I.

Ievads

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvas 93/13/EEK  ( 2 ) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punktu, 3. panta 1. punktu, 4. panta 2. punktu, 5. pantu, 6. panta 1. punktu un 8.a pantu, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 1. punkta un 24. panta gaismā.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp A – saskaņā ar Latvijas tiesībām iedibinātu sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kuras mērķis ir nodrošināt sportistu attīstību Latvijā (turpmāk tekstā – “komercsabiedrība A”), un fiziskām personām – nepilngadīgu “jaunās cerības” amatiersportistu C un viņa vecākiem D un E (turpmāk tekstā – “vecāki”) par to, ka komercsabiedrība A vēlas piedzīt atlīdzību, kas C jāmaksā par sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līgumā, kurš 2009. gada 14. janvārī noslēgts starp komercsabiedrību A, no vienas puses, un C, kā arī viņa vecākiem, no otras puses (turpmāk tekstā – “strīdīgais līgums”), paredzēto pakalpojumu sniegšanu.

3.

Šajā lietā Tiesai būs jāizvērtē Savienības tiesību aktu patērētāju tiesību aizsardzības jomā, īpaši Direktīvas 93/13, piemērojamība tādam līgumam kā strīdīgais līgums – konkrēti saistībā ar patērētāju, kurš sākotnēji bija nepilngadīgs un kuru pārstāvēja viņa vecāki, bet kurš līguma darbības laikā ir kļuvis par pilngadīgu profesionālu spēlētāju. Pasludināmais spriedums, kurā tiks iezīmētas šīs direktīvas piemērojamības aprises, katrā ziņā ietekmēs šāda veida līgumu saturu, turklāt ne tikai sporta jomā.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 93/13

4.

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 10., 13. un 16. apsvērumu:

5.

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā noteikts:

6.

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta b) punktu jēdziens “patērētājs” ir definēts kā “jebkura fiziska persona, kura [..] darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”. Atbilstoši šīs pašas direktīvas 2. panta c) punktam jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” ir saprotams kā “jebkura fiziska vai juridiska persona, kura [..] darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts”.

7.

Direktīvas 93/13 3. pantā ir paredzēts:

8.

Šīs direktīvas 4. pantā noteikts:

9.

Minētās direktīvas 5. pantā tostarp norādīts, ka “līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”.

10.

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā paredzēts:

11.

Direktīvas 93/13 8. pantā noteikts, ka “dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni”.

12.

Saskaņā ar šīs direktīvas 8.a panta 1. punktu:

–

attiecina negodīguma novērtējumu uz individuāli apspriestiem līguma noteikumiem vai uz cenas vai atlīdzības atbilstīgumu, vai

–

ietver līguma noteikumu sarakstus, ko uzskata par negodīgiem.”

2.

Direktīva 2005/29/EK

13.

Direktīvas 2005/29/EK  ( 3 ) 5. panta 3. punkts ir formulēts šādi:

B.

Latvijas tiesības

1.

Civillikums

14.

1937. gada 20. februāra Latvijas Republikas Civillikuma  ( 4 ) (turpmāk tekstā – “Civillikums”) 186. pantā noteikts, ka “vecāki kopīgi pārstāv bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās (koppārstāvība)”.

15.

Saskaņā ar Civillikuma 223. pantu “tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi”.

16.

Šā likuma 293. pantā ir paredzēts:

17.

Atbilstoši minētā kodeksa 1408. pantam “rīcībspējas trūkst nepilngadīgajiem”.

2.

Patērētāju tiesību aizsardzības likums

18.

1999. gada 1. aprīļa Patērētāju tiesību aizsardzības likuma  ( 5 ) 1. panta “Likumā lietotie termini”, redakcijā, kas bija spēkā strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī, 3. un 4. punktā bija definēti šādi jēdzieni:

19.

Redakcijā, kas bija spēkā strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī, šī likuma 6. pantā “Netaisnīgi līguma noteikumi” bija noteikts:

20.

Minētā likuma 6. panta, ar kuru Latvijas tiesībās transponēts Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, redakcijā, kas stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā, 22. punktā bija noteikts:

III.

Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

21.

Saskaņā ar Latvijas tiesībām iedibinātas sabiedrības ar ierobežotu atbildību A mērķis ir nodrošināt sportistu attīstību Latvijā. Šī mērķa sasniegšanai tā sportistiem piedāvā pakalpojumus viņu profesionālo spēju un karjeras attīstīšanai, noslēdzot līgumus, kuros, ievērojot konkrētus nosacījumus, paredzēta samaksas pienākuma iestāšanās nākotnē.

22.

2009. gada sākumā fiziskā persona C bija 17 gadus veca nepilngadīga persona – jauns basketbolists, kurš vēl nebija uzsācis savu sporta karjeru profesionālā līmenī (tātad viņš vēl nebija pieņemts darbā klubā).

23.

2009. gada 14. janvārī komercsabiedrība A, no vienas puses, un C, kā arī viņa vecāki, no otras puses, noslēdza strīdīgo līgumu C interesēs. Šī līguma mērķis bija nodrošināt C veiksmīgu profesionāla sportista karjeru basketbolā. Minētais līgums tika noslēgts uz 15 gadiem – līdz 2024. gada 14. janvārim.

24.

Šim nolūkam minētajā līgumā bija paredzēts, ka komercsabiedrība A sniegs C dažādus pakalpojumus  ( 6 ). Saskaņā ar šī paša līguma 6.1. punktu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais noteikums”) C apņēmās par to maksāt šai komercsabiedrībai atlīdzību 10 % apmērā no visiem neto ienākumiem par attiecīgā sporta veida spēlēšanu, kā arī reklāmas, mārketinga un mediju pasākumiem, kas gūti strīdīgā līguma darbības laikā, kā arī Latvijā noteikto pievienotās vērtības nodokli, ja šie ienākumi būs vismaz 1500 EUR mēnesī.

25.

No iesniedzējtiesas norādītajiem apstākļiem izriet, ka minēto noteikumu iepriekš bija sagatavojusi komercsabiedrība A un tas nebija atsevišķi apspriests Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to runa esot par iepriekš noformulētu standartlīgumu, kuru ar šādiem pašiem noteikumiem parakstītu arī citi jaunie sportisti.

26.

Iesniedzējtiesa norāda, ka 2009. un 2010. gadā komercsabiedrība A ir sniegusi C strīdīgajā līgumā paredzētos sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumus, īpaši individuālus un komandas treniņus speciālistu vadībā, un tas šai komercsabiedrībai esot prasījis finansiālu līdzekļu ieguldījumus. Lai arī C neesot izmantojis daļu no piedāvātajiem pakalpojumiem, komercsabiedrība A uzskata, ka, neizmaksājot tai paredzēto atlīdzību par saņemtajiem pakalpojumiem, C un viņa vecāki neesot izpildījuši šo līgumu.

27.

Ņemot vērā, ka C, kurš starplaikā ir kļuvis par profesionālu basketbolistu, ienākumi no līgumiem ar sporta klubiem kopsummā attiecīgajā laikposmā ir sasnieguši 16 637 779,90 EUR, C līdz ar to esot jāsamaksā komercsabiedrībai A 10 % no šīs summas, proti, 1 663 777,99 EUR.

28.

2020. gada 29. jūnijā komercsabiedrība A cēla prasību tiesā pret C un viņa vecākiem par strīdīgajā līgumā paredzētās atlīdzības piedziņu.

29.

Pirmās instances tiesa un vēlāk apelācijas instances tiesa komercsabiedrības A celtās prasības noraidīja, pamatojoties tostarp uz to, ka strīdīgais līgums neatbilst valsts patērētāju tiesību aizsardzības normām un ka apstrīdētais noteikums ir negodīgs.

30.

Komercsabiedrība A iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senāts) (Latvija), kas ir iesniedzējtiesa, pamatojumā norādot, ka patērētāju tiesību aizsardzības normas šajā gadījumā nav piemērojamas, jo aplūkotais līgums ir pieskaitāms “jaunās cerības” sportistu līgumiem, kuriem šīs tiesību normas nav piemērojamas. Kasācijas sūdzībā šī komercsabiedrība lūdza iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

31.

Augstākās tiesas skatījumā Tiesa jau ir sniegusi jēdziena “patērētājs” interpretāciju, tomēr līdz šim tā savā judikatūrā nav pievērsusies patērētāju tiesību aizsardzības normu piemērojamībai sporta jomā.

32.

Šajā ziņā tā norāda, ka ir pamats uzskatīt, ka šīs tiesību normas ir piemērojamas. Proti, ja nepastāv īpašs regulējums, ar kuru no Direktīvas 93/13 tvēruma būtu izslēgti sporta nozarē noslēgtie līgumi, tos atbilstoši šīs direktīvas normām var kvalificēt kā “līgumus, kas noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”.

33.

