ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 5. septembrī ( 1 )
Lieta C‑438/23
Association Protéines France,
Union végétarienne européenne,
Association végétarienne de France,
Beyond Meat Inc.
pret
Ministre de l'Économie, des Finances et de la Souveraineté industrielle et numérique,
piedaloties
77 Foods SAS,
Les Nouveaux Fermiers SAS,
Umiami SAS,
NxtFood SAS,
Nutrition et santé SAS,
Olga SAS
(Conseil d’État (Valsts padome, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 1169/2011 – Pārtikas produktu informācijas sniegšana patērētājiem – 7., 9., 17. un 38. pants un VI pielikuma A daļas 4. punkts – Godīgas informēšanas prakse – Pārtikas produkta nosaukums – Īpaši saskaņoti jautājumi – Dalībvalstu papildu kompetence – Valsts pasākums, ar ko aizliedz lietot nosaukumus, kas saistīti ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, lai apzīmētu augu proteīnu saturošos pārtikas produktus – Ierobežojums attiecībā uz valsts teritorijā ražotiem produktiem
I. Ievads
|
1. |
“Visam ir viens gals, tikai desai divi”. |
|
2. |
Vai desa var tikt klasificēta gan par gaļu, gan dārzeni? Precīzāk, vai dalībvalsts var aizliegt izmantot nosaukumu “desa” un citus nosaukumus, kas saistīti ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, lai apzīmētu pārtikas produktus uz augu proteīna bāzes, vai arī dalībvalsts to nevar aizliegt saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem? |
|
3. |
Tas ir galvenais jautājums, kas rodas šajā lietā, kurā Francijas Conseil d’État (Valsts padome, Francija) ir uzdevusi vairākus jautājumus Tiesai attiecībā uz Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem interpretāciju ( 2 ). |
II. Pamatlietas fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
|
4. |
Francijas iestādes 2022. gadā pieņēma dekrētu par atsevišķu nosaukumu lietošanu augu proteīnu saturošu pārtikas produktu apzīmēšanai (turpmāk tekstā – “2022. gada dekrēts”) ( 3 ). |
|
5. |
Ar šo dekrētu tika īstenots 2020. gadā grozītā Patērētāju kodeksa (Francijas Patērētāju kodekss) L. 412‑10. pants, kurā noteikts: “Nosaukumus, ko izmanto, lai apzīmētu dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus, nedrīkst izmantot, lai aprakstītu, tirgotu vai reklamētu pārtikas produktus, kas satur augu proteīnu. Augu proteīna īpatsvaru, kuru pārsniedzot, šāds nosaukums nav pieļaujams, nosaka ar dekrētu.” ( 4 ) |
|
6. |
Šādas apvienības un sabiedrības, kuras veicina pārtikas produktus uz augu proteīna bāzes: i) Association Protéines France (turpmāk tekstā – “Protéines France”) ( 5 ), ii) Union végétarienne européenne (Eiropas Veģetāriešu savienība; turpmāk tekstā – “EVU”) un Association végétarienne de France (Francijas Veģetāriešu apvienība; turpmāk tekstā – “AVF”) ( 6 ), kā arī iii) Beyond Meat, Inc. (turpmāk tekstā – “Beyond Meat”) ( 7 ), ir iesniegušas trīs atsevišķas atcelšanas prasības par 2022. gada dekrēta atcelšanu Conseil d’État (Valsts padome), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā. |
|
7. |
Attiecīgie 2022. gada dekrēta noteikumi ir šādi. Pirmkārt, lai apzīmētu pārstrādātu augu proteīnu saturošu produktu, 2. pantā tostarp ir aizliegts izmantot nosaukumus, kuros lietota gaļas, gaļas izstrādājumu vai zivju produkcijas tirdzniecībai raksturīga terminoloģija, kā arī tirdzniecības praksē izmantotu dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu nosaukumus ( 8 ). |
|
8. |
Otrkārt, 2022. gada dekrēta 3. pantā, atkāpjoties no 2. panta, ir atļauts lietot tādus nosaukumus dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, kas satur augu proteīnu, ar nosacījumu, ka tas nepārsniedz noteiktu procentuālo daļu ( 9 ). Maksimālais augu olbaltumvielu īpatsvars noteikts 2022. gada dekrēta pielikumā ( 10 ). |
|
9. |
Treškārt, 2022. gada dekrēts saskaņā ar tā 1. pantu ir piemērojams valsts teritorijā ražotiem pārtikas produktiem, kuru sastāvā ir augu proteīns. 5. pantā ir precizēts, ka uz produktiem, kas likumīgi ražoti vai laisti tirgū citā dalībvalstī, EEZ līguma dalībvalstī vai Turcijā, šā dekrēta prasības neattiecas. |
|
10. |
Pēc tam 2024. gadā Francijas iestādes pieņēma jaunu dekrētu ar tādu pašu nosaukumu kā 2022. gada dekrēts (turpmāk tekstā – “2024. gada dekrēts”) ( 11 ). Ar 2024. gada dekrētu tiek atcelts 2022. gada dekrēts ( 12 ) un ar dažiem grozījumiem tiek saglabāts aizliegums izmantot nosaukumus, kas saistīti ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, lai aprakstītu, tirgotu vai reklamētu pārtikas produktus uz augu proteīna bāzes. Conseil d’État (Valsts padomē) tika celtas arī prasības, ar kurām tiek apstrīdēta šā jaunā dekrēta likumība. |
|
11. |
Attiecīgās izmaiņas, kas ieviestas ar 2024. gada dekrētu, ir šādas. Pirmkārt, minētā dekrēta 2. pantā ir izveidots to terminu saraksts, kuru lietošana ir aizliegta, lai apzīmētu augu proteīnu saturošus pārtikas produktus ( 13 ), un tagad šis saraksts ir iekļauts tā I pielikumā ( 14 ). |
|
12. |
Otrkārt, 2024. gada dekrēta 3. pantā ir atkārtoti norādīts, ka ir atļauts izmantot atsevišķus terminus, kas tagad paredzēti tā II pielikumā, tādu dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu apzīmēšanai, kuru sastāvā ir augu proteīns, kas nepārsniedz noteiktu īpatsvaru ( 15 ). |
|
13. |
Treškārt, 2024. gada dekrēta 5. pants ir formulēts plašāk. Tagad tajā noteikts, ka uz produktiem, kas likumīgi ražoti vai laisti tirgū citā dalībvalstī vai trešā valstī, neattiecas minētā dekrēta prasības. |
|
14. |
Šīs lietas pamatā ir tiesvedība, kas attiecas uz 2022. gada dekrētu. Ar 2024. gada 14. marta un 6. maija vēstulēm Conseil d’État (Valsts padome) informēja Tiesu, ka uzdotie jautājumi pēc 2024. gada dekrēta pieņemšanas nav zaudējuši jēgu un ka lūgtā interpretācija joprojām ir nepieciešama, lai tā varētu lemt par strīdu pamatlietā un par prasībām, kas celtas attiecībā uz 2024. gada dekrētu. |
|
15. |
Manuprāt, tas atrisina jebkuru iespējamu jautājumu saistībā ar to, vai lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir zudis priekšmets. |
|
16. |
Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa paskaidro, ka tā interpretē 2022. gada dekrētu tādējādi, ka tajā esot pausts Francijas iestāžu nodoms aizsargāt patērētājus pret maldinošiem nosaukumiem. Tā pati tiesa norāda, ka 2022. gada dekrēts esot piemērojams ne tikai tad, ja nosaukumi, kas apzīmē dzīvnieku izcelsmes produktus, tiek izmantoti tikai pārtikas produktiem uz augu proteīna bāzes, bet arī tad, ja šo nosaukumu tiešā tuvumā ir sniegtas papildu norādes, lai informētu patērētājus daļēju vai pilnīgu aizstāšanu ar augu proteīniem šādu pārtikas produktu sastāvā. Piemēram, ir aizliegts izmantot nosaukumus “steak de soja” (sojas steiks) vai “saucisse végétale” (dārzeņu desa), lai apzīmētu pārtikas produktus, kuros dzīvnieku proteīns ir aizstāts ar augu proteīnu. |
|
17. |
Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 1169/2011 neļauj valsts iestādēm pieņemt 2022. gada dekrētu, jo šajā dekrētā ietvertie jautājumi ir īpaši saskaņoti šīs regulas 38. panta 1. punkta izpratnē. Atkarībā no atbildes uz šo jautājumu iesniedzējtiesa uzdod dažus papildu jautājumus, lai tā varētu lemt par minētā dekrēta saderību ar Savienības tiesībām. |
|
18. |
Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus:
|
|
19. |
Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Protéines France, EVU un Beyond Meat, kā arī Francijas, Itālijas un Grieķijas valdības un Eiropas Komisija. Tiesas sēde netika rīkota. |
III. Vērtējums
A. Vispārīga informācija
|
20. |
Šī lieta ir saistīta ar strīdu par augu izcelsmes pārtikas produktu nosaukumiem Francijā. |
|
21. |
