<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑158/14</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62014CC0158</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:734">EU:C:2016:734</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>26</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>26</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">E. SHARPSTON</HT> SECINĀJUMI – LIETA C‑158/14</P><P>A U.C.</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Eleanoras Šarpstones [<HT TYPE="ITALIC">Eleanor Sharpston</HT>] secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20160929">2016. gada 29. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑158/14</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">A,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">B,</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">C</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">un</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">D</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">pret</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Minister van Buitenlandse Zaken</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu))</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>LESD 267. pants</KEYWORD><KEYWORD>LESD 263. panta ceturtā daļa</KEYWORD><KEYWORD>Prasības par ES tiesību akta atcelšanu un spēkā esamības izvērtēšanu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā</KEYWORD><KEYWORD>Īstenošanas regula (ES) Nr. 610/2010</KEYWORD><KEYWORD>Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP</KEYWORD><KEYWORD>Padomes Regula (EK) Nr. 2580/2001</KEYWORD><KEYWORD>Padomes Pamatlēmums 2002/475/TI</KEYWORD><KEYWORD>Terora aktu definīcija</KEYWORD><KEYWORD>Vai nevalstisku bruņotu spēku darbības iekšējā bruņotā konfliktā ir terora akti</KEYWORD><KEYWORD>Terorisma apkarošanas konvencijas</KEYWORD><KEYWORD>Starptautiskās humanitārās tiesības</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Ir konstatēts, ka A, B, C un D ir vākuši līdzekļus un tos pārveduši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Tamililamas atbrīvošanas tīģeriem<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>TAT<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) – grupai, kas cīnījās pilsoņu karā pret Šrilankas valdību, lai Šrilankas ziemeļos un austrumos izveidotu neatkarīgu tamilu tautas valsti, un kuru Eiropas Savienība aptuveni desmit gadus ir klasificējusi kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>teroristisku<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Nīderlandes iestādes, piemērojot Nīderlandes tiesību aktus, ar kuriem īsteno ANO Drošības padomes (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>ANO DP<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) rezolūciju, ir noteikušas, ka A, B, C un D ir personas, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi terorisma apkarošanai. Tā rezultātā šo personu līdzekļi ir iesaldēti, tām vai to labā ir aizliegts piedāvāt finanšu pakalpojumus un tām ir aizliegts nodot jebkādus līdzekļus. Īstenojot šos pasākumus, Nīderlandes iestādes pret TAT attiecās kā pret teroristisku organizāciju. Šajā konstatējumā ņemta vērā Eiropas Savienības Padomes Īstenošanas regula, ar kuru atstāta spēkā TAT atrašanās terora aktos iesaistītu grupu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi. Savā prasībā Nīderlandes tiesā A, B, C un D apgalvo, ka regula ir spēkā neesoša, jo TAT darbības nav bijušas teroristiski akti. Viņi norāda, ka TAT patiesībā bijis nevalstisks bruņots spēks, kas iesaistījies iekšējā konfliktā Šrilankā, tādēļ tā darbībām piemērojamas vienīgi starptautiskās humanitārās tiesības, nevis ES un starptautisko tiesību normas par cīņu pret terorismu. No tā izriet, ka Eiropas Savienība kļūdaini uzskatījusi no 2005. līdz 2009. gadam TAT veiktos uzbrukumus un nolaupīšanas par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>terora aktiem<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>, ar ko tika pamatota TAT iekļaušana ES terora aktos iesaistīto organizāciju sarakstā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Raad van State</HT> (Valsts padome) ir lūgusi sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā būtībā uzdod jautājumu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>teroristisku uzbrukumu<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> definīciju, kas izmantota, pieņemot Padomes Īstenošanas regulu, un vai iespējamās neatbilstības starp šo definīciju Savienības tiesībās un starptautiskajās tiesībās (jo īpaši starptautisko tiesību normās, kuru mērķis ir terorisma apkarošana, un starptautiskajās humanitārajās tiesībās) varētu ietekmēt attiecīgās īstenošanas regulas spēkā esamību. Tā arī vaicā, vai A, B, C un D var pamatlietā atsaukties uz šīs īstenošanas regulas spēkā neesamību, ņemot vērā, ka privātpersonām pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ir paplašināta tiešā piekļuve ES tiesai.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Starptautiskās tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās humanitārās tiesības</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Starptautiskās humanitārās tiesības regulē karadarbību starptautiskos un iekšējos bruņotos konfliktos. Tās cita starpā ir paredzētas civiliedzīvotāju aizsardzībai konflikta zonā, ierobežojot kara ietekmi uz personām un īpašumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedums, 2014. gada 30. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diakité</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑285/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:39">EU:C:2014:39</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Ievērojama daļa starptautisko humanitāro tiesību normu atrodamas četrās Ženēvas konvencijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas Konvencija par ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu aktīvajās armijās, <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT> [ANO līgumu krājums], 75. sējums, 31. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Pirmā Ženēvas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>); <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas Konvencija par jūras kara spēku sastāvā esošo ievainoto, slimo un kuģu katastrofās cietušo personu stāvokļa uzlabošanu, <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 75. sējums, 85. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Otrā Ženēvas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>); <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas Konvencija par izturēšanos pret kara gūstekņiem, <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 75. sējums, 135. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Trešā Ženēvas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>); un <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 75. sējums, 287. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Ceturtā Ženēvas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>).</P></NOTE> un to trijos papildprotokolos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P><DATE ISO="19770608">1977. gada 8. jūnija</DATE> papildu protokols pie <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols), <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 1125. sējums, 3. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Pirmais papildprotokols<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>); <DATE ISO="19770608">1977. gada 8. jūnija</DATE> papildu protokols pie <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz lokāla rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (II protokols), <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 1125. sējums, 609. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Otrais papildprotokols<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>); un <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas konvenciju papildprotokols par papildu atšķirības emblēmas apstiprināšanu (III protokols), <DATE ISO="20051208">2005. gada 8. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 2404. sējums, 261. lpp.</P></NOTE>. Viens no konvencijās un papildprotokolos nostiprinātajiem principiem ir civiliedzīvotāju un militāro kaujinieku, kā arī civilo objektu un militāro mērķu nošķiršana. Tās nosaka karagūstekņu (civiliedzīvotāju un militārā personāla) pamattiesības, ievainoto un slimo personu aizsardzību, kā arī aizsardzību un tiesības, kas piešķirtas kara zonā un tās tuvumā esošajiem civiliedzīvotājiem (nekombatanti). Eiropas Savienība nav nevienas konvencijas vai to papildprotokola puse. Tomēr visas dalībvalstis ir to dalībnieces.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Visu Ženēvas konvenciju kopīgajā 2. pantā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Konvencijas(‑u) piemērošana<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) tostarp ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Līdzās noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā miera laikā, šī Konvencija jāievēro visos pieteikta kara gadījumos vai jebkura cita militāra konflikta gadījumā, kurš var rasties starp divām vai vairākām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, pat tajā gadījumā, ja viena no tām neatzīst karastāvokli.</ALINEA><ALINEA>Šī Konvencija jāievēro arī visos kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijas daļējas vai pilnīgas okupācijas gadījumos, pat tad, ja minētā okupācija nesastop nekādu bruņotu pretestību.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Tomēr saskaņā ar visu Ženēvas konvenciju kopīgo 3. pantu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Lokāla rakstura konflikti<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>), kas kodificē starptautisko paražu tiesību normu:<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat., piemēram, Starptautiskā tiesa (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>ANO ST<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), Militārās un paramilitārās darbības Nikaragvā un pret to (Nikaragva pret Amerikas Savienotajām Valstīm), spriedums pēc būtības, <HT TYPE="ITALIC">I.C.J. Reports</HT> 1986, 14. lpp., 218. un 219. punkts, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (SSKK), Aktualizētais komentārs par pirmo Ženēvas konvenciju (2016. gads), pieejams: https://www.icrc.org (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>2016. gada SSKK komentārs<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>), kopīgais 3. pants, 155. punkts; un ANO ST konsultatīvais atzinums par kodolieroču izmantošanas draudu un kodolieroču izmantošanas likumību, <HT TYPE="ITALIC">I.C.J. Reports</HT> 1996, 226. lpp. (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>ANO ST, Kodolieroči<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>), 78. un 79. punkts.</P></NOTE></TXT><?PAGE NO="3"?><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Bruņota konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs [kam nav starptautiska rakstura] un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, katrai karojošai pusei jāievēro kā minimums sekojoši noteikumi:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>(1)</NO.P><TXT>Pret personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā personām no bruņoto spēku sastāva, kuras ir nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu, jebkuros apstākļos izturēsies humāni, bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc rases ādas krāsas, reliģijas vai ticības, dzimuma, izcelsmes vai materiālā stāvokļa vai jebkuriem citiem līdzīgiem kritērijiem. Šai nolūkā attiecībā pret augstāk minētajām personām ir aizliegtas un jebkurā laikā un jebkurā vietā būs aizliegtas sekojošas darbības:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>(a)</NO.P><TXT>vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkura veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>(b)</NO.P><TXT>ķīlnieku ņemšana;</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>I protokola 1. pantā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Vispārējie principi un piemērošanas apjoms<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>), kas attiecas uz starptautiskos bruņotos konfliktos cietušo aizsardzību un arī kodificē starptautiskās paražu tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Starptautiskā tiesa ir atzinusi, ka I protokola normas to pieņemšanas laikā vienīgi atspoguļoja jau esošas paražu tiesības: ANO ST, Kodolieroči, 84. punkts.</P></NOTE>, tostarp minēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="001.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šis Protokols, kurš papildina Ženēvas konvencijas [..], piemērojams gadījumos, kādi paredzēti [kopīgajā 2. pantā].</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Iepriekšējā paragrāfā minētie gadījumi ietver bruņotus konfliktus, kuros tautas, izmantojot savas tiesības uz pašnoteikšanos, kas izteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos un Deklarācijā par starptautisko tiesību principiem attiecībā uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, cīnās pret koloniālo kundzību un ārzemju okupāciju, un pret rasistiskajiem režīmiem.<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Ar I protokola 51. panta 2. punktu tiek aizliegti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>vardarbības akti vai tās draudi, kuru galvenais mērķis ir viest šausmas civiliedzīvotāju vidū<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>II protokols attiecas uz iekšējos bruņotos konfliktos cietušo aizsardzību. Starptautiskā tiesa vēl nav paudusi nostāju par to, vai ar minēto protokolu tiek kodificētas starptautiskās paražu tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>II protokola 1. pantā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Piemērošanas joma<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>) ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šis Protokols, kas attīsta un papildina [kopīgo 3. pantu], nemainot pastāvošos tā lietošanas nosacījumus, ir piemērojams attiecībā uz visiem bruņotajiem konfliktiem, uz kuriem neattiecas [I protokola] 1. pants, kuri notiek kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā starp tās bruņotajiem spēkiem un disidentu bruņotajiem spēkiem vai citiem organizētiem bruņotiem grupējumiem, kas kontrolē daļu tās teritorijas atbildīgas varas vadībā tā, ka tie spēj veikt ilgstošas un saskaņotas militāras operācijas un īstenot šī Protokola noteikumus.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šis Protokols nav piemērojams iekšēju nemieru vai saspīlējuma gadījumos, kā, piemēram, sacelšanās, atsevišķu izkaisītu vardarbības aktu vai citu līdzīgas dabas aktu gadījumos, kuri nav bruņoti konflikti.<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>II protokola 4. pantā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Galvenās garantijas<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>) īpaši ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>jebkurā laikā un jebkurā vietā<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> ir aizliegts kā ķīlniekus sagūstīt personas, kas neņem tiešu dalību vai pārtraukušas piedalīties karadarbībā, un vērst pret tām terora aktus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>4. panta 1. punkts, lasot to kopā ar II protokola 4. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>6. pantā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Krimināllietu vešana tiesā<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>) ir noteiktas minimālās garantijas, ko piemēro kriminālvajāšanā un sodīšanā par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir saistīti ar iekšējiem bruņotiem konfliktiem. Tas nosaka, ka varas pārstāvjiem, karadarbībai beidzoties, ir jācenšas visplašākajā iespējamajā veidā piešķirt amnestiju personām, kas piedalījušās bruņotajā konfliktā vai kurām atņemta brīvība kādu ar bruņotu konfliktu saistītu iemeslu dēļ, vai arī tās ir internētas vai aizturētas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>II protokola 6. panta 5. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>II protokola 13. panta 2. punkta otrajā teikumā ir aizliegti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>vardarbības akti vai tās draudi, kuru galvenais mērķis ir viest šausmas civiliedzīvotāju vidū<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Atsevišķi starptautiskie kara noziegumu tribunāli ir atzinuši, ka šis noteikums ir daļa no starptautiskajām paražu tiesībām, par kuru pārkāpumu iestājas individuāla kriminālatbildība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla Apelācijas palātas spriedumu Prokurors pret <HT TYPE="ITALIC">Stanislav Galić</HT>, IT‑98/29‑A (<DATE ISO="20061130">2006. gada 30. novembris</DATE>), 86., 90. un 98. punkts (šāds secinājums tika izdarīts attiecībā uz Pirmā protokola 51. panta 2. punktu); Sjerraleones Speciālās tiesas Otrā tiesas palāta, spriedums Prokurors pret <HT TYPE="ITALIC">Brima</HT> u.c., SCSL‑04‑16‑T (<DATE ISO="20070620">2007. gada 20. jūnijs</DATE>), 662. līdz 666. punkts. Skat. arī 2016. gada SSKK komentāru, Kopīgais 3. pants, 525. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās tiesības par cīņu pret terorismu un ķīlnieku sagrābšanu</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Rezolūcija 1373 (2001)</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>ANO Drošības padome <DATE ISO="20010928">2001. gada 28. septembrī</DATE> pēc minētā gada 11. septembrī ASV notikušajiem uzbrukumiem pieņēma Rezolūciju 1373 (2001) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>Rezolūcija 1373 (2001)<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>S/RES/1373 (2001).</P></NOTE>. Tās 1. punktā ir noteikts, ka visas valstis:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>a)</NO.P><TXT>novērš un apkaro terora aktu finansēšanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>atzīst par noziedzīgu nodarījumu tādu līdzekļu apzinātu sniegšanu vai ievākšanu, ko jebkādā veidā tieši vai netieši veic to pilsoņi vai to teritorijā, kas ir paredzēti vai par kuriem ir zināms, ka tie tiks izmantoti terora aktu veikšanai;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>aizliedz saviem pilsoņiem vai jebkurai citai personai vai organizācijai, kas atrodas to teritorijā, tieši vai netieši nodot līdzekļus, finanšu aktīvus vai saimnieciskos resursus, vai finanšu vai citus saistītos pakalpojumus personu, kas veic vai mēģina veikt terora aktus, tos veicina vai tajos piedalās, organizāciju, kas pieder šīm personām vai ko tās tieši vai netieši kontrolē, kā arī personu un organizāciju, kas rīkojas šo personu vārdā vai pēc to norādēm, rīcībā [..].<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>3. punkta d) apakšpunktā visas valstis tiek aicinātas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>pēc iespējas drīzāk pievienoties atbilstīgajām starptautiskajām konvencijām un protokoliem, kas attiecas uz terorismu, ieskaitot <DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembra</DATE> Starptautiskajai konvencijai par cīņu pret terorisma finansēšanu [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. iepriekš 20. punktu.</P></NOTE> ]<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Daudzpusējās un reģionālās terorisma apkarošanas konvencijas</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Valstis (vēl) nav vienojušās par vispārēju, vispārpiemērojamu terora akta definīciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Ar ANO Ģenerālās Asamblejas <DATE ISO="19961217">1996. gada 17. decembra</DATE> Rezolūciju 51/210 izveidotā <HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> Komiteja strādā, lai sarunu ceļā vienotos par Vispārējas konvencijas par starptautisko terorismu projektu. Tomēr progress nav straujš, daļēji arī tādēļ, ka ir grūti vienoties par terorisma definīciju un to, vai tajā būtu jāietver darbības, kuras veikuši bruņotie spēki bruņota konflikta laikā un kurām piemēro starptautiskās humanitārās tiesības, un nacionālās atbrīvošanās kustības. Skat. jo īpaši ANO Ģenerālā asamblejas Sestās komitejas 70. sesijas sēžu protokolu kopsavilkumu, A/C.6/70/SR.1, 2, 3, 4, 5, 27 un 29.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><DATE ISO="19971215">1997. gada 15. decembrī</DATE> Ņujorkā tika parakstīta Starptautiskā konvencija par cīņu pret teroristu rīkotajiem sprādzieniem (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Teroristu rīkoto sprādzienu konvencija<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P><HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 2149. sēj., 256. lpp.</P></NOTE>. Lai gan Eiropas Savienība nav tās puse, visas dalībvalstis tādas ir. Pēdējais Teroristu rīkoto sprādzienu konvencijas apsvērums norāda, ka valstu militāro spēku darbību nosaka starptautisko tiesību normas ārpus konvencijas ietvariem un ka noteiktu darbību neiekļaušana šajā Konvencijā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>nepieļauj vai nepadara likumīgas tādas darbības, kas citādi ir nelikumīgas, vai nekavē kriminālvajāšanu saskaņā ar citiem likumiem [..]<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>19. panta 2. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā, tādā nozīmē, kādā šie termini tiek saprasti starptautiskajās humanitārajās tiesībās, kuras nosaka minētās tiesības, netiek apskatītas [Teroristu rīkoto sprādzienu konvencijā], un [tā] nenosaka arī tās valsts militāro spēku veiktās darbības, kas tiek veiktas, pildot to oficiālos pienākumus, tādā mērā, kādā minētās darbības tiek apskatītas citās starptautisko tiesību normās<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><DATE ISO="19991209">1999. gada 9. decembrī</DATE> Ņujorkā tika parakstīta Starptautiskā konvencija par cīņu pret terorisma finansēšanu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>Terorisma finansēšanas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P><HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 2178. sēj., 197. lpp.</P></NOTE>. Lai gan Eiropas Savienība nav tās puse, visas dalībvalstis tādas ir. Terorisma finansēšanas konvencijas 2. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>Jebkura persona šīs Konvencijas izpratnē izdara noziedzīgu nodarījumu, ja šī persona ar jebkādiem līdzekļiem, tieši vai netieši, nelikumīgi un apzināti sagādā vai savāc līdzekļus ar mērķi, lai tie tiktu izmantoti, vai zinot, ka tie tiks izmantoti, pilnīgi vai daļēji, lai izdarītu:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>darbību, kurā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, kas noteikts un definēts vienā no pielikumā minētajiem līgumiem; [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Šajā sarakstā ietilpst tostarp Starptautiskā konvencija pret ķīlnieku sagrābšanu (skat. turpmāk 25. punktu) (4. punkts) un Starptautiskā konvencija par cīņu pret teroristu rīkotajiem sprādzieniem (9. punkts).</P></NOTE> ]</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>jebkādu citu darbību ar nodomu izraisīt nāvi vai nodarīt smagus miesas bojājumus kādai civilpersonai vai kādai citai personai, kas aktīvi nepiedalās karadarbībā bruņota konflikta gadījumā, kad šādas rīcības mērķis pēc tās būtības vai konteksta ir iedzīvotāju iebiedēšana vai valdības vai starptautiskas organizācijas piespiešana veikt kādu darbību vai atturēties no tās.<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Terorisma finansēšanas konvencijas 8. panta 1. punktu dalībvalstis saskaņā ar saviem nacionālajiem tiesību principiem veic piemērotus pasākumus, lai iespējamas konfiskācijas nolūkos identificētu, atklātu, iesaldētu vai izņemtu jebkādus līdzekļus, kas tiek izmantoti vai paredzēti 2. pantā minēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai, kā arī šādos noziedzīgos nodarījumos gūtos ienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>21. pantā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>nekas Konvencijā neietekmē citas valstu un personu tiesības, pienākumus un atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, sevišķi Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem, starptautiskajām humanitārajām tiesībām un citām līdzīgām konvencijām<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT><DATE ISO="20050413">2005. gada 13. aprīlī</DATE> Ņujorkā tika pieņemta Starptautiskā konvencija par kodolterorisma apkarošanu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>Kodolterorisma konvencija<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P><HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 2445. sēj., 89. lpp.</P></NOTE>. Lai gan Eiropas Savienība nav tās puse, lielākā daļa dalībvalstu tādas ir<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Čehijas Republika, Dānija, Francija, Horvātija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija.</P></NOTE>. Kodolterorisma konvencijas 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka starptautisko humanitāro tiesību paredzētās bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā atbilstoši tam, kā šie termini ir definēti saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām, nenosaka šī konvencija, un tāpat arī šī konvencija neregulē darbības, kuras veic kādas valsts militārie spēki, pildot savus dienesta pienākumus, ciktāl tās regulē citi starptautisko tiesību noteikumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Viena no reģionālajām konvencijām ir nesen pieņemtā Eiropas Padomes (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>EP<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>) Konvencija par terorisma novēršanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P><HT TYPE="ITALIC">CETS</HT> Nr. 196.</P></NOTE>. Eiropas Savienība ir parakstījusi šo konvenciju, bet vēl nav to ratificējusi. Turklāt lielākā daļa dalībvalstu, gan ne visas, to ir parakstījušas vai ratificējušas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Šādas 22 dalībvalstis ir konvencijas puses: Austrija, Bulgārija, Dānija, Francija, Horvātija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta Nīderlande, Polija, Portugāle, Rumānija Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija,.</P></NOTE>. EP Konvencijas par terorisma novēršanu 26. panta 5. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>Bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā, tādā izpratnē, kādā tiek saprasti šie termini saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām, saskaņā ar kurām tie tiek regulēti, nav regulētas šajā Konvencijā. Pušu bruņoto spēku darbības, kas veiktas, pildot to oficiālos pienākumus, tādā mērā, kādā tās tiek regulētas starptautiskajās tiesībās, nav regulētas šajā Konvencijā.<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Starptautiskā konvencija pret ķīlnieku sagrābšanu</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT><DATE ISO="19791217">1979. gada 17. decembrī</DATE> ANO Ģenerālā asambleja pieņēma Starptautisko konvenciju pret ķīlnieku sagrābšanu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>Ķīlnieku konvencija<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P><HT TYPE="ITALIC">United Nations Treaties Series</HT>, 1316. sēj., 205. lpp.</P></NOTE>. Ķīlnieku konvencijas 12. pantā noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>tādā mērā, kādā [Ženēvas Konvencijas vai tām] pievienotie Protokoli attiecas uz konkrētu ķīlnieku sagrābšanas gadījumu, un tādā mērā, kādā [Ķīlnieku] konvencijas Dalībvalstīm ir pienākums veikt ķīlnieku sagrābēja kriminālvajāšanu vai izdot to, [Ķīlnieku] konvencija neattiecas uz ķīlnieku sagrābšanas gadījumu, ja tas noticis bruņotu konfliktu laikā, kā noteikts [Ženēvas Konvencijās un to] Protokolos [..]<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Līgums par Eiropas Savienības darbību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>. Pirmā daļa nosaka, kāda veida aktus Tiesa var izvērtēt. To skaitā ir Padomes akti. Otrajā daļā ir noteikti pārbaudes pamati, attiecībā uz kuriem Tiesai ir jurisdikcija. Saskaņā ar sesto daļu tiesvedība jāuzsāk <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>[..] divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Pamattiesību harta</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="326" PAGE.FIRST="391" DATE.PUB="2012">OV 2012, C 326, 391. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>) 47. panta pirmajā daļā noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>48. panta 1. punktā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>. Atbilstīgi Hartas 48. panta 2. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Kopējā nostāja 2001/931/KĀDP</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Padomes <DATE ISO="20011227">2001. gada 27. decembra</DATE> Kopējā nostāja par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="344" PAGE.FIRST="93" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 344, 93. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar grozījumiem.</P></NOTE> preambulas 2. apsvērumā ir minēta Rezolūcija 1373 (2001), ar kuru nosaka vispusīgas stratēģijas cīņā pret terorismu, jo īpaši cīņā pret terorisma finansēšanu. Preambulas 5. apsvērumā teikts, ka Eiropas Savienībai jāveic papildu pasākumi, lai īstenotu ANO Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>1. panta 1. punktā ir noteikts, ka šī kopējā nostāja saskaņā ar turpmāko pantu noteikumiem attiecas uz personām, grupām un organizācijām, kas ir iesaistītas terora aktos un uzskaitītas pielikumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>1. panta 2. punktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>personas, grupas un organizācijas, kas ir iesaistītas terora aktos<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> ir definētas šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>personas, kas izdarījušas vai mēģina izdarīt terora aktus vai piedalās vai veicina terora aktu izdarīšanu,</P></ITEM><ITEM><P>grupas un organizācijas, kas tieši vai netieši pieder šādām personām vai kuras šādas personas tieši vai netieši vada; un personas, grupas vai organizācijas, kas rīkojas šādu personu, grupu vai organizāciju vārdā vai saskaņā ar to norādēm, ietverot līdzekļus, kas iegūti vai saņemti no šādu personu vai ar tām saistīto personu, grupu vai organizāciju pārvaldītas vai īpašumā esošas mantas.”</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Atbilstoši 1. panta 3. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>terora akts<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> ir:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>[..] viens no turpmāk noteiktiem tīšiem nodarījumiem, kas veida vai sastāva dēļ var nodarīt nopietnus kaitējumus valstij vai starptautiskai organizācijai, atbilstīgi pārkāpuma definīcijai valsts tiesību aktos, ja šī akta mērķis ir:</P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>nopietni iebiedēt iedzīvotājus vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>nepamatoti piespiest valdību vai starptautisku organizāciju veikt vai neveikt kādu darbību, vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>būtiski destabilizēt vai graut valsts vai starptautiskas organizācijas politiskās, konstitucionālās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>apdraudēt personas dzīvību, kas var izraisīt nāvi;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>apdraudēt personas fizisko veselību;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>nolaupīt personu vai sagrābt ķīlniekus;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="8"?><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>izraisīt plašu valsts vai sabiedriskās iestādes, transporta sistēmas, infrastruktūras iznīcināšanu, ieskaitot informācijas sistēmu, stacionāru platformu uz kontinentāla šelfa, publisku vietu vai privātīpašumu, apdraudot cilvēku dzīvību vai radot nozīmīgus ekonomiskus zaudējumus;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>nolaupīt lidaparātu, kuģi vai citus pasažieru vai kravas transportlīdzekļus;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT>ražot, turēt savā valdījumā, iegūt, pārvadāt, piegādāt vai izmantot ieročus, sprāgstvielas, bioloģiskos vai ķīmiskos ieročus, kā arī veikt izpēti un izstrādāt bioloģiskos un ķīmiskos ieročus;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>g)</NO.P><TXT>izraisīt bīstamu vielu noplūdi vai ugunsgrēku, eksploziju vai plūdus, kas apdraud cilvēku dzīvību;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>h)</NO.P><TXT>kavēt vai pārraut ūdensapgādi, elektroapgādi vai citu dabas pamatresursu piegādi, apdraudot cilvēku dzīvību;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>draudēt izdarīt kādu no a) līdz h) apakšpunktā uzskaitītajiem nodarījumiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>j)</NO.P><TXT>vadīt teroristu grupu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>k)</NO.P><TXT>piedalīties teroristu grupas darbībās, tostarp informācijas vai materiālu resursu piegādē vai šādu darbību finansēšanā jebkādā veidā, zinot, ka šāda līdzdalība palīdzēs minētajai grupai veikt noziedzīgas darbības.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Ņemot vērā 2. un 3. pantu, (tābrīža) Eiropas Kopienai, nepārsniedzot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar (tābrīža) Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, bija pienākums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>piepras[īt] iesaldēt līdzekļus, finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus, kas pieder pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>, un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>nodrošin[āt], ka pielikumā minētajām personām, grupām un organizācijām ir liegta tieša vai netieša pieeja līdzekļiem, finanšu aktīviem vai ekonomiskajiem resursiem, vai finanšu vai citiem ar tām saistītiem pakalpojumiem<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Padomes Regula Nr. 2580/2001</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Padomes Regulas (EK) Nr. 2580/2001 preambulas 3. un 4. apsvērumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Padomes <DATE ISO="20011227">2001. gada 27. decembra</DATE> Regula par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="344" PAGE.FIRST="70" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 344, 70. lpp.</REF.DOC.OJ>) ar jaunākajiem grozījumiem.</P></NOTE> ir minēta Rezolūcija 1373 (2001). Preambulas 5. apsvērumā norādīts, ka ir nepieciešama Kopienas darbība, lai īstenotu Kopējās nostājas 2001/931 kopējās ārpolitikas un drošības politikas aspektus. Saskaņā ar preambulas 14. apsvērumu 2. panta 3. punktā minētais saraksts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. iepriekš 38. punktu.</P></NOTE> var ietvert personas un organizācijas, kas saistītas ar trešajām valstīm, kā arī personas un organizācijas, kurām citādi pievērsta Kopējās nostājas 2001/931 kopējās ārpolitikas un drošības politikas aspektu uzmanība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>1. panta 2. punktā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>līdzekļu, citu finanšu aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšana<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>liegums jebkurai līdzekļu kustībai, pārvedumiem, grozījumiem, izmantošanai vai tādām darbībām ar līdzekļiem, kuru rezultātā jebkādā veidā mainītos to apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturs, galamērķis vai rastos citas pārmaiņas, tādējādi sekmējot līdzekļu izmantošanu, tostarp vērtspapīru portfeļa pārvaldību<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>. 1. panta 4. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>terorisma akta<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> definīcija Regulā Nr. 2580/2001 ir tā pati, kas ietverta Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. iepriekš 32. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>2. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>5. un 6. pants attiecas uz papildinājumu, ko iesaldētiem kontiem rada tiem pienākošies procenti, īpašām atļaujām izmantot iesaldētos kontus un veikt maksājumus no tiem, īpašām atļaujām atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus, padarīt līdzekļus un resursus pieejamus un sniegt finanšu pakalpojumus.</P></NOTE>:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>a)</NO.P><TXT>visi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi, kas pieder 3. punktā minētajā sarakstā ietvertai juridiskai personai, grupai vai organizācijai, tiek iesaldēti;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>nekādi līdzekļi, citi finanšu aktīvi un saimnieciskie resursi netiek darīti tieši vai netieši pieejami [2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā] ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā.<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 2. panta 2. punktu (un ja vien tas nav atļauts saskaņā ar 5. un 6. pantu), <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>[..] tiek aizliegts sniegt finanšu pakalpojumus [2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā] ietvertai fiziskai vai juridiskai personai, grupai vai organizācijai vai šādas fiziskas vai juridiskas personas, grupas vai organizācijas labā<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>2. panta 3. punktā ir noteikts, ka Padome saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem izveido, pārskata un groza to personu, grupu un organizāciju sarakstu, uz kurām attiecas Regula Nr. 2580/2001 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>2. panta 3. punktā norādītais saraksts<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>). Tajā noteikts, ka 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā iekļauj:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>i)</NO.P><TXT>fiziskās personas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas veic vai gatavojas veikt jebkādus terorisma aktus, piedalās tajos vai veicina terorisma aktu veikšanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kuras pieder vai kuras kontrolē viena vai vairākas i) un ii) apakšpunktā minētās fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iv)</NO.P><TXT>fiziskās vai juridiskās personas, grupas vai organizācijas, kas darbojas viena vai vairāku i) un ii) apakšpunktā minēto fizisko vai juridisko personu, grupu vai organizāciju interesēs vai pēc to rīkojuma.<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 9. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>katra dalībvalsts nosaka sankcijas, ko piemērot gadījumos, kad pārkāpti šīs regulas noteikumi. Šīs sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. arī 12. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Padomes Pamatlēmums 2002/475/TI</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Pamatlēmuma 2002/475/TI preambulas 3. apsvērumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Padomes <DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnija</DATE> Pamatlēmums par terorisma apkarošanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="164" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 164, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>) ar grozījumiem.</P></NOTE> minēts apstāklis, ka visas vai dažas dalībvalstis ir vairāku ar terorismu saistītu konvenciju puses. 6. apsvērumā norādīts, ka teroristu nodarījumu definīcijai jābūt pielāgotai visās dalībvalstīs, ieskaitot nodarījumus, kas saistīti ar teroristu grupām. Saskaņā ar 11. apsvērumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>bruņoto spēku rīcība bruņota konflikta laikā, ko reglamentē starptautiski tiesību akti cilvēktiesību jomā šo noteikumu nozīmē saskaņā ar tiem tiesību aktiem, un, ciktāl uz tiem attiecas citas starptautisko tiesību normas, šis pamatlēmums neattiecas uz valsts bruņoto spēku rīcību savu dienesta pienākumu izpildē<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Eiropas Parlaments ierosināja iekļaut apsvērumu, kurā teroristu grupas tiek nošķirtas no grupām Eiropas Savienībā, kuras pretojas totalitāriem režīmiem un represijām trešajās valstīs vai kas atbalsta šādu pretestību. Tā mērķis bija nodrošināt, ka pēdējās netiek definētas kā teroristiskas, vienlaikus neliedzot tām uzrādīt apsūdzības un sodīt par valstu krimināltiesībās paredzētiem noziedzīgiem nodarījumiem; skat. Eiropas Parlamenta ziņojumu par Komisijas priekšlikumu Padomes pamatlēmumam par terorisma apkarošanu (COM(2001) 521).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>1. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tīšie nodarījumi, kas turpmāk minēti a) līdz i) apakšpunktā, definēti kā nodarījumi attiecīgās valsts tiesību aktos un kas pēc to rakstura vai apstākļiem var radīt smagu kaitējumu valstij vai starptautiskai organizācijai, ja nodarīti ar mērķi</P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>nopietni iebiedēt iedzīvotājus, vai</P></ITEM><ITEM><P>nepiemēroti piespiest valdību vai starptautisku organizāciju veikt jebkādu darbību vai atturēties no tās, vai</P></ITEM><ITEM><P>būtiski destabilizēt vai graut valsts vai starptautiskas organizācijas politiskās, konstitucionālās, ekonomiskās vai sociālās pamatstruktūras,</P></ITEM></LIST><P>uzskata par teroristiskiem pārkāpumiem:</P><P>[a) līdz i) apakšpunktos minētās tīšās darbības ir identiskas Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta a)–i) apakšpunktos minētajām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. iepriekš 32. punktu.</P></NOTE>].<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">TAT iekļaušana 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>TAT pirmoreiz tika iekļauta Kopējai nostājai 2001/231 pievienotajā sarakstā ar Padomes Kopējo nostāju 2006/380/KĀDP<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Padomes <DATE ISO="20060529">2006. gada 29. maija</DATE> Kopējā nostāja, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP un atceļ Kopējo nostāju 2006/231/KĀDP (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="144" PAGE.FIRST="25" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 144, 25. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Tajā pašā dienā tā tika iekļauta 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā ar Padomes Lēmumu 2006/379/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P><DATE ISO="20060529">2006. gada 29. maija</DATE> Lēmums, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001, ar ko atceļ Lēmumu 2005/930/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="144" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 144, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. TAT tajā ir palikusi pēc vairāku lēmumu un regulu pieņemšanas, ar kurām katrā gadījumā tika atcelta un aizstāta iepriekšējā, ieskaitot Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 610/2010<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P><DATE ISO="20100712">2010. gada 12. jūlija</DATE> Īstenošanas regula, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1285/2009 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="178" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 178, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Skat. 1. pantu un pielikumā iekļautā saraksta 2.17. punktu.</P></NOTE>. Jaunākais saraksts ir iekļauts Padomes Īstenošanas regulas (ES) 2015/2425 pielikumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P><DATE ISO="20151221">2015. gada 21. decembra</DATE> Īstenošanas regula, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2015/1325 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="334" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2015">OV 2015, L 334, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Nīderlandes tiesības</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling terrorisme 2007‑II</HT> (2007. gada II noteikumi par sankcijām terorisma jomā, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/><HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling 2007</HT><QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>) 2. panta 1. punkts pilnvaro <HT TYPE="ITALIC">Minister van Buitenlandse Zaken</HT> (ārlietu ministrs, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>ministrs<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>) ar tieslietu ministra (<HT TYPE="ITALIC">Minister van Justitie</HT>) un finanšu ministra (<HT TYPE="ITALIC">Minister van Financiën</HT>) piekrišanu pieņemt noteikšanas lēmumu attiecībā uz personām vai grupām, kuras, pēc viņa domām, pieder pie personām vai grupām, uz kurām attiecas ANO DP Rezolūcija 1373 (2001). Ja šāds lēmums tiek pieņemts, visi minēto personu un grupu līdzekļi ir jāiesaldē (2. panta 2. punkts), ir aizliegts tām vai to labā sniegt finanšu pakalpojumus (2. panta 3. punkts) vai to rīcībā tieši vai netieši nodot līdzekļus (2. panta 4. punkts).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka ar <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling</HT> <HT TYPE="ITALIC">2007</HT> 2. pantu tiek īstenota Rezolūcija 1373 (2001), bet nemin Regulu Nr. 2580/2001, Kopējo nostāju 2001/931 vai jebkādus aktus, ar kuriem personas vai grupas tiek iekļautas 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>A, B, C un D ir Nīderlandes iedzīvotāji. Ar <DATE ISO="20100608">2010. gada 8. jūnija</DATE> lēmumiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>noteikšanas lēmumi<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>) ministrs tos norādīja kā fiziskas personas, kurām ir piemērojams <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling</HT> <HT TYPE="ITALIC">2007</HT>. Tā rezultātā to līdzekļi tika iesaldēti. Ar <DATE ISO="20101125">2010. gada 25. novembra</DATE>, <DATE ISO="20101208">2010. gada 8. decembra</DATE> un <DATE ISO="20110110">2011. gada 10. janvāra</DATE> lēmumiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>apstrīdētie lēmumi<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>) ministrs noraidīja sūdzības, ko par noteikšanas lēmumiem bija iesnieguši A, B, C un D. Apstrīdētie lēmumi bija pamatoti ar apstākli, ka A, B, C un D pieder Rezolūcijā 1373 (2001) minētajai personu grupai. Izdarot šo secinājumu, ministrs ņēma vērā šādus apstākļus: i) A, B, C un D bija iesaistīti līdzekļu vākšanā TAT, ii) TAT bija iekļauta 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā un iii) pret A, B, C un D bija sākts kriminālprocess <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> (Hāgas rajona tiesa), pamatojoties uz tostarp to varbūtējiem Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 1. punkta, 2. panta 2. punkta un 3. panta pārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20111021">2011. gada 21. oktobra</DATE> spriedumiem par triju no četriem apelācijas sūdzības iesniedzējiem notiesāšanu <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> (Hāgas rajona tiesa) atzina, ka B, C un D ir veikuši darbības (līdzekļu vākšanu) TAT labā, bet attaisnoja apsūdzībās par dalību teroristiskā grupā. Tā uzskatīja, ka Nīderlandes Kriminālkodeksa normas par terorismu īsteno Pamatlēmumu 2002/475 un ka konflikts starp Šrilankas valdību un TAT nav starptautisks bruņots konflikts II protokola 1. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. iepriekš 10. punktu.</P></NOTE>. Tā rezultātā, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/475 11. apsvērumu, B, C un D uzrādītās apsūdzības nebija saistītas ar dalību teroristiskā grupā. Tomēr <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> (Hāgas rajona tiesa) notiesāja B, C un D par Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 1. punkta, 2. panta 2. punkta un 3. panta pārkāpumu. Tā uzskatīja, ka, tā kā tai ir saistošs Padomes lēmums, TAT ir jāiekļauj 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā. Tā arī norādīja, ka Vispārējā tiesā nebija tikusi apstrīdēta TAT iekļaušana 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā, kurš bija piemērojams laikā, kad tika veiktas varbūtējās noziedzīgās darbības. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> ievēroja pieņēmumu par lēmumu spēkā esamību. Šā dokumenta sagatavošanas laikā apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem atradās izskatīšanā <HT TYPE="ITALIC">Gerechtshof Den Haag</HT> (Hāgas apgabala Apelācijas tiesa).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tajā pašā laikā <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank Zwolle‑Lelystad</HT> (Zvolles‑Leleistades rajona tiesa), <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> (Hāgas rajona tiesa) un <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank Alkmaar</HT> (Alkmāras rajona tiesa) Administratīvo tiesību palātas atzina par nepamatotām A, B, C un D par šiem lēmumiem iesniegtās prasības. A, B, C un D pēc tam šos spriedumus pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Viņi apstrīd, ka būtu iesaistīti līdzekļu vākšanā TAT. Viņi norāda, kā <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> (Hāgas rajona tiesa) Krimināltiesību palāta ir nospriedusi, ka TAT <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> teroristiska grupa, ņemot vērā, ka TAT konflikts ar Šrilankas valdību ir uzskatāms par iekšēju bruņotu konfliktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Kā norāda iesniedzējtiesa, TAT tika iekļauta 2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā tādēļ, ka laikā no 2005. līdz 2009. gadam notika sērijveida uzbrukumi un nolaupīšanas. Iesniedzējtiesa arī norāda, ka šīs darbības, šķiet, ir notikušas Šrilankā un tādēļ būtu saistāmas ar Šrilankas valdības un TAT konfliktu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka ministram bija pamats pieņemt, ka A, B, C un D ir bijuši iesaistīti līdzekļu vākšanā TAT. Tomēr tā šaubās par to, vai TAT iekļaušana 2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā laikā, kad tika pieņemti ministra <DATE ISO="20101125">2010. gada 25. novembra</DATE>, <DATE ISO="20101208">2010. gada 8. decembra</DATE> un abi <DATE ISO="20110110">2011. gada 10. janvāra</DATE> lēmumi, ir spēkā. Tā arī nav pārliecināta par to, vai A, B, C un D būtu bijuši tiesīgi savā vārdā apstrīdēt Regulas Nr. 610/2010 spēkā esamību Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa lūdz Tiesai sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>1)</NO.P><TXT>Vai, ņemot vērā tostarp [Hartas] 47. pantu, prasība par Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 atcelšanu, ciktāl tās rezultātā TAT tika iekļauta [2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā], ko apelācijas sūdzību iesniedzēji šajā tiesvedībā savā vārdā celtu Vispārējā tiesā, pamatojoties uz LESD 263. pantu, nešaubīgi būtu pieņemama?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="12"?><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Vai, ņemot vērā tostarp Pamatlēmuma 2002/475/TI preambulas 11 apsvērumu, bruņoto spēku darbības bruņoto konfliktu laikā starptautisko humanitāro tiesību izpratnē var būt teroristiski nodarījumi šā pamatlēmuma izpratnē?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz otrā jautājuma a) daļu ir apstiprinoša, vai bruņoto spēku darbības bruņoto konfliktu laikā starptautisko humanitāro tiesību izpratnē var būt teroristiski akti Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP un Regulas Nr. 2580/2001 izpratnē?</TXT></NP></ITEM></LIST></P></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai darbības, kas ir pamatā Īstenošanas regulai Nr. 610/2010, ciktāl ar to TAT tika iekļauta [2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā], ir bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā starptautisko humanitāro tiesību izpratnē?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Vai, ņemot vērā tostarp atbildes uz pirmo, otrā jautājuma a) daļu, otrā jautājuma b) daļu un trešo jautājumu, Īstenošanas regula Nr. 610/2010, ciktāl ar to TAT ir iekļauta [2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā], nav spēkā?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>5)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša, vai šī spēkā neesamība attiecas arī uz agrākiem vai vēlākiem Padomes lēmumiem atjaunināt [2. panta 3. punktā noteikto sarakstu], ciktāl TAT tādēļ tika iekļauta šajā sarakstā?<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>A, B, C, D, Nīderlandes, Spānijas un Apvienotās Karalistes valdības, Padome un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Izņemot Apvienotās Karalistes valdību, šie lietas dalībnieki <DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marta</DATE> tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Ievada piezīmes</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>2011. gadā TAT Vispārējā tiesā apstrīdēja savu iekļaušanu 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā, norādot tostarp, ka Regula Nr. 2580/2001 nav piemērojama bruņotiem konfliktiem, jo šos konfliktus (līdz ar to arī to kontekstā veiktās darbības) regulē vienīgi starptautiskās humanitārās tiesības. Vispārējā tiesa noraidīja šo prasījumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141016">2014. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LTTE/</HT>Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>T‑208/11 un T‑508/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:885">EU:T:2014:885</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. TAT prasības pieteikumus Vispārējā tiesā (attiecīgi <DATE ISO="20110411">2011. gada 11. aprīlī</DATE> un 28. septembrī) iesniedza gan pēc noteikšanas lēmumu (<DATE ISO="20100608">2010. gada 8. jūnijā</DATE>), gan apstrīdēto nolēmumu (<DATE ISO="20101125">2010. gada 25. novembrī</DATE>, <DATE ISO="20101208">2010. gada 8. decembrī</DATE> un <DATE ISO="20110110">2011. gada 10. janvārī</DATE>) pieņemšanas.</P></NOTE>, bet uz cita (procesuāla) pamata atcēla vairākas Īstenošanas regulai Nr. 610/2010 līdzīgas īstenošanas regulas, ciktāl šīs regulas attiecās uz TAT. Padomes apelācijas sūdzība par šo spriedumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Padome/TAT, C‑599/14 P (atrodas izskatīšanā Tiesā), kurā savus secinājumus es sniedzu <DATE ISO="20160922">2016. gada 22. septembrī</DATE>.</P></NOTE> nav vērsta pret Vispārējās tiesas veikto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>terora aktu<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> jēdziena analīzi attiecīgajos ES tiesību aktos. Tomēr šī analīze attiecas uz galveno iesniedzējtiesas norādīto problēmu, proti, vai ES ierobežojošie pasākumi pret TAT ir saderīgi ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām. Tādēļ es uz to atsaukšos, ja tas būs lietderīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Turklāt konkrētie aktīvu iesaldēšanas pasākumi pamatlietā ir balstīti uz <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling 2007</HT>, ar ko īsteno Rezolūciju 1373 (2001). <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling</HT> <HT TYPE="ITALIC">2007</HT> neatsaucas ne uz vienu no ES tiesību aktiem, par kuriem ar prejudiciālajiem jautājumiem tiek lūgts viest skaidrību. Tāpat nešķiet, ka A, B, C un D paši būtu iekļauti 2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā. Vai šajā situācijā otrajam līdz piektajam jautājumam ir nozīme strīda izšķiršanai pamatlietā?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai ES tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamatlietas priekšmetu, vai ja problēma ir hipotētiska<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Nesenam ieskatam skat. <DATE ISO="20160608">2016. gada 8. jūnija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hünnebeck</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑479/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:412">EU:C:2016:412</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tomēr neredzu iemeslu, kādēļ šeit šī judikatūra būtu jāpiemēro. No vienas puses, ir skaidrs, ka konkrētie aktīvu iesaldēšanas pasākumi pret A, B, C un D tika veikti, jo viņi bija vākuši līdzekļus TAT, kas atrodas 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā. Kā jau skaidroju, šis saraksts tālaika Kopienas tiesībās īstenoja Kopējās nostājas 2001/931 KĀDP aspektus, kas savukārt īstenoja Rezolūciju 1373 (2001). No otras puses, kā minēts iesniedzējtiesas nolēmumā, viens no iesniedzējtiesā izteiktajiem argumentiem šo pasākumu apstrīdēšanai ir, ka TAT nevar uzskatīt par teroristu grupu, līdz ar to tā 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā esot iekļauta kļūdaini. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, ja šis arguments tiek atzīts par pamatotu, konkrētie aktīvu iesaldēšanas pasākumi būtu jāatceļ un A, B, C un D varētu būt arī tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu par visu laika posmu, kamēr TAT atradās 2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā. Manuprāt, ar to ir pietiekami, lai secinātu, ka otrais līdz piektais jautājums ir saistīti ar pamatlietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Lai gan iesniedzējtiesa otro jautājumu dala divās daļās, šajā jautājumā faktiski Tiesai tiek lūgti norādījumi par šādu jautājumu: vai, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/475 preambulas 11. apsvērumu, teroristiski akti Kopējās nostājas 2001/931 un Regulas Nr. 2580/2001 izpratnē potenciāli aptver bruņoto spēku darbības bruņoto konfliktu laikā starptautisko humanitāro tiesību izpratnē, piemēram, tāda konflikta laikā, kura puses bija TAT un Šrilankas valdība? Atbildot uz šo jautājumu, rīkošos, pieņemot, ka minētais konflikts bija iekšējs bruņots konflikts starptautisko humanitāro tiesību izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Citādi šis jautājums būtu hipotētisks.</P></NOTE>. Tas konkrēti nozīmē, ka tā nebija iekšēju nemieru vai iekšēja saspīlējuma situācija, uz kuru neattiecas ne Ženēvas konvenciju kopīgais 3. pants, ne II protokols. Izsakot šos pieņēmumus, es paļaujos uz iesniedzējtiesas paskaidrojumu, ka saskaņā ar ministra un <HT TYPE="ITALIC">Rechtbank ’s‑Gravenhage</HT> (Hāgas rajona tiesa) konstatēto konflikts ir iekšējs bruņots konflikts II protokola 1. panta izpratnē. Turklāt tāda ir arī Padomes nostāja izskatāmajā lietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Trešais un ceturtais jautājums būtībā ir par Regulas Nr. 610/2010 spēkā esamību. Pieņemot, ka atbilde uz otro jautājumu (kā tā apkopota iepriekšējā punktā) ir noraidoša, vai Padome ir kļūdaini uzskatījusi TAT no 2005. līdz 2009. gadam veiktos uzbrukumus un nolaupīšanas par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>terora aktiem<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>, ar ko tika pamatota šīs grupas iekļaušana 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā? Kas savukārt notiek, ja atbilde uz iepriekšējā punktā norādīto jautājumu ir apstiprinoša? Piektais jautājums rodas tikai tad, ja Īstenošanas regula Nr. 610/2010 nav spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Pirmais jautājums ir acīmredzami atšķirīgs no pārējiem jautājumiem, tādēļ tam pievērsīšos atsevišķi. Tas attiecas uz pieņemamību un līdz ar to ir jāizvērtē kā pirmais.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vai A, B, C un D tiešā prasība par Regulas Nr. 610/2010 atcelšanu būtu nešaubīgi pieņemama (pirmais jautājums)?</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>A, B, C un D nav cēluši tiešo prasību Vispārējā tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu, lūdzot atcelt Īstenošanas regulu Nr. 610/2010. Tā vietā šīs personas ir uz minētās regulas spēkā neesamību atsaukušās Nīderlandes tiesā. Iesniedzējtiesa jautā, vai tās var tā rīkoties. Noraidošas atbildes gadījumā nav nepieciešams izvērtēt jautājumus attiecībā uz Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 spēkā esamību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 17. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bolton Alimentari</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑494/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:87">EU:C:2011:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>ES tiesībās pastāv vispārēja norma, ka katrai tiesvedībā valsts tiesās iesaistītai pusei ir tiesības apgalvot, ka ES tiesību aktos, ar kuriem pamatots lēmums vai valsts tiesību akts, uz ko atsaucas lietā pret to, esošās normas ir prettiesiskas un lūgt valsts tiesu uzdot Tiesai šādu jautājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121127">2012. gada 27. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑370/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:756">EU:C:2012:756</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT><QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>), 39. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Lai gan valstu tiesas var secināt, ka ES tiesību akts ir spēkā esošs, tās nevar to atzīt par spēkā neesošu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Spriedums, <DATE ISO="19871022">1987. gada 22. oktobris</DATE>, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Foto‑Frost</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>314/85</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1987:452">EU:C:1987:452</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī spriedumus, 2006. gada 10. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">IATA un ELFAA</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑344/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:10">EU:C:2006:10</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20131003">2013. gada 3. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Inuit Tapiriit Kanatami</HT> u.c./Parlaments un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑583/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:625">EU:C:2013:625</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Inuit I</HT><QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>), 95. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tomēr šim vispārējam noteikumam ir izņēmums. Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> Tiesa atzina, ka, ja pusei ir skaidri paredzētas tiesības saskaņā ar tagadējo LESD 263. pantu vērsties tieši Eiropas Savienības tiesās, lai apstrīdētu ES pasākumu, bet tā ļauj šajā pantā noteiktajam termiņam beigties, tā pēc tam nevar valsts tiesā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>netieši<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> apstrīdēt šā tiesību akta spēkā esamību, apšaubot tā likumību, un tādējādi nodot jautājumu izskatīšanai Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940309">1994. gada 9. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TWD Textilwerke Deggendorf</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:90">EU:C:1994:90</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT><QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>), 17. un 18. punkts. Šī lieta bija saistīta ar dalībvalstij adresētu Komisijas lēmumu, kurā bija tieši minēts individuāla atbalsta saņēmējs (<HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>); dalībvalsts šo lēmumu bija paziņojusi šim saņēmējam.</P></NOTE>. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT> Tiesa atzina, ka, ja nepastāv <HT TYPE="ITALIC">nekādas šaubas</HT> par to, ka puse <HT TYPE="ITALIC">būtu varējusi</HT> vērsties tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu, izņēmumu piemēro<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT>, 41. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Minēto turpmāk apzīmēšu kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/><HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmumu<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>. Ja tas ir piemērojams un puse noteiktajā laikā nav cēlusi tiešo prasību, ES akts attiecībā uz šo personu kļūst galīgs. Šādi tiek nodrošināts, ka tiesību akti, kam ir tiesiskas sekas, nevar tikt apšaubīti bezgalīgi ilgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. spriedumu, 2001. gada 15. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nachi Europe</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑239/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:101">EU:C:2001:101</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>, tādējādi pastāv juridiskā noteiktība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT>, 16. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmums tika noteikts pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Tolaik EKL 230. panta ceturtajā daļā bija noteikts, kad personām ir tiesības vērsties Savienības tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Šajā saistībā iesniedzējtiesas nolēmumā ir vērsta uzmanība uz Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">E un F</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>E un F</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑550/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:382">EU:C:2010:382</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>spriedums E un F<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>).</P></NOTE>. Minētā lieta bija par diviem indivīdiem, kuri bija apstrīdējuši kādas grupas (kuras biedri, iespējams, tie bija) iekļaušanas 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā likumību. Piemērojot EKL 230. panta ceturto daļu un izvērtējot <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmuma piemērošanas iespēju, Tiesa secināja, ka E un F nav neapstrīdamu tiesību celt tiešu prasību, jo: i) viņi nebija minēti 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā; ii) iesniedzējtiesas nolēmumā nebija konstatēts, ka viņu loma grupā tiem piešķirtu pilnvaras pārstāvēt to Vispārējā tiesā, un iii) nevarēja uzskatīt, ka iekļaušana neapšaubāmi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>tieši un individuāli skartu<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/> tos; organizācijas iekļaušana bija vispārpiemērojama un kopā ar Regulu Nr. 2580/2001 bija paredzēta, lai nenoteiktam personu skaitam liktu ievērot īpašos ierobežojošos pasākumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedums E un F, 49.52. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tomēr, lai gan spriedums šajā lietā tika pieņemts 2010. gada jūnijā, tas bija saistīts ar notikumiem pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai pēc šī līguma stāšanās spēkā spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">E un F</HT> joprojām nozīmē, ka A, B, C un D Nīderlandes tiesā var atsaukties uz Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 spēkā neesamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu indivīds tagad var celt prasību par i) tam adresētu tiesību aktu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>pirmais pamats<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/>); ii) tiesību aktu, kas viņu skar tieši un individuāli (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>otrais pamats<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>), un iii) par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>trešais pamats<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Pirmie divi LESD 263. panta ceturtās daļas pamati atbilst EKL 230. panta ceturtajai daļai. Tiesa ir apstiprinājusi, ka nosacījumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>skar tieši<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>skar individuāli<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/> šajā normā saglabājas nozīme, kas tiem bija pirms Lisabonas līguma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Inuit I</HT>, 70. un 71. punkts.</P></NOTE>. Tādējādi nosacījums par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>tiešu skaršanu<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> nozīmē, ka apstrīdētajam pasākumam i) tieši jāietekmē indivīda tiesiskā situācija un ii) tas nedrīkst dot nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnībā automātiska un izriet vienīgi no ES tiesību normām, nepiemērojot citas starpnormas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Skat. tostarp spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980505">1998. gada 5. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Glencore Grain</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑404/96 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:196">EU:C:1998:196</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040629">2004. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Front national</HT>/Padome,</NAME.CASE> <NO.CASE>C‑486/01 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:394">EU:C:2004:394</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <DATE ISO="20090910">2009. gada 10. septembris</DATE>, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Ente per le Ville vesuviane</HT> un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ente per le Ville vesuviane</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑445/07 P un C‑455/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:529">EU:C:2009:529</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150917">2015. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Confederazione Cooperative Italiane</HT> u.c./<HT TYPE="ITALIC">Anicav</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑455/13 P, C‑457/13 P un C‑460/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:616">EU:C:2015:616</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Nosacījums par individuālu skaršanu tiek izpildīts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>tikai tad, ja [apstrīdētais akts] ir [prasītājus] skāris noteiktu tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām, un tādējādi tos individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Spriedums, <DATE ISO="20150428">2015. gada 28. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT> un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sidul Açúcares</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑456/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:284">EU:C:2015:284</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT><QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>), 63. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ar trešā pamata iekļaušanu paplašinot piekļuvi Vispārējai tiesai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Inuit I</HT>, 55.–57. punkts; skat. arī 70. un 71. punktu.</P></NOTE>, Lisabonas līguma mērķis ir garantēt efektīvu fizisko un juridisko personu tiesību aizsardzību tiesā, kuras, nepastāvot individuālām interesēm (lai gan tās tieši skāra konkrētais akts), līdz tam tāda reglamentējoša akta izskatīšanu tiesā, kam nebija nepieciešami īstenošanas pasākumi, varēja panākt, tikai pārkāpjot tā normas un tad valsts tiesā argumentējot, ka šīs normas ir prettiesiskas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Spriedumi, <HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT>, 29. punkts un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑274/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:852">EU:C:2013:852</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT><QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>’), 27. punkts. Skat. arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>Galīgo ziņojumu par diskusiju par Tiesas darbību<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>, CONV 636/03, 21. punkts.</P></NOTE>. Tādēļ LESD 263. panta ceturtās daļas trešais pamats ir jāinterpretē veidā, kas nodrošina tiesību aizsardzību tiesā minētajā augstākajā līmenī. Nav iespējams, ka indivīdi būtu <HT TYPE="ITALIC">mazāk</HT> aizsargāti nekā pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tātad – kā būtu jāinterpretē <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmums, ņemot vērā, ka ES tiesu pieejamība ir paplašināta?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT> Tiesa apstiprināja, ka <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmums pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā joprojām ir piemērojams. Tā atsaucās uz tiesībām vērsties tiesā saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, neizdalot atšķirīgos šo tiesību pamatus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT>, 41. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160428">2016. gada 28. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Borealis Polyolefine</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:311">EU:C:2016:311</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (tajos ietvertā argumentācija liek domāt, ka Tiesa ir noklusēti pieņēmusi, ka <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmumu piemēro attiecībā uz trešo pamatu).</P></NOTE>. Tiesa norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>neizriet, ka prasītājam neapšaubāmi būtu bijušas tiesības celt prasību atcelt [lēmumu, ar kuru groza Līgumus] saskaņā ar LESD 263. pantu<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT>, 42. punkts. Strīds pastāvēja par to, vai šis lēmums ir ticis pieņemts vai tam vajadzēja tikt pieņemtam saskaņā ar LES 48. panta 6. punkta vienkāršoto pārskatīšanas procedūru.</P></NOTE>. Konkrētajā situācijā šāds secinājums bija acīmredzams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Manuprāt, nav pamatota iemesla <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmumu attiecībā uz trešo pamatu interpretēt atšķirīgi no tā, kā tas tiek piemērots pirmajam un otrajam pamatam, vai uzskatīt, ka tas nebūtu piemērojams arī trešajam pamatam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmuma darbības joma ir ļoti šaura – ja pastāv jebkādas šaubas par pieņemamību, šo izņēmumu <HT TYPE="ITALIC">nepiemēro</HT>. To, vai katrā konkrētajā gadījumā pastāv <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>šaubas<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/>, praksē ir jāspēj noteikt bez nepamatotiem sarežģījumiem, jo juristam, kurš pārstāv indivīdu, jāspēj savam klientam skaidri ieteikt, kā īstenojama apstrīdēšana. Viņam arī jāspēj rīkoties ātri, jo būs jāpatur prātā divu mēnešu termiņš, kurā var celt prasību LESD 263. panta kārtībā. Manuprāt, lietai jābūt atkarīgai no judikatūrā valdošās nostājas un konkrētā indivīda situācijas brīdī, kad tai jāpieņem lēmums par to, vai celt tiešo prasību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Ja indivīdam bijušas ticamas šaubas par to, vai tieša prasība ir pieņemama, <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmums nebūs piemērojams, un Tiesai būtu drīzāk jāļauj apstrīdēt spēkā esamību, izmantojot LESD 267. panta procedūru. Šādi tiks nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, kā tas ir noteikts Hartas 47. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Šis secinājums ir pamatots arī no lietu pārvaldības viedokļa – ES tiesu iestāžu interesēs nav ar pārāk plašu <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmuma piemērošanu veicināt, ka piesardzības nolūkā masveidā tiek iesniegtas tiešās prasības, kuras Vispārējai tiesai būs jāapstrādā un, iespējams, pamatoti jāatzīst par nepieņemamām. Būtu vēlams, lai valstu tiesas atsijā prasības par spēkā neesamību, kas sākotnēji nešķiet pārliecinošas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Piemērojot šo argumentāciju izskatāmajai lietai, iesniedzējtiesa vaicā, vai A, B, C un D celtā prasība Vispārējā tiesā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>nešaubīgi<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> būtu bijusi pieņemama. Iepriekš minēto iemeslu dēļ šī ir pareizā piemērojamā pārbaude. Citiem vārdiem sakot, A, B, C un D lēmums celt prasību valsts tiesā, nevis Savienības tiesā būs bijis pamatots vienā no šādiem gadījumiem: i) ja ir skaidrs, ka viņiem nebija tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. pantu, vai ii) ja viņiem šajā saistībā pastāvēja pamatotas šaubas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Tādēļ, nemaz nešauboties par to, vai A, B, C un D būtu varējuši apstrīdēt Īstenošanas regulu Nr. 610/2010, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturtās daļas otro pamatu, šķiet skaidrs, ka Vispārējā tiesa šādu prasību būtu noraidījusi kā nepieņemamu. A, B, C un D nav adresēts neviens ES tiesību akts. Tāpat tos <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>tieši un individuāli<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> nav skārusi iekļaušana Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 sarakstā. Ja prasītājs neatbilst kādam no abiem nosacījumiem, tas nevar apstrīdēt aktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Inuit I</HT>, 75. un 76. punkts.</P></NOTE>. Īstenošanas regulā Nr. 610/2010 nav nekā, kas ļautu identificēt A, B, C un D. Kaut arī šī regula patiešām varētu individuāli skart citas personas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Piemēram, 2. panta 3. punktā minētajā sarakstā iekļautās personas un organizācijas.</P></NOTE>, tajā nav identificēti tās pielikumā minēto grupu un organizāciju biedri vai ar tām jebkā citādi saistītas personas. Tādēļ A, B, C un D nebūtu varējuši pierādīt, ka viņi ir tikuši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>individuāli<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/> skarti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Attiecībā uz trešo pamatu A, B, C un D, manā ieskatā, pamatoti šaubījās par to, vai viņu prasība par Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 atcelšanu, pamatojoties uz minēto pamatu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>reglamentējošs akts, kas viņus skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/>), būtu pieņemama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Īstenošanas regula Nr. 610/2010 ir reglamentējošs akts, proti, vispārpiemērojams akts, kas nav leģislatīvais akts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Spriedums <HT TYPE="ITALIC">Inuit I</HT>, 60. punkts.</P></NOTE> (t.i., likumdošanas procedūrā pieņemts tiesību akts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>LESD 289. panta 3. punkts.</P></NOTE>). Tā tika pieņemta, pamatojoties uz Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka 2. panta 3. punktā norādītos sarakstus, rīkojoties vienbalsīgi saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4., 5. un 6. punkta noteikumiem, izveido, pārskata un groza Padome. Šī procedūra nebija likumdošanas procedūra. Īstenošanas regula Nr. 610/2010 tās daļā attiecās arī uz nenosakāmu fizisku un juridisku personu loku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19930615">1993. gada 15. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abertal</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑213/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:238">EU:C:1993:238</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>: TAT iekļaušanas dēļ visām personām ir jāievēro Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. panta 2. punktā noteiktie aizliegumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Skat. iepriekš 36. un 37. punktu. Skat. spriedumu E un F, 51. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tādēļ, pat ja tiesību akts individuāli skāra TAT, attiecībā uz A, B, C un D tas viennozīmīgi bija vispārpiemērojams akts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <DATE ISO="20080903">2008. gada 3. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Kadi</HT> un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Al Barakaat International Foundation</HT>/Padome un Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑402/05 P un C‑415/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:461">EU:C:2008:461</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0241">241.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0244">244.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130423">2013. gada 23. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gbagbo</HT> u.c./Padome</NAME.CASE>, no <NO.CASE>C‑478/11 P līdz C‑482/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:258">EU:C:2013:258</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Līdz ar to ir skaidri redzams, ka Īstenošanas regula Nr. 610/2010 skāra A, B, C un D. Vai tā neapšaubāmi viņus skāra tieši un nesaturēja īstenošanas pasākumus?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tiešas ietekmes jēdziens vismaz daļēji ir teorētiski pamatots ar cēloņsakarības jēdzienu. Ir jāpastāv tiešai cēloņsakarībai starp apstrīdēto aktu un varbūtējiem zaudējumiem vai kaitējumu, kas attaisnotu tiesību aizsardzības līdzekļa noteikšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Šajā ziņā skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19840711">1984. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Commune de Differdange</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>222/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1984:266">EU:C:1984:266</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0012">12.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Prasībai pamatā esošie politiskie iemesli ir skaidri – ja ir nepieciešams papildu pasākums, lai pilnībā īstenotu apstrīdēto aktu, tiesā jāapstrīd šis pasākums, nevis sākotnējais akts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Iepriekš 65. punktā es izklāstīju pārbaudi tā, kā to savā jaunākajā judikatūrā ir izmantojusi Tiesa, lai noteiktu, vai pastāv tieša skaršana. Tomēr šī nav vienīgā judikatūrā atrodamā iespēja. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Les Verts</HT> Tiesa atzina, ka pasākums atbilst pārbaudes kritērijam, ja konkrētie pasākumi veido pilnīgu noteikumu kopumu, kas bija pašpietiekams <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>un nepras[īja] īstenošanas noteikumus<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19860423">1986. gada 23. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Les Verts</HT>/Parlaments</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑294/83</NO.CASE>,<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:166">EU:C:1986:166</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šī pieeja būtiski identiski ir atspoguļota trešajā pamatā. Lai gan vārda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>un<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> iekļaušana, iespējams, ir tautoloģiska, nodoms ir skaidri saskatāms. Lai noteiktu, vai pasākums tieši skar tādu prasītāju, kura situācijā atrodas A, B, C un D, ir jānosaka, vai tas paredz īstenošanas pasākumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>, 27.–29. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka, pēc tās domām, no Tiesas nesenās judikatūras ir grūti izsecināt precīzus norādījumus par termina <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>īstenošanas pasākumi<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/> precīzu nozīmi un tā piemērošanu šajā lietā. Lai gan judikatūra patiešām necenšas precīzi definēt šo frāzi, man tomēr liekas, ka tajā ir divi elementi, no kuriem iespējams izsecināt zināmus norādījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Tiesa lietā <HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT> atzina, ka lietā, kura bija saistīta ar valsts pasākumiem, kas bija nepieciešami divu Komisijas īstenošanas regulu īstenošanai, šo pasākumu konkrētā būtība neietekmēja to, vai tie ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>īstenošanas pasākumi<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>. Tā secināja arī, ka šo secinājumu nevar apšaubīt ar valsts līmenī pieņemto pasākumu iespējami mehānisko raksturu. Pārbaudīts būtībā tiek tas, vai ES pasākumu tiesiskās sekas attiecībā uz prasītāju tiek radītas tikai ar (minētajā gadījumā) valsts iestāžu aktu starpniecību: ja tā, šie tiesību akti ir īstenošanas pasākumi trešā pamata izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Skat. 40.–42. punktu. Konkrētais mehānisms ir izklāstīts sprieduma 3. punktā, kurā ir atkārtots pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 39.–45. punkts. <HT TYPE="ITALIC">T &amp; L</HT> apgalvoja, ka dalībvalstīm bija atvēlēta vienīgi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>pastkastītes<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> loma (18. punkts). Komisija uzskatīja, ka attiecīgie valsts pasākumi bija svarīgi un nepieciešami (24. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Otrkārt, Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT> lietā atzina, ka, lai izvērtētu, vai reglamentējošs akts ir saistīts ar šādiem pasākumiem, jāņem vērā konkrētās personas situācija. Nav nozīmes tam, vai attiecīgais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā pret citām personām, un ir jāņem vērā tikai un vienīgi prasības priekšmets<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. 30. un 31. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Līdz ar to lieta jāizšķir, ņemot vērā vienīgi A, B, C un D situācija kontekstā ar nacionālajā tiesā iesniegtās prasības priekšmetu, proti, Īstenošanas regulu Nr. 610/2010 un, ņemot vērā acīmredzamo saikni starp abām regulām, Regulu Nr. 2580/2001.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Vai, piemērojot minēto A, B, C un D situācijai pamatlietā, var sacīt, ka Regula Nr. 2580/2001 kopsakarā ar Īstenošanas regulu Nr. 610/2010 <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>tieši skāra<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/> A, B, C un D? Ir skaidrs, ka viņi netika īpaši ietekmēti, jo viņu vārdi neatrodas 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Šajā ziņā jānorāda, ka spriedumā <HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT> Tiesa atzina, ka, tā kā prasītāji nebija konkrēto personu vidū, uz kurām attiecās attiecīgais tiesību akts (prasītāji bija cukurniedru cukura rafinētāji, kamēr tiesību akts attiecās uz cukura ražotājiem), tiesību akti tieši neietekmēja to tiesisko situāciju un tos tieši neskāra (skat. 37. punktu).</P></NOTE>. Taču ir iespējams apgalvot vismaz, ka viņi tika skarti tādā nozīmē, ka puses iekļaušana šajā sarakstā rada sekas, ka neviena persona, uz kuru attiecas Savienības tiesības, nevar tās labā vākt līdzekļus vai nodot tos tiem. Šāds secinājums obligāti nenonāktu pretrunā ne ar tiesību aktiem, ne judikatūru. Pamatojoties uz minēto, varētu apgalvot, ka viņiem Īstenošanas regulu Nr. 610/2010 būtu bijis jāapstrīd tieši Vispārējā tiesā, pamatojoties uz LESD 263. panta trešo pamatu. Šādas pieejas problemātiskums slēpjas tur, ka (ciktāl iespējams secināt no Tiesai zināmajiem apstākļiem) A, B, C un D par to, ka, pamatojoties uz 2. panta<?PAGE NO="18"?> 3. punktā norādīto sarakstu, iesaldēti viņu aktīvi, uzzināja tikai pēc tam, kad ministrs viņus bija iekļāvis noteikšanas lēmumos. Līdz tam attiecībā uz viņiem nebija noticis nekas nelabvēlīgs, līdz ar to nepastāvēja nekas, ko viņi būtu varējuši vēlēties apstrīdēt. Tādēļ es nevaru sacīt, ka viņiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>nešaubīgi<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/> būtu bijušas tiesības celt prasību Vispārējā tiesā uz šā pamata.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Alternatīvā gadījumā, vai – kā pieļauj iesniedzējtiesa – pastāv arguments, ka, tā kā Regulas Nr. 2580/2001 9. pants pieprasa katrai dalībvalstij noteikt sankcijas, kuras piemērot gadījumos, kad pārkāpti šīs regulas noteikumi, tas nozīmē, ka īstenošanas pasākumi tiešām ir nepieciešami? Šādā gadījumā situācija būtu skaidra – A, B, C un D nevarētu būt pienākuma celt prasību Vispārējā tiesā. Nešķiet, ka viņiem pastāvētu jebkāda veida tiesības ar šādu mērķi vērsties tiesā. Šāds arguments atspoguļotu tiesību aktu tekstā minēto, bet, vismaz varbūtēji, neatspoguļotu iepriekš 82. punktā minēto judikatūru, no kuras izriet, ka ir nepieciešams ņemt vērā konkrētās lietas apstākļus, nevis ar to saistīto vispārīgo situāciju. Šajā gadījumā A, B, C un D savā valsts tiesā celtajā prasībā neapstrīd sankcijas pašas par sevi. Tiek apstrīdēta viņu iekļaušana lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling</HT> <HT TYPE="ITALIC">2007</HT>. Arī šoreiz es nevaru apgalvot, ka lietā nepastāvētu nekādas šaubas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Kāda ir situācija attiecībā uz pašu <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling</HT> <HT TYPE="ITALIC">2007</HT>? Iesniedzējtiesa norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling 2007</HT> 2. pants tika pieņemts, lai īstenotu Rezolūciju 1373 (2001), un nemin Regulu Nr. 2580/2001, Kopējo nostāju 2001/931 vai jebkādus aktus, ar kuriem personas vai grupas tiek iekļautas 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā. Tomēr iesniedzējtiesas nolēmumā ir minēts, ka ministrs noteikšanas lēmumus arī pieņēmis, pamatojoties uz pieņēmumu, ka TAT ir teroristu grupa, jo tā ir iekļauta 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā, un faktu, ka pret A, B, C un D bija sākts kriminālprocess, pamatojoties uz tostarp to varbūtējiem Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 1. punkta, 2. panta 2. punkta un 3. panta pārkāpumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Skat. iepriekš 45. punktu.</P></NOTE>. Vai, pamatojoties uz minēto, var sacīt, ka <HT TYPE="ITALIC">Sanctieregeling</HT> <HT TYPE="ITALIC">2007</HT> un uz tā pamata izdotie rīkojumi ir īstenošanas pasākums LESD 263. panta izpratnē? Neitrāli raugoties, man arī šī situācija liekas neskaidra, tādēļ to nevar uzskatīt par nešaubīgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Lielākā daļa tiesību zinātnes un liela daļa tiesību piemērošanas ir saistīta ar noteiktību. Šo mērķi tiesības tiecas sasniegt, jo personām, kurām tās tiek piemērotas, skaidri jāsaprot, kādas ir to tiesības un pienākumi. Tomēr Tiesa, savā judikatūrā lietojot frāzi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>nešaubīgi<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/>, ir atzinusi, ka realitātē šis ideāls reizēm var netikt sasniegts. <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmumu juridiskās noteiktības interesēs piemēro tieši (un tikai) situācijās, kad <HT TYPE="ITALIC">nepastāv</HT> šaubas par to, ka tad, ja konkrētā privātpersona būtu cēlusi prasību Vispārējā tiesā, tā būtu pieņemama. Manuprāt, šis gadījums tāds nav. Var secināt, ka <HT TYPE="ITALIC">TWD</HT> izņēmums nav piemērojams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Tādēļ, atbildot uz pirmo jautājumu, man jāsecina, ka A, B, C un D tieša prasība, ar kuru tiek apstrīdēta Īstenošanas regulas Nr. 610/2010 spēkā esamība, ciktāl minētā regula attiecās uz TAT, nebūtu nešaubīgi pieņemama. No tā jāsecina, ka A, B, C un D valsts tiesā pamatoti norādīja uz regulas spēkā neesamību un aicināja to lūgt prejudiciālu nolēmumu LESD 267. panta kārtībā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Kopējās nostājas 2001/931 un Regulas Nr. 2580/2001 interpretācija (otrais līdz piektais jautājums)</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Tiesas jurisdikcija interpretēt Kopējo nostāju 2001/931</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Tiesas jurisdikcija interpretēt Kopējo nostāju 2001/931 ir pirmais jautājums, kas rodas. Principā saskaņā ar LES 24. panta 1. punkta otro daļu Tiesai nav jurisdikcijas attiecībā uz [..] noteikumiem [KĀDP jomā], izņemot tās jurisdikciju pārraudzīt atbilstību [LES] 40. pantam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Šim noteikumam, kas attiecas uz KĀDP un citu ES kompetenču savstarpējām attiecībām, nav nozīmes izskatāmajā lietā.</P></NOTE> un izskatīt dažu lēmumu likumību, kā paredzēts [LESD] 275. panta otrajā daļā. Konkrētāk LESD 275. pantā ir paredzēts, ka Tiesai ir jurisdikcija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>izlemt lietas, kuras ierosinātas saskaņā ar 263. panta ceturtajā daļā<?PAGE NO="19"?> paredzētajiem nosacījumiem par lēmumu likumību, kuri paredz ierobežojošus pasākumus pret fiziskām vai juridiskām personām un kurus pieņēmusi Padome, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/>, piemēram, KĀDP pasākumus, ar kuriem TAT tika atzīta par teroristu grupu vai organizāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Skat. šo secinājumu 42. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Minētais pirmšķietami neaptver šādu tiesību aktu spēkā esamības izvērtēšanu vai interpretāciju prejudiciālā nolēmumā. Tomēr es piekrītu ģenerāladvokāta M. Vatelē [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Wathelet</HT>] nostājai viņa nesenajos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT>, ka pilnīgā tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmā, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi, 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā minētā tiesiskuma pārbaude ietver ne vien prasības atcelt tiesību aktu, bet arī prejudiciālā nolēmuma tiesvedību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:381">EU:C:2016:381</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Uz tiesiskumu balstītajai Eiropas Savienības tiesību sistēmai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>LES 21. panta 1. punkts.</P></NOTE> ES tiesību darbības jomā jānodrošina piekļuve efektīvai tiesību aizsardzībai, ko tagad garantē Hartas 47. panta pirmā daļa. Šajā saistībā prejudiciālajiem nolēmumiem lietās par spēkā esamību ir izšķirīga nozīme tām personām, kurām līdzīgi prasītājiem pamatlietā nelabvēlīgas sekas var radīt KĀDP pasākumi, kas nav tām tieši adresēti, un kurām tādēļ principā nav tiesību vērsties ES tiesās ar prasību atcelt šos tiesību aktus, pamatojoties uz LESD 275. panta otro daļu. Turklāt, kā apgalvo ģenerāladvokāts M. Vatelē, Tiesas pilnvaras prejudiciālā nolēmuma kontekstā izvērtēt uz LES V sadaļas 2. nodaļas pamata pret fiziskām vai juridiskām personām noteikto ierobežojošo pasākumu likumību katrā ziņā ietver arī pilnvaras šos tiesību aktus interpretēt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Ģenerāladvokāta M. Vatelē secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosneft</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑72/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:381">EU:C:2016:381</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā TAT saskaņā ar Kopējo nostāju 2001/931 netika uzskatīta par teroristu grupu vai organizāciju, kamēr nebija stājusies spēkā Kopējā nostāja 2006/380. Tomēr Kopējā nostāja 2006/380 vienīgi aktualizēja personu un organizāciju sarakstu, uz kurām tika attiecināti Kopējās nostājas 2001/931 ierobežojošie pasākumi. Tādēļ es uzskatu, ka Kopējā nostāja 2001/931, kas grozīta ar Kopējo nostāju 2006/380, ir lēmums, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām [LES] V sadaļas 2. nodaļas izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>, LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā un LESD 275. panta otrās daļas nozīmē. Līdz ar to Tiesai ir jurisdikcija atbildēt uz otro jautājumu, ciktāl ar to tiek lūgts papildus Regulai Nr. 2580/2001 interpretēt Kopējo nostāju 2001/931.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>Terora akta<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/> jēdziens Kopējā nostājā 2001/931 un Regulā Nr. 2580/2001</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>Terora akta<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>terorisma akts<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/>) jēdziens Kopējās nostājas 2001/931 1. pantā un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā jāinterpretē, ņemot vērā šo tiesību normu tekstu, mērķus un kontekstu; arī no šīs frāzes rašanās var secināt elementus, kuri ir svarīgi tās interpretācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Inuit I</HT>, 50. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Pringle</HT>, C‑370/12, 135. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>TAT 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā ir iekļauta tādēļ, ka tā ir veikusi darbības, kuras kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>terorisma aktus<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/> definē Regula Nr. 2580/2001, kas savukārt pati atsaucas uz Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā ietverto definīciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Regulas Nr. 2580/2001 1. panta 4. punkts.</P></NOTE>. Neviena no šiem ES tiesību aktiem tekstā nav nekā, kas liecinātu, ka šis jēdziens varētu neattiekties uz bruņota konflikta laikā veiktām darbībām, kurām piemēro starptautiskās humanitārās tiesības.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Arī Kopējās nostājas 2001/931 un Regulas Nr. 2580/2001 mērķi neatbilst šādai interpretācijai. Šo pasākumu mērķis faktiski ir preventīvs – tie cenšas apkarot terorismu, ierobežojot tam piekļuvi saviem finanšu resursiem, iesaldējot tādu personu līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuras tiek turētas aizdomās par saistību ar teroristiskām vai ar terorismu saistītām darbībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121115">2012. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Al‑Aqsa</HT>/Padome un Nīderlande/<HT TYPE="ITALIC">Al‑Aqsa</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑539/10 P un C‑550/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:711">EU:C:2012:711</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>spriedums <HT TYPE="ITALIC">Al‑Aqsa</HT><QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>), 67. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Šo mērķu aizsardzība ir vienlīdz svarīga gan bruņotu konfliktu laikā, gan saistībā ar citos apstākļos veiktām darbībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Līdz ar to Kopējā nostāja 2001/931 un Regula Nr. 2580/2001, tās lasot atsevišķi, ļauj domāt, ka ir pieņemama jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>teroristisks akts<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>terorisma akts<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/>) plaša interpretācija. Vai šāda interpretācija ir pamatota, ņemot vērā tiesību aktus un starptautisko tiesību kontekstu, kurā tas interpretējams?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Pamatlēmums 2002/475</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa konkrēti vaicā (otrā jautājuma a) daļā), vai Pamatlēmuma 2002/475 11. apsvērumam ir nozīme, interpretējot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>teroristisks akta<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>terorisma akta<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>) jēdzienu Kopējā nostājā 2001/931 un Regulā Nr. 2580/2001. Vai faktam, ka šī apsvēruma mērķis ir izslēgt bruņoto spēku darbības bruņotu konfliktu laikā no Pamatlēmuma darbības jomas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Skat. iepriekš 40. punktu.</P></NOTE>, ir kādas sekas attiecībā uz minētās kopējās nostājas un regulas tvērumu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Pamatlēmums 2002/475 harmonizē dalībvalstu krimināltiesību aktus, un tā mērķis ir pielāgot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/>teroristu nodarījumu<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/> definīciju dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Pamatlēmuma 2002/475 preambulas 6. apsvērums; skat. arī 1. panta 1. punktu.</P></NOTE>. Tādējādi tas pēc tvēruma un mērķa atšķiras no Kopējās nostājas 2001/931 un Regulas Nr. 2580/2001, kuras attiecas uz preventīviem pasākumiem terorisma novēršanai un kuru mērķis nav papildināt vai balstīt valstu kriminālprocesuālo tiesvedību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Al‑Aqsa</HT>, 67. punkts un tajā minēto judikatūru.</P></NOTE>. Preambulas 11. apsvēruma redakcija (jo īpaši frāze <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/>šis pamatlēmums neattiecas<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/>) skaidri nosaka, kā norādījusi Komisija, ka šā apsvēruma vienīgais mērķis ir precizēt, ka Pamatlēmums 2002/475 neregulē bruņotu spēku veiktas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/>darbības<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> bruņotu konfliktu laikā. Līdz ar to Pamatlēmuma 2002/475 preambulas 11. apsvērums nesniedz nekādus norādījumus par to, kāda būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/>teroristiska akta<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>terorisma akta<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/>) nozīme Kopējā nostājā 2001/931 un Regulā Nr. 2580/2001<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141016">2014. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LTTE</HT>/Padome,</NAME.CASE> <NO.CASE>T‑208/11 un T‑508/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:885">EU:T:2014:885</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Kā jau minēju, šo apstākli Padome nav apstrīdējusi (skat. iepriekš 51. punktu).</P></NOTE>. Šāda nostāja jebkurā gadījumā atbilst pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru apsvērumam ES tiesību akta preambulā nav juridiski saistoša spēka, tādēļ to nevar izmantot, lai atkāptos no minētā tiesību akta faktiskajām normām vai interpretētu tās acīmredzami pretēji to tekstam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130411">2013. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Della Rocca</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑290/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:235">EU:C:2013:235</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Preambulas 11. apsvērumā nav tieši minēts neviens Pamatlēmuma 2002/475 normatīvās daļas noteikums, tādēļ tas nekādā gadījumā nevar ietekmēt citu ES tiesību aktu interpretāciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Starptautiskajām tiesībām atbilstoša interpretācija</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Tomēr ir nepieciešams ņemt vērā LES 3. panta 5. punktu, saskaņā ar kuru Eiropas Savienība veicina starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību. Tādējādi, pieņemot tiesību aktu, tai jāievēro starptautiskās tiesības kopumā, tostarp Savienības iestādēm saistošās starptautiskās paražu tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air Transport Association of America</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑366/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:864">EU:C:2011:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="21"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Turklāt atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai ES tiesību akti, cik vien iespējams, ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120315">2012. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SCF Consorzio Fonografici</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑135/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:140">EU:C:2012:140</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra. Skat. arī ģenerāladvokāta P. Mengoci [<HT TYPE="ITALIC">P</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Mengozzi</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diakite</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑285/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:500">EU:C:2013:500</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Lai gan Tiesa šo prasību galvenokārt ir attiecinājusi uz līgumiem, kas ir formāli saistoši Savienībai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Skat. piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960910">1996. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑61/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:313">EU:C:1996:313</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040401">2004. gada 1. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bellio F.lli</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:212">EU:C:2004:212</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, šai prasībai ir plašāks tvērums. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Poulsen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Diva Navigation</HT> Tiesa atzina, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>ka [Eiropas Savienībai], īstenojot tās pilnvaras, ir jāievēro starptautiskās tiesības, līdz ar to [Savienības tiesību norma, kas attiecīgajā lietā bija jāinterpretē,] jāinterpretē un tās darbības joma jāierobežo, ievērojot piemērojamās starptautisko jūras tiesību [paražu tiesību] normas<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Spriedums, <DATE ISO="19921124">1992. gada 24. novembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Poulsen</HT> un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diva Navigation</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑286/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:453">EU:C:1992:453</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī, piemēram, spriedumu, 2015. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Evans</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑179/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:12">EU:C:2015:12</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Intertanko</HT> tiesa gāja vēl tālāk<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080603">2008. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">The International Association of Independent Tanker Owners</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑308/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:312">EU:C:2008:312</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tajā tā atzina, ka tas, ka starptautisks līgums ir saistošs visām dalībvalstīm, bet ne ES, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>var ietekmēt [atvasināto tiesību normu] [..] interpretāciju<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/> pat tad, ja līgumā nav kodificētas starptautisko tiesību paražu tiesību normas, un ka tai atvasinātās tiesību normas ir jāinterpretē, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0120" REF.END="QE0120"/>ievērojot<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/> attiecīgo līgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>52. punkts.</P></NOTE>. Tiesa minēto pamatoja ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0121" REF.END="QE0121"/>paražu tiesību labticības principu<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/> un tagadējā LES 4. panta 3. punktā minēto lojālas sadarbības principu. Mērķis ir, ciktāl tas iespējams, izvairīties no tādas Savienības tiesību interpretācijas, kas liegtu dalībvalstīm pildīt savas starptautiskajās tiesībās paredzētās saistības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Tādēļ ir nepieciešams vispirms izvērtēt, vai Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001 var interpretēt atbilstīgi attiecīgajām starptautisko tiesību normām. Ja atbilde ir apstiprinoša, nav nepieciešams noteikt, vai šīs normas ir vienas no tām, saskaņā ar kurām Tiesa var izvērtēt ES iestāžu pasākumu tiesiskumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>ES sekundāro tiesību aktu spēkā esamības izvērtēšana, pamatojoties uz starptautiskajām tiesībām (starptautiskajiem līgumiem vai starptautiskajām paražu tiesībām), joprojām ir izņēmuma rīcība, kam piemēro ļoti striktus nosacījumus. Par starptautiskajiem līgumiem visnesenāk skat. <DATE ISO="20160204">2016. gada 4. februāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">C &amp; J Clark International</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑659/13 un C‑34/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:74">EU:C:2016:74</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0084">84.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Par starptautiskajām paražu tiesībām skat. <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembra</DATE> spriedumu <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Air Transport Association of America</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑366/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:864">EU:C:2011:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0101">101.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0102">102.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0107">107.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Jānošķir starptautiskās humanitārās tiesības, no vienas puses, un starptautisko tiesību normas, kas regulē cīņu pret terorismu un ķīlnieku sagrābšanu, no otras puses. Savos secinājumos es izvērtēšu tikai tos starptautisko tiesību avotus, kas pieminēti vai nu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai pušu argumentācijā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Starptautiskās humanitārās tiesības</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz starptautiskajām humanitārajām tiesībām Tiesa var uzskatīt, ka Ženēvas konvencijām un to protokoliem ir nozīme, jo TAT un Šrilankas valdība lietas faktisko apstākļu laikā bija iesaistītas bruņotā konfliktā. Turklāt visas dalībvalstis ir pievienojušās šīm konvencijām un protokoliem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Skat. iepriekš 4. punktu.</P></NOTE>. Tādēļ Tiesai ir pienākums ņemt tos vērā, interpretējot Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001, neatkarīgi no tā, vai šīs konvencijas un protokoli kodificē starptautisko publisko tiesību paražu tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Skat. iepriekš 100. punktu un tajā minēto judikatūru.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Es noraidu prasītāju pamatlietā izteikto argumentu, ka tādēļ, ka TAT bija nevalstisks bruņotais spēks, kas iesaistījies iekšējā konfliktā Šrilankā, starptautiskās humanitārās tiesības liedzot tā no 2005. līdz 2009. gadam veiktos uzbrukumus un nolaupīšanas traktēt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0122" REF.END="QE0122"/>teroristiskus aktus<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0123" REF.END="QE0123"/>terorisma aktus<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/>). Pirmkārt, Ženēvas konvenciju kopīgais 3. pants, kas tieši regulē iekšējos konfliktus, aizliedz jebkad un jebkur vardarbību pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkura veida slepkavību, un ķīlnieku ņemšanu, ja to veic pret <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0124" REF.END="QE0124"/>personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā<?PAGE NO="22"?> personām no bruņoto spēku sastāva, kuras ir nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās sakarā ar slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu<QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Kopīgā 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts. Savā <DATE ISO="19860627">1986. gada 27. jūnija</DATE> spriedumā Nikaragva pret Savienotajām Valstīm Starptautiskā tiesa nosprieda, ka kopīgajā 3. pantā ietvertie noteikumi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0125" REF.END="QE0125"/>veido minimālās prasības papildus izvērstākajiem noteikumiem, kas arī jāpiemēro starptautiskiem konfliktiem<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/> un kas atspoguļo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0126" REF.END="QE0126"/>svarīgus humānuma apsvērumus<QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/> (<HT TYPE="ITALIC">ICJ Reports</HT>, 1984, 392. lpp., 218. punkts).</P></NOTE>. Šis noteikums, kaut arī netieši, tomēr nepārprotami aizliedz terorisma aktus, kas var radīt minētās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Šajā ziņā skat. Gasser, H.‑P., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0127" REF.END="QE0127"/>Acts of terror, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0128" REF.END="QE0128"/>terrorism<QUOT.END REF.START="QS0128" CODE="201D" ID="QE0128"/> and international humanitarian law<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/>, <HT TYPE="ITALIC">International Review of the Red Cross</HT>, 2002, 560. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>II protokola 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā konkrētāk ir norādīts, ka iekšēja bruņota konflikta dalībniekiem vienmēr un visur ir aizliegts izdarīt terorisma aktus pret personām, kas neņem tiešu dalību vai pārtraukušas piedalīties karadarbībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Attiecībā uz starptautiskiem bruņotiem konfliktiem skat. I protokola 51. panta 2. punktu un Ceturtās Ženēvas Konvencijas 33. panta 1. punktu.</P></NOTE>. Tāpat tiem saskaņā ar II protokola 13. panta 2. punktu ir aizliegti vardarbības akti vai tās draudi, kuru galvenais mērķis ir viest šausmas civiliedzīvotāju vidū.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>I protokols galvenokārt ir piemērojams starptautiskiem bruņotiem konfliktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Skat. 1. panta 3. punktu, kurā ietverta atsauce uz Ženēvas konvenciju kopīgo 2. pantu.</P></NOTE>, tādēļ uzreiz nešķiet, ka tam būtu nozīme izskatāmajā lietā. Pat ja šis protokols attiektos uz konfliktu starp Šrilankas valdību un TAT<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Tā būtu, ja šis konflikts būtu bruņots konflikts, kurā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0129" REF.END="QE0129"/>tautas cīnās pret koloniālo kundzību un ārzemju okupāciju, un pret rasistiskajiem režīmiem, izmantojot savas tiesības uz pašnoteikšanos<QUOT.END REF.START="QS0129" CODE="201D" ID="QE0129"/> (I protokola 1. panta 4. punkts).</P></NOTE>, secinājumi tomēr neatšķirtos, jo arī I protokols aizliedz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0130" REF.END="QE0130"/>vardarbības aktus vai tās draudus, kuru galvenais mērķis ir viest šausmas civiliedzīvotāju vidū<QUOT.END REF.START="QS0130" CODE="201D" ID="QE0130"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>I protokola 51. panta 2. punkts.</P></NOTE>. Starptautiskās humanitārās tiesības tādējādi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0131" REF.END="QE0131"/>aizliedz terora aktus kā starptautiskos, tā iekšējā bruņotos konfliktos neatkarīgi no tā, vai tos veic valsts vai nevalstiska puse<QUOT.END REF.START="QS0131" CODE="201D" ID="QE0131"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Pfanner, T., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0132" REF.END="QE0132"/>Scope of Application, Perpetrators of Terror, and International Humanitarian Law<QUOT.END REF.START="QS0132" CODE="201D" ID="QE0132"/>, no: Fernández‑Sánchez (red.), <HT TYPE="ITALIC">International Legal Dimensions of Terrorism</HT> (Martinus Nijhoff Publishers, 2009), 289. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Kāda ir nostāja attiecībā uz darbībām, kas vērstas pret personām, kuras aktīvi piedalās bruņotā konfliktā, vai pret militāriem mērķiem, un kas nevieš šausmas civiliedzīvotāju vidū? Kaujinieki starptautiskā bruņotā konfliktā ir tiesīgi tieši piedalīties karadarbībā un līdz ar to bauda imunitāti attiecībā uz darbībām, ko tie veikuši kā kaujinieki, ja tiek ievērotas starptautiskās humanitārās tiesības. Turpretī iekšēja bruņota konflikta dalībniekiem nav imunitātes pat tad, ja to darbības nepārkāpj Ženēvas konvenciju kopīgo 3. pantu, kā arī II protokola 4. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 13. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Visiem varas pārstāvjiem ir jācenšas visplašākajā iespējamajā veidā piešķirt dalībniekiem amnestiju pēc karadarbības beigām (II protokola 6. panta 5. punkts). <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0133" REF.END="QE0133"/>Iekšējā bruņotā konfliktā kaujinieka un kara gūstekņa statuss netiek atzīts, jo valstis nevēlas bruņotu ienaidnieka spēku pārstāvju grupām piešķirt imunitāti pret kriminālvajāšanu saskaņā ar valsts tiesībām par bruņošanos<QUOT.END REF.START="QS0133" CODE="201D" ID="QE0133"/> (SSKK, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0134" REF.END="QE0134"/>The relevance of IHL in the context of terrorism<QUOT.END REF.START="QS0134" CODE="201D" ID="QE0134"/>, www.icrc.org/eng/resources/documents/faq/terrorism‑ihl‑210705.htm, aplūkots <DATE ISO="20160704">2016. gada 4. jūlijā</DATE>).</P></NOTE>. Tādēļ, piemēram, nevalstisku bruņoto spēku karavīrs, kurš iekšējā konfliktā, nepārkāpjot starptautiskās humanitārās tiesības, ir nonāvējis ienaidnieka kaujinieku no valdības spēkiem, var tikt tiesāts par slepkavību. Tas izriet no principiem par suverenitāti un neiejaukšanos iekšējās lietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>II protokola 3. panta 1. punktā minēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0135" REF.END="QE0135"/>[šo protokolu] nekādā veidā nedrīkst izmantot, lai ietekmētu kādas valsts suverenitāti vai valdības pienākumu ar visiem likumīgajiem līdzekļiem uzturēt vai atjaunot likuma ievērošanu vai aizsargāt valsts nacionālo vienotību un teritoriālo neaizskaramību<QUOT.END REF.START="QS0135" CODE="201D" ID="QE0135"/>.</P></NOTE>. Tādēļ iekšēja konflikta dalībnieki nevar izvairīties no represīviem vai preventīviem pasākumiem, ko valsts attiecīgajā situācijā atzīst par piemērotiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Šie pasākumi var būt vērsti pret darbībām, ko valsts uzskata par terorismu, bet ne tikai pret minētajām darbībām (piemēram, tie var būt vērsti arī pret valsts nodevību vai spiegošanu).</P></NOTE>, ja vien tai ir piekritīga šādu pasākumu īstenošana un tā ievēro piemērojamās terorisma apkarošanas konvencijas un citas tai saistošas starptautisko tiesību normas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>Skat. arī 2016. gada SSKK komentāru, Kopīgais 3. pants, 514. punkts, un turpmāk 111.–121. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Ir izteikts viedoklis, ka iekšēja konflikta dalībnieku veikto darbību klasificēšana par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0136" REF.END="QE0136"/>teroristiskām<QUOT.END REF.START="QS0136" CODE="201D" ID="QE0136"/> varētu mazināt to motivāciju ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, pamatojoties uz to, ka šādiem dalībniekiem būs maz iemeslu ievērot (īpaši) Ženēvas Konvenciju kopīgo 3. pantu un II protokola 4. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 13. panta 2. punktu, ja to ievērošana netiks motivēta no kriminālatbildības viedokļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Skat. tostarp Pejic, J., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0137" REF.END="QE0137"/>Terrorist Acts and Groups: A Role for International Law?<QUOT.END REF.START="QS0137" CODE="201D" ID="QE0137"/>, <HT TYPE="ITALIC">British Yearbook of International Law</HT>, 2004, 75. un 76. lpp., un Sassóli, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0138" REF.END="QE0138"/>Terrorism and War<QUOT.END REF.START="QS0138" CODE="201D" ID="QE0138"/>, <HT TYPE="ITALIC">Journal of International Criminal Justice</HT>, 2006, 970. lpp. Kā atzīmē Sassóli, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0139" REF.END="QE0139"/>ja katrs pret valsts bruņotajiem spēkiem veikts akts ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0140" REF.END="QE0140"/>teroristisks<QUOT.END REF.START="QS0140" CODE="201D" ID="QE0140"/>, kā izskanējuši viedokļi, tad tiek novājinātas [starptautiskās humanitārās tiesības] un bruņoto grupējumu vēlme ievērot SHT<QUOT.END REF.START="QS0139" CODE="201D" ID="QE0139"/>. Skat. Sassóli, M., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0141" REF.END="QE0141"/>The Role of Human Rights and International Humanitarian Law in New Types of Armed Conflicts<QUOT.END REF.START="QS0141" CODE="201D" ID="QE0141"/>, no: Ben‑Naftali, O. (red.), <HT TYPE="ITALIC">International Humanitarian law and International Human Rights Law</HT> (Oksforda, OUP, 2011, 37. lpp.).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>II protokola 6. panta 5. punktā paredzētā aizsardzība patiešām ir salīdzinoši vāja: šis noteikums ir formulēts tīri programmatiski<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>Ar šo frāzi es vēlos teikt, ka šī norma tikai nosaka mērķus un tās nolūks nav radīt indivīdiem tiesības vai pienākumus.</P></NOTE> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0142" REF.END="QE0142"/>[..] ir jācenšas visplašākajā iespējamajā veidā piešķirt amnestiju [..]<QUOT.END REF.START="QS0142" CODE="201D" ID="QE0142"/>), tādēļ tas nemotivē tādā līmenī kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0143" REF.END="QE0143"/>kaujinieku<QUOT.END REF.START="QS0143" CODE="201D" ID="QE0143"/> imunitāte personām, kas karadarbības laikā ievēro starptautiskās humanitārās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P>Diplomātiskajā konferencē, kurā tika pieņemts II protokols, tika noraidīts Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas (SSKK) priekšlikums noteikt, ka, ja iekšēja bruņota konflikta dalībnieki tiek kriminālvajāti, tiesām, cik vien iespējams, būtu jāņem vērā fakts, ka apsūdzētais ievērojis II protokola noteikumus. Skat. SSKK komentāru par <DATE ISO="19490812">1949. gada 12. augusta</DATE> Ženēvas konvenciju papildprotokolu projektiem, Ženēva, 1973. gads, 141. lpp. (10. panta 5. punkts).</P></NOTE>. Tas, ka starptautiskās humanitārās tiesības neparedz imunitāti, varētu kaitēt šo tiesību efektivitātei un palielināt to īstenošanas izmaksas. Tomēr šis (iespējams) ne gluži optimālais stāvoklis starptautiskajās tiesībās pats par sevi nevar mainīt starptautiskās humanitārās tiesības to mūsdienu izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Skat. 107. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Jebkurā gadījumā, pat pieņemot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0144" REF.END="QE0144"/>teroristiska akta<QUOT.END REF.START="QS0144" CODE="201D" ID="QE0144"/> jēdzienam iekšēja konflikta kontekstā ir šaurāka nozīme nekā miera laikā, prasītāji pamatlietā nav ne pierādījuši, ne vispār apgalvojuši, ka uzbrukumi un nolaupīšanas, kas bija par pamatu TAT iekļaušanai 2. panta 3. punktā noteiktajā sarakstā, pilnībā vai daļēji nepārkāpa starptautiskās humanitārās tiesības. Konkrētāk, nav ticis apgalvots, ka neviena no šīm darbībām netika vērsta pret civiliedzīvotājiem vai citām personām, kas aktīvi nepiedalījās karadarbībā starp TAT un Šrilankas valdību. Tā vietā prasītāji pamatlietā norāda, ka, tā kā TAT ir bijusi iesaistīta iekšējā konfliktā starptautisko humanitāro tiesību izpratnē, tās darbības nekādā gadījumā nevarētu uzskatīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0145" REF.END="QE0145"/>teroristiskām<QUOT.END REF.START="QS0145" CODE="201D" ID="QE0145"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Gluži pretēji tās (teorētiski) varētu uzskatīt par kara noziegumiem. Prasītāji pamatlietā arī īsi apšauba, ka TAT bija faktiski atbildīga par šiem uzbrukumiem un nolaupīšanām. Tomēr viņi nenorāda konkrētus elementus, kas ļautu apšaubīt Komisijas nostāju.</P></NOTE>. Manis izskaidroto iemeslu dēļ šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Starptautiskās tiesības par cīņu pret terorismu un ķīlnieku sagrābšanu</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Attiecībā uz starptautiskajām tiesībām, kas reglamentē cīņu pret terorismu, vispirms norādīšu, ka iesniedzējtiesas nolēmumā minētā Starptautiskā konvencija par kodolterorisma apkarošanu acīmredzami nav saistīta ar pamatlietu. Tādēļ to turpinājumā neaplūkošu. Turklāt EP Konvencija par terorisma novēršanu nav saistoša Eiropas Savienībai. Ne arī visas dalībvalstis to ir ratificējušas. Līdz ar to minētā konvencija nav daļa no starptautiskajām normām, kuras būtu jāievēro Tiesai, interpretējot Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Kopējā nostāja 2001/931 un Regula Nr. 2580/2001 īsteno Rezolūciju 1373 (2001)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Skat. iepriekš 34. punktu.</P></NOTE>. Lai gan Eiropas Savienība nav Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle, Tiesa ir atzinusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0146" REF.END="QE0146"/>īstenojot šo pēdējo minēto kompetenci, [Eiropas Savienībai] ir jāpievērš īpaša uzmanība apstāklim, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 24. pantu Drošības padomes rezolūciju pieņemšana atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļai ir galvenais šīs starptautiskās institūcijas pienākums, lai pasaules mērogā nodrošinātu mieru un drošību, kas minētās VII nodaļas ietvaros iekļauj tiesības noteikt miera un starptautiskās drošības apdraudējumu, kā arī veikt vajadzīgos<?PAGE NO="24"?> pasākumus, lai to saglabātu vai atjaunotu<QUOT.END REF.START="QS0146" CODE="201D" ID="QE0146"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>Spriedums, <DATE ISO="20080903">2008. gada 3. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Kadi</HT> un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Al Barakaat International Foundation</HT>/Padome un Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑402/05 P un C‑415/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:461">EU:C:2008:461</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0294">294.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tādēļ Tiesai, cik vien iespējams, Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001 jāinterpretē saskaņā ar Rezolūciju 1373 (2001). Tomēr minētā rezolūcija nedefinē <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0147" REF.END="QE0147"/>teroristisku aktu<QUOT.END REF.START="QS0147" CODE="201D" ID="QE0147"/> un neierobežo šī jēdziena tvērumu starptautisko humanitāro tiesību gaismā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Teroristu rīkoto sprādzienu konvencija ir saistoša visām dalībvalstīm. Ņemot vērā elementus, kas mudināja Padomi iekļaut TAT 2. panta 3. punktā norādītajā sarakstā, kur minēti TAT <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0148" REF.END="QE0148"/>uzbrukumi<QUOT.END REF.START="QS0148" CODE="201D" ID="QE0148"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Skat. iepriekš 48. punktu.</P></NOTE>, arī šai konvencijai var būt nozīme pamatlietā. Tādēļ, interpretējot Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001, jāņem vērā Teroristu rīkoto sprādzienu konvencija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Skat. iepriekš 100. punktu un tajā minēto judikatūru.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Teroristu rīkoto sprādzienu konvencija no tās tvēruma izslēdz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0149" REF.END="QE0149"/>bruņoto spēku darbības bruņota konflikta laikā<QUOT.END REF.START="QS0149" CODE="201D" ID="QE0149"/>, kuras regulē starptautiskās humanitārās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P>19. panta 2. punkts.</P></NOTE>. Tomēr tas nenozīmē, ka šādas darbības nevarētu kvalificēt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0150" REF.END="QE0150"/>terora aktus<QUOT.END REF.START="QS0150" CODE="201D" ID="QE0150"/> starptautisko humanitāro tiesību nozīmē. Manu secinājumu atbalsta Teroristu rīkoto sprādzienu konvencijas pēdējais apsvērums, kurā skaidri norādīts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0151" REF.END="QE0151"/>noteiktu darbību neiekļaušana [konvencijā] nepieļauj vai nepadara likumīgas tādas darbības, kas citādi ir nelikumīgas, vai nekavē apsūdzības celšanu saskaņā ar citiem likumiem [..]<QUOT.END REF.START="QS0151" CODE="201D" ID="QE0151"/>. Šis apsvērums apstiprina, ka Padome pareizi atspoguļo iepriekš iztirzāto starptautisko humanitāro tiesību normu un atsevišķu starptautisko tiesību normu par terorisma apkarošanu savstarpējo papildināmību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Līdzīga argumentācija attiecas arī uz Ķīlnieku konvenciju, kurai arī ir nozīme izskatāmajā lietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>TAT ES sarakstā ir iekļauta tostarp laikā no 2005. līdz 2009. gadam notikušo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0152" REF.END="QE0152"/>nolaupīšanu<QUOT.END REF.START="QS0152" CODE="201D" ID="QE0152"/> dēļ, kā to dēvē Padome, skat. iepriekš 48. punktu. Šīs analīzes nolūkiem es nesaredzu būtisku atšķirību starp šo vārdu un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0153" REF.END="QE0153"/>ķīlnieku sagrābšanu<QUOT.END REF.START="QS0153" CODE="201D" ID="QE0153"/>, kas tiek lietota Ķīlnieku konvencijā.</P></NOTE>. Lai gan šī konvencija formāli Eiropas Savienībai nav saistoša, visas dalībvalstis ir tai pievienojušās. Tās 12. panta mērķis ir tikai precizēt Ķīlnieku konvencijas materiālo piemērošanas jomu. Tādēļ šis noteikums nekādi neietekmē tādu ķīlnieku sagrābšanu novēršanu un apkarošanu, kas notiek bruņotu konfliktu laikā un ko tādēļ regulē starptautiskās humanitārās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>Skat. Ženēvas konvenciju kopīgā 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu un II protokola 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu.</P></NOTE>. Arī šajā gadījumā dažādās starptautisko tiesību normas, šķiet, papildina cita citu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Turklāt, kā Komisija apstiprināja tiesas sēdē, dalībvalstu rīcība saskaņā ar Kopējo nostāju 2001/931 un Regulu Nr. 2580/2001 principā ietilpst Terorisma finansēšanas konvencijas darbības jomā. Šo ES tiesību aktu mērķis ir apkarot starptautisko terorismu ar konkrētu finansiālu pasākumu palīdzību attiecībā uz terora aktos iesaistītām personām, organizācijām un veidojumiem. Turklāt Konvencija par cīņu pret terorisma finansēšanu ir saistoša visām dalībvalstīm. Līdz ar to Tiesai, ciktāl tas iespējams, Kopējā nostāja 2001/931 un Regula Nr. 2580/2001 jāinterpretē tā, lai neradītu risku visām ES dalībvalstīm pārkāpt to saistības, kuras izriet no minētās konvencijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Tomēr nekas no Terorisma finansēšanas konvencijā minētā neliedz nevalstisku bruņoto spēku darbības iekšējos konfliktos atzīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0154" REF.END="QE0154"/>teroristiskiem aktiem<QUOT.END REF.START="QS0154" CODE="201D" ID="QE0154"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kā Vispārējā tiesa atzina <DATE ISO="20141016">2014. gada 16. oktobra</DATE> spriedumā lietā TAT/Padome<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>T‑208/11 un T‑508/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:885">EU:T:2014:885</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, Terorisma finansēšanas konvencijas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir tieši paredzēta iespēja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0155" REF.END="QE0155"/>terora akti<QUOT.END REF.START="QS0155" CODE="201D" ID="QE0155"/> šīs konvencijas nozīmē varētu tikt veikti bruņota konflikta starptautisko tiesību izpratnē laikā, ja tiek izpildīti divi nosacījumi: i) rīcībai jābūt ar nodomu izraisīt nāvi vai nodarīt smagus miesas<?PAGE NO="25"?> bojājumus un ii) rīcības mērķis pēc tās būtības vai konteksta ir iedzīvotāju iebiedēšana vai valdības vai starptautiskas organizācijas piespiešana veikt kādu darbību vai atturēties no tās. Līdz ar to, regulējot terora aktu finansēšanu atbilstoši Terorisma finansēšanas konvencijai, dalībvalstis dalībnieces (vai Eiropas Savienība) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0156" REF.END="QE0156"/>terora aktu<QUOT.END REF.START="QS0156" CODE="201D" ID="QE0156"/> definīcijā var ietvert bruņota konflikta laikā veiktas darbības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Otrkārt, jebkurā gadījumā 21. pantā nepārprotami ir noteikts, ka Terorisma finansēšanas konvencija neietekmē indivīda pienākumus saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām. Šie pienākumi ietver visu Ženēvas konvenciju kopīgā 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, kā arī II protokola 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā un 13. panta 2. punktā minēto darbību absolūtu aizliegumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0157" REF.END="QE0157"/>Teroristiska akta<QUOT.END REF.START="QS0157" CODE="201D" ID="QE0157"/> jēdziena interpretācija Kopējā nostājā 2001/931 un Regulā Nr. 2580/2001 tādējādi, ka tas ietver darbības, ko veikuši nevalstiski bruņotie spēki iekšējā konfliktā, atbilst iepriekš aplūkotajiem starptautisko tiesību aktiem par terorisma apkarošanu un ķīlnieku sagrābšanu ne mazāk kā attiecīgajām starptautisko humanitāro tiesību normām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Tādēļ, atbildot uz otrā jautājuma b) daļu, es secinu, ka bruņoto spēku darbības iekšēju bruņoto konfliktu laikā starptautisko humanitāro tiesību izpratnē var būt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0158" REF.END="QE0158"/>teroristiski akti<QUOT.END REF.START="QS0158" CODE="201D" ID="QE0158"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0159" REF.END="QE0159"/>terorisma akti<QUOT.END REF.START="QS0159" CODE="201D" ID="QE0159"/>) Kopējās nostājas 2001/931 un Regulas Nr. 2580/2001 izpratnē, tās interpretējot piemērojamo starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko tiesību, kas regulē cīņu pret terorismu un ķīlnieku sagrābšanu, noteikumu gaismā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Ņemot vērā argumentus, ko Tiesai iesnieguši prasītāji pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Skat. it īpaši šo secinājumu 110. punktu.</P></NOTE>, es, atbildot uz trešo un ceturto jautājumu, arī uzskatu, ka šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēti nekādi faktori, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 610/2010 spēkā esamību, ciktāl minētā regula attiecās uz TAT. Šādos apstākļos nav jāsniedz atbilde uz piekto jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Raad van State</HT> (Valsts padome, Nīderlande) uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>Judikatūrā noteiktais izņēmums, kas izriet no <DATE ISO="19940309">1994. gada 9. marta</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TWD Textilwerke Deggendorf</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:90">EU:C:1994:90</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, ir piemērojams attiecībā uz LESD 263. panta ceturtās daļas trešo pamatu.</P></ITEM><ITEM><P>Pastāv šaubas par to, ka, ja A, B, C un D būtu Vispārējā tiesā apstrīdējuši Padomes <DATE ISO="20100712">2010. gada 12. jūlija</DATE> Īstenošanas regulas (ES) Nr. 610/2010, ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1285/2009, spēkā esamību, ciktāl šī regula attiecās uz Tamililamas atbrīvošanas tīģeriem (TAT), viņu prasība būtu bijusi pieņemama. No tā jāsecina, ka A, B, C un D valsts tiesā pamatoti norādīja uz regulas spēkā neesamību un aicināja to lūgt prejudiciālu nolēmumu LESD 267. panta kārtībā.</P></ITEM><ITEM><P>Bruņoto spēku darbības iekšēja bruņota konflikta laikā, kuru regulē starptautiskās humanitārās tiesības, var būt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0160" REF.END="QE0160"/>teroristiski akti<QUOT.END REF.START="QS0160" CODE="201D" ID="QE0160"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0161" REF.END="QE0161"/>terorisma akti<QUOT.END REF.START="QS0161" CODE="201D" ID="QE0161"/>) Padomes <DATE ISO="20011227">2001. gada 27. decembra</DATE> Kopējās nostājas 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu un Regulas Nr. 2580/2001 izpratnē, tās interpretējot attiecīgo starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko tiesību cīņai ar starptautisko terorismu un ķīlnieku sagrābšanu normu gaismā.</P></ITEM><?PAGE NO="26"?><ITEM><P>Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēti nekādi faktori, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 610/2010 spēkā esamību, ciktāl minētā regula attiecās uz TAT.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>