Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) 78. pantā “Debitoru parādu konstatēšana” ir noteikts: “1.Debitoru parādu konstatēšana ir akts, ar kuru atbildīgais kredītrīkotājs:

a)pārliecinās par parāda esamību;

b)nosaka vai pārbauda parāda īstumu un apjomu;

c)pārbauda nosacījumus, saskaņā ar kuriem parāds jāatmaksā.

2.Noteikta lieluma gan pašu resursi, kas nodoti Komisijai, gan jebkurš debitoru parāds, kas apzināts kā drošs, kuru nomaksāšanai pienācis termiņš, tiek konstatēti ar iekasēšanas rīkojumu grāmatvedim, un pēc tam nosūta parādzīmi parādniekam – abus šos dokumentus izstrādā atbildīgais kredītrīkotājs. 3.Nepareizi samaksātās summas atgūst. 4.Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 210. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par debitoru parādu konstatēšanu, tostarp procedūrām un apliecinošajiem dokumentiem, un par kavējuma procentiem.”

Šīs regulas 79. panta “Atgūšanas pilnvarojums” 1. punktā ir paredzēts: “Atgūšanas pilnvarojums ir akts, ar kuru atbildīgais kredītrīkotājs, izdodot iekasēšanas rīkojumu, dod norādījumu grāmatvedim atgūt debitoru parādu, ko konstatējis minētais atbildīgais kredītrīkotājs. ”

Šīs regulas 80. panta “Atgūšanas noteikumi” 1. punktā ir noteikts: “Grāmatvedis darbojas, pamatojoties uz iekasēšanas rīkojumiem attiecībā uz debitoru parādiem, ko pienācīgi konstatējis atbildīgais kredītrīkotājs. Grāmatvedis visiem spēkiem cenšas nodrošināt, lai Savienība saņemtu savus ieņēmumus, un raugās, lai tiktu aizsargātas tās tiesības. Grāmatvedis atgūst summas, kompensējot Savienības prasījumus pret parādniekiem ar prasījumiem, kādi savukārt šiem parādniekiem pašiem ir pret Savienību. Šādiem prasījumiem jābūt pamatotiem, noteikta apjoma un ar pienākušu atmaksas termiņu. ”

Saskaņā ar Regulas Nr. 966/2012 81. panta “Noilguma termiņš” normām: “1.Neskarot īpašu regulu noteikumus un [Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmuma 2007/436/EK par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2007, L 163, 17. lpp.)] piemērošanu, Savienības tiesībām attiecībā pret trešām personām un trešo personu tiesībām attiecībā pret Savienību noilguma termiņš ir pieci gadi. 2.Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 210.[a] pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem par noilguma termiņu.”

Regulas Nr. 966/2012 81. panta 1. punkts ir izteikts tāpat kā 73.a pants Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2006. gada 13. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1995/2006 (OV 2006, L 390, 1. lpp.).

Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) 81. pantā ir paredzēts: “Lai konstatētu debitoru parādus, atbildīgais kredītrīkotājs pārliecinās, ka:

a)parādprasība ir droša, kas nozīmē, ka uz to neattiecas nekādi nosacījumi;

b)parādprasības summa ir noteikta un ir precīzi izteikta naudas izteiksmē;

c)parādprasības atmaksas termiņš ir pienācis un uz to neattiecas nekāds termiņa pagarinājums;

d)ziņas par parādnieku ir pareizas;

e)atgūstamā summa ir iegrāmatota pareizajā budžeta postenī;

f)apliecinošie dokumenti ir pareizi; un

g)ir ievērots pareizas finanšu pārvaldības princips, jo īpaši attiecībā uz 91. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem. ”

Atbilstoši šīs Deleģētās regulas 82. panta 1. un 2. punktam: “1.Debitoru parādus konstatē, pamatojoties uz apliecinošiem dokumentiem, kuri apstiprina Savienības prasījumus. 2.Pirms debitoru parāda konstatēšanas atbildīgais kredītrīkotājs personīgi pārbauda apliecinošos dokumentus vai uz savu atbildību nodrošina šādu pārbaudi.”

