I.

Ievads

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 76/308/EEK (1976. gada 15. marts) par savstarpēju palīdzību tādu prasījumu piedziņā, kas radušies no darbībām, kuras ir daļa no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības un muitas nodokļu piedziņā  ( 2 ), 6. panta 2. punktu un 10. pantu, skatot tos kopsakarā ar Padomes Direktīvas 2008/55/EK (2008. gada 26. maijs) par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem 6. panta otro daļu un 10. pantu  ( 3 ).

2.

Lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp État belge (turpmāk tekstā – “Beļģijas valsts”) un likvidācijas procesā esošo Pantochim. Ar uzdotajiem jautājumiem būtībā tiek vaicāts, vai nodokļu prasījumu, ko Pantochim izvirza pret Beļģijas valsti, var savstarpēji dzēst ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) prasījumu, ko Vācijas valsts izvirza pret šo uzņēmumu. Vācijas valsts, pamatojoties uz Direktīvu 76/308, kas tika transponēta saskaņā ar Beļģijas tiesībām, bija lūgusi Beļģijas valstij palīdzību, lai atgūtu attiecīgo parādu.

3.

Ierosinu atgriezties pie strīda faktiem, taču vispirms ir jāizklāsta atbilstošās tiesību normas.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 76/308

4.

Direktīvas 76/308 6. panta sākotnējā redakcijā ir noteikts:

5.

Direktīvas 76/308 10. panta sākotnējā redakcijā ir noteikts:

2.

Direktīva 2008/55

6.

Direktīvas 2008/55 1. apsvērumā ir noteikts:

7.

Direktīvas 2008/55 6. pantā ir noteikts:

8.

Direktīvas 2008/55 10. pantā ir noteikts:

3.

Direktīva 2010/24/ES

9.

Direktīva 2008/55 no 2012. gada 1. janvāra tika atcelta ar Padomes Direktīvas 2010/24/ES (2010. gada 16. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem  ( 4 ) 29. pantu.

10.

Direktīvas 2010/24 10. panta 1. punktā ir noteikts:

11.

Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punktā ir noteikts:

12.

Direktīvas 2010/24 13. panta 5. punktā ir noteikts:

B.

Beļģijas tiesības

13.

Loi du 20 juillet 1979 concernant l’assistance mutuelle en matière de recouvrement des créances relatives à certaines cotisations, droits, taxes et HBautres mesures (1979. gada 20. jūlija Likums par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem) (1979. gada 30. augusta Moniteur belge, 9457. lpp., “1979. gada 20. jūlija likums”) 12. pantā ir noteikts:

14.

Minētā likuma 15. pantā ir noteikts:

15.

Loi‑programme du 27 décembre 2004 (2004. gada 31. decembra Moniteur belge, 87006. lpp., “2004. gada 27. decembra programmlikums”) 334. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2009. gada 7. janvārim, ir noteikts:

16.

2004. gada 27. decembra programmlikuma, kas grozīts ar loi‑programme du 22 décembre 2008 (2008. gada 29. decembra Moniteur belge, 68649. lpp., “2008. gada 22. decembra programmlikums”) 194. pantu, un pirms tā grozīšanas ar loi du 25 décembre2016 (turpmāk tekstā – “2016. gada 25. decembra likums”), kas piemērojams faktiem no 2009. gada 8. janvāra, 334. panta pirmajā daļā ir noteikts:

III.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

17.

Pantochim ir akciju sabiedrība, kurai saskaņā ar tribunal de commerce de Charleroi (Šarlruā Komerclietu tiesa, Beļģija) spriedumu 2001. gada 26. jūnijā tika uzsākts likvidācijas process. Likvidācijas procesā Pantochim pilnībā samaksāja prioritāro PVN parādu Beļģijas valstij.

18.

Likvidācijas procesā arī Beļģijas valsts deklarēja parādu 634 257,50 EUR apmērā par PVN plus procentus, ko tur Vācijas valsts. Šis konkrētais PVN parāds (turpmāk tekstā – “PVN parāds Vācijai”) tika pieņemts kā nenodrošinātais parāds. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka Vācijas valsts, pamatojoties uz Direktīvu 76/308, kas tika transponēta saskaņā ar Beļģijas tiesībām, bija lūgusi palīdzību, lai piedzītu attiecīgo PVN parādu.