Turklāt minētā tiesa pauž viedokli, ka nebūtu piešķirama nozīme apstāklim, ka jaunā sportista darbība vēlāk ieguvusi būtībā profesionālu raksturu, jo šis apstāklis pats par sevi nevar liegt pakalpojumu saņēmējam tiesības atsaukties uz “patērētāja” statusu Direktīvas 93/13 izpratnē  ( 7 ).

34.

Tāpat šī tiesa uzsver atšķirības dalībvalstu tiesu praksē, kas arī norāda uz nepieciešamību uzdot prejudiciālus jautājumus par to, vai šādiem līgumiem, ko noslēguši jaunie sportisti un sporta klubi, ir piemērojamas šajā direktīvā noteiktās patērētāju aizsardzības prasības  ( 8 ).

35.

Šādos apstākļos Augstākā tiesa (Senāts) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza komercsabiedrība A, C, Latvijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki, kā arī C vecāki, kuri neiesniedza rakstveida apsvērumus, sniedza arī mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai 2024. gada 13. jūnijā.

IV.

Juridiskā analīze

A.

Par atsevišķu prejudiciālo jautājumu pieņemamību

37.

Komercsabiedrība A rakstveida apsvērumos norādīja uz trešā, ceturtā, piektā, septītā, devītā un desmitā prejudiciālā jautājuma nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka, pirmām kārtām, ar trešo līdz piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu piemērot, nevis interpretēt Savienības tiesības, tostarp, vērtējot, pirmkārt, vai noteikumi par atlīdzības noteikšanu jākvalificē kā tādi, kuriem piemērojams nevis Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, bet gan tās 3. pants (trešais jautājums), un, otrkārt, to atbilstību prasībām, kas izriet no šīs direktīvas 5. panta un 3. panta 1. punkta (ceturtais un piektais jautājums), otrām kārtām, septītais jautājums ir hipotētisks un visbeidzot, trešām kārtām, devītais un desmitais jautājums ir pārāk abstrakti un uzskatāmi par lūgumu sniegt konsultatīvu viedokli.

38.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātajā sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā pamatlietas īpatnības, ir jānovērtē Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums. No tā izriet, ka uz prejudiciālo jautājumu par Savienības tiesībām attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par šādu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem  ( 9 ).

39.

Šajā gadījumā jākonstatē, ka iesniedzējtiesas nolēmumā ir pietiekami precīzi raksturoti pamatlietas juridiskie un faktiskie apstākļi un iesniedzējtiesas sniegtās norādes ļauj noteikt uzdoto jautājumu tvērumu un secināt, ka tiem nav nedz saiknes zuduma ar šī strīda priekšmetu, nedz arī, ka tie ir hipotētiski. Konkrētāk, pirmkārt, attiecībā uz trešo līdz piekto, kā arī devīto un desmito prejudiciālo jautājumu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa interesējas par vairāku Direktīvas 93/13 noteikumu nozīmi un tvērumu, lai noteiktu, vai tā var veikt apstrīdētā noteikuma negodīguma pārbaudi, piemērojot šo direktīvu. Tādējādi šī tiesa nelūdz Tiesu piemērot šos noteikumus lietas faktiem, ne arī aizstāt valsts tiesas vērtējumu ar savu – to tā katrā ziņā nevarētu darīt  ( 10 ). Otrkārt, runājot par septītā prejudiciālā jautājuma hipotētisko raksturu, uz kuru komercsabiedrība A norāda, pamatojoties uz to, ka Latvijas tiesībās neesot iespējas konstatēt pārmērīgu peļņu no kapitāla ieguldījuma, pietiek atgādināt, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas, un tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus  ( 11 ).

40.

Šādos apstākļos uzskatu, ka visi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir pieņemami.

B.

Par lietas būtību

41.

Iesniedzējtiesa, uzskatot, ka pamatlietas faktiskie apstākļi rada ar Direktīvas 93/13 interpretāciju un piemērošanu saistītu jautājumu kopumu, nolēma uzdot virkni prejudiciālu jautājumu, kuri tematiski skar dažādus šīs direktīvas aspektus un kurus var sagrupēt šādi:

–

Direktīvas 93/13 piemērošanas joma (pirmais jautājums);

–

piemērošanas jomas paplašināšana, salīdzinot ar šajā direktīvā noteikto minimālo aizsardzības līmeni (otrais jautājums), un valsts tiesību aktu īstenošanas kārtība atbilstoši tās 8. pantam (septītais un astotais jautājums);

–

līguma noteikumu klasificēšana par tādiem, kas attiecas uz “līguma galveno priekšmetu” vai “cenu un atlīdzību” minētās direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē (trešais jautājums);

–

“pārskatāmības” prasība šīs pašas direktīvas 4. panta 2. punkta un 5. panta izpratnē (ceturtais jautājums);

–

“ievērojamas nelīdzsvarotības” vērtējums, pārbaudot noteikuma negodīgumu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē (piektais jautājums);

–

sekas, kas izriet no līguma noteikuma kvalificēšanas par “negodīgu” atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam (sestais jautājums);

–

Hartas noteikumu piemērošana, izvērtējot negodīgus noteikumus patērētāju līgumos (devītais un desmitais jautājums).

1.

Par Direktīvas 93/13 piemērošanas jomu (pirmais jautājums)

42.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tāda līguma noteikumi, kurš noslēgts starp komersantu, kas darbojas sportistu attīstības jomā, no vienas puses, un nepilngadīgu personu, kuru pārstāv vecāki un kura šī līguma noslēgšanas brīdī vēl nebija nodarbināta sporta jomā, no otras puses, ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā.

43.

Šajā kontekstā C un viņa vecāki, Latvijas valdība, kā arī Komisija uzskata, ka šāds līgums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, savukārt komercsabiedrība A aicina uz šo jautājumu atbildēt noraidoši, šajā ziņā tostarp apgalvojot, ka profesionālās darbības uz nākotni vērstais raksturs nekādi nav saistīts ar līguma iedabu.

44.

Iesākumā vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 mērķis atbilstoši tās 1. panta 1. punktam ir saskaņot dalībvalstu tiesību normas, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, kurus slēdz starp komersantu un patērētāju. Tātad runa ir par horizontālu leģislatīvu aktu, kura nolūks ir nodrošināt augsta līmeņa patērētāju aizsardzību  ( 12 ), aizsargājot tos pret negodīgiem noteikumiem, kas iekļauti visa veida ar komersantiem noslēgtos līgumos. Līdz ar to šo direktīvu var piemērot visās saimnieciskās darbības nozarēs un principā visa veida preču iegādes un pakalpojumu sniegšanas līgumu veidiem, kas noslēgti starp komersantu un patērētāju  ( 13 ).

45.

Turpinot – kā Tiesa ir vairākkārt lēmusi, ar Direktīvu 93/13 ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir atziņa, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan informētības līmeni un šāda situācija liek tam piekrist komersanta iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu  ( 14 ). Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kura vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko ar līgumu nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību  ( 15 ).

46.

No tā izriet, ka minētās direktīvas mērķis ir, pirmkārt, risināt pušu nevienlīdzības situācijas saistībā ar līguma noteikumiem, kas var rasties informācijas vai tehnisko zināšanu asimetrijas dēļ  ( 16 ), vai arī iespēju dēļ risināt sarunas  ( 17 ) par līguma noteikumiem, un, otrkārt, atrunāt komersantus no negodīgu noteikumu izmantošanas nākotnē  ( 18 ).

47.

Tas, vai strīdīgais līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, jāizvērtē, ņemot vērā šos direktīvas mērķus.

48.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīva 93/13, kā izriet no tās 1. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta, ir piemērojama tādiem noteikumiem “līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”, par kuriem “nebija atsevišķas apspriešanās”. Kā norādīts šīs direktīvas 10. apsvērumā, vienveidīgas normas par negodīgiem noteikumiem ir jāpiemēro “visiem līgumiem”, kuri noslēgti starp “pārdevēju vai piegādātāju” un “patērētāju”, kā tie definēti minētās direktīvas 2. panta b) un c) punktā  ( 19 ). Attiecīgi, lai līgums ietilptu šīs direktīvas piemērošanas jomā, nepieciešams, lai viena līguma puse būtu “pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13 2. panta c) punkta izpratnē un otra puse būtu “patērētājs” šīs direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē. Citiem vārdiem – ja līgums noslēgts starp komersantu, no vienas puses, un patērētāju, no otras puses, šis līgums tiek uzskatīts par tādu, kas ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

49.

