<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-326/16 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62016CC0326</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:605">EU:C:2017:605</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>10</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>10</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">SZPUNAR</HT> SECINĀJUMI – LIETA C‑326/16 P</P><P><HT TYPE="ITALIC">LL</HT>/PARLAMENTS</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Maceja Špunara [<HT TYPE="ITALIC">Maciej Szpunar</HT>]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20170726">2017. gada 26. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑326/16 P</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">LL</HT></P><P>pret</P><P>Eiropas Parlamentu</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Prasība atcelt tiesību aktu</KEYWORD><KEYWORD>Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums par parlamentāro pienākumu izpildei paredzēto maksājumu atgūšanu</KEYWORD><KEYWORD>Prasība atcelt tiesību aktu</KEYWORD><KEYWORD>Pieņemamība</KEYWORD><KEYWORD>Sūdzību procedūra Eiropas Parlamenta struktūrvienībās</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Parlamenta Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumu 72. pants</KEYWORD><KEYWORD>Nelabvēlīga lēmuma paziņošana</KEYWORD><KEYWORD>Pa pastu nosūtīts ierakstīts sūtījums, ko tā adresāts nav izņēmis</KEYWORD><KEYWORD>Prasības celšanas termiņš</KEYWORD><KEYWORD>LESD 263. panta sestā daļa</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ar savu apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">LL</HT>, bijušais Eiropas Parlamenta deputāts, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">LL</HT>/Parlaments<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Rīkojums, <DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE> (T‑615/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais rīkojums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:432">EU:T:2016:432</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ar ko tā nokavējuma dēļ kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja viņa prasību atcelt Parlamenta lēmumu par tāda maksājuma atgūšanu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam bija samaksāts viņa Parlamenta deputāta mandāta laikā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Saistībā ar šo apelācijas sūdzību rodas divi līdz šim neaplūkoti Savienības procesuālo tiesību jautājumi, proti, pirmkārt, saikne starp deputātiem nelabvēlīgu Parlamenta lēmumu pārsūdzēšanas veidiem – administratīvo pārsūdzību un pārsūdzību tiesā – un, otrkārt, noteikumi par individuālu lēmumu paziņošanu, ja pasta sūtījumu nebija iespējams nogādāt tā adresātam.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta Prezidija <DATE ISO="20080519">2008. gada 19. maija</DATE> un 9. jūlija lēmuma attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="159" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, C 159, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) redakcijā, kas ir spēkā no <DATE ISO="20101021">2010. gada 21. oktobra</DATE> un kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta Prezidija <DATE ISO="20100705">2010. gada 5. jūlija</DATE> un 18. oktobra lēmumu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2010">OV 2010, C 283, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Īstenošanas noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</P></NOTE> 68. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Nepamatotu maksājumu atgūšana<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Saistībā ar šiem īstenošanas noteikumiem nepareizi izmaksātos līdzekļus atgūst. Ģenerālsekretārs attiecīgajam deputātam sniedz norādījumus par šo summu atmaksu.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Šo īstenošanas noteikumu 72. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Sūdzības<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="072.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Deputāts, kurš uzskata, ka kompetentais dienests attiecībā uz viņu šos īstenošanas noteikumus nepareizi piemērojis, var rakstveidā iesniegt sūdzību ģenerālsekretāram.</ALINEA><ALINEA>Ģenerālsekretāra pieņemtajā lēmumā par izskatīto sūdzību norāda tā pamatojumu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="072.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Deputāts, kurš nepiekrīt ģenerālsekretāra lēmumam, divu mēnešu laikā pēc ģenerālsekretāra lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot kvestoriem, kuri pieņem lēmumu pēc apspriešanās ar ģenerālsekretāru.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="072.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja kāda sūdzību procedūras puse nepiekrīt kvestoru pieņemtajam lēmumam, tā divu mēnešu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot Prezidijam, kas pieņem galīgo lēmumu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="072.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Šo pantu piemēro arī deputāta pilnvaru pārņēmējam, kā arī bijušajiem deputātiem un viņu pilnvaru pārņēmējiem.