Tomēr Francija nav vienīgā. Nesenie ziņojumi liecina, ka citas dalībvalstis, piemēram, Itālija, Polija un Rumānija ( 16 ), ir pieņēmušas vai plāno pieņemt līdzīgus noteikumus, aizliedzot augu izcelsmes pārtikas produktiem izmantot terminoloģiju, kas saistīta ar gaļu un zivju produktiem (turpmāk tekstā – “gaļas nosaukumi”). Līdzīgas tendences vērojamas arī citās pasaules valstīs, piemēram, Dienvidāfrikā, ( 17 ) Šveicē ( 18 ) un Amerikas Savienotajās Valstīs ( 19 ). Tajā pašā laikā dažas dalībvalstis, piemēram, Vācija ( 20 ) un Nīderlande ( 21 ), ir pieņēmušas pasākumus, kas skaidri atļauj šādu terminu lietošanu. |
|
22. |
Aiz šiem strīdiem par pārtikas produktu nosaukumu piešķiršanu slēpjas dažādas un sarežģītas intereses ( 22 ). Tomēr, pārceļot tās no politiskās uz tiesu arēnu, dalībniekiem ir jāizvēlas juridiskie instrumenti – vai tā būtu vārda brīvība ( 23 ), negodīga komercprakse ( 24 ), procesuālas kļūdas ( 25 ) vai regulatīvās kompetences trūkums, par kuru ir runa šajā lietā. |
|
23. |
Viena argumentu virkne, ko bieži izmanto Savienības kā daudzslāņainas tiesību sistēmas kontekstā, ir dalībvalstu regulatīvās kompetences trūkums pieņemt valsts noteikumus, jo attiecīgajā jomā ir spēkā Savienības noteikumi. Ja šādi Savienības noteikumi pastāv, dalībvalstis nevar rīkoties valsts līmenī ( 26 ). |
|
24. |
Tas patiešām bija viens no juridiskajiem instrumentiem, ko prasītājas izmantoja tiesvedībā iesniedzējtiesā. Tās atsaucās uz Regulu Nr. 1169/2011, lai apstrīdētu Francijas iestāžu kompetenci pieņemt 2022. gada dekrētu. |
|
25. |
Regulas Nr. 1169/2011 38. pantā ir izteikts pirmtiesīguma princips konkrētajā jomā, uz kuru attiecas šī regula. Tajā ir noteikts: “1. Jautājumos, kas īpaši saskaņoti ar šo regulu, dalībvalstis nedrīkst ne pieņemt, ne paturēt spēkā valsts pasākumus, ja vien tādas pilnvaras nav piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Minētie valsts pasākumi nerada šķēršļus brīvai preču apritei, tostarp diskrimināciju attiecībā uz pārtikas produktiem no citām dalībvalstīm. 2. Neskarot 39. pantu, dalībvalstis var pieņemt valsts pasākumus jautājumos, kas nav konkrēti saskaņoti ar šo regulu, ar noteikumu, ka tās neaizliedz, nekavē vai neierobežo tādu preču brīvu kustību, uz ko attiecas šī regula.” ( 27 ) |
|
26. |
Pamatojoties uz šo noteikumu, šajā lietā galvenais jautājums ir par to, vai uz Francijas tiesisko regulējumu attiecas Regulas Nr. 1169/2011 38. panta 1. punkts vai drīzāk tās 38. panta 2. punkts. |
|
27. |
Runa ir par to, vai Savienības tiesību akti jau regulē jautājumu attiecībā uz to, vai gaļas nosaukumus var vai nevar izmantot augu izcelsmes pārtikas produktiem. |
|
28. |
Protéines France, EVU un Beyond Meat apgalvo, ka Regulas Nr. 1169/2011 7. un 17. pantā kopsakarā ar tās VI pielikuma A daļas 4. punktu esot īpaši saskaņota iespēja tirgus dalībniekiem izmantot gaļas nosaukumus augu izcelsmes pārtikas produktiem, ja viņi pievieno papildu norādes, ka attiecīgais produkts satur augu, nevis gaļas proteīnu. Tādējādi šie lietas dalībnieki apgalvo, ka dalībvalstis vairs nevarot regulēt šo jautājumu. Komisija nonāk pie tāda paša secinājuma. |
|
29. |
Francijas, Itālijas un Grieķijas valdības ieņem pretēju nostāju. |
B. Vai jautājumi, uz kuriem attiecas Francijas tiesiskais regulējums, ir īpaši saskaņoti ar Regulu Nr. 1169/2011?
1. Regulas Nr. 1169/2011 attiecīgie noteikumi
|
30. |
Pirms Regulas Nr. 1169/2011 bija Direktīva 79/112/EEK ( 28 ), kurai vēlāk sekoja Direktīva 2000/13/EK ( 29 ). Tāpat kā tās priekšgājējas, arī Regula Nr. 1169/2011, pamatojoties uz LESD 114. pantu, atspoguļo divus mērķus – nodrošināt iekšējā tirgus netraucētu darbību un augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Ar to izveido saskaņotu noteikumu kopumu, kas nodrošina, ka patērētājiem ir pietiekama informācija par pārtikas produktiem, un tādējādi viņi var izdarīt apzinātu izvēli par to, vai un kurus produktus iegādāties ( 30 ). |
|
31. |
Savienības likumdevējs ir izdarījis izvēli, kāda veida informācija (tā sauktās obligātās ziņas) tirgus dalībniekiem ir jāsniedz patērētājiem, laižot tirgū pārtikas produktus. Tostarp Regulas Nr. 1169/2011 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir minēts pārtikas produkta nosaukums. |
|
32. |
Regulas Nr. 1169/2011 17. panta 1. punktā uzņēmējiem ir noteikts pienākums izmantot pārtikas produkta tirdzniecības nosaukumu, ja tāds ir. Tirdzniecības nosaukumu var noteikt Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos. |
|
33. |
Savienības līmenī tirdzniecības nosaukumi ir noteikti dažādiem pārtikas produktiem atšķirīgos kontekstos. Piemēram, Savienības tiesību akti attiecas uz šokolādi ( 31 ), medu ( 32 ), kafiju ( 33 ) un augļu sulām ( 34 ), minot tikai dažus no regulētajiem produktiem. Daži no šiem instrumentiem ir balstīti uz iekšējā tirgus noteikumiem, bet citi – uz kopējo lauksaimniecības politiku (turpmāk tekstā – “KLP”). |
|
34. |
No Regulas Nr. 1169/2011 17. panta 1. punkta skaidri izriet, ka dalībvalstīm nav liegts noteikt tirdzniecības nosaukumus, ja šādi nosaukumi nav noteikti Savienības līmenī. Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 2. punkta n) apakšpunktu “tirdzniecības nosaukums” ir pārtikas produkta nosaukums, ko nosaka attiecīgie Savienības tiesību akti, vai, ja šādu Savienības tiesību aktu nav, nosaukums, kuru nosaka tās dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, kurā pārtikas produkts tiek pārdots galapatērētājam vai sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam. |
|
35. |
Ja konkrētam pārtikas produktam nav tirdzniecības nosaukuma, Regulas Nr. 1169/2011 17. panta 1. punktā norādīts, ka uzņēmēji var izmantot vai nu pieņemto nosaukumu, vai aprakstošu nosaukumu. |
|
36. |
Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta o) apakšpunktā ir paskaidrots, ka “pieņemtais nosaukums” ir pārtikas produkta nosaukums, ko pieņēmuši tās dalībvalsts patērētāji, kurā minētais produkts tiek pārdots, un minēto nosaukumu nav nepieciešamības sīkāk paskaidrot, savukārt tās 2. panta 2. punkta (p) apakšpunktā ir noteikts, ka “aprakstošs nosaukums” ir nosaukums, kas apraksta pārtikas produktu un, ja nepieciešams, tā lietošanu un kas ir pietiekami skaidrs, lai ļautu patērētājiem saprast produkta patieso būtību un atšķirt to no citiem produktiem, ar kuriem to varētu sajaukt. |
|
37. |
Regulas Nr. 1169/2011 17. panta 1. punktā, paredzot, ka aprakstošu nosaukumu var izmantot, ja pieņemtā nosaukuma nav vai tas netiek lietots, tiek ļauts, manuprāt, uzņēmējiem izvēlēties citu nosaukumu, pat ja pastāv pieņemtais nosaukums. Tomēr šādas izvēles iespējas nav, ja nosaukums ir noteikts tiesību aktos. |
|
38. |
Pārtikas produkta nosaukumam, tāpat kā jebkādai citai patērētājiem sniegtai informācijai, ir jābūt atbilstošam ( 35 ), un tas nedrīkst radīt pārpratumus. Šajā ziņā Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir aizliegta maldinoša informācija par pārtikas produktiem, tostarp par to raksturu, identitāti, īpašībām un sastāvu. |
|
39. |
Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta d) apakšpunktā tālāk ir norādīts, ka informācija par pārtikas produktiem nevar būt maldinoša, “noformējumā, aprakstā vai attēlā iekļaujot norādi, kas liek noprast konkrēta pārtikas produkta vai sastāvdaļas klātbūtni, lai gan faktiski minētajā pārtikas produktā dabīgi esošais komponents vai parasti izmantotā sastāvdaļa ir aizstāta ar citu komponentu vai citu sastāvdaļu”. |
|
40. |