Šajā gadījumā norādīšu, pirmkārt – lai gan no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka strīdīgais līgums ir “tipveida līgums”, kas sagatavots, izmantojot iepriekš izveidotu veidlapu, kuru parakstījuši daudzi citi jaunie sportisti, komercsabiedrība A uzskata, ka par apstrīdēto noteikumu ir notikusi atsevišķa apspriešanās  ( 20 ). Tādēļ iesniedzējtiesai šajā ziņā ir jālemj, ņemot vērā noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadali, kuri ietverti Direktīvas 93/13 3. panta 2. punkta pirmajā un trešajā daļā un kuros it īpaši ir paredzēts, ka tad, ja komersants apgalvo, ka par standartizētu noteikumu ir notikusi atsevišķa apspriešanās, tam ir pierādīšanas pienākums  ( 21 ).

50.

Otrkārt, ir vispārzināms, ka strīdīgo līgumu ir parakstījusi komercsabiedrība A, kas rīkojās kā “pārdevējs vai piegādātājs” šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē. Šādos apstākļos pirmais jautājums jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa būtībā, pirmām kārtām, vēlas noskaidrot, vai tāda fiziskā persona kā C, kura strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī neveica profesionālo darbību norādītajā sporta disciplīnā, bet vēlāk kļuva par profesionālu sportistu, šī līguma ietvaros jāuzskata par “patērētāju” minētās direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē un vai tādējādi minētais līgums ietilpst šīs direktīvas ratione personae piemērošanas jomā (a), un, otrām kārtām, vai pašu līguma priekšmetu, kurš komercsabiedrības A skatījumā ir atzīstams par tādu, kas “pieskaitāms “jaunās cerības” sportistu līgumiem”, var uzskatīt par izņēmumu no Direktīvas 93/13 ratione materiae piemērošanas jomas, kas līdz ar to pamatotu tās noteikumu nepiemērošanu (b).

a)

Par Direktīvas 93/13 “ratione personae” piemērošanas jomu

51.

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 93/13 ratione personae un, precīzāk, jēdziena “patērētājs” piemērošanas jomu atgādināšu, ka šīs direktīvas 2. panta b) punkta izpratnē “patērētājs” ir “jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas [minētā] direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”. Ar šī paša panta c) punktu jēdzienam “pārdevējs vai piegādātājs” ir piešķirta plaša definīcija, saskaņā ar kuru kā “pārdevējs vai piegādātājs” tiek kvalificēta “jebkura fiziska vai juridiska persona, kura šīs direktīvas aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts”.

52.

No tā izriet, ka Direktīvā 93/13 līgumi, kuriem tā ir piemērojama, ir definēti, atsaucoties uz līgumslēdzēju statusu – atkarībā no tā, vai tie šo līgumu slēdz profesionālas darbības ietvaros vai nē –, nevis, atsaucoties uz lietas dalībnieku identitāti  ( 22 ). Šī pieeja, kas bieži tiek kvalificēta kā “funkcionāla”, atbilst atziņai, kura jau atgādināta šo secinājumu 45. punktā un ir ar šo direktīvu ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā, proti, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan informētības līmeni  ( 23 ).

53.

No tā izriet, ka “patērētāja” kvalifikācija jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā konkrēto aplūkoto līgumu, ievērojot attiecīgā līguma iedabu un priekšmetu, kā arī faktu, ka Direktīvas 93/13 mērķis ir aizsargāt patērētājus kā parasti vājāko pusi  ( 24 ). Tāpēc, lai personu varētu kvalificēt kā “patērētāju”, ir būtiski izvērtēt varas līdzsvaru starp pusēm attiecībā uz aplūkoto līgumu. Tipiskie faktori ir informācijas, tehnisko zināšanu vai iespējas risināt sarunas asimetrija.

54.

Vienlaicīgi jēdziens “patērētājs” ir objektīvs un atspoguļo tā parasti vājāko pozīciju, salīdzinot ar komersantu. Objektīvais raksturs nozīmē, ka šis jēdziens nav atkarīgs no zināšanām un konkrētās informācijas, kas faktiski ir attiecīgās personas rīcībā  ( 25 ). Tiesa ir nospriedusi, ka abstrakta atsauces kritērija izmantošana, lai pārbaudītu līguma noteikuma pārskatāmību, ļauj novērst, ka šī pārbaude būs atkarīga no tādu sarežģītu subjektīvu faktoru kopuma, kurus ir grūti vai pat neiespējami noteikt  ( 26 ).

55.

Šajā gadījumā – neskarot iesniedzējtiesas veicamo pārbaudi – nav šaubu par to, ka strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī C karjera vēl nebija sākusies, jo viņš nebija nodarbināts nevienā profesionālajā klubā. Tātad principā starp komercsabiedrību A un C ir nevienlīdzība starp šīm pusēm pastāvošās informācijas un tehnisko zināšanu asimetrijas dēļ. Šādai komercsabiedrībai principā ir atbilstoša organizācija, juridiskais dienests, kas ir specializējies attiecīgajā nozarē, un tehniskās zināšanas, kādas ne vienmēr ir jaunam sportistam, kurš rīkojas privātās interesēs un netieši saskaras ar šādu līgumu, tā noslēgšanas brīdī nebūdams profesionālis. Tādēļ šķistu pamatoti prezumēt, ka C, it īpaši, ņemot vērā viņa nepilngadību, objektīvi atradās vājākā pozīcijā, salīdzinot ar komercsabiedrību A. Pirmkārt, C nebija tāda paša līmeņa zināšanu kā šai sabiedrībai par dažādiem strīdīgajā līgumā paredzētajiem pakalpojumiem, un, otrkārt, viņam bija vājas iespējas risināt sarunas, īpaši tādēļ, ka šī līguma noslēgšanas brīdī, šķiet, ka komercsabiedrība A bija vienīgā sabiedrība, kas Latvijā sniedza šāda veida ar sportista attīstību saistītus pakalpojumus  ( 27 ). Tomēr iesniedzējtiesai būs arī jāpārbauda, vai šādas nevienlīdzīgas varas attiecības starp komercsabiedrību A un C varētu līdzsvarot apstāklis, ka C pārstāvēja viņa vecāki, tostarp, kā izriet no komercsabiedrības A sniegtajiem mutvārdu apsvērumiem, viņa tēvs strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī esot bijis basketbola treneris. Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa ir noteikusi – pat ja konkrētam “patērētājam” ir labākas zināšanas un ekspertīze, tas viņam tomēr neliedz būt par “patērētāju” Direktīvas 93/13 izpratnē  ( 28 ).

56.

No visiem iepriekšējā punktā minētajiem apstākļiem izriet, ka strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī C principā ir rīkojies kā “patērētājs” Direktīvas 93/13 izpratnē un tādēļ šim līgumam būtu piemērojami šīs direktīvas noteikumi.

57.

Manuprāt, šo secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka attiecīgā sportista “patērētāja” statuss pēc minētā līguma noslēgšanas ir mainījies, kļūstot par “profesionālu” sportistu šīs direktīvas 2. panta c) punkta izpratnē. Tāpat kā iesniedzējtiesa, arī es uzskatu, ka īpašajā patērētāju tiesību aizsardzības kontekstā šīm izmaiņām nav nozīmes, novērtējot starp abām pusēm pastāvošo tiesisko attiecību iedabu. Līdz ar to, pretēji situācijām, kas attiecas uz tiesību normu piemērošanu jurisdikcijas noteikšanas jomā  ( 29 ), runājot par patērētāju tiesību piemērošanas jomu, manuprāt, nav nozīmes tam, ka jaunā sportista darbība jomā, ar kuru ir saistīts līgums, vēlāk ir ieguvusi profesionālu raksturu. Tas tā ir arī gadījumā, ja izrādītos, ka jaunais sportists komersanta sniegtos pakalpojumus ir izmantojis vienīgi, lai iegūtu profesionālo kompetenci, jo izšķirošais apstāklis ir tas, ka strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī jaunais sportists nebija profesionāls sportists.

58.

Pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu “līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti”  ( 30 ). Kā apstiprinājusi Tiesa, izvērtējot noteikuma negodīgumu, nozīme tātad ir līguma noslēgšanas datumam, līdz ar to šīs direktīvas piemērojamība jāizvērtē attiecīgajā brīdī – neatkarīgi no jebkādām turpmākām izmaiņām no “patērētāja” statusa uz “pārdevēja vai piegādātāja” statusu. Jebkāda cita “dinamiskāka” “patērētāja” statusa interpretācija, apgalvojot, ka šo statusu laika gaitā var zaudēt, būtu pretrunā pašam šīs tiesību normas formulējumam.

59.

Otrkārt, šāda interpretācija atbilst arī Direktīvas 93/13 mērķim, ciktāl līgums patērētājam var radīt (tostarp ilgtermiņa) nelabvēlīgas sekas līguma noslēgšanas brīdī, kas sakrīt ar iespējamu nelabvēlīgu pozīciju, salīdzinot ar komersantu.

b)

Par Direktīvas 93/13 “ratione materiae” piemērošanas jomu

60.