19.

Šajā lietā rodas jautājums, kas mūs uztrauc, tāpēc, ka Pantochim ir būtisks nodokļa prasījums pret Beļģijas valsti. Kad Beļģijas valsts norādīja, ka ir nodomājusi ar savu nodokļa parādu, kas pienākas sabiedrībai Pantochim, dzēst PVN parādu Vācijai, pamatojoties uz 2004. gada 27. decembra programmlikuma 334. pantu, Pantochim likvidatori uz to reaģēja, ierosinot tiesvedību pret Beļģijas valsti. Tribunal de première instance du Hainaut, division Mons, Belgique (Eno pirmās instances tiesa, Monsas apgabals, Beļģija) nolēma, ka Beļģijas valstij nebija tiesību veikt attiecīgo parādu ieskaitu. Apelācijas tiesvedībā Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa, Beļģija) ar 2016. gada 27. jūnija spriedumu šo nolēmumu atstāja negrozītu un piesprieda Beļģijas valstij samaksāt sabiedrībai Pantochim 502 991,45 EUR plus procentus.

20.

Beļģijas valsts tad iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija). Valsts uzskatīja, ka Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) ir pārkāpusi inter alia Direktīvas 76/308 6. panta 2. punktu, liedzot tai piedzīt parādu par labu Vācijas valstij kā parādu, kas būtu parāds par labu pašai Beļģijas valstij. Turklāt Beļģijas valsts neuzskata, ka parādu ieskaits saskaņā ar 2004. gada 27. decembra programmlikuma 334. pantu ir “priekšrocība” atbilstoši Direktīvas 76/308 10. pantam.

21.

Minētā tiesa norādīja vairākus Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) konstatējumus, kurus Beļģijas valsts bija apstrīdējusi.

22.

Pirmkārt, Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) uzskatīja, ka “ar [programmlikuma] 334. pantu nav skaidri izslēgti Civilkodeksa noteikumi par ieskaitu”, saskaņā ar kuriem ir jāizpilda prasība par “divu savstarpēju parādu esamību [..] starp vienām un tām pašām personām, kas rīkojas tādā pašā statusā”. Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) norādīja, ka, “lai arī Vācijas valsts prasījumu var piedzīt kā pašas Beļģijas valsts prasījumu, tas joprojām paliek Vācijas valsts prasījums”, tādējādi “likumīgs ieskaits nav iespējams, jo nav savstarpēju parādu starp vienām un tām pašām personām, un Beļģijas valsts vēlas dzēst savu parādu [sabiedrībai Pantochim] ar [sabiedrības Pantochim] parādu Vācijas valstij”. Minētā tiesa turpinājumā norādīja, ka, “pat ja nodokļu ieskaits būtu jāuzskata par ieskaitu sui generis”, programmlikuma 334. pantā tomēr nav paredzēts “paplašināt ieskaita priekšrocības attiecībā uz prasījumiem, kas nav Beļģijas valsts prasījumi”.

23.

Otrkārt, Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) uzskatīja, ka direktīvas noteikumi neatspēko iepriekš minēto, jo, lai arī “tajos ir paredzēts, ka prasījumi, attiecībā uz kuriem ir lūgta palīdzība, ir jāpiedzen tādā pašā veidā kā lūguma saņēmējas valsts prasījumi”, tomēr “piedzenamajiem prasījumiem ir dodamas priekšrocības, kas ir līdzīgas tās dalībvalsts prasījumiem, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde, tikai tad, ja tas paredzēts šīs valsts tiesību aktos vai līgumā, kas noslēgts starp pieprasījuma iesniedzēju valsti un pieprasījuma saņēmēju valsti”. Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) piebilda, ka, “tā kā direktīvā nav definēts termins “priekšrocība”, tas ir jāsaprot parastajā nozīmē kā priekšrocība vai prerogatīva”.

24.

Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

IV.

Tiesvedība Tiesā

25.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Pantochim, Beļģijas un Spānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesa nolēma lietu izskatīt, nenoturot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

V.

Analīze

A.

Ievada piezīmes

26.

Tiesai iesniegtajos prejudiciālajos jautājumos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) min konkrētus Direktīvas 76/308 un Direktīvas 2008/55 noteikumus. Nav sniegtas atsauces uz Direktīvu 2010/24. Uzskatu, ka pirms uzdoto jautājumu izskatīšanas vispirms ir jānosaka, kura direktīva ir piemērojama ratione temporis. Tas ir svarīgi, jo Direktīvas 76/308/EK 6. panta 2. punkta, Direktīvas 2008/55 6. panta otrās daļas un Direktīvas 2010/24 10. panta 1. punkta un tās 13. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumā ir noteiktas atšķirības, lai arī to piemērošanas joma, protams, ir līdzvērtīga. To tomēr nevar teikt par Direktīvas 76/308  ( 5 ) 10. pantu, Direktīvas 2008/55 10. pantu un Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešo daļu  ( 6 ).

27.

2004. gada 1. jūlija sprieduma lietā Tsapalos un Diamantakis (C‑361/02 un C‑362/02, EU:C:2004:401) 20. punktā Tiesa nosprieda, ka, tā kā Direktīva 76/308 regulē tikai dažu citā dalībvalstī radušos prasījumu kategoriju atzīšanu un izpildi, neparedzot noteikumus par to rašanos un apjomu, šīs direktīvas noteikumi ir jāuzskata par procesuālajiem noteikumiem. Manuprāt, šī Tiesas nostādne attiecas arī uz Direktīvu 2008/55 un Direktīvu 2010/24.

28.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām tiesvedībām, kas ir uzsāktas brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no materiālajām tiesību normām, kuras parasti interpretē kā tādas, kas neattiecas uz situācijām, kuras izveidojušās pirms to stāšanās spēkā  ( 7 ).

29.

Direktīvas 2010/24 29. pantā norādīts, ka Direktīva 2008/55 tiek atcelta no 2012. gada 1. janvāra un ka atsauces uz atcelto Direktīvu 2008/55 uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2010/24  ( 8 ). Direktīvā 2010/24 nav sniegti pārejas noteikumi.

30.

Tāpēc es uzskatu, ka uz iesniedzējtiesā šobrīd skatīto lietu attiecas Direktīva 2010/24, nevis Direktīva 76/308 vai Direktīva 2008/55.

B.

Par pirmo jautājumu

31.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmā daļa, kurā noteikts, ka “jebkuru prasījumu, saistībā ar kuru iesniegts piedziņas pieprasījums, apstrādā tā, it kā tas būtu pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījums”, ir jāinterpretē tādējādi, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījums (šajā tiesvedībā – Vācijas prasījums) iegūst pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījuma (šajā tiesvedībā – Beļģijas prasījums) statusu.

32.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvā 76/308 ir noteikti kopīgi noteikumi par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem nodokļiem un noteiktiem maksājumiem un nodevām  ( 9 ). Šī nostādne ir piemērojama arī attiecībā uz Direktīvu 2010/24  ( 10 ). Proti, Direktīvas 2010/24 mērķis ir nodrošināt, ka Direktīva 76/308, kas ir kodificēta ar Direktīvu 2008/55, ir piemērojama plašāk arī uz prasījumiem, uz kuriem iepriekš šīs pēdējās minētās direktīvas neattiecās, lai labāk aizsargātu dalībvalstu finansiālās intereses un iekšējā tirgus neitralitāti, kā arī lai padarītu savstarpējo palīdzību efektīvāku un lietderīgāku. Tādējādi, ņemot vērā aizvien pieaugošo palīdzības pieprasījumu skaitu, Direktīvas 2010/24 mērķis ir atvieglot un veicināt šo savstarpējo palīdzību  ( 11 ).

33.

Direktīvas 2010/24 1. pantā ir noteikts, ka šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem dalībvalstis sniedz palīdzību, piedzenot kādā dalībvalstī tos 2. pantā paredzētos prasījumus, kuri ir radušies citā dalībvalstī. Direktīvas 2010/24 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka palīdzības pieprasījumu var iesniegt tostarp visiem noteiktajiem maksājumiem un nodokļiem, ko iekasē dalībvalsts vai tās vārdā, vai ko iekasē Savienības vārdā  ( 12 ). Saskaņā ar Direktīvas 2010/24 10. panta 1. punktu vienas dalībvalsts pieprasījuma saņēmēja iestāde pēc citas dalībvalsts pieprasījuma iesniedzējas iestādes lūguma veic to prasījumu piedziņu, uz kuriem attiecas instruments, kas atļauj izpildi pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.

34.

Tiesa 2018. gada 26. aprīļa sprieduma Donnellan (C‑34/17, EU:C:2018:282) 48. punktā norādīja, ka atbilstoši Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punktam prasījums, kas ir piedziņas pieprasījuma priekšmets, tiek izskatīts kā pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījums, “tādējādi tai ir jāizmanto pilnvaras un procedūras, kas paredzētas normatīvajos vai administratīvajos aktos un ko piemēro prasījumiem saistībā ar identiskiem vai līdzīgiem noteiktajiem maksājumiem vai nodokļiem tās tiesību sistēmā”  ( 13 ).

35.

Tomēr ir svarīgi uzsvērt šo piezīmju robežas 2018. gada 26. aprīļa spriedumā Donnellan (C‑34/17, EU:C:2018:282). No šajā spriedumā lietotajiem terminiem ir skaidrs, ka Tiesa atsaucās uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts procesuālajiem pienākumiem. Tāpēc uzskatu, ka, lai arī Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmajā daļā ir prasīts, ka no procesuālā skatpunkta pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumi ir uzskatāmi par līdzvērtīgiem  ( 14 ) pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumiem, šā konkrētā noteikuma piemērošanas jomai tomēr ir robežas. Proti, no materiālā skatpunkta šāds prasījums neiegūst tādu pašu statusu, kāds ir prasījumam, ko iesniegusi pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts.

36.

Tas skaidri izriet no paša 13. panta 1. punkta formulējuma un konteksta. Tādējādi, piemēram, Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka “pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij nav pienākums piešķirt citu dalībvalstu prasījumiem priekšrocības, ko piešķir līdzīgiem prasījumiem, kas rodas šajā dalībvalstī, ja vien starp attiecīgajām dalībvalstīm nav panākta citāda vienošanās vai ja vien tas nav paredzēts pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos”  ( 15 ). Tas vien ir pietiekami, lai parādītu, ka pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumi tiek apstrādāti atšķirīgi un atsevišķi no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumiem. Savā ziņā tas parāda arī Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmajā daļā sniegtā noteikuma robežas, jo, ja pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumi tiktu patiešām apstrādāti kā prasījumi, kas šajā nozīmē ir materiālā ziņā identiski pieprasījuma saņēmējas valsts prasījumiem, šīs direktīvas [13. panta 1. punkta] trešā daļa būtu lieka un nevajadzīga.

37.

Tāpēc, manuprāt, Direktīvas 2010/24 iedarbība ir tāda, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts darbojas kā aģents, kas rīkojas pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts vārdā, lai nodrošinātu pēdējās minētās valsts prasījuma izpildi  ( 16 ). Tomēr, ja pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij nav iesniegts nekāds konkrēts prasījums, un šajā lietā nekas neliecina, ka tas būtu darīts, prasījums paliek pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījums  ( 17 ).

38.

Proti, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2010/24/EK 1. pantu pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts loma ir palīdzēt pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij piedzīt savus prasījumus. Es tādējādi piekrītu Spānijas valdības argumentam  ( 18 ), ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumu nevar pielīdzināt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumam un ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījums neiegūst tādu pašu statusu, kāds ir pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumam  ( 19 ).

39.

Šajā saistībā Tiesa 2019. gada 14. marta sprieduma Metirato (C‑695/17, EU:C:2019:209) 40. punktā bija nesen norādījusi, ka, “tā kā Direktīvā 2010/24 nav noteikta kārtība, kādā ir uzglabājamas summas, kuras pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir piedzinusi, bet vēl nav pārskaitījusi pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, šis jautājums ietilpst dalībvalstu kompetencē, ar nosacījumu, ka tiek ievērots pienākums pārskaitīt piedzītās summas un attiecīgos procentus”  ( 20 ).

40.

Ievērojot iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmā daļa, kurā noteikts, ka “jebkuru prasījumu, saistībā ar kuru iesniegts piedziņas pieprasījums, apstrādā tā, it kā tas būtu pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījums”, ir vienkārši jāinterpretē tādējādi, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir jāizmanto pilnvaras un procedūras, kas paredzētas normatīvajos vai administratīvajos aktos un ko piemēro prasījumiem saistībā ar identiskiem vai līdzīgiem noteiktajiem maksājumiem vai nodokļiem tās tiesību sistēmā. Izlasot Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu, ir skaidrs, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījums šajā nolūkā tomēr neiegūst materiālā prasījuma statusu, kāds ir pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij.

C.

Par otro jautājumu

41.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai termins “priekšrocība”, kas lietots Direktīvas 76/308 10. pantā un Direktīvas 2008/55 10. pantā, ir jāinterpretē kā ar prasījumu saistītas pirmtiesības, kas piešķir tam prioritātes tiesības gadījumā, ja vienlaikus ir iesniegti vairāki prasījumi, vai kā mehānisms, kas nodrošina, ka vienlaicīgu prasījumu gadījumā priekšroka tiks dota šā prasījuma apmaksai.

42.

Kā biju jau norādījis šo secinājumu 30. punktā, uzskatu, ka uz lietu, kas šobrīd tiek skatīta iesniedzējtiesā, attiecas Direktīva 2010/24, nevis Direktīva 76/308 vai Direktīva 2008/55. Tādējādi iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešo daļu. Šajā saistībā tā jautā, vai termins “priekšrocības” ir jāsaprot kā pirmtiesības attiecībā uz prasījumu, kas dod prioritātes tiesības salīdzinājumā ar citiem prasījumiem, ja vienlaikus ir iesniegti vairāki prasījumi, vai kā mehānisms, kas nodrošina, ka vienlaicīgu prasījumu gadījumā priekšroka tiks dota šā prasījuma apmaksai. Neraugoties uz šā jautājuma formālo valodu, iesniedzējtiesa, manuprāt, nav norādījusi, kā saskaņā ar tās tiesību sistēmu abas šīs alternatīvas praktiski atšķiras.

43.

Tāpēc šo jautājumu es skatīšu abstrakti, koncentrējoties uz pašā direktīvā izmantoto formulējumu.

44.

Jāatzīmē, ka angļu valodas versijā Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešajā daļā nav norādes uz terminu “privilēģija” [privilege]  ( 21 ). Proti, tajā ir norādīts, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij nav pienākums piešķirt citu dalībvalstu prasījumiem priekšrocības [preferences]  ( 22 ), ko piešķir līdzīgiem prasījumiem, kas rodas šajā dalībvalstī, ja vien starp attiecīgajām dalībvalstīm nav panākta citāda vienošanās vai ja vien tas nav paredzēts pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos  ( 23 ).

45.

Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības un no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi  ( 24 ). Turklāt, tā kā Direktīvā 2010/24 termins “priekšrocības” (un/vai “privilēģijas” franču valodas versijā  ( 25 )) nav definēts, šā termina nozīme un apjoms ir jānosaka, ņemot vērā vispārējo kontekstu  ( 26 ), kādā tas lietots, un tā parasto nozīmi sarunvalodā  ( 27 ).

46.

Termins “priekšrocības”, kas parādās tikai Direktīvas 2010/24 14. apsvērumā un 13. panta 1. punkta trešajā daļā, šajā direktīvā nav definēts un nav sniegta atsauce uz dalībvalstu tiesību aktiem šā termina definēšanas nolūkā. Direktīvas 2010/24 14. apsvērumā būtībā ir noteikts, ka pilnvaras, kas pieprasījuma saņēmēja dalībvalstij piešķirtas saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un ko piemēro prasījumiem attiecībā uz tiem pašiem vai līdzīgiem noteiktiem maksājumiem vai nodokļiem, “parasti nebūtu šādi jāizmanto attiecībā uz priekšrocībām, ko piešķir prasījumiem, kuri radušies pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī. Tomēr būtu jāparedz iespēja attiecināt priekšrocības arī uz citu dalībvalstu prasījumiem, balstoties uz vienošanos starp attiecīgajām dalībvalstīm”  ( 28 ).

47.

Direktīvas 2010/24 13. pants ir “Piedziņas pieprasījuma izpilde”. Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmajā daļā būtībā ir noteikts, ka pieprasījuma saņēmējai iestādei ir jāizmanto pilnvaras un procedūras, kas paredzētas pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos, lai piedzītu piedziņas pieprasījumā noteiktos prasījumus. Šim nolūkam visi šādi prasījumi ir jāapstrādā kā pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumi, ja vien minētajā direktīvā nav norādīts citādi.

48.

Manuprāt, Direktīvas 2010/14 13. panta 1. punkta trešā daļa nav izstrādāta kā izņēmums vai atkāpe no šā paša punkta pirmās daļas, proti, tajā drīzāk ir norādīts kaut kas atšķirīgs no pilnvarām un procedūrām, ko piemēro, izpildot piedziņas pieprasījumu. Ņemot vērā minētā noteikuma vispārējo kontekstu un formulējumu, uzskatu, ka noteiktos apstākļos tas nodrošina papildu tiesības vai priekšrocības, kas piešķirtas attiecībā uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumu izpildi, paplašinot tās uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumiem papildus pilnvarām un procedūrām, kas minētas Direktīvas 2010/14 13. panta 1. punkta pirmajā daļā. Kā jau biju norādījis, tas viss pastiprina secinājumus attiecībā uz pirmo jautājumu, ka pieprasījuma iesniedzēja valsts prasījums nav jāskata no materiālā skatpunkta kā prasījums, ko iesniegusi pieprasījuma saņēmēja valsts, jo, vēlreiz atkārtošu, tas viss būs nevajadzīgi, ja prasījumam tiktu piešķirts šis materiālais statuss.

49.

Ņemot vērā to, ka termins “priekšrocības” Direktīvas 2010/14 13. panta 1. punkta trešajā daļā parādās plašā un nekonkrētā veidā, uzskatu, ka šis termins attiecas uz jebkuru mehānismu, kurš nodrošina, ka vairāku vienlaicīgu prasījumu gadījumā priekšroka tiks dota pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījuma apmaksai. Tas varētu tostarp ietvert pirmtiesības jeb prioritātes tiesības, kas piešķirtas pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumiem, attiecībā uz prasījumu apmaksas secību vai apmaksas kategoriju, ņemot vērā šīs dalībvalsts maksātnespējas sistēmu  ( 29 ). Attiecīgi pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var, lai arī tas netiek prasīts, piešķirt šādas pirmtiesības jeb prioritātes tiesības attiecībā uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumiem tādā veidā, kā noteikts Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešajā daļā  ( 30 ).

D.

Par trešo jautājumu

50.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai iespēja savstarpēji dzēst prasījumus vairāku vienlaicīgu prasījumu gadījumā saskaņā ar nosacījumiem, kas sniegti valsts tiesību aktos, piemēram, 2004. gada 27. decembra programmlikuma 334. pantā vai 2008. gada 22. decembra programmlikuma 194. pantā, ir jāuzskata par priekšrocību saskaņā ar Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešo daļu.

51.

Kā Komisija bija norādījusi savos rakstveida apsvērumos, vispārējas pilnvaras veikt abpusēju vai savstarpēju prasījumu ieskaitu ir daļa no pilnvarām un procedūrām, kas pieejamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem prasījumu piedziņas jomā. Šīs ieskaita pilnvaras tādējādi ir piemērojamas ne vien attiecībā uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumiem (šajā gadījumā uz Beļģijas valsts prasījumiem), bet arī attiecībā uz citu kreditoru prasījumiem, ja pastāv abpusēji vai savstarpēji prasījumi  ( 31 ). Tāpēc uzskatu, ka abpusēju vai savstarpēju prasījumu ieskaita pilnvaras principā ietilpst Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmās daļas piemērošanas jomā  ( 32 ). Tādējādi, piemēram, ja Pantochim un Vācijas valstij ir abpusēji vai savstarpēji prasījumi, principā var veikt to savstarpēju ieskaitu, ar nosacījumu, ka šie un visi citi Beļģijas tiesību aktos noteiktie nosacījumi ir izpildīti.

52.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iespējams, nav pietiekami skaidri noteikts, vai 2004. gada 27. decembra programmlikuma 334. pantā vai 2008. gada 22. decembra programmlikuma 194. pantā ir atkāpes no Beļģijas Civilkodeksā noteiktajām vispārējām normām par ieskaitu. Šajās vispārējās normās, šķiet, būtu jābūt noteiktam, ka ir jābūt tādu personu abpusējiem vai savstarpējiem prasījumiem, kuras rīkojas vienā statusā, taču tas ir jāpārbauda valsts tiesai. Tādējādi nav skaidrs, vai pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījumi (šajā gadījumā Beļģijas valsts prasījumi), uz kuriem attiecas Direktīvas 2010/24 2. pants, tiek apstrādāti atšķirīgi no citu kreditoru prasījumiem, ciktāl tas skar ieskaita normu piemērošanu.

53.

Proti, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa citēja izvilkumus no Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) 2016. gada 27. jūnija sprieduma, kurā tika konstatēts, ka ne 2004. gada 27. decembra programmlikumā, ne 2008. gada 22. decembra programmlikumā nav atkāpes no Beļģijas Civilkodeksā noteiktajām vispārējām normām par ieskaitu, kas, kā es jau minēju, nosaka, ka ir jābūt vienu un to pašu personu abpusējiem prasījumiem. Turklāt saskaņā ar Cour d’appel de Mons (Monsas apelācijas tiesa) pausto, pat ja Vācijas valsts prasījumu varētu piedzīt kā parādu Beļģijas valstij, tas joprojām paliek parāds Vācijas valstij, un, tā kā parādi nav abpusēji, ieskaitu nevar veikt.

54.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa citēja arī noteiktus argumentus, ko Beļģijas valsts bija sniegusi apelācijas tiesvedībā šajā tiesā. Šajā saistībā iesniedzējtiesa norādīja, ka Beļģijas valsts bija apgalvojusi, ka 2004. gada 27. decembra programmlikumā un 2008. gada 22. decembra programmlikumā ir noteikta ieskaitu sui generis sistēma, kas neprasa, lai nodokļu jautājumos būtu parādu un prasījumu savstarpīgums. Beļģijas valsts apgalvoja, ka tādējādi ar atļauts ieskaits attiecībā uz šādiem prasījumiem, ja ir piedziņas pieprasījums saskaņā ar Direktīvu 2010/24.

55.

Beļģijas valdība savos Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka trešais jautājums ir nepieņemams, jo iesniedzējtiesa nav izskaidrojusi Beļģijas Civilkodeksā noteiktās ieskaita normas un nav izskaidrojusi ieskaita mehānismu, kas noteikts 2004. gada 27. decembra programmlikumā un 2008. gada 22. decembra programmlikumā.

56.

Lai arī visai negribīgi, tomēr esmu spiests piekrist šim apgalvojumam. Tā kā prejudiciālajā lūgumā un arī Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav īsta skaidrojuma par to, kā šis iespējami sui generis mehānisms darbojas un, ja darbojas, cik lielā mērā tas atšķiras no Beļģijas Civilkodeksā paredzētajām vispārējām ieskaita normām, nākas konstatēt, ka es nekādā jēgpilnā veidā nevaru novērtēt, vai uz šo mehānismu var attiecināt Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto terminu “pilnvaras un procedūras”, vai arī tas ir uzskatāms par priekšrocībām, kā norādīts minētā punkta trešajā daļā.

57.

Beļģijas valdība pakārtoti savam apgalvojumam par nepieņemamību norāda, ka sui generis mehānisms tikai vienkāršo piedziņas procedūru un tādējādi nebūtu uzskatāms par privilēģiju (priekšrocību).

58.