Visbeidzot, kas attiecas uz šo lietu, Regulas Nr. 1169/2011 VI pielikuma “Pārtikas produkta nosaukums un īpaši pievienojamās norādes” A daļas 4. punktā, kas turpmāk dēvēts par “VI pielikuma noteikumu”, ir noteikts šādi: “Pārtikas produktiem, kam kāds komponents vai sastāvdaļa, par ko patērētāji uzskata, ka tos šādos produktos parasti izmanto vai ka tie tajos ir dabiski, ir aizstāti ar citu komponentu vai sastāvdaļu, uz marķējuma – papildus sastāvdaļu sarakstam – ir skaidra norāde par komponentu vai sastāvdaļu, kas izmantots daļējai vai pilnīgai aizstāšanai, un tā ir:
|
|
41. |
Jāatgādina, ka Tiesa ir precizējusi, ka šā noteikuma a) punktā lietotais termins “produkta nosaukums” pēc nozīmes neatšķiras no termina “pārtikas produkta nosaukums” ( 36 ). |
2. Par pirmo jautājumu
|
42. |
Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1169/2011 7. pantā paredzētais noteikums par maldinošas informācijas aizliegumu attiecas uz gaļas nosaukumu izmantošanu augu izcelsmes pārtikas produktiem, tādējādi dalībvalstīm liedzot regulēt šo jautājumu. |
|
43. |
Par ko ir runa Regulas Nr. 1169/2011 7. pantā? Kam tas uzliek pienākumus un sakarā ar ko? Atbildot uz šiem jautājumiem, ir jāņem vērā vairāki atbilstoši elementi. |
|
44. |
Pirmkārt, attiecīgais Savienības tiesību akts ir regula. Regulas nav nepieciešams ieviest ar valsts tiesību aktiem, un patiešām principā tas ir aizliegts. Tiesības un pienākumi, kas izriet no regulas, tieši attiecas uz adresātiem dalībvalstīs ( 37 ), tostarp, ja adresāti ir indivīdi. Citiem vārdiem, regulām ir iespējama horizontāla tieša iedarbība. |
|
45. |
Otrkārt, manuprāt, Regulas Nr. 1169/2011 7. pants, neraugoties uz tā vispārīgo formulējumu, kopsakarā ar tās 8. pantu ( 38 ) nosaka pienākumus pārtikas apritē iesaistītajiem tirgus dalībniekiem. Viens no šiem pienākumiem ir prasība nesniegt maldinošu informāciju par saviem produktiem. Ja to attiecina uz produkta nosaukumu, tas nozīmē, ka patērētājiem piegādātā produkta nosaukums nedrīkst būt maldinošs. |
|
46. |
Līdz ar to šis jautājums, ka tirgus dalībniekiem ir pienākums norādīt nemaldinošus nosaukumus, kā to apgalvo Komisija, ir īpaši saskaņots ar Regulu Nr. 1169/2011. Tādēļ dalībvalstīm ir liegts savos tiesību aktos pieņemt noteikumus par to pašu jautājumu. Kā Tiesa ir nospriedusi, regula “principā [..] izslēdz paralēlu valsts tiesību normu pieņemšanu vai saglabāšanu spēkā” ( 39 ). |
|
47. |
Tomēr Regulas Nr. 1169/2011 7. pantā nav un arī nevar būt noteikts, kādi konkrēti nosaukumi maldina patērētājus. Tas, vai konkrēts nosaukums ir maldinošs, ir faktisks jautājums, kas ir atkarīgs no (gastronomiskās) kultūras un ar to saistītajām patērētāju gaidām dalībvalstī, kurā šāds nosaukums tiek lietots. Tāpēc tas dažādās valstīs var atšķirties ( 40 ). Regulā Nr. 1169/2011 nav paredzētas vienotas ar pārtiku saistītas gaidas Savienībā. Tā pieļauj atšķirības dalībvalstīs ( 41 ). Tāpēc Tiesa ir uzskatījusi, ka valstu tiesām ir jālemj par to, vai noteiktu produktu marķējums var maldināt patērētāju ( 42 ). |
|
48. |
Vai dalībvalstis, pieņemot vispārējus noteikumus, var iepriekš izlemt, kuri nosaukumi ir maldinoši? |
|
49. |
Iesniedzējtiesa uzskata, ka 2022. gada dekrēts esot pieņemts ar mērķi aizsargāt patērētājus pret maldinošiem nosaukumiem (skat. šo secinājumu 16. punktu). |
|
50. |
Tomēr, ja, piemēram, nosaukuma “sojas desa” lietošana patiešām ir maldinoša Francijas patērētājiem, tā izmantošanas aizliegums jau ir paredzēts pašas Regulas Nr. 1169/2011 7. pantā. Šādā situācijā nav vajadzīgs nekāds papildu tiesiskais regulējums, bet gan tikai minētā aizlieguma izpilde konkrētās situācijās ( 43 ). |
|
51. |
Vispārpiemērojamie valsts tiesību akti, ar kuriem nosaka, kādi nosaukumi ir maldinoši un kādi nav, atņemtu tiesības, ko Regula Nr. 1169/2011, šķiet, piešķir tirgus dalībniekiem. Ja vien konkrētam pārtikas produktam nav tirdzniecības nosaukuma, tirgus dalībnieki saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 17. pantu var izvēlēties pieņemto vai citu piemērotu produkta aprakstošu nosaukumu. |
|
52. |
Šīs tiesības izvēlēties nosaukumu ierobežo divi pienākumi. Viens no tiem ir paredzēts Regulas Nr. 1169/2011 7. pantā, kas liedz tirgus dalībniekiem izvēlēties maldinošu nosaukumu, un otrs – tās 17. pantā, kas tirgus dalībniekiem uzliek pienākumu izmantot tirdzniecības nosaukumu, ja tāds ir. |
|
53. |
Kā jau paskaidrots, noteiktu pārtikas produktu veidu tirdzniecības nosaukumus var paredzēt dalībvalstu tiesību aktos, ja attiecībā uz šiem pārtikas produktiem nav Savienības tiesību aktu. Tomēr Regulā Nr. 1169/2011 nekas nav teikts par iespējamajiem tirdzniecības nosaukuma izveides iemesliem. |
|
54. |
Pamatojoties uz iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt šādi. Regula Nr. 1169/2011 liedz dalībvalstīm ar vispārējiem noteikumiem noteikt, kuri nosaukumi ir maldinoši. Tomēr dalībvalstīm nav liegts ar vispārējiem noteikumiem noteikt tirdzniecības nosaukumus atsevišķiem pārtikas produktiem, ja vien šādi tirdzniecības nosaukumi nav noteikti Savienības tiesību aktos. |
|
55. |
Tāpēc atbilstošais jautājums, uz kuru galu galā ir jāatbild iesniedzējtiesai, ir tas, par ko patiesībā ir runa Francijas tiesiskajā regulējumā. Šis jautājums tiks aplūkots šo secinājumu 82.–98. punktā. |
3. Par otro jautājumu
|
56. |
Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar Regulas Nr. 1169/2011 VI pielikuma norma, to lasot kopsakarā ar tās 17. pantu, ir īpaši saskaņota iespēja izmantot gaļas nosaukumus, lai aprakstītu, tirgotu vai reklamētu pārtikas produktus, kuros gaļa ir aizstāta ar augu proteīnu (turpmāk tekstā – “aizstājējprodukts”). |
|
57. |
Vispirms lietas dalībnieki Tiesā nav vienisprātis par VI pielikuma noteikuma piemērojamību situācijā, kad pārtikas produktos gaļa tiek aizstāta ar augu proteīnu. |
|
58. |
Protéines France, EVU un Beyond Meat apgalvo, ka VI pielikuma noteikums patiešām attiecoties uz šādu aizstāšanu. Kā saprotu viņu argumentu, viņi uzskata, ka Savienības likumdevējs esot atļāvis izmantot gaļas nosaukumus produktos, kuros gaļa ir aizstāta ar augu proteīnu, ar nosacījumu, ka patērētāji tiek pienācīgi informēti ar papildu norādi, kas pievienota pārtikas produkta nosaukumam, un tādējādi netiek maldināti. Līdz ar to dalībvalstis nevar aizliegt izmantot nosaukumu aizstājējproduktam, kas atbilst minētajām prasībām. |
|
59. |
Turpretī Francijas, Itālijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka VI pielikuma noteikums neesot piemērojams šīs lietas apstākļiem. Tās būtībā apgalvo, ka šī norma neattiecoties uz pārtikas produktiem ar vienu sastāvdaļu ( 44 ), kā arī uz pilnīgas aizstāšanas gadījumu. |
|
60. |
Manuprāt, šo dalībvalstu un Komisijas argumentācija nav pārliecinoša. Drīzāk uzskatu, ka VI pielikuma noteikums attiecas uz gaļas nosaukumu izmantošanu augu izcelsmes aizstājējproduktiem ( 45 ). |
|
61. |
Pirms paskaidrot, kāpēc tas tā ir, jāatbild uz vienu sākotnēju jautājumu. Piemērojot VI pielikuma normu, tiek pieņemts, ka, saskaroties ar Francijas noteikumos ietvertajiem nosaukumiem, patērētāji varētu sagaidīt, ka tie satur gaļu. |
|
62. |
Jāatgādina, ka VI pielikuma noteikums ir piemērojams, ja “kāds komponents vai sastāvdaļa, par ko patērētāji uzskata, ka tos šādos produktos parasti izmanto vai ka tie tajos ir dabiski, ir aizstāti ar citu komponentu vai sastāvdaļu” ( 46 ). |
|
63. |
Šķiet, ka starp lietas dalībniekiem Tiesā ne pastāv strīds par to, ka patērētāji sagaida, ka pārtikas produkts, kas apzīmēts tikai ar nosaukumu “desa”, “steiks” vai kādu citu Francijas tiesiskajā regulējumā minēto apzīmējumu, ir dzīvnieku izcelsmes produkts. |
|
64. |
Pamatojoties uz šādu pieņēmumu, turpināšu analīzi par to, kādiem aizstāšanas veidiem piemēro VI pielikuma normu. |
a) Vai VI pielikuma norma attiecas uz gaļas aizstāšanu ar augu proteīnu?