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 93/13 ratione materiae piemērošanas jomu un konkrētāk – to, vai “jaunās cerības” sportista līgumu var no tās izslēgt, jāatgādina, ka šī direktīva ir piemērojama “visiem līgumiem”, kuri noslēgti starp komersantu un patērētāju visās saimnieciskās darbības nozarēs  ( 31 ), un ka izšķirošais kritērijs minētās direktīvas piemērošanai ir statuss, kādā puses ir rīkojušās, noslēdzot strīdīgo līgumu, nevis tā priekšmets, kas principā neietekmē tās piemērošanas jomas noteikšanu  ( 32 ). Šim noteikumam gan ir daži izņēmumi  ( 33 ).

61.

Pirmkārt, Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā no tās piemērošanas jomas ir izslēgti “līguma noteikumi, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā”. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka, it īpaši, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi, proti, patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas iekļauti līgumos, kurus ar tiem noslēguši komersanti, minētās direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktais izņēmums ir jāinterpretē šauri, lai nodrošinātu tās lietderīgo iedarbību  ( 34 ). Turklāt tā ir atgādinājusi – katrā ziņā līguma noteikums, kas iekļauts starp komersantu un patērētāju noslēgtā līgumā, ir izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas vienīgi tad, ja minētais līguma noteikums ietver imperatīvas tiesību normas saturu Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 13. apsvērumu, izpratnē. Šī izslēgšana ir pamatota ar to, ka ir pamatoti prezumēt, ka valsts likumdevējs ir radījis līdzsvaru starp noteiktu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem, jo šo līdzsvaru Savienības likumdevējs īpaši tiecas saglabāt  ( 35 ).

62.

Otrkārt, Direktīvas 93/13 10. apsvērumā ir piebilsts, ka “no [šīs] direktīvas būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, līgumi attiecībā uz mantojuma tiesībām, līgumi attiecībā uz tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un līgumi attiecībā uz uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem”. Tāpat kā minētās direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētajā izslēgšanas gadījumā, arī šāda veida līgumu izslēgšanas ratio legis pamatā ir tas, ka lex specialis, kas reglamentē šo līgumu kopu, ļauj novērst iespējamo asimetriju starp pušu tiesībām un pienākumiem.

63.

Šajā lietā komercsabiedrība A apgalvo, ka strīdīgajam līgumam ir piemērojams valsts tiesiskais regulējums par “jaunās cerības” sportistu līgumiem un tādēļ Direktīvas 93/13 noteikumi nav piemērojami. Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesai jāizvērtē šī tiesiskā regulējuma saturs, lai noteiktu, vai šī līguma noteikumi atspoguļo imperatīva rakstura normas, kas būtu piemērojamas šajā gadījumā, lai abstrakti ļautu novērst iespējamo nevienlīdzību starp “jaunajām cerībām” un komersantiem, kā arī izslēgt no šīs direktīvas piemērošanas jomas atsevišķus noteikumus, īpaši apstrīdēto minētā līguma noteikumu par atlīdzību. To darot, šai tiesai tomēr būs jāņem vērā šādi apstākļi: vispirms – šāds izņēmums no minētās direktīvas piemērošanas, manuprāt, būtu jāinterpretē šauri  ( 36 ); turpinājumā – runājot par valsts tiesiskā regulējuma imperatīvo raksturu, saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai izslēgtu šīs direktīvas piemērošanu, valsts tiesai būs jāpārliecinās, ka tā līgumslēdzējām pusēm ir piemērojama neatkarīgi no to izvēles un automātiski, ja šajā ziņā nepastāv citāda vienošanās starp pusēm  ( 37 ); turklāt šai pašai tiesai būs jāņem vērā fakts, ka tad, ja papildus Direktīvai 93/13 ir piemērojami citi valsts tiesību noteikumi, priekšroka parasti ir dodama tādai interpretācijai, kas pēc iespējas saglabā šīs direktīvas lietderīgo iedarbību  ( 38 ); visbeidzot – nav šķēršļu tam, lai, minētās direktīvas ietvaros izvērtējot līguma noteikumu pārskatāmību un negodīgumu, tiktu ņemts vērā apstāklis, ka pastāv citas tiesību normas  ( 39 ).

64.

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, piedāvāju uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 93/13 1. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līgums, kas noslēgts starp komersantu, kurš veic darbību sportistu sagatavošanas un attīstības jomā, no vienas puses, un nepilngadīgu personu, kuru pārstāv vecāki un kurš šī līguma noslēgšanas brīdī nebija nodarbināts sporta jomā, no otras puses, principā ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, ja ir izpildīti pārējie šajā direktīvā noteiktie piemērošanas nosacījumi.

2.

Par Direktīvā 93/13 noteiktā minimālā aizsardzības līmeņa paplašināšanu (otrais jautājums)

65.

Ar otro jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta noraidoša atbilde, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvai 93/13 ir pretrunā tās piemērošanas jomas paplašināšana tikai tiesas ceļā, lai varētu piemērot tās noteikumus līgumiem, kas neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

66.

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu ieteikto atbildi, uzskatu. ka otrais jautājums nav jāvērtē.

67.

Katrā ziņā un pilnības labad, kā izriet no ieteiktās atbildes uz pirmo jautājumu, Direktīva 93/13 ir attiecināma tikai uz līgumiem, kas noslēgti starp “pārdevēju vai piegādātāju” un “patērētāju”, un tā tātad turpretī nav piemērojama līgumiem, kuros nav iesaistīts patērētājs. Tomēr, pastāvot daļējai un minimālai saskaņošanai, nekas neliedz dalībvalstīm paplašināt to valsts tiesību normu piemērošanas jomu, ar kurām transponēta Direktīva 93/13, attiecinot to arī uz citiem līgumiem, piemēram, līgumiem, kas noslēgti starp diviem “patērētājiem” vai gluži pretēji – starp diviem “pārdevējiem vai piegādātājiem”  ( 40 ). Tiesa ir apstiprinājusi, ka dalībvalstis it īpaši saglabā iespēju piemērot šīs direktīvas noteikumus kā valsts tiesību normas situācijām, uz kurām šīs direktīvas piemērošanas joma neattiecas, ja vien tas ir saderīgi ar tās mērķiem un Līgumiem  ( 41 ). Dalībvalstis tostarp var nolemt attiecināt minētās direktīvas noteikumu piemērošanu arī uz juridiskām vai fiziskām personām, kuras nav “patērētāji” šīs direktīvas izpratnē, jo šīs direktīvas noteikumu piemērošana jomās, kuras neietilpst tās piemērošanas jomā, joprojām ir dalībvalstu kompetencē  ( 42 ). Turklāt šāda Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas “paplašināšana” – ope legis vai tiesas ceļā  ( 43 ) – būtu vienīgi attiecīgās dalībvalsts tiesību jautājums.

3.

Par Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta piemērošanu (trešais jautājums)

68.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta piemērošanas jomā ietilpst līguma noteikums, kurā tostarp ir noteikta strīdīgajā līgumā paredzētā atlīdzība par pakalpojumu, ja šī līguma noslēgšanas brīdī šī tiesību norma vēl nebija transponēta valsts tiesību sistēmā  ( 44 ).

69.

Pirmkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu “noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā” vai, citiem vārdiem sakot, ciktāl šie noteikumi atbilst šīs direktīvas pārskatāmības prasībai. Kā noteikusi Tiesa, šajā tiesību normā paredzēto noteikumu, lai arī tie ietilpst minētās direktīvas reglamentētajā jomā, negodīgums tās 3. panta 1. punkta izpratnē netiek vērtēts vienīgi tad, ja valsts kompetentā tiesa pēc katra atsevišķā gadījuma pārbaudes uzskata, ka komersants tos ir formulējis vienkāršā, skaidri saprotamā valodā  ( 45 ).

70.

Tātad ar šo tiesību normu paredzēts tikai noteikt to līguma noteikumu satura pārbaudes kārtību un apmēru, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās un kuros ir aprakstīti galvenie pakalpojumi, kas paredzēti līgumos, kuri noslēgti starp komersantu un patērētāju  ( 46 ). Attiecīgi, ja līguma noteikums attiecas uz līguma galvenā priekšmeta noteikšanu vai cenas un atlīdzības atbilstību, negodīguma novērtējums Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē nav jāveic, ja šis noteikums ir formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā  ( 47 ).

71.

Otrkārt, attiecībā uz šīs tiesību normas transponēšanu valsts tiesībās Tiesa ir atzinusi, ka nekas neliedz dalībvalstij visā ar šo direktīvu reglamentētajā jomā, ieskaitot tās 4. panta 2. punktu, saglabāt vai pieņemt stingrākas tiesību normas par tām, kas paredzētas pašā direktīvā, ja vien to mērķis ir nodrošināt augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni  ( 48 ). 4. panta 2. punktā norādītie noteikumi patiešām ietilpst ar minēto direktīvu reglamentētajā jomā, un tādēļ tās 8. pants, kas ļauj dalībvalstīm pieņemt stingrākas tiesību normas, lai nodrošinātu patērētājam augstāku aizsardzības līmeni, ir piemērojamas arī minētajam 4. panta 2. punktam  ( 49 ). Šajā jautājumā Tiesa ir precizējusi, ka, lai garantētu tieši Direktīvā 93/13 izvirzīto patērētāju tiesību aizsardzības mērķu sasniegšanu, minētā 4. panta 2. punkta transpozīcijai jābūt pilnīgai, tādēļ aizliegums novērtēt noteikumu negodīgumu ir attiecināms tikai uz tiem noteikumiem, kas ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā  ( 50 ).

72.

No tā izriet, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta netransponēšanas gadījumā valsts tiesa tiesvedībā, kas saistīta ar līgumu, kurš noslēgts starp komersantu un patērētāju, visos apstākļos var novērtēt tāda noteikuma negodīgumu, kas nav ticis atsevišķi apspriests un kas it īpaši attiecas uz galveno priekšmetu vai cenas vai atlīdzības atbilstīgumu, pat gadījumos, kad komersants šos noteikumus iepriekš ir formulējis vienkāršā, skaidri saprotamā valodā  ( 51 ). Pieļaujot iespēju tiesā pilnībā pārbaudīt noteikumu negodīgumu, šāda izvēle atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam ļauj nodrošināt patērētājam augstāku faktiskās aizsardzības līmeni nekā šajā direktīvā noteiktais  ( 52 ).

73.

Šajā lietā, tā kā strīdīgais līgums ir noslēgts 2009. gadā un Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts Latvijas tiesībās ir transponēts tikai 2014. gadā, tādai valsts tiesai kā iesniedzējtiesa tādēļ katrā ziņā būtu jābūt iespējai novērtēt šī līguma noteikuma negodīgumu neatkarīgi no tā, vai, pirmkārt, šis noteikums attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, otrkārt, uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, pat ja komersants šo noteikumu iepriekš ir formulējis vienkāršā, skaidri saprotamā valodā  ( 53 ).

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu jāatbild, ka tad, ja strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts nebija transponēts valsts tiesībās, valsts tiesai katrā ziņā jābūt iespējai novērtēt attiecīgā līguma noteikuma negodīgumu šīs direktīvas 3. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai, pirmkārt, šis noteikums attiecas uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, otrkārt, uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, pat ja komersants šo noteikumu iepriekš ir formulējis vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.

4.

Par “pārskatāmības” prasību Direktīvas 93/13 5. panta izpratnē (ceturtais jautājums)

75.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai un – attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem tāds līguma noteikums kā pamatlietā aplūkotais apstrīdētais noteikums, kurā paredzēts, ka par sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu sniegšanu sportists apņemas maksāt atlīdzību 10 % apmērā no ieņēmumiem, ko tas saņems turpmāko 15 gadu laikā, ir uzskatāms par tādu, kurš formulēts “vienkāršā, skaidri saprotamā” valodā Direktīvas 93/13 5. panta izpratnē.

76.

Precīzāk, šis jautājums attiecas uz pārskatāmības apjomu un iedabu, kas raksturīga noteikumam, kurš netiek uzskatīts par negodīgu. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 5. pantu, pirmkārt, līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt formulētiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, un, otrkārt, ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam.

77.

Attiecībā uz prasību par līguma noteikumu pārskatāmību, kāda izriet no šīs direktīvas 5. panta vai 4. panta 2. punkta, Tiesa ir uzsvērusi, ka šī prasība nevar tikt attiecināta vienīgi uz šo noteikumu saprotamību no formālā un gramatiskā viedokļa, bet gluži pretēji – ar minēto direktīvu ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz atziņu, ka, tā kā patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir nelabvēlīgākā situācijā, tostarp attiecībā uz informētības līmeni, šī prasība par līguma noteikumu formulēšanu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā ir jāsaprot plaši  ( 54 ).

78.

Līdz ar to minētā pārskatāmības prasība ne tikai prasa, lai noteikums būtu attiecīgajam patērētājam saprotams no formālā un gramatiskā viedokļa  ( 55 ), bet arī lai samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs varētu saprast šī noteikuma konkrēto darbību un tādējādi, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt, cik nozīmīga no ekonomiskā viedokļa ir šāda noteikuma iespējamā ietekme uz viņa finanšu saistībām  ( 56 ).

79.

Tādēļ prasība, ka līguma noteikumam jābūt formulētam vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, jāsaprot tā, ka ar to ir saistīts arī pienākums līgumā pārskatāmi izklāstīt, kā konkrēti darbojas mehānisms, uz kuru ir atsauce attiecīgajā noteikumā, kā arī attiecīgā gadījumā, kāda ir saistība starp šo mehānismu un mehānismu, kas paredzēts citos līguma noteikumos, lai radītu šim patērētājam iespēju, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā izriet  ( 57 ).

80.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī C nebija tādas informācijas par sniegtā pakalpojuma vērtību un par to maksājamo summu, uz kuru pamatojoties viņš būtu varējis novērtēt ekonomiskās sekas, kādas viņam no tā varētu rasties. Lai gan, protams, Tiesai nav jāveic šāds novērtējums, man tomēr šķiet, ka, izvērtējot attiecīgā noteikuma pārskatāmību, ir nozīme šādiem elementiem.

81.

Pirmām kārtām, man šķiet, ka nav strīda par to, ka apstrīdēto noteikumu par atlīdzību “samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs”  ( 58 ) var viegli saprast gan formāli un gramatiski, gan arī matemātiski – no tāda aprēķina saistībā ar atlīdzību viedokļa, kas C jāmaksā komercsabiedrībai A. Manuprāt, nav apstrīdēts, ka C un viņa vecāki varēja saprast šī noteikuma konkrēto darbību, pamatojoties uz skaidru (atlīdzības aprēķins ir vienkāršs, jo tas sasniedz “10 % no visiem neto ienākumiem, kas gūti līguma darbības laikā”, proti, iepriekš noteiktajā 15 gadu laikā) un saprotamu kritēriju (nav nekādas atsauces uz kritērijiem, kas apgrūtinātu aprēķina metodi, piemēram, iespējamu indeksāciju). Līdz ar to, šķiet, ka nav nekādu šaubu par to, ka sportists spēja saprast izmantoto aprēķina metodi, protams, pieņemot, ka komercsabiedrība A patiešām ir precizējusi, kas ir uzskatāmi par “visiem neto ienākumiem”.

82.

Otrām kārtām, tā kā objektīvi nebija iespējams paredzēt precīzu atlīdzības summu, jo tā ir atkarīga no C sagaidāmo ienākumu apmēra, atbilstoši Tiesas judikatūrai pārskatāmības prasība jāizvērtē, ņemot vērā elementus, kas bija komersanta rīcībā līguma ar patērētāju noslēgšanas brīdī. Tātad no komersanta nevar prasīt, lai tas informētu patērētāju par viņa saistību galīgajām finansiālajām sekām, kas ir atkarīgas no turpmākiem neparedzamiem un no šī komersanta gribas neatkarīgiem notikumiem  ( 59 ).

83.

Trešām kārtām, un šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka informācijai, kas komersantam jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, tomēr ir jāļauj patērētājam pieņemt lēmumu piesardzīgi un pilnībā apzinoties, pirmkārt, iespēju, ka šādi notikumi varētu rasties, un, otrkārt, sekas, kādas tie var radīt  ( 60 ). Tādēļ valsts tiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, kas saistīti ar šī līguma noslēgšanu, jāizvērtē, vai komersanta sniegtā informācija pirms minētā līguma noslēgšanas ir ļāvusi patērētājam – kā samērā informētam patērētājam – pieņemt savu lēmumu piesardzīgi un pilnībā apzinoties sekas, ko radīs šī līguma noslēgšana. Šajā ziņā valsts tiesai jo īpaši būs jāizvērtē, vai komercsabiedrība A ir paziņojusi C visu plašo piedāvāto pakalpojumu klāstu  ( 61 ), kā arī to ilgumu tādējādi, ka C varēja novērtēt to vērtību kopumā, salīdzinot ar atlīdzību, kas, iespējams, pienāktos šai komercsabiedrībai, jo lēmumu par līgumisko saistību uzņemšanos ar minēto komercsabiedrību – visticamāk – vajadzēja pieņemt, tieši pamatojoties uz šiem diviem elementiem.

84.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 5. pants jāinterpretē tādējādi, ka prasība, saskaņā ar kuru līguma noteikumi jāformulē “vienkāršā, skaidri saprotamā” valodā, prasa, lai uzņēmums, kurš piedāvā sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumus, sniegtu jaunajam sportistam pietiekamu informāciju, lai viņš varētu pieņemt pārdomātu, uz precīzu informāciju balstītu lēmumu, un tādēļ līguma noteikumam jābūt ne tikai saprotamam no formālā un gramatiskā viedokļa, bet arī jāsniedz patērētājam iespēja, pirmkārt, pilnībā aptvert būtiskās finansiālās sekas, kādas šis noteikums varētu izraisīt no finansiālo saistību viedokļa, un, otrkārt, izvērtēt to atbilstību šī uzņēmuma sniegto pakalpojumu kopējai vērtībai.

5.

Par atlīdzības noteikuma negodīgumu Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē (piektais jautājums)

85.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai apstrīdētais noteikums rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un vai tas notiek par sliktu patērētājam Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā, ka šis noteikums nesaista sniegtā pakalpojuma vērtību ar to, cik patērētājam šis pakalpojums izmaksās. Tātad šī jautājuma mērķis ir novērtēt apstrīdētā noteikuma negodīgumu un it īpaši aplūkotā līguma atlīdzības aprēķina saderību ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu.

86.

Iesākumam šķiet lietderīgi sniegt dažus precizējumus par apstrīdētā noteikuma iespējamā negodīguma vērtējumu.

87.

Pirmkārt, ir svarīgi atgādināt, ka šo noteikumu var uzskatīt par tādu, kas attiecas gan uz “līguma galveno priekšmetu”  ( 62 ), gan uz “cenas un atlīdzības atbilstīgumu” ( 63 ) Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē. Tādēļ saskaņā ar šo tiesību normu šāds noteikums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, bet tā negodīguma novērtējums atbilstoši minētās direktīvas 3. panta 1. punktam nav iespējams, ja tas atbilst šajā pašā direktīvā noteiktajai pārskatāmības prasībai. Attiecīgi turpmākajam vērtējumam ir nozīme vienīgi tad, ja iesniedzējtiesa vai nu secina, ka apstrīdētais noteikums neatbilst pārskatāmības prasībai – ciktāl apstāklis, ka noteikums nav formulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā pats par sevi nevar to padarīt par negodīgu  ( 64 ), – vai ka tā var novērtēt negodīgumu, ņemot vērā, ka Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts šajā gadījumā nav piemērojams, jo strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī šī tiesību norma vēl nebija transponēta Latvijas tiesībās  ( 65 ). Katrā ziņā šīs direktīvas 5. pantā prasītā līguma noteikuma pārskatāmība ir viens no būtiskajiem elementiem, kas jāņem vērā, arī novērtējot tā negodīgumu  ( 66 ).

88.

Otrkārt, jāprecizē, ka Tiesas kompetence šajā jomā attiecas uz Direktīvas 93/13 jēdzienu interpretāciju, kā arī kritērijiem, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līguma noteikuma vērtējumā, ņemot vērā direktīvas normas, bet minētajai tiesai atbilstoši šiem kritērijiem jālemj par attiecīgā līguma noteikuma konkrēto kvalificēšanu konkrētā gadījuma apstākļos. No tā izriet, ka Tiesai ir tikai jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kas tai jāņem vērā  ( 67 ).

89.

Pēc šiem precizējumiem jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja – pretēji prasībai par godprātību – tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. Tā rezultātā valsts tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus, jāizvērtē, pirmām kārtām, vai, iespējams, nav tikusi ievērota “godprātības” prasība un, otrām kārtām, vai nepastāv varbūtēja “ievērojama nelīdzsvarotība” par sliktu patērētājam Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē  ( 68 ).

90.

Pirmkārt, saistībā ar “godprātības” prasību šīs direktīvas 16. apsvērumā tostarp ir precizēts, ka “pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā”, un ka valsts tiesai “jāpievērš īpaša uzmanība pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas attiecībā uz to, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist noteikumiem un vai preces vai pakalpojumi tikuši pārdoti vai piegādāti pēc patērētāja īpaša pasūtījuma”  ( 69 ). Tādējādi valsts tiesai jāpārliecinās, ka komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs piekritīs šim noteikumam pēc tam, kad par to bija notikusi atsevišķa apspriešanās  ( 70 ).

91.

Otrkārt, attiecībā uz prasību par “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, uz kuru īpaši attiecas piektais prejudiciālais jautājums, Tiesa ir norādījusi, ka īpaši jāņem vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās, lai novērtētu, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzēto  ( 71 ). Šāda salīdzinoša analīze ļauj valsts tiesai novērtēt, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzēto  ( 72 ). Tomēr, ja nav attiecīgu valsts tiesību aktos paredzētu papildnoteikumu (kā tas var būt, nosakot atlīdzību “jaunās cerības” sportistu līgumos), ievērojama nelīdzsvarotība būs jānovērtē, ņemot vērā citus atsauces elementus, piemēram, godīgu un taisnīgu tirgus praksi dienā, kad noslēgts līgums par atlīdzību attiecīgajā sporta jomā  ( 73 ), vai pušu tiesību un pienākumu salīdzinājumu saskaņā ar konkrētu līgumu, ņemot vērā līguma būtību un citus saistītus līguma noteikumus  ( 74 ). Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā atrodas attiecīgais patērētājs, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu  ( 75 ). Visbeidzot – atbilstīgi Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktam valsts tiesai līguma noteikuma negodīgums jānovērtē, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem tiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kuri ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs, noteikumiem  ( 76 ).

92.

Pēc tam, kad tā būs pārbaudījusi elementus, kas saistīti ar šīs lietas faktiskajiem apstākļiem un valsts tiesību aktiem, iesniedzējtiesai pamatlietā aplūkotā situācija jānovērtē, ņemot vērā šo secinājumu 89.–91. punktā minētās norādes.

93.

Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai valsts tiesību aktos par “jauno cerību” sportistu līgumiem nav noteikumu par atlīdzību, no kuriem ar strīdīgo līgumu būtu izdarīta atkāpe. Ja šādu tiesību aktu nav, šai tiesai būs jāatsaucas uz godīgu un taisnīgu tirgus praksi attiecībā uz atlīdzību par attiecīgajā sporta jomā paredzētajiem pakalpojumiem, kas bija spēkā šī līguma noslēgšanas brīdī. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu minētajai tiesai jāņem vērā pakalpojumu, uz kuriem attiecas šis līgums, raksturs un jāpārbauda, vai attiecīgā gadījumā saiknes starp komercsabiedrības A sniegtā pakalpojuma vērtību un C atlīdzību par šiem pakalpojumiem neesamība var izraisīt apstrīdētā noteikuma negodīgumu.

94.

Šajā ziņā šķiet, ka iesniedzējtiesai, izvērtējot iespējamo ievērojamo nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, būs jāņem vērā tas, vai pakalpojumu sniedzējs var pierādīt, ka atlīdzība 10 % apmērā no visiem ienākumiem, ko C guvis strīdīgā līguma darbības laikā, patiešām bija saistīta ar komercsabiedrības A sniegtajiem pakalpojumiem, un vai šāda atlīdzība atbilst tirgus vērtībai attiecīgajā sporta nozarē. Pilnīga nesamērība starp sniegto pakalpojumu un samaksāto cenu, manuprāt, nevar tikt pieņemta, pat ja tā būtu atļauta valsts tiesību aktos vai nebūtu ar tiem tieši aizliegta  ( 77 ).

95.

Šajā jautājumā man tomēr šķiet svarīgi, lai minētā tiesa ņemtu vērā šādus apsvērumus, kas liecina par labu “ievērojamas nelīdzsvarotības” neesamībai: i) faktu, ka šāda atlīdzība ir maksājama tikai tad, ja šie ienākumi ir vismaz 1500 EUR mēnesī; ii) to, ka saskaņā ar strīdīgā līguma noteikumiem C būtu varējis nolemt vienpusēji izbeigt šo līgumu, nemaksājot kompensācijas, it īpaši, ja viņš nolemtu neturpināt savu profesionālo karjeru  ( 78 ); un iii) to, ka komercsabiedrības A sniegtie pakalpojumi negarantēja, ka C gūs cerēto rezultātu, proti, kļūs par profesionālu sportistu, un tas nozīmē, ka līgums pēc savas būtības radīja šai komercsabiedrībai ievērojamu riska faktoru  ( 79 ). Šajā ziņā šķiet, ka iesniedzējtiesai būs jāņem vērā apstāklis, ka C saņemtā atlīdzība tiks izmantota ne tikai, lai finansētu komercsabiedrības A piedāvātos pakalpojumus C, bet arī lai finansētu visus pārējos par jaunām cerībām uzskatītos jauniešus, kuri ar šo komercsabiedrību noslēguši līdzīgus līgumus (to skaitā arī tos, kas nebūs kļuvuši par profesionāliem sportistiem), turklāt, iespējams, vairāku gadu garumā. Tādējādi attiecīgā sistēma būs jāizvērtē kopumā.

96.

Visbeidzot – šai tiesai tomēr būs jāņem vērā arī apstākļi, kas liecina par nelīdzsvarotības pastāvēšanu, un it īpaši faktu, ka strīdīgajā līgumā, šķiet, nav ietverts noteikums, kurā pusēm būtu paredzēta iespēja vienoties samazināt jaunā sportista saistības vai grozīt šī līguma spēkā esamības termiņu, piemēram, jaunajam sportistam sasniedzot pilngadību, vai atkarībā no saņemto pakalpojumu nozīmīguma un ilguma, jo šāds noteikums parasti ir nepieciešams, lai ņemtu vērā jaunā sportista intereses.

97.

Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, novērtējot tāda sportista attīstības un karjeras atbalsta pakalpojumu līguma noteikuma iespējamo negodīgumu, kurā paredzēts, ka, sniedzot šos pakalpojumus, jaunais sportists, kas rīkojas kā patērētājs, apņemas maksāt atlīdzību 10 % apmērā no ienākumiem, kurus viņš gūs nākamo 15 gadu laikā, ja kļūs par profesionālu sportistu, nozīme ir tam, vai, iespējams, nav ievērota “godprātības” prasība un, iespējams, pastāv “ievērojama nelīdzsvarotība” par sliktu patērētājam, tomēr precizējot, ka īpaši jāņem vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās, lai novērtētu, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzēto, un, ja šādu tiesību normu nav, minētā līguma noslēgšanas dienā atlīdzības jomā attiecīgajā sporta nozarē pastāvošā tirgus prakse, ja tā ir godīga un taisnīga, kā arī to preču vai pakalpojumu raksturs, attiecībā uz ko līgums noslēgts, vienlaicīgi atsaucoties uz visiem tiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kuri ar to bijuši saistīti, kā arī uz visiem pārējiem līguma noteikumiem vai cita līguma, no kā tas ir atkarīgs, noteikumiem, it īpaši, vai pieprasītā atlīdzība atbilst tirgus vērtībai attiecīgajā sporta nozarē, īpaši ņemot vērā risku, ko komersantam rada tas, ka tam nav garantijas saņemt atlīdzību, ja jaunais sportists nekļūs par profesionālu sportistu.

6.

Par negodīga noteikuma nesaistošo raksturu Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta izpratnē (sestais jautājums)

98.

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja tiek konstatēts, ka līguma noteikums ir negodīgs Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, šīs direktīvas 6. panta 1. punktam ir pretrunā tas, ka valsts tiesa var samazināt no patērētāja piedzenamo summu līdz to faktisko izdevumu apmēram, kas pakalpojumu sniedzējam profesionālim radušies, izpildot līgumu.

99.

No tā izriet, ka sestais jautājums ir par to, vai iesniedzējtiesai var būt iespēja pārskatīt vai grozīt noteikumu, ja tā to uzskata par negodīgu.

100.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti komersanta ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši attiecīgajos valsts tiesību aktos paredzētiem nosacījumiem nav saistoši patērētājam. Šajā tiesību normā ir arī paredzēts, ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.

101.

Kā Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, runa ir par imperatīvu normu, kura vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko ar līgumu nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību  ( 80 ). Turklāt, ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām balstīta patērētājiem ar Direktīvu 93/13 piešķirtā aizsardzība, būtību un nozīmi, šīs direktīvas 6. pants jāuzskata par normu, kas ir līdzvērtīga valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir imperatīvo normu statuss  ( 81 ).

102.

Attiecīgi Tiesa jau ir nospriedusi, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju  ( 82 ). Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā  ( 83 ).

103.

Šajā ziņā, pirmām kārtām, no tā izriet, ka valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru paredzēts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm summām. Šādu ar atlīdzināšanu saistītu seku neesamība varētu apdraudēt preventīvo iedarbību, kādu ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, to lasot kopā ar tās 7. panta 1. punktu, ir paredzēts saistīt ar līgumos, kurus ar patērētājiem noslēguši komersanti, ietverto noteikumu negodīguma konstatēšanu  ( 84 ). A fortiori, ja – kā tas ir šajā lietā – patērētājs nav veicis maksājumus, kas izrādījušies nepamatoti noteikuma, ar kuru tie paredzēti, negodīguma dēļ, viņam nevar būt pat ne daļējs pienākums samaksāt saskaņā ar šo noteikumu maksājamās summas, jo šis noteikums ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis  ( 85 ). Ja tas tā nebūtu, attiecīgais noteikums joprojām būtu daļēji saistošs un komersants gūtu noteiktu labumu no tā izmantošanas.

104.

Otrām kārtām, saistībā ar iespēju grozīt vai pārskatīt negodīgu noteikumu Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesai nevar tikt atļauts grozīt vai pārskatīt negodīgo noteikumu saturu, izņemot, lai mazinātu preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz komersantiem rada vienkārša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam  ( 86 ). Tiesa ir skaidri nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu nevar interpretēt tādējādi, ka atbilstoši tam valsts tiesa gadījumā, kad tā konstatējusi starp komersantu un patērētāju noslēgta līguma noteikuma par līgumsodu negodīgumu, drīkst samazināt patērētājam piemērojamā līgumsoda apmēru tā vietā, lai tam attiecīgo līguma noteikumu nepiemērotu vispār. Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka, ņemot vērā šīs direktīvas mērķi un vispārējo sistēmu, ja valsts tiesai būtu tiesības pārskatīt šādos līgumos ietverto negodīgo noteikumu saturu, šādas tiesības varētu nelabvēlīgi ietekmēt minētās direktīvas 7. pantā paredzētā mērķa īstenošanu ilgtermiņā, jo tās varētu mazināt preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz komersantiem rada vienkārša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam, ciktāl tiem joprojām pastāvētu vilinājums izmantot minētos noteikumus, zinot, ka – pat tad, ja tie tiktu atzīti par spēkā neesošiem, –valsts tiesa tomēr līgumu varētu vajadzīgajā mērā papildināt tā, lai tādējādi nodrošinātu minēto komersantu intereses  ( 87 ).

105.

Attiecīgi uzskatu – ja valsts tiesa konstatētu, ka attiecīgais noteikums ir negodīgs, tai piešķirtās tiesības pārskatīt vai grozīt minēto līguma noteikumu neatbilstu Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam. Vienīgā minētajai tiesai pieejamā iespēja ir atcelt negodīgo noteikumu un pēc tam pārbaudīt, vai saskaņā ar valsts tiesību normām līguma turpmākā pastāvēšana bez negodīgā noteikuma ir juridiski iespējama, un tas ir jānosaka objektīvi  ( 88 ).

106.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz sesto jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tāpēc tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju, kuram jāatjauno tiesiskais un faktiskais stāvoklis, kāds tam būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā, un valsts tiesa nevar tam noteikt pienākumu samaksāt kādu summu kā atlīdzību, kas paredzēta minētajā noteikumā, kurš atzīts par negodīgu, neatkarīgi no tā, vai šī summa ir samazināta līdz to faktisko izdevumu apmēram, kas pakalpojumu sniedzējam profesionālim radušies, izpildot līgumu.

7.

Par Direktīvas 93/13 8. un 8.a panta tvērumu (septītais un astotais jautājums)

107.

Ar septīto un astoto jautājumu, kurus ierosinu izskatīt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja būtu piemērojams Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, pirmkārt, valsts tiesa, ja tā konstatē, ka atlīdzības apmērs ir acīmredzami nesamērīgs ar pakalpojumu sniedzēja ieguldījumu, var atzīt šādu līguma noteikumu par negodīgu, balstoties vienīgi uz valsts tiesību normām (septītais jautājums), un apstiprinošas atbildes gadījumā – ja runa ir par līgumu, kas noslēgts pirms šīs direktīvas 8.a panta stāšanās spēkā –, vai šai tiesai, otrkārt, ir jāņem vērā tikai tā informācija par noteikumiem, ko dalībvalsts pieņēmusi saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu un ko šī dalībvalsts ir sniegusi Komisijai atbilstoši šīs direktīvas 8.a pantam, ja minētā dalībvalsts ir norādījusi, ka tās tiesību akti nepārsniedz šajā direktīvā noteiktos minimālos standartus (astotais jautājums).

108.

Tā kā šie divi cieši saistītie jautājumi ir uzdoti gadījumā, ja Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts liegtu valsts tiesai izvērtēt tāda noteikuma iespējamo negodīgumu, kāds aplūkots pamatlietā, lai arī, ņemot vērā uz trešo jautājumu ierosināto atbildi, šai tiesai ir jābūt iespējai izvērtēt negodīgumu, ja līguma noslēgšanas brīdī šīs direktīvas 4. panta 2. punkts vēl nebija transponēts valsts tiesībās, uzskatu, ka uz tiem nav jāatbild.

109.

Katrā ziņā un pilnīguma labad, pirmkārt, attiecībā uz septīto jautājumu, kā norādīts šo secinājumu 67. punktā, atgādināšanu, ka ar Direktīvu 93/13 ir veikta minimāla saskaņošana un līdz ar to saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu dalībvalstis var nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni par tajā paredzēto, ciktāl tas ir saderīgi ar tās mērķiem. Citiem vārdiem – dalībvalstis var pamatoties uz minētās direktīvas 8. pantu, lai pieņemtu normas, ar kurām tiek paplašināts to līguma noteikumu spektrs, kuru negodīgumu var izvērtēt, attiecinot tās arī uz citiem šādiem noteikumiem, piemēram, tostarp, noteikumiem, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu vai cenas un atlīdzības atbilstīgumu, pat ja tie ir formulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā  ( 89 ).

110.

Otrkārt, attiecībā uz astoto jautājumu jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 8.a pantā dalībvalstīm, kuras pieņem noteikumus saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu, ir paredzēts pienākums informēt Komisiju par minēto noteikumu pieņemšanu, kā arī par visiem turpmākiem grozījumiem, jo īpaši, ja minētie noteikumi attiecina negodīguma novērtējumu uz individuāli apspriestiem līguma noteikumiem vai uz cenas vai atlīdzības atbilstīgumu vai ja tie ietver tādu līguma noteikumu sarakstus, ko uzskata par negodīgiem. Saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju Latvijas Republika nav atbilstīgi 8.a pantam paziņojusi par pasākumiem, kas pārsniegtu Direktīvā 93/13 paredzētos minimālos standartus. Tomēr tas nekādi neietekmē iespēju piemērot valsts tiesību aktus, kuru mērķis ir uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību, jo šīs direktīvas 8.a pantā nav paredzētas nekādas tiesiskās sekas, kas izrietētu no tā, ka dalībvalsts nav paziņojusi savus tiesību aktus. Citiem vārdiem – tas, ka šāds valsts pasākums nav paziņots, nenozīmē, ka tas nevar tikt piemērots attiecīgajā dalībvalstī. Minētajā direktīvā nav paredzēts, ka paziņošana par saskaņā ar minētās direktīvas 8.a pantu pieņemtajiem noteikumiem būtu priekšnoteikums to spēkā esamībai un to saistošajam spēkam. Attiecīgi tas, ka dalībvalsts nav veikusi attiecīgo paziņošanu, nevar būt pamats uzskatīt, ka attiecīgais dalībvalsts regulējums nav stājies spēkā vai nav saistošs.

8.

Par Hartas 17. panta 1. punkta un 24. panta 2. punkta piemērošanu (devītais un desmitais jautājums)

111.

Ar devīto jautājumu iesniedzējtiesa apstiprinošas atbildes uz pirmo vai otro jautājumu gadījumā būtībā vēlas noskaidrot, kāda nozīme šajā lietā ir Hartas 17. panta 1. punktam un 24. panta 2. punktam, ņemot vērā, ka, pirmām kārtām, strīdīgais līgums saistīja C uz 15 gadiem un varēja radīt būtiskas finansiālas sekas un, otrām kārtām, ka šī līguma noslēgšanas brīdī C bija nepilngadīgs. Desmitais jautājums būtībā attiecas uz tiem pašiem aspektiem kā devītais jautājums un ir uzdots kā to aizstājošs jautājums, proti, gadījumā, ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu būtu noliedzoša. Ņemot vērā atbildi, kādu ierosinu sniegt uz pirmo jautājumu, uz desmito jautājumu nav jāatbild.

112.

No tā izriet, ka ar šiem abiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai, ņemot vērā tā ilgumu un tajā paredzēto atlīdzības līmeni, tāds līgums kā pamatlietā, kas noslēgts starp komersantu un patērētāju, kurš tā noslēgšanas brīdī bija nepilngadīgs, ir pretrunā bērna “interesēm” Hartas 24. panta 2. punkta izpratnē, kā arī tiesībām uz īpašumu, kas nostiprinātas tās 17. pantā, un, otrkārt, noteikt, vai, ņemot vērā Direktīvu 93/13, šis apstāklis varētu ietekmēt noteikuma negodīguma vērtējumu.

113.

Vispirms, manuprāt, ir lietderīgi atgādināt – ja Tiesa uzskatītu, kā ierosinu atbildē uz pirmo jautājumu, ka Direktīva 93/13 ir piemērojama pamatlietā, tas pats attiektos arī uz Hartu. Proti, saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tās noteikumi ir piemērojami, ja dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus. Attiecīgi ir jāievēro tajā noteiktās pamattiesības, tostarp tās, kas paredzētas tās 17. pantā (tiesības uz īpašumu) un 24. pantā (bērnu tiesības).

114.

Pirmām kārtām, attiecībā uz tiesībām uz īpašumu, cik man zināms, Tiesa līdz šim nav nospriedusi, ka Hartas 17. panta 1. punktam, kurā vispārīgi regulētas tiesības uz īpašumu, būtu īpašs tvērums saistībā ar Direktīvas 93/13 piemērošanu. Tas man šķiet pilnībā loģiski un konsekventi.

115.

Otrām kārtām, attiecībā uz bērna tiesībām Hartas 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”. Lai gan, cik man zināms, Tiesa nekad nav interpretējusi šo tiesību normu saistībā ar Direktīvas 93/13 interpretāciju, tā ir formulēta plaši un, manuprāt, tai vajadzētu būt piemērojamai tādiem aktiem kā strīdīgais līgums, kas rada potenciāli būtiskas sekas attiecīgajam nepilngadīgajam  ( 90 ). Šādu konstatējumu apstiprina ANO Bērnu tiesību konvencijas  ( 91 ) 3. panta 1. punkts, uz kuru ir tieša atsauce paskaidrojumos par Hartas 24. pantu. Saskaņā ar šī 3. panta 1. punktu visās darbībās attiecībā uz bērniem primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Tātad šāds noteikums vispārīgi ir attiecināms uz visiem lēmumiem un visām darbībām, kas tieši vai netieši skar bērnus  ( 92 ), kā norādījusi Apvienoto Nāciju Bērnu tiesību komiteja  ( 93 ). Jēdziens “bērna intereses” vienlaikus attiecas gan uz materiālām tiesībām, gan uz interpretācijas principu, gan uz procesuālo tiesību normu  ( 94 ).

116.

Ciktāl šis jēdziens attiecas uz “interpretācijas principu”, uzskatu, ka minētā tiesību norma varētu būt būtiska Direktīvas 93/13 noteikumu interpretācijā un piemērošanā, ja attiecīgais patērētājs, kā šajā lietā, strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī bija nepilngadīgs.

117.

Jākonstatē, ka Direktīvā 93/13 nav norādes ne uz patērētāju vecumu, ne a fortiori uz viņu nepilngadību. Tomēr Negodīgas komercprakses direktīvas 5. panta 3. punktā ir ietverts īpašs noteikums par komercpraksi, kas attiecas uz “precīzi nosakāmu patērētāju grupu [..] [, kura ir] īpaši neaizsargāta”. Viens no faktoriem, kas nosaka šo neaizsargātību, ir patērētāja vecums. Tādējādi pēdējā minētajā direktīvā ir paredzēts, ka gadījumos, kad šāda grupa ir mērķa grupa, attiecīgo komercpraksi novērtē “no tādas grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa”  ( 95 ).

118.

Attiecīgi, ja Direktīva 93/13 būtu jāinterpretē Hartas 24. panta 2. punkta gaismā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma iespējamo negodīgumu no “samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja” viedokļa, mutatis mutandis būtu jāņem vērā apstāklis, ka patērētājs bija nepilngadīgs un tātad īpaši neaizsargāts. Kā atgādināts šo secinājumu 58. punktā, saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties “uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti”, tostarp – attiecīgā gadījumā – uz patērētāja nepilngadību.

119.

Tomēr šajā gadījumā, lai gan patērētāja nepilngadība var būt apstāklis, kam jāpievērš uzmanība, būtu jāņem vērā arī tas, ka strīdīgā līguma noslēgšanas brīdī nepilngadīgo pārstāvēja viņa vecāki un šis līgums tika parakstīts tikai vienu gadu pirms C pilngadības sasniegšanas.

120.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz devīto jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts, lasot tos Hartas 24. panta 2. punkta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, novērtējot noteikuma negodīgumu, jāņem vērā apstāklis, ka līguma noslēgšanas brīdī attiecīgais patērētājs, būdams nepilngadīgs, piederēja īpaši neaizsargātai grupai, tomēr neatstājot bez vērības arī citus apstākļus, kas pastāvēja šī līguma noslēgšanas brīdī, piemēram, faktu, ka šo nepilngadīgo pārstāvēja viņa vecāki, kā arī viņa brieduma pakāpi.

V.

Secinājumi

121.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Senāts) (Latvija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: