Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA DĪNA ŠPĪLMANA [DEAN SPIELMANN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2026. gada 3. septembrī (1)

Lieta C‑393/25

OC

pret

Okresný súd Banská Bystrica,

piedaloties –

KRUK Česká a Slovenská republika s.r.o.

(Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju tiesību aizsardzība – Patēriņa kredīts – Direktīva 2008/48/EK – Savienības tiesību efektivitātes princips – 8. panta 1. punkts un 23. pants – Kreditora pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju – Valsts tiesiskais regulējums, kas izpildes tiesai neļauj pēc savas ierosmes pārbaudīt šā pienākuma izpildi – Neiespējamība piemērot valsts tiesībās paredzēto sankciju






 Ievads

1.        Šajā lietā Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) vēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (2) 8. panta 1. punktu un 23. pantu.

2.        Šis lūgums dod Tiesai iespēju izvērtēt, vai efektivitātes princips nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kā arī no tā izrietošo valsts judikatūru, kas izpildes tiesai neļauj pēc savas ierosmes pārbaudīt no patērētāju tiesībām izrietoša pienākuma izpildi, ja tiesai, kas pieņēmusi nolēmumu tiesvedībā, kura ir izpildes rīkojuma pamatā, bija pilnvaras pēc savas ierosmes veikt šādu pārbaudi, bet tā nav tās īstenojusi.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3.        Direktīvas 2008/48 26. un 47. apsvērumā teikts:

“(26)      Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu atbildīgu praksi visos kredīta attiecību posmos, ņemot vērā to kredītu tirgus konkrētās īpatnības. [..]. Jo īpaši kredītu tirgū, kas paplašinās, ir svarīgi, lai kreditori neiesaistītos bezatbildīgos aizdevumos vai neizsniegtu kredītus, iepriekš nenovērtējot aizņēmēja kredītspēju, un dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamā uzraudzība, lai izvairītos no šādas rīcības, un jānosaka nepieciešamie līdzekļi, lai piemērotu kreditoriem sankcijas, ja tie šādi rīkojas. [..] kreditoriem vajadzētu būt pienākumam pārbaudīt katra atsevišķā patērētāja kredītspēju. Šajā sakarā kreditoriem būtu jāļauj izmantot ne tikai to informāciju, ko sniedz patērētājs, sagatavojot attiecīgo kredītlīgumu, bet arī ilgstošu darījumu attiecību laikā gūtu informāciju. Dalībvalstu iestādes varētu sniegt arī atbilstīgas norādes un pamatnostādnes kreditoriem. Patērētājiem būtu jārīkojas saprātīgi un jāievēro savas līgumsaistības.

[..]

(47)      Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas par to valsts noteikumu, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un jānodrošina to īstenošana. Kaut gan sankciju izvēle paliek dalībvalstu ziņā, paredzētajām sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

4.        Šīs direktīvas 8. panta “Pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju” 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka pirms kredītlīguma noslēgšanas kreditors novērtē patērētāja kredītspēju, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes. Dalībvalstis, kurās tiesību akti paredz, ka kreditori novērtē patērētāju kredītspēju, pamatojoties uz ziņām, kas iegūtas no attiecīgās datubāzes, var saglabāt šo prasību.”

5.        Atbilstoši minētās direktīvas 23. pantam “Sankcijas”:

“Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

 Slovākijas tiesības

6.        Zákon č. 129/2010 Z. z. o spotrebiteľských úveroch a o iných úveroch a pôžičkách pre spotrebiteľov a o zmene a doplnení niektorých zákonov (2010. gada 9. marta Likums Nr. 129/2010 par patēriņa kredītiem un citiem kredītiem un aizdevumiem patērētājiem, kā arī ar ko groza un papildina citus noteiktus likumus, Krājums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 7. panta 1. punktā bija noteikts šādi:

“Pirms patēriņa kredītlīguma noslēgšanas vai līguma grozīšanas, lai palielinātu patēriņa kredīta summu, kreditoram ir pienākums ar profesionālu rūpību novērtēt patērētāja spēju atmaksāt patēriņa kredītu, it īpaši ņemot vērā laiku, uz kādu piešķirts patēriņa kredīts, patēriņa kredīta summu, patērētāja ienākumus un – attiecīgā gadījumā – patēriņa kredīta mērķi.”

7.        Šā likuma 11. panta 2. punktā noteikts:

“Ja kreditors nav rīkojies, ievērojot profesionālu rūpību saskaņā ar 7. panta 1. punktu, tas nav tiesīgs pieprasīt patērētājam veikt vienreizēju patēriņa kredīta atmaksu. 7. panta 1. punktā paredzētā pienākuma rupja pārkāpuma gadījumā kredītu uzskata par bezprocentu un bezmaksas kredītu. Par 7. panta 1. punktā noteiktā pienākuma rupju pārkāpumu uzskatāms tas, ka kreditors patērētāja spēju atmaksāt kredītu ir novērtējis, iepriekš neiegūstot nekādus datus par patērētāja ienākumiem, izdevumiem un ģimenes stāvokli vai neņemot vērā attiecīgajā datubāzē vai reģistrā esošos datus, lai novērtētu patērētāja spēju atmaksāt patēriņa kredītu. Par 7. panta 19.–42. punkta noteikumu rupju pārkāpumu uzskatāms arī 7. panta 1. punktā paredzētā pienākuma pārkāpums.”

 Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

8.        2017. gada 25. maijā OC (turpmāk – prasītāja pamatlietā vai patērētāja) ar Slovākijas banku parakstīja kredītlīgumu, saskaņā ar kuru banka piešķīra prasītājai pamatlietā patēriņa kredītu 20 000 EUR, ko viņa apņēmās atmaksāt 96 ikmēneša maksājumos, un katra mēneša maksājuma summa bija 343,77 EUR, proti, kopā – 30 000,70 EUR. No pamatlietas neizriet, ka banka būtu salīdzinājusi prasītājas pamatlietā ienākumus un izdevumus, lai pārbaudītu viņas kredītspēju un tādējādi arī spēju atmaksāt kredītu.

9.        Prasītāja pamatlietā atmaksāja 9736,37 EUR. 2020. gada 1. decembrī prasītājas pamatlietā maksājuma kavējuma dēļ banka paziņoja par visu turpmāko maksājumu pirmstermiņa atmaksu. Ar 2021. gada 23. marta līgumu banka cedēja prasījumu pašreizējai kreditorei, proti, sabiedrībai KRUK Česká a Slovenská republika s.r.o. (turpmāk – KRUK).

10.      KRUK cēla prasību Okresný súd Považská Bystrica (Považskas Bistricas rajona tiesa, Slovākija), pieprasot, lai prasītāja pamatlietā samaksātu kredītlīgumā paredzētās summas. Ar 2022. gada 26. janvāra spriedumu šī tiesa uzdeva prasītājai pamatlietā samaksāt KRUK atlikušo kredīta summu, kam pieskaitīti izdevumi, nokavējuma procenti, līgumsodi, advokātu izdevumi un papildu maksas (turpmāk – izpildes rīkojums).

11.      2022. gada 13. jūlijā KRUK vērsās Okresný súd Banská Bystrica (Banskas Bistricas rajona tiesa, Slovākija; turpmāk – izpildes tiesa) ar pieteikumu par izpildes rīkojuma izpildi tiesas ceļā. Izpildes tiesa 2022. gada 28. jūlijā pilnvaroja tiesu izpildītāju veikt piespiedu izpildi.

12.      2023. gada 10. februārī prasītāja pamatlietā iesniedza tiesu izpildītājam lūgumu apturēt izpildi, apgalvodama, ka 2022. gada 26. janvāra spriedumā Okresný súd Považská Bystrica (Považskas Bistricas rajona tiesa) nav pārbaudījusi, vai sākotnējā kreditore bija izpildījusi pienākumu pārbaudīt patērētājas kredītspēju, kas paredzēts valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēts Direktīvas 2008/48 8. pants.

13.      Ar 2023. gada 18. oktobra rīkojumu augstākā līmeņa tiesu iestādes amatpersona (3) noraidīja šo lūgumu par apturēšanu, uzskatīdama, ka izpildes procesā tai nav atļauts pārbaudīt izpildes rīkojuma tiesiskumu. Izskatīdama pārsūdzību par šo lēmumu, izpildes tiesa ar 2024. gada 26. augusta rīkojumu to noraidīja, pamatojoties uz to, ka izpildes stadijā attiecībā uz izpildes rīkojumiem netiek veikta pārbaude pēc būtības.

14.      Pēc tam prasītāja pamatlietā iesniedza konstitucionālu sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvodama, ka Okresný súd Považská Bystrica (Považskas Bistricas rajona tiesa) tiesvedībā, kurā tika pieņemts izpildes rīkojums, nav pārbaudījusi, vai bija izpildīti pienākumi, kas sākotnējai kreditorei noteikti saskaņā ar 2010. gada 9. marta Likuma Nr. 129/2010 par patēriņa kredītiem un citiem kredītiem un aizdevumiem patērētājiem, kā arī ar ko groza un papildina citus noteiktus likumus, Krājums, 7. panta 1. punktu un 11. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 2008/48 8. pantu.

15.      Iesniedzējtiesai ir šaubas par tāda valsts tiesiskā regulējuma un judikatūras tiesiskumu attiecībā uz šīs direktīvas 8. un 23. pantu, kuri neļauj izpildes tiesai, pirmkārt, pārbaudīt, vai kreditors ir pārkāpis pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, un, otrkārt, piemērot kreditoram sankciju, kas paredzēta valsts tiesību aktos, ar kuriem transponēts šis 23. pants.

16.      Šādos apstākļos Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2008/48] 8. un 23. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums un no tā izrietošā valsts tiesu judikatūra, kas neļauj piespiedu izpildes procesā pēc tiesas ierosmes pārbaudīt, vai kreditors ir pārkāpis pienākumu pārbaudīt patērētāja kredītspēju, un kas neļauj piemērot sankciju – tiesību uz procentiem zaudēšanu – tādam kreditoram, kas piešķīris kredītu patērētājam, kurš nav kredītspējīgs?”