|
65. |
Kā skaidri formulēts, VI pielikuma norma attiecas uz situācijām, kad sastāvdaļa, ko patērētāji sagaida konkrētā pārtikas produktā, daļēji vai pilnībā aizstāta ar citu sastāvdaļu. Tāpēc šā noteikuma formulējums ir piemērojams situācijai, kurā, piemēram, desas sastāvā nav gaļas, bet tikai augu proteīns. Turklāt nekas šajā formulējumā neliecina, ka šis noteikums attiektos tikai uz pārtikas produktiem, kas satur vairāk nekā vienu sastāvdaļu. |
|
66. |
Tādējādi VI pielikuma normas iekļaušana plašākā Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 1. punkta d) apakšpunkta kontekstā šķiet piemērota. Šī tiesību norma nozīmē, ka pārtikas produkta nosaukuma izmantošana, liekot domāt par tādas sastāvdaļas esamību, kas parasti atrodas pārtikas produktā (gaļa), bet kas faktiski ir aizstāta ar citu sastāvdaļu (augu proteīns), principā ir maldinoša un tādēļ aizliegta. |
|
67. |
Šajā ziņā var uzskatīt, ka VI pielikuma normā tiek piedāvāts risinājums, saskaņā ar kuru attiecīgo nosaukumu tomēr var izmantot, pat ja paredzētā sastāvdaļa ir aizstāta. Risinājums ir pievienot nosaukumam papildinošu norādi, kas paskaidro aizstājējsastāvdaļu. Piemēram, pat tad, ja nosaukums “desa” rada gaidas par gaļas klātbūtni, termins “dārzeņu desa” varētu izskaidrot, ka šajā produktā gaļa aizstāta ar augu proteīnu ( 47 ). |
|
68. |
VI pielikuma noteikuma piemērojamību gaļas aizstāšanai ar augu proteīniem apstiprina arī likumdošanas vēsture. |
|
69. |
Lēmumu pieņemšanas procesā gan Eiropas Parlaments, gan Eiropas Savienības Padome bija vienisprātis, ka sākotnējā pārtikas produkta, kura sastāvdaļas tiktu aizstātas, nosaukuma izmantošana būtu iespējama, lai apzīmētu aizstājējproduktu, kas satur citas sastāvdaļas. Tomēr tie nebija vienisprātis par to, kā par to jāinformē patērētāji. Lai gan Parlaments bija ierosinājis izmantot noteiktus apzīmējumus, piemēram, “pārtikas imitācija” ( 48 ), Padome iebilda pret to un deva priekšroku skaidrai norādei par aizstājējsastāvdaļu papildus pārtikas produkta nosaukumam ( 49 ). Galīgajā redakcijā kompromiss tika panākts tik tālu, ka šī norāde bija jānovieto nosaukuma tiešā tuvumā un ar noteikta lieluma burtiem ( 50 ). |
|
70. |
Tādējādi likumdošanas vēsture liecina, ka ne Parlaments, ne Padome nav vēlējušies liegt izmantot nosaukumus, ko parasti lieto viena veida pārtikas produktiem, arī cita veida pārtikas produktiem; atšķirība bija tikai piedāvātajā risinājumā, kā pārvarēt iespējamo patērētāju apjukumu. |
|
71. |
No iepriekš minētā izriet, ka VI pielikuma noteikums attiecas uz gaļas aizstāšanu ar augu proteīnu. |
b) Par sprieduma TofuTown.com nozīmi VI pielikuma normas interpretācijā
|
72. |
No sprieduma TofuTown.com ( 51 ) izriet, ka VI pielikuma noteikuma piemērošanu var izslēgt, nosakot tirdzniecības nosaukumu. |
|
73. |
Kā paskaidrots (skat. šo secinājumu 32.–37. punktu), saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 17. pantu tirgus dalībniekiem ir jāapraksta savi pārtikas produkti ar to tirdzniecības nosaukumu, ja tāds ir. Ja tāda nav un tiem ir jāpiešķir nosaukums saviem produktiem, viņi var izmantot pieņemto nosaukumu vai aprakstošu nosaukumu. |
|
74. |
Lieta TofuTown.com attiecās uz jautājumu, vai var izmantot tādus jēdzienus kā “tofu sviests”, “vegānu siers” un “sojas piens”, ņemot vērā, ka Regulā (ES) Nr. 1308/2013 ( 52 ) ir noteiktas konkrētas “piena” un “piena produktu”, tostarp “sviesta” un “siera”, definīcijas. Tiesa nosprieda, ka šos jēdzienus nevar izmantot, lai apzīmētu tikai augu izcelsmes produktus, pat ja blakus to nosaukumiem ir papildu norādes par aizstājējsastāvdaļu. Tiesa uzskatīja, ka šie termini ir attiecinami tikai uz piena produktiem ( 53 ). |
|
75. |
Turklāt Regulā Nr. 1308/2013 piena produktiem ir paredzēti tikai tie nosaukumi Regulas Nr. 1169/2011 17. panta nozīmē, kurus faktiski izmanto piena produktiem. Tas ietver tādus pieņemtos nosaukumus kā vācu valodā lietotais termins “Sahne” [“saldais krējums”]. Atšķirībā no termina “Rahm” [“krējums”] Regulā Nr. 1308/2013 nav minēts termins “Sahne”. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka arī šo pieņemto nosaukumu nevar izmantot, lai apzīmētu tikai augu izcelsmes produktu ( 54 ). |
|
76. |
Man šķiet, ka šo spriedumu var lasīt šādi: ja produktam ir tirdzniecības nosaukums, to pat ar papildu norādi nav iespējams izmantot, lai apzīmētu produktu, kas satur aizstājējsastāvdaļas. Tas nozīmē, ka, piemēram, tad, ja “desa” būtu tirdzniecības nosaukums, to nevarētu izmantot, lai apzīmētu produktu, kurš satur tikai augu proteīnu, pat ja ir tāda papildu norāde kā “dārzeņu desa”. |
|
77. |
Secinājums, ko var izdarīt no sprieduma TofuTown.com, ir tāds, ka VI pielikuma noteikums atļauj izmantot gaļas nosaukumus pārtikas produktiem uz augu proteīna bāzes ar papildu norādi, kas pievienota pārtikas produkta nosaukumam, tikai tad, ja gaļas nosaukums nav tirdzniecības nosaukums. Nosakot tirdzniecības nosaukumu, likumdevējs var aizliegt tā izmantošanu attiecībā uz jebkuru aizstājējproduktu. |
|
78. |
Šādu tirdzniecības nosaukumu var paredzēt Savienības tiesību aktos, kā tas bija TofuTown.com lietā, vai arī, ja nav Savienības tiesību aktu, to var darīt valsts tiesību aktos. |
|
79. |
Līdz ar to dalībvalstis var aizliegt lietot pieņemtos gaļas nosaukumus pārtikas produktiem uz augu proteīna bāzes, pārveidojot šādus pieņemtos nosaukumus par tirdzniecības nosaukumiem. |
|
80. |
Tāpēc ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt šādi. VI pielikuma noteikumā kopsakarā ar Regulas Nr. 1169/2011 17. pantu nav īpaši saskaņota aizstājējproduktu nosaukumu izmantošana. Šie noteikumi dod dalībvalstīm iespēju noteikt tirdzniecības nosaukumus, tādā veidā rezervējot šos nosaukumus atsevišķiem pārtikas produktiem. |
|
81. |
Tā kā likumdevējs var izslēgt VI pielikuma normas piemērošanu, nosakot tirdzniecības nosaukumus, vēlreiz jānorāda, ka galvenais jautājums, uz kuru galu galā ir jāatbild iesniedzējtiesai, ir tas, par ko patiesībā ir runa Francijas tiesiskajā regulējumā. Šis jautājums tiks aplūkots turpmāk. |