Šīs Deleģētās regulas 93. pantā “Noteikumi par noilguma termiņu” ir paredzēts: “1.Noilguma termiņš Savienības prasījumiem attiecībā uz trešām personām sākas nākamajā dienā pēc tam, kad beidzies ar 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā minēto parādzīmi parādniekam paziņotais termiņš. Noilguma termiņš trešo personu prasījumiem attiecībā uz Savienību sākas dienā, kad iestājas trešās personas prasījuma atmaksāšanas termiņš atbilstoši attiecīgajām juridiskajām saistībām. [..] 6.Prasījumus nevar atgūt pēc 1. līdz 5. punktā paredzētā noilguma termiņa beigām. ”

Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 93. panta 1. punkts atbilst 85.c panta 1. punktam Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulā (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (OV 2002, L 357, 1. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2007. gada 23. aprīļa Regulu (EK, Euratom) Nr. 478/2007, ar ko groza Regulu (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (OV 2007, L 111, 13. lpp.).

Noteikumu par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (turpmāk tekstā – “DIP noteikumi”) redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 14. jūlijam, 27. panta 3. punktā bija noteikts: “Ja ģenerālsekretārs pēc apspriešanās ar kvestoriem ir pārliecināts, ka piemaksu summas, kas deputātiem pienākas saskaņā ar šiem noteikumiem, Eiropas Parlamenta deputātiem ir nepamatoti pārskaitītas, viņš dod norādījumus par šo summu atgūšanu no attiecīgā deputāta.”

Eiropas Parlamenta Prezidija 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmuma attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem (OV 2009, C 159, 1. lpp.) redakcijā, kas ir spēkā no 2010. gada 21. oktobra (OV 2010, C 283, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “īstenošanas pasākumi”), 68. pantā “Nepamatotu maksājumu atgūšana” ir paredzēts: “1.Saistībā ar šiem īstenošanas noteikumiem nepareizi izmaksātos līdzekļus atgūst. Ģenerālsekretārs attiecīgajam deputātam sniedz norādījumus par šo summu atmaksu. 2.Visus lēmumus saistībā ar atgūšanu pieņem tā, lai tas netraucētu deputāta pilnvaru īstenošanu un Parlamenta darbību, tāpēc attiecīgo deputātu vispirms uzklausa ģenerālsekretārs. 3.Šo pantu piemēro arī bijušajiem deputātiem un trešajām personām.”

Minēto īstenošanas pasākumu III sadaļā “Vispārēji un nobeiguma noteikumi” ir ietverta 4. nodaļa par “Nobeiguma noteikumiem”. Šīs 4. nodaļas 72. pantā “Apelācija [Sūdzība]” ir noteikts: “1.Deputāts, kurš uzskata, ka kompetentais dienests attiecībā uz viņu šos īstenošanas noteikumus nepareizi piemērojis, var rakstveidā iesniegt sūdzību ģenerālsekretāram. Ģenerālsekretāra pieņemtajā lēmumā par izskatīto sūdzību norāda tā pamatojumu. 2.Deputāts, kurš nepiekrīt ģenerālsekretāra lēmumam, divu mēnešu laikā pēc ģenerālsekretāra lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot kvestoriem, kuri pieņem lēmumu pēc apspriešanās ar ģenerālsekretāru. 3.Ja kāda sūdzību procedūras puse nepiekrīt kvestoru pieņemtajam lēmumam, tā divu mēnešu laikā pēc attiecīgā lēmuma paziņošanas var pieprasīt šo jautājumu nodot Prezidijam, kas pieņem galīgo lēmumu. 4.Šo pantu piemēro arī deputāta pilnvaru pārņēmējam, kā arī bijušajiem deputātiem un viņu pilnvaru pārņēmējiem.”

Īstenošanas pasākumu 74. pantā ir noteikts: “Atbilstoši IV sadaļā paredzētajiem pārejas noteikumiem DIP noteikumi zaudē spēku dienā, kad stājas spēkā Nolikums.”

Ar savu pirmo pamatu, kuram ir sešas daļas, apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot īstenošanas pasākumus, ar ko pārsūdzētajā spriedumā tika radīts pretrunīgs pamatojums un neievērotas tiesības uz aizstāvību.

Parlaments iebilst, ka pirmā pamata pirmā, piektā un sestā daļa nav pieņemamas, jo ar šīm daļām apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai pārņem, konkrēti nekritizējot Vispārējās tiesas pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā, tajā iesniegtos argumentus. Pārējā daļā šis pamats esot daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

Attiecībā uz pirmā pamata pirmās, piektās un sestās daļas nepieņemamību, ko apgalvo Parlaments, jāatgādina, ka, ja viens no lietas dalībniekiem apstrīd Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Faktiski, ja viens no lietas dalībniekiem nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Vispārējā tiesā, minētā apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (it īpaši skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 116. punkts).