17.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Slovākijas, Itālijas un Somijas valdības, prasītāja un atbildētāja pamatlietā, kā arī Eiropas Komisija.

 Juridiskā analīze

18.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkts un 23. pants, lasot saistībā ar efektivitātes principu, jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kā arī no tā izrietošā valsts judikatūra, kuri neļauj izpildes tiesai pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai kreditors ir izpildījis pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, un šā pienākuma neizpildes gadījumā piemērot valsts tiesībās paredzētās sankcijas.

19.      Šajos secinājumos vispirms aplūkošu jautājumu par valsts tiesas pienākumu pēc savas ierosmes izvērtēt, vai no šīs direktīvas 8. panta 1. punkta izrietošais pienākums ir ticis izpildīts. Turpinājumā atgādināšu judikatūrā izstrādātos principus attiecībā uz šāda pienākuma īstenošanu valsts līmenī un pēc tam izvērtēšu, cik lielā mērā tie ir attiecināmi uz regulējumu, kas ieviests ar minēto direktīvu, un, visbeidzot, piemērošu šos principus izskatāmās lietas apstākļiem.

 Par valsts tiesas pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkta ievērošanu

20.      Tiesa vairākkārt ir konstatējusi, ka valsts tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir ievērotas atsevišķas Savienības tiesību normas patērētāju tiesību aizsardzības jomā (4).

21.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds secinājums ir balstīts uz diviem apsvērumiem.

22.      Pirmais apsvērums ir saistīts ar patērētāju aizsardzības pamatā esošo sabiedrības interešu būtību un nozīmīgumu. Šajā ziņā nav strīda par to, ka ar Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā īstenotā aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā gan sarunu veikšanas iespēju, gan informētības ziņā; šī situācija viņam liek piekrist pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (5). Tādējādi, lai nodrošinātu ar Savienības tiesību aktiem iecerēto aizsardzību, tikai pozitīva rīcība, kas nav saistīta ar faktisko līguma pušu rīcību, var labot šādu nevienlīdzību starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju (6).

23.      Otrais apsvērums ir saistīts ar konkrētās tiesību normas, kuras pārkāpums tiek apgalvots, raksturu. No judikatūras izriet, ka valsts tiesām nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt jebkādas tiesību normas patērētāju tiesību aizsardzības jomā pārkāpumu. It īpaši jāizvērtē, vai ar attiecīgo tiesību normu pārdevējam vai piegādātājam uzliktais pienākums patērētāja aizsardzībai ir “ļoti svarīgs”, jo tas palīdz sasniegt atvasināto tiesību akta, ar kuru tas ir saistīts, mērķi (7).

24.      Kā atgādinājusi iesniedzējtiesa, Tiesai spriedumā OPR-Finance (8) jau bija iespēja spriest par jautājumu, vai valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā paredzētā pienākuma izpilde.

25.      Atgādināšu, ka saskaņā ar šo tiesību normu kreditoram pirms kredītlīguma noslēgšanas ir jānovērtē patērētāja kredītspēja, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, kas attiecīgā gadījumā iegūta no patērētāja, un, ja nepieciešams, uz ziņām, kuras iegūtas no attiecīgās datubāzes.

26.      Tomēr Tiesa konstatēja, ka no Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkta izrietošajam pienākumam ir divējāds mērķis. Tā mērķis ir ne tikai noteikt kreditoram atbildību un novērst kredītu piešķiršanu patērētājiem, kuri nav kredītspējīgi (9), bet arī aizsargāt patērētājus no pārmērīgu parādsaistību un maksātnespējas riskiem. Attiecībā uz šo otro mērķi Tiesa norādīja, ka kreditora pienākums pirms līguma noslēgšanas novērtēt patērētāja kredītspēju palīdz sasniegt šīs direktīvas mērķi nodrošināt augstu un līdzvērtīgu patērētāju aizsardzību, vienlaikus sekmējot pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus attīstību (10). Tāpat šajā kontekstā tā atgādināja, ka saskaņā ar judikatūru pastāv ievērojams risks, ka, it īpaši nezināšanas dēļ, patērētājs var nenorādīt uz tiesību normu, kuras mērķis ir viņu aizsargāt (11).

27.      Tiesa no tā ir secinājusi, ka patērētāja aizsardzībai attiecīgais pienākums ir ļoti svarīgs, un tādējādi valsts tiesai pēc savas ierosmes jāpārbauda tā izpilde, tiklīdz tās rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi (12).

28.      Šajā lietā jautājums būtībā ir par to, vai šā pienākuma īstenošanas noteikumi, kuri paredzēti attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, atbilst Savienības tiesībām. Šajā ziņā vispirms jāatgādina atbilstošā judikatūra.

 Par judikatūru attiecībā uz pienākuma veikt pārbaudi pēc savas ierosmes īstenošanas procesuālajiem noteikumiem

29.      Jāatgādina, ka katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāli noteikumi attiecībā uz prasībām, kuras paredzētas, lai nodrošinātu to tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (13). Izskatāmajā lietā izvirzītie jautājumi attiecas tikai uz efektivitātes principu.

30.      Attiecībā uz šo principu Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu procesā kopumā, šā procesa norisi un tā īpatnības, kā arī – vajadzības gadījumā – tādus valsts tiesu sistēmas pamatā esošus principus kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pareiza tiesvedības norise (14). Turklāt tā ir precizējusi, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt to tiesību efektivitāti, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, nozīmē prasību par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas it īpaši ir nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā. Šī prasība citastarp attiecas uz procesuālo noteikumu definēšanu saistībā ar prasībām tiesā, kuras pamatotas ar šādām tiesībām (15).

31.      Jānorāda, ka Tiesa jau vairākkārt ir spriedusi par tādu valsts tiesisko regulējumu atbilstību efektivitātes principam, kuri izpildes procesa stadijā neļauj pēc savas ierosmes pārbaudīt tādu noteikumu iespējamo negodīgumu, kuri ietverti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. un 7. pantu (16).

32.      Šajā posmā jāizklāsta šāda judikatūra.

33.      Spriedumā Finanmadrid EFC (17) Tiesa ir nospriedusi, ka patērētāja tiesību efektīva aizsardzība prasa, lai valsts procesuālajā sistēmā maksājuma rīkojuma izdošanas procedūrā vai šāda rīkojuma izpildes procedūrā būtu paredzēta tiesas pēc savas ierosmes veikta pārbaude par to noteikumu iespējamo negodīgumu, kuri ietverti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā. Tiesas ieskatā, gadījumā, ja maksājuma rīkojuma izpildes stadijā nav paredzēta nekāda pārbaude pēc savas ierosmes, valsts tiesiskais regulējums var apdraudēt patērētāja aizsardzības efektivitāti, ja tajā nav paredzēta šāda pārbaude rīkojuma izdošanas stadijā vai ja šāda pārbaude ir paredzēta tikai iebildumu pret jau izsniegtu rīkojumu iesniegšanas stadijā un pastāv ievērojams risks, ka attiecīgais patērētājs necels prasītos iebildumus (18).

34.      Spriedumā Banco Primus (19) Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. un 7. pants pieļauj tādu valsts tiesību normu, ar kuru valsts tiesai ir aizliegts pēc savas ierosmes pārskatīt līguma noteikumu negodīgumu, ja visu šā līguma noteikumu tiesiskums no šīs direktīvas skatpunkta jau ir ticis pārbaudīts ar nolēmumu, kam ir res judicata spēks. Tomēr tā ir precizējusi, ka tad, ja viena vai vairāku noteikumu negodīgums nav ticis izvērtēts strīdīgā līguma pārbaudē, kuras iznākumā tika pieņemts šis nolēmums, minētā direktīva prasa, lai tiesa, kurai ir iesniegta tam sekojošā pārsūdzība, varētu veikt šo noteikumu pārbaudi.

35.      Spriedumi Ibercaja Banco (20) un SPV Project iekļaujas šīs judikatūras turpinājumā.

36.      Runājot par spriedumu Ibercaja Banco, Tiesa ir uzskatījusi, ka ar valsts tiesisko regulējumu ir pārkāpts Direktīvas 93/13 6. un 7. pants, lasot tos saistībā ar efektivitātes principu, jo res judicata spēka dēļ tas neļauj nedz tiesai, kas izskata piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu, nedz arī patērētājam pēc iebildumu iesniegšanas termiņa beigām pašam atsaukties uz šo negodīgumu. Lai gan tiesa, kas atļāvusi piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, protams, bija veikusi attiecīgo noteikumu pārbaudi pēc savas ierosmes, nolēmumā, ar kuru atļauta šī piedziņas vēršana, nebija sniegts nekāds pamatojums – pat ne kopsavilkuma veidā –, kas ļautu konstatēt šādas pārbaudes veikšanu.

37.      Lietā, kurā pasludināts spriedums SPV Project, Tiesai bija jāizvērtē tiesiskais regulējums, ar kuru izpildes stadijā ir aizliegts pēc savas ierosmes pārbaudīt maksājuma rīkojuma pamatā esošo līguma noteikumu iespējamo negodīgumu, pamatojoties uz to, ka šāda pārbaude ir uzskatāma par notikušu un uz to attiecas res judicata spēks pat tad, ja nolēmumā par maksājuma rīkojuma izdošanu šajā ziņā nav sniegts nekāds pamatojums. Minētajā spriedumā tā ir nospriedusi, ka prasība par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasa, lai izpildes tiesa, tostarp pirmo reizi, varētu novērtēt šo negodīgumu (21). Pēc tam spriedumā Getin Noble Bank u.c. (Līguma noteikumu negodīguma vērtējums pēc savas ierosmes) Tiesa precizēja, ka šāds secinājums jāizdara vēl jo vairāk tad, ja nekāda attiecīgā līguma noteikumu minētā iespējamā negodīguma pārbaude pēc savas ierosmes netiek uzskatīta par notikušu (22).

38.      Līdzīgs aizliegums bija aplūkots lietā, kurā pasludināts spriedums Investcapital, noilguma mehānisma dēļ, kas liedz no jauna pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu, ja šādu pārbaudi tiesa jau bija veikusi maksājuma rīkojuma procedūras stadijā. Minētajā spriedumā Tiesa tomēr nosprieda, ka šāds aizliegums nav pretrunā efektivitātes principam, jo maksājuma rīkojuma procedūras stadijā pieņemtajā nolēmumā – kaut arī tikai īsumā – ir izklāstīti iemesli, kādēļ attiecīgie noteikumi uzskatīti par tādiem, kuri nav negodīgi, un tajā ir norādīts, ka tad, ja noteiktajā termiņā netiek izmantoti valsts tiesībās paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi, patērētājs būs zaudējis tiesības vēlāk atsaukties uz šo noteikumu iespējamo negodīgumu (23).

39.      Itālijas un Slovākijas valdības uzskata, ka šī judikatūra jāinterpretē tādējādi, ka efektivitātes princips netiek pārkāpts, ja attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ļauj tiesai tiesvedībā, kurā izdots izpildes rīkojums, pārbaudīt, vai ir izpildīts tāds pienākums kā Direktīvas 2008/48 8. pantā paredzētais, pat ja vēlāk izpildes tiesai nav pilnvaru no jauna veikt šā rīkojuma pārbaudi pēc būtības (24).

40.      Šāda nostāja neatspoguļo manu pārliecību.

41.      Jākonstatē, ka šo valdību ieteiktā interpretācija neizriet no Tiesas judikatūras.

42.      No sprieduma Finanmadrid un no vēlākās judikatūras skaidri izriet, ka efektivitātes principa ievērošanu nevar izsecināt tikai no tā vien, ka valsts tiesiskais regulējums ļauj veikt pārbaudi tiesā par attiecīgo līguma noteikumu iespējamo negodīgumu tiesvedības, kurā izdots izpildes rīkojums, stadijā. Šāda iespēja ir nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums, lai nodrošinātu tās aizsardzības efektivitāti, kas patērētājiem piešķirta Savienības tiesībās.

43.      Šajā ziņā jānorāda, ka juridiskās argumentācijas premisās Tiesa tagad pastāvīgi uzsver, ka patērētāju tiesību ievērošana nevar tikt nodrošināta, ja netiek veikta “efektīva” līguma noteikumu iespējamā negodīguma pārbaude. No tā izriet, ka, Tiesas ieskatā, valsts tiesībās paredzētie nosacījumi, uz kuriem izdarīta atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart no šīs tiesību normas izrietošo patērētāju tiesību – ka tiem nav saistoši par negodīgiem uzskatāmi līguma noteikumi – “būtību” (25).

44.      Šo principu atspoguļo spriedums Ibercaja Banco. Tiesa tajā gan ir atzinusi, ka patērētāju aizsardzība nav absolūta un ka tā neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts tiesību normas par res judicata spēku. Tomēr tā ir nospriedusi, ka pārbaudi nevar uzskatīt par efektīvu, ja tiesu nolēmumiem ir atzīts res judicata spēks, lai gan no to pamatojuma neizriet, ka līguma noteikumu negodīguma pārbaude faktiski ir tikusi veikta (26). Šāda res judicata spēka paplašināšana izraisītu to, ka tiktu aptvertas situācijas, kurās nekāda līguma noteikumu negodīguma pārbaude valsts tiesvedībā kopumā nevarēja notikt.

45.      Rezumējot, prasība sniegt pamatojumu, kas norāda uz tiesas pēc savas ierosmes veikto pārbaudi, parāda, ka ar to vien, ka valsts tiesībās ir atzītas pilnvaras veikt šādu pārbaudi, nepietiek. Vēl ir nepieciešams, lai šīs pilnvaras faktiski būtu īstenotas un lai tiesas nolēmums ļautu konstatēt to īstenošanu.

46.      Rakstveida apsvērumos Itālijas valdība iesaka tikko izvērtētās judikatūras šaurāku interpretāciju. Tās ieskatā izpildes tiesas pilnvaru atzīšana pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līguma noteikumi nav negodīgi, ir pamatota tikai tad, ja tiesvedība, kurā izdots izpildes rīkojums, tās vienkāršotā rakstura dēļ nav ļāvusi veikt šādu pārbaudi.

47.      Manuprāt, lai gan procedūras vienkāršotais raksturs var atklāt šādas pārbaudes neesību, ar to vien, ka valsts tiesiskais regulējums ļauj to veikt, ņemot vērā Tiesas judikatūru, nepietiek, lai konstatētu efektivitātes principa ievērošanu. Jāuzskata, ka, lai šāds tiesiskais regulējums atbilstu šim principam, tam jābūt veidotam tā, lai patērētājs jebkuros apstākļos saņemtu “garantiju”, kā to formulējusi Tiesa (27), ka pārbaude tiesā par attiecīgo patērētāju tiesību normu ievērošanu notiks jebkurā tiesvedības brīdī (28).

48.      Turklāt Itālijas valdības aizstāvētā interpretācija būtībā izraisa to, ka patērētājam piešķirtā aizsardzība ir atkarīga no viņa dalības tiesvedībā, kura ir izpildes rīkojuma pamatā, kā arī no tā, vai tiek pārsūdzēts nolēmums, kas ir uzskatāms par šo rīkojumu. Tomēr, lai gan Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka “efektivitātes principa ievērošana nevar sniegties tiktāl, ka pilnībā tiek atsvērta attiecīgā patērētāja absolūta pasivitāte” (29), uzskatu, ka judikatūrā ir nostiprināts augstāks patērētāja aizsardzības līmenis un, attiecīgi, tajā ir izmantota acīmredzami šaurāka pasivitātes koncepcija nekā tā, kas ir pamatā šai Itālijas valdības interpretācijai.

49.      Jānorāda, kā izriet no spriedumiem Ibercaja Banco un Investcapital, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā ir izslēgta jebkāda līguma noteikumu negodīguma pārbaude, ko veic izpildes tiesa, ir saderīgs ar efektivitātes principu tikai tad, ja nolēmumā, ar kuru ir atļauta izpilde, pietiekami pamatoti ir izklāstīti iemesli, kādēļ attiecīgie noteikumi nav negodīgi. Tāpat šajā nolēmumā ir skaidri jānorāda, ka tad, ja netiek celti iebildumi valsts tiesībās noteiktajā termiņā, patērētājam tiks galīgi atņemta iespēja vēlāk atsaukties uz šo noteikumu negodīgumu (30). Bez šāda pamatojuma un šādas norādes patērētājs nebūtu spējīgs, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, izvērtēt, vai ir iespējams pārsūdzēt minēto nolēmumu. Šādos apstākļos viņam nevar pārmest nekādu pasivitāti.

50.      Turklāt patērētāja nepiedalīšanās tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, pati par sevi nevar nedz pamatot Itālijas valdības aizstāvēto interpretāciju, nedz arī izraisīt tās aizsardzības zaudēšanu, kas patērētājam piešķirta Savienības tiesībās (31).

 Par iespēju attiecināt šo judikatūru uz Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkta pārkāpumiem

51.      Rakstveida apsvērumos Slovākijas valdība apgalvo, ka līdz šim izvērtēto judikatūru nevar attiecināt uz situācijām, kurās ir pārkāpts Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punkts un 23. pants. Tā uzskata, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas atšķiras no Direktīvas 93/13 6. un 7. panta gan pēc to rakstura, gan pēc mērķiem, kas tajās izvirzīti. Tādēļ principi, kurus Tiesa ir izstrādājusi, interpretējot šīs pēdējās minētās normas, neesot mutatis mutandis piemērojami Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktam un 23. pantam.

52.      Šīs valdības aizstāvēto apgalvojumu var rezumēt šādi. Lai gan Direktīvas 93/13 6. pantā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājam, Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka tiek izpildīts pienākums rīkoties, kas izpaužas kā patērētāja kredītspējas iepriekšēja pārbaude, ko veic kreditors. Tātad šī tiesību norma tieši neietekmē to līguma noteikumu saturu, par kuriem panākta vienošanās starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju. Tādēļ tās neievērošana pati par sevi nevar izraisīt attiecīgo līguma noteikumu spēkā neesību atšķirībā no mehānisma, kas ieviests ar Direktīvas 93/13 7. pantu. Saskaņā ar šo analīzi kredītspējas pārbaudes pienākuma neizpilde prasa tikai tādu pasākumu īstenošanu, kuri vajadzīgi, lai nodrošinātu valsts tiesībās paredzēto sankciju efektīvu piemērošanu saskaņā ar Direktīvas 2008/48 23. pantu.

53.      Savukārt man ir grūti saskatīt šāda nošķīruma nozīmi. Pienākums pēc savas ierosmes norādīt uz patērētāju tiesību pārkāpumu ir balstīts uz apsvērumu, ka attiecīgā tiesību norma aizsargā tik svarīgas sabiedrības intereses, ka tā attaisno tiesas iejaukšanos neatkarīgi no jebkādas patērētāja iniciatīvas. Tā pamatā ir arī būtiskā loma, kāda šai tiesību normai ir normatīvā instrumenta, kurā tā ietilpst, izvirzīto mērķu sasniegšanā.

54.      Šādos apstākļos, tā kā ir atzīts, ka šāds pienākums pastāv attiecībā uz konkrētu tiesību normu, šīs tiesību normas raksturam, kā arī tiesiskajām sekām, kas saistītas ar tās neievērošanu, manuprāt, nav nozīmes, lai piemērotu Tiesas judikatūru par procesuālajiem noteikumiem, kuri reglamentē šā pienākuma īstenošanu.

 Piemērošana konkrētajā gadījumā

55.      Saskaņā ar Slovākijas tiesībām izpildes tiesām ir kompetence tikai attiecībā uz traucējumiem, kuri saistīti ar izpildes norisi un tās tiesiskuma pārbaudi. Savukārt strīdi par materiālajām tiesībām principā ietilpst vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē, kurām jāpieņem nolēmums civilprocesā. Vispārīgāk runājot, izpildes tiesai ir saistošs izpildes rīkojums, kas izriet no nolēmuma, kuru pieņēmusi vispārējās jurisdikcijas tiesa, un tā nevar veikt tā pamatotības pārskatīšanu (32). Šis izpildes tiesai noteiktais aizliegums izriet nevis no šā nolēmuma galīgā rakstura, bet tikai no tiesvedības, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, un izpildes procesa nošķiršanas, kas atbilst tiesiskās drošības apsvērumiem (33).

56.      Šāds beznosacījumu aizliegums tomēr nešķiet atbilstošs efektivitātes principam tādā situācijā kā pamatlietā.

57.      No izpildes rīkojuma neizriet nekāda pārbaude pēc savas ierosmes par to, vai ir izpildīts Direktīvas 2008/48 8. panta 1. punktā noteiktais pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju. Tajā nav arī norādes, ka gadījumā, ja pārsūdzība netiks iesniegta valsts tiesībās paredzētajā termiņā, patērētājs būs galīgi zaudējis tiesības vēlāk atsaukties uz šā pienākuma neizpildi.

58.      Šādos apstākļos, neskarot vērtējumus, kuri jāveic iesniedzējtiesai, nevar apgalvot, kā to dara Itālijas valdība, ka attiecīgā patērētāja ir izrādījusi “divkāršu inertumu” tikai tādēļ, ka, pirmkārt, viņa nepiedalījās tiesvedībā Okresný súd Považská Bystrica (Považskas Bistricas rajona tiesa) un, otrkārt, viņa nepārsūdzēja minētās tiesas pieņemto nolēmumu. Ņemot vērā iepriekš aplūkoto judikatūru, šādu rīcību nevarētu interpretēt kā atteikšanos atsaukties uz tiesībām, kuras viņai piešķirtas Savienības tiesībās.

59.      Šādos apstākļos, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, efektivitātes princips prasa, lai Slovākijas tiesiskais regulējums ļautu izpildes tiesai veikt izpildes rīkojuma pārbaudi pēc būtības, lai vajadzības gadījumā pirmo reizi pārbaudītu pienākuma novērtēt patērētāja kredītspēju izpildi un piemērotu tiesiskās sekas, kas paredzētas valsts tiesībās (34).

60.      Tādēļ iesaku Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2008/48 8. un 23. pants, lasot tos saistībā ar efektivitātes principu, jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējumus, kā arī no tā izrietošā valsts judikatūra, kuri neļauj izpildes tiesai pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai kreditors ir izpildījis šo pienākumu, un minētā pienākuma neizpildes gadījumā piemērot valsts tiesībās paredzētās sankcijas, ja tiesa nav veikusi šo pārbaudi tiesvedībā, kurā tika sagatavots izpildes rīkojums.

 Secinājumi

61.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Konstitucionālā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK, 8. un 23. pants, lasot tos saistībā ar efektivitātes principu,

jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kā arī no tā izrietošā valsts judikatūra, kuri neļauj izpildes tiesai pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai kreditors ir izpildījis pienākumu novērtēt patērētāja kredītspēju, un šā pienākuma neizpildes gadījumā piemērot valsts tiesībās paredzētās sankcijas, ja tiesa nav veikusi šo pārbaudi tiesvedībā, kurā tika sagatavots izpildes rīkojums.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 2008, L 133, 66. lpp.


3      Runa ir par valsts amatpersonu, kas patstāvīgi veic darbības tiesas labā, pamatojoties uz tiesneša deleģējumu.


4      Saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV 1999, L 171, 12. lpp.) skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Duarte Hueros (C‑32/12, EU:C:2013:637, 39. punkts); attiecībā uz Padomes Direktīvas 85/577/EEK (1985. gada 20. decembris) par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV 1985, L 372, 31. lpp.), 4. pantu skat. spriedumu, 2009. gada 17. decembris, Martín Martín (C‑227/08, EU:C:2009:792, 29. punkts); attiecībā uz Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu skat. spriedumu, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM (C‑243/08, EU:C:2009:350, 32. punkts). Saistībā ar Direktīvu 2008/48 skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová (C‑377/14, EU:C:2016:283, 70. punkts).


5      Skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, Kancelaria Medius (C‑495/19, EU:C:2020:431, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).


6      Skat. spriedumu, 2024. gada 29. februāris, Investcapital (C‑724/22, turpmāk – spriedums Investcapital, EU:C:2024:182, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).


7      Skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová (C‑377/14, EU:C:2016:283, 64. punkts).


8      Spriedums, 2020. gada 5. marts (C‑679/18, turpmāk – spriedums OPR-Finance, EU:C:2020:167).


9      Skat. Direktīvas 2008/48 26. apsvērumu.


10      Skat. spriedumu OPR-Finance (20. un 21. punkts).


11      Skat. spriedumu OPR-Finance (22. punkts).


12      Skat. spriedumu OPR-Finance (21. un 23. punkts). Skat. arī spriedumu, 2024. gada 24. oktobris, Horyzont (C‑339/23, EU:C:2024:918, 31. punkts).


13      Skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, BRD Groupe Société Générale un Next Capital Solutions (C‑200/21, EU:C:2023:380, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).


14      Skat. spriedumu, 2022. gada 17. maijs SPV Project 1503 u.c. (C‑693/19 un C‑831/19, turpmāk – spriedums SPV Project, EU:C:2022:395, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).


15      Skat. spriedumu, 2026. gada 19. marts, UniCredit Bank un Momentum Credit (C‑679/24, EU:C:2026:223, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).


16      Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā noteikts: “Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.” Šīs direktīvas 7. panta 1. punkts formulēts šādi: “Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”


17      Spriedums, 2016. gada 18. februāris (C‑49/14, turpmāk – spriedums Finanmadrid, EU:C:2016:98).


18      Spriedums Finanmadrid (45., 46. un 52. punkts).


19      Spriedums, 2017. gada 26. janvāris (C‑421/14, EU:C:2017:60).


20      Spriedums, 2022. gada 17. maijs (C‑600/19, turpmāk – spriedums Ibercaja Banco, EU:C:2022:394).


21      Spriedums SPV Project (65. un 66. punkts).


22      Spriedums, 2024. gada 18. janvāris (C‑531/22, EU:C:2024:58, 59. punkts).


23      Spriedums Investcapital (52. punkts).


24      Jānorāda, ka Slovākijas likumdevējs, šķiet, pats ir izmantojis šādu interpretāciju, kā izriet no zákonč. 233/1995 Z. z. Exekučný poriadok (1995. gada 14. septembra Likums Nr. 233/1995 par tiesu izpildītājiem un civilprocesa kodeksa izpildi) 53. panta 3. punkta e) apakšpunkta. Saskaņā ar šo tiesību normu tiesa noraida pieteikumu par izpildi, ja izpildes rīkojums ir izdots tiesvedībā, kurā nebija iespējams atsaukties uz negodīgiem noteikumiem vai tos pārbaudīt, un ja negodīga noteikuma pastāvēšana ietekmē parādsaistības, kuru izpilde tiek prasīta un kuras izriet no līguma, kas noslēgts ar patērētāju.


25      Skat. spriedumu, 2022. gada 17. maijs, Unicaja Banco (C‑869/19, EU:C:2022:397, 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).


26      Spriedums Ibercaja Banco (42. un 50. punkts).


27      Skat. spriedumu, 2018. gada 20. septembris, EOS KSI Slovensko (C‑448/17, EU:C:2018:745, 49. punkts). Skat. arī spriedumu Investcapital (37. un 38. punkts).


28      Jānorāda, ka Tiesas ieskatā patērētāja aizsardzību nevar uzskatīt par efektīvu, ja līguma noteikumu negodīguma pārbaude tiek veikta tikai pēc piespiedu izpildes. Ja izpilde ir pabeigta, pirms tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, pieņem nolēmumu, patērētājs saņems tikai a posteriori aizsardzību, kas aprobežojas ar nodarītā kaitējuma seku atlīdzināšanu. Šāda aizsardzība tiek uzskatīta par nepilnīgu un nepietiekamu, lai nodrošinātu šīs aizsardzības pilnīgu efektivitāti. Skat. spriedumus, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank (C‑407/18, EU:C:2019:537, 61. un 62. punkts), kā arī 2022. gada 17. maijs, Impuls Leasing România (C‑725/19, EU:C:2022:396, 54. un nākamie punkti).


29      Skat. spriedumu, 2025. gada 18. decembris, Soledil (C‑320/24, EU:C:2025:993, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).


30      Spriedums Ibercaja Banco (51. punkts) un spriedums Investcapital (45., kā arī 48. punkts).


31      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones (C‑40/08, EU:C:2009:615).


32      No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka vienīgais izņēmums, kas paredzēts Slovākijas tiesībās, attiecas uz maksājuma rīkojuma procedūru.


33      Šāda procesuālā kārtība nebūt nav raksturīga tikai Slovākijas tiesību sistēmai. Šajā ziņā rakstveida apsvērumos Itālijas valdība norāda, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) ir nospriedusi, ka iebildumu pret izpildi kontekstā “izpildes rīkojuma neaizskaramības” princips ir piemērojams visiem faktiem, kas notikuši pirms tā sagatavošanas vai tā sagatavošanas laikā, kā arī pirms tā galīgā rakstura iegūšanas vai tās laikā. Šis princips izriet no tā, ka tiesai, kas izskata lietu pēc būtības, ir jāizvērtē jebkurš jautājums par izpildes rīkojumā nostiprināto parādsaistību pamatotību. No tā izriet, ka tad, ja tiesas izpildes rīkojums ir izpildes pasākuma pamatā, izpildes tiesa nevar pārbaudīt šo rīkojumu pēc būtības, proti, veikt pārbaudi, kuras mērķis ir apšaubīt tā efektivitāti, ņemot vērā izņēmumus vai aizstāvības pamatus, kas būtu bijuši jānorāda tiesvedībā, kurā tas tika izdots.


34      Šādā gadījumā runa esot par sankciju, kas izpaužas kā kreditora tiesību uz procentu samaksu zaudēšana.