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs bija Parlamenta deputāts sasaukumā no 1999. līdz 2004. gadam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Pēc Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (<HT TYPE="ITALIC">OLAF</HT>) veiktās izmeklēšanas, kurā tika konstatēts, ka parlamentārās palīdzības piemaksa EUR <FT TYPE="NUMBER">37728</FT> apmērā apelācijas sūdzības iesniedzējam tika samaksāta nepamatoti, Parlamenta ģenerālsekretārs <DATE ISO="20140417">2014. gada 17. aprīlī</DATE> pieņēma lēmumu par šīs summas atgūšanu. Šis lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņots <DATE ISO="20140522">2014. gada 22. maijā</DATE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) ar <DATE ISO="20140505">2014. gada 5. maija</DATE> paziņojumu par parādu, kurā bija iekļauti noteikumi par atgūšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs par šo lēmumu iesniedza sūdzību, lūdzot nodot jautājumu kvestoriem saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Kvestori šo sūdzību noraidīja ar <DATE ISO="20141203">2014. gada 3. decembra</DATE> vēstuli, ar ko apelācijas sūdzības iesniedzējs atbilstoši viņa teiktajam iepazinās nākamajā dienā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>2015. gada 2. februārī apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza nosūtīt jautājumu atpakaļ Parlamenta Prezidijam saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Parlamenta Prezidijs ar <DATE ISO="20150626">2015. gada 26. jūnija</DATE> lēmumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Prezidija lēmums<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>) apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzību noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Parlaments norāda, ka Prezidija lēmums tika nosūtīts pa pastu <DATE ISO="20150630">2015. gada 30. jūnija</DATE> ierakstītā sūtījumā uz adresi, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs bija norādījis savā sūdzības vēstulē. Šo sūtījumu Beļģijas pasts nosūtīja atpakaļ, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija to izņēmis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembrī</DATE> apelācijas sūdzības iesniedzējs saņēma Parlamenta ierēdņa elektroniskā pasta vēstuli ar tai pievienotu Prezidija lēmumu, kā arī paziņojumu par parādu par attiecīgo summu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20151104">2015. gada 4. novembrī</DATE>, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī <DATE ISO="20140505">2014. gada 5. maija</DATE> paziņojumu par parādu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Savas prasības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirzīja divus pamatus: pirmo pamatu par strīdīgā lēmuma prettiesiskumu un nepamatotību un otro pamatu – par noilguma, saprātīga termiņa, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa, pamatojoties uz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa neievērošanu, ar pārsūdzēto rīkojumu prasību noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu. Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdīgais lēmums un paziņojums par parādu apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņoti <DATE ISO="20140522">2014. gada 22. maijā</DATE>, savukārt prasība tika celta tikai <DATE ISO="20151104">2015. gada 4. novembrī</DATE> jeb 17 mēnešus pēc paziņošanas dienas, turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs neatsaucas uz neparedzētiem apstākļiem vai nepārvaramu varu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesai atcelt pārsūdzēto rīkojumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Parlaments lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzības analīze</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs apelācijas sūdzības atbalstam izvirza četrus pamatus: pirmais pamats ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa nav veikusi lietas materiālu pilnīgu pārbaudi, kā arī uz kļūdu LESD 263. panta sestajā daļā un Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto tiesību piemērošanu; otrais pamats ir balstīts uz Vispārējās tiesas Reglamenta 126. panta pārkāpumu; trešais pamats ir balstīts uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu, un ceturtais pamats ir balstīts uz Vispārējās tiesas Reglamenta 133. panta un 134. panta 1. punktu pārkāpumu, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējam ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Es uzskatu, ka vispirms ir jāizskata pirmais apelācijas sūdzības pamats.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievads</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē viņš norādīja, ka par strīdīgo lēmumu viņš bija iesniedzis sūdzību sākumā kvestoriem un vēlāk Prezidijam. Viņš pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nebija ņēmusi vērā šo apstākli, lai aprēķinātu prasības celšanas termiņu, un turklāt tā bija pieļāvusi kļūdu LESD 263. panta sestajā daļā un Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Parlaments apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka faktiski šajā apelācijas sūdzības pamatā ir izvirzīti divi atšķirīgi iebildumi, pirmais no tiem ir balstīts uz pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma nepietiekamību un otrais – uz kļūdu tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pārsūdzētā rīkojuma pamatojumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nebija ņēmusi vērā, ka viņš bija uzsācis Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto sūdzību procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Iebildums, manuprāt, ir pamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Proti, no pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs pēc strīdīgā lēmuma paziņošanas iesniedza sūdzību par šo lēmumu saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu sākumā kvestoriem un vēlāk Prezidijam. Turklāt prasības pieteikumā apelācijas sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šo sūdzību viņš iesniedza noteiktajā termiņā un par tās noraidīšanu viņš tika informēts <DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembra</DATE> elektroniskā pasta vēstulē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Taču Vispārējā tiesa, konstatējusi, ka prasība tika celta novēloti, proti, 17 mēnešus pēc strīdīgā lēmuma paziņošanas dienas (pārsūdzētā rīkojuma 7. un 9. punkts), nelēma par šīs sūdzību procedūras ietekmi uz prasības celšanas termiņa aprēķināšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka šajā ziņā pārsūdzētajā rīkojumā nav sniegts pamatojums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par apgalvoto kļūdu LESD 263. panta sestajā daļā un Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzēto tiesību piemērošanā</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Ciktāl no pārsūdzētā rīkojuma netieši izriet, ka sūdzības iesniegšana saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu katrā ziņā neietekmē LESD 263. panta sestajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa aprēķināšanu, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa šīs tiesību normas ir piemērojusi nepareizi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka šis iebildums ļaus Tiesai pirmo reizi interpretēt Īstenošanas noteikumu 72. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Šai interpretācijai būs svarīga praktiska nozīme, jo ar šīs tiesību normas piemērošanu saistītu procedūru skaits arvien pieaug.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa jau ir lēmusi par saikni starp sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu, un prasību tiesā, izdodot rīkojumu lietā <HT TYPE="ITALIC">LL</HT>/Parlaments<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161024">2016. gada 24. oktobris</DATE> (<NO.CASE>T‑140/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:645">EU:T:2016:645</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> par iebildi par nepieņemamību, kas pašlaik tiek izskatīts tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa uzskata, ka divi pārsūdzības veidi – administratīvā sūdzība un pārsūdzība tiesā – viens otru neizslēdz, tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs drīkst iesniegt sūdzību par Parlamenta lēmumu, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Īstenošanas noteikumu 72. pantu, un vienlaikus celt prasību Vispārējā tiesā. Šā risinājuma pamatā ir tas, ka ar minēto 72. pantu ir izveidota fakultatīva sūdzību procedūra bez apturošas iedarbības un tās uzsākšana nav priekšnosacījums, lai celtu prasību tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161024">2016. gada 24. oktobris</DATE> (<NO.CASE>T‑140/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:645">EU:T:2016:645</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170306">2017. gada 6. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Le Pen/</HT>Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑140/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2017:151">EU:T:2017:151</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Piemērojot šo risinājumu, Vispārējā tiesa noraidīja Parlamenta nostāju, kas šajā lietā apgalvoja, ka deputāts, kurš iesniedz sūdzību par lēmumu, vienlaikus nevar celt prasību tiesā par vienu un to pašu lēmumu, jo šī prasība tiktu celta priekšlaicīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161024">2016. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Le Pen/</HT>Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑140/16</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:645">EU:T:2016:645</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Parlaments šajā lietā min šo apsvērumu, apgalvojot, ka, lai arī Īstenošanas noteikumu 72. pantā nav paredzēta obligāta pirmstiesas procedūra, tomēr, ja deputāts izvēlas iesniegt sūdzību, viņš vairs nevar celt prasību tiesā, bet viņam ir jāgaida sūdzību procedūras beigas un attiecīgā gadījumā jāvēršas pret lēmumu, ar ko tika noraidīta sūdzība.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka nav strīda par to, ka ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu deputātu labā ir noteikta fakultatīva sūdzību procedūra par Parlamenta pieņemtajiem lēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Turklāt šī tiesību norma, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas uz sūdzību procedūru, kas tiek uzsākta pirms prasības celšanas tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>No administratīvā strīda loģikas izriet, ka pirms prasības celšanas tiesā ir jāiesniedz administratīva pārsūdzība, kas var būt obligāta vai fakultatīva. Sūdzību procedūrā attiecīgajai personai un administrācijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19860507">1986. gada 7. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rihoux</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>52/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:199">EU:C:1986:199</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0012">12.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir nodrošināta iespēja izlīgt, lai novērstu strīdu. Šai administratīvajai procedūrai vairs nav jēgas, kad attiecīgā persona par šo pašu aktu ceļ prasību tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Tādējādi ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu ir izveidota procedūra, kas tās būtības dēļ norisinās pirms tiesvedības, lai arī attiecīgai personai tā ir fakultatīva.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šīs procedūras ietekmi uz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētās prasības celšanas termiņu es uzskatu, ka pirmstiesas procedūras izmantošanai noteikti ir jāsaglabā prasības celšanas termiņš. Atšķirīga interpretācija nelabvēlīgi ietekmētu pirmstiesas procedūras lietderīgo iedarbību. Tāds pats apsvērums izriet no dažās dalībvalstīs pieņemtā administratīvo tiesību principa, saskaņā ar kuru par jebkuru administratīvo lēmumu var iesniegt administratīvu sūdzību, un – ja tā tiek iesniegta prasības celšanas termiņā – šis termiņš tiek pārtraukts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Francijas tiesībās skat. <HT TYPE="ITALIC">code des relations entre le public et l’administration</HT> [Sabiedrības un administrācijas attiecību kodeksa] L. 411‑2. pantu, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>par jebkuru administratīvo lēmumu noteiktajā termiņā var celt prasību tiesā, iesniegt sūdzību attiecīgajai iestādei vai padotības kārtībā augstākai iestādei, ar ko tiek pārtraukts šis termiņš<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Šis apsvērums ir pamatā arī likumdevēja tieši izvēlētajam risinājumam attiecībā uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi, kas ieviesti ar Padomes <DATE ISO="19680229">1968. gada 29. februāra</DATE> Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī paredz īpašus Komisijas ierēdņiem uz laiku piemērojamus pasākumus (Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="056" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1968">OV 1968, L 56, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> paredzēto obligātu iepriekšēju sūdzību procedūru, saskaņā ar kuru prasības celšanas termiņš sākas dienā, kurā tika paziņots lēmums par sūdzības noraidīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru administratīvā sūdzība un tās noraidīšana ir sarežģītas pirmstiesas procedūras neatņemamas sastāvdaļas. Šajos apstākļos prasība atcelt tiesību aktu, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidīšanu, tiek celta, lai vērstos tiesā pret nelabvēlīgo aktu, par kuru ir iesniegta sūdzība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890117">1989. gada 17. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vainker</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>293/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:8">EU:C:1989:8</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0008">8.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890214">1989. gada 14. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bossi</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>346/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:59">EU:C:1989:59</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Izņēmums no šī noteikuma attiecas uz gadījumu, kad sūdzības noraidīšanas apjoms atšķiras no akta, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta, apjoma (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110921">2011. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adjemian</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑325/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:506">EU:T:2011:506</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Prasība ir pieņemama neatkarīgi no tā, vai tā ir vērsta pret lēmumu, kas ir sūdzības priekšmets, vai lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja vien sūdzība un prasība ir iesniegtas noteiktajā termiņā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890126">1989. gada 26. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Koutchoumoff</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>224/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:38">EU:C:1989:38</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110921">2011. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adjemian</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑325/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:506">EU:T:2011:506</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Manuprāt, šie apsvērumi ar tādu pašu spēku ir piemērojami Īstenošanas noteikumu 72. pantā paredzētajai sūdzību procedūrai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Tomēr Parlaments uzsver, ka atšķirībā no Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētās obligātās sūdzības, Īstenošanas noteikumu 72. pantā minētā sūdzība ir fakultatīva un tai nav noteikts termiņš atbildes sniegšanai, kas ierobežo administrācijas darbību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Es neuzskatu, ka izskatāmajā lietā šai atšķirībai ir nozīme. Iepriekš iesniegtām administratīvām sūdzībām piemīt tāda pati loģika kā pirmstiesas procedūrām neatkarīgi no tā, vai tās ir obligātas vai fakultatīvas. Turklāt attiecībā uz to, ka administrācijai nav noteikts termiņš atbildes sniegšanai, ir jānorāda, ka šis termiņš ir nepieciešama garantija obligātu administratīvo pārsūdzību gadījumā – jo administrācijas bezdarbības dēļ var tikt kavēta prasības celšana tiesā. Savukārt, ja administratīvā procedūra ir fakultatīva, termiņa atbildes sniegšanai neesamība nevar ierobežot piekļuvi tiesai, jo prasītājam jebkurā brīdī ir iespēja turpināt administratīvo procedūru un celt prasību tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Īstenošanas noteikumu 72. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka LESD 263. panta sestajā daļā minētais termiņš, lai celtu prasību atcelt tiesību aktu, tiek pārtraukts, ja ir iesniegta sūdzība par nelabvēlīgu aktu, ar nosacījumu, ka sūdzība ir iesniegta paredzētajā termiņā, vai – gadījumā, ja nav noteikts sūdzības iesniegšanas termiņš<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Īstenošanas noteikumu 72. panta 1. punktā, kas ir piemērojams šajā lietā, nav paredzēts sūdzības iesniegšanas termiņš.</P></NOTE>, – prasības celšanas termiņā. Termiņu sāk skaitīt no dienas, kurā tika paziņots lēmums par sūdzības noraidīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Pēc šīs sūdzību procedūras celtā prasība atcelt tiesību aktu ir vērsta pret nelabvēlīgu aktu, par kuru tika iesniegta sūdzība. Šis apsvērums – kā Tiesa ir noteikusi saistībā ar Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzēto procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. šo secinājumu 39. punktu.