Šajā lietā, lai gan patiešām argumentācijas konkrētas daļas, kuras apelācijas sūdzības iesniedzējs izklāstījis saistībā ar pirmo pamatu, nav pietiekami precīzas, tomēr no apelācijas sūdzības skaidri izriet, ka šī pamata pirmajā, piektajā un sestajā daļā izklāstīto argumentu mērķis ir pierādīt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot īstenošanas pasākumus, un tā nav ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību. Līdz ar to šīs daļas ir pieņemamas.

Sava pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā īstenošanas pasākumu 68. panta 3. punktu, kurā ir precizēts, ka šī norma ir piemērojama arī bijušajiem deputātiem un trešajām personām, nospriežot, ka šie īstenošanas pasākumi nav piemērojami atgūšanas procedūrai, kas ir uzsākta pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, lai gan nav strīda par to, ka šis pēdējais minētais ir bijušais deputāts.

Šajā ziņā no īstenošanas pasākumu 68. panta 1. punkta izriet, ka “[jebkurus] nepareizi izmaksātos līdzekļus atgūst”. Šajā punktā tādējādi ir precizēta minētā 68. panta piemērošanas joma, to sašaurinot līdz to summu atgūšanai, kas izmaksātas atbilstoši šim īstenošanas pasākumam. Taču nav strīda par to, ka šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzējam summas tika izmaksātas, piemērojot DIP noteikumus, nevis īstenošanas pasākumus, kuri stājās spēkā pēc strīdīgajām izmaksām. Līdz ar to, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 27. un 28. punktā noteica, ka īstenošanas pasākumu 68. pants šajā lietā nav piemērojams, un apstāklim, ka šajā normā ir atsauce uz bijušajiem deputātiem, nav nozīmes šajā ziņā.

Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar īstenošanas pasākumu 72. panta 1., 3. un 4. punktu šīs normas mērķis ir ieviest sūdzību procedūru, kas ļautu ģenerālsekretāram izskatīt deputātu un bijušo deputātu, kā arī to tiesību pārņēmēju iesniegtos iebildumus saistībā ar pareizu minēto pasākumu piemērošanu attiecībā uz viņiem. Taču, ciktāl Vispārējā tiesa pareizi nosprieda, ka nepamatotu maksājumu atgūšanas procedūra, kas uzsākta pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, nebija pamatota ar īstenošanas pasākumu 68. pantu, jāuzskata, ka neviens apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildums par šīs procedūras norisi nav uzskatāms par sūdzību šī 72. panta izpratnē.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 27., 28. un 31. punktā nospriežot, ka īstenošanas pasākumi nav piemērojami parādu atgūšanas procedūrā, kas tiek aplūkota šajā lietā.

Šādos apstākļos tāpat jānoraida šī pamata piektā daļa, kas balstīta uz Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka apstrīdēto lēmumu varēja pieņemt, pamatojoties uz Regulas Nr. 966/2012 78.–80. pantu, lai gan procedūrai par nepamatotu maksājumu atgūšanu pret bijušo deputātu bija jāpiemēro vienīgi īstenošanas pasākumi .

Faktiski tikai tas, ka Regulas Nr. 966/2012 78.–80. pants neietver noteikumus tieši par procedūru saistībā ar parādu atgūšanu no Eiropas deputātiem, bet tie ir par Savienības parādu konstatēšanu, kā norādīja arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 31. punktā, nepadara īstenošanas pasākumus par piemērojamiem pretēji to materiālai piemērošanas jomai.

Tātad pirmā pamata pirmā un piektā daļa ir jānoraida.

Runājot par pirmā pamata otro un ceturto daļu, kuras ir par pārsūdzētā sprieduma iespējami pretrunīgo pamatojumu attiecībā uz īstenošanas pasākumu 68. panta, kā arī DIP noteikumu piemērojamību šajā lietā, jākonstatē, ka tās balstās uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju.

Faktiski, pirmkārt, Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā pārsūdzētā sprieduma 27. un 28. pantā norādīja, ka īstenošanas pasākumi nav piemērojami pret apelācijas sūdzības iesniedzēju uzsāktajā procedūrā, šī sprieduma 29. punktā skaidri norādīja, ka tā izskatīs prasītāja argumentus par kļūdainu īstenošanas pasākumu 68. un 72. panta piemērošanu “neatkarīgi no jautājuma, vai nepamatoti iekasēto summu atmaksai būtu jānotiek, pamatojoties uz īstenošanas pasākumiem” un “pieņemot, ka īstenošanas pasākumi bija piemērojami”. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav sniegusi pretrunīgu pamatojumu attiecībā uz to, vai šajā lietā ir piemērojams minētais 68. pants, ciktāl tā pakārtoti ir pārbaudījusi faktu par īstenošanas pasākumu neievērošanu.