4. Vai Francijas tiesiskajā regulējumā ir noteikti tirdzniecības nosaukumi?
|
82. |
Šķiet, ka lietas dalībniekiem Tiesā ir atšķirīgi viedokļi jautājumā par to, vai Francijas tiesiskajā regulējumā ir noteikti dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecības nosaukumi. |
|
83. |
Francijas valdība savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos nav paudusi nostāju par to, vai Francijas iestādēm bija nodoms noteikt tirdzniecības nosaukumus. Tomēr Protéines France apgalvo, ka valsts tiesvedībā Francijas iestādes esot noraidījušas pieņēmumu, ka ar 2022. gada dekrētu tika ieviesti tirdzniecības nosaukumi ( 55 ). Šāda apgalvojuma konteksts netika izskaidrots. |
|
84. |
Manuprāt, lēmums par to, vai Francijas tiesiskajā regulējumā ir reglamentēti tirdzniecības nosaukumi, ir jāizvērtē objektīvi, ņemot vērā šo noteikumu ietekmi. Valsts iestāžu nodoms šajā novērtējumā nav noteicošais. |
|
85. |
Ja valsts noteikumu sekas ir tādas, ka atsevišķi nosaukumi tiek rezervēti tikai noteiktiem produktu veidiem, tad šie noteikumi paredz tirdzniecības nosaukumus. Tas tā ir pat tad, ja formāli šādos noteikumos nav norādīts, ka tie reglamentē pārtikas produktu nosaukumus. |
|
86. |
Pamatojoties uz lietas materiāliem, man šķiet, ka Francijas tiesiskajā regulējumā ir noteikti atsevišķu gaļas produktu tirdzniecības nosaukumi. |
|
87. |
Iesākumā ir skaidrs, ka ir iespējams regulēt gaļas produktu nosaukumus valsts līmenī, ja šādi nosaukumi nav noteikti Savienības līmenī, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz piena produktiem. Cik man zināms, izņemot dažus izņēmumus ( 56 ), Savienības tiesību aktos nav tirdzniecības nosaukumu konkrētiem gaļas produktiem ( 57 ). |
|
88. |
Šajā ziņā saistībā ar Savienības aktiem, kas attiecas uz KLP, Parlaments bija ierosinājis grozījumu, kura mērķis bija ierobežot atsevišķu terminu lietošanu attiecībā uz gaļas produktiem. Šis grozījums bija šāds: “Nosaukumus, uz kuriem attiecas [Regulas Nr. 1169/2011] 17. pants un kurus pašlaik izmanto gaļas produktiem un gaļas izstrādājumiem, rezervē tikai produktiem, kas satur gaļu. Šie apzīmējumi ir, piemēram: steiks, desa, eskalops, burgers, hamburgers” ( 58 ) [Neoficiāls tulkojums]. Tomēr šis priekšlikums tika atcelts ( 59 ). |
|
89. |
Ja Savienības likumdevējs būtu varējis reglamentēt šos nosaukumus Savienības līmenī, bet to nav darījis, kāpēc dalībvalsts nevarētu to pašu darīt valsts līmenī? |
|
90. |
Francijas noteikumos, līdzīgi kā atceltajos Savienības tiesību aktos, atsevišķi nosaukumi ir rezervēti dzīvnieku izcelsmes produktiem. Kā norādīja Beyond Meat, šie noteikumi padara praktiski neiespējamu gaļas nosaukumu izmantošanu saistībā ar produktiem uz augu proteīna bāzes. |
|
91. |
Francijas noteikumi faktiski kodificē gaļas pieņemtos vai aprakstošus nosaukumus, tādējādi tos pārvēršot par tirdzniecības nosaukumiem. Šajā ziņā Francijas noteikumi būtiski neatšķiras no Savienības tiesiskā regulējuma par pienu un piena produktiem, par kuriem bija strīds lietā TofuTown.com. Tāpat kā Regulā Nr. 1308/2013 nav definēts precīzs uzskaitīto piena produktu, piemēram, sviesta un siera, saturs, bet ir prasīts, lai tie saturētu pienu, Francijas noteikumos nav noteikts precīzs katra minētā produkta saturs, bet ir prezumēts, ka tajos jābūt gaļai. |
|
92. |
Turklāt, līdzīgi kā lietā TofuTown.com aplūkotajā Regulā Nr. 1308/2013, kurā minēti nosaukumi, kas faktiski tiek izmantoti piena produktiem, tos skaidri neuzskaitot, Francijas noteikumos ir atsauce uz nosaukumiem, kas faktiski tiek izmantoti gaļas produktiem, piemēram, īpašiem terminiem, ko lieto gaļas un gaļas izstrādājumu apzīmēšanai, tādējādi tos pārvēršot, tāpat kā Tiesa atzina spriedumā TofuTown.com, par tirdzniecības nosaukumiem, kas rezervēti tikai produktiem, kuri satur gaļu. |
|
93. |
Vai ir svarīgi, kas ir bijis valsts noteikumu pamatā? |
|
94. |
Uzskatu, ka iemesliem nav nozīmes, lai noteiktu, vai ar konkrētiem noteikumiem ir iedibināti tirdzniecības nosaukumi. Neatkarīgi no tā, vai Francijas iestādes patiešām ir vēlējušas aizsargāt patērētājus vai gaļas rūpniecību, vai arī šādu noteikumu pamatā ir valsts gastronomiskā mantojuma aizsardzība, kā to ierosina Itālijas valdība, valodu daudzveidības saglabāšana vai kāds cits iemesls, tas neietekmē atbildi uz jautājumu, vai noteikumu sekas ir atsevišķu nosaukumu rezervēšana noteiktiem produktiem. Tas, manuprāt, ir vienīgais būtiskais jautājums. |
|
95. |
Es sliecos arī piekrist Itālijas valdības izvirzītajiem argumentiem, ka aizliegums noteiktiem pārtikas produktiem lietot nosaukumu, ko parasti izmanto citiem pārtikas produktiem, ir līdzvērtīgs šā nosaukuma rezervēšanai sākotnējam pārtikas produktam. Nav svarīgi, ka tajos nav formāli norādīts, ka tie ir tirdzniecības nosaukumi. |
|
96. |
Piemērojot Francijas tiesisko regulējumu, aizliegums izmantot gaļas nosaukumus pārtikas produktiem uz augu proteīna bāzes ir līdzvērtīgs šo nosaukumu rezervēšanai gaļas pārtikas produktiem. |
|
97. |
Līdz ar to, manuprāt, Francijas tiesiskajā regulējumā ir noteikti tirdzniecības nosaukumi. Tomēr tas galu galā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. |
|
98. |
Rezumējot, nedz Regulas Nr. 1169/2011 7. pants, nedz VI pielikuma noteikums kopsakarā ar tās 17. pantu neliedz dalībvalstīm noteikt tirdzniecības nosaukumus (ja Savienības līmenī nav tirdzniecības nosaukumu). Tādējādi, ja Francijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēti tirdzniecības nosaukumi, uz tiem attiecas minētās regulas 38. panta 2. punkts. |
C. Papildu jautājumi
|
99. |
Ņemot vērā manu priekšlikumu uzskatīt Francijas noteikumus par tādiem, kas ietilpst Regulas Nr. 1169/2011 38. panta 2. punkta piemērošanas jomā, ir jāatbild uz jautājumu kopumu ceturtā jautājuma ietvaros. |
1. Par ceturto jautājumu
|
100. |
Atbilde uz ceturtā jautājuma a) un b) daļu izriet no otrā jautājuma analīzes. |
|
101. |
Regulas Nr. 1169/2011 9. un 17. pants neliedz dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumu, kas paredz augu proteīna līmeni, kuru nesasniedzot ir atļauts izmantot dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus apzīmējošus nosaukumus, lai aprakstītu, tirgotu vai reklamētu augu proteīnu saturošus pārtikas produktus. Nosakot šādu līmeni, dalībvalstis faktiski izveido tirdzniecības nosaukumus. |
|
102. |
Nosakot valsts pasākumus, kas aizliedz izmantot atsevišķus pieņemtos un aprakstošus nosaukumus, tostarp tad, ja tiem pievienotas papildu norādes, dalībvalsts šos nosaukumus pārvērš par tirdzniecības nosaukumiem, un dalībvalstis ir tiesīgas to darīt. |
|
103. |
Ar ceturtā jautājuma c) daļu iesniedzējtiesa, šķiet, lūdz apstiprināt jau pieņemtu lēmumu. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasība par to, ka 2022. gada dekrēts pārkāpj Līguma noteikumus par preču brīvu apriti, pamatlietā tika iesniegta kā atsevišķs prasījums un iesniedzējtiesa to noraidīja. Šī tiesa paskaidroja, ka tā uzskata, ka šis dekrēts nerada šķēršļus ne pārtikas produktu importam no citām dalībvalstīm, ne eksportam no Francijas uz citām dalībvalstīm. |
|
104. |