</P></NOTE> – ir piemērojams gadījumā, ja prasība formāli ir vērsta pret sūdzības noraidīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Turklāt, ja deputāts ceļ prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā, nevis iesniedz sūdzību, vai arī to ceļ pirms sūdzību procedūras beigām, ir jāuzskata, ka viņš atsakās turpināt šo iepriekšējo procedūru. Tas izriet no attiecīgās procedūras fakultatīvā rakstura, un attiecīgā persona var brīvi izvēlēties, vai to turpināt (vai neturpināt). Tāpēc mani nepārliecina Vispārējās tiesas izvēlētais risinājums lietā <HT TYPE="ITALIC">Le Pen</HT>/Parlaments<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. šo secinājumu 31. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Ciktāl pārsūdzētais rīkojums ir netieši balstīts uz apsvērumu, saskaņā ar kuru strīdīgā lēmuma pārsūdzības termiņš netika pārtraukts, kad tika iesniegta sūdzība saskaņā ar Īstenošanas noteikumu 72. pantu, šajā rīkojumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tādējādi uzskatu, ka pirmie divi šī pamata iebildumi ir jāpieņem un pārsūdzētais rīkojums jāatceļ, neizskatot citus apelācijas sūdzības pamatus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par atcelšanas sekām</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vispārīgas piezīmes</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu par prasības pieņemamību. Savukārt Tiesa nevar lemt par tās pamatotību, jo pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa tikai noraidīja prasību kā acīmredzami nepieņemamu, neaplūkojot lietu pēc būtības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka nav strīda par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam kā strīdīgā lēmuma adresātam ir tiesības rīkoties saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Vienīgā iebilde par nepieņemamību, ko izvirzīja Parlaments, attiecas uz prasības celšanas termiņa ievērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Parlaments šajā ziņā izvirza divus argumentus, no kuriem pirmais attiecas uz termiņa skaitījumu un otrais – uz lēmuma par sūdzības noraidīšanu paziņošanas dienu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par termiņa skaitījumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Parlaments apgalvo, ka, tā kā prasība ir vērsta pret strīdīgo lēmumu, nevis pret Prezidija lēmumu par sūdzības noraidīšanu, prasības celšanas termiņš ir jāaprēķina, sākot no šī pirmā lēmuma paziņošanas dienas. Tādējādi, pēc Parlamenta domām, šis termiņš ir pārsniegts par vairākiem mēnešiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. šo secinājumu 43. punktu.</P></NOTE>, šo argumentu nevar pieņemt. Proti, lai arī termiņš prasības celšanai par strīdīgo lēmumu bija sācies, tas tika pārtraukts brīdī, kad tika iesniegta sūdzība, un to pilnībā no jauna sāka skaitīt no dienas, kurā tika paziņots Prezidija lēmums par sūdzības noraidīšanu. Tātad prasības celšanas termiņš ir aprēķināms no šā lēmuma paziņošanas dienas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lēmuma par sūdzības noraidīšanu paziņošanas dienu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Otrkārt, Parlaments apgalvo, ka prasība ir celta novēloti arī tad, ja termiņu aprēķina no dienas, kurā tika paziņots lēmums par sūdzības noraidīšanu. Proti, pēc Parlamenta domām, šis lēmums tika nosūtīts pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu, attiecībā uz kuru pasta dienesti <DATE ISO="20150630">2015. gada 30. jūnijā</DATE> izsniedza paziņojumu par sūtījumu. Parlaments apgalvo, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs to nebija izņēmis parastajā 15 dienu sūtījumu uzglabāšanas termiņā, ko piemēro Beļģijas pasts, ir jāuzskata, ka lēmums tika pienācīgi paziņots <DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijā</DATE>, proti, minētā uzglabāšanas termiņa beigās. Parlaments piebilst, ka faktam, ka dienā, kad tika piegādāts paziņojums par sūtījumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs bija pārcēlies uz ārvalstīm un vairs nedzīvoja norādītajā adresē, nav nozīmes, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija informējis Parlamentu par savas adreses maiņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd šo argumentu, norādot, ka viņš pirmo reizi ar Prezidija lēmumu iepazinās Parlamenta <DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembra</DATE> elektroniskā pasta vēstulē, tātad šī diena ir uzskatāma par paziņošanas dienu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Lai lemtu par Parlamenta izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ir jāparedz noteikumi par prasības celšanas termiņa aprēķināšanu gadījumā, ja nelabvēlīgs lēmums ir nosūtīts pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tas ir svarīgs procesuāls aspekts, jo iestādes bieži izmanto šo paziņošanas veidu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Atgādinu, ka no LESD 297. panta 2. punkta trešās daļas izriet, ka lēmumi, kuriem ir norādīts adresāts, lai tie būtu spēkā esoši, ir jāpaziņo to adresātiem un tie stājas spēkā tikai pēc šīs paziņošanas. Šajā tiesību normā ir nostiprināts tiesiskās noteiktības princips, no kura izriet, ka no individuāla administratīvā akta izrietošo tiesību un pienākumu ievērošanu tā adresātam var prasīt vienīgi tad, ja šis akts tam ir pienācīgi paziņots<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [<HT TYPE="ITALIC">N. Jääskinen</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Seattle Genetics</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑471/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:590">EU:C:2015:590</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasības atcelt tiesību aktu ir jāceļ divu mēnešu laikā no akta, kas ir jāpaziņo, paziņošanas prasītājam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akts ir pienācīgi paziņots LESD 263. panta sestās daļas un LESD 297. panta 2. punkta trešās daļas izpratnē, ja to paziņo tā adresātam un viņš ar to var iepazīties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19730221">1973. gada 21. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Europemballage</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Continental Can</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>6/72</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1973:22">EU:C:1973:22</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890511">1989. gada 11. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Maurissen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Union syndicale</HT>/Revīzijas palāta</NAME.CASE> (<NO.CASE>193/87 un 194/87</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:185">EU:C:1989:185</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890713">1989. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Olbrechts</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>58/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:323">EU:C:1989:323</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141002">2014. gada 2. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Page Protective Services/</HT>EĀDD</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑501/13 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2259">EU:C:2014:2259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Piemērojamie noteikumi par paziņošanu, lai izpildītu šīs prasības, nedrīkst būt pārmērīgi formāli, un ar tiem ir jāievēro visi vispārējie tiesību principi, it īpaši labas pārvaldības princips<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šajā ziņā skat. rīkojumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140703">2014. gada 3. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Vācija/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑102/13 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2054">EU:C:2014:2054</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141002">2014. gada 2. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Page Protective Services</HT>/EĀDD</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑501/13 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2259">EU:C:2014:2259</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Runājot par paziņošanu pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu, ir jānorāda, ka tad, ja sūtījums ir atsūtīts atpakaļ sūtītājam un adresāts to nav izņēmis, ir acīmredzami, ka to nav varēts paziņot tā adresātam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Tomēr Parlaments apgalvo, ka šāda paziņošana ir jāuzskata par pienācīgi veiktu gadījumā, ja adresāts, kurš ir saņēmis brīdinājumu ar viņa dzīvesvietā atstātu paziņojumu, neizņem to pasta noteiktajā sūtījumu izņemšanas termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Parlaments šajā ziņā atsaucas uz rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">AG</HT>/Parlaments<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101216">2010. gada 16. decembris</DATE> (<NO.CASE>F‑25/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:F:2010:171">EU:F:2010:171</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kurā Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka ar ierakstītu vēstuli veikta paziņošana ir tiesiska, ja ir ievēroti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>valsts tiesību akti par pasta piegādi<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>. Turklāt Civildienesta tiesa – gan konkrētāk nenorādot valsts tiesību aktus, kurus tā bija piemērojusi, – ir konstatējusi, ka gadījumā, ja adresāts neizņem ierakstītu vēstuli termiņā, ko piemēro pasta pakalpojumiem, ir jāuzskata, ka tam tā ir pienācīgi paziņota šī termiņa beigu dienā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101216">2010. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">AG</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>F‑25/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:F:2010:171">EU:F:2010:171</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka dažu valstu tiesībās ir pastāv prezumpcija, saskaņā ar kuru noteiktos apstākļos paziņošana ir uzskatāma par pienācīgi veiktu arī tad, ja adresāts neizņem ierakstītu vēstuli. It īpaši civilprocesos iespēja konstatēt, ka procesuāla dokumenta paziņošana ir notikusi, ļauj nodrošināt prasītājam tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo neiespējamība saņemt tiesas nolēmumu tāpēc, ka rodas grūtības saistībā ar paziņošanu atbildētājam, var izraisīt atteikumu spriest tiesu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151021">2015. gada 21. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gogova</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑215/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:710">EU:C:2015:710</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Pat tad, ja valsts tiesībās ir paredzēta šāda prezumpcija, nosacījumi, lai uz to atsauktos, dalībvalstīs ir atšķirīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Polijas tiesībās <DATE ISO="19600614">1960. gada 14. jūnija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Kodeks postępowania administracyjnego</HT> (Administratīvā procesa kodekss, 1960. gada <HT TYPE="ITALIC">Dz. U</HT>. Nr. 30, 168. pozīcija; <HT TYPE="ITALIC">t.j</HT> 2016. gada <HT TYPE="ITALIC">Dz.U</HT>., 23. pozīcija) 44. panta 1. punktā ir paredzēts, ka procesuālu dokumentu noteiktos apstākļos uzskata par paziņotu, kad beidzas 14 dienu uzglabāšanas termiņš, ko ir noteicis licencēts pasta operators. Lietuvas tiesībās Civilprocesa kodeksa (<HT TYPE="ITALIC">CPK, <DATE ISO="20161108">2016 m. lapkričio 8 d.