Otrkārt, no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa minētā sprieduma 27. punktā ir konstatējusi, ka, lai gan minēto summu izmaksa, kas notika laikā no 2001. līdz 2004. gadam, tika veikta, pamatojoties uz DIP noteikumiem, tie tika atcelti, kā to ir izklāstījusi Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 30. punktā, datumā, kad spēkā stājās Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmums 2005/684/EK, Euratom, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (OV 2005, L 262, 1. lpp.). Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 31. punktā pareizi uzskatīja, savā spriedumā nepieļaujot nekādas pretrunas šajā ziņā, ka nepamatoti izmaksāto summu atgūšanas procedūra, saistībā ar kuru tika pieņemts strīdīgais 2013. gada lēmums, nevarēja būt balstīta uz DIP noteikumiem.

Turklāt, tā kā Vispārējā tiesa pareizi – kā tas izriet no šī sprieduma 40.–44. punkta – nosprieda, ka īstenošanas pasākumi nebija piemērojami šajā lietā, tāpat jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmā pamata trešā un ceturtā daļa, tā kā tās balstās uz nepareizu minēto īstenošanas pasākumu 68. un 72. panta mijiedarbības interpretāciju, kā arī uz 2013. gada 27. jūnija vēstules satura sagrozīšanu, kas pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja viedokļa bija jāuzskata par sūdzību minētā 72. panta izpratnē, ir vērstas pret pārsūdzētajā spriedumā ietverto lieko pamatojumu un, piemērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru, tas izraisa šī sprieduma atcelšanu (skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 79. punkts, un 2014. gada 13. februāris, Ungārija/Komisija, C‑31/13 P, EU:C:2014:70, 82. punkts).

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā pamata otrā, trešā un ceturtā daļa ir jānoraida.

Visbeidzot, kas attiecas uz šī pamata sesto daļu par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā tās veiktajā vērtējumā par to, ka Parlaments, iespējams, nav ievērojis apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību, jāatgādina, ka princips par tiesību uz aizstāvību ievērošanu jebkurā procedūrā, kas uzsākta pret kādu personu un kuras iznākumā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību vispārējais princips, kurš jāpiemēro pat tad, ja šajā jomā trūkst konkrēta tiesiskā regulējuma. Šis princips noteic, ka tādu lēmumu adresātiem, ar ko būtiski tiek ietekmētas viņu intereses, ir jādod iespēja atbilstoši darīt zināmu savu viedokli par strīdīgā lēmuma pamatojumā pret tiem izvirzītajiem nelabvēlīgajiem faktiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 1992. gada 12. februāris, Nīderlande u.c./Komisija, C‑48/90 un C‑66/90, EU:C:1992:63, 44. un 45. punkts; 1996. gada 24. oktobris, Komisija/Lisrestal u.c., C‑32/95 P, EU:C:1996:402, 30. punkts, kā arī 2005. gada 9. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑287/02, EU:C:2005:368, 37. punkts).

Ar šo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 37. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka tas, ka viņa 2013. gada 27. jūnija vēstule netika paziņota kvestoriem, nav nekādi kaitējis viņa tiesībām uz aizstāvību, jo šie kvestori ir snieguši savu atzinumu, nezinot apelācijas sūdzības iesniedzēja nostāju.

Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 32.–39. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir izskatījusi, vai, nepastāvot Regulā Nr. 966/2012 paredzētajai īpašai nepamatotu maksājumu atgūšanas procedūrai, apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību bija ievērotas procedūrā, kuras iznākumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Pārsūdzētā sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs neapstrīd savā apelācijas sūdzībā, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas “ģenerālsekretārs, pirmkārt, uzklausīja prasītāju un, otrkārt, apspriedās ar kvestoriem”.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī vairs neapgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktu novērtējumu pārsūdzētā sprieduma 36. punktā, jo tā – pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvoja Vispārējās tiesas sēdē, – uzskatīja, ka kvestori nav pieņēmuši lēmumu procedūrā, kuras iznākumā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, bet ar tiem tikai notika apspriede, un to viedoklis nav ģenerālsekretāram saistošs šī lēmuma pieņemšanas gaitā.

Turklāt, kā Vispārējā tiesa konstatēja pārsūdzētā sprieduma 37. punktā, un šo novērtējumu apelācijas sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis savā apelācijā, lai gan Parlaments ir piekritis, ka 2013. gada 27. jūnija vēstule kvestoriem netika paziņota, šī vēstule ir tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja sniegts viņa uzklausīšanas pie ģenerālsekretāra protokols. Taču, nepastāvot nekādiem papildu elementiem, kas varētu pierādīt, kādā veidā šīs vēstules nepaziņošana kvestoriem saistībā ar apspriedi ar tiem varētu pārkāpt prasības, kas izriet no apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesību uz aizstāvību ievērošanas un kas ir atgādinātas šī sprieduma 51. punktā, jāuzskata, ka Vispārējā tiesa pareizi ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu par viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Tādēļ apelācijas sūdzības pirmā pamata sestā daļa ir jānoraida.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

Ar savu otro pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 54. punktā apgalvojot, ka pierādīšanas pienākums par parlamentārās palīdzības piemaksas izmantošanu atbilstoši DIP noteikumiem šo piemaksu atgūšanas procesā ir apelācijas sūdzības iesniedzējam, nevis Parlamentam. Vispārējai tiesai bija jāatzīst, ka, ņemot vērā apstākļus, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs izpildīja nosacījumus, kas paredzēti šajos noteikumos, saistībā ar šīs piemaksas piešķiršanu tās pieprasīšanas brīdī un, otrkārt, ka, tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts vairāk nekā deviņus gadus pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja mandāta beigām, pierādīšanas pienākums esot Parlamentam.

Parlaments uzskata, ka šis pamats, ciktāl tas ir par nepareizu DIP noteikumu piemērošanu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu par atbilstošu parlamentārās palīdzības piemaksas izmantošanu, nav derīgs, ņemot vērā, ka tas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma lieko pamatojumu. Daļā par saprātīga termiņa principa neievērošanu saistībā ar pierādīšanas pienākumu Parlaments to uzskata par nepamatotu.

Jākonstatē, ka otrais pamats, tā kā tas ir par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā pārsūdzētā sprieduma 54. punktā ir nospriedusi, ka “prasītājam [..] jāiesniedz pierādījumi, kas ļauj apšaubīt [apstrīdēto] lēmumu daļu, kur norādīts, ka tas nav iesniedzis nekādus elementus, kas ļautu pierādīt, ka šie deputātu palīgi veica deputāta palīga darbu DIP noteikumu 14. panta izpratnē”, ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma pakārtoto pamatojumu. Faktiski no šī 54. punkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildums par Parlamenta iespējamo pierādīšanas pienākumu pirmo reizi tika izvirzīts Vispārējā tiesā replikas stadijā un ka to Vispārējā tiesa tādēļ atzina par nepieņemamu.

Līdz ar to, piemērojot šī sprieduma 49. punktā atgādināto judikatūru, šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piekritusi pierādīšanas pienākuma par to, vai parlamentārās palīdzības piemaksas ir izmantotas atbilstoši DIP noteikumiem, pārdalīšanai par labu Parlamentam, lai gan no deputāta mandāta beigām līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai ir pagājis ilgs laikposms, jāuzsver, ka no pirmās instances lietas materiāliem izriet, ka šādi argumenti netika norādīti Vispārējā tiesā. Līdz ar to šis arguments ir jauns un tas jānoraida kā nepieņemams, piemērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru (spriedums, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, pirmkārt, ka tā neesot ievērojusi sacīkstes principu, jo tā nav spriedusi par Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta pārkāpumu, lai gan Parlamentam kā Savienības iestādei ECPAK bija saistoša.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka objektivitātes principam, kāds izriet no ECPAK 6. panta, ir plašāka piemērošanas joma nekā labas pārvaldības principam, kuru Vispārējā tiesa izvēlējusies pārsūdzētajā spriedumā, lai spriestu par attiecīgo pamatu, kurš tajā norādīts prasības pieteikuma pamatošanai. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pārkāpusi arī objektivitātes principu.

Parlaments galvenokārt uzskata, ka trešais pamats jānoraida kā nepieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai atkārto argumentus, kurus tas jau norādījis Vispārējā tiesā. Tātad šis pamats esot pamatots ar kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, jo Vispārējā tiesa ir pienācīgi pamatojusi to, ka tā noraidīja pamatu par iespējamo ģenerālsekretāra objektivitātes trūkumu. Katrā ziņā ECPAK 6. pantu nevar piemērot procedūrā pie ģenerālsekretāra.

Vispirms, runājot par Parlamenta argumentu, ka trešais pamats esot jāatzīst par nepieņemamu, jāuzsver, ka atbilstoši šī sprieduma 37. punktā atgādinātajai judikatūrai, ja viens lietas dalībnieks apstrīd Vispārējās tiesas sniegto Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu, pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna apspriest apelācijas tiesvedībā, pretējā gadījumā apelācijas procesam daļēji zustu jēga. Šis arguments ir jo vairāk atbilstošs, kad Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā kļūdaini nav izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīto pamatu (skat. rīkojumu, 2004. gada 22. jūnijs, Meyer/Komisija, C‑151/03 P, nav publicēts, EU:C:2004:381, 50. punkts).

Savā trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav spriedusi par viņa argumentu saistībā ar ECPAK 6. panta pārkāpumu šajā lietā. Tātad apelācijas sūdzības trešais pamats ir pieņemams.

Šajā ziņā jānorāda, ka ar argumentu, ka Vispārējā tiesa neesot spriedusi par iebildumu saistībā ar ECPAK 6. pantu, patiesībā apelācijas sūdzības iesniedzējs pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, izskatot iebildumu par objektivitātes principa pārkāpumu, nav spriedusi par viņa argumentu, kurš pirmo reizi tika noformulēts replikas stadijā un atbilstoši kuram šis princips ir noteikts arī minētajā 6. pantā, kas Parlamentam kā Savienības iestādei ir saistošs.

Taču pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka Vispārējās tiesas pienākums pamatot savus nolēmumus nenozīmē, ka tai sīki ir jāatbild uz katru norādīto argumentu (skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 91. punkts, kā arī rīkojumu, 2009. gada 29. oktobris, Portela/Komisija, C‑85/09 P, nav publicēts, EU:C:2009:685, 31. punkts). Tādēļ pamatojums, kuru izvēlas Vispārējā tiesa, var tikt pausts arī netieši – ar nosacījumu, ka tas attiecīgajām personām ļauj uzzināt Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumu un Tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā varētu īstenot savu pārbaudi (skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 22. maijs, Evonik Degussa/Komisija, C‑266/06 P, EU:C:2008:295, 103. punkts, un 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 38. punkts).

Ņemot vērā šo judikatūru, jākonstatē, ka, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63.–68. punktā nav tieši spriedusi par ECPAK 6. pantu, tomēr no Vispārējās tiesas izmantotā pamatojuma skaidri izriet, ka tā ir ieņēmusi nostāju par iebildumu saistībā ar objektivitātes principu, to noraidot ar pamatojumu, kas ļauj apelācijas sūdzības iesniedzējam saprast tās nolēmuma pamatojumu un Tiesai veikt savu pārbaudi. Šajā ziņā Vispārējā tiesa tostarp pārsūdzētā sprieduma 63. punktā norādīja, ka labas pārvaldības princips, kas piemērojams visām Savienības iestādēm, ietver pienākumu katrai iestādei objektīvā veidā pārbaudīt visu konkrētajā lietā atbilstošo informāciju. Turklāt minētā sprieduma 64. punktā tā norādīja, ka ģenerālsekretāram ir svinīgi jāapsola Parlamenta Prezidijā, ka tas pildīs savus pienākumus pilnīgi objektīvi un godprātīgi. Tālāk minētā sprieduma 65.–68. punktā tā pēc detalizētas pārbaudes nosprieda, ka ģenerālsekretārs nav pārkāpis šīs saistības, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 63.–68. punktā Vispārējā tiesa lēma par apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildumu saistībā ar objektivitātes principa pārkāpumu.

Turklāt, neesot vajadzībai spriest par jautājumu, vai administratīvajā procesā saistībā ar nepamatotu maksājumu atgūšanu, kuru ir uzsācis Parlaments, ir piemērojams ECPAK 6. pants, jānorāda, ka, tā kā Parlaments tikai apgalvo, ka objektivitātes principam, kāds izriet no šīs normas, ir plašāka piemērošanas joma nekā labas pārvaldības principa kontekstā, tas tomēr nenorāda nevienu juridisku argumentu, kas ļautu apšaubīt pārsūdzētā sprieduma 63.–68. punktā norādītos Vispārējās tiesas konstatējumus.

Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams, piemērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma atbalstam (spriedumi, 2013. gada 11. aprīlis, Mindo/Komisija, C‑652/11 P, EU:C:2013:229, 21. punkts, kā arī 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 46. punkts).

Līdz ar to trešais pamats, kas iesniegts apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzības pamatojumam, ir jānoraida.