Jāatgādina, ka tad, ja Francijas noteikumus klasificē kā jomas, kas nav īpaši saskaņotas ar Regulu Nr. 1169/2011, tad saskaņā ar minētās regulas 38. panta 2. punktu šie noteikumi ir atļauti, “ar noteikumu, ka [dalībvalstis] neaizliedz, nekavē vai neierobežo [..] preču brīvu kustību”. |
|
105. |
Francijas valdība apgalvo, ka Francijas noteikumi atbilstot Regulas Nr. 1169/2011 38. panta 2. punktam, jo tie attiecoties uz pilnībā iekšēju situāciju un tādējādi neietilpstot preču brīvas apritē. Šādi pasākumi, kas neesot paredzēti, lai regulētu preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, nevarot būt šķērslis preču brīvai apritei. |
|
106. |
Turpretim EVU un Beyond Meat uzskata, ka 2022. gada dekrēts ierobežojot preču brīvu apriti. Tās arī apgalvo, ka šis dekrēts neatbilstot nevienam vispārējo interešu mērķim un neesot nedz nepieciešams, nedz samērīgs. |
|
107. |
Šajā sakarā jāatgādina, ka Francijas noteikumi attiecas tikai uz Francijā ražotiem pārtikas produktiem, kas paredzēti vietējam tirgum. Tādējādi šie noteikumi regulē pilnībā iekšēju situāciju, kas neietilpst Līguma noteikumu par tirgus brīvībām piemērošanas jomā. |
|
108. |
Piemēram, spriedumā Mathot ( 60 ) Tiesa nolēma, ka sviesta marķēšanas noteikumi, ko piemēro tikai Beļģijas ražotājiem, nevis citu dalībvalstu ražotājiem, neierobežo sviesta importu vai nekaitē importētā sviesta tirdzniecībai (saskaņā ar pašreizējo LESD 34. pantu). Tāpēc tie nepārkāpj brīvas aprites noteikumus. |
|
109. |
Nesen spriedumā Asociación Nacional de Productores de Ganado Porcino ( 61 ) Tiesa konstatēja, ka ne LESD 34. pants attiecībā uz importa ierobežojumiem, ne LESD 35. pants attiecībā uz eksporta ierobežojumiem neliedz valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka atsevišķu Ibērijas cūku tirdzniecības nosaukumu (“ibérico de cebo”) var piešķirt tikai produktiem, kas atbilst konkrētiem nosacījumiem, kuri ar šo tiesisko regulējumu tiek attiecināti tikai uz valsts teritoriju. Minētajā tiesiskajā regulējumā bija ietverta norma, kas ļāva ievest un tirgot Spānijā produktus no citām dalībvalstīm ar līdzīgiem apzīmējumiem, neievērojot tajā paredzētās prasības. |
|
110. |
Francijas tiesiskajā regulējumā ir ietverti līdzīgi noteikumi. |
|
111. |
Valsts tiesiskais regulējums, kas neietilpst brīvas aprites noteikumu piemērošanas jomā, nav jāpamato ( 62 ). Tāpēc argumentiem par to, ka šādi noteikumi nav samērīgi, nav nozīmes no Savienības tiesību viedokļa, jo tie nerada šķēršļus tirdzniecībai. |
|
112. |
Beyond Meat pievieno argumentu par to, kāpēc 2022. gada dekrētu varētu uzskatīt par šķērsli tirdzniecībai. Tā uzsver, ka tirgus dalībnieki pārvalda sarežģītas piegādes ķēdes, kas aptver vairākas dalībvalstis, un līdz ar to šis dekrēts radot ievērojamus juridiskus riskus citās dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmējiem, kad tie tirgo savus produktus Francijā, jo tiem būšot jāpierāda savu produktu izcelsme un atbilstība kādas citas dalībvalsts tiesību aktiem. |
|
113. |
Jāpiekrīt, ka šim argumentam ir zināms spēks. 2022. gada dekrētā ir paredzēts, ka tas neattiecas uz produktiem no citām dalībvalstīm, EEZ valstīm un Turcijas. Tāpēc, lai importētājam netiktu piemēroti tā noteikumi, viņam būtu jāpierāda, ka produkta izcelsme ir kādā no šīm valstīm, kas var radīt papildu administratīvo slogu un izmaksas. |
|
114. |
Tomēr šī 2022. gada dekrēta norma tika grozīta. 2024. gada dekrētā tagad ir paredzēts, ka tā noteikumi neattiecas ne uz vienu importētu produktu, un tas nozīmē, ka importētājiem nav jāpierāda importētās pārtikas izcelsme, lai izvairītos no minētā dekrēta piemērošanas. |
|
115. |
Tāpēc ierosinu Tiesai uz ceturtā jautājuma c) daļu atbildēt tādējādi, ka Regula Nr. 1169/2011 neliedz dalībvalstīm pieņemt noteikumus, kas attiecas tikai uz pilnībā iekšējām situācijām, un ka šādi pasākumi nav jāpamato. |
|
116. |
Jāpiebilst, ka pamatojums joprojām var būt nepieciešams saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Turklāt debates par tiesību aktu, ar kuriem nosaka tirdzniecības nosaukumus, ieviešanas vai neieviešanas iemesliem ir valstu politisko procesu jautājums. |
|
117. |
Tomēr politiskās cīņas var nonākt Savienības arēnā, jo Savienība var nolemt izveidot tirdzniecības nosaukumus vai nepieļaut to izveidi. Ir svarīgi argumenti, kas izvirzīti šajā tiesvedībā, ka aizliegums izmantot gaļas nosaukumus pārtikas produktiem uz augu proteīna bāzes esot pretrunā Savienības politikai, piemēram, stratēģijai “No lauka līdz galdam” ( 63 ) vai Eiropas Zaļajam kursam kopumā. Tomēr, kamēr Savienības likumdevējs neiejaucas, ne Tiesas tiesnešiem, ne arī man nav nekādas teikšanas par to, cik pamatots ir aizliegums lietot gaļas nosaukumus augu izcelsmes pārtikas produktiem Francijā vai jebkurā citā dalībvalstī neatkarīgi no mūsu personīgajiem uzskatiem šajā jautājumā. |
2. Par trešo jautājumu
|
118. |
Trešais jautājums ir uzdots, ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir tāda, ka dalībvalstīm ir liegts pieņemt tādus pasākumus kā 2022. gada dekrēts. Ja Tiesa sekos manam priekšlikumam, uz trešo jautājumu nav jāatbild. Pakārtoti īsumā pievērsīšos tam. |
|
119. |
Atbilde uz trešā jautājuma b) daļu ir tāda, ka tad, ja dalībvalstīm nav papildu regulatīvās kompetences, tās nevar noteikt arī augu proteīna līmeni gaļas nosaukumu izmantošanai. |
|
120. |
Attiecībā uz trešā jautājuma a) daļu par administratīvo sodu piemērošanu ir jākonstatē, ka pat tad, ja pastāv īpaša saskaņošana, dalībvalstis var un tām patiešām ir jānodrošina Savienības noteikumu efektīva piemērošana. Ja valsts iestādes uzskata, ka administratīvie sodi ir efektīva metode Savienības noteikumu efektivitātes nodrošināšanai, tām nav liegts piemērot šādus sodus par Regulā Nr. 1169/2011 noteikto prasību neievērošanu. |
|
121. |
Kā norāda Komisija, to apstiprina Regula (ES) Nr. 178/2002 ( 64 ), ar kuru dalībvalstīm uzticēts pienākums īstenot pārtikas aprites tiesību aktus. Tas ietver arī noteikumu par sodiem noteikšanu ( 65 ). |
|
122. |
Tāpēc ierosinu Tiesai uz trešā jautājuma a) daļu atbildēt tādējādi, ka Regula Nr. 1169/2011 neliedz dalībvalstīm piemērot administratīvus sodus šīs regulas neievērošanas gadījumā. |
IV. Secinājumi
|
123. |
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
|
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV 2011, L 304, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1169/2011”).
( 3 ) Décret no2022‑947 du 29 juin 2022 relatif à l’utilisation à certaines dénominations employées pour désigner des denrées comportant es protéines végétales (2022. gada 29. jūnija Dekrēts Nr. 2022‑947 par atsevišķu nosaukumu lietošanu augu proteīnu saturošu pārtikas produktu apzīmēšanai, 2022. gada 30. jūnijaJORF Nr. 150, teksts Nr. 3).
( 4 ) Patērētāju kodeksa L. 412‑10. pants izriet no Loi du 10 juin 2020 relative à la transparence de l’information sur les produits agricoles et alimentaires (2020. gada 10. jūnija Likums par informācijas par lauksaimniecības un pārtikas produktiem pārskatāmību (2020. gada 11. jūnijaJORF Nr. 142, teksts Nr. 1)) 5. panta.
( 5 ) Protéines France ir uzņēmumu apvienība Francijas augu izcelsmes proteīna tirgū. Tās prasības atbalstam pamatlietā iestājās vairākas sabiedrības, tostarp sabiedrība Beyond Meat, Inc., kā arī 77 Foods SAS, Les Nouveaux Fermiers SAS, Umiami SAS, NxtFood SAS, Nutrition et santé SAS un Olga SAS.
( 6 ) EVU ir jumta organizācija, kas apvieno vegānu un veģetāriešu apvienības un biedrības visā Eiropas Savienībā. Kā viens no tās biedriem AVF ir Francijā dibināta apvienība, kuras mērķis ir popularizēt veģetārismu.
( 7 ) Beyond Meat ir augu izcelsmes proteīna pārtikas produktu ražotājs, kura galvenā mītne atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs.
( 8 ) Skat. 2022. gada dekrēta 2. panta 3. un 4. punktu.
( 9 ) Skat. 2022. gada dekrēta 3. panta 1. punktu.
( 10 ) Vairāk nekā 300 nosaukumu saraksts pielikumā ir sadalīts piecās dzīvnieku izcelsmes produktu sadaļās, kurām blakus ir norādīts maksimāli pieļaujamais augu proteīna līmenis, kuru nedrīkst pārsniegt un kas parasti svārstās no 0,5 % līdz 7 %. Piemēram, III iedaļā attiecībā uz nosaukumiem, kas minēti sālītas gaļas un gaļas konservu lietošanas kodos, “bacon” 0,5 %; “chipolata” 0,5 %, “merguès/merguez” un “salami” 1,0 %. IV iedaļā attiecībā uz nosaukumiem, kas norādīti mājputnu gaļas produktu labas prakses kodos: “nuggets (mājputnu gaļa)” 3,5 %.
( 11 ) Décret no2024‑144 du 26 février 2024 relatif à l’utilisation de certaines dénominations employées pour désigner des denrées comportant es protéines végétales (2024. gada 26. februāra dekrēts Nr. 2024‑144 par atsevišķu nosaukumu lietošanu augu proteīnu saturošu pārtikas produktu apzīmēšanai; 2024. gada 27. februāraJORF Nr. 48, teksts Nr. 15).
( 12 ) Skat. 2024. gada dekrēta 9. pantu.
( 13 ) Skat. 2024. gada dekrēta 2. panta 3. punktu, ar ko aizstāj 2022. gada dekrēta 2. panta 3. un 4. punktu.
( 14 ) 2024. gada dekrēta I pielikumā ir iekļauts šāds 21 termina saraksts: “filet; faux filet; rumsteck; entrecote; aiguillette baronne; bavette d’aloyau; onglet; hampe; bifteck; basse côte; paleron; flanchet; steak; escalope; tendron; grillade; longe; travers; jambon; boucher/bouchère; charcutier/charcutière.”
( 15 ) 2024. gada dekrēta II pielikumā ir ietverts konsolidēts terminu saraksts, kas tagad ir sakārtots alfabēta secībā.
( 16 ) Skat., piemēram, Carreño, I., “France bans “meaty” terms for plant‑based products: Will the European Union follow?”, European Journal of Risk Regulation, 13. sēj., Nr. 4, 2022, 665. lpp; Planchenstainer, F. ““Meat me in Italy”: The Italian ban on meat‑sounding names and cell‑cultured meat”, European Food and Feed Law Review, 19. sēj., Nr. 2, 2024, 66. lpp., jo īpaši 71. lpp.
( 17 ) Skat., piemēram, Buxton, A., “Plant‑based labeling globally: Where consumers and companies currently stand”, Plant Based World Pulse, 2023. gada 18. jūlijs.
( 18 ) Skat., piemēram, Polydor, S. un Strobel, E.‑M., “Switzerland: “No” to Vegan Salami, but “Yes” to Soy‑Based Whipping Cream? Labelling Rules for Plant‑Based Alternatives to Foods of Animal Origin”, European Food and Feed Law Review, 16. sēj., Nr. 3, 2021, 239. lpp.
( 19 ) Attiecībā uz Amerikas Savienotajām Valstīm zinātnieki norāda, ka aptuveni 30 štatos ir mēģināts pieņemt tiesību aktus, kas aizliedz izmantot gaļas terminoloģiju augu izcelsmes vai laboratoriski ražotiem gaļas produktiem. Skat., piemēram, Taylor, S., “Meat wars: The unsettled intersection of federal and state food labeling regulations for plant‑based meat alternatives”, University of Massachusetts Law Review, 15. sēj., Nr. 2, 2020, 269. lpp.
( 20 ) Attiecībā uz Vāciju skat., piemēram, Meisterernst, A., “Leitsätze vegetarische Lebensmittel Vor 300. Leitsätze für vegane und vegetarische Lebensmittel mit Ähnlichkeit zu Lebensmitteln tierischen Ursprungs”, no Sosnitza/Meisterernst, Lebensmittelrecht, Werkstand: 187. EL, 2023. gada augusts 1.‑14. punkts; Horn, D., “II. Grundlagen des Lebensmittelrecht”, no Streinz/Kraus, Lebensmittelrechts‑Handbuch, Werkstand: 46. EL 2024. gada janvāris, 246.a‑246.m punkts(lasīts ar mašīntulkošanas palīdzību).
( 21 ) Attiecībā uz Nīderlandi skat. sprieduma Nederlandse Voedsel‑ en Warenautoriteit, Handboek Etikettering van levensmiddelen, 8.0 versija, 2022. gada 27. jūnijs, 22.10. punkts (lasīts ar mašīntulkošanas palīdzību).
( 22 ) Skat., piemēram, Tai, S., “Legalizing the meaning of meat”, Loyola University Chicago Law Journal, 51. sēj., Nr. 3, 2020, 743. lpp.
( 23 ) Tas ir viens no galvenajiem argumentiem, kas rodas līdzīgā kontekstā Amerikas Savienotajās Valstīs. Skat., piemēram, Pitkoff, J., “State bans on labelling for alternative meat products: Free speech and consumer protection”, N.Y.U. Environmental Law Journal, 29. sēj., Nr. 2, 2021., 297. lpp.
( 24 ) Piemēram, saistībā ar lietu, kurā pasludināts 2017. gada 14. jūnija spriedums TofuTown.com (C‑422/16, EU:C:2017:458, 16. punkts), prasītāja, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem par negodīgu konkurenci, cēla prasību, lai tiktu pārtraukta noteiktu nosaukumu izmantošana augu izcelsmes produktu tirdzniecībā.
( 25 ) Šajā lietā prasītājas ir izvirzījušas šādu argumentu, apgalvojot, ka, pieņemot 2022. gada dekrētu, esot pārkāpta paziņošanas procedūra saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.). Tomēr iesniedzējtiesa paskaidroja, ka tā ir noraidījusi šo argumentu un šajā ziņā nav uzdevusi nevienu jautājumu.
( 26 ) Skat., piemēram, Gutman, K., The Constitutional Foundations of Contract Law: A Comparative Analysis, Oxford University Press, Oksforda, 2014, 31.–36. lpp. Skat. arī Weatherill, S., “The fundamental question of minimum or maximum harmonisation”, no Garben, S. and Govaere I. (red.), The Internal Market 2.0, Hart Publishing, Oksforda, 2020, 261. lpp.
( 27 ) Mans izcēlums.
( 28 ) Padomes Direktīva (1978. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz galapatērētājam paredzētu pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV 1979, L 33, 1. lpp.), jo īpaši pamatojoties uz EEK līguma 100. pantu (tagad – LESD 115. pants).
( 29 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV 2000, L 109, 29. lpp.), pamatojoties uz EKL 95. pantu (tagad – LESD 114. pants).
( 30 ) Skat. jo īpaši Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. punktu un 3. panta 1. un 2. punktu, kā arī tās 1.–3. un 37. apsvērumu.
( 31 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/36/EK (2000. gada 23. jūnijs) par kakao un šokolādes produktiem, kas paredzēti lietošanai pārtikā (OV 2000, L 197, 19. lpp.).
( 32 ) Padomes Direktīva 2001/110/EK (2001. gada 20. decembris), kas attiecas uz medu (OV 2002, L 10, 47. lpp.).
( 33 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/4/EK (1999. gada 22. februāris), kas attiecas uz kafijas ekstraktiem un cigoriņu ekstraktiem (OV 1999, L 66, 26. lpp.).
( 34 ) Padomes Direktīva 2001/112/EK (2001. gada 20. decembris), kas attiecas uz pārtikai paredzētām augļu sulām un dažiem līdzīgiem produktiem (OV 2002, L 10, 58. lpp.).
( 35 ) Saskaņā ar Regulas Nr. 1169/2011 7. panta 2. punktu pārtikas produktu informācijai jābūt precīzai, skaidrai un patērētājam viegli saprotamai.
( 36 ) Skat. spriedumu, 2022. gada 1. decembris, LSI – Germany (C‑595/21, EU:C:2022:949, it īpaši 24., 25. un 35. punkts).
( 37 ) Skat., piemēram, spriedumus, 1973. gada 10. oktobris, Variola (34/73, EU:C:1973:101, 10. punkts); 2015. gada 5. maijs, Spānija/Parlaments un Padome, (C‑146/13, EU:C:2015:298, 105. punkts), un 2024. gada 21. marts, Remia Com Impex (C‑10/23, EU:C:2024:259, 52. punkts).
( 38 ) Regulas Nr. 1169/2011 8. pantā ir noteikti pārtikas apritē iesaistīto tirgus dalībnieku pienākumi attiecībā uz pārtikas produktu informācijas prasībām.
( 39 ) Spriedums, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa (C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 85. punkts). Mans izcēlums.
( 40 ) Par grūtībām, kas rodas šajā sakarā, skat. Nilsson, K.L., “Misleading? To whom?”, European Food and Feed Law Review, 7. sēj., Nr. 1, 2012, 22. lpp.
( 41 ) Regulas Nr. 1169/2011 1. panta 1. punktā ir noteikts: “Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtikas produktu informāciju nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, ņemot vērā patērētāju uztveres atšķirības un viņu vajadzības pēc informācijas [..]” (mans izcēlums). Skat. arī tās 16. apsvērumu.
( 42 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Severi (C‑446/07, EU:C:2009:530, 60. punkts), un 2015. gada 4. jūnijs, Teekanne (C‑195/14, EU:C:2015:361, 36. punkts).
( 43 ) Turklāt jāatzīmē, ka Francijas tiesiskajā regulējumā nav aizliegts Francijā importēt produktus, kuru nosaukumos tiek izmantoti gaļas nosaukumi, bet tie ir uz produkti uz augu proteīna bāzes. Tādējādi ir grūti saprast, kā šie noteikumi aizsargā patērētājus no maldināšanas, jo tas noved pie identisku produktu, kas tiek tirgoti ar dažādiem nosaukumiem, līdzāspastāvēšanas.
( 44 ) Šajā ziņā Komisija atsaucās uz savām vadlīnijām, kurās kā piemērs ir norādīta pica, kurā siers ir aizstāts ar citu produktu. Skat. Komisijas paziņojumu – Jautājumi un atbildes par to, ka piemērojama [Regula Nr. 1169/2011] (OV 2018, C 196, 1. lpp.), 2.1. punkts.
( 45 ) Šajā ziņā skat. Oelrichs, C., “Ersatzzutatenkennzeichnung und Irreführungseignung – Konsequenzen der EuGH‑Rechtsprechung für die Gestaltung von Lebensmittelaufmachungen”, Zeitschrift für das gesamte Lebensmittelrecht, 2023, 2. daļa, 164. lpp. (lasīts ar mašīntulkošanas palīdzību).
( 46 ) Mans izcēlums.
( 47 ) Tomēr tas nenozīmē, ka, nosaukumam “desa” pievienojot vārdu “dārzeņu”, automātiski tiek novērsts sajaukšanas risks. Šāds nosaukums joprojām var būt maldinošs. Tas, piemēram, varētu likt patērētājam domāt, ka tā ir desa ar pievienotiem dārzeņiem. Tomēr tas, vai izvēlētā papildu norāde ir maldinoša, ir atsevišķs aspekts no jautājuma par to, vai šādas norādes pievienošana gaļas nosaukumam, lai apzīmētu augu izcelsmes pārtikas produktus, principā ir pieļaujama.
( 48 ) Skat. Eiropas Parlamenta ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, A7‑0109/2010, 2010. gada 19. aprīlis, 63., 78. un 230. grozījums, 40., 46., 47., 120. un 121. lpp.
( 49 ) Skat. Padomes nostāju (ES) Nr. 7/2011 pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu par pārtikas produktu informācijas sniegšanu un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Direktīvu 87/250/EEK, 90/496/EEK, 1999/10/EK, 2000/13/EK, 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu, ko Padome pieņēma 2011. gada 21. februārī (OV 2011, C 102 E, 1. lpp.), Padomes Paskaidrojuma raksts, III daļas A daļas b) punkts, 44. lpp. Skat. arī, piemēram, Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam [LESD] 294. panta 6. punktam par Padomes nostāju pirmajā lasījumā attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes regulas par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem pieņemšanu, COM(2011) 77 final, 2011. gada 22. februāris, 4. un 5. lpp.; Padomes dokuments 9426/11, 2011. gada 5. maijs, it īpaši 4. lpp. un pielikums, 113.–116. lpp.
( 50 ) Skat., piemēram, 2011. gada 6. jūnija Padomes dokuments 11001/11, jo īpaši 7. lpp., un Pielikumu, 46.–50. lpp.; 2011. gada 20. jūnija Padomes dokuments 11623/11; 2011. gada 14. jūlija dokuments 12512/11.
( 51 ) Spriedums, 2017. gada 14. jūnijs (C‑422/16, EU:C:2017:458).
( 52 ) Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV 2013, L 347, 671. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1308/2013”), jo īpaši to 78. panta 1. punkta c) apakšpunkts un VII pielikuma III daļas 1. un 2. punkts. Šī regula tika pieņemta saistībā ar KLP.
( 53 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, TofuTown.com (C‑422/16, EU:C:2017:458, it īpaši 25.–27. un 40. punkts).
( 54 ) Skat. spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, TofuTown.com (C‑422/16, EU:C:2017:458, it īpaši 28.–30. punkts).
( 55 ) Protéines France atsaucas uz Conseil d’État (Valsts padomes) pagaidu noregulējuma tiesneša rīkojumu, 2022. gada 27. jūlijs, 10. punkts.
( 56 ) Skat. Regulu Nr. 1308/2013, jo īpaši tās 78. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu un VII pielikuma I daļas I‑III punktu (attiecībā uz liellopu un teļa gaļu). Skat. arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 853/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku (OV 2004, L 139, 55. lpp.), tās I pielikuma 1.1., 3.1. un 7.1. punkts (attiecībā uz gaļas, zvejniecības produktu un gaļas produktu definīcijām), kā minēts Regulas Nr. 1169/2011 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā.
( 57 ) See Carreño, I. un Dolle, T., “Tofu steaks? Developments on the naming and marketing of plant‑based foods in the aftermath of the TofuTown judgment”, European Journal of Risk Regulation, 9. sēj., Nr. 3, 2018, 575. lpp., jo īpaši 576. lpp.
( 58 ) Eiropas Parlamenta Ziņojums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām, Regulu (ES) Nr. 251/2014 par aromatizētu vīna produktu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, Regulu (ES) Nr. 228/2013, ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem, un Regulu (ES) Nr. 229/2013, ar ko nosaka īpašus pasākumus lauksaimniecībā par labu Egejas jūras nelielajām salām (turpmāk tekstā – “priekšlikums”), A8‑0198/2019, 2019. gada 7. maijs, grozījums Nr. 165, 168.–170. lpp.
( 59 ) Skat. Eiropas Parlamenta 2020. gada 23. oktobrī pieņemtos grozījumus par šo secinājumu 58. zemsvītras piezīmē minēto priekšlikumu, P9‑TA(2020)0289. Skat. arī Eiropas Parlamenta 2021. gada 23. novembra normatīvo rezolūciju par šo priekšlikumu, P9_TA(2021)0458.
( 60 ) Skat. spriedumu, 1987. gada 18. februāris (98/86, EU:C:1987:89, 6.–9. un 12. punkts).
( 61 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 14. jūnijs (C‑169/17, EU:C:2018:440, 21.–31. punkts).
( 62 ) Šajā ziņā skat. manus secinājumus lietā Società Italiana Imprese Balneari (C‑598/22, EU:C:2024:129, it īpaši 36.–44. punktu), kur ir aplūkota atšķirība starp, no vienas puses, valsts pasākumiem, kas rada vismaz dažus šķēršļus brīvai apritei un kas nav obligāti aizliegti, ja tos var pamatot, un, no otras puses, valsts pasākumiem, kuri nerada šķēršļus tirdzniecībai un tādējādi ir izslēgti no Līgumu piemērošanas jomas.
( 63 ) Šajā ziņā skat. Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgai, veselīgai un videi nekaitīgai pārtikas sistēmai”, COM(2020) 381 final, 2020. gada 20. maijs, it īpaši 2.4. punkts.
( 64 ) Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV 2002, L 31, 1. lpp.), it īpaši 17. panta 2. punktu.
( 65 ) Attiecībā uz Regulas Nr. 1169/2011 priekšteci, proti, Direktīvu 2000/13, skat. spriedumu, 2006. gada 23. novembris, Lidl Italia (C‑315/05, EU:C:2006:736, 58. punkts). Skat. arī ģenerāladvokātes K. Štiksas‑Haklas [C. Stix‑Hackl] secinājumus lietā Lidl Italia (C‑315/05, EU:C:2006:553, 35. punkts).