</DATE> įstatymo Nr. XII‑2751 redakcija</HT>) 123. panta 3. punktā, tā jaunajā redakcijā, ir paredzēts, ka, neskarot valdības izstrādāto noteikumu ievērošanu, procesuāls dokuments ir uzskatāms par paziņotu pēc 30 dienām no brīža, kad adresāta oficiāli deklarētajā adresē tika nogādāts paziņojums par ierakstītu vēstuli. Cik man zināms, šādas prezumpcijas nav Francijas tiesībās, jo aktu nevar uzskatīt par paziņotu, ja ierakstītā vēstule nav tikusi izsniegta un ir atsūtīta atpakaļ (skat. <HT TYPE="ITALIC">Cour de cassation</HT>, <HT TYPE="ITALIC">2<HT TYPE="SUP">e</HT> civ</HT>. [Kasācijas tiesa, 2. civillietu palāta], 2014. gada 16. janvāris, Nr. 13‑10.108: <HT TYPE="ITALIC">JurisData</HT> Nr. 2014‑000467). Vācijas tiesībās ir izstrādāti sīki noteikumi par dažādiem procesuālo dokumentu paziņošanas veidiem; attiecībā uz administratīvo procesu skat. <DATE ISO="20050812">2005. gada 12. augusta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungszustellungsgesetz</HT> (<HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. 2005 I, 2354. lpp.) 3.–5. pantu un attiecībā uz civilprocesu – Civilprocesa kodeksa 171. un 177.–181. pantu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Uzskatu, ka šādas iespējamas prezumpcijas ieviešana Savienības procesuālajās tiesībās ir tikai likumdevēja kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Proti, ņemot vērā tiesiskās noteiktības prasību attiecībā uz tiesību aktos paredzēto termiņu piemērošanu, iespēja ieviest jaunu tiesību normu par individuālu lēmumu paziņošanu, kurai būtu tiesiskas sekas uz šo lēmumu spēkā stāšanās dienu, kā arī prasības celšanas termiņa aprēķināšanu, ir jāatstāj tikai likumdevēja ziņā. Tas tā ir it īpaši tāpēc, ka attiecīgās prezumpcijas piemērošanai iepriekš ir jāparedz precīzi noteikumi, it īpaši vienots termiņš, kura beigās sūtījums ir uzskatāms par paziņotu, jo pasta pakalpojumiem piemērojamie termiņi atšķiras atkarībā no valsts, pakalpojuma un sūtījuma veida.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Turklāt jānorāda, ka Parlamenta piedāvātā noteikumu par individuālu lēmumu paziņošanu plaša interpretācija nebūtu saderīga ar Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī <HT TYPE="ITALIC">in dubio pro actione</HT> principu, saskaņā ar kuru šaubu gadījumā ir jādod priekšroka tādai procesuālo tiesību normu interpretācijai, kas neliedz attiecīgajām personām tiesības celt prasību tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130926">2013. gada 26. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">PPG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SNF</HT>/<HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑625/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:594">EU:C:2013:594</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera [<HT TYPE="ITALIC">D. Ruiz‑Jarabo Colomer</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mülhens</HT>/ITSB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑206/04 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:673">EU:C:2005:673</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [<HT TYPE="ITALIC">P. Cruz Villalón</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">PPG</HT> un <HT TYPE="ITALIC">SNF</HT>/<HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑625/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:193">EU:C:2013:193</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0082">82.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [<HT TYPE="ITALIC">M. Campos Sánchez‑Bordona</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nissan Jidosha</HT>/ITSB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑207/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:190">EU:C:2016:190</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Tādējādi, manuprāt, ja šajā ziņā nav tieši paredzētas tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Tādējādi, piemēram, saskaņā ar judikatūru paziņošana prasītāja pārstāvim ir uzskatāma par paziņošanu adresātam vienīgi tad, ja šāds paziņošanas veids ir skaidri paredzēts tiesiskajā regulējumā vai ja lietas dalībnieki par to ir vienojušies (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141105">2014. gada 5. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mayaleh</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑307/12 un T‑408/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:926">EU:T:2014:926</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0074">74.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra)). Piemēram, Komisijas <DATE ISO="19951213">1995. gada 13. decembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1995">OV 1995, L 303, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 62. panta 3. punktā ir paredzēti īpaši noteikumi par paziņošanu pa pastu ar ierakstītu sūtījumu, ko veic Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs.</P></NOTE>, Savienības iestāde nevar balstīties uz prezumpciju, saskaņā ar kuru paziņošana ir veikta pienācīgi, ja adresāts neizņem ierakstīto vēstuli pasta pakalpojumiem noteiktajā termiņā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ja Savienības tiesībās tāda noteikuma nav, to nevar aizstāt ar atsauci uz valsts tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka nedz LESD 263. panta sestajā daļā, nedz LESD 297. panta 2. punktā nav norādes uz valsts tiesībām, lai noteiktu jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>paziņošana<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> nozīmi vai tvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151015">2015. gada 15. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Axa Belgium</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑494/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:692">EU:C:2015:692</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Turklāt šādai prasību celšanas termiņu interpretācijai ir jāļauj novērst diskrimināciju tiesvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19851126">1985. gada 26. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cockerill‑Sambre</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>42/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:471">EU:C:1985:471</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140129">2014. gada 29. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gbagbo</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑397/13 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:46">EU:C:2014:46</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Šī autonomas un vienveidīgas interpretācijas prasība ir piemērojama it īpaši šajā lietā, jo runa ir par Savienības primāro tiesību jēdzienu, kas palīdz noteikt dienu, kurā iestāžu lēmumi sāk radīt savas tiesiskās sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Norāde uz valsts tiesībām apdraudētu šo prasību, jo valsts tiesību normas būtiski atšķiras gan attiecībā uz pašu iespēju prezumēt, ka paziņošana ir veikta, lai arī sūtījumu nebija iespējams nogādāt tā adresātam, gan attiecībā uz šādas prezumpcijas nosacījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Turklāt, ciktāl Parlaments apgalvo, ka tas varēja pamatoti uzticēties apelācijas sūdzības iesniedzēja adresei Beļģijā, kuru viņš bija paziņojis sūdzībā, pirmkārt, ir jānorāda, ka, cik man ir zināms, nav neviena tieša noteikuma, saskaņā ar kuru attiecīgās sūdzību procedūras dalībniekam būtu jāinformē iestāde par savas adreses maiņu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Tādējādi, piemēram, Polijas tiesībās administrācijai ir jāinformē puse vai tās pārstāvis par Administratīvā procesa kodeksa 41. panta 1. punktā paredzēto tiesisko pienākumu paziņot par adreses maiņu, kā arī tai ir jāvērš uzmanība uz iespējamām šī pienākuma neizpildes sekām uz procesuālo dokumentu paziņošanu, kas ir paredzētas šī panta 2. punktā. Skat. Administratīvā procesa kodeksa 41. panta 1. un 2. punktu.</P></NOTE>. Parlaments arī nenorāda, ka par šādu iespējamu pienākumu tas bija informējis apelācijas sūdzības iesniedzēju. Otrkārt, pat pieņemot, ka šāds pienākums ir noteikts, Parlaments nemin nevienu tiesību normu, kurā ir precīzi noteiktas šādas informācijas nepaziņošanas sekas. Šajā kontekstā atsauce uz valsts tiesībām, manuprāt, ir nepietiekama, jo tiesību normas dalībvalstīs ir atšķirīgas. Turklāt būtu arī jājautā, vai paziņošanas brīdī piemērojamie valsts noteikumi ir Beļģijas vai apelācijas sūdzības iesniedzēja pastāvīgās dzīvesvietas valsts noteikumi. Katrā ziņā, lai arī apelācijas sūdzības iesniedzējs pēc sūdzības iesniegšanas nebija informējis Parlamentu par savas adreses maiņu, ir jānorāda, ka savā sūdzībā viņš arī norādīja savu elektroniskā pasta adresi un telefona numuru, kas, kā viņš apgalvo, netika mainīti.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, nevar uzskatīt, ka Prezidija lēmums par apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzības noraidīšanu tika paziņots <DATE ISO="20150715">2015. gada 15. jūlijā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šī lēmuma paziņošanas dienu jānorāda, ka pusei, kas atsaucas uz prasības celšanas nokavējumu, ir jāsniedz pierādījums attiecībā uz dienu, kurā lēmums tika paziņots adresātam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890713">1989. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Olbrechts</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>58/88</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:323">EU:C:1989:323</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tādējādi, ja Parlaments nesniedz pierādījuma atspēkojumu, ir jākonstatē, ka Prezidija lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējam tika paziņots ar <DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembra</DATE> elektroniskā pasta vēstuli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Jānorāda, ka attiecīgo elektroniskā pasta adresi apelācijas sūdzības iesniedzējs bija paziņojis Parlamentam savā <DATE ISO="20150202">2015. gada 2. februāra</DATE> sūdzībā, tādējādi puses bija netieši vienojušās par šo saziņas veidu. Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Parlaments norāda, ka tas bija nosūtījis attiecīgo elektroniskā pasta vēstuli, lai ievērotu labas pārvaldības principu. Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs nekavējoties apstiprināja, ka viņš bija saņēmis elektroniskā pasta vēstuli, nevar apgalvot, ka viņš mēģināja apiet noteikumus par paziņošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tā kā lēmums par sūdzības noraidīšanu tika paziņots <DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembrī</DATE>, termiņš, lai celtu prasību par strīdīgo lēmumu, par ko bija šī sūdzība, beidzās <DATE ISO="20151120">2015. gada 20. novembrī</DATE>. Tāpēc šī prasība, kas tika celta <DATE ISO="20151104">2015. gada 4. novembrī</DATE>, nav novēlota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka apstrīdētais rīkojums ir jāatceļ, Parlamenta izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida un lieta jānodod atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai apmierināt apelācijas sūdzību, atcelt <DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīļa</DATE> rīkojumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LL</HT>/Parlaments</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑615/15</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:432">EU:T:2016:432</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>