Ja Tiesa uzskatītu, ka trešais jautājums ir pieņemams, un ja, kā apgalvo Beļģijas valdība, šis mehānisms tikai vienkāršo piedziņas procedūru un nepiešķir pirmtiesības jeb prioritātes tiesības attiecībā uz savu prasījumu apmaksas secību vai apmaksas kategoriju vai kā citādi dod lielāku priekšroku Beļģijas valstij, nevis kreditoram, tad  ( 33 ), manuprāt, uz šo mehānismu attiecas Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmajā daļā minētās pilnvaras un procedūras.

59.

Ar to gribu teikt, ka tas būtu dalībvalsts ziņā nodrošināt, ka tā savās ar parādu piedziņu saistītajās reglamentējošās normās paredz vispārējas pilnvaras veikt ieskaitu attiecībā uz visiem parādiem un iztiek bez savstarpīguma prasības neatkarīgi no kreditora identitātes. Ja 2004. gada 27. decembra programmlikumam un 2008. gada 22. decembra programmlikumam patiešām bija šāda iedarbība, un tas ir jautājums, kas pilnībā jānovērtē un jānoskaidro valsts tiesai, tad būtu uzskatāms, ka šīs lielākās pilnvaras veikt ieskaitu ietilpst parastajās “pilnvarās un procedūrās”, kas noteiktas valsts tiesību aktos attiecībā uz maksātnespēju, tādā veidā, kā paredzēts Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta pirmajā daļā.

60.

No otras puses, varētu atzīmēt, ka Komisija apgalvo, ka šeit skatītais mehānisms, šķiet, piešķir Beļģijas valstij pirmtiesības saņemt samaksu, kas ir atkāpe no parastajām ieskaita veikšanas normām, un tādējādi būtu uzskatāms par privilēģiju (priekšrocību), kas paredzēta Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešajā daļā  ( 34 ). Lai arī šis jautājums diemžēl ir jāskata, pamatojoties tikai uz tīru hipotēzi, ja 2004. gada 27. decembra programmlikumā un 2008. gada 22. decembra programmlikumā bija paredzēts, ka Beļģijas valstij tiek piešķirtas pirmtiesības vai lielākas tiesības veikt ieskaitu, kādu nav citiem kreditoriem, ar to, ka netiek prasīts parādu savstarpīgums, tad, manuprāt, tās varētu būt “priekšrocības” Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešās daļas nozīmē.

61.

Protams, pat ja tas tā ir, pats par sevi tas neko nemaina, jo ir jāatgādina, ka Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešajā daļā ir arī norādīts, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij nav jāpiešķir šādas pirmtiesības attiecībā uz pieprasījuma iesniedzējas valsts līdzīgiem prasījumiem, ja vien attiecīgās dalībvalstis nav konkrēti vienojušās citādi vai ja vien šādas pirmtiesības attiecībā uz pieprasījuma iesniedzējas valsts prasījumiem nav paredzētas pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos.

62.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, taču no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem un it īpaši no 1979. gada 20. jūlija likuma  ( 35 ) 15. panta varētu izrietēt, ka saskaņā ar Beļģijas tiesību sistēmu pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījumiem faktiski netiek piešķirtas nekādas šādas priekšrocības jeb privilēģijas  ( 36 ).

63.

Turklāt, tā kā nav nekāda formulējuma, kas radītu šādas sekas, saskaņā ar Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešo daļu līdzīgā veidā kā saskaņā ar šā punkta pirmo daļu nemainās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījuma statuss, un pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījums netiek nodots pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij. Tas tādējādi nozīmē, ka šādas priekšrocības nevar radīt iznākumu, ka pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts prasījums iegūst pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts prasījuma statusu. Skaidrības labad es arī uzskatu, ka, ņemot vērā Direktīvas 2010/24 mērķi, proti, inter alia nodrošināt, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts palīdz pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij piedzīt tās prasījumus, Direktīvas 2010/24 13. panta 1. punkta trešajā daļā paredzēto priekšrocību piešķiršanai ir jādarbojas par labu pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts interesēm, nevis pretēji tām.

VI.

Secinājumi

64.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: