (C‑57/21, EU:C:2023:6, 45. punkts).
( 27 ) Skat. spriedumu, 2023. gada 16. februāris, Tráficos Manuel Ferrer (C‑312/21, EU:C:2023:99, 33. punkts).
( 28 ) Proti, kā izriet no Direktīvas 2014/104 4. apsvēruma, tiesības uz atlīdzinājumu par kaitējumu, ko rada Savienības konkurences tiesību aktu pārkāpumi, ir nostiprinātas Savienības tiesību aktos. Saskaņā ar šo domu gaitu šīs direktīvas 11. un 12. apsvērumā norādīts attiecīgi, ka šīs tiesības ir garantētas LESD un ka ar minēto direktīvu no jauna tiek apliecināts ar Savienības tiesībām piešķirtais Savienības acquis par tiesībām uz Savienības konkurences tiesību aktu pārkāpumu radīta kaitējuma atlīdzināšanu.
( 29 ) Skat. spriedumu, 2023. gada 16. februāris, Tráficos Manuel Ferrer (C‑312/21, EU:C:2023:99, 35. punkts).
( 30 ) Skat. šo secinājumu 78. punktu.
( 31 ) Kā piemēru skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Vicente (Prasība par advokāta honorāru samaksu) (C‑335/21, EU:C:2022:720, 54. un 75. punkts).
( 32 ) Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietās Kone u.c. (C‑557/12, EU:C:2014:45, 23. punkts) un Otis Gesellschaft u.c. (C‑435/18, EU:C:2019:651, 44. punkts), kā arī ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā Skanska Industrial Solutions u.c. (C‑724/17, EU:C:2019:100, 40. un 41. punkts).
( 33 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige (C‑52/09, EU:C:2011:83, 21. punkts).
( 34 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan (C‑453/99, EU:C:2001:465, 27. punkts), un 2012. gada 6. novembris, Otis u.c. (C‑199/11, EU:C:2012:684, 42. punkts).
( 35 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan (C‑453/99, EU:C:2001:465, 29. punkts).
( 36 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. jūlijs, VM Remonts u.c. (C‑542/14, EU:C:2016:578, 21. punkts), kā arī 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c. (C‑724/17, EU:C:2019:204, 26.–28. punkts).
( 37 ) Skat. 8. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
( 38 ) Vācijas tiesībās Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Civilkodeksa ievadlikums), redakcijā, kas piemērojama, līdz 2009. gada 17. decembrī stājās spēkā 2009. gada 25. jūnijaGesetz zur Anpassung der Vorschriften des Internationalen Privatrechts an die Verordnung (EG) Nr. 593/2008 (Likums par starptautisko privāttiesību normu pielāgošanu [Romas I] regulai) (BGBl. 2009 I, 1574. lpp.) 1. pants, 33. panta 2. punktā bija noteikts, ka “tiesību akti, kas reglamentē nodoto prasījumu, nosaka tā pārnesamību, attiecības starp jauno kreditoru un debitoru, nosacījumus, saskaņā ar kuriem nodošana var būt saistoša debitoram, un tā veiktā izpildījuma atbrīvojošo iedarbību”.
( 39 ) Skat. Eiropas līgumu tiesību principu (“Principles of European Contract Law”) 11:302. pantu un kopīgo pamatnostādņu projekta (“Draft Common Frame of Reference”) III:5:109. pantu. Skat. arī von Bar, Ch., Clive, E., Schulte‑Nölke, H., u.c. dir., Principles, Definitions and Model Rules of European Private Law: Draft Common Frame of Reference (DCFR), Outline Edition, Sellier European Law Publishers, Minhene, 2009, 260. lpp. Būtībā šajās Eiropas privāttiesību tipveida regulējuma tiesību normas attiecas uz prasījumiem un tiesībām, ko principā nevar cedēt. Mans izcēlums.
( 40 ) Skat. spriedumus, 1979. gada 4. oktobris, Ireks‑Arkady/EEK (238/78, EU:C:1979:226, 5. punkts), un 1983. gada 1. marts, DEKA Getreideprodukte/EEK (250/78, EU:C:1983:49, 15. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta F. Dž. Mančīni [F. G. Mancini] secinājumus lietā DEKA Getreideprodukte/EEK (250/78, EU:C:1983:5, 6. punkts).
( 41 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).
( 42 ) Skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Eventmedia Soluciones (C‑11/23, EU:C:2024:194, 43. punkts).
( 43 ) Skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Eventmedia Soluciones (C‑11/23, EU:C:2024:194, 44. punkts).
( 44 ) Skat. šo secinājumu 37. punktu.
( 45 ) Attiecīgā atsauce tātad ir atbilde uz analogu jautājumu, kuru Tiesa analizēja 2021. gada 17. jūnija spriedumā M.I.C.M. (C‑597/19, EU:C:2021:492, 77. punkts), kurš attiecas uz citu direktīvu. Šajā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka cesionārs var izmantot attiecīgajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus.
( 46 ) Mans izcēlums.
( 47 ) Skat. šo secinājumu 96. punktu.
( 48 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2020. gada 25. novembris) par pārstāvības prasībām patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un ar ko atceļ Direktīvu 2009/22/EK (OV 2020, L 409, 1. lpp.).
( 49 ) Skat. Direktīvas 2020/1828 3. panta 5. punktu.
( 50 ) Šajā nozīmē skat. Rodger, B.J., Sousa Ferro, M., un Marcos, F., “A Panacea for Competition Law Damages Actions in the EU? A Comparative View of the Implementation of the EU Antitrust Damages Directive in Sixteen Member States”, Maastricht Journal of European and Comparative Law, 2019, 26. sēj., Nr. 4, 502. un 503. lpp. Galu galā saskaņā ar Direktīvas 2020/1828 2. panta 1. punktu šo direktīvu piemēro pārstāvības prasībām, ko ceļ par pārkāpumiem, kas kaitē vai var kaitēt patērētāju kolektīvajām interesēm. Turklāt šī direktīva attiecas tikai uz tās I pielikumā minēto Savienības tiesību normu pārkāpumiem, un LESD 101. pants tajā nav iekļauts.
( 51 ) Skat. šo secinājumu 96. punktu.
( 52 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums) (C‑278/20, EU:C:2022:503, 33. punkts).
( 53 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, DEB (C‑279/09, EU:C:2010:811, 40. punkts), kurā Tiesa norādīja, ka Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir ietvertas tās VI sadaļā par tiesiskumu, kurā ir noteikti citi procesuālie principi.
( 54 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Volvo (Pavēstes izsniegšana atbildētāja meitasuzņēmuma juridiskajā adresē) (C‑632/22, EU:C:2024:601, 54. punkts).
( 55 ) Skat. spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu nenorādīšana) (C‑715/20, EU:C:2024:139, 78. punkts).
( 56 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska (C‑176/17, EU:C:2018:711, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 57 ) Skat. šo secinājumu 40. punktu.
( 58 ) Skat. spriedumu, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan (C‑453/99, EU:C:2001:465, 29. punkts).
( 59 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Delfly (C‑356/19, EU:C:2020:633, 33. punkts), kurā Tiesa uzskatīja, ka kārtība, kādā ir veicama euro konvertēšana valsts valūtā, ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā un tajā ir jāņem vērā līdzvērtības un efektivitātes principi.
( 60 ) Skat. šo secinājumu 114. punktu.
( 61 ) Skat. šo secinājumu 68.–70. punktu.
( 62 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska (C‑176/17, EU:C:2018:711, 68. punkts).
( 63 ) Skat. šo secinājumu 29. punktu.
( 64 ) Skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Martínez Andrés un Castrejana López (C‑184/15 un C‑197/15, EU:C:2016:680, 63. punkts).
( 65 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, Agrokonsulting‑04 (C‑93/12, EU:C:2013:432, 48. punkts).
( 66 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Fallimento Olimpiclub (C‑2/08, EU:C:2009:506, 28. punkts).
( 67 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. maijs, X (SNG autocisternas) (C‑120/19, EU:C:2021:398, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 68 ) Skat. šo secinājumu 115. punktu.
( 69 ) Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2012. gada 4. oktobris, Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608, 78. punkts).
( 70 ) Skat. šo secinājumu 29. punktu.
( 71 ) Attiecībā uz obligāto pārstāvību un tās mērķiem skat. ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumus lietā Lancôme/ITSB (C‑408/08 P, EU:C:2009:634, 48. punkts).
( 72 ) Skat. šo secinājumu 89. punktu.
( 73 ) Skat. neseno spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Plamaro (C‑196/23, EU:C:2024:596, 42. punkts).
( 74 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 25. janvāris, Em akaunt BG (C‑438/22, EU:C:2024:71, 37. punkts).
( 75 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 70.–72. punkts).